—

Posteshop SpA – Divisione Franchising Kipoint vārdā – A. Vallefuoco un V. Vallefuoco, avvocati,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato,

—

Austrijas valdības vārdā – A. Posch, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – C. Zadra un M. van Beek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu ir par to, ka interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/114/EK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu (kodificēta versija) (OV L 376, 21. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Posteshop SpA – Divisione Franchising Kipoint (turpmāk tekstā – “Posteshop”), no vienas puses, un Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (Konkurences un tirgus uzraudzības iestāde, turpmāk tekstā – “Autorità”) un Presidenza del Consiglio dei Ministri (Ministru Padomes prezidentūru), no otras puses, jautājumā par konstatēto Posteshop izdarītas maldinošas reklāmas faktu.

3

Direktīvas 2006/114 preambulas 1., 3., 8. un 16.–18. apsvērumā ir paredzēts:

[..]

[..]

[..]

4

Saskaņā ar Direktīvas 2006/114 1. pantu:

“Šīs direktīvas mērķis ir aizsargāt tirgotājus pret maldinošu reklāmu un tās negodīgām sekām, kā arī paredzēt nosacījumus, ar kādiem salīdzinoša reklāma ir atļauta.”

5

Šās direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..].”

6

Šīs direktīvas 3. pantā ir norādīts, ka, lai noteiktu, vai reklāma ir maldinoša, ņem vērā visas tās pazīmes, un ir uzskaitīti konkrēti šajā sakarā atbilstoši elementi.

7

Šīs pašas direktīvas 4. pantā ir paredzēti nosacījumi, pie kuriem salīdzinoša reklāma ir atļauta.

8

Saskaņā ar Direktīvas 2006/114 5. pantu:

“1.   Dalībvalstis nodrošina piemērotus un efektīvus līdzekļus, lai apkarotu maldinošu reklāmu un nodrošinātu salīdzinošas reklāmas noteikumu ievērošanu tirgotāju un konkurentu interesēs.

[..]

3.   Saskaņā ar 1. un 2. punktā minētajiem noteikumiem dalībvalstis piešķir tiesām vai administratīvām iestādēm pilnvaras, kas ļauj gadījumos, kad tās uzskata šādus pasākumus par nepieciešamiem, ņemot vērā visu iesaistīto intereses, it sevišķi sabiedrības intereses:

[..]

4.   Dalībvalstis var piešķirt tiesām vai administratīvām iestādēm pilnvaras, lai likvidētu sekas, ko rada tāda maldinoša reklāma vai neatļauta salīdzinošā reklāma, par kuras pārtraukšanu ir pieņemts galīgs lēmums:

[..].”

9

Šīs direktīvas 6. pantā ir noteikts:

“Šī direktīva neizslēdz maldinošas reklāmas vai neatļautas salīdzinošās reklāmas brīvprātīgu kontroli, ko veic pašpārvaldes iestādes un ko dalībvalstis var veicināt [..].”

10

Direktīvas 2006/114 8. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva neliedz dalībvalstīm saglabāt vai pieņemt noteikumus, kuru nolūks ir tirgotājiem un konkurentiem nodrošināt plašāku aizsardzību pret maldinošu reklāmu.

Pirmo daļu nepiemēro salīdzinošai reklāmai tiktāl, ciktāl tas attiecas uz salīdzinājumu.”

11

2007. gada 2. augusta Likumdošanas dekrēta Nr. 145 par Direktīvas 2005/29/EK, ar ko groza Direktīvu 84/450/EEK par maldinošu reklāmu, 14. panta īstenošanu (2007. gada 6. septembraGURI Nr. 207, turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 145/2007”) 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šī likumdošanas dekrēta noteikumu mērķis ir aizsargāt tirgotājus pret maldinošu reklāmu un tās negodīgām sekām un paredzēt nosacījumus, ar kādiem salīdzinoša reklāma ir atļauta.”

12

Šī dekrēta 3. pantā ir definēti elementi, kas ļauj novērtēt reklāmas maldinošo raksturu. Tā 4. pantā ir uzskaitīti nosacījumi, pie kuriem salīdzinošu reklāmu uzskata par atļautu.

13

Saskaņā ar minētā likumdošanas dekrēta 8. panta 8. un 9. punkta noteikumiem:

“8.   Ja tā uzskata, ka reklāma ir maldinoša vai salīdzinošas reklāmas izziņošana nav atļauta, [Autorità] aizliedz tās izplatīšanu, ja tā vēl nav publiski paziņota, vai, pretējā gadījumā, par to ierosina izmeklēšanu. Šajā lēmumā var arī paredzēt, ka uzņēmējs šo lēmumu publicē, publicējot arī tā izrakstu, un sedz šīs izmaksas, kā arī eventuāli publicē īpašu paziņojumu par grozījumiem, kas ļauj novērst to, ka maldinošā reklāma vai salīdzinošas reklāmas izziņošana turpina radīt sekas.

9.   Papildus reklāmas izplatīšanas aizlieguma pasākumam [Autorità] nolemj turklāt piemērot administratīvo sodu no EUR 5000 līdz EUR 500 000, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu. Tādu reklāmu gadījumā, kuras apdraud veselību vai drošību, vai ja tiek reklamētas lietas, kas tieši vai netieši apdraud nepilngadīgos un pusaudžus, sods nevar būs zemāks par EUR 50 000.”

14

No lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka Autorità ar 2010. gada 30. marta lēmumu konstatēja, ka reklāmas materiāls, ko Posteshop izplata Kipoint franšīzes tīkla veicināšanai, ir maldinoša reklāma Likumdošanas dekrēta Nr. 145/2007 1. un 3. panta izpratnē. Tādēļ tā ar šo pašu lēmumu aizliedza šo izplatīšanu un noteica Posteshop naudas sodu EUR 100 000 apmērā.

15

Posteshop šo lēmumu pārsūdzēja Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Administratīvā tiesa). Šī pēdējā tiesa noraidīja prasību kā nepamatotu, tostarp nospriežot, ka no Direktīvas 2006/114 1. panta, kā arī no 5. panta 3. punkta a) un b) apakšpunkta un no 4. panta skaidri izriet, ka tās ieviestā aizsardzības sistēma attiecas ne tikai uz gadījumu, kad reklāma vienlaikus ietver gan maldinošas reklāmas aspektus, gan neatļautas salīdzinošas reklāmas aspektus.

16

Posteshop par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Posteshop tostarp šajā pēdējā tiesā apgalvo, ka no Direktīvas 2006/114 preambulas 3. apsvēruma un 5. panta izrietot, ka tās mērķis ir sodīt tikai par tādiem nodarījumiem, kas vienlaicīgi ir gan maldinoša, gan neatļauta salīdzinoša reklāma, un ka likumdošanas dekrēts Nr. 145/2007 ir jāinterpretē šādā veidā. Tā rezultātā tai nevarot pārmest šo normu pārkāpšanu.

17

Iesniedzējtiesa uzskatīja, ka Tribunale amministrativo regionale per il Lazio sniegtā interpretācija ir vispārliecinošākā. Tomēr tā uzskata, ka Posteshop nostāja, ka attiecībā uz tirgotāju aizsardzību maldināšana ir tikai salīdzinošas reklāmas neatļaušanas priekšnosacījums, nav nepamatota, jo tā balstīta uz Direktīvas 2006/114 preambulas 3., 8. un 16.–18. apsvērumu, kuros ir norādīta “maldinoša un neatļauta salīdzinošā reklāma”.

18

Šādos apstākļos Consiglio di Stato [Administratīvā kasācijas tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīva [2006/114] ir jāinterpretē tādējādi, ka tirgotāju aizsardzības jomā tajā ir sniegta atsauce uz reklāmu, kura vienlaicīgi ir gan maldinoša, gan neatļauta salīdzinošā reklāma, vai uz diviem atšķirīgiem prettiesiskiem faktiem, kuri arī katrs atsevišķi ir atbilstoši un kurus attiecīgi veido maldinoša reklāma un neatļauta salīdzinošā reklāma?”

19

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Direktīva 2006/114 ir jāinterpretē tādējādi, ka tirgotāju aizsardzības jomā tā attiecas uz maldinošu reklāmu un uz neatļautu salīdzinošo reklāmu kā uz diviem neatkarīgiem pārkāpumiem un ka, lai aizliegtu un sodītu par maldinošu reklāmu, tai nav jābūt vienlaicīgi arī neatļautai salīdzinošai reklāmai.

20

Šajā sakarā ir jānorāda, ka, pirmkārt, kā norādīja iesniedzējtiesa, Direktīvas 2006/114 preambulas 3. un 16.–18. apsvēruma redakcijā itāļu valodā ir izmantots formulējums “pubblicità ingannevole ed illegittimamente comparativa” (maldinoša un neatļauta salīdzinošā reklāma), kas varētu ļaut uzskatīt, ka šajos apsvērumos tiek domāta viena reklāma, kas vienlaikus ir maldinoša un neatļauta salīdzinošā reklāma. Otrkārt, minētajā preambulas 3. apsvērumā, tostarp redakcijā franču valodā, ir izmantots formulējums “publicité trompeuse et [..] publicité comparative illicite” [maldinoša reklāma un [..] neatļauta salīdzinošā reklāma] un šīs valodas versijas 16.–18. apsvērumā ir izmantots formulējums “publicité trompeuse ou [..] publicité comparative illicite” [maldinoša reklāma vai [..] neatļauta salīdzinošā reklāma], kas savukārt ļauj domāt, ka runa ir par diviem dažādiem reklāmas veidiem.

21

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas formulējums vienā no valodu versijām nevar būt šīs normas vienīgais interpretācijas pamats. Ja Savienības tiesību teksta dažādu valodu redakcijas ir atšķirīgas, attiecīgā norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi, kurā šī norma ietilpst (skat. 1998. gada 12. novembra spriedumu lietā C-149/97 Institute of the Motor Industry, Recueil, I-7053. lpp., 16. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2013. gada 24. oktobra spriedumu lietā C‑277/12 Drozdovs, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

22

Šajā lietā jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar Direktīvas 2006/114 1. pantu tai ir divējāds mērķis, proti, no vienas puses, aizsargāt tirgotājus pret maldinošu reklāmu un tās negodīgām sekām, un, no otras puses, paredzēt nosacījumus, ar kādiem salīdzinoša reklāma ir atļauta.

23

Otrkārt, jākonstatē, ka jēdzieni “maldinoša reklāma” un “salīdzinoša reklāma” ir definēti atsevišķi viens no otra, proti, Direktīvas 2006/114 2. panta b) un c) apakšpunktā.

24

Treškārt, no šīs direktīvas 5. panta 3. punkta a) un b) apakšpunkta izriet, ka ir jābūt iespējai celt prasību dalībvalsts tiesās vai administratīvajās iestādēs par maldinošu reklāmu vai jebkuru neatļautu salīdzinošu reklāmu, ka šīm tiesām vai administratīvām iestādēm ir jābūt pilnvarām veikt pasākumus, lai izdotu rīkojumu pārtraukt maldinošo reklāmu vai neatļauto salīdzinošo reklāmu, vai aizliegt tās izplatīšanu, un ka dalībvalstis var iedrošināt veikt brīvprātīgas pārbaudes, lai pārtrauktu maldinošo reklāmu vai neatļauto salīdzinošo reklāmu. Atšķirībā no Direktīvas 2006/114 preambulas 16.–18. apsvēruma itāļu valodas versijā citu valodu versijās šajos pantos tika izmantots saistītājvārds “vai”, kas nozīmē iespēju veikt šādus pasākumus vai nu attiecībā pret maldinošo reklāmu, vai attiecībā pret neatļauto salīdzinošo reklāmu, nepieprasot abu šo nosacījumu vienlaicīgu pastāvēšanu, lai varētu atzīt, ka ir izdarīts pārkāpums.

25

Ceturtkārt, no Direktīvas 2006/114 skaidri izriet, ka normas par maldinošu reklāmu un normas par salīdzinošu reklāmu balstītas uz atšķirīgu loģiku. Šīs direktīvas 3. pantā ir paredzēti minimālie kritēriji un mērķi, lai varētu noteikt, vai reklāma ir maldinoša un tātad neatļauta, savukārt šīs direktīvas 4. pantā ir uzskaitīti kumulatīvie nosacījumi, kuriem ir jāatbilst salīdzinošai reklāmai, lai to varētu atzīt par atļautu (skat. pēc analoģijas 2009. gada 18. jūnija spriedumu lietā C-487/07 L’Oréal u.c., Krājums, I-5185. lpp., 67. punkts, kā arī 2010. gada 18. novembra spriedumu lietā C-159/09 Lidl, Krājums, I-11761. lpp., 16. punkts), turklāt Direktīvas 2006/114 preambulas 8. apsvērumā ir atgādināts, ka šī reklāma var būt likumīgs līdzeklis, lai informētu patērētājus par tiem sniegtajām priekšrocībām.

26

No šiem elementiem izriet, ka atbilstoši šai direktīvai gan maldinoša reklāma, gan neatļauta salīdzinoša reklāma atsevišķi ir neatkarīgs pārkāpums.

27

Šādu interpretāciju stiprina Savienības tiesiskā regulējuma maldinošas reklāmas un salīdzinošas reklāmas jomā attīstības analīze. Direktīva 84/450 savā sākotnējā versijā attiecās tikai uz maldinošo reklāmu. Salīdzinošās reklāmas tiesiskais regulējums tika ieviests šai direktīvā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 6. oktobra Direktīvu 97/55/EK, ar ko groza Direktīvu 84/450/EEK par maldinošu reklāmu, lai tajā iekļautu salīdzinošo reklāmu (OV L 290, 18. lpp.). Direktīvas 97/55 mērķis atbilstoši tās preambulas 18. apsvērumam bija paredzēt nosacījumus, ar kādiem ir atļauta salīdzinošā reklāma. Savukārt šī direktīva nekādā veidā negrozīja Direktīvas 84/450 noteikumus par maldinošu reklāmu. Pēc tam Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV L 149, 22. lpp.), Direktīvas 84/450 piemērošanas jomu sašaurināja tikai attiecībā uz tirgotājiem. Visbeidzot, šī pēdējā direktīva tika kodificēta ar Direktīvu 2006/114. No tā izriet, ka Savienības likumdevējam, pieņemot Direktīvu 97/55 un 2006/114, nebija nodoma grozīt to tiesisko regulējumu par maldinošu reklāmu, kāds tas ir paredzēts Direktīvā 84/450, izņemot ierobežot tās piemērošanas jomu.

28

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Direktīva 2006/114 ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz tirgotāju aizsardzību maldinoša reklāma un neatļauta salīdzinoša reklāma tajā tiek aplūkotas kā divi neatkarīgi pārkāpumi un ka, lai aizliegtu un sodītu par maldinošu reklāmu, šai pēdējai nav vienlaicīgi jābūt arī neatļautai salīdzinošai reklāmai.

29

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/114/EK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz tirgotāju aizsardzību maldinoša reklāma un neatļauta salīdzinoša reklāma tajā tiek aplūkotas kā divi neatkarīgi pārkāpumi un ka, lai aizliegtu un sodītu par maldinošu reklāmu, šai pēdējai nav vienlaicīgi jābūt arī neatļautai salīdzinošai reklāmai.