—

Fiscale Eenheid X NV cs vārdā – T. Scheer, advocaat, K. Bruins un M. Morawski, adviseurs,

—

Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman, B. Koopman un H. Stergiou, pārstāves,

—

Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk, C. Meyer-Seitz, U. Persson, E. Karlsson, L. Swedenborg un C. Hagerman, pārstāvji,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – L. Christie, pārstāvis, kam palīdz R. Hill, barrister,

—

Eiropas Komisijas vārdā – W. Roels un C. Soulay, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1991. gada 16. decembra Direktīvu 91/680/EEK (OV L 376, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Staatssecretaris van Financiën (Valsts sekretārs finanšu lietās) un Fiscale Eenheid X NV cs (turpmāk tekstā – “X”) saistībā ar paziņojumu par pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) maksājuma apmēru, kas tai bija jāmaksā par 1996. gadu.

3

Atbilstoši Sestās direktīvas 2. panta 1. punktam PVN piemēro tostarp “par pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas”.

4

Atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 4. punkta otrajai daļai “katra dalībvalsts par atsevišķiem nodokļa maksātājiem var uzlūkot personas, kuras reģistrētas šīs valsts teritorijā un kuras, juridiski būdamas patstāvīgas, ir cieši saistītas cita ar citu finansiālām, saimnieciskām un organizatoriskām saitēm”.

5

Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkts ir šāds:

“Ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo tālāk minētās darbības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļu nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu:

[..]

6

Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkts būtībā identiskiem vārdiem ir izteikts Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.), ar ko no 2007. gada 1. janvāra ir atcelta un aizstāta Sestā direktīva, 135. panta 1. punkta g) apakšpunktā.

7

Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvas 85/611/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) (OV L 375, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “PVKIU direktīva”) preambulas pirmajā un otrajā apsvērumā ir teikts:

“tā kā dalībvalstu tiesību akti par kolektīvu ieguldījumu uzņēmumiem dažādās valstīs ievērojami atšķiras, jo īpaši attiecībā uz šo uzņēmumu pienākumiem un to kontroli; tā kā šīs atšķirības deformē konkurenci starp šiem uzņēmumiem un nenodrošina līdzvērtīgu aizsardzību sertifikātu turētājiem;

tā kā valstu tiesību akti, kas reglamentē kolektīvo ieguldījumu uzņēmumus, jākoordinē, lai Kopienas līmenī tuvinātu konkurences nosacījumus starp šādiem uzņēmumiem, reizē nodrošinot efektīvāku un vienveidīgāku aizsardzību sertifikātu turētājiem; tā kā šāda koordinācija ļaus vienas dalībvalsts kolektīvo ieguldījumu uzņēmumam vieglāk pārdot savus sertifikātus citās dalībvalstīs.”

8

Direktīvas preambulas sestajā apsvērumā PVKIU direktīvas piemērošanas joma ir definēta šādi:

“tā kā dalībvalstu tiesību aktu koordinācija sākotnēji jāveic tikai attiecībā uz kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem, kas nav slēgta veida uzņēmumi un kas veic savu sertifikātu publisku tirdzniecību Kopienā, un kuru vienīgais mērķis ir veikt ieguldījumus pārvedamos vērtspapīros [..]; tā kā tādu kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu reglamentēšana, uz kuriem neattiecas direktīva, rada dažādas problēmas, kas jārisina ar citu noteikumu palīdzību, un uz šādiem uzņēmumiem attieksies vēlāka koordinācija; [..].”

9

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 21. janvāra Direktīvu 2001/108/EK (OV L 41, 35. lpp.), grozītajā redakcijā, kas nav piemērojama pamatlietas faktiem, PVKIU direktīvas 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis šo direktīvu piemēro pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (turpmāk “PVKIU”), kas atrodas to teritorijā.

2.   Šajā direktīvā, ievērojot 2. pantu, PVKIU ir uzņēmumi:

10

Atbilstoši PVKIU direktīvas 5. panta 2. punkta otrajai daļai, redakcijā atbilstoši grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 21. janvāra Direktīvu 2001/107/EK (OV L 41, 20. lpp.), kas nav piemērojama pamatlietas faktiem, “šajā direktīvā kopīgu ieguldījumu fondu un ieguldījumu sabiedrību pārvaldīšana ietver II pielikumā minētās funkcijas, kuru uzskaitījums ir nepilnīgs”.

11

Minētajā II pielikumā “Kolektīvā portfeļa pārvaldīšanā iekļauto funkciju” starpā ir minētas šādas funkcijas:

12

Ieguldījumu uzraudzība tika pastiprināta, pieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 8. jūnija Direktīvu 2011/61/ES par alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekiem un par grozījumiem Direktīvā 2003/41/EK, Direktīvā 2009/65/EK, Regulā (EK) Nr. 1060/2009 un Regulā (ES) Nr. 1095/2010 (OV L 174, 1. lpp.), kas tomēr nav piemērojama pamatlietas faktiem. No šīs direktīvas preambulas 34. un 58. apsvēruma izriet, ka tā ir piemērojama nekustamā īpašuma ieguldījumu fondiem.

13

Atbilstoši 1968. gada Apgrozījuma nodokļa likuma (Wet op de Omzetbelasting 1968), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “PVN likums”), 7. panta 4. punktam “fiziskas personas vai organizācijas Vispārējā likuma par valsts nodokļiem (Algemene wet inzake rijksbelastingen) izpratnē, kuras šī panta izpratnē ir uzņēmējas, kuras dzīvo vai ir reģistrētas Nīderlandē vai kurām ir pastāvīgs uzņēmums Nīderlandē un kuru finanšu, saimnieciskās un organizatoriskās saites ir tādas, ka tās veido vienu vienību, pēc vienas vai vairāku to pieprasījuma un ar inspektora lēmumu, ko var pārsūdzēt, tiek uzskatītas par vienu uzņēmēju no tā mēneša pirmās dienas, kas ir pēc mēneša, kurā inspektors ir pieņēmis šo lēmumu. Nodokļu vienības izveidošanas, grozīšanas un izbeigšanas kārtību var noteikt ar ministrijas lēmumu”.

14

PVN likuma 11. panta 1. punkta i) apakšpunkta trešajā daļā būtībā ir noteikts, ka ieguldījumu fondu un ieguldījumu sabiedrību kopējā īpašuma pārvaldīšana kolektīvā ieguldījuma nolūkiem ir atbrīvota no PVN.

15

X ir nodokļu maksātāju vienība PVN likuma 7. panta 4. punkta izpratnē, proti, viens nodokļa maksātājs atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 4. punkta otrajai daļai.

16

Pie šīs nodokļu maksātāju vienības pieder sabiedrība A Beheer NV (turpmāk tekstā – “A”).

17

A 1996. gadā noslēdza līgumus par dažādu pakalpojumu sniegšanu ar trim Nīderlandē reģistrētām sabiedrībām. Šīs sabiedrības nepieder pie X. Tās ir dibinājušas vairāki pensiju fondi. Pēc to izveides tās ir emitējušas daļas un daļu apliecības, īpašuma tiesības uz kurām ir tikušas nodotas trešajām personām. Tās nodarbojas ar daļu turētāju vai daļu apliecību iegādi, nekustamo īpašumu iegādi un pārdošanu, kā arī to apsaimniekošanu. Tām nav personāla. Akcionāri prasa no šīm sabiedrībām rezultātus dividenžu izmaksas veidā.

18

No šiem līgumiem, kurus A pret atlīdzību pildīja šīm pašām sabiedrībām, izriet šādas darbības:

19

C) punktā norādītajā I pielikumā ir noteikts:

“Pārvaldīšanas pakalpojumu sniegšana [..] ietver:

[..]”

20

Visus uzdevumus, kas A noteikti ar pamatlietā aplūkotajiem līgumiem, tā veic vai nu pati, vai trešās personas tos veic tās vārdā un tās atbildībā. Par šiem uzdevumiem A no katras pamatlietā aplūkotās sabiedrības saņēma atlīdzību, kas ir paredzēta kā 8 % no teorētiskās gada īres maksas no nekustamā īpašuma, kurš pieder pie attiecīgās sabiedrības aktīviem.

21

X attiecībā uz no šīm trim nekustamā īpašuma sabiedrībām saņemto atlīdzību nav samaksājusi PVN, uzskatot, ka visiem pakalpojumiem, kurus sabiedrībām ir sniegusi tā pati vai kurus sniegušas tās atbildībā trešās personas, ir piemērojams PVN likuma 11. panta 1. punkta i) apakšpunkta trešajā daļā paredzētais atbrīvojums.

22

Valsts nodokļu iestādes inspektors tomēr uzskatīja, ka tikai darbībām, kas norādītas attiecīgo pārvaldīšanas līgumu e) un f) punktā, ir piemērojams atbrīvojums, proti, nekustamo īpašumu iegādei un pārdošanai, kā arī daļu turētāju vai daļu apliecību iegādei. Tādēļ viņš X veica PVN pārrēķinu par laikposmu no 1996. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim.

23

Saņēmis sūdzību par šo paziņojumu, valsts nodokļu iestādes inspektors samazināja pārrēķina summu, tomēr uzskatot, ka daļai no A sniegtajiem pakalpojumiem nav piemērojams atbrīvojums. Uzskatot, ka samazinājums nav pietiekams, X par valsts nodokļu iestādes inspektora lēmumu cēla prasību Rechtbank Breda (Bredas tiesa). Minētā tiesa atzina prasību par pamatotu, atcēla minēto lēmumu un piešķīra lielāku samazinājumu.

24

Valsts nodokļu iestādes inspektors tādēļ par Rechtbank Breda (Bredas tiesa) spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Gerechtshof te ‘s Hertogenbosch (Hertogenbosas apelācijas tiesa), kas atstāja spēkā pirmajā instancē pieņemto nolēmumu.

25

Finanšu valsts sekretārs par Gerechtshof te ‘s Hertogenbosch (Hertogenbosas apelācijas tiesa) spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa). Savos secinājumos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) ģenerāladvokāts aicināja šo tiesu atzīt kasācijas sūdzību par nepamatotu.

26

Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) šaubās, vai tādas ieguldījumu sabiedrības kā aplūkotās sabiedrības, kurās ir sakopots vairāk nekā viena ieguldītāja kapitāls, lai iegādātos, turētu, pārvaldītu un pārdotu nekustamos īpašumus, gūstot no tā peļņu, kas tiks izmaksāta visiem daļu turētājiem dividenžu veidā, pēdējiem minētajiem gūstot labumu arī no to daļu vērtības pieauguma, ir uzskatāmas par “ieguldījumu fondiem” Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkta izpratnē. Konkrētāk, tā prāto, vai apstāklis, ka līdzekļi tiek ieguldīti nekustamajā īpašumā, liedz piemērot šo normu.

27

Ja šīs sabiedrības varētu tikt uzskatītas par “ieguldījumu fondiem” Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkta izpratnē, Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) šaubās, vai nekustamo īpašumu faktiskā apsaimniekošana, tajā skaitā viss, kas saistās ar šo īpašumu izīrēšanu un uzturēšanu, ko šīs sabiedrības uztic trešām personām, proti, A, ir “vadīšana” [pārvaldīšana] šīs normas izpratnē.

28

Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

29

Ar pirmo jautājumu, kāds tas izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas sabiedrības kā pamatlietā aplūkotās sabiedrības, kurās ir sakopots vairāku ieguldītāju kapitāls, lai iegādātos, turētu, pārvaldītu un pārdotu nekustamo īpašumu, gūstot no tā peļņu, kas tiks izmaksāta visiem daļu turētājiem dividenžu veidā, pēdējiem minētajiem gūstot labumu arī no to daļu vērtības pieauguma, var tikt uzskatītas par “[kopīgu] ieguldījumu fondiem” šīs normas izpratnē.

30

Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai arī Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunktā paredzētie atbrīvojumi no nodokļa ietver autonomus Savienības tiesību jēdzienus, kuriem principā ir piešķirama kopīga definīcija, lai izvairītos no atšķirīgas PVN sistēmas piemērošanas dažādās dalībvalstīs, lai dalībvalstis nevarētu grozīt tās saturu, tas tomēr neattiecas uz gadījumiem, kad Eiropas Savienības likumdevējs tām ir uzticējis definēt noteiktus atbrīvojumus no nodokļa (skat. šajā ziņā spriedumus Abbey National, C‑169/04, EU:C:2006:289, 38. un 39. punkts; JP Morgan Fleming Claverhouse Investment Trust un The Association of Investment Trust Companies, C‑363/05, EU:C:2007:391, 19. un 20. punkts; Wheels Common Investment Fund Trustees u.c., C‑424/11, EU:C:2013:144, 16. punkts, kā arī ATP PensionService, C‑464/12, EU:C:2014:139, 40. punkts).

31

Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunktā pilnvaras definēt jēdzienu “kopīgi ieguldījumu fondi” ir nodotas dalībvalstīm (skat. spriedumus Wheels Common Investment Fund Trustees u.c., C‑424/11, EU:C:2013:144, 16. punkts, kā arī ATP PensionService, C‑464/12, EU:C:2014:139, 40. punkts).

32

Tomēr šīs dalībvalstīm piešķirtās definēšanas tiesības ir ierobežotas ar aizliegumu grozīt pašu Savienības likumdevēja izmantoto atbrīvojuma formulējumu. Tostarp dalībvalsts, nenoliedzot pašu “kopīgo ieguldījumu fondu” jēdzienu, nevar izvēlēties no kopīgajiem ieguldījumu fondiem tos, kuriem pienāksies atbrīvojums, un tos, kuriem nē. Tātad ar minēto tiesību normu tai ir piešķirtas pilnvaras definēt jēdzienam “kopīgi ieguldījumu fondi” atbilstošus fondus tikai valsts tiesībās (skat. šajā ziņā spriedumus JP Morgan Fleming Claverhouse Investment Trust un The Association of Investment Trust Companies, C‑363/05, EU:C:2007:391, 41.–43. punkts; Wheels Common Investment Fund Trustees u.c., C‑424/11, EU:C:2013:144, 17. punkts, kā arī ATP PensionService, C‑464/12, EU:C:2014:139, 41. punkts).

33

Tostarp šīs dalībvalstīm piešķirtās jēdziena “kopīgo ieguldījumu fondi” definēšanas pilnvaras ir jāīsteno, ievērojot Sestās direktīvas mērķus, kā arī kopējai PVN sistēmai raksturīgo nodokļu neitralitātes principu (skat. šajā ziņā spriedumus JP Morgan Fleming Claverhouse Investment Trust un The Association of Investment Trust Companies, C‑363/05, EU:C:2007:391, 22. un 43. punkts; Wheels Common Investment Fund Trustees u.c., C‑424/11, EU:C:2013:144, 18. punkts, kā arī ATP PensionService, C‑464/12, EU:C:2014:139, 42. punkts).

34

Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar kopīgo ieguldījumu fondu pārvaldi saistīto darījumu atbrīvojuma no nodokļa mērķis it īpaši ir atvieglot ieguldītājiem vērtspapīru ieguldījumu veikšanu ar ieguldījumu fondu starpniecību, izslēdzot ar PVN saistītas izmaksas un tādējādi nodrošinot kopējās PVN sistēmas neitralitāti, neietekmējot izvēli starp tiešu ieguldījumu vērtspapīros un ieguldījumu, izmantojot kopīgu ieguldījumu uzņēmumu starpniecību (skat. spriedumus JP Morgan Fleming Claverhouse Investment Trust un The Association of Investment Trust Companies, C‑363/05, EU:C:2007:391, 45. punkts; Wheels Common Investment Fund Trustees u.c., C‑424/11, EU:C:2013:144, 19. punkts, kā arī ATP PensionService, C‑464/12, EU:C:2014:139, 43. punkts).

35

Tādēļ Sestās direktīvas piemērošanas nolūkā ir jānosaka, vai sabiedrības, kurām ir tādas pazīmes kā sabiedrībām, par kurām ir pamatlieta, un kuras ir izveidojuši vairāki ieguldītāji ar vienu vienīgu mērķi ieguldīt kopīgos aktīvus nekustamajā īpašumā, var tikt uzskatītas par “[kopīgu] ieguldījumu fondiem” šīs direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkta izpratnē.

36

Ir jāatgādina, ka fondi, kurus veido pārvedamo vērtspapīru kopīgo ieguldījumu uzņēmumi PVKIU direktīvas izpratnē, ir kopīgo ieguldījumu fondi (skat. šajā ziņā it īpaši spriedumus Deutsche Bank, C‑44/11, EU:C:2012:484, 32. punkts; Wheels Common Investment Fund Trustees u.c., C‑424/11, EU:C:2013:144, 23. punkts, kā arī ATP PensionService, C‑464/12, EU:C:2014:139, 46. punkts). Kā izriet no šīs direktīvas 1. panta 2. punkta, pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumi ir uzņēmumi, kuru vienīgais mērķis ir sabiedrības naudas līdzekļu kolektīvie ieguldījumi vērtspapīros, kuri darbojas pēc dalīta riska principa un kuru daļas pēc turētāju lūguma tieši vai netieši tiek atpirktas vai izpirktas no šo uzņēmumu aktīviem.

37

Turklāt par kopīgu ieguldījumu fondiem ir uzskatāmi arī fondi, kuriem – kaut arī tie nav kolektīvo ieguldījumu fondi PVKIU direktīvas izpratnē – ir pēdējiem minētajiem identiskas īpašības un kuri veic tādas pašas darbības vai vismaz ir tiem pielīdzināmi tādā ziņā, ka tie ir iepriekšminēto konkurenti (skat. šajā ziņā spriedumus Abbey National, C‑169/04, EU:C:2006:289, 53.–56. punkts; JP Morgan Fleming Claverhouse Investment Trust un The Association of Investment Trust Companies, C‑363/05, EU:C:2007:391, 48.–51. punkts; Wheels Common Investment Fund Trustees u.c., C‑424/11, EU:C:2013:144, 24. punkts, kā arī ATP PensionService, C‑464/12, EU:C:2014:139, 47. punkts).

38

Tomēr ir jākonstatē, ka tādas sabiedrības, par kādām ir pamatlieta un kuras ir izveidojuši vairāki ieguldītāji ar vienu vienīgu mērķi ieguldīt kopīgos aktīvus nekustamajā īpašumā, nebūtu uzskatāmas par kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu PVKIU direktīvas izpratnē. proti, ieguldījumam, kuru veido vienīgi nekustamie īpašumi, nepiemēro PVKIU direktīvu, jo tā atbilstoši tās 1. panta 1. un 2. punktam ir piemērojama tikai ieguldījumiem vērtspapīros.

39

Lai tās varētu uzskatīt par kopīgu ieguldījumu fondiem, kas ir atbrīvoti no nodokļa Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkta izpratnē, tādām sabiedrībām, par kurām ir pamatlieta, tādējādi ir jābūt raksturlielumiem, kas ir identiski kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem, kā tie ir definēti PVKIU direktīvā, un tām ir jāveic tādi paši darījumi vai vismaz tām ir jābūt salīdzināmām īpašībām, lai tās būtu šo uzņēmumu konkurentes.

40

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, kā to secinājumu 22.–29. punktā ir darījusi ģenerāladvokāte, ka Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunktā paredzētais izņēmums ir piemērojams ieguldījumu uzņēmumiem, kuri valsts līmenī tiek īpaši uzraudzīti.

41

Kā Tiesa to ir vairākkārt norādījusi, interpretējot kopīgo ieguldījumu fondu atbrīvojumu šīs normas izpratnē, PVN tiesiskā regulējuma saskaņošana notika pirms tiesiskā regulējuma par atļaujas izsniegšanu ieguldījumu fondiem un to uzraudzību un, it īpaši, pirms PVKIU direktīvas (spriedumi Abbey National, C‑169/04, EU:C:2006:289, 55. punkts, kā arī JP Morgan Fleming Claverhouse Investment Trust un The Association of Investment Trust Companies, C‑363/05, EU:C:2007:391, 32. punkts).

42

Kā to secinājumu 21. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, dalībvalstis sākotnēji noteica, ka ieguldījumu fondi ir ieguldījumu fondi, kurus regulē valsts un uz kuriem attiecas īpaši licencēšanas un uzraudzības noteikumi, proti, valsts iestāžu veikta licencēšana un kontrole, lai tostarp aizsargātu ieguldītājus. Atsauce uz dalībvalstu valsts tiesībām “kopīgo ieguldījumu fondu” definēšanai tādējādi ir ļāvusi attiecināt tiesības uz atbrīvojumu no nodokļa atbilstoši Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunktam tikai uz valsts īpaši uzraudzītiem ieguldījumiem.

43

No PVKIU direktīvas preambulas pirmā un otrā apsvēruma izriet, ka, tā kā dalībvalstu tiesību akti par kolektīvu ieguldījumu uzņēmumiem ievērojami atšķiras, it īpaši attiecībā uz šo uzņēmumu pienākumiem un to kontroli, Savienības likumdevējs ir vēlējies koordinēt šos tiesiskos regulējumus, lai Savienības līmenī tuvinātu konkurences nosacījumus starp šādiem uzņēmumiem, reizē nodrošinot efektīvāku un vienveidīgāku aizsardzību dalībniekiem, kā arī ļautu vienas dalībvalsts kolektīvo ieguldījumu uzņēmumam vieglāk pārdot savus sertifikātus citās dalībvalstīs.

44

PVKIU direktīvā attiecībā uz kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem dalībvalstīs tādējādi ir noteiktas kopējās minimālās normas par to darbības atļaušanu, struktūru, darbību un informāciju, kas tiem ir jāpublicē.

45

Ar PVKIU direktīvu Savienības līmenī ieviešot pirmos ieguldījumu fondu uzraudzības tiesiskā regulējuma elementus, ir tikusi ierobežota rīcības brīvība, kas ir dalībvalstīm kopīgo ieguldījumu fondu definēšanā Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkta izpratnē.

46

Ieguldījumu uzraudzības tiesiskā regulējuma koordinēšana Savienības līmenī tādējādi ir pārklājusies ar dalībvalstu definēšanas pilnvarām. “Kopīgo ieguldījumu fondu” jēdzienu Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkta izpratnē tādējādi vienlaicīgi nosaka Savienības tiesības un valsts tiesības.

47

Tiesa ir nospriedusi, ka par kopīgiem ieguldījumu fondiem, kas šīs normas izpratnē ir atbrīvoti no nodokļa, ir jāuzskata, pirmkārt, ieguldījumi, uz kuriem attiecas PVKIU direktīva un kurus tādēļ valsts uzrauga īpaši, un, otrkārt, fondus, kuriem, neesot kolektīvā ieguldījuma uzņēmumiem šīs direktīvas izpratnē, ir tiem identiskas īpašības un kas veic tos pašus darījumus vai, vismaz, tiem ir salīdzināmas īpašības, lai tie būtu šo uzņēmumu konkurenti (spriedumi Wheels Common Investment Fund Trustees u.c., C‑424/11, EU:C:2013:144, 23. un 24. punkts, kā arī ATP PensionService, C‑464/12, EU:C:2014:139, 46. un 47. punkts).

48

Taču, kā secinājumu 27. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, vienīgi uz ieguldījumu fondiem, kas ir pakļauti īpašai valsts uzraudzībai, var tikt attiecināti tie paši konkurences nosacījumi un vienīgi tie var vērsties pie viena un tā paša ieguldītāju loka. Šie citu veidu ieguldījumu fondi tādējādi principā var saņemt Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu, ja dalībvalstis attiecībā uz tiem paredz arī īpašu valsts uzraudzību.

49

Attiecībā uz pamatlietu no tā izriet, ka ieguldījums, ko veido vienīgi nekustamie īpašumi un kam nepiemēro kopš 1996. gada piemērojamās Savienības tiesībās paredzētās uzraudzības normas, proti, PVKIU direktīvu, var būt kopīgo ieguldījumu fonds Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkta izpratnē vienīgi tad, ja valsts tiesībās šādam fondam ir paredzēta īpaša valsts uzraudzība.

50

Tā kā iesniedzējtiesas sniegtās norādes neļauj noteikt, vai tas tā ir pamatlietā, šāds vērtējums ir jāveic iesniedzējtiesai.

51

Ja iesniedzējtiesa konstatēs, ka trim sabiedrībām, kurām A ir sniegusi dažādus pakalpojumus, tiek piemērota īpaša valsts uzraudzība, vēl būs jāpārbauda, vai šīm sabiedrībām piemīt īpašības, lai tās varētu tikt uzskatītas par kopīgo ieguldījumu fondiem, kuri var tikt atbrīvoti no nodokļa atbilstoši Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunktam un nodokļu neitralitātes principam.

52

Šajā ziņā X un Eiropas Komisija uzskata, ka pamatlietā aplūkoto sabiedrību īpašības atbilst kopīgo ieguldījumu fondu īpašībām, kādas tās izriet no Tiesas judikatūras. Tādējādi ieguldījumu fonds būtu pielīdzināms kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem, kādi tie ir definēti PVKIU direktīvā, ja personas ir iegādājušās dalības tiesības šajā fondā, ja ienesīgums no ieguldījuma, ko tās tādējādi ir veikušas, ir atkarīgs no to ieguldījumu rezultātiem, kurus ir veikuši fonda pārvaldītāji tajā laikposmā, kurā tām bija šīs dalības tiesības, un ja dalībniekiem ir tiesības saņemt peļņu vai tie uzņemas fonda pārvaldīšanas risku (skat. šajā ziņā spriedumu Wheels Common Investment Fund Trustees u.c., C‑424/11, EU:C:2013:144, 27. punkts). Tādā pašā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka uzņēmumu pensiju fondi var tikt uzskatīti par kopīgu ieguldījumu fondiem, ja tos finansē izmaksājamo pensiju saņēmēji, ja uzkrājums tiek ieguldīts, piemērojot dalītā riska principu, un ieguldījumu risku uzņemas pensiju saņēmēji (spriedums ATP PensionService, C‑464/12, EU:C:2014:139, 59. punkts).

53

Tādas, ņemot vērā iesniedzējtiesas norādes un Tiesai iesniegtos lietas materiālus, šķiet esam pamatlietā aplūkotās sabiedrības.

54

Šīs sabiedrības apkopo kapitālu no dažādiem pensiju fondiem un pērk, tur, pārvalda un pārdod nekustamo īpašumu, lai no tā gūtu, cik vien lielu iespējams, peļņu. Šīs sabiedrības ir emitējušas daļu apliecības, kas tiem, kuru turējumā apliecības ir, dod tiesības uz samērīgu to peļņas daļu dividenžu formā. Personām, kuru turējumā ir šīs daļu apliecības, ir arī tiesības uz attiecīgās sabiedrības peļņu pēc to daļu vērtības pieauguma. Ieguldījuma risku sedz daļu turētāji. Ieguldītāji, kuri ir ieguldījuši savus naudas līdzekļus kādas no šo sabiedrību kapitālā, uzņemas risku saistībā ar tās piesaistīto aktīvu pārvaldību. Šo ieguldītāju peļņa dividenžu formā ir atkarīga no attiecīgās sabiedrības aktīvu atdeves. Sabiedrību, par kurām ir pamatlieta, kapitāls ir atvērts dažādiem ieguldītājiem, kuriem ir iespēja nodot īpašuma tiesības uz to daļu apliecībām trešajām personām, ja tie to tā vēlas. Turklāt jauni ieguldītāji var iestāties attiecīgajā sabiedrībā un piesaistīt jaunu kapitālu.

55

Ir jānorāda, ka Zviedrijas valdības norādītais arguments, ka nekustamā īpašuma fondā riska sadales nav, nevar tikt atbalstīts.

56

Šajā ziņā, kas attiecas uz pamatlietā aplūkotajām sabiedrībām, no tiesas sēdē sniegtajām norādēm un Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, šķiet, izriet, ka piesaistītais kapitāls tiek ieguldīts atbilstoši dalītā riska principam. Līdzekļi tiek ieguldīti dažādu kategoriju nekustamajā īpašumā, gan dzīvojamā, gan komerciālajā, un dažādos ģeogrāfiskajos reģionos.

57

Kā to uzsver Komisija, tas, ka šajā gadījumā runa ir par ieguldījumiem nekustamajā īpašumā, neietekmē triju sabiedrību, par kurām ir pamatlieta, darbību, proti, kolektīvu līdzekļu pārvaldīšanu. Proti, Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkts attiecas uz “ieguldījumu fondu vadīšanu”, nenorādot noteiktu ieguldījuma formu, ne arīdzan nošķirot tos pēc aktīviem, kuros līdzekļi tiek ieguldīti. Tātad nekas neliecina par to, ka šajā normā paredzētais atbrīvojums attiecas tikai uz ieguldījumiem vērtspapīros un ka citas ieguldījuma formas būtu izslēgtas no šī atbrīvojuma. Proti, nedz 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkta konteksts, nedz tā formulējums, nedz arī šīs normas mērķis nenorāda, ka Savienības likumdevēja nodoms būtu bijis ierobežot šīs normas piemērošanu tikai kopīgo ieguldījumu uzņēmumiem, kas iegulda vērtspapīros.

58

Tomēr iesniedzējtiesa jautā, vai šajā pašā normā paredzētā atbrīvojuma mērķis, kā to ir formulējusi Tiesa, var tikt sasniegts, ja runa ir par nekustamo īpašumu, uzsverot tostarp, ka Tiesas judikatūra par šo atbrīvojumu ir tikai par ieguldījumiem vērtspapīros.

59

Šajā ziņā ir jākonstatē, kā to norāda X, ka tas, ka esošā Tiesas judikatūra attiecas uz situācijām, kurās kopīgie līdzekļi tika ieguldīti vērtspapīros, ir izskaidrojams ar to tiesvedību priekšmetu, kuras tā līdz šim ir izskatījusi, jo tā nav tikusi aicināta analizēt faktus par ieguldījumiem citos aktīvos.

60

Taču, kā tas norādīts PVKIU direktīvas preambulas sestajā apsvērumā un 24. pantā un kā tas izriet no šīs pašas direktīvas 19. panta 1. punkta e) apakšpunkta, redakcijā ar grozījumiem, kas veikti ar Direktīvu 2001/108, kas nav piemērojama pamatlietas faktiem, tiesību aktos par uzraudzību parasti nav regulēti tikai kolektīvo vērtspapīru ieguldījumu uzņēmumi, bet arī citi kolektīvo ieguldījumu uzņēmumi (skat. šajā ziņā spriedumu JP Morgan Fleming Claverhouse Investment Trust un The Association of Investment Trust Companies, C‑363/05, EU:C:2007:391, 32. un 34. punkts). Līdz ar to ieguldījumi vērtspapīros ir tikai īpaša regulēto ieguldījumu forma.

61

Tas, ka Direktīva 2011/61, kas Savienības līmenī ir vēl viens saskaņošanas solis attiecībā uz īpašo valsts uzraudzību pār ieguldījumiem, attiecas arī uz nekustamā īpašuma ieguldījumu fondiem, uz ko tostarp norāda šīs direktīvas preambulas 34. apsvērums, apstiprina šādu interpretāciju.

62

Šādā ziņā tas, ka pamatlietā aplūkotās nekustamā īpašuma sabiedrības nevar izmantot ar Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunktu noteikto atbrīvojumu, jo īpašuma pārvaldīšana attiecas uz nekustamo īpašumu, ir pretrunā nodokļu neitralitātes principam.

63

Proti, tādēļ, ka ieguldījumu fondi ir pakļauti salīdzināmai īpašai valsts uzraudzībai neatkarīgi no tā, vai tie sastāv no vērtspapīriem vai nekustamajiem īpašumiem, starp šo ieguldījumu fondu veidiem pastāv arī tieša konkurence. Ieguldītājam abos gadījumos ir svarīgi tikai par tā ieguldījumu maksātie procenti. Taču saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nodokļu neitralitātes princips nepieļauj atšķirīgu attieksmi no PVN viedokļa pret līdzīgām un tādēļ savstarpēji konkurējošām precēm vai pakalpojumiem (skat. spriedumu Wheels Common Investment Fund Trustees u.c., C‑424/11, EU:C:2013:144, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Tādēļ uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas ieguldījumu sabiedrības kā pamatlietā aplūkotās sabiedrības, kurās ir sakopots vairāku ieguldītāju kapitāls, kuri uzņemas risku saistībā ar tajā sakopoto aktīvu pārvaldīšanu, lai iegādātos, turētu, pārvaldītu un pārdotu nekustamo īpašumu, gūstot no tā peļņu, kas tiks izmaksāta visiem daļu turētājiem dividenžu veidā, pēdējiem minētajiem gūstot labumu arī no to daļu vērtības pieauguma, var tikt uzskatītas par “ieguldījumu fondiem” šīs normas izpratnē, ar nosacījumu, ka attiecīgā dalībvalsts piemēro šīm sabiedrībām īpašu valsts uzraudzību.

65

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar jēdzienu “vadīšana” [pārvaldīšana] ir jāsaprot arī sabiedrības nekustamā īpašuma faktiskā apsaimniekošana, ko sabiedrība ir uzticējusi trešajai personai.

66

No iesniedzējtiesas lēmuma motīvu daļas izriet, pirmkārt, ka ar “trešo personu” ir jāsaprot A, kas attiecībā uz visām trijām pamatlietā aplūkotajām sabiedrībām ir uzņēmusies visus pārvaldības uzdevumus, tajā skaitā pārvaldīšanu, un, otrkārt, nekustamā īpašuma faktiskā apsaimniekošana ietver tā izīrēšanu, esošo īres līgumu pārvaldīšanu, kā arī uzkopšanas uzticēšanu trešajām personām un tās kontroli.

67

Tādēļ ir jānosaka, vai pārvaldīšana 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkta izpratnē attiecas tikai uz attiecīgo nekustamo īpašumu iegādi un pārdošanu vai arī uz to faktisko apsaimniekošanu.

68

Ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai vārdi, kas izmantoti, lai apzīmētu Sestās direktīvas 13. pantā minētos atbrīvojumus, ir interpretējami šauri. Tomēr šo jēdzienu interpretācijai ir jāatbilst minēto atbrīvojumu mērķim, un, to veicot, ir jāievēro kopējai PVN sistēmai piemītošā nodokļu neitralitātes principa prasības. Tādējādi šis šauras interpretācijas princips nenozīmē, ka vārdi, kas izmantoti minētajā 13. pantā paredzēto atbrīvojumu definēšanai, būtu jāinterpretē veidā, kas tiem atņemtu nozīmi (skat. it īpaši spriedumus Zimmermann, C‑174/11, EU:C:2012:716, 22. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Mapfre asistencia un Mapfre warranty, C‑584/13, EU:C:2015:488, 26. punkts).

69

Kā Tiesa to jau ir norādījusi, kopīgu ieguldījumu fondu “pārvaldīšanas” jēdziens, kas minēts Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunktā, ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kura saturu dalībvalstis nevar grozīt (spriedums Abbey National, C‑169/04, EU:C:2006:289, 43. punkts).

70

Savienības likumdevējs šo jēdzienu nav definējis.

71

Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka darījumi, uz kuriem attiecas kopīgu ieguldījumu fondu pārvaldības atbrīvojums no nodokļa, ir raksturīgi kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu darbībai (spriedumi Abbey National, C‑169/04, EU:C:2006:289, 63. punkts; Deutsche Bank, C‑44/11, EU:C:2012:484, 31. punkts, un ATP PensionService, C‑464/12, EU:C:2014:139, 65. punkts). Konkrētāk, runājot par trešās personas – pārvaldītāja – sniegtajiem pārvaldīšanas pakalpojumiem, tā nosprieda, ka šiem darījumiem ir jāveido atsevišķs kopums, kam ir jāsniedz vispārējs novērtējums un kam ir jāatbilst kopīgo ieguldījumu fondu pārvaldīšanai raksturīgajām un būtiskajām funkcijām (spriedums ATP PensionService, C‑464/12, EU:C:2014:139, 65. punkts).

72

Papildus portfeļa pārvaldīšanas funkcijām kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem raksturīgas ir arī pašu kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu administratīvās funkcijas, tādas kā PVKIU direktīvas II pielikuma grupā “Administratīvā vadība” norādītās funkcijas (spriedums ATP PensionService, C‑464/12, EU:C:2014:139, 66. punkts).

73

Tādējādi Tiesa nosprieda, ka ne tikai ieguldījumu pārvaldīšana, kas ietver aktīvu izvēli un īpašumu tiesību uz tiem nodošanu, ietilpst šajā pārvaldīšanā, bet arī administratīvie un grāmatvedības uzdevumi, konkrētāk, tādiem pakalpojumiem kā ienākumu un fondu kapitāla daļu vai akciju cenas aprēķināšana, aktīvu novērtēšana, grāmatvedība, paziņojumu par ienākumu izvietojumu sagatavošana un informācijas un dokumentu sniegšana periodiskiem norēķiniem un nodokļu, statistikas un PVN deklarācijām, kā arī ienākumu prognožu sagatavošana ir piemērojams kopīgu ieguldījuma fondu “pārvaldīšanas” jēdziens Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkta izpratnē (skat. spriedumus Abbey National, C‑169/04, EU:C:2006:289, 26., 63. un 64. punkts, kā arī ATP PensionService, C‑464/12, EU:C:2014:139, 68. punkts).

74

Savukārt Tiesa ir arī jau nospriedusi, ka uz kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu depozitārija funkcijām, kā arī vienkāršiem materiāliem vai tehniskiem pakalpojumiem, tādiem kā informācijas sistēmas nodošana rīcībā, Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkts neattiecas (spriedums Abbey National, C‑169/04, EU:C:2006:289, 65. un 71. punkts).

75

Apsvērumus iesniegušās valdības uzskata, ka, lai gan pamatlietā aplūkotās nekustamā īpašuma sabiedrības ir jāuzskata par kopīgu ieguldījumu fondiem 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkta izpratnē, jēdziens “pārvaldīšana” šīs normas izpratnē ietver ieguldījumu pārvaldīšanu, tostarp lēmumus un padomus par šos ieguldījumus veidojošo vērtspapīru iegādi un pārdošanu, kā arī PVKIU direktīvas II pielikuma grupā “Administratīvā vadība” norādītos pakalpojumus. Tomēr vienkārši materiāli vai tehniski pakalpojumi, tādi kā informācijas sistēmas nodošana rīcībā, vai attiecīgās sabiedrības nekustamo īpašumu faktiskā apsaimniekošana šajā jēdzienā netilpst.

76

X un Eiropas Komisija savukārt uzskata, ka darbības, ko A veikusi trīs līgumslēdzēju pušu labā, kas ir aprakstītas šī sprieduma 19. punktā, ietilpst kopīgo ieguldījumu fondu “pārvaldīšanas” jēdzienā. Visas šīs darbības attiecoties uz nekustamo īpašumu, kas veido trīs sabiedrību, kuras noslēgušas līgumus ar A, kapitālu, pārvaldīšanas optimizāciju un tādējādi ieguldītāju daļu vērtības pieaugumu kopīgo ieguldījumu fondos.

77

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka kopīgo ieguldījumu fonda raksturīga darbība ir piesaistītā kapitāla kolektīvais ieguldījums (skat. šajā ziņā spriedumu GfBk, C‑275/11, EU:C:2013:141, 22. un 24. punkts). Ciktāl šāda fonda aktīvus veido nekustamais īpašums, tā raksturīgā īpašība ietver, pirmkārt, darbības saistībā ar nekustamā īpašuma izvēli, pirkšanu un pārdošanu un, otrkārt, administratīvus un grāmatvedības uzdevumus, kas minēti šī sprieduma 73. punktā.

78

Savukārt nekustamo īpašumu faktiskā apsaimniekošana nav raksturīga kopīgo ieguldījumu fondu apsaimniekošanai, ciktāl tā pārsniedz dažādās darbības ar piesaistītā kapitāla kolektīvo ieguldījumu. Ciktāl nekustamā īpašuma apsaimniekošanas mērķis ir saglabāt un palielināt ieguldītos aktīvus, tās mērķis nav kas īpašs kopīgo ieguldījumu fondu darbībai, bet ir raksturīgs visu veidu ieguldījumiem.

79

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā normā norādītais “vadīšanas” jēdziens neattiecas uz kopīgo ieguldījumu fonda nekustamo īpašumu faktisko apsaimniekošanu.

80

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: