—

“Fast Bunkering Klaipėda”UAB vārdā – I. Misiūnas, atstovas,

—

Lietuvas valdības vārdā – D. Kriaučiūnas, kā arī R. Krasuckaitė un D. Stepanienė, pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz C. Colelli un A. Collabolletta, avvocati dello Stato,

—

Eiropas Komisijas vārdā – C. Soulay un A. Steiblytė, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.) 148. panta a) punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts lietā starp “Fast Bunkering Klaipėda”UAB (turpmāk tekstā – “FBK”) un Valstybinė mokesčių inspekcija prie Lietuvos Respublikos finansų ministerijos (Lietuvas Republikas Finanšu ministrijas Valsts nodokļu inspekcija) par to, kāds ir degvielas piegāžu, ko veic starpnieki, kuri rīkojas savā vārdā, statuss attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli (PVN).

3

Čikāgā (Amerikas Savienotās Valstis) 1944. gada 7. decembrī parakstīto Konvenciju par starptautisko civilo aviāciju (turpmāk tekstā – “Čikāgas konvencija”) ir ratificējušas visas Eiropas Savienības dalībvalstis, tomēr pati Eiropas Savienība nav minētās konvencijas dalībniece. Šajā konvencijā tostarp ir paredzētas tiesību normas par gaisa kuģu reģistrāciju, kā arī par lidošanas atļaujām.

4

Ar Direktīvu 2006/112, sākot ar 2007. gada 1. janvāri, ir atcelta un aizstāta Padomes 1977. gada 17. maija Sestā direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem - Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”).

5

Direktīvas 2006/112 14. pantā ir paredzēts:

“1.   “Preču piegāde” ir tiesību nodošana rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam.

2.   Papildus 1. punktā minētajam darījumam par preču piegādi uzskata šādus darījumus:

[..]

[..]”

6

Šīs direktīvas 131. pantā ir noteikts:

“Šīs sadaļas 2. līdz 9. nodaļā paredzētos atbrīvojumus [..] piemēro saskaņā ar noteikumiem, ko dalībvalstis pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu iespējamu krāpšanu, izvairīšanos un [jebkādu] ļaunprātīgu izmantošanu.”

7

Direktīvas 2006/112 146. panta 1. punktā ir minēts:

“Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:

[..].”

8

Direktīvas 2006/112 148. panta a) punktā ar analoģisku formulējumu ir pārņemtas Sestās direktīvas 15. panta 4. punkta normas. Šajā 148. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:

[..]

[..].”

9

Lietuvas Republikas 2002. gada 5. marta Likuma Nr. IX‑751 par pievienotās vērtības nodokli (Žin., 2002, Nr. 35‑1271), kurā grozījumi izdarīti ar 2005. gada 21. jūnija Likumu Nr.°X‑261 (Žin., 2005, Nr. 81‑2944; turpmāk tekstā – “Likums par PVN”), 44. pantā ir noteikts:

“1.   0 procentu PVN likmi piemēro preču piegādei, kas ir paredzēta šī likuma 43. panta 1. punktā minēto kuģu krājumiem [proti, kuģiem, kas kuģo jūrā un ir paredzēti pasažieru un/vai kravas transportam pa starptautiskiem jūras ceļiem un/vai pakalpojumu sniegšanai par maksu] [..].

[..]

3.   Šajā likumā par krājumu precēm uzskata [..] šķidro kurināmo (degvielu) un smērvielas. [..]”

10

FBK ir reģistrēta Lietuvā kā PVN maksātāja.

11

Laikposmā no 2008. gada 1. oktobra līdz 2011. gada 31. decembrimFBK Lietuvas teritoriālajos ūdeņos piegādāja degvielu atklātā jūrā kuģojošiem kuģiem. Attiecīgās degvielas izcelsme bija no trešajām valstīm, un tā tika uzglabāta Lietuvā, piemērojot muitas noliktavu procedūru. Atbilstoši šai procedūrai par šīs degvielas importu maksājamā PVN iekasēšana tiek atlikta, kamēr tā netiek laista brīvā apgrozībā Eiropas Savienībā.

12

FBK saņemot pasūtījumu, atbilstošā degviela tika izvesta no muitas noliktavas un FBK izpildīja nepieciešamās formalitātes. Tālāk degvielu pārdeva “bez izdevumiem uz klāja”, proti, neieskaitot izdevumus par transportu, citus izdevumus un nodokļus, kas attiecas uz šo degvielu, kā arī bez apdrošināšanas izmaksām, un FBK pati to uzpildīja kuģu rezervuāros.

13

Tomēr šos piegādes uzdevumus kuģu operatori neadresēja FBK tieši, bet gan ar dažādās dalībvalstīs reģistrētiem starpniekiem, kuriem FBK izrakstīja rēķinus par pārdoto degvielu. Šie starpnieki rīkojās savā vārdā gan attiecībā pret FBK, gan pret šo kuģu operatoriem – pērkot no pirmās un tālāk pārdodot šiem pēdējiem. Tiesas sēdē FBK paskaidroja, ka minētie starpnieki fiziski nav veikuši nekāda degvielas daudzuma piegādi, viņu loma būtībā bija centralizēt pasūtījumus un garantēt, ka tiks samaksāts par piegādāto degvielu. Tikai pēc degvielas uzpildīšanas kuģu rezervuāros FBK varēja noteikt faktisko iepildīto apjomu un attiecīgi sagatavot atbilstošu rēķinu.

14

Pieņemot, ka attiecīgās degvielas pārdošana bija atbrīvota no PVN saskaņā ar Lietuvas tiesisko regulējumu, ar kuru transponē Direktīvas 2006/112 148. panta a) punktu, FBK šīm degvielas piegādēm piemēroja PVN likmi 0 % apmērā.

15

Pēc nodokļu kontroles par laikposmu, kas minēts šī sprieduma 11. punktā, Klaipėdos apskrities valstybinė mokesčių inspekcija (Klaipēdas apriņķa valsts nodokļu inspekcija) 2013. gada 15. februārī sagatavoja pārbaudes ziņojumu, kurā tā norāda, ka tā uzskata, ka, tā kā FBK attiecīgo degvielu pārdeva nevis kuģu operatoriem tieši, bet starpniekiem, kuri rīkojas savā vārdā, šie pēdējie ir jāuzskata par tiem, kuri ir tālāk pārdevuši degvielu minētajiem operatoriem. Līdz ar to FBK neesot bijusi tiesīga piemērot Likuma par PVN 44. panta 1. punktā paredzēto atbrīvojumu, jo šis atbrīvojums ir piemērojams vienīgi preču piegādēm tādu jūras kuģu operatoriem, ar kuriem veic starptautiskus pasažieru un/vai kravu pārvadājumus.

16

Ar 2013. gada 26. marta lēmumu, pamatojoties uz 2013. gada 15. februārī pieņemto pārbaudes ziņojumu, Klaipėdos apskrities valstybinė mokesčių inspekcija veica pārrēķinu par FBK deklarāciju attiecībā uz PVN likmes 0 % apmērā piemērošanu strīdīgajām degvielas piegādēm 37847771 Lietuvas litu (LTL), proti, apmēram 11 miljonu euro, apmērā.

17

2013. gada 15. aprīlīFBK pārsūdzēja Klaipėdos apskrities valstybinė mokesčių inspekcija lēmumu Valstybinė mokesčių inspekcija prie Lietuvos Respublikos finansų ministerijos.

18

Ar 2013. gada 27. jūnija lēmumu Valstybinė mokesčių inspekcija prie Lietuvos Respublikos finansų ministerijos noraidīja šo sūdzību, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, kas izriet no spriedumiem Velker International Oil Company (C‑185/89, EU:C:1990:262) un Elmeka (no C‑181/04 līdz C‑183/04, EU:C:2006:563), Direktīvas 2006/112 148. panta a) punktā paredzēto atbrīvojumu preču piegādēm, kas paredzētas atklātā jūrā kuģojošu kuģu apgādāšanai, kas ir transponēts ar Likuma par PVN 44. panta 1. punktu, var piemērot tikai attiecīgo preču piegādes ķēdes galā to kuģu operatoriem, kuri tās izmantos.

19

2013. gada 30. jūlijāFBK par šo lēmumu iesniedza sūdzību Mokestinių ginčų komisija prie Lietuvos Respublikos Vyriausybės (Lietuvas Republikas valdības Nodokļu strīdu komisija).

20

Šī tiesu iestāde uzskata, ka pastāv šaubas par to, vai var piemērot risinājumu, kādu Tiesa ir piemērojusi spriedumā Velker International Oil Company (C‑185/89, EU:C:1990:262), situācijai, kurā, pirmkārt, attiecīgo preci kuģu rezervuāros, kur tās tiks izmantotas, uzpilda nodokļu maksātāji un, otrkārt, faktiski ir veiktas pietiekamas pārbaudes, kuras ļauj garantēt, ka preces, kas ir paredzētas atklātā jūrā kuģojošu kuģu apgādei, patiešām tiks izmantotas šādam nolūkam. Spriedumā A (C‑33/11, EU:C:2012:482) Tiesa esot atzinusi, ka Direktīvas 2006/112 148. panta f) punktā paredzētais atbrīvojums piegādēm gaisa kuģiem var tikt piemērots piegādēm posmos pirms piegādes ķēdes noslēguma tostarp tādēļ, ka, ņemot vērā attiecīgo preču veidu, kā arī tostarp reģistrācijas un atļauju mehānismus, kādiem ir pakļauta to ekspluatācija, šāds atbrīvojuma paplašinājums, šķiet, nav tāds, kas dalībvalstīm un attiecīgajiem operatoriem varētu radīt sarežģījumus, kuri būtu nesavienojami ar pareizu un vienkāršu pašreizējā Direktīvas 2006/112 131. pantā paredzēto atbrīvojumu piemērošanu.

21

Šādos apstākļos Mokestinių ginčų komisija prie Lietuvos Respublikos vyriausybės nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2006/112 148. panta a) punkta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā punktā paredzētais atbrīvojums no PVN ir piemērojams ne tikai piegādēm kuģa, ko izmanto kuģošanai atklātā jūrā, operatoram, kurš izmanto piegādātās preces, lai apgādātu kuģi, bet arī piegādēm citām personām, ne tikai kuģa izmantotājam, proti, starpniekiem, kuri rīkojas savā vārdā, ja piegādes laikā jau iepriekš ir zināms un pienācīgi noteikts preču izlietojuma mērķis un muitas iestādē saskaņā ar tiesību aktos noteiktajām prasībām ir iesniegti attiecīgi to apstiprinoši pierādījumi?”

22

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/112 148. panta a) punkta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais atbrīvojums ir piemērojams precēm, kas ir paredzētas piegādēm starpniekiem, kuri rīkojas savā vārdā, ja piegādes laikā ir zināms un pienācīgi noteikts preču izlietojuma mērķis un muitas iestādē saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajām prasībām ir iesniegti attiecīgi to apstiprinoši pierādījumi.

23

Jāatgādina, ka Direktīvas 2006/112 148. panta a) punktā ir paredzēts, ka no PVN atbrīvo preču piegādi, lai apgādātu kuģus, ko izmanto kuģošanai atklātā jūrā un kas pārvadā pasažierus par atlīdzību, un kuģus, kurus izmanto komercdarbībai, rūpnieciskai darbībai vai zvejniecībai.

24

Iesākumā ir jānorāda, ka šīs tiesības normas formulējums ir identisks Sestās direktīvas, kura ir atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2006/112, 15. panta 4. punktam.

25

Līdz ar to Tiesas judikatūra attiecībā uz Sestās direktīvas 15. panta 4. punktu principā ir atbilstoša Direktīvas 2006/112 148. panta a) punkta interpretācijai.

26

Saskaņā ar šo judikatūru kuģu, ko izmanto kuģošanai atklātā jūrā, uzpildes ar degvielu un apgādes darbības pielīdzina eksportēšanas darbībām (spriedums Velker International Oil Company, C‑185/89, EU:C:1990:262, 21. punkts).

27

Līdz ar to, tāpat kā eksporta darbībām paredzētais atbrīvojums ir piemērojams tikai eksportēto preču gala piegādēm pārdevējam vai viņa labā, arī Direktīvas 2006/112 148. panta a) punktā paredzēto atbrīvojumu nevar paplašināti piemērot šādu preču piegādēm, kas ir veikta agrākā komercdarījumu ķēdes stadijā (šajā ziņā skat. spriedumu Velker International Oil Company, C‑185/89, EU:C:1990:262, 22. punkts).

28

Šādu secinājumu tostarp apstiprina tas, ka, ja atbrīvojumu paplašinātu, attiecinot to uz iepriekšējām stadijām pirms preču gala piegādes kuģu operatoriem, kuri tās izmantos savai apgādei, dalībvalstīm būtu jāievieš kontroles un uzraudzības mehānismi, lai pārliecinātos par šo ar nodokļa atbrīvojumu piegādāto preču galīgo saņēmēju. Šādi mehānismi nekādi nevienkāršotu administratīvās procedūras, tieši otrādi, tie dalībvalstīm un attiecīgajiem nodokļu maksātājiem nozīmētu apgrūtinājumus, kuri nebūtu savienojami ar Direktīvas 2006/112 131. pantā noteikto atbrīvojuma pareizu un vienkāršu piemērošanu (šajā ziņā skat. spriedumu Velker International Oil Company, C‑185/89, EU:C:1990:262, 24. punkts).

29

No tā izriet, ka, lai saņemtu Direktīvas 2006/112 148. panta a) punktā paredzēto atbrīvojumu, apgādei paredzētu preču piegāde ir jāsaņem kuģu, ko izmanto kuģošanai atklātā jūrā, operatoriem, kuri tās izmantos, un tātad tai ir jānotiek šo preču tirdzniecības ķēdes galīgajā stadijā.

30

Turklāt ir jāpārbauda, vai preces, kas paredzētas tādu starpnieku, kuri rīkojas savā vārdā, apgādei, kā pamatlietā, atbilst iepriekšējos punktos minētajiem nosacījumiem.

31

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvā 2006/112 nav izmantots starpnieka, kas rīkojas savā vārdā, jēdziens.

32

Tomēr no šīs direktīvas 14. panta 2. punkta c) apakšpunkta izriet, ka preču nodošana, pildot līgumu, saskaņā ar ko par preču pirkšanu vai pārdošanu maksājama komisijas maksa [komisijas līgumu], ir jāuzskata par preču piegādi.

33

Komisijas līgums principā ir vienošanās, ar kuru starpnieks apņemas veikt savā vārdā, tomēr par labu trešajai personai, vienu vai vairākas juridiskas darbības.

34

Līdz ar to apgādei paredzētu preču piegāde, kura ir veikta starpniekiem, kuri rīkojas savā vārdā, pat tad, ja šie pēdējie rīkojas kuģu operatoru labā, kuri tās izmantos, piemērojot Direktīvas 2006/112 148. panta a) punktu, ir nošķirama no šiem operatoriem veiktas piegādes.

35

Tādējādi preču piegāde, kas ir veikta starpniekam, kurš rīkojas savā vārdā, nenotiek šo preču tirdzniecības ķēdes galā, ņemot vērā, ka tas tās iegūst nevis, lai izmantotu, bet gan lai pārdotu trešajai personai.

36

No tā izriet, ka apgādei paredzētu preču piegādi starpniekiem, kuri rīkojas savā vārdā, kā pamatlietā, principā nevar uzskatīt par tādu piegādi, kas minēta Direktīvas 2006/112 148. panta a) punktā, un tātad saņemt šajā normā paredzēto atbrīvojumu.

37

Tiesa tomēr ir atzinusi, lai gan tas bija saistībā ar Sestās direktīvas 15. panta 6. punktu, kura normas ir gandrīz identiskā veidā pārņemtas Direktīvas 2006/112 148. panta f) punktā, ka šajā normā paredzēto atbrīvojumu var piemērot gaisakuģa piegādei, kuru veic operatoram, kurš pats nav aviosabiedrība, kas nodarbojas galvenokārt ar starptautiskiem pārvadājumiem par atlīdzību, bet kurš to iegūst vienīgi, lai šāda sabiedrība šo gaisakuģi varētu izmantot, nepiešķirot šai pēdējai tiesības izmantot gaisakuģi tā, it kā tā būtu tā īpašniece, tiklīdz šāda izmantošana ir zināma un pienācīgi pierādīta. Šajā ziņā Tiesa tostarp ir uzsvērusi, ka, ievērojot attiecīgās preces veidu, kā arī reģistrācijas un atļauju mehānismus, kādi piemērojami tās ekspluatācijai, šādas izmantošanas patiesā rakstura pārbaude nav tāda, ar kuru dalībvalstīm un attiecīgajiem operatoriem var rasties sarežģījumi, kuri būtu nesavienojami ar pareizu un vienkāršu atbrīvojumu piemērošanu (šajā ziņā skat. spriedumu A, C‑33/11, EU:C:2012:482, 56. un 57. punkts).

38

Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai šī judikatūra ir piemērojama Direktīvas 2006/112 148. panta a) punkta interpretācijai un vai no tās izriet, ka minēto tiesību normu var piemērot preču piegādēm, kas ir paredzētas apgādei starpniekiem, kuri rīkojas savā vārdā, ja piegādes laikā ir zināms un pienācīgi noteikts preču izlietojuma mērķis un muitas iestādē ir iesniegti attiecīgi to apstiprinoši pierādījumi saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu.

39

Šajā ziņā iesākumā ir jāatgādina, ka sprieduma A (C‑33/11, EU:C:2012:482) 53. punktā Tiesa tiešā veidā ir norādījusi, ka attiecībā uz Sestās direktīvas 15. panta 6. punkta, kas ir tiesību norma, kuras teksts ir identisks Direktīvas 2006/112 148. panta f) punktam, interpretāciju nevar pārņemt risinājumu, kāds ir izvēlēts spriedumā Velker International Oil Company (C‑185/89, EU:C:1990:262) saistībā ar Sestās direktīvas 15. panta 4. punkta interpretāciju, kas ir tiesību norma, kuras teksts ir identisks ar Direktīvas 2006/112 148. panta a) punktu.

40

Turpinot ir jānorāda, ka, lai arī Direktīvas 2006/112 148. panta a) un f) punktā paredzētajiem izņēmumiem ir kopīgs tas, ka to piemērošana ir atkarīga no tā, kā tiks izmantotas attiecīgās preces, tomēr minētās preces, proti, degviela pirmajā gadījumā un gaisa kuģis otrajā, ir pilnīgi atšķirīga veida, tādējādi iespējamā analoģija abu atbilstošo atbrīvojuma režīmu starpā nekādā ziņā neizriet pati no sevis.

41

Turklāt Direktīvas 2006/112 148. pantā paredzētie izņēmumi no PVN ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni, kuri līdz ar to ir interpretējami un piemērojami vienveidīgi visā Savienībā (šajā ziņā skat. spriedumu Unterpertinger, C‑212/01, EU:C:2003:625, 34. punkts).

42

Tādējādi spriedumā A (C‑33/11, EU:C:2012:482) Tiesa, lai nonāktu pie secinājuma, atbilstoši kuram attiecīgo atbrīvojumu varēja piemērot gaisa kuģa piegādei, kuru veic šī sprieduma 37. punktā precizētajos apstākļos, tostarp ir pamatojusies uz noteikumiem, kādi saistībā ar reģistrāciju un lidojumu atļaujām pastāv visās dalībvalstīs tostarp tādēļ, ka visas šīs valstis ir iepriekš šī sprieduma 3. punktā minētās konvencijas par starptautisko civilo aviāciju slēdzējas.

43

Nav pierādīts, ka visās dalībvalstīs pastāv kopīgas normas vai atļauju mehānismi, ar kuriem var garantēt, ka preces patiešām tiks izmantotas, lai apgādātu atklātā jūrā kuģojošus kuģus.

44

No tā izriet, ka nevarētu garantēt Direktīvas 2006/112 148. panta a) punkta vienveidīgu piemērošanu, neapdraudot šī sprieduma 28. punktā minēto administratīvās vienkāršošanas mērķi, ja šī tiesību norma būtu jāinterpretē tādējādi, ka tā ir piemērojama preču piegādēm, kuras veic saimnieciskās darbības subjekti, kuri nav atklātā jūrā kuģojošu kuģu operatori, bet kuri tās iegādājas vienīgi šādu operatoru vajadzībām, pat tad, ja šāds izmantošanas nolūks ir zināms, attiecīgi pierādīts un to apstiprinoši pierādījumi ir iesniegti nodokļu iestādēm saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu.

45

Līdz ar to, kaut arī dažas dalībvalstis, kā tas šķiet esam Lietuvas Republikas gadījumā, ir ieviesušas mehānismus, ar kuriem var garantēt, ka preces patiešām tiks izmantotas, lai apgādātu atklātā jūrā kuģojošus kuģus, tomēr šī sprieduma 37. punktā minēto judikatūru nevar uzskatīt par atbilstošu, lai interpretētu Direktīvas 2006/112 148. panta a) punktu.

46

No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 2006/112 148. panta a) punktā paredzētais atbrīvojums principā nav piemērojams piegādēm starpniekiem, kuri rīkojas savā vārdā, pat ja piegādes laikā ir zināms un pienācīgi noteikts preču izlietojuma mērķis un muitas iestādē ir iesniegti attiecīgi to apstiprinoši pierādījumi saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajām prasībām.

47

Tomēr no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, kā arī no FBK sniegtajiem paskaidrojumiem tiesas sēdē izriet, ka pamatlietā tā bija FBK, kas pati uzpildīja degvielu tieši kuģu tvertnēs, kuriem šī degviela bija paredzēta. Pēc tam tā nosūtīja atbilstošo rēķinu starpniekiem, kuri rīkojas savā vārdā, ņemot vērā, ka tikai pēc uzpildes varēja noteikt piegādātās degvielas precīzo daudzumu.

48

Šādos apstākļos nevar izslēgt, ka īpašumtiesību nodošana uz degvielu šiem starpniekiem notiek tikai pēc uzpildes. Ja tas tā ir – un šis apstāklis ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, tad ir jānorāda, ka šāda īpašumtiesību nodošana ir notikusi ātrākais no tā paša brīža, ar kuru kuģu operatori ir ieguvuši tiesības izmantot degvielu faktiski tā, it kā viņi paši būtu tās īpašnieki.

49

Kā to ir norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 42.–44. punktā, sākot no brīža, kad degviela ir iepildīta kuģa degvielas tvertnē, parasti pieņem, ka kuģa operators var ar to rīkoties tāpat, it kā viņš būtu tās īpašnieks.

50

Līdz ar to ir jākonstatē, ka šādos apstākļos, kaut arī saskaņā ar valsts tiesiskajā regulējumā paredzētajām formalitātēm īpašumtiesības uz degvielu formāli tika nodotas starpniekiem un pat ja pieņemtu, ka šie pēdējie būtu rīkojušies savā vārdā, nevienā brīdī šie starpnieki nav varējuši izmantot piegādāto degvielas apmēru, jo tiesības to izmantot ir piederējušas kuģu operatoriem, sākot no minētās FBK veiktās uzpildes brīža.

51

Lai darījumu varētu kvalificēt par preču piegādi, kas ir veikta kādai personai Direktīvas 2006/112 14. panta 1. punkta izpratnē, ir vajadzīgs, lai minētā darījuma sekas būtu tādas, ka ar to šai personai tiktu nodotas tiesības faktiski rīkoties ar šo materiālo īpašumu kā īpašniecei. Saskaņā ar patstāvīgo judikatūru šajā normā minētais “preču piegādes” jēdziens neattiecas uz īpašuma nodošanu tādās formās, kas ir paredzētas attiecīgajās valsts tiesībās, bet ietver visus vienas personas darījumus ar ķermenisku lietu nodošanu, ar ko šī persona piešķir tiesības citai personai rīkoties ar šo mantu tā, it kā tā būtu tās īpašniece (spriedums Evita‑K, C‑78/12, EU:C:2013:486, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

No tā izriet, ka šī sprieduma 48. punktā minētajā gadījumā darījumus, kurus ir veicis tāds saimnieciskās darbības subjekts kā FBK, nevar kvalificēt kā piegādes starpniekiem, kuri rīkojas savā vārdā, bet gan tie ir jāuzskata par tādiem, kas ir kvalificējami kā piegādes tieši kuģu operatoriem, kuri šajā statusā var saņemt Direktīvas 2006/112 148. panta a) punktā paredzēto atbrīvojumu.

53

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/112 148. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais atbrīvojums principā nav piemērojams preču piegādēm, kas ir paredzētas apgādei starpniekiem, kuri rīkojas savā vārdā, pat ja piegādes laikā ir zināms un pienācīgi noteikts preču izlietojuma mērķis un muitas iestādē saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajām prasībām ir iesniegti attiecīgi to apstiprinoši pierādījumi. Tomēr tādos apstākļos kā pamatlietā minēto atbrīvojumu var piemērot, ja attiecīgo preču īpašumtiesību nodošana minētajiem starpniekiem atbilstoši valsts tiesībās paredzētajām formalitātēm notiek agrākais tajā pašā brīdī, kad atklātā jūrā kuģojošu kuģu operatori faktiski iegūst tiesības izmantot šīs preces tā, it kā viņi paši būtu to īpašnieki, un šis apstāklis ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

54

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pamatlietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 148. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais atbrīvojums principā nav piemērojams preču piegādēm, kas ir paredzētas apgādei starpniekiem, kuri rīkojas savā vārdā, pat ja piegādes laikā ir zināms un pienācīgi noteikts preču izlietojuma mērķis un muitas iestādē saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajām prasībām ir iesniegti attiecīgi to apstiprinoši pierādījumi. Tomēr tādos apstākļos kā pamatlietā minēto atbrīvojumu var piemērot, ja attiecīgo preču īpašumtiesību nodošana minētajiem starpniekiem atbilstoši valsts tiesībās paredzētajām formalitātēm notiek agrākais tajā pašā brīdī, kad atklātā jūrā kuģojošu kuģu operatori faktiski iegūst tiesības izmantot šīs preces tā, it kā viņi paši būtu to īpašnieki, un šis apstāklis ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.