1

2010. gada 1. decembrī Monako Firstistes valdība ir ieguvusi Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Starptautiskā biroja vārdiskas preču zīmes “MONACO” starptautisku reģistrāciju, ko attiecina uz Eiropas Kopienu (turpmāk tekstā – “konkrētā preču zīme”). Šī reģistrācija tika paziņota Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) 2011. gada 24. martā.

2

Preces un pakalpojumi, attiecībā uz kuriem tika pieteikta preču zīmes reģistrācija, ietilpst 9., 12., 14., 16., 18., 25., 28., 35., 38., 39., 41. un 43. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam Nicas 1957. gada 15. jūnija Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām.

3

2011. gada 1. aprīlī ITSB paziņoja Monako valdībai par ex officio provizorisku atteikumu konkrētās preču zīmes aizsardzībai Eiropas Savienībā saskaņā ar Madrides nolīguma par preču zīmju starptautisko reģistrāciju protokola, kas pieņemts Madridē 1989. gada 27. jūnijā (OV 2003, L 296, 22. lpp.; turpmāk tekstā – “Madrides protokols”), 5. pantu un grozītās Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 303, 1. lpp.), 113. noteikumu attiecībā uz noteiktām precēm un pakalpojumiem, ko aptver starptautiskā reģistrācija, kuru attiecina uz Eiropas Kopienu (turpmāk tekstā – “konkrētās preces un pakalpojumi”). Tie ietilpst 9., 16., 39., 41. un 43. klasē un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:

4

Šī atteikuma pamatojumam bija norādīts, ka konkrētajai preču zīmei nav atšķirtspējas un tā ir aprakstoša attiecībā uz konkrētajām precēm un pakalpojumiem Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.) 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta izpratnē.

5

Pēc tam, kad Monako valdība bija atbildējusi uz paziņojumā par provizorisku atteikumu izvirzītajiem iebildumiem, pārbaudītājs ar 2011. gada 18. novembra lēmumu – attiecībā uz konkrētajām precēm un pakalpojumiem un to pašu iepriekš minēto iemeslu dēļ – apstiprināja daļējo atteikumu konkrētās preču zīmes aizsardzībai Savienībā. Savukārt viņš atteicās no lēmumā par provizorisku atteikumu ietvertajiem iebildumiem attiecībā uz “aparātiem skaņas vai attēlu ierakstam, pārraidei vai reproducēšanai”, kas ietilpst 9. klasē.

6

2012. gada 13. janvārī Monako Firstistes valdība saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu iesniedza ITSB apelācijas sūdzību par minēto lēmumu.

7

2012. gada 17. aprīlī prasītāja Marques de l’État de Monaco (MEM), kas ir saskaņā ar Monako tiesībām reģistrēta akciju sabiedrība, aizstāja Monako Firstistes valdību kā konkrētās preču zīmes īpašnieci.

8

Ar 2013. gada 29. janvāra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ITSB Apelāciju ceturtā padome noraidīja apelācijas sūdzību. Konkrēti tā secināja, ka prasītājai neesot nekādas īpašas leģitimitātes, lai pretendētu uz konkrēto preču zīmi attiecībā uz konkrētajām precēm un pakalpojumiem, un ka vienīgais svarīgais jautājums esot tas, vai konkrētā preču zīme var tikt reģistrēta Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta izpratnē. Savu atteikumu tā vispirms pamatoja ar minētās regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, saskaņā ar kuru reģistrācija būtu jāatsaka aprakstošām preču zīmēm, tādām kā preču zīmes, kuras veido tikai apzīmējumi vai norādes, kas komercdarbībā var kalpot, lai norādītu ģeogrāfisko izcelsmi. Šajā ziņā tā ir atgādinājusi judikatūru, saskaņā ar kuru saistībai starp šādiem apzīmējumiem un ar minētajām preču zīmēm aptvertajām precēm vai pakalpojumiem ir jābūt pietiekami tiešai un konkrētai, proti, judikatūru, ko tā uzskatījusi par piemērojamu konkrētajā gadījumā, jo vārds “Monako” apzīmē teritoriju ar tādu pašu nosaukumu un līdz ar to jebkādā no valodām Savienības teritorijā var tikt uztverts kā norāde uz konkrēto preču un pakalpojumu izcelsmi vai galamērķi. Turpinājumā tā secināja, ka konkrētajai preču zīmei skaidri neesot atšķirtspējas attiecībā uz konkrētajām precēm un pakalpojumiem Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Visbeidzot, tā precizēja, ka šie motīvi ļaujot balstīties arī uz šīs pašas regulas 7. panta 2. punktu.

9

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

10

ITSB prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

11

Savas prasības atcelt apstrīdēto lēmumu atbalstam prasītāja formāli izvirza piecus prasības pamatus, kas būtībā veido trīs pamatus, proti, pirmkārt, par pamatojuma neesamību un nepietiekamību, otrkārt, par Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 7. panta 2. punkta pārkāpumu un, treškārt, par šīs pašas regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 7. panta 2. punkta pārkāpumu.

12

ITSB apstrīd prasītājas izvirzītos prasības pamatus un argumentus.

13

Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 151. panta 1. punktu starptautiskai reģistrācijai, ko attiecina uz Eiropas Kopienu, no dienas, kad tā reģistrēta atbilstoši Madrides protokola 3. panta 4. punktam, ir tādas pašas sekas kā Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumam. Savukārt minētās regulas 154. panta 1. punktā ir paredzēts, ka starptautiskās reģistrācijas, ko attiecina uz Eiropas Kopienu, pakļauj pārbaudei attiecībā uz absolūtajiem atteikuma pamatiem tādā pašā kārtībā kā Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumus (spriedums, 2011. gada 13. aprīlis, Deichmann/ITSB (Leņķveidīgas loksnes ar raustītām līnijām attēlojums), T‑202/09, EU:T:2011:168, 24. punkts).

14

Atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktam netiek reģistrētas preču zīmes, kam nav atšķirtspējas. Saskaņā ar minētās regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu nereģistrē “preču zīmes, kas sastāv tikai no apzīmējuma vai norādes, kura tirdzniecībā var kalpot, lai norādītu veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku, vērtību, preču ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas ģeogrāfisko izcelsmi vai laiku un citas preču un pakalpojumu īpašības”. Šīs pašas regulas 7. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šā panta 1. punkts ir piemērojams arī tad, ja pamats reģistrācijas atteikumam pastāv tikai kādā Savienības daļā.

15

Šo apsvērumu gaismā vispirms ir jāpārbauda, vai Apelāciju padome, pieņemot apstrīdēto lēmumu, ir ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

16

Atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 75. pantam ITSB ir jāpamato savi lēmumi. Šī pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir tāds pats kā pienākumam, kas izriet no LESD 296. panta, saskaņā ar kuru akta autora argumentācijai ir jābūt skaidrai un nepārprotamai. Šim pienākumam ir divi mērķi, pirmkārt, ļaut ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu, lai aizstāvētu savas tiesības, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai veikt lēmuma tiesiskuma pārbaudi (spriedumi, 2010. gada 19. maijs, Zeta Europe/ITSB (“Superleggera”), T‑464/08, EU:T:2010:212, 47. punkts, un 2014. gada 21. maijs, Eni/ITSB – Emi (IP) (“ENI”), T‑599/11, EU:T:2014:269, 29. punkts).

17

Prasītāja apgalvo, ka Apelāciju padome, nesniedzot juridiski pietiekamu apstrīdētā lēmuma pamatojumu, neesot ievērojusi Regulas Nr. 207/2009 75. pantu, LESD 296. pantu un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu.

18

Prasītāja norāda, pirmkārt, ka Apelāciju padome esot vienīgi citējusi attiecīgās Regulas Nr. 207/2009 normas, kā arī ar tām saistīto judikatūru un neesot sniegusi paskaidrojumus par tās izmantotajiem faktiskajiem apstākļiem, tādējādi liedzot prasītājai jebkādus skaidrojumus par daļēju tās reģistrācijas pieteikuma noraidījumu. Otrkārt, tā uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā neesot sniegts pamatojums vai vismaz tas esot nepietiekams vai pat pretrunīgs – attiecībā uz aizsardzības atteikumu konkrētajām precēm, kas ietilpst 9. klasē.

19

Attiecībā uz pirmo iebildumu, ka Apelāciju padome apstrīdētajā lēmumā neesot norādījusi faktiskus tā pamatā esošus iemeslus, no paša sākuma ir jāprecizē, ka pienākums norādīt pamatojumu neliek apelāciju padomēm sniegt izklāstu, kurā visi tajās izskatāmās lietas dalībnieku izteiktie argumenti tiktu aplūkoti izsmeļoši un viens pēc otra (skat. spriedumu, 2012. gada 12. jūlijs, Gucci/ITSB – Chang Qing Qing (“GUDDY”), T‑389/11, EU:T:2012:378, 16. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad pietiek ar to, ja attiecīgā iestāde izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (spriedums “ENI”, minēts 16. punktā, EU:T:2014:269, 30. punkts; šajā ziņā skat. spriedumu, 1990. gada 14. februāris, Delacre u.c./Komisija, C‑350/88, Krājums, EU:C:1990:71, 16. punkts).

20

Šajā ziņā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Apelāciju padome pēc tam, kad apstrīdētā lēmuma 2. punktā tā bija uzskaitījusi konkrētās preces un pakalpojumus un pēc tam izklāstījusi pārbaudītāja lēmuma motīvus (apstrīdētā lēmuma 8.–13. punkts), norādīja, ka vārds “Monako” tiktu “tūlīt uztverts kā tīri informatīvs izteiciens, kas norāda uz [konkrēto preču un pakalpojumu] ģeogrāfisko izcelsmi vai ģeogrāfisko galamērķi”, proti, uz Monako (apstrīdētā lēmuma 25. punkts). Apstrīdētā lēmuma 26.–29. punktā tā detalizētāk iztirzāja saistību starp katru konkrēto preci vai pakalpojumu un Monako teritoriju, piemēram, attiecībā uz 9. klasē ietilpstošajām “magnētiskajām informācijas vidēm” un 16. klasē ietilpstošajiem “izstrādājumiem no šiem materiāliem [no papīra, kartona], kas nav ietverti citās klasēs; iespiedprodukciju; fotogrāfijām” norādot, ka konkrētā preču zīme var “atbilst norādei uz šo preču, tādu kā grāmatas, tūrisma ceļveži, fotogrāfijas utt., kas visas ir saistītas ar Monako Firstisti, priekšmetu” (apstrīdētā lēmuma 26. punkts). Tāpat tā secināja, ka konkrētā preču zīme, ciktāl tā attiecas uz 39. klasē ietilpstošajiem “transporta; ceļojumu organizēšanas” pakalpojumiem, var “skaidri atbilst norādei uz šo pakalpojumu galamērķi vai izcelsmi” (apstrīdētā lēmuma 27. punkts), ka 41. klasē ietilpstošie “izpriecu; sporta pasākumu” pakalpojumi acīmredzami tiktu sniegti Monako [teritorijā] (apstrīdētā lēmuma 28. punkts) un ka 43. klasē ietilpstošie “viesu izmitināšanas” pakalpojumi tiktu piedāvāti Monako Firstistes teritorijā (apstrīdētā lēmuma 29. punkts). Apelāciju padome līdz ar to secināja, ka konkrētā preču zīme saistībā ar konkrētajām precēm un pakalpojumiem tiktu uztverta tai raksturīgajā nozīmē, nevis kā preču zīme un tātad tai ir aprakstošs raksturs Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē (apstrīdētā lēmuma 30. un 31. punkts).

21

No iepriekš minētā izriet, ka pirmais iebildums par to, ka apstrīdētajā lēmumā neesot minēti faktiskie apstākļi, pats neatbilst faktiem un līdz ar to ir noraidāms.

22

Otrajā iebildumā prasītāja apgalvo, ka Apelāciju padome esot tikai apstiprinājusi pārbaudītāja lēmumu un ka šis fakts, ņemot vērā šī pirmā lēmuma pamatojuma nepietiekamību vai pat pretrunīgumu, līdz ar to liedzot izprast tās reģistrācijas pieteikuma atteikuma, kas attiecas uz 9. klasē ietilpstošajām precēm, precīzu tvērumu.

23

Ir taisnība, ka ar pārbaudītāja lēmuma, attiecībā uz kuru ir svarīgi uzsvērt, ka tā izskatīšana nav Vispārējās tiesas kompetencē, jo tā izskata prasības tikai par ITSB apelāciju padomju lēmumiem, izprašanu ir zināmas grūtības, ciktāl minētā lēmuma 6. lappuses augšējā daļā ir norādīts, ka “iebildumi tiek atsaukti attiecībā uz [..] “aparātiem skaņas vai attēlu ierakstam, pārraidei vai reproducēšanai; magnētiskajām informācijas vidēm”” un ka tie “tiek uzturēti attiecībā uz [..] “magnētiskajām informācijas vidēm””. Tomēr no tā izrietošā neskaidrība ir novērsta pārbaudītāja lēmuma 10. lappuses beigu daļā un 11. lappuses sākuma daļā, jo to preču starpā, attiecībā uz kurām konkrētās preču zīmes aizsardzība tiek atteikta, ir minētas 9. klasē ietilpstošās “magnētiskās informācijas vides”, bet apstiprināto preču starpā – “zinātniskie, kuģniecības, ģeodēziskie, fotogrāfiskie, kinematogrāfiskie, optiskie, svēršanas, mērīšanas, signalizācijas, kontroles (pārbaudes), glābšanas un mācību aparāti, ierīces un instrumenti; aparāti, ierīces un instrumenti elektriskās strāvas pārvadei, komutācijai, pārveidošanai, uzkrāšanai, regulēšanai vai kontrolei; aparāti skaņas vai attēlu ierakstam, pārraidei vai reproducēšanai; ieraksta diski; tirdzniecības automāti un mehānismi ar naudas iedarbināmiem aparātiem; kases aparāti, rēķināšanas mašīnas, informācijas apstrādes ierīces un datori; ugunsdzēsības ierīces”, kas arī ietilpst 9. klasē.

24

Līdz ar to prasītājas apgalvojums, ka pamatojuma nepietiekamība, kas esot pieļauta pārbaudītāja lēmumā, kaut kādā veidā esot attiecināma uz apstrīdēto lēmumu, ir nepareizs, jo, lasot šo pirmo minēto lēmumu, nav nekādu šaubu par to, kuras no 9. klasē ietilpstošajām precēm ir apstiprinātas vai atteiktas. Katrā ziņā vienīgi apstrīdētais lēmums ir Vispārējās tiesas veicamās tiesiskuma pārbaudes priekšmets.

25

Kā minēts šā sprieduma 20. punktā, Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 2. punktā precizēja, kas ir uzskatāms par konkrētajām precēm un pakalpojumiem. To starpā – kā vienīgās preces no 9. klases – ir minētas “magnētiskās informācijas vides”. Kā arī uzsvērts tajā pašā šā sprieduma punktā, Apelāciju padome burtiski pārņēma šo apzīmējumu, lai izskatītu jautājumu par aplūkoto preču tiešo un konkrēto saikni ar Monako Firstisti (apstrīdētā lēmuma 26. punkts). Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Apelāciju padome ir pienācīgi pamatojusi apstrīdēto lēmumu attiecībā uz 9. klasē ietilpstošajām precēm un ir lietderīgi ļāvusi prasītājai apstrīdēt Vispārējā tiesā tās vērtējumu.

26

Tādējādi otrais iebildums un līdz ar to šis prasības pamats kopumā ir jānoraida.

27

Šis prasītājas prasības pamats īstenībā ir iedalāms četrās daļās: pirmā daļa ir balstīta uz apgalvojumu, ka Apelāciju padome, neņemot vērā apstākli, ka sākotnējā konkrētās preču zīmes īpašniece bija trešā valsts, t.i., valsts ārpus Savienības, neesot ievērojusi Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta, to aplūkojot kopsakarā ar šīs regulas 5. pantu, piemērošanas jomu un tātad arī 7. panta 2. punktu; otrā daļa attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, ko Apelāciju padome esot pieļāvusi, nosakot aizsargājamās vispārējās intereses Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē; trešā daļa ir par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko Apelāciju padome esot pieļāvusi konkrētās sabiedrības daļas noteikšanā, un ceturtā daļa attiecas, pirmkārt, uz saiknes neesamību starp attiecīgo ģeogrāfisko vietu un konkrētajām precēm un pakalpojumiem un, otrkārt, to, ka Apelāciju padome esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu ģeogrāfiskā kritērija novērtēšanā. Proti, lai gan ar šīm divām pēdējām pamata daļām saistītie argumenti ir ietverti iedaļā, kas attiecas uz konkrētās preču zīmes atšķirtspēju, proti, uz to, ka prasītājas ieskatā esot ticis nepareizi piemērots Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts, tomēr pēc satura, kā tas cita starpā izriet no prasības pieteikuma 70. punkta, ar tiem būtībā tiek apstrīdēts prasītājas iesniegtā pieteikuma noraidījums, kas pamatots ar minētās regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

28

Ir vēlreiz jāuzsver, kā tas norādīts šā sprieduma 13. punktā, ka saskaņā ar Madrides protokola 3. panta 4. punkta un Regulas Nr. 207/2009 151. panta 1. punkta un 154. panta 1. punkta noteikumiem ikvienu starptautisko reģistrāciju, ko attiecina uz Eiropas Kopienu, no reģistrācijas dienas reglamentē tādas pašas tiesību normas, kas piemērojamas Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumam.

29

Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 5. pantu “Kopienas preču zīmes īpašniece var būt jebkura fiziska vai juridiska persona, tostarp iestādes, kas izveidotas saskaņā ar publiskajām tiesībām”.

30

No šīs tiesību normas, kas reglamentē Regulas Nr. 207/2009 piemērojamību personām (ratione personae), skaidrā formulējuma izriet, ka ikviena juridiska persona, tostarp publisko tiesību subjekts, var lūgt piešķirt Kopienas preču zīmes aizsardzību. Tātad tas tā ir, protams, ne tikai attiecībā uz komercsabiedrību, kuras atrašanās vieta ir trešās valsts, t.i., valsts ārpus Savienības, teritorijā, bet arī attiecībā uz šo pašu valsti, kura, lai gan tā ir starptautisko tiesību subjekts, tomēr – Savienības tiesību izpratnē – ir uzskatāma par juridisko personu, kas ir publisko tiesību subjekts.

31

Līdz ar to tad, kad Monako valsts ar savas valdības starpniecību iesniedza pieteikumu par to, lai konkrētās preču zīmes starptautiskā reģistrācija tiktu attiecināta uz Savienību, tā pati sevi iekļāva Regulas Nr. 207/2009 piemērošanas jomā un tādēļ pret to varēja tikt izvirzīts jebkāds no minētās regulas 7. pantā paredzētajiem absolūtajiem atteikuma pamatiem.

32

Citiem vārdiem sakot, pretēji tam, ko, pieminot noteiktus starptautiskus nolīgumus, kas noslēgti citās jomās, nevis Kopienas preču zīmju jomā, apgalvo prasītāja, nevis Savienības tiesību piemērošanas joma tikusi paplašināta, to attiecinot uz Monako Firstistes teritoriju, bet gan Monako Firstiste brīvprātīgi ir iecerējusi gūt labumu no šo tiesību piemērošanas (skat. pēc analoģijas spriedumus, 1992. gada 24. novembris, Poulsen un Diva Navigation, C‑286/90, Krājums, EU:C:1992:453, 21.–28. punkts, un 2011. gada 21. decembris, Air Transport Association of America u.c., C‑366/10, Krājums, EU:C:2011:864, 121.–127. punkts) – sākotnēji kā juridiska persona, kas ir publisko tiesību subjekts, Regulas Nr. 207/2009 5. panta izpratnē, bet pēc tam netieši – nododot prasītājai ar konkrēto preču zīmi saistītās tiesības.

33

Tātad Apelāciju padome pamatoti ir norādījusi, ka “publiskajām iestādēm vai organizācijām vai valdības struktūrvienībām nav nekādas principiālās leģitimitātes būt par preču zīmes īpašnieku” (apstrīdētā lēmuma 20. punkts), ar ko turklāt pietiek, lai konstatētu, ka pretēji tam, ko apgalvo ITSB atbildes raksta 12.–15. punktā, šis jautājums jau ir bijis izvirzīts procesā minētajā Apelāciju padomē.

34

Šīs aplūkotā prasības pamata pirmās daļas ietvaros prasītāja procesa jautājuma izskatīšanas kārtā “pēc vajadzības” ir izvirzījusi prasījumus, kas vērsti uz to, lai Vispārējā tiesa uzdotu Tiesai šādus divus prejudiciālus jautājumus:

35

ITSB izvirza iebildi par šo prasījumu nepieņemamību.

36

Ņemot vērā, pirmkārt, šā sprieduma 28.–33. punktā izklāstītos apsvērumus un, otrkārt, apstākli, ka prasītāja ir izvirzījusi šos prasījumus tikai “pēc vajadzības”, Vispārējai tiesai tie nav obligāti jāizskata.

37

Katrā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka LESD 267. pantā paredzētā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments. No tā izriet, ka tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var, ņemot vērā katras lietas īpatnības, izvērtēt gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, gan to, cik atbilstīgi ir jautājumi, ko tā uzdod Tiesai (spriedums, 2011. gada 7. jūlijs, Agafiţei u.c., C‑310/10, Krājums, EU:C:2011:467, 25. punkts).

38

Otrkārt, Vispārējās tiesas kompetence ir izklāstīta LESD 256. pantā un precizēta Eiropas Savienības Tiesas statūtu 51. pantā un šo statūtu pielikuma 1. pantā. Saskaņā ar šīm tiesību normām Vispārējās tiesas kompetencē nav uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus atbilstoši LESD 267. pantam. Tādēļ šī lieta, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 112. pantu un Tiesas statūtu 54. panta otro daļu, nav jānodod Tiesā tā iemesla dēļ, ka tās izskatīšana būtu vienīgi Tiesas kompetencē.

39

Treškārt, lai gan LESD 256. panta 3. punktā ir noteikts, ka Vispārējās tiesas kompetencē ir attiecībā uz īpašām statūtos noteiktām jomām izskatīt un izlemt prejudiciālus jautājumus, kas iesniegti saskaņā ar LESD 267. pantu, ir jākonstatē, ka statūtos nav noteiktas jomas, attiecībā uz kurām Vispārējās tiesas kompetencē būtu sniegt prejudiciālus nolēmumus. Tātad, ievērojot šobrīd spēkā esošās tiesības, Vispārējai tiesai šajā ziņā kompetences nav.

40

Konkrētajā lietā lūgums uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus ir iesniegts Vispārējai tiesai saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, kas vērsta pret ITSB lēmumu, nepastāvot nekādai tiesvedībai Savienības dalībvalsts tiesā, un tikai pēc prasītājas iniciatīvas. Līdz ar to šādi prasījumi katrā ziņā ir jānoraida kā nepieņemami.

41

Tādēļ, ņemot vērā šā sprieduma 28.–40. punktā izklāstītos apsvērumus, šī prasības pamata pirmā daļa ir jānoraida.

42

Otrajā šī prasības pamata daļā prasītāja apgalvo, ka vispārējās intereses, ko sekmē Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts, proti, kuras prasa, lai ikviens varētu brīvi izmantot apzīmējumus vai norādes, kas komercdarbībā var kalpot, lai apzīmētu preču zīmes reģistrācijas pieteikumā norādīto preču vai pakalpojumu īpašības (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 12. janvāris, Deutsche SiSi-Werke/ITSB, C‑173/04 P, Krājums, EU:C:2006:20, 62. punkts), atšķiras no vispārējām interesēm, uz kurām ir tiesīga atsaukties trešā valsts, tāda kā Monako Firstiste.

43

Šī otrā daļa balstās uz to pašu kļūdaino premisu, uz kuru ir balstīta šī prasības pamata pirmā daļa: proti, nevis Savienības tiesības piespiedu kārtā tiek piemērotas Monako teritorijā, bet gan Monako Firstiste, izmantojot starptautisku nolīgumu, ir iecerējusi atsaukties uz šīm tiesībām, lai gūtu labumu no konkrētās preču zīmes visā Savienības teritorijā. Līdz ar to Monako Firstiste un pēc tam prasītāja, ciktāl tās bija iecerējušas rīkoties iekšējā tirgū un ārpus tā un būt aizsargātām ar preču zīmi, kas seku ziņā ir atzīta par identisku Kopienas preču zīmei, bija pakļautas tādām pašām vispārējo interešu prasībām kā ikviens saimnieciskās darbības subjekts, kas lūdz reģistrēt šādu preču zīmi vai iebilst pret tās reģistrāciju.

44

Šie apsvērumi, kas piemērojami visā Savienības teritorijā, a fortiori ir attiecināmi uz tās daļu Regulas Nr. 207/2009 7. panta 2. punkta izpratnē.

45

Tādējādi šī pamata otrā daļa arī ir jānoraida.

46

Prasītāja pārmet Apelāciju padomei, ka tā esot atzinusi “Kopienas sabiedrību” (apstrīdētā lēmuma 24. punkts) par konkrēto sabiedrības daļu un esot uzskatījusi, ka šo konkrēto sabiedrības daļu – atkarībā no tā, par kuru preci vai kuru pakalpojumu no konkrētajām precēm un pakalpojumiem ir runa, – daļēji veido vidusmēra patērētāji un daļēji – specializēta sabiedrības daļa. Tā uzskata, ka neesot definēts “atbilstošā patērētāja profils” (prasības pieteikuma 73. punkts), it īpaši saistībā ar apgalvojumu, ka vārds “Monako”“turklāt norāda uz reputācijas un greznības jēdzieniem” (tas pats prasības pieteikuma punkts).

47

Vispirms ir jāuzsver, ka attiecībā uz apzīmējumiem vai norādēm, kuri var tikt izmantoti, lai apzīmētu to preču kategoriju ģeogrāfisko izcelsmi vai galamērķi vai to pakalpojumu kategoriju sniegšanas vietu, attiecībā uz kuriem lūgta starptautiskās reģistrācijas, ko attiecina uz Eiropas Kopienu, aizsardzība, it īpaši ģeogrāfiskajiem nosaukumiem, pastāv vispārēja interese saglabāt to pieejamību, it īpaši ņemot vērā to spēju ne tikai, iespējams, norādīt uz attiecīgo kategoriju preču vai pakalpojumu kvalitāti un citām īpašībām, bet arī dažādi ietekmēt patērētāju prioritātes izvēlē, piemēram, piesaistot preces vai pakalpojumus vietai, kas var izraisīt pozitīvas sajūtas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 25. oktobris, Peek & Cloppenburg/ITSB (“Cloppenburg”), T‑379/03, Krājums, EU:T:2005:373, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Turklāt ir jānorāda, ka, pirmkārt, kā preču zīmes nereģistrē ģeogrāfiskus nosaukumus, ja tie apzīmē noteiktas ģeogrāfiskas vietas, kam jau ir zināma reputācija vai kas ir pazīstamas saistībā ar attiecīgo preču vai pakalpojumu kategoriju un ko tādēļ ieinteresētās personas saista ar šo kategoriju, un, otrkārt, nereģistrē ģeogrāfiskos nosaukumus, ko var izmantot uzņēmumi un kas arī ir jāatstāj pieejami šiem uzņēmumiem kā attiecīgās preču vai pakalpojumu kategorijas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (skat. spriedumu “Cloppenburg”, minēts 47. punktā, EU:T:2005:373, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Tomēr ir jānorāda, ka Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts principā neliedz reģistrēt ģeogrāfiskos nosaukumus, kas nav pazīstami ieinteresēto personu vidū vai vismaz nav pazīstami kā ģeogrāfiskas vietas apzīmējums, vai arī nosaukumus, saistībā ar kuriem apzīmētās vietas īpašību dēļ nav sagaidāms, ka ieinteresēto personu vidū varētu tikt uzskatīts, ka šī vieta ir attiecīgās preču vai pakalpojumu kategorijas izcelsmes vieta vai ka tā tur būtu radusies (skat. spriedumu “Cloppenburg”, minēts 47. punktā, EU:T:2005:373, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, apzīmējuma aprakstošā rakstura vērtējums var tikt veikts, no vienas puses, tikai salīdzinot attiecīgās preces vai pakalpojumus un, no otras puses, salīdzinot, kā attiecīgās preces vai pakalpojumus uztver konkrētā sabiedrības daļa (skat. spriedumu “Cloppenburg”, minēts 47. punktā, EU:T:2005:373, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Šajā vērtējumā ITSB ir jākonstatē, ka ieinteresētajām personām ģeogrāfiskais nosaukums ir zināms kā vietas apzīmējums. Turklāt ir vajadzīgs, lai, pēc ieinteresēto personu domām, attiecīgais nosaukums faktiski būtu saistīts ar attiecīgo preču vai pakalpojumu kategoriju vai lai būtu saprātīgi paredzams, ka, pēc šīs sabiedrības daļas domām, šāds nosaukums varētu apzīmēt minētās preču vai pakalpojumu kategorijas ģeogrāfisko izcelsmi. Veicot šo pārbaudi, it īpaši ir jāņem vērā, cik lielā mērā ieinteresētās personas atpazīst attiecīgo ģeogrāfisko nosaukumu, kā arī tā apzīmētās vietas un attiecīgās preču vai pakalpojumu kategorijas īpašības (skat. spriedumu “Cloppenburg”, minēts 47. punktā, EU:T:2005:373, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Šajā gadījumā Vispārējās tiesas pārbaudei jāaprobežojas ar jautājumu par to, vai konkrētās sabiedrības daļas skatījumā konkrēto preču zīmi veido tikai norāde, kas komercdarbībā var kalpot, lai apzīmētu attiecīgo preču un pakalpojumu ģeogrāfisko izcelsmi. Šajā ziņā nav strīda par to, ka vārds “Monako” atbilst tādas firstistes nosaukumam, kuru, neraugoties uz tās platību 2 km2 apmērā un iedzīvotāju skaitu, kas nepārsniedz 40000, pazīst visā pasaulē, tostarp saistībā ar tās karaliskās ģimenes reputāciju, Pirmās formulas Lielās balvas izcīņas autosacensību organizēšanu un cirka festivālu. Monako Firstisti vēl jo vairāk pazīst Savienības pilsoņi, it īpaši tādēļ, ka tā robežojas ar vienu dalībvalsti, proti, Franciju, ka tā ir tuvu vienai citai dalībvalstij, Itālijai, un ka šī trešā valsts izmanto tādu pašu valūtu, kas izmantojama 19 no 28 dalībvalstīm, t.i., euro.

53

Tātad atšķirībā no gadījuma, kas tika aplūkots iepriekš 47. punktā minētajā spriedumā lietā “Cloppenburg” (EU:T:2005:373), kurā Vispārējā tiesa nosprieda, ka nav pierādīts, ka konkrētajai sabiedrības daļai, proti, vidusmēra patērētājam Vācijā, vārds “Cloppenburg” noteikti sniegtu norādi uz mazu pilsētu minētajā valstī, nav šaubu, ka šajā lietā – neatkarīgi no konkrētās sabiedrības daļas izmantojamās valodas – vārds “Monako” norādītu uz ģeogrāfisko teritoriju ar tādu pašu nosaukumu.

54

Prasītāja tomēr apstrīd, ka konkrētā sabiedrības daļa ir Savienības sabiedrība un ka turklāt atkarībā no konkrētajām precēm un pakalpojumiem būtu jānošķir vidusmēra patērētājs un specializētā sabiedrība.

55

Tomēr Apelāciju padome saistībā ar starptautisku reģistrāciju, ko attiecina uz Eiropas Kopienu kopumā, pamatoti ir secinājusi, ka konkrēto sabiedrības daļu veido Kopienas sabiedrība, un tāpat pamatoti – apstrīdētā lēmuma 24. punktā – ir nošķīrusi plašpatēriņa preces un plašai sabiedrībai sniedzamus pakalpojumus, attiecībā uz kuriem konkrētā sabiedrība daļa ir vidusmēra patērētājs, no vienas puses, un specializētās preces un specifiskai sabiedrībai sniedzamus pakalpojumus, attiecībā uz kuriem konkrētā sabiedrība daļa ir specializētā sabiedrība, no otras puses. Tādējādi Apelāciju padome nav pieļāvusi kļūdu, definējot konkrēto sabiedrības daļu un atkarībā no konkrētajām precēm un pakalpojumiem nosakot tai te vidēju, te augstu uzmanības līmeni.

56

Līdz ar to šā prasības pamata trešā daļa ir jānoraida.

57

Prasītāja norāda, ka Apelāciju padome neesot pierādījusi, ka konkrētās sabiedrības daļas skatījumā pastāvētu saikne starp Monako Firstisti un [tādu preču kā] magnētiskās informācijas vides ražošanu, kā arī transportu un viesu izmitināšanu. Saistībā ar sporta un izpriecu jomu prasītāja iebilst, norādot, ka pazīstamas ir tikai Pirmās formulas sacensības un cirka izrādes un ka to organizētājiem pieder preču zīmes, kas nav atkarīgas no konkrētās preču zīmes.

58

Iemeslu, kurus pamatoti norādījusi Apelāciju padome un kuri atgādināti šā sprieduma 20. punktā, dēļ ir jānospriež, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, minētā Apelāciju padome attiecībā uz katru no konkrētajām precēm un pakalpojumiem juridiski pietiekami ir pierādījusi pietiekami tiešu un konkrētu saikni starp tiem un konkrēto preču zīmi, lai secinātu, ka vārds “Monako” var tikt izmantots komercdarbībā kā norāde uz preču ģeogrāfisko izcelsmi vai galamērķi vai pakalpojumu sniegšanas vietu un ka līdz ar to minētajai preču zīmei attiecībā uz konkrētajām precēm un pakalpojumiem ir aprakstošs raksturs.

59

Runājot par apgalvojumu par acīmredzamu kļūdu ģeogrāfiskā kritērija novērtējumā, nekādi nevar piekrist prasītājas argumentam, ka esot jānošķir valsts pilnais nosaukums (“Monako Firstiste”) no saīsinātā apzīmējuma (“Monaco”). Proti, šī atšķirība neliedz identificēt saikni starp konkrētajām precēm un pakalpojumiem un attiecīgo teritoriju. Šajā ziņā pret prasītājas argumentu par to, ka ITSB ir akceptējis vārdiskas preču zīmes, kas esot identiskas konkrētajai preču zīmei, ir izvirzāmi divi iebildumi. Vispirms, lai gan, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu un labas pārvaldības principu, ITSB ir jāņem vērā agrāk pieņemtie lēmumi un īpaši uzmanīgi jāizskata jautājums par to, vai būtu vai nebūtu jāpieņem tāds pats lēmums, šo principu piemērošana tomēr ir jāsaskaņo ar tiesiskuma principa ievērošanu (skat. spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Reber Holding/ITSB, C‑141/13 P, EU:C:2014:2089, 45. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā lietā, kā tas izriet no šā sprieduma 47.–58. punkta, Apelāciju padome pamatoti uzskatīja, ka uz reģistrācijai pieteikto preču zīmi ir attiecināms Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais atteikuma pamats, un līdz ar to prasītāja, lai atspēkotu šo secinājumu, nevar lietderīgi atsaukties uz agrākiem ITSB lēmumiem. Turklāt ITSB ir izmantojis argumentāciju, kas ir labvēlīga pašai prasītājai, attiecībā uz daudzām citām precēm un pakalpojumiem, kas uzskaitīti šā sprieduma 23. punktā un tagad ir aizsargāti ar konkrēto preču zīmi.

60

Tādēļ ir jānoraida šā pamata ceturtā daļa un līdz ar to arī šis prasības pamats kopumā.

61

Saistībā ar preču zīmes atšķirtspējas jēdzienu prasītāja apgalvo, ka Apelāciju padome esot pieļāvusi, pirmkārt, kļūdu tiesību piemērošanā un, otrkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Ir jāizskata abi šie iebildumi; prasības pieteikumā tie ir izklāstīti saistībā ar diviem dažādiem prasības pamatiem, bet Vispārējā tiesa tos uzskata par saistītiem, jo tie attiecas uz veidu, kādā jāinterpretē Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

62

Prasītāja uzskata, ka Apelāciju padome, norādot, ka pastāv, no vienas puses, Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā un, no otras puses, minētās regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto absolūto atteikuma pamatu attiecīgo piemērošanas jomu pārklāšanās, neesot ievērojusi nedz agrāko ITSB lēmumpieņemšanas praksi, nedz judikatūru.

63

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši šā sprieduma 59. punktā citētajai judikatūrai ITSB lēmumpieņemšanas prakse nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

64

Turpinājumā ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Apelāciju padome – atšķirībā no tā, ko izdarījusi pati prasītāja prasības pieteikumā, – nemaz nav veikusi kopīgu divu Regulas Nr. 207/2009 7. pantā paredzēto absolūto atteikuma pamatu novērtējumu, bet, pirmām kārtām, pamatoti devusi priekšroku novērtējumam, kas balstīts uz minētās regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, tieši tādēļ, ka vārds “Monako” norāda uz teritoriju ar tādu pašu nosaukumu, un šī iemesla dēļ tā tātad vispirms ir pārbaudījusi, vai konkrētajām precēm un pakalpojumiem ir pietiekami tieša un konkrēta saikne ar Monako Firstistes teritorijas apzīmējumu (apstrīdētā lēmuma 21.–31. punkts). Tikai tālāk (apstrīdētajā lēmumā šī teksta daļa sākas ar vārdu “turklāt”) Apelāciju padome ir norādījusi, ka otrais absolūtais atteikuma pamats, kas balstīts uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, arī ir piemērojams (apstrīdētā lēmuma 32. un 33. punkts), un pēc tam secinājusi, ka pastāv šo absolūto atteikuma pamatu attiecīgo piemērošanas jomu pārklāšanās (apstrīdētā lēmuma 34. punkts), kas īstenībā ir atzīts pastāvīgajā judikatūrā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2008. gada 10. jūnijs, Novartis/ITSB (“BLUE SOFT”), T‑330/06, EU:T:2008:185, 30. punkts, un 2010. gada 7. oktobris, Deutsche Behindertenhilfe – Aktion Mensch/ITSB (“diegesellschafter.de”), T‑47/09, EU:T:2010:428, 24. punkts).

65

Tātad prasītājas apgalvojums, ka Apelāciju padome, piemērojot iepriekš minētās tiesību normas, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ir kļūdains.

66

Kā jau norādīts šā sprieduma 27. punktā, šis iebildums galvenokārt ir saistīts ar prasības pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu. Tomēr prasītāja papildus apgalvo, ka Apelāciju padome esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka konkrētajai preču zīmei nav atšķirtspējas, it īpaši tādēļ, ka tā norāda uz reputācijas un greznības jēdzieniem un, precīzāk, uz “zināmu greznības ideju” (prasības pieteikuma 77. punkts).

67

Šeit ir jāuzsver, ka vārdiskai preču zīmei, kas Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir aprakstoša saistībā ar preču vai pakalpojumu īpašībām, šī iemesla dēļ attiecībā uz šīm pašām precēm vai pakalpojumiem noteikti nav atšķirtspējas tās pašas regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē (skat. spriedumus, 2010. gada 11. februāris, Deutsche BKK/ITSB (“Deutsche BKK”), T‑289/08, EU:T:2010:36, 53. punkts, un 2012. gada 29. marts, Kaltenbach & Voigt/ITSB (“3D eXam”), T‑242/11, EU:T:2012:179, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Kā nospriests šā sprieduma 47.–60. punktā, Apelāciju padome, uzskatot, ka konkrētā preču zīme ir aprakstoša attiecībā uz konkrētajām precēm un pakalpojumiem, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Līdz ar to šai preču zīmei nevar būt atšķirtspējas ne Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ne arī – atbilstoši tam, kas secināts šā sprieduma 44. punktā, – minētās regulas 7. panta 2. punkta izpratnē.

69

Turklāt, kā tas būtībā norādīts šā sprieduma 64. punktā, Apelāciju padome tāpat ir secinājusi, ka atbilstošais patērētājs konkrēto preču zīmi pēc būtības uztvers drīzāk kā informācijas avotu, nevis kā norādi uz konkrēto preču un pakalpojumu komerciālo izcelsmi (apstrīdētā lēmuma 33. punkts). Vispārējā tiesa piekrīt šim vērtējumam, un līdz ar to jāsecina, ka konkrētajai preču zīmei attiecībā uz minētajām precēm un pakalpojumiem nav arī atšķirtspējas.

70

Saistībā ar apgalvojumu, ka Apelāciju padome esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes, labas pārvaldības un tiesiskās noteiktības principus, tas ir jānoraida kā nepamatots, jo neviens no lietas materiālu elementiem neļauj atbalstīt šādu apgalvojumu. It īpaši tas, ka ITSB aplūkoja katru atsevišķo preci un katru atsevišķo pakalpojumu, lai pārbaudītu saikni starp tiem un konkrēto preču zīmi, liecina par rūpīgu un uzmanīgu novērtējumu, kurā ievēroti labas pārvaldības un tiesiskās noteiktības principi. Runājot par vienlīdzīgas attieksmes principu, ir jāuzsver, ka to nevar uzskatīt par pārkāptu tā iemesla dēļ vien, ka dažas no precēm un pakalpojumiem, uz ko attiecas konkrētā preču zīme, ir aizsargātas un dažas citas nav aizsargātas, jo šis apstāklis vienīgi parāda, ka, lai šis princips tiktu atzīts par pārkāptu atšķirīgas attieksmes dēļ, ir nepieciešams, lai attiecīgās situācijas būtu līdzīgas, ņemot vērā visus tās raksturojošos elementus. Šajā gadījumā tas tā nav.

71

Līdz ar to šis prasības pamats un tātad arī prasība kopumā ir jānoraida.

72

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

73

Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši ITSB prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež: