—

V. M. Julian Hernández, C. Eddine Adel, J. Morales Ciudad, B. Madrid Madrid, M. Selles Orozco, A. Martí Juan un S. Debbaj vārdā – F. Van de Velde Moors, abogado,

—

Spānijas valdības vārdā – M. García‑Valdecasas Dorrego, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – R. Vidal Puig, pārstāvis,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV L 283, 36. lpp.) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 20. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā, kurā V. M. Julian Hernández, C. Eddine Adel, J. Morales Ciudad, B. Madrid Madrid, M. Selles Orozco, A. Martí Juan un S. Debbaj vēršas pret Reino de España (Subdelegación del Gobierno de España en Alicante) (Spānijas Karaliste (Spānijas valdības apakšdelegācija Alikantē), turpmāk tekstā – “Subdelegación”), kā arī Puntal Arquitectura SL, Obras Alteamar SL, Altea Diseño y Proyectos SL, Á. Muñoz Sánchez un V. Orozco Miro saistībā ar naudas summas samaksu, kuras apmērs atbilst prasītāju pamatlietā to algas maksājumu summai, kuri bija maksājumi šo pēdējo minēto atlaišanas apstrīdēšanas no darba apstrīdēšanas procesā, sākot ar 60. darba dienu no viņu prasības par atlaišanas no darba apstrīdēšanu iesniegšanas dienas līdz sprieduma, ar kuru ir konstatēta šīs atlaišanas spēkā neesamība, paziņošanas.

3

Atbilstoši Direktīvas 2008/94 preambulas 3. un 7. apsvērumam:

[..]

4

Direktīvas 2008/94 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka “šī direktīva attiecas uz tām darba ņēmēju prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem 2. panta 1. punkta nozīmē, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām”.

5

Minētās direktīvas 2. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Šajā direktīvā darba devēju uzskata par maksātnespējīgu, ja ir iesniegts pieprasījums sākt uz darba devēja maksātnespēju balstītu attiecīgās dalībvalsts normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētu kopēju procesu, pilnībā vai daļēji vērst piedziņu pret darba devēja mantu un iecelt likvidatoru vai personu, kas veic šādu uzdevumu, un iestāde, kuras kompetencē tas ir saskaņā ar minētajiem aktiem:

2.   Šī direktīva neierobežo valstu tiesību aktos definētos terminus “darba ņēmējs”, “darba devējs”, “darba samaksa”, “iegūtās tiesības” un “iegūstamās tiesības”.

[..]

4.   Šī direktīva neliedz dalībvalstīm attiecināt darba ņēmēju aizsardzību arī uz citām maksātnespējas situācijām, piemēram, tādām, kur de facto ilgstoši netiek veikti maksājumi, kas konstatēts valsts tiesību aktos paredzētā procesā, kas atšķiras no 1. punktā minētā procesa.

[..]”

6

Šīs pašas direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar [neskarot] 4. pantu garantiju iestādes garantē to, ka apmierina darba ņēmēju prasījumus attiecībā uz darba samaksu, kas izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām, ietverot atlaišanas pabalstus sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu, ja tos paredz valsts tiesību akti.

Prasījumi, ko pārņem garantiju iestāde, ir neapmaksātie prasījumi par laikposmu pirms un/vai, attiecīgā gadījumā, pēc kāda noteikta datuma, ko nosaka dalībvalstis.”

7

Direktīvas 2008/94 4. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstīm ir tiesības ierobežot 3. pantā minēto garantiju iestāžu atbildību.

2.   Ja dalībvalstis izmanto 1. punktā minēto izvēli, tās nosaka laikposma ilgumu, par kuru garantiju iestādei jāapmierina neapmaksātie prasījumi. Tomēr tas nevar būt īsāks par tādu laikposmu, kas aptver atlīdzību par pēdējiem trim darba attiecību mēnešiem pirms un/vai pēc 3. panta otrajā daļā minētā datuma.

Dalībvalstis var iekļaut šo trīs mēnešus ilgo mazāko laikposmu pārskata laikposmā ar ilgumu, kas nav mazāks par sešiem mēnešiem.

Dalībvalstis, kuru pārskata laikposms nav mazāks par 18 mēnešiem, var ierobežot to laikposmu, par kuru garantiju iestādes sedz neapmaksātos prasījumus, līdz astoņām nedēļām. Šādā gadījumā minimālā laikposma aprēķināšanai izmanto tos laikposmus, kas ir visizdevīgākie darba ņēmējam.”

8

Minētās direktīvas 5. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis paredz sīki izstrādātus noteikumus iestāžu, kas dod galvojumu [garantiju iestāžu], organizēšanai, finansēšanai un darbībai [..]

[..].”

9

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 11. panta pirmo daļu šī direktīva “neietekmē dalībvalstu izvēli piemērot vai ieviest normatīvus vai administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem”.

10

Saskaņā ar Konstitūcijas 121. pantu “kaitējums, kas ir nodarīts ar tiesas kļūdu, kā arī tas, kas ir radies tiesas iestāžu neatbilstošas darbības dēļ, atbilstoši likumam dod tiesības uz atlīdzību, par kuru ir atbildīga valsts”.

11

Likuma par nodarbinātības noteikumiem, kas ir pieņemts ar 1995. gada 24. marta Karalisko dekrētu 1/1995 (Real Decreto Legislativo 1/1995) (1995. gada 29. martaBOE Nr. 75, 9654. lpp.), konsolidētās versijas (texto refundido de la Ley del Estatuto de los Trabajadores) redakcijā, kas ir bijusi spēkā pamatlietas faktu rašanās laikā (turpmāk tekstā – “Likums par nodarbinātības noteikumiem”), 33. pantā ir noteikts:

“1.   Algu garantiju fonds, kas ir Darba lietu un sociālā nodrošinājuma ministrijai pakļauta neatkarīga iestāde un kam piešķirts juridiskas personas statuss un rīcībspēja savu mērķu īstenošanai, izmaksā darba ņēmējiem atalgojuma summu, kas viņiem nav tikusi samaksāta viņu darba devēja maksātnespējas vai bankrota gadījumā.

Šā punkta iepriekšējā daļā par atalgojumu uzskata summu, kas par tādu atzīta izlīgumā vai tiesas nolēmumā saskaņā ar visiem 26. panta 1. punktā paredzētajiem pamatiem, kā arī visus algas maksājumus, kas bija maksājumi atlaišanas no darba apstrīdēšanas procesā tiesību aktos paredzētajos gadījumos, ar noteikumu, ka Fonds ne uz kāda pamata kopumā vai pa daļām neizmaksā summu, kas lielāka par to, kura iegūta, reizinot trīskāršu dienas minimālo starpprofesiju atalgojumu, ieskaitot īpašu maksājumu proporcionālu daļu, ar to dienu skaitu, par kurām nav samaksāts atalgojums, nepārsniedzot 150 dienas.

2.   Algu garantiju fonds iepriekšējā punktā paredzētajos gadījumos darba ņēmējiem izmaksā pabalstus, kas noteikti spriedumā, rīkojumā, tiesas izlīgumā vai administratīvā lēmumā, saistībā ar atlaišanu vai līguma izbeigšanu atbilstoši šā likuma 50., 51. un 52. pantam vai saistībā ar līguma izbeigšanu atbilstoši 2003. gada 9. jūlija Bankrota likuma 22/2003 64. pantu, kā arī tiesību aktos paredzētajos gadījumos – pabalstus saistībā ar līgumu uz noteiktu laiku izbeigšanu. Visos gadījumos šī izmaksa nepārsniedz viena gada atalgojuma apmēru, ar noteikumu, ka dienas atalgojums, ko izmanto par aprēķinu bāzi, nepārsniedz trīskāršu minimālo starpprofesiju atalgojumu, ieskaitot īpašu maksājumu proporcionālu daļu.

[..]

6.   Šī panta izpratnē darba devējs ir uzskatāms par maksātnespējīgu tad, ja, piedzenot algas prasījumus Procesa likuma darba attiecību jomā paredzētajā formā, tie nav varējuši tikt piedzīti. [..]”

12

Likuma par nodarbinātības noteikumiem 53. pantā ar nosaukumu “Izbeigšanas objektīvu iemeslu dēļ forma un sekas” ir noteikts:

“1.   Lai noslēgtu vienošanos par izbeigšanu atbilstoši iepriekšējā pantā paredzētajiem noteikumiem, ir jāievēro šādi nosacījumi:

[..]

4.   Ja darba devējs neievēro šī panta 1. punktā noteiktās prasības vai darba devēja lēmuma par darba līguma izbeigšanu iemesls ir kāds no pamatiem, kas Konstitūcijā vai tiesību aktos ir kvalificēti kā diskriminējoši un tādēļ aizliegti, vai ja atlaišana no darba ir notikusi, pārkāpjot darba ņēmēja pamattiesības un pilsoniskās brīvības, lēmums par darba līguma izbeigšanu ir spēkā neesošs un tiesa atzīst šo lēmuma spēkā neesamību pēc savas ierosmes. [..]

[..]”

13

Šī likuma 55. panta 6. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:

“Spēkā neesošas atlaišanas no darba gadījumā darba ņēmējs nekavējoties tiek atjaunots darbā, izmaksājot viņam neizmaksāto algu.”

14

Atbilstoši tā paša likuma 56. panta 1. punktam:

“Ja atlaišana no darba ir atzīta par pretlikumīgu, darba devējs piecu dienu laikā no sprieduma paziņošanas vai nu atjauno darba ņēmēju darbā uzņēmumā, izmaksājot viņam neizmaksāto darba algu, kas paredzēta šī 1. punkta b) apakšpunktā, vai nu izmaksā šādas summas, kas tiek noteiktas spriedumā:

15

Likuma par nodarbinātības noteikumiem 57. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja spriedums, kurā atzīts, ka atlaišana ir bijusi pretlikumīga, tiek pasludināts vairāk nekā sešdesmit darba dienas no prasības iesniegšanas datuma, darba devējs var prasīt no valsts to summu samaksu darba ņēmējam, kuras noteiktas 56. panta 1. punkta b) apakšpunktā un kuras atbilst laikposmam, kas pārsniedz minētās sešdesmit dienas.”

16

Likuma par procesu darba attiecību jomā, kas ir pieņemts ar 1995. gada 7. aprīļa Karalisko dekrētu 2/1995 (Real Decreto Legislativo 2/1995; 1995. gada 11. aprīļaBOE Nr. 86, 10695. lpp.), konsolidētās versijas (texto refundido de la Ley de Procedimiento Laboral) redakcijā, kas ir bijusi spēkā pamatlietas faktu rašanās laikā (turpmāk tekstā “LPL”), 116. pantā ir noteikts:

“1.   Ja no prasības par atlaišanas no darba apstrīdēšanu iesniegšanas datuma līdz Juzgado vai tiesas sprieduma, ar kuru atlaišana pirmo reizi tiek atzīta par pretlikumīgu, datumam ir pagājušas vairāk nekā sešdesmit darba dienas, darba devējs, kad spriedums kļuvis galīgs, ir tiesīgs prasīt no valsts darba ņēmējam izmaksātos algu maksājumus par laikposmu, kas pārsniedz minēto termiņu.

2.   Darba devēja pagaidu maksātnespējas gadījumā darba ņēmējs ir tiesīgs prasīt tieši no valsts iepriekšējā punktā minēto un darba devēja neizmaksāto algas maksājumu samaksu.”

17

LPL 279. panta 2. punktā ir noteikts:

“Trīs nākamo dienu laikā tiesa pieņem rīkojumu, ar kuru, izņemot gadījumus, kad netiek konstatēts neviens no diviem piedzinēja apgalvotajiem apstākļiem:

18

LPL 284. pantā ir paredzēts:

“Neskarot iepriekšējo pantu notikumus, ja ir pierādīts, ka darba ņēmēja atjaunošana darbā uzņēmumā nav iespējama šī pēdējā minētā darbības pārtraukšanas vai slēgšanas dēļ, tiesa izdod rīkojumu, ar kuru tiek konstatēta darba attiecību izbeigšana ar šī rīkojuma datumu, un piešķir darba ņēmējam 279. panta 2. punktā norādīto maksājamo algu un atlaišanas pabalstu izmaksu.”

19

2008. gada 16. decembrī prasītāji pamatlietā Juzgado de lo Social no1 de Benidorm [Benidormas Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 1] cēla prasību par viņu atlaišanas no darba apstrīdēšanu pret saviem darba devējiem, tas ir, Puntal Arquitectura SL, Obras Alteamar SL, Altea Diseño y Proyectos SL, kā arī Á. Muñoz Sánchez un V. Orozco Miro.

20

Ar savu 2009. gada 2. oktobra spriedumu minētā tiesa, pirmkārt, konstatēja šīs atlaišanas no darba spēkā neesamību un, otrkārt, atzina darba attiecības, kas prasītājus pamatlietā vienoja ar Obras Alteamar SL un Altea Diseño y Proyectos SL, par izbeigtām šo uzņēmumu darbības izbeigšanās dēļ. Ar šo spriedumu šīm divām sabiedrībām tika piespriests maksāt prasītājiem pamatlietā pabalstus saistībā ar atlaišanu no darba un darba algas, kas bija maksājamas kopš viņu atlaišanas no darba un tostarp šīs atlaišanas no darba apstrīdēšanas procesā. Ar šo spriedumu šī tiesa tāpat piesprieda Fondo de Garantía Salarial (Algas garantiju fonds, turpmāk tekstā – “Fogasa”) pakārtoti garantēt šo summu samaksu likumā noteiktajā maksimālajā apmērā.

21

2010. gada 11. jūnijā tika atzīts, ka minētās sabiedrības atrodas pagaidu maksātnespējas stāvoklī.

22

Pēc tam, kad prasītāji pamatlietā bija neveiksmīgi mēģinājuši panākt 2009. gada 2. oktobraJuzgado de lo Social no1 de Benidorm sprieduma izpildi pret šīm pašām sabiedrībām, viņi pieprasīja Fogasa likumā noteiktajā maksimālajā apmērā samaksāt šajā spriedumā paredzētās summas.

23

Pēc tam viņi pieprasīja Subdelegación izmaksāt summu, kuras apmērs atbilst to algu apmēram, kas bija maksājamas viņu atlaišanas no darba apstrīdēšanas procesā, sākot ar 60. darba dienu no viņu apstrīdēšanas prasības iesniegšanas dienas līdz sprieduma, kurā atzīts, ka šī atlaišana ir bijusi spēkā neesoša, paziņošanai. Ar Subdelegación2010. gada 9. novembra lēmumu šis prasījums tika noraidīts, pamatojot ar to, ka atbilstoši minētajam spriedumam minētā atlaišana no darba ir bijusi nevis pretlikumīga, bet spēkā neesoša.

24

2010. gada 25. novembrī prasītāji pamatlietā Juzgado de lo Social no1 de Benidorm cēla prasību par minēto lēmumu, lai panāktu piespriest Subdelegación samaksāt minēto naudas summu.

25

Tā kā valsts tiesību aktos algu, kas ir maksājamas, sākot ar 60. dienu no atlaišanas no darba apstrīdēšanas prasības iesniegšanas dienas, samaksa, ko veic Spānijas valsts, ir paredzēta tikai tad, ja atlaišana no darba ir tikusi atzīta par pretlikumīgu, izslēdzot gadījumus, kad ir konstatēta atlaišanas spēkā neesamība, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai šī atšķirīgā attieksme starp darba ņēmējiem, kas ir tikuši atlaisti no darba pretlikumīgi, un tiem, kuru atlaišana ir bijusi spēkā neesoša, ir uzskatāma par pretēju Hartas 20. pantam.

26

Šajā ziņā minētā tiesa precizē, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem galvenā atšķirība starp pretlikumīgu un spēkā neesošu atlaišanu no darba balstās uz to, ka pirmajā gadījumā darba devējam ir atļauts nevis veikt darba ņēmēja atjaunošanu darbā, bet gan izbeigt pēdējā minētā darba līgumu, samaksājot viņam kompensāciju, kamēr otrajā gadījumā darba devējam ir pienākums atjaunot darba ņēmēju darbā. Šādā situācijā gadījumā, ja darba devējs ir pārtraucis darbību, valsts tiesa, konstatējusi darba līguma izbeigšanos, var darba ņēmēja, kura atlaišana no darba ir atzīta par spēkā neesošu, atjaunošanas darbā pienākumu aizstāt ar pienākumu samaksāt kompensāciju. Visos šajos gadījumos darba devējam ir jāizmaksā darba ņēmējiem darba algas, kuras ir maksājamas atlaišanas no darba apstrīdēšanas procesā.

27

Saistībā ar Spānijas valsts pienākumu izmaksāt algas, kas atlaišanas no darba apstrīdēšanas procesā ir maksājamas, sākot ar 60. darba dienu no apstrīdēšanas prasības iesniegšanas dienas, iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) judikatūru prasījums šī pienākuma izpildei pamatā pieder darba devējam, kuram nav jāuzņemas noteiktu tiesas kavējumu sekas. Vienīgi subrogācijas ceļā, stājoties šajās darba devēja tiesībās, šī pēdējā minētā maksātnespējas gadījumā, ja darba ņēmēju algas nav tikušas samaksātas, darba ņēmēji var prasīt to samaksu no Spānijas valsts atbilstoši LPL 116. panta 2. punktam. Tā kā spēkā neesošas atlaišanas no darbā gadījumā darba devējs nevar prasīt no Spānijas valsts izmaksāto darba algu samaksu, darba ņēmēji, uz kuriem attiecas šāda atlaišana no darba, nevar, subrogācijas ceļā stājoties sava maksātnespējīgā darba devēja tiesībās, izvirzīt prasījumu pret valsti attiecībā uz viņiem neizmaksātām darba algām.

28

Šādos apstākļos Juzgado de lo Social no1 de Benidorm nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Ar saviem jautājumiem, kas ir izskatāmi kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tāds valsts regulējums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, atbilstoši kuram darba devējs var prasīt no attiecīgas dalībvalsts izmaksāt atlaišanas no darba apstrīdēšanas procesā maksājamas darba algas, sākot ar 60. darba dienu no prasības iesniegšanas dienas, un atbilstoši kuram, ja darba devējs šīs darba algas nav izmaksājis un atrodas pagaidu maksātnespējas stāvoklī, attiecīgais darba ņēmējs, izmantojot likumisko subrogāciju, var tieši prasīt no šīs valsts minēto algu izmaksu, ietilpst Direktīvas 2008/94 piemērošanas jomā; vai ar Hartas 20. pantu šis regulējums netiek pieļauts, ciktāl tas tiek piemērots tikai pretlikumīgas atlaišanas no darba gadījumā, izslēdzot spēkā neesošas atlaišanas no darba gadījumu, un vai valsts tiesa, kurā ir celta prasība par spēkā neesošu atlaišanu no darba, minēto regulējumu var nepiemērot.

30

Vispirms ir jānorāda, ka, lai gan dalībvalsts var noteikt pati sevi kā atlīdzības, kas ir garantēta atbilstoši Direktīvai 2008/94, prasījumu samaksas pienākuma izpildes parādnieku (šajā ziņā skat. spriedumu Gharehveran, C‑441/99, EU:C:2001:551, 39. punkts), Spānijas Karaliste kā garantijas iestādi atbilstoši šai direktīvai ir izveidojusi Fogasa. No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Likuma par nodarbinātības noteikumiem 33. pantu Fogasa, ievērojot tiesību aktos paredzētos maksimālos apmērus, prasītājiem pamatlietā ir izmaksājusi darba algas, kas bija maksājamas tostarp viņu atlaišanas no darba apstrīdēšanas procesā, un viņu maksātnespējīgo darba devēju nesamaksātos atlaišanas pabalstus. No šiem lietas materiāliem tāpat izriet, ka šie Fogasa maksājumi ir bijuši atbilstoši Direktīvā 2008/94 paredzētajām algotu darba ņēmēju minimālās aizsardzības prasībām darba devēja maksātnespējas gadījumā, kas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

31

Jautājumi skar vienīgi no Likuma par nodarbinātības noteikumiem 57. panta un LPL 116. panta izrietošās tiesības prasīt no Spānijas valsts to algu samaksu, kas bija maksājamas, sākot ar 60. darba dienu no atlaišanas no darba apstrīdēšanas procesa uzsākšanas datuma, un apstākli, ka šīs tiesības ir paredzētas tikai prettiesiskas atlaišanas gadījumos, izslēdzot spēkā neesošas atlaišanas gadījumus.

32

Ir jānorāda, ka šīs Spānijas tiesību normas ir jāizvērtē Hartas 20. panta kontekstā, ar nosacījumu, ka tās ietilpst Direktīvas 2008/94 piemērošanas jomā. Hartas 51. panta 1. punktā ir noteikts, ka tās normas dalībvalstīm ir piemērojamas tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Atbilstoši šī panta 2. punktam ar šo Hartu netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma, paplašinot Savienības kompetences, un “Savienībai netiek noteiktas nekādas jaunas kompetences vai uzdevumi, nedz grozītas kompetences un uzdevumi, kā tās noteiktas Līgumos”. Tāpēc Tiesai atbilstoši Hartai Savienības tiesības ir jāinterpretē Savienībai piešķirto kompetenču robežās (spriedumi McB., C‑400/10 PPU, EU:C:2010:582, 51. punkts; Dereci u.c., C‑256/11, EU:C:2011:734, 71. punkts, kā arī Siragusa, C‑206/13, EU:C:2014:126, 20. punkts).

33

Kā izriet no paskaidrojumiem attiecībā uz Hartas 51. punktu, kuri ir atbilstoši jāņem vērā saskaņā ar tās 52. panta 7. punktu, šajā 51. pantā paredzētais jēdziens “īstenošana” apstiprina Tiesas judikatūru attiecībā uz Savienības pamattiesību kā Savienības tiesību vispārīgo principu piemērojamību, kas ir tikusi izstrādāta pirms Hartas stāšanās spēkā (spriedumi Wachauf, 5/88, EU:C:1989:321, ERT, C‑260/89, EU:C:1991:254, un Annibaldi, C‑309/96, EU:C:1997:631) un saskaņā ar kuru prasība ievērot Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir saistoša dalībvalstīm tikai tad, ja tās rīkojas Savienības tiesību piemērošanas jomā (šajā ziņā skat. spriedumu Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 18. punkts).

34

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jēdziens “Savienības tiesību īstenošana” Hartas 51. panta izpratnē paredz, ka ir jābūt savstarpējai saiknei starp Savienības tiesību aktu un attiecīgo valsts pasākumu, kas ir ciešāka nekā divu jomu līdzīgums vai vienas jomas netiešā ietekme uz otru jomu (šajā ziņā skat. spriedumus, kas ir agrāki par Hartas stāšanos spēkā, Defrenne, 149/77, EU:C:1978:130, 29.–32. punkts; Kremzow, C‑299/95, EU:C:1997:254, 16. un 17. punkts; Mangold, C‑144/04, EU:C:2005:709, 75. punkts, kā arī spriedumu Siragusa, EU:C:2014:126, 24. punkts).

35

Tiesa tostarp ir secinājusi, ka Savienības pamattiesības nav piemērojamas valsts tiesiskajam regulējumam tādēļ, ka Savienības tiesībās attiecīgajā jomā nav paredzēti nekādi konkrēti pienākumi dalībvalstīm saistībā ar situāciju pamatlietā (skat. spriedumus Maurin, C‑144/95, EU:C:1996:235, 11. un 12. punkts, kā arī Siragusa, EU:C:2014:126, 26. un 27. punkts).

36

Šajā perspektīvā Tiesa jau ir nospriedusi, ka EKL 13. pants (tagad – LESD 19. pants), pats par sevi nevar iekļaut Savienības tiesību piemērošanas jomā, lai piemērotu pamattiesības kā Savienības tiesību vispārīgos principus, valsts pasākumu, uz kuru neattiecas uz šī panta pamata pieņemtas normas (šajā ziņā skat. spriedumus Bartsch, C‑427/06, EU:C:2008:517, 18. punkts; Kücükdeveci, C‑555/07, EU:C:2010:21, 25. punkts, un Römer, C‑147/08, EU:C:2011:286, 61. punkts). Tādējādi vienīgi tas, ka valsts pasākums ietilpst jomā, kurā Savienībai ir piešķirta kompetence, nevar to iekļaut Savienības tiesību piemērošanas jomā un tādējādi izraisīt Hartas piemērošanu (šajā ziņā skat. spriedumus Gueye un Salmerón Sánchez, C‑483/09 un C‑1/10, EU:C:2011:583, 55., 69. un 70. punkts, kā arī Pringle, C‑370/12, EU:C:2012:756, 104., 105., 180. un 181. punkts).

37

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, lai noteiktu, vai valsts tiesiskais regulējums ir Savienības tiesību piemērošana Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, papildus citiem elementiem vēl ir jāpārbauda, vai attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma mērķis ir piemērot Savienības tiesību normu, kāds ir šī regulējuma raksturs un vai tam ir vēl citi mērķi papildus tiem, kas ir noteikti Savienības tiesībās, pat ja šis regulējums Savienības tiesības var ietekmēt netieši, un vai ir kāds specifisks Savienības tiesību regulējums šajā jautājumā vai tāds, kas šo jautājumu var ietekmēt (skat. spriedumus Annibaldi, EU:C:1997:631, 21.–23. punkts; Iida, C‑40/11, EU:C:2012:691, 79. punkts; Ymeraga u.c., C‑87/12, EU:C:2013:291, 41. punkts, kā arī Siragusa, EU:C:2014:126, 25. punkts).

38

Pirmām kārtām, runājot par pamatlietā aplūkojamā regulējuma mērķiem, atbilstoši Tiesas rīcībā nodotajos lietas materiālos ietvertajām norādēm un tiesas sēdē sniegtajiem Spānijas valdības paskaidrojumiem rodas iespaids, ka šajā regulējumā ir paredzēti Spānijas valsts atbildības noteikumi saistībā ar tiesu iestāžu “neatbilstošu funkcionēšanu”. Šim nolūkam ar Likuma par nodarbinātības noteikumiem 57. pantu un LPL 116. panta 1. punktu attiecībā uz gadījumu, ja atlaišanas no darba apstrīdēšanas procesa ilgums pārsniedz 60 dienas, darba devējam ir piešķirtas tiesības prasīt no Spānijas valsts to algu samaksu, kas ir izmaksātas, sākot ar 60. darba dienu no šī procesa uzsākšanas datuma. Lai gan atbilstoši LPL 116. panta 2. punktam gadījumā, ja darba devējs atrodas pagaidu maksātnespējas stāvoklī un vēl nav izmaksājis minētās algas, algots darba ņēmējs var tieši prasīt no Spānijas valsts šo algu izmaksu, tā pamatā ir likumiskā subrogācija, stājoties tiesībās, kas darba devējam ir pret Spānijas valsti.

39

No tā izriet, ka LPL 116. panta 2. punkta mērķis ir nevis atzīt darba ņēmēja attiecībā pret viņa darba devēju pastāvošu prasījumu, kas izriet no viņa darba attiecībām un kam Direktīva 2008/94 var tikt piemērota saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu, bet gan atzīt cita rakstura tiesības, tas ir, darba devēja tiesības prasīt no Spānijas valsts tiesu iestāžu “neatbilstošas funkcionēšanas” dēļ radušos zaudējumu, kuri izriet no tā, ka ar valsts tiesību aktiem darba devējam ir uzlikts pienākums maksāt algas atlaišanas no darba apstrīdēšanas procesā atlīdzību. Tātad rodas iespaids, ka, lai gan ar LPL 116. panta 2. punktu ir paredzētas tiesības uz tādas summas izmaksu, kuras apmērs atbilst algām, kuras bija maksājamas, sākot ar šī procesa 60. darba dienu, šī summa ir Spānijas likumdevēja darba devējam piešķirta kompensācija, uz kuru algots darba ņēmējs var pretendēt tikai uz likumiskās subrogācijas pamata.

40

Turklāt ir jānorāda, ka no Likuma par nodarbinātības noteikumiem 57. panta un LPL 116. panta izrietošās tiesības neattiecas uz atlaišanas no darba apstrīdēšanas procesa pirmo 60 darba dienu laikā maksājamajām algām. Tātad, ciktāl ar šīm tiesību normām nav piešķirtas tiesības ne uz kādu maksājumu, ja atlaišanas no darba apstrīdēšanas procesa ilgums nepārsniedz 60 dienas, ar tām netiek nodrošināta ar Direktīvas 2008/94 3. pantu un 4. panta 2. punktu prasītā atlīdzības samaksa par darba attiecību trīs pēdējo mēnešu minimālo laikposmu. Turpretim laikposmā pēc 60. darba dienas līdz tiesas sprieduma, ar kuru šī atlaišana no darba ir atzīta par pretlikumīgu, paziņošanai šīs tiesības attiecas uz visām algām bez jebkāda apmēra ierobežojuma.

41

No šiem pamatlietā aplūkojamā regulējuma raksturojumiem izriet, ka tas ir vērsts uz mērķi, kas atšķiras no Direktīvas 2008/94 paredzētā algotu darba ņēmēju minimālās aizsardzības darba devēja maksātnespējas gadījumā nodrošināšanas mērķa, tas ir, uz mērķi nodrošināt Spānijas valsts atlīdzības samaksu par tiesvedības, kas pārsniedz 60 darba dienas, ilguma zaudējumus radošajām sekām.

42

Lai gan saistībā ar LPL 116. panta 2. punkta piemērošanu maksājamo summu apmērs var pārsniegt Fogasa garantēto algas prasījumu apmēru, no Spānijas valdības apsvērumiem izriet, pirmkārt, ka šis apstāklis izriet no tā, ka šī tiesību norma paredz tiesības uz kompensāciju, kurai nav noteikta augstākā robeža, ar mērķi paredzēt Spānijas valsts atlīdzību par pārmērīgu tiesvedības ilgumu un, otrkārt, ka tā nav uzskatāma par Spānijas likumdevēja lēmuma paredzēt algotiem darba ņēmējiem papildu aizsardzību, salīdzinot ar Fogasa garantiju, izpausmi.

43

Otrām kārtām ir jānorāda, ka prasītāju pamatlietā izvirzītie maksājumu prasījumi, kas ir balstīti uz LPL 116. panta 2. punktu, kuri tiek aplūkoti iesniedzējtiesā, nevis attiecas uz ar Fogasa garantiju nosegto laikposmu, bet gan pārsniedz šo garantiju. Kā izriet no šī sprieduma 30. punkta, šie darba ņēmēji ir saņēmuši no Fogasa ar algas prasījumiem saistītos maksājumus līdz likumā paredzētajām maksimālajām apmērām, kas atbilst Direktīvas 2008/94 paredzētajam algotu darba ņēmēju minimālās aizsardzības darba devēja maksātnespējas gadījumā pienākumam. Šajos apstākļos tas, vai prasītājiem pamatlietā tiek vai netiek piešķirtas no LPL 116. panta 2. punkta izrietošās tiesības, nevar ne ietekmēt, ne ierobežot minimālo aizsardzību, ko Spānijas valsts atbilstoši šīs direktīvas 3. un 4. punktam viņiem ir garantējusi ar Fogasa.

44

Trešām kārtām, runājot par minētās direktīvas 11. panta pirmo daļu, uz kuru iesniedzējtiesa atsaucas savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, šajā tiesību normā ir vienīgi konstatēts, ka Direktīva 2008/94 “neietekmē dalībvalstu izvēli piemērot vai ieviest normatīvus vai administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem”. Ņemot vērā šo formulējumu, ar šo tiesību normu, kas ir iekļauta V nodaļā ar nosaukumu “Vispārīgi un nobeiguma noteikumi”, dalībvalstīm nevis tiek piešķirtas tiesības veikt likumdošanas darbību uz Savienības tiesību pamata, bet, atšķirībā no šīs direktīvas I un II nodaļā paredzētajām iespējām, vienīgi tiek atzītas dalībvalstu atbilstoši valsts tiesībām pastāvošās pilnvaras paredzēt šādas labvēlīgākas normas ārpus ar šo direktīvu noteiktā regulējuma robežām.

45

No tā izriet, ka tādu valsts tiesību normu, kāda tiek aplūkota pamatlietā, ar kuru algotiem darba ņēmējiem vienīgi ir piešķirta labvēlīgāka aizsardzība, kas izriet tikai no dalībvalstu kompetences, kura ir apstiprināta ar Direktīvas 2008/94 11. panta pirmo daļu, īstenošanas, nevar uzskatīt par tādu, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

46

Turklāt saskaņā ar šī sprieduma 36. punktā norādīto Tiesas judikatūru vienīgi apstāklis, ka pamatlietā aplūkojamais regulējums ietilpst jomā, kurā Savienībai atbilstoši LESD 153. panta 2. punktam ir piešķirta kompetence, nevar izraisīt Hartas piemērošanu.

47

Visbeidzot ir jāatgādina, ka Savienības tiesībās paredzēto pamattiesību aizsardzības mērķa noteikšanas pamatā, runājot gan par Savienības darbību, gan arī par Savienības tiesību piemērošanu, ko veic dalībvalstis, ir nepieciešamība izvairīties no tā, ka pamattiesību aizsardzība, kas var atšķirties atkarībā no attiecīgajām valsts tiesībām, apdraud Savienības tiesību pārākumu, vienotību un efektivitāti (šajā ziņā skat. spriedumus Internationale Handelsgesellschaft, 11/70, EU:C:1970:114, 3. punkts, Melloni, C‑399/11, EU:C:2013:107, 60. punkts, un Siragusa, EU:C:2014:126, 31. un 32. punkts). Ņemot vērā šī sprieduma 40., 41. un 43. punktā norādītos apsvērumus, pamatlietā aplūkojamais regulējums nerada šādu risku.

48

No visiem šiem apstākļiem izriet, ka LPL 116. panta 2. punktu nevar uzskatīt par normu, ar ko tiek īstenotas Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, un tātad to nevar izvērtēt saistībā ar Hartā, tostarp tās 20. pantā, paredzētajām garantijām.

49

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka tāds valsts regulējums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, atbilstoši kuram darba devējs var prasīt no attiecīgas dalībvalsts izmaksāt darba algas, kuras ir maksājamas atlaišanas no darba apstrīdēšanas procesā, sākot ar 60. darba dienu no prasības iesniegšanas dienas, un atbilstoši kuram, ja darba devējs šīs darba algas nav izmaksājis un atrodas pagaidu maksātnespējas stāvoklī, attiecīgais darba ņēmējs, izmantojot likumisko subrogāciju, var tieši prasīt no šīs valsts minēto algu izmaksu, neietilpst Direktīvas 2008/94 piemērošanas jomā un tādējādi nevar tikt izvērtēts saistībā ar pamattiesībām, kuras ir garantētas ar Hartu, tostarp saistībā ar tās 20. pantu.

50

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Tāds valsts regulējums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, atbilstoši kuram darba devējs var prasīt no attiecīgas dalībvalsts izmaksāt atlaišanas no darba apstrīdēšanas procesā maksājamas darba algas, sākot ar 60. darba dienu no prasības iesniegšanas dienas, un atbilstoši kuram, ja darba devējs šīs darba algas nav izmaksājis un atrodas pagaidu maksātnespējas stāvoklī, attiecīgais darba ņēmējs, izmantojot likumisko subrogāciju, var tieši prasīt no šīs valsts minēto algu izmaksu, neietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā piemērošanas jomā un tādējādi nevar tikt izvērtēts saistībā ar pamattiesībām, kuras ir garantētas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, tostarp saistībā ar tās 20. pantu.