Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 22. janvāra rīkojumu lietā T-218/00 Cooperativa Mare Azzurro/Komisija 2013. gada 18. martā iesniedza Cooperativa Mare Azzurro Socialpesca Soc. coop. arl, iepriekš Cooperativa Mare Azzurro Soc. coop. rl un Cooperativa vongolari Sottomarina Lido Soc. coop. rl

(Lieta C-136/13 P)

2013/C 147/25

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Cooperativa Mare Azzurro Socialpesca Soc. coop. arl, iepriekš Cooperativa Mare Azzurro Soc. coop. rl un Cooperativa vongolari Sottomarina Lido Soc. coop. rl (pārstāvji — A. Vianello, A. Bortoluzzi un A. Veronese, advokāti)

Pārējie lietas dalībnieki: Ghezzo Giovanni & C. Snc di Ghezzo Maurizio & C. un Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda uz kļūdām tiesību piemērošanā, kuras pieļautas, piemērojot Tiesas noteiktos principus spriedumā lietā “Comitato Venezia vuole vivere”, pirmkārt, saistībā ar pienākumu Komisijas lēmumos par valsts atbalstu norādīt pamatojumu un, otrkārt, attiecībā uz pierādīšanas pienākuma sadali saistībā ar LESD 107. panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem.

Ar šo apelācijas sūdzību apstrīdētajā rīkojumā Vispārējā tiesa nav ievērojusi Tiesas 2011. gada 9. jūnija nolēmumu lietā “Comitato Venezia vuole vivere”, kurā noteikts, ka Komisijas lēmumā “ir jābūt visiem būtiskajiem elementiem, lai valsts iestādes to varētu izpildītu”. Lai arī lēmumā nebija visi būtiskie elementi, lai valsts iestādes to varētu izpildīt, Vispārējā tiesa nebija konstatējusi nekādus trūkumus Komisijas izmantotajā metodē, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, tādējādi pieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā.

Pamatojoties uz spriedumā lietā “Comitato Venezia vuole vivere” Tiesas noteiktajiem principiem saistībā ar atgūšanu dalībvalstij — nevis atbalsta saņēmējam — katrā atsevišķā gadījumā ir jāpierāda, ka ir izpildīti LESD 107. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi. Tomēr šajā lietā Komisija apstrīdētajā lēmumā nav precizējusi šādas pārbaudes “kārtību”; līdz ar to Itālijas Republika, kuras rīcībā nav bijuši būtiskie elementi, lai saistībā ar atgūšanu pierādītu, ka saņēmējiem piešķirtās priekšrocības ir uzskatāmas par valsts atbalstu, ar 2012. gada 24. decembra Likumu Nr. 228 (1. panta 351. un nākamie punkti) nolēma mainīt pierādīšanas pienākumu pretēji tam, kas ir noteikts Kopienas judikatūrā.

Kā norādījis Itālijas likumdevējs, nevis it īpaši valstij, bet gan katram uzņēmumam, kurš ir saņēmis piešķirto atbalstu atbrīvojuma no sociālā nodrošinājuma maksājumiem formā, ir jāpierāda, ka attiecīgās priekšrocības nerada konkurences izkropļojumus, kā arī neiespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm; ja tas netiek pierādīts, tiek pieņemts, ka piešķirtā priekšrocība izkropļo konkurenci un iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tas viss acīmredzami ir pretrunā spriedumā lietā “Comitato Venezia vuole vivere” noteiktajiem principiem.