1

Ar apelācijas sūdzību, kas celta atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu I pielikuma 9. pantam, apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2012. gada 5. decembra spriedumu Z/Tiesa (F‑88/09 un F‑48/10, Krājums‑CDL; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:F:2012:171), ar kuru Civildienesta tiesa ir noraidījusi viņas prasību atcelt Eiropas Savienības Tiesas 2008. gada 18. decembra lēmumu par viņas iecelšanu citā amatā un 2009. gada 10. jūlija lēmumu, ar ko viņai ir uzlikts sods – rakstveida brīdinājums.

2

Būtiskie tiesvedības rašanās fakti pārsūdzētā sprieduma 23.–66. punktā ir izklāstīti šādi:

1. 2008. gada 18. decembra lēmums par iecelšanu citā amatā

[..]

2. 2009. gada 10. jūlija lēmums par disciplinārsodu

[..]

[..]

[..]

[..]

5

Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 22. jūnijā, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību, kura reģistrēta ar numuru F‑48/10 (turpmāk tekstā – “prasība F‑48/10”), lūdzot, pirmkārt, atcelt iecēlējinstitūcijas 2009. gada 10. jūlija lēmumu, ar kuru viņai ir uzlikts sods rakstveida brīdinājuma veidā (turpmāk tekstā – “2009. gada 10. jūlija sods”), kā arī, ciktāl tas ir vajadzīgs, atcelt lēmumu par sūdzības par šo sodu noraidīšanu un, otrkārt, piespriest Tiesai samaksāt summu EUR 50 000 kā atlīdzību par morālo kaitējumu.

6

Savā aizstāvībā Tiesa lūdza tostarp noraidīt prasību F‑48/10.

[..]

11

2012. gada 25. janvāra tiesas sēdes sākumā apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza skaidri izteiktu pieteikumu par tiesneša referenta noraidīšanu, kurš pēc šā sprieduma 7. punktā minētās vēstules ir kļuvis par Civildienesta tiesas priekšsēdētāju un trešās palātas, t.i., iztiesāšanas sastāva, kuram tikušas iedalītas attiecīgās lietas, priekšsēdētāju, iespējamā godprātīguma, objektivitātes un neatkarības trūkuma dēļ. Minētajā pieteikumā – starp apgalvojumiem attiecībā uz tiesneša referenta neobjektivitāti, kas bija balstīti uz apstākli, ka viņš, būdams Civildienesta tiesas priekšsēdētājs, ir saglabājis Civildienesta tiesas komiteju, kas atbildīga par sūdzību izskatīšanu, – bija norādīts, ka “tas pats attiecas uz [minētās Civildienesta tiesas] locekļiem, kas piekrituši kļūt par minētās komitejas locekļiem, jo viņu objektivitāte šajā ziņā ir objektīvi apšaubāma”.

12

Saistībā ar pieteikumu par noraidīšanu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza tiesas sēdes sākumā, Vispārējā tiesa apturēja tiesvedību.

13

Ar 2012. gada 6. februāra vēstuli Civildienesta tiesas kanceleja pieteikumu par noraidīšanu pārsūtīja Tiesai, lai tā varētu sniegt iespējamos apsvērumus, un Tiesa ar vēstuli, kas Civildienesta tiesas kancelejā tika saņemta 2012. gada 17. februārī, norādīja, ka tā nesniegs nekādus apsvērumus un ka tā paļaujas uz Civildienesta tiesas vērtējumu, izskatot šo jautājumu. Ar 2012. gada 29. marta pamatotu lēmumu Civildienesta tiesas otrās palātas priekšsēdētājs noraidīja pieteikumu gan par tiesneša referenta, gan par divu tiesnešu, kuri bija Civildienesta tiesas komitejas, kas atbildīga par sūdzību izskatīšanu, locekļi, noraidīšanu.

14

Ar kancelejas 2012. gada 4. aprīļa vēstuli lietas dalībnieki tika uzaicināti uz jaunu tiesas sēdi, kas notika 2012. gada 10. maijā.

15

2012. gada 5. decembrī Civildienesta tiesa (trešā palāta) pasludināja pārsūdzēto spriedumu.

[..]

28

Savu prasījumu par atcelšanu pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja bija izvirzījusi sešus prasības pamatus: pirmo pamatu par komitejas, kas atbildīga par sūdzību izskatīšanu, kompetences neesamību un Tiesas 2004. gada 4. maija Lēmuma par to pilnvaru izmantošanu, kuras saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumiem piešķirtas iecēlējinstitūcijai un kuras saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību piešķirtas institūcijai, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “2004. gada 4. maija lēmums”), 4. panta prettiesiskumu; otro pamatu par disciplinārlietas prettiesiskumu, jo esot tikušas pārkāptas tiesības uz aizstāvību un sacīkstes princips, kā arī Civildienesta noteikumu IX pielikuma 1.–3. pants; trešo pamatu par Civildienesta noteikumu 12. panta un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECPAK) 10. panta pārkāpumu, kā arī acīmredzamu kļūdu vērtējumā; ceturto pamatu par iecēlējinstitūcijas interešu konflikta esamību un par Tiesas statūtu 2. un 10. panta, Civildienesta noteikumu 11.a panta, Eiropas labas administratīvās prakses kodeksa 8. panta, Pamattiesību hartas 41. panta, kā arī vispārējo objektīvas pieejas, objektivitātes un neatkarības principu pārkāpumu; piekto pamatu par tiesību uz aizstāvību un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pārkāpumu un sesto pamatu par pilnvaru ļaunprātīgu un nepareizu izmantošanu, kā arī pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses un labas pārvaldības principa pārkāpumu.

29

Ar pārsūdzēto spriedumu Civildienesta tiesa noraidīja visus minētos prasības pamatus.

[..]

32

Ar procesuālo rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 14. februārī, prasītāja cēla šo apelācijas sūdzību.

33

Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2013. gada 26. februārī, apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza pieteikumu par anonimitātes noteikšanu, kuru apelācijas palātas priekšsēdētājs apmierināja ar 2013. gada 6. marta lēmumu.

34

2013. gada 19. septembrī Tiesa iesniedza atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību. Rakstveida process tika pabeigts 2013. gada 2. decembrī.

35

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (apelācijas palāta) konstatēja, ka viena mēneša laikā pēc tam, kad tika izsniegts dokuments par rakstveida procesa pabeigšanu, lietas dalībnieki nav iesnieguši pieteikumu par tiesas sēdes rīkošanu, un saskaņā ar tās Reglamenta 146. pantu nolēma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas.

36

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

37

Tiesas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

38

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza vienpadsmit pamatus. Pirmais pamats ir par Civildienesta tiesas trešās palātas objektivitātes neesamību. Otrais pamats ir par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu, jo Civildienesta tiesas kontrole pār Civildienesta noteikumu 7. panta 1. punktā paredzētā dienesta interešu nosacījuma ievērošanu esot ierobežota. Trešais pamats ir par to, ka Civildienesta tiesas otrās palātas priekšsēdētājam neesot bijusi kompetence lemt par 2012. gada 25. janvāra pieteikumu par noraidīšanu. Ceturtais pamats ir par tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu, jo Vispārējās tiesas Reglamentā neesot paredzēta iespēja pārsūdzēt lēmumu noraidīt pieteikumu par tiesneša noraidījumu. Piektais pamats ir, pirmkārt, par pienākuma pierādīt motīvu, uz kuriem balstīti lēmums par iecelšanu citā amatā un 2009. gada 10. jūlija sods, materiālo patiesumu pārkāpumu un, otrkārt, par faktu sagrozīšanu. Sestais pamats ir par kļūdu tiesību piemērošanā, jo Civildienesta tiesa kļūdaini esot nospriedusi, ka lēmums par iecelšanu citā amatā ir bijis pieņemts tikai dienesta interesēs Civildienesta noteikumu 7. panta 1. punkta izpratnē. Septītais pamats ir par Civildienesta tiesas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā kļūdaini esot nospriedusi, ka iecēlējinstitūcija bija ievērojusi noteikumu par pakāpes un amata atbilstību. Astotais pamats ir par tiesību uz aizstāvību un tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu. Devītais pamats ir par kļūdu tiesību piemērošanā, jo Civildienesta tiesa kļūdaini esot nospriedusi, ka prasījumi atlīdzināt apgalvoto kaitējumu, kas esot nodarīts ar lēmuma par iecelšanu citā amatā paziņošanu visam personālam, ir nepieņemami. Desmitais pamats ir, pirmkārt, par Civildienesta tiesas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā esot nospriedusi, ka komitejai, kas atbildīga par sūdzību izskatīšanu un kas noraidīja sūdzību par 2009. gada 10. jūlija sodu, ir atbilstoša kompetence, un, otrkārt, par to, ka neesot ticis nospriests par prasības pamatu, kas attiecas uz 2004. gada 4. maija lēmuma 4. panta prettiesiskumu. Vienpadsmitais pamats ir, pirmkārt, par Civildienesta tiesas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā kļūdaini esot nospriedusi, ka iecēlējinstitūcija bija ievērojusi Civildienesta noteikumu IX pielikuma 1.–3. pantu, un, otrkārt, par tiesību uz aizstāvību un sacīkstes principa pārkāpumu.

[..]

138

Apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē pārsūdzētā sprieduma 226.–228. punktu, kuros Civildienesta tiesa kā neiedarbīgu noraidīja prasības pamatu par komitejas, kas atbildīga par sūdzību izskatīšanu, kompetences neesamību, motivējot, ka, tā kā lēmums par sūdzības par 2009. gada 10. jūlija sodu noraidīšanu ir apstiprinošs akts bez patstāvīga satura, tā atcelšana nevarētu ietekmēt 2009. gada 10. jūlija soda tiesiskumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā, šī Civildienesta tiesas argumentācija nevar balstīties uz lēmuma par sūdzības noraidīšanu, ko pieņēmusi institūcija bez atbilstošas kompetences, esamību.

139

Tiesa apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju.

140

Pirmajā instancē apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza atcelt 2009. gada 10. jūlija sodu, kā arī, ciktāl tas ir vajadzīgs, atcelt lēmumu par sūdzības par 2009. gada 10. jūlija sodu noraidīšanu (pārsūdzētais spriedums, 69. punkts).

141

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ikviens – tiešs vai netiešs – lēmums par sūdzības noraidīšanu, ja šajā lēmumā runa ir tikai par noraidīšanu, vienīgi apstiprina tiesību aktu vai bezdarbību, par kuru sūdzējies sūdzības iesniedzējs, un, aplūkots atsevišķi, nav uzskatāms par apstrīdamu tiesību aktu, un līdz ar to prasījumi, kas vērsti pret šo lēmumu, kuram nav patstāvīga satura salīdzinājumā ar sākotnējo lēmumu, ir jāuzskata par prasījumiem, kas vērsti pret sākotnējo tiesību aktu (rīkojums, 1988. gada 16. jūnijs, Progoulis/Komisija, 371/87, Krājums, EU:C:1988:317, 17. punkts, un spriedums, 2004. gada 2. marts, Di Marzio/Komisija, T‑14/03, Krājums‑CDL, EU:T:2004:59, 54. punkts). Lēmums par sūdzības noraidīšanu ir apstiprinošs tiesību akts, kam nav patstāvīga satura, ja vien tas neietver sūdzības iesniedzēja situācijas pārskatīšanu, ņemot vērā jaunus tiesiskos vai faktiskos apstākļus (spriedumi, 2011. gada 21. septembris, Adjemian u.c./Komisija, T‑325/09 P, Krājums, EU:T:2011:506, 32. punkts, un 2014. gada 21. maijs, Mocová/Komisija, T‑347/12 P, Krājums (Izvilkumi), EU:T:2014:268, 34. punkts).

142

Pamatojoties uz iepriekš 141. punktā minēto judikatūru, Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 227. punktā konstatēja, ka administrācija nebija pārskatījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas situāciju, ņemot vērā kādus jaunus tiesiskos vai faktiskos apstākļus, un līdz ar to lēmums par sūdzības noraidīšanu ir jāatzīst par tādu, kas tikai apstiprina 2009. gada 10. jūlija sodu. Tādēļ tā ir secinājusi, ka lēmuma par sūdzības noraidīšanu atcelšana nevarētu ietekmēt 2009. gada 10. jūlija soda tiesiskumu un ka līdz ar to prasības pamats par komitejas, kas atbildīga par sūdzību izskatīšanu, kompetences neesamību, kurš vērsts uz lēmuma par sūdzības noraidīšanu atcelšanu, ir jānoraida kā neiedarbīgs.

143

Tomēr ir jānorāda, ka ar apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmajā instancē izvirzīto prasības pamatu par komitejas, kas atbildīga par sūdzību izskatīšanu, kompetences neesamību viņa apstrīdēja šīs komitejas, kas bija noraidījusi viņas sūdzību par tās 2009. gada 10. jūlija sodu, sastāvu. Tātad minētais prasības pamats attiecās uz jautājumu, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas sūdzība tikusi izskatīta pienācīgā procedūrā, kuras rezultātā varētu tikt pieņemts lēmums, kas atšķirtos no lēmuma par 2009. gada 10. jūlija sodu. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējai bija reāla un atsevišķa interese lūgt atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu, nevis tikai atcelt 2009. gada 10. jūlija sodu.

144

Proti, ja tiktu piemērota iepriekš 141. punktā minētā judikatūra, neņemot vērā apstākli, ka konkrētais prasības pamats attiecas uz pašu administratīvo sūdzības procedūru, nevis sākotnējo tiesību aktu, par kuru iesniegta sūdzība, būtu izslēgta jebkāda iespēja apstrīdēt pirmstiesas procedūru, tādējādi liedzot sūdzības iesniedzējam gūt labumu no procedūras, kuras mērķis ir ļaut un sekmēt strīda starp ierēdni un administrāciju atrisināšanu ar izlīgumu un likt institūcijai, kurai ierēdnis ir pakļauts, atbilstoši attiecīgajiem noteikumiem pārskatīt savu lēmumu, ņemot vērā iespējamos minētā ierēdņa iebildumus (šajā ziņā skat. spriedumu Mocová/Komisija, minēts 141. punktā, EU:T:2014:268, 38. punkts).

145

Šajā ziņā par nepamatotu ir jāatzīst Tiesas arguments, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai neesot intereses lūgt atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu pēc tam, kad viņa bija cēlusi prasību par sākotnējā tiesību akta atcelšanu, jo, pat ja sūdzības procedūra būtu bijusi nelikumīga, neesot lietderīgi, lai administrācija pieņemtu jaunu lēmumu par sūdzību, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja pati jau ir lūgusi tiesu atcelt sākotnējo tiesību aktu. Pretēji Tiesas apgalvotajam sūdzības iesniedzējas interese par to, lai sūdzības procedūra tiktu īstenota likumīgi un tātad lai lēmums par viņas sūdzības noraidīšanu tiktu atcelts nelikumības gadījumā, ir jāizvērtē autonomi, nevis saistībā ar iespējamo prasību, kas celta par sākotnējo tiesību aktu, kurš ir sūdzības priekšmets. Pretējā gadījumā attiecīgai personai nekad nebūtu iespējas atsaukties uz sūdzības procedūrā pieļautām nelikumībām, jo tam taču būtu liegts gūt labumu no administrācijas lēmuma pienācīgas pārskatīšanas pirmstiesas procedūrā, ikreiz, kad par sākotnējo tiesību aktu, pret kuru vērsta sūdzība, būtu celta prasība tiesā.

146

Līdz ar to, ņemot vērā konkrētā prasības pamata priekšmetu, kas attiecas uz sūdzības procedūru, apelācijas sūdzības iesniedzējai ir jābūt iespējai lūgt Savienības tiesu pārbaudīt lēmuma par viņas sūdzības noraidīšanu tiesiskumu, nevis tikai 2009. gada 10. jūlija soda tiesiskumu.

147

Tātad ir jāsecina, ka Civildienesta tiesa, prasības pamatu par komitejas, kas atbildīga par sūdzību izskatīšanu, kompetences trūkumu noraidot kā neiedarbīgu, ir izdarījusi kļūdu tiesību piemērošanā.

148

Līdz ar to desmitais apelācijas sūdzības pamats ir jāapmierina.

[..]

162

Ievērojot visu iepriekš minēto, apelācijas sūdzība ir daļēji jāapmierina un pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ daļā, kurā ir pieļauta iepriekš 140.–147. punktā konstatētā kļūda tiesību piemērošanā.

163

Atbilstoši Tiesas statūtu I pielikuma 13. panta 1. punktam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Vispārējā tiesa atceļ Civildienesta tiesas nolēmumu un pati taisa nolēmumu attiecīgajā lietā. Tomēr tā nodod lietu atpakaļ nolēmuma pieņemšanai Civildienesta tiesā gadījumos, ja tiesvedības apstākļi neļauj Vispārējai tiesai nākt klajā ar lēmumu.

164

Konkrētajā gadījumā Vispārējai tiesai ir nepieciešamā informācija, lai pieņemtu nolēmumu par pirmajā instancē celto prasību.

165

Ņemot vērā, ka apelācijas sūdzība ir apmierināta tikai daļēji un ka pārsūdzētais spriedums ir atcelts tikai daļā, kurā ir pieļauta iepriekš 140.–147. punktā konstatētā kļūda tiesību piemērošanā, ir jāsecina, ka pārējie Civildienesta tiesas sniegtie vērtējumi, uz kuriem neattiecas minētā kļūda, ir kļuvuši par galīgiem. Līdz ar to Vispārējai tiesai ir jāuzskata vienīgi apelācijas sūdzības iesniedzējas lietā F‑48/10 izvirzītais prasības pamats par komitejas, kas atbildīga par sūdzību izskatīšanu, kompetences neesamību un 2004. gada 4. maija lēmuma 4. panta prettiesiskumu.

166

Tiesvedībā Civildienesta tiesā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka komiteja, kura atbildīga par sūdzību izskatīšanu, kurai bija jāizskata viņas sūdzība par 2009. gada 10. jūlija sodu un kuras sastāvā bija viens Tiesas tiesnesis un divi ģenerāladvokāti, esot izveidota nelikumīgi. Šajā ziņā viņa norāda, pirmkārt, ka Tiesas statūtu 4. pantā ir noteikts, ka “tiesneši nedrīkst būt politiskos vai valsts pārvaldes amatos”. Otrkārt, viņa atsaucas uz Tiesas statūtu 12. pantu, no kuras izriet, ka Tiesas ierēdņi un citi darbinieki “ir pakļauti Tiesas sekretāram priekšsēdētāja vadībā”, līdz ar ko tikai Tiesas sekretārs un Tiesas priekšsēdētājs varot rīkoties iecēlējinstitūcijas statusā. Treškārt, viņa apgalvo, ka 2004. gada 4. maija lēmuma 4. pants, kurā ir paredzēts, ka “komiteja, kas atbildīga par sūdzību izskatīšanu, īsteno pilnvaras, kuras saskaņā ar Civildienesta noteikumiem ir piešķirtas [iecēlējinstitūcijai]”, ciktāl runa ir par lēmumiem par sūdzībām, esot pretrunā Civildienesta noteikumu 2. panta 1. punktam, kurā ir noteikts, ka katra iestāde nosaka, kurš tajā īsteno pilnvaras, ko iecēlējinstitūcijai piešķir minētie Civildienesta noteikumi, to aplūkojot kopsakarā ar Tiesas statūtu 4. un 12. pantu. Turklāt viņa apgalvo, ka Tiesas statūti neļauj ne Tiesas sekretāram, ne Tiesas priekšsēdētājam deleģēt viņiem piešķirtās iecēlējinstitūcijas pilnvaras.

167

Vispirms ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja tikai atgādina Tiesas statūtu 4. panta pirmās daļas saturu, saskaņā ar kuru “tiesneši nedrīkst būt politiskos vai valsts pārvaldes amatos”, un apgalvo, ka, izņemot Tiesas priekšsēdētāju, pārējie tiesneši un ģenerāladvokāti nedrīkst pildīt nekādas administratīvas funkcijas, tostarp rīkoties iecēlējinstitūcijas statusā komitejā, kas atbildīga par sūdzību izskatīšanu. Nekādi juridiski argumenti neatbalsta šo apgalvojumu. Kā Tiesa ir norādījusi tiesvedībā Civildienesta tiesā, šīs tiesību normas mērķis ir nodrošināt tiesnešu neatkarību gan viņu amata pienākumu pildīšanas laikā, gan pēc tam, it īpaši neatkarību no dalībvalstīm vai pārējām Savienības iestādēm. Pārējās Tiesas statūtu 4. panta daļas arī atspoguļo šo vēlmi nodrošināt tiesnešu neatkarību. Apelācijas sūdzības iesniedzējai tomēr nav pamata no Tiesas statūtu 4. panta pirmās daļas izsecināt neiespējamību pildīt funkcijas, kas attiecas uz iekšējo iestādes pārvaldību. Kā Tiesa pareizi ir norādījusi savos procesuālajos dokumentos tiesvedībā Civildienesta tiesā, tas, ka tiesneši pilda iekšējās administratīvas funkcijas iestādē, nekaitē to neatkarībai un ļauj nodrošināt iestādes administratīvo autonomiju.

168

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja vienīgi apgalvo, ka, ņemot vērā Tiesas statūtu 12. pantu, kurā noteikts, ka Tiesas ierēdņi un citi darbinieki “ir pakļauti Tiesas sekretāram priekšsēdētāja vadībā”, tikai Tiesas sekretārs un Tiesas priekšsēdētājs varot īstenot pilnvaras, kas ar Civildienesta noteikumiem ir piešķirtas iecēlējinstitūcijai. Tā turklāt neparāda, kā viņas piedāvātā Tiesas statūtu 12. panta interpretācija, atbilstoši kurai iecēlējinstitūcijai piešķirtās pilnvaras var īstenot tikai Tiesas sekretārs un Tiesas priekšsēdētājs, būtu saderīga ar Civildienesta noteikumu 2. panta 1. punktu, kurā paredzēts, ka katra iestāde nosaka, kurš tajā īsteno pilnvaras, ko iecēlējinstitūcijai piešķir Civildienesta noteikumi. Proti, viņa tikai apgalvo, ka Civildienesta noteikumu 2. panta 1. punkts, ciktāl tas attiecas uz Tiesu, var tikt aplūkots tikai kopsakarā ar Tiesas statūtu 4. un 12. pantu.

169

Šajos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzējai nav pamata – nesniedzot nekādus citus argumentus – apgalvot, ka 2004. gada 4. maija lēmuma 4. pants, kurā ir paredzēts, ka komiteja, kas atbildīga par sūdzību izskatīšanu, īsteno pilnvaras, kuras saskaņā ar Civildienesta noteikumiem ir piešķirtas iecēlējinstitūcijai, ciktāl runa ir par lēmumiem par sūdzībām, ir pretrunā Civildienesta noteikumu 2. panta 1. punktam, to aplūkojot kopsakarā ar Tiesas statūtu 4. un 12. pantu.

170

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmajā instancē lietā F‑48/10 izvirzītais prasības pamats par komitejas, kas atbildīga par sūdzību izskatīšanu, kompetences neesamību un 2004. gada 4. maija lēmuma 4. panta prettiesiskumu ir jānoraida. Līdz ar to prasība F‑48/10 šajā ziņā ir noraidāma.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)

nospriež: