1

Prasības pieteikumā, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemts 2013. gada 30. novembrī, K. Wahlström lūdz atcelt Eiropas Aģentūras operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex) izpilddirektora 2013. gada 19. februāra lēmumu nepagarināt viņa pagaidu darbinieka līgumu.

2

Saskaņā ar Padomes 2004. gada 26. oktobra Regulas (EK) Nr. 2007/2004, ar ko izveido Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (OV L 349, 1. lpp.), 17. pantu Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība (turpmāk tekstā – “PDNK”) ir piemērojama Frontex personālam.

3

Atbilstoši PDNK 2. pantam, redakcijā, kas ir piemērojama tiesvedībai:

“Šajā nodarbināšanas kārtībā “pagaidu darbinieki” ir:

[..].”

4

Attiecībā uz līguma izbeigšanu PDNK 47. pantā, redakcijā, kas ir piemērojama tiesvedībai, ir noteikts:

“Pagaidu darbinieku darba tiesiskās attiecības beidzas, izņemot nāves iestāšanās gadījumus:

[..]

5

Notikumu laikā pagaidu darbinieku līgumu pagarināšanas procedūra aģentūrā Frontex tika organizēta atbilstoši pamatnostādnēm, kuras Frontex personālam tika paziņotas 2010. gada 26. jūlijā ar administratīvu piezīmi Nr. 40 un kuru mērķis tostarp bija nodrošināt procedūras norises saskanību, pārskatāmību un taisnīgumu (turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”). Saskaņā ar Pamatnostādņu 2. punktu līguma pagarināšanas procedūra sastāv no četriem posmiem:

6

Saskaņā ar Pamatnostādņu 3. punkta a) apakšpunktu:

“Ja izpilddirektors nolemj pagarināt līgumu uz [pieciem] gadiem, [Personāla nodaļa] sagatavo vēstuli, kurā darbiniekam piedāvāts pagarināt līgumu uz šo laikposmu [..].

Saņemot apstiprinošu atbildi no darbinieka, [Personāla nodaļa] sagatavo papildu vienošanos, kas darbiniekam pieejama [divus] mēnešus pirms spēkā esošā līguma termiņa beigām apstiprināšanai un parakstīšanai [..].” [Neoficiāls tulkojums]

7

Pamatnostādņu 3. punkta c) apakšpunktā ir precizēts:

“Ja izpilddirektors nolemj nepagarināt līgumu, [Personāla nodaļa] sagatavo vēstuli, kurā minēts novērtētāja sniegtais pamatojums (ar dienesta interesēm saistīts pamatojums, ar sniegumu saistīts pamatojums vai abi pamatojumi). Šo vēstuli paraksta izpilddirektors, un tā tiek nosūtīta darbiniekam [divpadsmit] mēnešus pirms spēkā esošā līguma termiņa beigām.”

8

Prasītājs stājās dienestā aģentūrā Frontex2006. gada 1. augustā kā pagaidu darbinieks PDNK 2. panta a) punkta izpratnē uz pieciem gadiem ar iespēju līgumu pagarināt. Sākumā viņš tika iecelts Frontex Administratīvā dienesta nodaļas vadītāja amatā A*12 pakāpes otrajā līmenī.

9

2008. gada sākumā starp izpilddirektoru un vienībām tika radīts papildu vadības līmenis – “nodaļas” ar “nodaļu direktoriem” priekšgalā. 2008. gada pavasarī tika uzsākta atlases procedūra uz vidējā līmeņa vadības nodaļu direktoru amatiem. Prasītājs, kuru tolaik mudinājis piedalīties šajā procedūrā izpilddirektors, iesniedza savu pieteikumu Administratīvās nodaļas direktora amatam, tomēr viņa kandidatūra netika apstiprināta, un šim amatam tika izvēlēts C. k‑gs.

10

Pēc iekšējās atlases procedūras un atbilstoši līguma papildu vienošanās dokumentam, kas parakstīts 2010. gada 22. jūnijā, prasītājs no 2010. gada 1. augusta tika iecelts Frontex darbības struktūrvienības Pirejā (Grieķija) vadītāja amatā. No 2010. gada jūnija viņa Administratīvā dienesta vienības vadītāja funkcijas tika nodotas Administratīvās nodaļas direktoram C. k‑gam, kurš šajā statusā bija arī viņa tiešais priekšnieks.

11

Attiecībā uz prasītāja profesionālā snieguma vērtējumu novērtējuma ziņojums par 2008. gadu tika pabeigts 2009. gada novembrī. Šajā ziņojumā Administratīvās nodaļas direktors C. k‑gs, prasītāja tiešais priekšnieks un tātad viņa novērtētājs, un izpilddirektora palīgs kā apstiprinātājs uzskatīja, ka prasītāja sniegums atbilst III līmenim, jo, viņuprāt, viņš “daļēji atbilda efektivitātes, spēju un uzvedības dienestā prasībām”. Turpretī nākamajā novērtējuma ziņojumā par 2009. gadu, kurš ticis pabeigts 2010. gada 23. jūnijā, šis pats novērtētājs un apstiprinātājs prasītāju klasificēja II snieguma līmenī, jo, viņuprāt, prasītājs “pilnībā atbildis efektivitātes, spēju un uzvedības dienestā prasībām”. Visbeidzot, 2011. gada 23. februārī prasītājam tika paziņots novērtējuma ziņojuma projekts par 2010. gadu, kurā novērtētājs un apstiprinātājs, kas bija mainījušies un attiecīgi bija izpilddirektora palīgs un izpilddirektors, uzskatīja, ka prasītājs klasificējams III snieguma līmenī.

12

2011. gada 28. aprīlī prasītājs kopīgajā vērtēšanas komitejā, kas tikusi izveidota atbilstoši Frontex izpilddirektora 2009. gada 27. augusta lēmuma, ar kuru noteikta personāla vērtēšanas procedūra, 13. pantam, apstrīdēja novērtējuma ziņojuma 2010. gadam projektu. 2012. gada 13. jūnijā minētā komiteja sniedza savu atzinumu, kurā tā secināja, ka, “ņemot vērā, ka ziņojumā nav noteikti mērķi un ka nav pietiekamu pierādījumu noteiktu tajā izdarīto vērtējumu pamatošanai”, “ir jāuzlabo [ziņojuma] objektivitāte” un “prasītāja ilgstošo slimības atvaļinājumu 2011. gadā dēļ un to grūtību dēļ, kas ir radušās, veicot visus novērtējuma procedūras posmus, [..] no vienas puses, [..] piemērojamā procedūra nav tikusi ievērota, bet, no otras puses, novērtētājs un/vai apstiprinātājs tajā nav vainojams(‑i)”.

13

Ar 2012. gada 11. jūlija vēstuli prasītājs tika informēts, ka apstiprinātājs ir nolēmis apstiprināt novērtējuma ziņojumu 2010. gadam un neveikt tajā nekādus grozījumus. Prasītājs minēto ziņojumu pārsūdzēja Civildienesta tiesā, kura ar 2013. gada 9. oktobra spriedumu Wahlström/Frontex (F‑116/12, EU:F:2013:143, par kuru Eiropas Savienības Tiesā tika iesniegta apelācijas sūdzība, lieta T‑653/13 P) prasību noraidīja.

14

Turklāt attiecībā uz prasītāja pagaidu darbinieka līguma, kurā noteiktais termiņš beidzās 2011. gada 31. jūlijā, pagarināšanu Personāla nodaļa ar 2010. gada 22. jūlija e‑pastu jautāja prasītājam, vai viņš ir ieinteresēts līguma pagarināšanā, lai zinātu, vai ir “jāuzsāk līguma pagarināšanas procedūra divpadsmit mēnešus pirms termiņa beigām”, kā tās ir paredzēts Pamatnostādnēs. Ar e‑pastu šajā pašā dienā prasītājs atbildēja apstiprinoši, norādot, “ka vairāk nekā jebkad ir ieinteresēts [..] pašreizējo uzdevumu pildīšanā, [amata] nākotnes apstākļos un izaugsmes iespējās, kas [viņam] ļautu dienēt Frontex, izmantojot savu krasta apsarga izglītību un [savu] 20 gadu pieredzi robežu pārvaldes jomā”. Personāla nodaļa uzreiz atbildēja prasītājam, atbildot uz e‑pastu, ka “uzsāks” līguma pagarināšanas procedūru un ka šajā saistībā lēmums varētu būt sagaidāms 2010. gada septembra beigās vai oktobra sākumā.

15

2010. gada 9. decembra sanāksmē izpilddirektors institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, statusā (turpmāk tekstā – “institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus”) informēja prasītāju par savu nodomu nepagarināt viņa līgumu. Nākamajā dienā atbilstoši izpilddirektora palīga ieteikumam, kurš kā prasītāja novērtētājs veidlapā par līguma pagarināšanu bija uzsvēris, ka prasītāja profesionālais sniegums pēdējo četru gadu laikā nav atbildis prasībām, izpilddirektors oficiāli pieņēma lēmumu nepagarināt prasītāja līgumu. Šis lēmums prasītājam tika paziņots 2010. gada 16. decembrī.

16

Par Frontex izpilddirektora 2010. gada 10. decembra lēmumu nepagarināt prasītāja līgumu notika administratīva pirmstiesas procedūra, un tad prasītājs to pārsūdzēja Civildienesta tiesā, kura ar 2013. gada 30. janvāra spriedumu Wahlström/Frontex (F‑87/11, EU:F:2013:10) minēto lēmumu atcēla būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu dēļ, jo Civildienesta tiesa konstatēja, ka prasītāja līguma pagarināšanas procedūrā tikuši pieļauti trūkumi saistībā ar novērtētāja, kurš sniedzis savu atzinumu, pilnvarām. Pēc šīs atcelšanas Frontex izpilddirektors institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, statusā 2013. gada 19. februārī pieņēma jaunu lēmumu par prasītāja līguma nepagarināšanu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kurš prasītājam ticis paziņots 2013. gada 22. februārī ar jaunu veidlapu par viņa līguma pagarināšanu, ko bija aizpildījuši novērtētājs un apstiprinātājs.

17

2013. gada 23. aprīlī saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu prasītājs iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu. Šī sūdzība tika noraidīta ar institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, 2013. gada 21. augusta lēmumu.

18

Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

19

Frontex prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

20

Sava prasījuma atcelt tiesību aktu pamatojumam prasītājs izvirza piecus pamatus, kas attiecas: pirmais – uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, otrais – uz Pamatnostādņu 3. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, trešais – uz tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu, ceturtais – uz pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses neizpildi un piektais – uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

21

Savā pirmajā pamatā prasītājs pārmet Frontex, ka tā viņu nav uzklausījusi pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, kurš esot nelabvēlīgs akts, kas var būtiski ietekmēt viņa profesionālo stāvokli, jo, būdams balstīts uz viņa īpašībām un spējām, tas viņam liedz saglabāt darba tiesiskās attiecības. Šāds lēmums tātad būtu uzskatāms par atklātas, pret prasītāju vērstas procedūras beigās pieņemtu lēmumu.

22

Prasītājs arī norāda, ka tiesības tikt uzklausītam ir Savienības tiesību pamatprincips, kas ir pārāks par Pamatnostādnēm, un tādēļ, pat ja tajās nav paredzēts sazināties ar attiecīgajiem darbiniekiem, šis apstāklis neliedzot piemērot minēto principu. Tikai ļoti īpašos gadījumos, ja praksē izrādās, ka nav iespējams iepriekš sazināties ar attiecīgo personu vai ka tas neatbilst dienesta interesēm, no iepriekš minētā principa izrietošās prasības varot tikt izpildītas, viņu uzklausot pēc iespējas ātrāk pēc nelabvēlīgā lēmuma pieņemšanas. Tomēr šajā lietā Frontex neesot sazinājies ar prasītāju ne pirms, ne uzreiz – pie pirmās iespējas – pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

23

Frontex neapstrīd, ka apstrīdētais lēmums prasītājam ir nelabvēlīgs, ne arī, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana visos atklātajos procesos, kas uzsākti pret personu un kuros var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs lēmums, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas nodrošināms pat tad, ja nav nekāda tiesiskā regulējuma saistībā ar šo procesu. Tomēr Frontex apgalvo, ka ar to vien, ka no procesuālā viedokļa lēmums ir nelabvēlīgs akts, nepietiek, lai administrācijai būtu pienākums lietderīgi uzklausīt attiecīgo darbinieku pirms minētā lēmuma pieņemšanas. Vēl esot vajadzīgs, lai pret attiecīgo personu būtu uzsākts administratīvais process, kura beigās tiktu pieņemts nelabvēlīgais lēmums. Tomēr tā tas nenotiekot pagaidu darbinieka līguma pagarināšanas procedūras gadījumā, kas ar vienādiem noteikumiem un novērtēšanas kritērijiem esot piemērojama visiem pagaidu darbiniekiem, kuru līgumu termiņi beidzas tuvākajā nākotnē un kuri tieši vēlas, lai viņu līgumi tiktu pagarināti. Šādos apstākļos būtu pretrunīgi apgalvot, ka šāds process būtu uzsākts pret attiecīgo darbinieku.

24

Tiesas sēdē Frontex arī uzskatīja, ka atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktam tāpat nav pienākuma uzklausīt prasītāju par viņa līguma pagarināšanu, jo šāda pagarināšana viņam nevar būt nelabvēlīga.

25

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošana visos atklātajos procesos, kas vērsti pret personu un kuru rezultātā var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs akts, ir Savienības tiesību pamatprincips un tas ir jāievēro pat tad, ja attiecībā uz konkrēto procesu nav nekāda tiesiskā regulējuma (spriedumi Beļģija/Komisija, 234/84, EU:C:1986:302, 27. punkts; Vācija/Komisija, C‑288/96, EU:C:2000:537, 99. punkts, un Komisija/De Bry, C‑344/05 P, EU:C:2006:710, 37. punkts).

26

Šajā lietā prasītājs apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir ticis pieņemts pēc procedūras, kas pret viņu tikusi uzsākta, jo viņš, liedzot viņam uzturēt darba tiesiskās attiecības, esot ticis sodīts, pamatojoties uz viņa īpašību un spēju vērtējumu. Tomēr, kā pamatoti ir norādījusi Frontex, pagaidu darbinieku līgumu pagarināšanas procedūra, kas izveidota Pamatnostādnēs, ir vērsta tieši uz to, lai pēc tam, kad attiecīgie darbinieki ir izrādījuši savu vēlmi, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, varētu atbilstoši noteikumiem, kas viņiem nodrošina vienādu attieksmi jomā, kurā institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir liela rīcības brīvība, izvērtēt, vai viņu līgumi, kuru termiņš tuvojas beigām, ir jāpagarina. Šādos apstākļos nevar tikt uzskatīts, ka procedūra, kuras beigās tika pieņemts apstrīdētais lēmums, bija vērsta pret prasītāju, kurš tātad šajā saistībā varētu atsaukties uz tiesībām uz aizstāvību.

27

Lai arī šajā lietā nav konstatēts, ka apstrīdētais lēmums ir ticis pieņemts procedūrā, kas būtu vērsta pret prasītāju, tomēr šis lēmums negatīvi ietekmē viņa stāvokli, jo tā rezultātā viņam ir tikusi liegta iespēja turpināt darba tiesiskās attiecības ar Frontex. Tiesības uz aizstāvību, kas šobrīd ir paredzētas Hartas 41. pantā, kas atbilstoši Savienības tiesas nospriestajam ir vispārpiemērojams (spriedums L/Parlaments, T‑317/10 P, EU:T:2013:413, 81. punkts), būdamas plašākas, ietver minētā panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās ikvienas personas procesuālās tiesības tikt uzklausītai, pirms attiecībā uz viņu tiek pieņemts nelabvēlīgs individuāls akts (šajā ziņā skat. spriedumus Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 65. punkts; M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 81.–83. punkts, un Komisija/Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 98. un 99. punkts). Līdz ar to, piemērojot Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktu, Frontex pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas bija jāatļauj prasītājam lietderīgi izklāstīt savus apsvērumus. Frontex nekādi neapstrīd, ka tā nav ļāvusi prasītājam izteikties pirms tā pieņemšanas.

28

Tomēr, lai tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma dēļ varētu atcelt apstrīdēto lēmumu, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai vēl ir jāizvērtē, vai, ja šis pārkāpums netiktu pieļauts, procedūras iznākums varētu būt citāds (spriedumi G. un R., C‑383/13 PPU, EU:C:2013:533, 38. punkts un tajā minētā judikatūra, un CH/Parlaments, F‑129/12, EU:F:2013:203, 38. punkts).

29

Šajā lietā no jaunās veidlapas par līguma pagarināšanu izriet, ka novērtētāja ieteikums nepagarināt prasītāja līgumu ir balstīts uz viņa profesionālā snieguma līmeni 2009. gadā, kurš ir ticis novērtēts 2010. gada 23. jūnijā pabeigtajā novērtējuma ziņojumā. Proti, šis vērtējums būtībā un pat lielā daļā burtiski ticis pārņemts apstrīdētajā lēmumā, novērtētājam uzsverot “nepietiekamo snieguma līmeni (zināšanas un uzvedība) darbinieka amata būtiskās, galvenajās un prioritārajās jomās”, konkrēti norādot divus nesasniegtos mērķus, kas minēti iepriekš minētā novērtējuma ziņojuma B sadaļā (“Mērķu īstenošana atsauces laikposmā”). Tāpat sarežģījumi attiecībās ar noteiktām vienībām un atkārtota nepiemērotu lēmumu pieņemšana, kas uzsvērti minētā ziņojuma D sadaļā “Spējas (zināšanas un iemaņas) atsauces laikposmā”, ir burtiski pārņemti apstrīdētajā lēmumā ar novērtētāja komentāriem. Netiek apstrīdēts, ka prasītājs ir ticis uzklausīts novērtēšanas par 2009. gadu laikā.

30

Tomēr dialogs starp prasītāju un novērtētāju šīs novērtēšanas laikā pats par sevi nepierāda, ka, pat ja netiktu pieļauts šā sprieduma 27. punktā konstatētais procesuālais pārkāpums, proti, pat tad, ja prasītājs būtu ticis uzklausīts pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un šādi būtu varējis sniegt apsvērumus savai aizstāvībai, pastāvot riskam zaudēt savu darbu, līguma pagarināšanas procedūras iznākums nevarētu būt citāds, jo abām attiecīgajām procedūrām – vienai – par novērtējuma ziņojuma sagatavošanu un otrai – par līguma pagarināšanu vai nepagarināšanu – ir gan diezgan tuvi, tomēr atšķirīgi mērķi, kas var būt balstīti uz atšķirīgiem vērtēšanas kritērijiem. Konkrētāk, attiecīgā darbinieka snieguma un zināšanu līmenis ir tikai viens no elementiem, ko var ņemt vērā institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, kurai ir jālemj par līguma pagarināšanu.

31

Tas vēl jo vairāk attiecas uz apstiprinātāja, proti, izpilddirektora palīga komentāriem, kurš tāpat ir ticis uzrunāts saistībā ar jauno līguma pagarināšanas procedūru, kas tikusi veikta pēc Civildienesta tiesas atceļošā sprieduma. Šie komentāri attiecās uz prasītāja profesionālo sniegumu 2010. gadā, ko viņš jau bija novērtējis, šoreiz gan kā prasītāja novērtētājs, veicot 2011. gada novērtējumu. Savā spriedumāWahlström/Frontex (EU:F:2013:143, 38. punkts), kurā Civildienesta tiesa sprieda par prasību, kas celta par novērtējuma ziņojumu, kurš ticis izstrādāts 2011. gada novērtēšanas procedūrā, tā tieši konstatēja, ka šajā novērtēšanas procedūrā nav noticis nekāds dialogs starp novērtētāju un prasītāju.

32

Ņemot vērā iepriekš minēto, nav izslēdzams, ka institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, secinājums par to, ka prasītāja līgums nav jāpagarina, varētu būt citāds, ja prasītājs būtu varējis lietderīgi paziņot savu viedokli par sava profesionālā snieguma līmeni gan 2009. gadā, gan 2010. gadā saistībā ar iespējamo darba tiesisko attiecību turpināšanu ar Frontex, un ka tādēļ tiesību tikt uzklausītam ievērošana būtu varējusi ietekmēt apstrīdētā lēmuma saturu.

33

Šādos lietas apstākļos, pat apstiprinot vien, ka Frontex būtu pieņēmis identisku lēmumu pat tad, ja prasītājs būtu ticis uzklausīts, tiktu atņemta Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto pamattiesību tikt uzklausītam būtība, jo pats šo tiesību saturs nozīmē, ka ieinteresētajai personai ir iespēja ietekmēt attiecīgo lēmuma pieņemšanas procesu (spriedums Marcuccio/Komisija, T‑236/02, EU:T:2005:417, 115. punkts).

34

No iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir pamatots, un līdz ar to ir jāatceļ apstrīdētais lēmums un nav jāizvērtē pārējie pamati.

35

Prasītājs, uzskatīdams, ka viņa prasībai, ciktāl tajā ir lūgts atcelt lēmumu nepagarināt pagaidu darbinieka līgumu, ir finansiālas sekas, lūdz Civildienesta tiesu īstenot savu neierobežoto jurisdikciju atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktam, piespriežot Frontex samaksāt summu, kuru tā uzskata par vajadzīgu ex æquo et bono, lai nodrošinātu sava sprieduma efektivitāti.

36

Frontex uzskata, ka Civildienesta tiesai nav vajadzības īstenot savu neierobežoto jurisdikciju un tai piespriest samaksāt atlīdzību.

37

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, Savienības tiesai atceļot aktu, šis akts ar atpakaļejošu spēku tiek izņemts no tiesību sistēmas un, ja atceltais akts jau ir izpildīts, tā seku likvidēšana liek atjaunot tiesisko stāvokli, kurā prasītājs bijis pirms akta pieņemšanas (spriedumi Landgren/ETF, F‑1/05, EU:F:2006:112, 92. punkts, un Kalmár/Europol, F‑83/09, EU:F:2011:66, 88. punkts). Turklāt saskaņā ar LESD 266. pantu iestādei, kas izdevusi atcelto aktu, “ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu Eiropas Savienības Tiesas spriedumu”.

38

Vēl ir jāuzsver, ka apstrīdētais lēmums ir ticis atcelts tādēļ, ka institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, pirms tā pieņemšanas nav lietderīgi uzklausījusi prasītāju.

39

Šajā saistībā katrā ziņā nevar tikt izslēgts, ka institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, uzskatīs, ka tā var pieņemt jaunu lēmumu nepagarināt pagaidu darbinieka līgumu pēc tam, kad būs pilnīgi un detalizēti vēlreiz pārbaudīti lietas materiāli, ņemot vērā šī sprieduma pamatojumu.

40

Turklāt, ja šie prasījumi ir jāsaprot kā tādi, kas vērsti uz to, lai šo prasījumu atcelt tiesību aktu ietvaros tiktu atlīdzināts morālais kaitējums, kas prasītājam, iespējams, nodarīts institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, pārmesto pārkāpumu dēļ, tad ir jākonstatē, ka prasības pieteikumā nav nekādu norāžu par iespējamo morālo kaitējumu, ko nebūtu iespējams pilnībā atlīdzināt, atceļot apstrīdēto lēmumu, kura dēļ tas ticis nodarīts.

41

Līdz ar to Civildienesta tiesai, īstenojot neierobežotu jurisdikciju atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktam, nav jānodrošina šā sprieduma, ar kuru atcelts lēmums, praktiskā efektivitāte.

42

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas tiesību normas, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.

43

No šajā spriedumā izklāstītā pamatojuma izriet, ka Frontex spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt prasītājs savos prasījumos expressis verbis ir prasījis piespriest Frontex atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā lietas apstākļi neattaisno Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, Frontex ir jāpiespriež segt savus un atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (trešā palāta)

nospriež: