—

Raad van bestuur van de Sociale verzekeringsbank vārdā – H. van der Most,

—

L. F. Evans vārdā – N. Matt, advocaat,

—

Nīderlandes valdības vārdā – J. Langer, kā arī M. Bulterman un M. Gijzen, pārstāvji,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, pārstāvis, kam palīdz A. Silva Rocha, profesors,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek, pārstāvis,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1992/2006 (OV L 392, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), 2., 3. un/vai 16. pantu, kā arī pakārtoti Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.) 7. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Raad van bestuur van de Sociale verzekeringsbank [Sociālās apdrošināšanas bankas padomi] (turpmāk tekstā – “Svb”) un Lielbritānijas pilsoni L. F. Evans par tādu pensijas tiesību aprēķinu, kas attiecas uz laikposmu, kurā viņa bija nodarbināta Amerikas Savienoto Valstu ģenerālkonsulātā Amsterdamā (Nīderlande) un kurā viņai bija privileģēts statuss, saskaņā ar kuru viņa bija atbrīvota tostarp no visām sociālajām iemaksām un tātad nepiedalījās Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmā.

3

1963. gada 24. aprīlī Vīnē noslēgtās Vīnes konvencijas par konsulārajiem sakariem (Recueil des traités des Nations unies, 596. sēj., 261. lpp.; turpmāk tekstā – “1963. gada Vīnes konvencija”) 1. panta 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Šīs konvencijas nolūkam sekojošiem izteicieniem ir turpmāk tiem piešķirtā nozīme:

[..]

[..]

3.   Konsulāro iestāžu darbinieku, kuri ir uzņemošās valsts pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji, statuss ir noteikts šīs konvencijas 71. pantā.”

4

Šīs konvencijas 48. pants “Atbrīvojums, kas attiecas uz sociālo apdrošināšanu” ir izteikts šādi:

“1.   Ņemot vērā šī panta 3. daļu, konsulārās iestādes darbinieki attiecībā uz pakalpojumiem, kurus viņi snieguši nosūtošajai valstij, un viņu ģimenes locekļi, kuri dzīvo kopā ar viņiem, ir atbrīvoti no sociālās apdrošināšanas noteikumiem, kādi ir spēkā uzņemošajā valstī.

2.   Šī panta 1. daļā paredzētais atbrīvojums attiecas arī uz privātiem mājkalpotājiem, kuri ir nodarbināti tikai pie konsulārajiem darbiniekiem, ar nosacījumu, ka:

3.   Konsulārās iestādes darbiniekiem, kuri nodarbina personas, uz kurām neattiecas šī panta 2. daļā paredzētais atbrīvojums, jāievēro pienākumi, ko darba devējam uzliek uzņemošās valsts sociālās apdrošināšanas noteikumi.

4.   Šī panta 1. un 2. daļā paredzētais atbrīvojums nav šķērslis brīvprātīgai dalībai uzņemošās valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā ar noteikumu, ka šī valsts atļauj šādu dalību.”

5

Minētās konvencijas 71. pantā “Uzņemošās valsts pilsoņi un personas, kuras dzīvo tajā pastāvīgi” ir norādīts:

“1.   Ja konsulārajām amatpersonām, kas ir uzņemošās valsts pilsoņi vai dzīvo tajā pastāvīgi, uzņemošā valsts nepiešķir kādas papildu priekšrocības, privilēģijas un imunitātes, tām ir vienīgi imunitāte no jurisdikcijas un personas neaizskaramība attiecībā uz oficiālajām darbībām, ko tā veikusi, izpildot savas funkcijas, un privilēģija, kas paredzēta 44. panta 3. daļā. Attiecībā uz šīm konsulārajām amatpersonām uzņemošajai valstij tāpat ir pienākums ievērot saistību, kas izklāstīta 42. pantā. Ja pret šādu konsulāro amatpersonu tiek ierosināta krimināllieta, tiesvedība, izņemot gadījumus, kad šī persona ir arestēta vai aizturēta, jāveic veidā, kas pēc iespējas mazāk traucētu konsulāro funkciju veikšanu.

2.   Citiem konsulārās iestādes darbiniekiem, kuri ir uzņemošās valsts pilsoņi vai dzīvo tajā pastāvīgi, un viņu ģimenes locekļiem [..] ir priekšrocības, privilēģijas un imunitātes tikai tiktāl, ciktāl tās viņiem ir piešķīrusi uzņemošā valsts. [..].”

6

Nīderlandes Karaliste savu pievienošanās dokumentu 1963. gada Vīnes konvencijai Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram deponēja 1985. gada 17. decembrī, līdz ar to konvencija attiecībā uz šo valsti ir spēkā no 1986. gada 16. janvāra.

7

Saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu darba ņēmējam, kas ir kādas dalībvalsts pilsonis, citās dalībvalstīs ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.

8

Regulas Nr. 1408/71 preambulas piektais un astotais apsvērums ir formulēti šādi:

“tā kā ar šādu koordināciju ir jāgarantē, lai Kopienā no dažādo valstu tiesību aktu puses būtu vienlīdzīga attieksme pret dalībvalstīs dzīvojošajiem darba ņēmējiem un viņu apgādībā esošajām personām, un viņus kā apgādniekus zaudējušajiem;

[..]

tā kā uz darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, kas pārvietojas Kopienā, būtu jāattiecas tikai vienas vienīgas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai, lai novērstu piemērojamo valstu tiesību aktu pārklāšanos un no tā izrietošos iespējamos sarežģījumus”.

9

Regulas Nr. 1408/71 1. panta a) punktā ir noteikts, ka šajā regulā “darbinieks” it īpaši nozīmē jebkuru personu, kura ir apdrošināta obligātajā apdrošināšanā vai brīvprātīgi tālākapdrošināta pret viena vai vairāku veidu risku, uz kuru attiecas darbiniekiem paredzētas sociālā nodrošinājuma sistēmas jomas.

10

Šīs regulas 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šī regula attiecas uz darbiniekiem vai pašnodarbinātām personām, un uz studentiem, uz kuriem attiecas vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti, un kuri ir kādas dalībvalsts pilsoņi, vai kuri ir bezvalstnieki vai bēgļi, kas dzīvo kādā dalībvalstī, kā arī viņu ģimenes locekļi vai viņus kā apgādniekus zaudējušie ģimenes locekļi.”

11

Minētās regulas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ievērojot šīs regulas īpašos noteikumus, uz personām, uz kur[ām] attiecas šī regula, attiecas tie paši pienākumi un tie paši pabalsti saskaņā ar jebkuras dalībvalsts tiesību aktiem, kas attiecas uz šīs valsts pilsoņiem.”

12

Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana” 13. pantā “Vispārīgi noteikumi” ir norādīts:

“1.   Ievērojot 14.c un 14.f pantu, uz personām, kam piemēro šo regulu, attiecas tikai vienas dalībvalsts tiesību akti. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

2.   Ievērojot 14. līdz 17. pantu:

[..].”

13

Minētās regulas 16. pants “Īpašie noteikumi attiecībā uz diplomātiskajās misijās un konsulārajos dienestos nodarbinātajām personām un Eiropas Kopienu palīgpersonālu” ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Šīs regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunkts attiecas uz diplomātiskajās misijās un konsulārajos dienestos nodarbinātajām personām un šādu misiju vai dienestu darbinieku mājkalpotājiem.

2.   Tomēr tādi 1. punktā uzskaitītie darba ņēmēji, kas ir tās dalībvalsts pilsoņi, kura ir akreditētāja vai nosūtītāja valsts, var izvēlēties būt pakļauti šīs valsts tiesību aktiem. Šādas izvēles tiesības var atjaunot katra kalendāra gada beigās, un tām nav atpakaļejoša spēka.

[..]”

14

Regula Nr. 1408/71 no 2010. gada 1. maija tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 1. lpp.). Tomēr pēdējā minētā regula pamatlietai nav piemērojama.

15

Likuma par vispārējo vecuma apdrošināšanu (Algemene Ouderdomswet, Stb. 1956, Nr. 281; turpmāk tekstā – “AOW”) 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmā apdrošināti ir it īpaši Nīderlandes iedzīvotāji. Šī panta 3. punktā ir norādīts, ka “apdrošināto personu kategorija var tikt paplašināta vai sašaurināta, īstenojot vispārēju administratīvu pasākumu, vai arī saskaņā ar to, atkāpjoties no 1. un 2. punkta”.

16

Pamatojoties uz AOW 6. panta 3. punktu, Nīderlandes iestādes 1976., 1989. un 1998. gadā pieņēma vairākus noteikumus, gan paplašinot, gan sašaurinot sociālā nodrošinājuma sistēmā apdrošināto personu kategoriju.

17

Saskaņā ar šiem noteikumiem par sociālā nodrošinājuma sistēmā apdrošināto personu kategorijas paplašināšanu un sašaurināšanu konsulārie darbinieki un kalpotāji, tostarp administratīvā personāla locekļi, ir apdrošināti sociālā nodrošinājuma sistēmā tikai tad, ja viņiem ir Nīderlandes pilsonība vai – kā ir norādīts noteikumos, kuri ir spēkā, sākot no 1989. gada 1. jūlija, – ja viņi pastāvīgi dzīvo Nīderlandē.

18

Attiecībā uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu Nīderlandes iestādes sākotnēji uzskatīja, ka tādi konsulārie kalpotāji 1963. gada Vīnes konvencijas 1. panta e) punkta izpratnē, kuri dzīvo Nīderlandē, bet kuriem ir ārvalsts pilsonība, nevar tikt kvalificēti kā pastāvīgie iedzīvotāji 1963. gada Vīnes konvencijas 1. panta 3. punkta un 71. panta izpratnē, un līdz ar to uz tiem tika attiecināts šīs konvencijas 48. pantā paredzētais privileģētais režīms.

19

Sākot no 1987. gada 1. augusta Nīderlandes iestādes mainīja savu vērtējumu un atzina, ka personāla locekļi, kas ir pieņemti darbā uz vietas un darbā pieņemšanas brīdī Nīderlandē jau ir nodzīvojuši ilgāk par vienu gadu, ir jāuzskata par pastāvīgiem iedzīvotājiem, tādējādi nepieļaujot iespēju uz viņiem attiecināt 1963. gada Vīnes konvencijā paredzēto privileģēto režīmu. Lai novērstu, ka tiek apdraudētas agrāk nodibinātas tiesiskās attiecības, tās nolēma, ka šīs izmaiņas neizraisīs nekādas sekas attiecībā uz personām, kas strādāja konsulārajā dienestā jau pirms 1987. gada 1. augusta. Toties 1999. gadā Nīderlandes Ārlietu ministrija šīm personām, kuras bija strādājušas konsulātā vai vēstniecībā Nīderlandē jau pirms 1987. gada 1. augusta, piedāvāja iespēju līdz 1999. gada 15. decembrim izvēlēties tikt apdrošinātām Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmā.

20

Lielbritānijas pilsone L. F. Evans strādāja Apvienotajā Karalistē no 1972. līdz 1973. gadam, bet tajā pašā gadā apmetās uz dzīvi Nīderlandē, kur viņa bija nodarbināta vispirms vairākos uzņēmumos, bet vēlāk, līdz 1980. gada aprīlim, Apvienotās Karalistes ģenerālkonsulātā Roterdamā (Nīderlande).

21

Kopš 1980. gada 17. novembra viņa strādā Amerikas Savienoto Valstu ģenerālkonsulātā Amsterdamā kā administratīvā un tehniskā personāla locekle 1963. gada Vīnes konvencijas 1. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē un kopš darba uzsākšanas viņai ir veselības apdrošināšanas [līgums], ko viņas darba devējs ir parakstījis ar privātu Nīderlandes apdrošināšanas kompāniju.

22

Tā kā pēc Ārlietu ministrijas domām L. F. Evans nevarēja tikt uzskatīta par Nīderlandes pastāvīgo iedzīvotāju 1963. gada Vīnes konvencijas 1. panta 3. punkta izpratnē, tā, kad L. F. Evans uzsāka darbu, piešķīra viņai 1963. gada Vīnes konvencijā paredzēto privileģēto statusu, kas tostarp nozīmēja atbrīvojumu no lielākās daļas nodokļu un sociālo iemaksu. Līdz ar to kopš šī datuma uz L. F. Evans neattiecās neviena no Nīderlandes sociālā nodrošinājuma jomām.

23

1999. gadā Nīderlandes iestādes aicināja L. F. Evans izdarīt šī sprieduma 19. punktā minēto izvēli saglabāt privileģēto statusu vai nākotnē piedalīties Nīderlandes vispārējā sociālā nodrošinājuma sistēmā. Šī paša gada 5. decembrī viņa izvēlējās saglabāt šo statusu, to formulējot šādi: “vēlos saglabāt savu privileģēto statusu, kas nozīmē, ka neesmu apdrošināta Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmā un tādēļ man nav tiesību uz tajā paredzēto segumu”.

24

2008. gadā L. F. Evans lūdza Svb sniegt viņai nākotnes vecuma pensijas aprēķina vajadzībām pārskatu par laikposmiem, kuros viņa ir bijusi apdrošināta saskaņā ar AOW. 2008. gada 27. martāSvb viņai norādīja, ka uzskata, ka viņa ir bijusi apdrošināta Svb laikposmā no 1973. līdz 1980. gadam, bet ne laikposmā, kurā viņa bija nodarbināta Amerikas Savienoto Valstu ģenerālkonsulātā. Šajā ziņā Svb pamatojās uz faktu, ka L. F. Evans nav piemērojama Regula Nr. 1408/71, jo Amerikas Savienotās Valstis nav Eiropas Savienības dalībvalsts un saskaņā ar Nīderlandes tiesisko regulējumu, kas ir vienīgais šādā situācijā piemērojamais regulējums, konsulārie darbinieki un administratīvā personāla locekļi sociālā nodrošinājuma sistēmā ir apdrošināti tikai tad, ja viņiem ir Nīderlandes pilsonība.

25

Tad L. F. Evans par Svb lēmumu iesniedza sūdzību, kura tika atzīta par nepamatotu, un tas tika pārsūdzēts Rechtbank Amsterdam [Amsterdamas tiesā]. Ar 2011. gada 15. marta spriedumu šī tiesa atzina, ka ir jāuzskata, ka laikposmā no 1980. gada 18. novembra līdz 2008. gada 12. martamL. F. Evans ir bijusi apdrošināta saskaņā ar AOW, to pamatojot tādējādi, ka ar Regulas Nr. 1408/71 3. pantu ir noteikts pienākums L. F. Evans Lielbritānijas pilsonību pielīdzināt Nīderlandes pilsonībai, un atsaucoties uz spriedumu Boukhalfa (C‑214/94, EU:C:1996:174). Minētā tiesa turklāt atzina, ka L. F. Evans ir jāuzskata par Nīderlandes pastāvīgo iedzīvotāju un ka privileģētajam statusam šajā ziņā nav nekādas nozīmes.

26

Svb par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Centrale Raad van Beroep [Pēdējās instances administratīvo lietu tiesā].

27

Centrale Raad van Beroep, kurai radās jautājums, vai tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta, pastāv tieša vai netieša diskriminācija pilsonības dēļ, un pakārtoti, vai netiešas diskriminācijas gadījumā tā būtu attaisnojama, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša:

28

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1408/71 2. pants, to lasot kopsakarā ar šīs regulas 16. pantu, var tikt interpretēts tādējādi, ka attiecībā uz laikposmu, kurā dalībvalsts pilsonis ir bijis nodarbināts trešās valsts konsulārajā dienestā, kas atrodas tādas dalībvalsts teritorijā, kuras pilsonības viņam nav, bet kurā viņš dzīvo, šī dalībvalsts var uzskatīt, ka uz šo pilsoni neattiecas dalībvalsts tiesību akti šīs tiesību normas izpratnē un tāpēc – Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas joma.

29

Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 2. panta 1. punktam tā ir piemērojama darbiniekiem, uz kuriem attiecas vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti un kuri ir kādas dalībvalsts pilsoņi.

30

Šajā gadījumā ir skaidrs, ka L. F. Evans ir dalībvalsts pilsone un ka strīdīgajā laikposmā, kopš viņa uzsāka darbu Amerikas Savienoto Valstu ģenerālkonsulātā, uz viņu neattiecās neviena kādas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma joma.

31

Līdz ar to ir jāizvērtē, vai ir jāuzskata, ka uz personu, kas ir tādā situācijā kā L. F. Evans, proti, personu, kura ir nodarbināta trešās valsts konsulārajā dienestā, kas atrodas tādas dalībvalsts teritorijā, kuras pilsonības viņai nav, bet kurā viņa dzīvo, attiecas šīs dalībvalsts tiesību akti Regulas Nr. 1408/71 2. panta 1. punkta izpratnē.

32

Šajā kontekstā ir jākonstatē, ka tāda situācija kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta, atšķiras no situācijas, kas bija pamatā iesniedzējtiesas minētajam spriedumam Boukhalfa (EU:C:1996:174), jo lieta, kura bija pamatā minētajam spriedumam, attiecās uz dalībvalsts pilsoni, kas bija nodarbināts dalībvalsts vēstniecībā, kura atradās trešās valsts teritorijā.

33

Turklāt ir jāatgādina, pirmkārt, ka Savienības tiesības principā neskar dalībvalstu kompetenci veidot savas sociālā nodrošinājuma sistēmas (šajā ziņā skat. spriedumu Salgado González, C‑282/11, EU:C:2013:86, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tā kā Savienības līmenī nav tikusi veikta saskaņošana, principā katras dalībvalsts kompetencē ir definēt tiesību vai pienākuma piedalīties sociālā nodrošinājuma sistēmā vai kādā no šādas sistēmas jomām pastāvēšanas nosacījumus (šajā ziņā skat. spriedumus van Pommeren‑Bourgondiën, C‑227/03, EU:C:2005:431, 33. punkts, un Bakker, C‑106/11, EU:C:2012:328, 32. punkts).

35

Otrkārt, ir jāatgādina, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē atbilstošo starptautisko tiesību normu gaismā, jo šīs tiesības ir Savienības tiesību sistēmas daļa un ir saistošas tās iestādēm (šajā ziņā skat. spriedumus Racke, C‑162/96, EU:C:1998:293, 45. un 46. punkts, kā arī Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 291. punkts).

36

Kā secinājumu 52. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, jēdziens “dalībvalsts tiesību aktu attiecināmība [uz personu]” Regulas Nr. 1408/71 2. panta izpratnē būtu jāinterpretē, ievērojot atbilstošās starptautisko paražu tiesību normas (pēc analoģijas skat. spriedumu Salemink, C-347/10, EU:C:2012:17, 31. punkts), proti, 1963. gada Vīnes konvenciju, ar kuru ir tikušas kodificētas tiesības konsulāro attiecību jomā, ir tikuši noteikti principi un pamatnormas mierpilnu valstu savstarpējo attiecību saglabāšanai, kuras visā pasaulē pieņem visas nācijas, kas pārstāv visas ticības, kultūras un politiskos uzskatus (skat. Starptautiskās Tiesas 1980. gada 24. maija spriedumu lietā par Savienoto valstu diplomātisko un konsulāro personālu Teherānā (Amerikas Savienotās Valstis pret Irānu), Recueil des arrêts, avis consultatifs et ordonnances 1980, 3. lpp., 45. punkts).

37

Attiecībā uz konsulārajam personālam piemērojamo sociālā nodrošinājuma sistēmu 1963. gada Vīnes konvencijas 48. pantā ir paredzēts, ka konsulārie darbinieki attiecībā uz pakalpojumiem, kurus viņi snieguši nosūtošajai valstij, principā ir atbrīvoti no sociālās apdrošināšanas noteikumiem, kādi ir spēkā uzņemošajā valstī, turklāt tās 71. panta 2. punktā ir atzīts, ka konsulārajiem darbiniekiem, kuri ir uzņemošās valsts pilsoņi vai dzīvo tajā pastāvīgi, ir priekšrocības, privilēģijas un imunitātes tikai, ciktāl tās viņiem ir piešķīrusi šī valsts.

38

Šajā gadījumā no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka attiecībā uz laikposmu līdz 1987. gada 1. augustam Nīderlandes tiesiskajā regulējumā bija paredzēts, ka konsulārās amatpersonas un konsulārie darbinieki, kas nav Nīderlandes pilsoņi, nav apdrošināti sociālā nodrošinājuma sistēmā un ka attiecībā uz laikposmu pēc šī datuma konsulārās amatpersonas un konsulārie darbinieki, kuri ir Nīderlandes pastāvīgie iedzīvotāji, tajā ir apdrošināti, turklāt attiecībā uz personāla locekļiem, kas darbu ir uzsākuši pirms 1987. gada 1. augusta, paredzot izvēles režīmu, saskaņā ar kuru viņi varēja turpināt neizmantot apdrošināšanu Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmā, un L. F. Evans izšķīrās par labu šim režīmam.

39

No tā izriet, ka Nīderlandes Karaliste šādi ir vēlējusies izmantot tai ar 1963. gada Vīnes konvencijas 71. panta 2. punktu piešķirto izvēles iespēju atbrīvot dažus konsulāros darbiniekus, tādus kā L. F. Evans, no dalības Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmā.

40

Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka uz konsulāro darbinieku, kas ir tādā situācijā kā L. F. Evans, laikposmā, kurā tā ir nodarbināta trešās valsts konsulārajā dienestā, neattiecas konkrētās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību akti Regulas Nr. 1408/71 2. panta izpratnē un līdz ar to – šīs regulas piemērošanas joma.

41

Regulas Nr. 1408/71 16. pants, ja to interpretē 1963. gada Vīnes konvencijas atbilstošo tiesību normu gaismā, šo secinājumu nevar ietekmēt.

42

Šajā ziņā L. F. Evans apgalvo, ka uz viņu attiecas Nīderlandes tiesību akti atbilstoši šī panta 1. punktam, saskaņā ar kuru šīs regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunkts attiecas uz diplomātiskajās misijās un konsulārajos dienestos nodarbinātajām personām un šādu misiju vai dienestu darbinieku mājkalpotājiem.

43

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunkta mērķis nav definēt tiesību vai pienākuma piedalīties sociālā nodrošinājuma sistēmā pastāvēšanas nosacījumus. Kā izriet no šī sprieduma 34. punktā minētās judikatūras, šiem nosacījumiem ir jābūt definētiem katras dalībvalsts tiesību aktos (skat. spriedumus Kits van Heijningen, C‑2/89, EU:C:1990:183, 19. punkts, kā arī Salemink, EU:C:2012:17, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Lai gan dalībvalstis saglabā kompetenci definēt nosacījumus dalībai to sociālā nodrošinājuma sistēmās, tomēr, īstenojot šo kompetenci, tām ir jāievēro Savienības tiesības. Kā norādīja iesniedzējtiesa, Tiesa ir uzsvērusi, ka tiesību vai pienākuma piedalīties sociālā nodrošinājuma sistēmā pastāvēšanas nosacījumi nevar izraisīt to, ka no valsts tiesību aktu piemērošanas jomas tiek izslēgtas personas, kurām saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 šie paši tiesību akti ir piemērojami (skat. spriedumus Salemink, EU:C:2012:17, 40. punkts, un Bakker, EU:C:2012:328, 33. punkts). No Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunkta līdz ar to izriet, ka attiecībā uz šajā tiesību normā minētajām personām nevar tikt izmantota piemērojamo valsts tiesību aktu klauzula, saskaņā ar kuru dalībai šajos tiesību aktos paredzētajā sociālā nodrošinājuma sistēmā ir izvirzīts nosacījums par dzīvesvietu attiecīgajā dalībvalstī (šajā ziņā skat. spriedumus Salemink, EU:C:2012:17, 45. punkts, kā arī Bakker, EU:C:2012:328, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Taču šī judikatūra nevar izraisīt to, ka darba ņēmēja dalība dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā Regulas Nr. 1408/71 izpratnē ar šo regulu tiek noteikta patstāvīgi un neatkarīgi no šo dalību regulējošajiem valsts tiesību aktiem.

46

Runājot konkrēti par Regulas Nr. 1408/71 16. pantā minētajām diplomātiskajās misijās un konsulārajos dienestos nodarbinātajām personām, ir jākonstatē, ka ar šo pantu, gluži tāpat kā ar šīs regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kā skaidri izriet no minētās regulas II sadaļas nosaukuma un minētā 16. panta formulējuma, ir vienīgi noteikti piemērojamie valsts tiesību akti. Šajā pašā 16. pantā turpretim nav paredzēti tiesību vai pienākuma piedalīties sociālā nodrošinājuma sistēmā pastāvēšanas nosacījumi, jo tiem, kā tika konstatēts šī sprieduma 43. punktā, ir jābūt definētiem katras dalībvalsts tiesību aktos, ņemot vērā piemērojamās starptautiskās tiesības.

47

Tādējādi ne no Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunkta, ne no tās 16. panta neizriet, ka dalībvalstu pilsoņiem, kuri ir nodarbināti trešo valstu konsulārajos dienestos un uz kuriem, kā uz L. F. Evans, neattiecas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību akti šīs regulas 2. panta izpratnē, tiek piešķirtas tiesības piedalīties dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā, ne arī noteikts pienākums piedalīties šādā sistēmā.

48

Tā kā 1963. gada Vīnes konvencijā nav izvirzīta prasība, lai konsulārie darbinieki, kuri ir uzņemošās valsts pastāvīgie iedzīvotāji, obligāti piedalītos šīs valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā, šāda interpretācija atbilst minētās konvencijas prasībām.

49

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1408/71 2. pants, to lasot kopsakarā ar šīs regulas 16. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz laikposmu, kurā dalībvalsts pilsonis ir bijis nodarbināts trešās valsts konsulārajā dienestā, kas atrodas tādas dalībvalsts teritorijā, kuras pilsonības viņam nav, bet kurā viņš dzīvo, uz šo pilsoni neattiecas dalībvalsts tiesību akti šīs tiesību normas izpratnē, ja saskaņā ar viņu uzņemošās dalībvalsts tiesību aktiem, kas ir tikuši pieņemti atbilstoši 1963. gada Vīnes konvencijas 71. panta 2. punktam, minētais pilsonis nepiedalās valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā.

50

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

51

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1992/2006, 2. pants, to lasot kopsakarā ar šīs regulas 16. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz laikposmu, kurā dalībvalsts pilsonis ir bijis nodarbināts trešās valsts konsulārajā dienestā, kas atrodas tādas dalībvalsts teritorijā, kuras pilsonības viņam nav, bet kurā viņš dzīvo, uz šo pilsoni neattiecas dalībvalsts tiesību akti šīs tiesību normas izpratnē, ja saskaņā ar viņu uzņemošās dalībvalsts tiesību aktiem, kas ir tikuši pieņemti atbilstoši 1963. gada 24. aprīlī Vīnē noslēgtās Vīnes konvencijas par konsulārajiem sakariem 71. panta 2. punktam, minētais pilsonis nepiedalās valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā.