—

Ordre des architectes vārdā – J. van Ypersele, avocat,

—

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un L. Van den Broeck, pārstāves,

—

Igaunijas valdības vārdā – N. Grünberg, pārstāve,

—

Spānijas valdības vārdā – M. García‑Valdecasas Dorrego, pārstāve,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un F. Gloaguen, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – J. Hottiaux un H. Støvlbæk, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV L 255, 22. lpp., un labojums OV 2008, L 93, 28. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2009. gada 6. aprīļa Regulu (EK) Nr. 279/2009 (OV L 93, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2005/36”), 21. un 49. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Ordre des architectes [Arhitektu asociāciju] un État belge [Beļģijas valsti] jautājumā par atbrīvošanu no Beļģijas tiesībās paredzētās arhitekta prakses, ciktāl runa ir par dalībvalstu, izņemot Beļģijas Karalisti, pilsoņiem.

3

Ar Direktīvu 2005/36 tika atcelta Padomes 1985. gada 10. jūnija Direktīva 85/384/EEK par arhitektu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu, tostarp par pasākumiem, kas palīdz sekmīgi īstenot tiesības veikt uzņēmējdarbību un brīvību sniegt pakalpojumus (OV L 223, 15. lpp.).

4

Direktīvas 2005/36 preambulas 19. apsvērumā ir noteikts:

“[..] arhitektu pārvietošanās brīvībai un viņu kvalifikācijas apliecinājumu savstarpējai atzīšanai būtu jābalstās uz kvalifikāciju apliecinošo dokumentu automātiskas atzīšanas pamatprincipu, pamatojoties uz saskaņotiem minimālajiem apmācības nosacījumiem. [..] Šī sistēma būtu jāpapildina ar virkni iegūtu tiesību, kuras noteiktos apstākļos ir kvalificētiem profesionāļiem.”

5

Minētās direktīvas 1. pantā, kura nosaukums ir “Priekšmets”, ir noteikts:

“Šī direktīva paredz noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalsts, kas darbības sākšanai vai veikšanai reglamentētā profesijā savā teritorijā izvirza nosacījumu, ka vajadzīgas specifiskas profesionālās kvalifikācijas, (turpmāk “uzņēmēja dalībvalsts”) saistībā ar darbības sākšanu vai veikšanu šajā profesijā atzīst profesionālās kvalifikācijas, kuras iegūtas vienā vai vairākās citās dalībvalstīs (turpmāk “izcelsmes dalībvalsts”) un kuras ļauj šo personai ar šādu kvalifikāciju veikt darbību tajā pašā profesijā šajā dalībvalstī.”

6

Direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Profesionālās kvalifikācijas atzīšana no uzņēmējas dalībvalsts puses ļauj attiecīgajai personai šajā dalībvalstī sākt darbību tajā pašā profesijā, kurai viņš kvalificēts izcelsmes dalībvalstī, un veikt to uzņēmējā dalībvalstī atbilstoši tādiem pašiem nosacījumiem kā uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem.”

7

Tās pašas direktīvas 21. panta ar nosaukumu “Automātiskās atzīšanas princips” 1. un 5. punktā ir paredzēts:

“1.   Ikviena dalībvalsts atzīst [..] arhitekta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kuri [..] uzskaitīti V pielikuma [..] 5.7.1. punktā, kuri atbilst [..] 46. pantā minētajiem minimālajiem apmācības nosacījumiem, un – saistībā ar profesionālās darbības sākšanu un veikšanu – tā piešķir šādiem dokumentiem savā teritorijā tādu pašu spēku, kāds ir šīs dalībvalsts izsniegtiem kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem.

Šiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem jābūt dalībvalstu kompetento iestāžu izsniegtiem, un attiecīgos gadījumos tiem jāpievieno sertifikāti, kas uzskaitīti [..] V pielikuma [..] 5.7.1. punktā.

Šā punkta pirmā un otrā daļa neiespaido iegūtās tiesības, kas minētas [..] [tostarp] 49. pantā.

[..]

5.   Arhitekta kvalifikāciju apliecinošais dokuments, kas minēts V pielikuma 5.7.1. punktā un uz ko attiecas automātiskā atzīšana saskaņā ar 1. punktu, apliecina tāda apmācības kursa pabeigšanu, kurš sākts ne agrāk kā minētajā pielikumā norādītajā akadēmiskajā atsauces gadā.”

8

Direktīvas 2005/36 46. panta ar nosaukumu “Arhitektu apmācība” 1. punktā ir paredzēts:

“Arhitekta apmācība ir kopā vismaz četrus gadus ilgas pilna laika studijas vai sešus gadus ilgas studijas – no kuriem vismaz trīs gadi ir pilna laika studijas – universitātē vai līdzvērtīgā mācību iestādē. Apmācības beigās sekmīgi jānokārto universitātes līmeņa eksāmens.

Apmācībai, kurai jābūt universitātes līmenī un kurā arhitektūra ir galvenā sastāvdaļa, ir jānodrošina līdzsvars starp arhitektūras apmācības teorētiskajiem un praktiskajiem aspektiem, un tai jāgarantē šādu zināšanu un prasmju apguve:

[..].”

9

Šīs direktīvas 49. pantā ar nosaukumu “Arhitektu specifiskās iegūtās tiesības” ir noteikts:

“1.   Ikviena dalībvalsts akceptē VI pielikumā uzskaitītos arhitekta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kurus piešķīrušas citas dalībvalstis un kuri apliecina apmācību kursu, kas sākts ne vēlāk kā minētajā pielikumā noteiktajā akadēmiskajā atsauces gadā, pat ja šie dokumenti neatbilst 46. pantā noteiktajām minimālajām prasībām, un – saistībā ar arhitekta profesionālās darbības sākšanu un veikšanu – tā piešķir šādiem dokumentiem savā teritorijā tādu pašu spēku, kāds ir šīs dalībvalsts izsniegtiem arhitekta kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem.

[..]

2.   Neskarot 1. punktu, ikviena dalībvalsts atzīst [..] kvalifikāciju apliecinošos dokumentus un – saistībā ar arhitekta profesionālās darbības sākšanu un veikšanu – piešķir šādiem dokumentiem savā teritorijā tādu pašu spēku, kāds ir šīs dalībvalsts izsniegtiem kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem: sertifikātus, ko [..] dalībvalstu pilsoņiem izsniegušas dalībvalstis, kuras ieviesušas noteikumus par arhitekta profesionālās darbības sākšanu un veikšanu [..]

[..]

Šā punkta pirmajā daļā minētie sertifikāti apliecina, ka attiecīgajām personām ir ticis atļauts [..] lietot arhitekta profesionālo nosaukumu un ka piecos gados pirms sertifikāta izsniegšanas dienas viņš vismaz trīs gadus ir faktiski veicis – atbilstīgo noteikumu izpratnē – konkrēto darbību.”

10

1939. gada 20. februāra Likuma par arhitekta kvalifikācijas un profesijas aizsardzību [Loi du 20 février 1939 sur la protection du titre et de la profession d’architecte] (1939. gada 25. martaMoniteur belge, 1942. lpp.), kas grozīts ar 2008. gada 21. novembra likumu, ar kuru tika transponētas Direktīvas 2005/36/EK un 2006/100/EK un grozīts 1939. gada 20. februāra Likums par arhitekta kvalifikācijas un profesijas aizsardzību un 1963. gada 26. jūnija Likums par Arhitektu asociācijas nodibināšanu (2009. gada 11. februāraMoniteur belge, 11596. lpp.; turpmāk tekstā – “1939. gada 20. februāra likums”), 1. pantā ir noteikts:

“§ l.   Persona var atsaukties uz arhitekta [..] kvalifikāciju tikai tad, ja viņai ir diploms, kas pierāda, ka viņa ir veiksmīgi izturējusi eksāmenus, kādi tiek prasīti šī diploma iegūšanai.

§ 2.   Neskarot šī likuma 1. un 4. punktu un 7. un 12. pantu, Beļģijas pavalstnieki un citu Eiropas Kopienas dalībvalstu vai valsts, kas ir [1992. gada 2. maija (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”)] Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēja valsts, pilsoņi var atsaukties uz arhitekta kvalifikāciju Beļģijā, ja viņiem ir diploms, sertifikāts vai cits kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kas minēts šī likuma 1.b pielikumā [..] atbilstoši grozījumiem, kas izdarīti ar atjauninājumiem, kuri publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar [Direktīvas 2005/36] 21. panta 7. punkta otro daļu. Šie atjauninājumi oficiāla paziņojuma veidā tiek pilnībā publicēti Moniteur belge.

§ 2/1.   Beļģijas valsts akceptē 2.a pielikumā uzskaitītos arhitekta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kurus piešķīrušas citas dalībvalstis un kuri apliecina apmācību kursu, kas sākts ne vēlāk kā minētajā pielikumā noteiktajā akadēmiskajā atsauces gadā, pat ja šie dokumenti neatbilst 1.a pielikumā noteiktajām minimālajām prasībām. Saistībā ar arhitekta profesionālās darbības sākšanu un veikšanu Beļģijas valsts piešķir šādiem dokumentiem savā teritorijā tādu pašu spēku, kāds ir šīs dalībvalsts izsniegtiem arhitekta kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem.

[..]

§ 2/2.   Neskarot 2/1. punktu, tiek atzīti sertifikāti, kurus dalībvalstu pilsoņiem izsniegušas dalībvalstis, kas pieņēmušas normas par arhitekta profesionālās darbības sākšanu un veikšanu, sākot ar šādiem datumiem:

[..]

Pirmajā daļā minētie sertifikāti apliecina, ka attiecīgajām personām ir ticis atļauts ne vēlāk kā attiecīgajā datumā lietot arhitekta profesionālo nosaukumu un ka piecos gados pirms sertifikāta izsniegšanas dienas viņš vismaz trīs gadus ir faktiski veicis – atbilstīgo noteikumu izpratnē – konkrēto darbību.

[..]”

11

1963. gada 26. jūnija Likuma par Arhitektu asociācijas nodibināšanu [Loi du 26 juin 1963 créant un Ordre des architectes] (1963. gada 5. jūlijaMoniteur belge, 6945. lpp.), kas grozīts ar 2009. gada 22. decembra Likumu par noteiktu tiesību aktu pielāgošanu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (2009. gada 29. decembraMoniteur belge, 82151. lpp.; turpmāk tekstā – “1963. gada 26. jūnija likums”), 50. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Persona var prasīt, lai to reģistrē asociācijas reģistrā, tikai tad, ja tā ir izgājusi divu gadu praksi pie personas, kura ir iekļauta reģistrā jau vismaz desmit gadus.”

12

1963. gada 26. jūnija likuma 52. panta a) punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Asociācijas valde atbrīvo no visas vai daļas prakses saskaņā ar karaļa noteiktajiem nosacījumiem:

13

Karaļa 2011. gada 23. marta Dekrēta par atbrīvošanu no arhitekta prakses (2011. gada 11. aprīļaMoniteur belge, 23207. lpp.; turpmāk tekstā – “Karaļa 2011. gada 23. marta dekrēts”) 1. pantā ir paredzēts:

“Arhitektu asociācijas valde atbrīvo no prakses, kas minēta 1963. gada 26. jūnija Likuma par Arhitektu asociācijas nodibināšanu 50. pantā, Eiropas Ekonomikas Kopienas dalībvalstu vai citas valsts, kas ir [EEZ līguma] līgumslēdzēja valsts, pilsoņus, kuriem ir diploms, sertifikāts vai cits kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kas minēts 1939. gada 20. februāra Likuma par arhitekta kvalifikācijas un profesijas aizsardzību 1. panta 2/2. punktā un 1.b, 2.a un 2.b pielikumā.

Pirmā daļa neattiecas uz diplomiem, sertifikātiem un citiem kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem, kurus izsniegusi Beļģijas iestāde, kas ietverta minētā 1939. gada 20. februāra likuma 1.b un 2.a pielikumā.”

14

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ietilpst prasībā atcelt Karaļa 2011. gada 23. marta dekrētu, kuru Ordre des architectes cēla Conseil d’État [Valsts Padomē] ar 2011. gada 25. maijā iesniegtu prasības pieteikumu.

15

Šīs prasības pamatošanai Ordre des architectes atsaucas uz 1963. gada 26. jūnija likuma 50. panta un 52. panta a) punkta pārkāpumu. Minētais karaļa dekrēts paredzot atbrīvojumu no pienākuma iziet praksi ikvienas EEZ līguma līgumslēdzējas valsts vai dalībvalsts, izņemot Beļģijas Karalisti, valstspiederīgajam, kuram ir diploms, sertifikāts vai cits kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kas minēts 1939. gada 20. februāra likuma 1. panta 2/2. punktā un 1.b, 2.a un 2.b pielikumā. Taču minētais karaļa dekrēts neparedzot šo atbrīvojumu ar nosacījumiem, kas ļautu pārbaudīt, vai šis valstspiederīgais ir ārvalstīs sniedzis pakalpojumus, kas pielīdzināmi praksei. Tādējādi šis karaļa dekrēts paredzot vispārēju mehānismu atbrīvošanai no prakses, pamatojoties uz tajā uzskaitītajām kvalifikācijām, nepakļaujot šo atbrīvojumu nosacījumam par to, vai izcelsmes dalībvalsts atļauj vai neatļauj strādāt par arhitektu šo kvalifikāciju apstiprinošo dokumentu īpašniekiem. Turklāt Direktīvas 2005/36 V un VI pielikums neesot tikuši pareizi transponēti Beļģijas tiesībās, proti, 1939. gada 20. februāra likuma 1.b un 2.a pielikumā. Minētais var radīt situāciju, kurā arhitekta diplomu īpašnieki, kuriem nav papildu sertifikāta, kas ļautu strādāt par arhitektu izcelsmes dalībvalstī, var strādāt par arhitektu Beļģijā, un Ordre des architectes nevar tiem noteikt pienākumu iziet praksi, jo Karaļa 2011. gada 23. marta dekrētā ir paredzēts atbrīvojums no šādas prakses.

16

Iesniedzējtiesa šajā ziņā precizē, ka atsauce Karaļa 2011. gada 23. marta dekrētā uz kvalifikācijām, kas pārņemtas 1939. gada 20. februāra likuma 1.b un 2.a pielikumā, negarantē minimālas profesionālās pieredzes esamību, jo šajos pielikumos ir uzskaitītas kvalifikācijas, neprasot tām pievienot sertifikātu, kas apliecina, ka šīs kvalifikācijas ieguvējs ir faktiski strādājis par arhitektu. No minētā iesniedzējtiesa secina, ka no šī karaļa dekrēta neizriet, ka tajā minēto kvalifikāciju īpašnieki ir atbrīvoti no pienākuma iziet praksi tikai tad, ja viņi ir pilnībā kvalificēti profesionāļi. Pēc tās domām, no minētā izriet, ka ar šo karaļa dekrētu nav ievērota 1963. gada 26. jūnija likuma 52. panta pirmā daļa, kas ļauj piešķirt šādu atbrīvojumu tikai tiem attiecīgajiem valstspiederīgajiem, kuri ārvalstī ir snieguši pakalpojumus, kas pielīdzināmi praksei, un to nevar konstatēt, pamatojoties tikai uz kvalifikācijas esamību. Taču būtu jāpārbauda 1963. gada 26. jūnija likuma 52. panta pirmās daļas saderība ar Direktīvas 2005/36 21. panta 1. punktu un 49. pantu.

17

Šādos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Ciktāl [Direktīvas 2005/36] 21. un 49. pantā katrai dalībvalstij ir noteikts pienākums atzīt šajos pantos minētos kvalifikāciju apliecinošos dokumentus saistībā ar profesionālās darbības sākšanu un veikšanu, piešķirot tiem savā teritorijā tādu pašu spēku, kāds ir šīs dalībvalsts izsniegtiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem, vai šie panti ir jāinterpretē tādējādi, ka tie aizliedz valstij pieprasīt arhitekta kvalifikāciju apliecinošā dokumenta īpašniekam saskaņā ar minētas direktīvas 46. pantu vai kvalifikāciju apliecinoša dokumenta, uz kuru attiecas 49. panta 1. punkts, īpašniekam, ja viņi vēlas tikt reģistrēti Arhitektu asociācijas reģistrā, izpildīt arī nosacījumus par profesionālo praksi vai pieredzi, kas ir līdzvērtīgas tās teritorijā izdoto diplomu īpašnieku praksei vai pieredzei, pēc tam, kad viņi ir ieguvuši šos kvalifikāciju apliecinošus dokumentus?”

18

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2005/36 – tās redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktu rašanās laikā – 21. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka uzņēmēja dalībvalsts prasa profesionālās kvalifikācijas, kas iegūta izcelsmes dalībvalstī, īpašniekam iziet praksi vai pierādīt, ka viņam ir līdzvērtīga profesionālā pieredze, lai viņš varētu strādāt arhitekta profesijā.

19

Jāatgādina, ka šajā direktīvā ir paredzēta profesionālo kvalifikāciju savstarpēja atzīšana saistībā ar piekļuvi noteiktam skaitam reglamentētu profesiju. Savstarpējās atzīšanas galvenais mērķis, kā tas izriet no minētās direktīvas 1. panta un 4. panta 1. punkta, ir ļaut tādas profesionālās kvalifikācijas īpašniekam, kas viņam ļauj strādāt viņa izcelsmes dalībvalstī reglamentētā profesijā, strādāt uzņēmējā dalībvalstī tajā pašā profesijā, kādā viņš ir kvalificēts izcelsmes valstī, un veikt šo darbu saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādā to veic tās valstspiederīgie.

20

Attiecībā konkrēti uz arhitekta profesiju šajā pašā direktīvā ir paredzēta, kā tas izriet no tās preambulas 19. apsvēruma, kvalifikāciju apliecinošo dokumentu automātiskas atzīšanas sistēma, pamatojoties uz saskaņotiem minimālajiem apmācības nosacījumiem.

21

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz Direktīvu 85/384, kas tika atcelta ar Direktīvu 2005/36, šāda kvalifikāciju apliecinošo dokumentu automātiskās atzīšanas sistēma nepieļauj, ka uzņēmēja dalībvalsts atzīst tādus profesionālo kvalifikāciju apliecinošus dokumentus, kas atbilst Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētajiem kvalifikācijas nosacījumiem, tikai tad, ja tie atbilst papildu prasībām (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Portugāle, C‑43/06, EU:C:2007:300, 27. un 28. punkts, kā arī spriedumu Ordine degli Ingegneri di Verona e Provincia u.c., C‑111/12, EU:C:2013:100, 43. un 44. punkts).

22

Šāds pats apsvērums ir piemērojams arī Direktīvas 2005/36 gadījumā. Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka šīs direktīvas formulējums ir nepārprotams. Tā, runājot par piekļuvi arhitekta profesijai, minētās direktīvas 21. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstis atzīst šīs pašas direktīvas V pielikuma 5.7.1. punktā paredzētos kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, tiem piešķirot, ciktāl runa ir par piekļuvi arhitekta profesijai, tādu pašu spēku, kāds ir šīs dalībvalsts izsniegtiem kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem. Atbilstoši Direktīvas 2005/36 21. panta 1. punkta otrajai daļai šiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem ir jābūt dalībvalstu kompetento iestāžu izsniegtiem, un attiecīgos gadījumos tiem ir jāpievieno sertifikāti. Šīs direktīvas V pielikuma 5.7.1. punktā attiecībā uz katru dalībvalsti ir uzskaitīti kvalifikāciju apliecinošie dokumenti, iestādes, kuras ir tiesīgas tos izsniegt, un papildu sertifikāti, kas ļauj piekļūt arhitekta profesijai. Minētie kvalifikāciju apliecinošie dokumenti un sertifikāti atbilst minimālajiem arhitekta apmācības nosacījumiem, kas izklāstīti minētas direktīvas 46. pantā.

23

Direktīvas 2005/36 21. panta 1. punktu papildina šīs direktīvas 49. pants. No Direktīvas 2005/36 49. panta 1. punkta izriet, ka dalībvalstis akceptē minētās direktīvas VI pielikumā uzskaitītos kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kuri apliecina apmācību kursu, kas sākts ne vēlāk kā minētajā pielikumā noteiktajā akadēmiskajā atsauces gadā, pat ja šie dokumenti neatbilst šīs pašas direktīvas 46. pantā noteiktajām minimālajām prasībām. Runājot par piekļuvi arhitekta profesijai, dalībvalstīm ir jāpiešķir šādiem dokumentiem tāds pats spēks, kāds ir šīs dalībvalsts izsniegtiem kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem.

24

No minētā izriet, ka Direktīvas 2005/26 21., 46. un 49. pantā paredzētā profesionālo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu automātiskās atzīšanas sistēma, runājot par arhitekta profesiju, neatstāj dalībvalstīm nekādu rīcības brīvību. Tādējādi, ja dalībvalsts valstspiederīgajam ir kāds no šīs direktīvas V pielikumā vai VI pielikumā paredzētajiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem vai papildu sertifikātiem, viņam ir jādod iespēja strādāt par arhitektu citā dalībvalstī, un pēdējā minētā viņam nedrīkst uzlikt pienākumu iegūt vai pierādīt, ka viņš ir ieguvis, papildu profesionālas kvalifikācijas.

25

Otrkārt, jebkādas papildu prasības izslēgšana, kā tas izriet no šī sprieduma 21. punkta, ir obligāta minētās direktīvas kontekstā vēl jo vairāk tāpēc, ka šī izslēgšana atšķirībā no Direktīvas 85/384 papildina profesionālo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu atzīšanas automātisko raksturu attiecībā uz arhitekta profesiju. Pēdējās minētās direktīvas 23. panta 1. punktā dalībvalstij bija paredzēta iespēja noteikt nosacījumus attiecībā uz papildu praksi tādu kvalifikāciju apliecinošo dokumentu, kas izdoti citā dalībvalstī, īpašniekiem, kaut arī attiecībā uz minētajiem dokumentiem ir piemērojama savstarpēja atzīšana. Ar Direktīvu 2005/36 šīs tiesības tika atceltas, pēc būtības negrozot noteikumus par savstarpējo atzīšanu, proti, noteikumus, kas ir tieši šī sprieduma 21. punktā minētās judikatūras priekšmets.

26

Tomēr jāprecizē, ka, kaut arī Direktīvā 2005/36 paredzētie principi, kas regulē arhitekta profesionālo kvalifikāciju automātisko savstarpējās atzīšanas sistēmu, ietilpst šīs direktīvas 21., 46. un 49. pantā, šīs sistēmas ieviešana balstās, kā tas izriet no šī sprieduma 22. un 23. punkta, uz minētas direktīvas V un VI pielikumu. Direktīvā 2005/36 paredzētās automātiskās savstarpējās atzīšanas sistēmas pienācīga darbība līdz ar to liek pieņemt, ka dalībvalstis ir pareizi transponējušas ne tikai šīs direktīvas 21., 46. un 49. pantu, bet arī minētās direktīvas V un VI pielikumu.

27

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2005/36 21. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka uzņēmēja dalībvalsts prasa profesionālās kvalifikācijas, kas iegūta izcelsmes dalībvalstī un ietverta šīs direktīvas V pielikuma 5.7.1. punktā vai VI pielikumā, īpašniekam iziet praksi vai pierādīt, ka viņam ir līdzvērtīga profesionālā pieredze, lai viņš varētu strādāt arhitekta profesijā.

28

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, kas grozīta ar Komisijas 2009. gada 6. aprīļa Regulu (EK) Nr. 279/2009, 21. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka uzņēmēja dalībvalsts prasa profesionālās kvalifikācijas, kas iegūta izcelsmes dalībvalstī un ietverta šīs direktīvas V pielikuma 5.7.1. punktā vai VI pielikumā, īpašniekam iziet praksi vai pierādīt, ka viņam ir līdzvērtīga profesionālā pieredze, lai viņš varētu strādāt arhitekta profesijā.