1. 

Corte Suprema di Cassazione (Itālijas Augstākā kasācijas tiesa) (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) lūdz paskaidrot Regulu Nr. 2362/98 ( 2 ), ar ko paredz sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 404/93 attiecībā uz banānu ievešanu Kopienā, un Regulu Nr. 2988/95 ( 3 ) par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību tādās tiesvedībās, kurās ir iesaistīta virkne jaunu uzņēmumu banānu tirdzniecībā ( 4 ). Laikā no 1999. gada maija līdz 2000. gada decembrim šie uzņēmumi importēja trešo valstu izcelsmes banānus, piemērojot nodokļa preferenciālo tarifa likmi, un uzreiz tos atkal pārdeva, izmantojot citu jaunu uzņēmumu, tradicionālajam uzņēmumam ( 5 ), sākotnēji pirms importēšanas tos nopērkot no šī paša tradicionālā uzņēmumam ar šo pašu jauno uzņēmumu starpniecību. Šāda darījumu virkne ļāva tradicionālajam uzņēmumam Eiropas tirgū pārdot banānus, kurus tas iepriekš bija pārdevis starptautiskajā tirgū un kuri bija importēti, piemērojot muitas nodokļa preferenciālo tarifa likmi. Iesniedzējtiesa būtībā jautā, kas ir “jauns uzņēmums” atbilstoši Regulai Nr. 2362/98 un vai tādu darījumu virkne bija pretrunā šajā regulā noteiktajam aizliegumam jaunajiem uzņēmumiem nodot tiesības, kas rodas no importa licencēm, tradicionālajiem uzņēmumiem. Ja darījumi bija aizliegti, iesniedzējtiesa jautā, kādas ir sekas atbilstoši Regulai Nr. 2988/95.

2.

Saskaņā ar LESD 325. panta 1. punktu “Savienība un dalībvalstis apkaro krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses”. Atbilstoši 325. panta 2. punktam, “lai novērstu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, dalībvalstis veic tādus pašus pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud viņu pašu finanšu intereses”.

3.

Ar Regulu Nr. 404/93 tika ieviesta banānu tirgus kopīgā organizācija ( 6 ) un aptvertas preces, kas aprakstītas 1. panta 2. punktā, pamatojoties uz Kombinētās nomenklatūras (“KN”) kodiem ( 7 ).

4.

Regulas Nr. 404/93 preambulas desmitajā apsvērumā ir noteikts, ka jānodrošina ikgadēja tarifu kvotas atvēršana un ka netradicionālo banānu ( 8 ) importam no Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīm (turpmāk tekstā – “ĀKK valstis”) jāpiemēro nulles likmes muitas nodoklis saskaņā ar Lomes konvencijas vienošanos.

5.

Regulas Nr. 404/93 trīspadsmitajā apsvērumā ir noteikts, ka, administrējot tarifu kvotas, jāizšķir, “no vienas puses, operatori [uzņēmēji], kas ir iepriekš laiduši tirgū trešās valsts banānus un netradicionālos ĀKK banānus, un, no otras puses, operatori [uzņēmēji], kas ir iepriekš laiduši tirgū Kopienā ražotus banānus, tajā pašā laikā zināmu daudzumu atstājot pieejamu jauniem operatoriem [uzņēmējiem], kas ir nesen uzsākuši saimniecisko darbību vai taisās uzsākt saimniecisko darbību šajā nozarē”.

6.

IV nodaļa attiecas uz “Tirdzniecību ar trešām valstīm”. Saskaņā ar 15. panta 1. punktu Kopējā muitas tarifa (“KMT”) nodokļa likmes ir piemērojamas precēm, kas uzskaitīts 1. panta 2. punktā, ja vien Regulā Nr. 404/93 nav noteikts citādi. IV nodaļas izpratnē “tradicionālais imports no ĀKK valstīm” vai “tradicionālie ĀKK banāni” ir “pielikumā noteikto banānu daudzumu, ko eksportē katra ĀKK valsts, kas tradicionāli ir eksportējusi banānus uz Kopienu [banāni, ko Kopienā importē no pielikumā minētām ĀKK valstīm], maksimums 857700 tonnas (tīrsvars [neto svars]) gadā” (16. panta 1. punkts), “netradicionālais imports no ĀKK valstīm” vai “netradicionālie ĀKK banāni” ir “tādu banānu imports Kopienā no ĀKK valstīm, uz kuriem neattiecas [tradicionālo ĀKK banānu definīcija]” (16. panta 2. punkts), un “imports no trešām valstīm, kas nav ĀKK valstis” vai “trešo valstu banāni” ir “Kopienā importētie banāni, kuru izcelsme ir trešās valstīs, kas nav ĀKK valstis” (16. panta 3. punkts).

7.

Atbilstoši 17. pantam jebkuram banānu importam Kopienā bija nepieciešamas importa licences (kas derīgas visā Kopienā). Principā uz šādu licenču izsniegšanu attiecas drošības noteikumi par atbilstību importa saistībām saskaņā ar Regulā Nr. 404/93 iekļautajiem nosacījumiem licences derīguma termiņa laikā.

8.

18. panta 1. punktā bija noteikts, ka trešo valstu banānu un netradicionālo ĀKK banānu importam atver 2200000 (tīrsvars [neto svars]) tarifu kvotu. Tarifu kvotas ietvaros uz trešo valstu banānu importu attiecas preferenciālas likmes nodoklis – EUR 75 par tonnu, bet uz netradicionālo ĀKK banānu importu – nulles nodokļu likme. 18. panta 2. punktā papildus tarifu kvotai bija noteikti [citi maksājumi], ko piemēro šī paša veida banāniem. Atbilstoši 18. panta 3. punktam ievedmuitas nodoklis par tradicionālo ĀKK banānu importu nav jāmaksā. Tālāk 18. panta 5. punktā bija noteikts, ka par netradicionālo ĀKK banānu importu ārpus šīm kvotām jāmaksā ievedmuitas nodoklis līdz EUR 200 par katru tonnu, kas ir vienlīdzīgs ar parasto 15. pantā norādīto nodokli.

9.

No 1999. gada maija līdz 2000. gada decembrim (laika posms, kurā norisinājās šī lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu pamatā esošie faktiskie apstākļi) attiecīgā vispārējā nodokļa likme banāniem bija vairāk nekā 10 reizes lielāka par preferenciālā ievedmuitas nodokļa likmi atbilstoši tarifu kvotai ( 9 ).

10.

Regula Nr. 404/93 tika īstenota ar Regulu Nr. 2362/98. Tajā tika noteiktas normas banānu importa režīma piemērošanai saskaņā ar tarifu kvotām (atbilstoši Regulas Nr. 404/93 18. panta 1. un 2. punktam) un tradicionālo ĀKK banānu importam (atbilstoši Regulas Nr. 404/93 16. pantam), kā arī režīmam ārpus šīm kvotām ( 10 ).

11.

Preambulas 5. apsvērumā bija noteikts, ka “tradicionālie uzņēmumi” un “jaunie uzņēmumi” ir jādefinē atbilstoši vienam vienotam kritērijam, nenošķirot tos atkarībā no tā, no kurienes tie veic importu – no trešās valsts vai no ĀKK valsts.

12.

Atbilstoši preambulas 6. apsvērumam daļa no tarifu kvotām un tradicionālie ĀKK banāni bija jārezervē jaunajiem uzņēmējiem, un kopējam piešķirtajam daudzumam bija jābūt pietiekamam, lai ļautu uzņēmējiem piedalīties importa tirdzniecībā un lai rosinātu veselīgu konkurenci.

13.

Tās preambulas 8. apsvērums ir formulēts šādi:

“[..] vairākus gadus piemērojot noteiktu režīmu banānu importēšanai Kopienā, ir iegūta pieredze, kas rāda, ka ir jāpiemēro stingrāki kritēriji jaunajiem uzņēmējiem tā, lai izvairītos no pilnībā fiktīvu uzņēmumu reģistrēšanas un tarifu kvotu piešķiršanas pēc neīstiem vai spekulatīviem pieprasījumiem; [..] jo īpaši ir pamatoti prasīt noteiktu minimālu pieredzi līdzīgas preces importēšanā – svaigu produktu, uz kuriem attiecas [KN] 7., 8. un ar konkrētiem nosacījumiem 9. nodaļa; [..] tāpat, lai izvairītos no tādiem tarifu kvotu ikgada piešķīrumu pieprasījumiem, kam ir mazs sakars ar uzņēmēja faktiskajām jaudām un kam nesekos importa licences pieprasījums par attiecīgo daudzumu, uz tarifu kvotas ikgada piešķīruma pieprasījuma iesniegšanu būtu jāattiecina prasība importa licences nodrošinājuma vietā iesniegt nodrošinājumu par tarifu kvotas piešķīrumu; [..] šo nodrošinājumu nekavējoties atbrīvo, tiklīdz piegādātāji ir faktiski izmantojuši viņiem piešķirtās ikgada kvotas; [..] šajā pat nolūkā uz ikgada piešķīrumu turpmākajos gados būtu jāattiecina minimālais izmantošanas daudzums, kas ir izmantots iepriekšējā gadā; [..] visbeidzot, būtu jāparedz nosacījumi, ar kuriem “jaunie uzņēm[umi]” var gūt piekļuvi “tradicionālo uzņēm[umu]” grupai.”

14.

Preambulas 14. apvērumā bija noteikts, ka “pārņemšanas ierobežošana līdz vienam pārņēmējam uz licenci, sertifikātu vai licences izrakstu ļaus attīstīties tirdzniecības attiecībām dažādu reģistrēto piegādātāju starpā”. Tomēr “nebūtu jāveicina mākslīga tirdzniecība, spekulācija vai normālas tirdzniecības traucējumi, ļaujot “tradicionālajiem uzņēmumiem” pārņemt licences no “jaunajiem uzņēmumiem””.

15.

Atbilstoši preambulas 18. apsvērumam kompetento valsts iestāžu pārbaužu rezultātā varētu, ja nepieciešams, koriģēt uzņēmumiem piešķiramos atsauces daudzumus vai ikgadējos piešķīrumus; uzņēmumi atsauces daudzumus vai ikgadējos piešķīrumus nevar uzskatīt par iegūtām tiesībām, ne arī minēt tos kā likumīgi sagaidāmo labumu.

16.

2. panta 1. punktā tarifu kvotas (un tradicionālie ĀKK daudzumi) tika sadalītas šādi: 92 % no kvotām bija jābūt pieejamam tradicionāliem uzņēmumiem, un atlikušiem 8 % – jaunajiem uzņēmumiem.

17.

3. panta 1. punktā “tradicionālais piegādātājs [uzņēmējs]” bija definēts kā “ekonomiskas vienības, kas periodā, no kura atkarīgs tās references daudzums, kā arī 5. pantā minētās reģistrācijas laikā izveidoti Eiropas Kopienā [..] [ ( 11 )], un kas uz sava rēķina references laikposmā faktiski importējusi trešo valstu un/vai ĀKK valstu banānu minimālo daudzumu, lai vēlāk tos laistu Kopienas tirgū” ( 12 ). Atbilstoši 4. panta 1. punktam šādiem uzņēmumiem jāsaņem vienots references daudzums, pamatojoties uz faktiski importēto banānu daudzumu references perioda laikā.

18.

7. pantā “jaunie uzņēmumi” ir definēti kā

“ekonomikas vienības, kas brīdī, kad tās reģistrē kā piegādātājus, ir Eiropas Kopienā reģistrētas ekonomikas vienības un kas:

19.

8. panta 1. punktā bija uzskaitīti tie dokumenti, kas jāiesniedz jauna uzņēmuma reģistrācijai:

20.

Saskaņā ar 8. panta 4. punktu, lai atjaunotu reģistrāciju, uzņēmumiem jāiesniedz “kompetentajām iestādēm pierādījums, ka tie ir uz sava rēķina faktiski importējuši vismaz 50 % no daudzuma, kas tiem piešķirts kārtējā gadā”.

21.

Atbilstoši 9. panta 1. punktam attiecīgajiem uzņēmumiem jāpieprasa savas ikgadējās piešķiramās kvotas reģistrācijas (atjaunošanas) brīdī.

22.

Saskaņā ar 10. pantu jaunie uzņēmumi var kļūt par tradicionāliem uzņēmumiem pēc trīs gadu komercdarbības no pirmās reģistrācijas dienas, ja vien tie ir reģistrēti atbilstoši 5. pantam (kurā ir noteikta tradicionālo uzņēmumu reģistrācijas procedūra) un ir izpildījuši 3. pantā noteiktos nosacījumus.

23.

11. panta 1. punktā noteikts ( 14 ):

“Dalībvalstis atbild par to, lai tiktu nodrošināta atbilstība šīs iedaļas [par jaunajiem uzņēmumiem] prasībām.

Jo īpaši tās pārbauda, lai attiecīgie piegādātāji [uzņēmēji] uz sava rēķina būtu komerciāli aktīvi importētāji Kopienā 7. pantā minētajā nozarē, kā arī neatkarīgas ekonomikas vienības to vadības, personāla un darbības ziņā. Ja ir pamats aizdomām, ka šie nosacījumi netiek pildīti, reģistrācijas un ikgadējo piešķīrumu pieprasījumus pieņem tikai tad, ja piegādātājs sniedz atbilstības pierādījumus, kurus kompetentā valsts iestāde uzskata par pietiekamiem.”

24.

13. panta 2. punktā bija noteikts, ka:

“Ja tiek veiktas negodīgas mahinācijas vai iesniegti maldinoši dokumenti nolūkā iegūt nepamatotu reģistrāciju, references daudzumu vai attiecīgi ikgada piešķīrumu, tad šādu reģistrāciju, references daudzumu vai piešķīrumu atceļ, neierobežojot nevienu attiecīgo valsts likumu piemērošanu.

Turklāt šādos gadījumos piegādātājam [uzņēmējam] citās dalībvalstīs liedz pieprasīt jaunu reģistrāciju to turpmāko divu gadu laikā, kas seko pārkāpuma atklāšanas gadam.”

25.

Atbilstoši 20. panta 1. punktam “licenču aptvertus neizmantotus daudzumus pēc pieprasījuma atkārtoti iedala tiem pašiem piegādātājiem [uzņēmējiem] – licences turētājiem vai tiesību pārņēmējiem – izmantošanai šī paša gada nākamajā ceturksnī, kuram izsniegtas sākotnējās licences” un “nodrošinājumu par sākotnējām licencēm atsavina proporcionāli neizmantotajam daudzumam”.

26.

Regulas Nr. 3719/88 21. panta 1. punktā ir noteikts, ka importa licences var tālāk nodot vienam pārņēmējam – uzņēmējam – ar noteikumiem un nosacījumiem, kas izklāstīti 9. pantā ( 15 ). 21. panta 2. punktā ir noteikts, ka tiesības var nodot tālāk: starp tradicionālajiem uzņēmējiem, kas reģistrēti atbilstoši 5. pantam, no tradicionālajiem uzņēmējiem – jaunajiem uzņēmējiem, kas reģistrēti atbilstoši 8. pantam, un starp jaunajiem uzņēmējiem. Tomēr tiesību nodošana no jaunajiem uzņēmējiem tradicionālajiem nebija atļauta.

27.

Regulas Nr. 2913/92 ( 16 ) 4. pantā “muitas parāds” ir definēts kā “personas pienākums samaksāt ievedmuitas nodokļu summu (ievedmuitas parāds) [..], kas piemērojams atsevišķām precēm saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas noteikumiem”. Saskaņā ar 201. panta 1. punkta a) apakšpunktu ievedmuitas parāds rodas, “laižot brīvā apgrozībā ar ievedmuitas nodokli apliekamās preces”, un, kā noteikts 201. panta 2. punktā, tas sakrīt ar attiecīgās muitas deklarācijas pieņemšanas brīdi. 201. panta 3. punktā ir noteikts, ka parādnieks principā ir deklarētājs. Atkarībā tieši no tā, kā radās muitas parāds, arī citas personas var būt parādnieki.

28.

213. pantā ir noteikts, ka, ja par viena muitas parāda samaksu atbild vairākas personas, tās par šo parādu atbild solidāri un atsevišķi.

29.

217.–232. pantā ir noteiktas normas par muitas parāda atgūšanu.

30.

Ar Regulu Nr. 3719/88 tika konsolidētas normas par importa un eksporta licenču un iepriekš noteiktas kompensācijas sertifikātu sistēmas piemērošanu lauksaimniecības produktiem ( 17 ). Importa un eksporta licenču mērķis bija aprakstīts tās preambulas 5. apsvērumā kā “tirgus kopējās organizācijas laba pārvaldība”. Saskaņā ar preambulas 12. apsvērumu importa licences dažkārt izmanto, lai “pārvaldītu importa kvantitatīvos režīmus” un šādā gadījumā “pierādījumi par licenču izmantošanu tiek pieprasīti vairs ne tikai pareizas administratīvas pārvaldības interesēs, bet tie kļūst par būtisku daļu no šo kvantitatīvo režīmu pārvaldīšanas”.

31.

9. panta 1. punktā bija noteikts: “[..] licences vai sertifikāta nominālais īpašnieks to derīguma termiņa laikā var nodot tiesības, kas izriet no licences vai sertifikāta [..]. [Šāda nodošana] attiecas uz daudzumiem, kuri vēl nav piedēvēti licencei, sertifikātam vai tā izrakstam.” Atbilstoši 9. panta 4. punktam “saņēmēji nedrīkst nodot savas tiesības tālāk un nedrīkst tās nodot atpakaļ to nominālajam īpašniekam”.

32.

Regulas Nr. 2988/95 preambulas piektajā apsvērumā ir teikts, ka “[..] šai regulai atbilstošajos nozaru noteikumos paredzēta nelikumīga rīcība un ar to saistītie administratīvie pasākumi [un atbilstošās soda sankcijas]”.

33.

1. panta 2. punktā “pārkāpums” ir definēts kā “[jebkurš] Kopienas tiesību normas pārkāpums, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem: mazinot vai zaudējot ienākumus no Kopienu vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus”.

34.

Saskaņā ar 2. panta 2. punktu “nav piemērojami administratīvi sodi, kas Kopienas tiesību aktos nav bijuši paredzēti pirms notikušā pārkāpuma”.

35.

Saskaņā ar 4. pantu:

“1.   Pārkāpuma gadījumā nelikumīgi iegūtais labums atgūstams:

2.   Piemērojot 1. punktā minētos pasākumus, atgūst tikai iegūtos labumus un, ja tā paredzēts, procentus, ko var noteikt pēc vienotas likmes.

3.   Ja konstatēts, ka darbības nolūks ir iegūt labumu pretēji attiecīgajā gadījumā piemērojamo Kopienas tiesību aktu mērķiem, labuma saņemšanai vajadzīgos apstākļus radot mākslīgi, šo labumu atbilstoši gadījumam nepiešķir vai atsauc.

4.   Šajā pantā paredzētie pasākumi nav uzskatāmi par sodiem.”

36.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka saskaņā ar Itālijas tiesībām jebkura persona, kas izvairās maksāt muitas nodokļus, kuri jāmaksā par preču importu, principā ir sodāma ar naudas sodu, kas ir līdzvērtīgs summai, šī nodokļa summu pareizinot no 2 līdz 10 reizēm. Prettiesiska priekšrocību saņemšana, kas izpaužas kā tiesības maksāt zemākas likmes muitas nodokļa tarifu, kas izriet no prettiesiskas importa licences nodošanas no jauna uzņēmēja tradicionālajam uzņēmējam, ir kontrabandas noziegums.

37.

S.I.M.B.A. SpA (turpmāk tekstā – “S.I.M.B.A.”), sabiedrība, ko pārstāv Orsero k‑gs un k‑dze, ir Itālijas tradicionālais uzņēmējs un banānu vairumtirgotājs. Tam bija banānu importa licences saskaņā ar tarifu kvotām, kas rezervētas šāda veida importētājam.

38.

Rico Italia srl (turpmāk tekstā – “Rico”), sabiedrība, ko pārstāv Misturelli k‑gs, arī ir Itālijas banānu importētājs, un kā jaunam uzņēmumam atbilstoši tarifu kvotām tam bija licences banānu importam.

39.

Lietas dalībnieks ir arī atsevišķa Itālijas importētāju grupa svaigu augļu un dārzeņu nozarē, kurā ietilpst visi reģistrētie jaunie uzņēmēji. Šajā grupā ietilpst sabiedrības, ko pārstāv attiecīgi Lorenzon k‑gs, Palombini k‑dze un Surian k‑gs. Šīs sabiedrības (izņemot Rico) es apzīmēšu par “Itālijas jaunajiem uzņēmējiem”.

40.

Tiesas sēdē tika apstiprināts, ka S.I.M.B.A., Rico un Itālijas jaunie uzņēmēji neietilpa vienā sabiedrībā.

41.

S.I.M.B.A. iepirka banānus trešajās valstīs un tos pārdeva Rico, kura pārdeva banānus Itālijas jaunajiem uzņēmējiem par S.I.M.B.A. iekasēto pirkuma cenu. Tālāk šie jaunie uzņēmumi importēja banānus, izmantojot AGRIM importa licences, ko izdod Itālijas Ārējās tirdzniecības ministrija [Ministero italiano del Commercio estero], un atmuitoja preces, samaksājot muitas nodokli pēc preferenciālas likmes. S.I.M.B.A. paziņoja Rico par katru paredzamo importa un tirdzniecības darījumu, ieskaitot importējamo banānu daudzumu, kvalitāti un cenu. Rico garantēja S.I.M.B.A., ka Itālijas jaunie uzņēmēji saņems AGRIM importa licences. Tā arī nokārtoja visas administratīvās formalitātes un samaksāja apdrošināšanas izmaksas.

42.

Pēc to ievešanas jaunie uzņēmēji pārdeva banānus Rico, kura sistemātiski tos pārdeva S.I.M.B.A. par fiksētu un avansā maksājamu cenu. Rico samaksātā cena ietvēra AGRIM importa licenču izmantošanas izmaksas. Tad S.I.M.B.A. pārveda banānus uz noliktavām un pēc tam laida tos tirdzniecībā. Pati S.I.M.B.A. bija līgumiskās attiecībās ar Del Monte, kas tai maksāja komisijas maksu, kad S.I.M.B.A. bija pārdevusi banānus Eiropas tirgū.

43.

Ar 2005. gada 21. decembra spriedumu Tribunale di Verona (Veronas tiesa) notiesāja Rico pārstāvi par kontrabandu un par nepatiesu ziņu sniegšanu. Viņam tika piespriests samaksāt kompensāciju, kuras summa jānosaka tiesvedībā civillietā. Tomēr Tribunale di Verona nosprieda, ka viņam jāmaksā pagaidu summa EUR 300000 apmērā Ministero dell’Economia e delle Finanze (Ekonomikas un finanšu ministrija) un Agenzia delle Dogane (Muitas dienests), bet nevis Komisijai kopā ar šo trīs lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumiem, kas bija iestājušies kriminālprocesā, lai lūgtu samaksāt kompensāciju par ciesto zaudējumu (turpmāk tekstā – “lietas dalībnieki civilprocesā”). S.I.M.B.A. pārstāvji un jauno uzņēmumu pārstāvji tika attaisnoti.

44.

Rico pārstāvji un lietas dalībnieki civilprocesā pārsūdzēja Tribunale di Verona spriedumu Corte d’appello di Venezia (Venēcijas Apelācijas tiesa). 2011. gada 24. novembrī šī tiesa nolēma izbeigt tiesvedību pret vienu no S.I.M.B.A. pārstāvjiem viņa nāves dēļ. Tā nolēma, ka krimināltiesiskām apsūdzībām pret Rico pārstāvi ir iestājies noilgums, bet tā tomēr apstiprināja viņa civiltiesisko atbildību.

45.

Lietas dalībnieki civilprocesā pārsūdzēja Corte d’appello di Venezia spriedumu iesniedzējtiesā, kura savā lūgumā sniegt prejudiciālo nolēmumu paskaidroja, ka tai ir jānosaka, vai banāni bija jāimportē ar pilnu muitas nodokļa likmi vai ar preferenciālo nodokļa likmi.

46.

Paskaidrojot, kādēļ ir nepieciešams prejudiciālais nolēmums, iesniedzējtiesa uzsver šādus faktus, kurus, pēc tās apgalvojuma, esot konstatējusi Corte d’appello di Venezia, un norāda tos iesniegtajos apsvērumos: 1) Itālijas jaunajiem uzņēmumiem nepiederēja infrastruktūra banānu uzglabāšanai un transportēšanai; 2) tie iegādājās banānus ar zemāku nodokļa likmi tikai ar mērķi tos atmuitot un tad tālāk tos atpakaļ pārdot Rico par nolīgto cenu; 3) visu risku par nodrošinājuma zaudēšanu uzņēmās S.I.M.B.A., nevis Itālijas jaunie uzņēmumi, 4) ievedmuitas nodoklis, kurš bija jāmaksā Itālijas jauniem uzņēmumiem, jau bija ietverts iepriekš noteiktās cenas rēķinā (starp Rico un Itālijas jaunajiem uzņēmumiem); 5) pastāvēja vienošanās par banānu pirkuma un pārdevuma cenām un tātad nebija riska attiecībā uz šīm cenām (vai iespējas gūt peļņu no svārstībām) un 6) Del Monte samaksāja komisijas naudu S.I.M.B.A., nevis Itālijas jaunajiem uzņēmumiem.

47.

Iesniedzējtiesa apturēja lietas izskatīšanu un lūdz Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

48.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Lorenzon k‑gs, Orsero k‑dze, Palombini k‑dze, Surian k‑gs, Itālijas valdība un Komisija. 2014. gada 12. novembra tiesas sēdē šie paši lietas dalībnieki, izņemot Lorenzon k‑gu, sniedza mutiskus paskaidrojumus.

49.

Netiek apstrīdēts, ka, pirmkārt, starp S.I.M.B.A. un Rico un, otrkārt, starp Rico un Itālijas jaunajiem uzņēmumiem pastāv vienošanās. Tāpat nav strīda par to, ka banāni Eiropas tirgū tika ievesti, izmantojot darījumu virkni starp šiem uzņēmumiem.

50.

Manuprāt, visi uzdotie jautājumi ir vai nu par ES tiesību jautājumu, vai ir pieļauti pārkāpumi šajā darījumu virknē, un, ja – jā, kādas sekas no tā izriet.

51.

Pirmais jautājums būtībā ir par nosacījumiem, kas jāievēro, lai saglabātu jauna uzņēmuma statusu. Es to saprotu tādējādi, ka iesniedzējtiesa, šķiet, pieņem, ka jaunais uzņēmums “formāli” izpilda šos nosacījumus. Tomēr, tā kā jaunajam uzņēmumam bija jāimportē banāni savā vārdā, tas, ka jaunais uzņēmums importēja banānus tradicionālā uzņēmuma vārdā, varētu būt pamatā secinājumam, ka šie nosacījumi nav izpildīti. Vispirms es aplūkošu, vai šis nosacījums attiecās arī uz banānu importu pēc [uzņēmuma] reģistrācijas. Tas ir jādara tādēļ, ka Regulas Nr. 2362/98 7. un 11. pantā, šķiet, ir noteikti piemērojamie nosacījumi pirms un reģistrācijas laikā un galvenokārt attiecas uz citu preču, nevis banānu importu. Ja šis nosacījums bija piemērojams pēc reģistrācijas, ir jāaplūko tā nozīme.

52.

Otrais jautājums ir par to, vai Regula Nr. 2362/98 neļauj piemērot preferenciālo muitas nodokļa likmi atbilstoši tarifu kvotām gadījumā, kad jaunie uzņēmumi ir iepirkuši banānus trešajā valstī ar cita jauna uzņēmuma starpniecību no tradicionālā uzņēmuma, pēc tam tos importējuši Savienībā, izmantojot tarifu kvotas, lai tikai pārdotu banānus atpakaļ tam pašam tradicionālajam uzņēmumam ar tā paša jaunā uzņēmuma starpniecību un vēlāk šis tradicionālais uzņēmums varētu tos tirgot Eiropas tirgū. Trešais jautājums attiecas uz otrajā jautājumā aprakstīto shēmu un ir par to, vai tāda shēma pārkāpj Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punktu, kurā ir noteikts aizliegums nodot importa licenču tiesības no jaunajiem uzņēmumiem tradicionālajiem uzņēmumiem. Manuprāt, šiem diviem jautājumiem, kuri daļēji pārklājas, nozīme ir tikai tad, ja jaunie uzņēmumi ir pienācīgi reģistrēti un saglabā šādu statusu. Tādēļ atbildi uz abiem jautājumiem es sākšu no šāda pieņēmuma.

53.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa arī lūdz paskaidrot Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punkta pārkāpuma sekas atbilstoši Regulas Nr. 2988/95 4. panta 3. punktam.

54.

Visbeidzot tas, ka Komisija Itālijas tiesās tiesvedībā iestājās kā lietas dalībniece civilprocesā (kā Komisija pati pareizi norāda), nevar liegt tai kā iestādei iesniegt rakstveida apsvērumus atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantam, kurā inter alia ir noteiktas lietas dalībnieku un Komisijas tiesības iesniegt lietas izklāstu vai rakstiskus apsvērumus lietās, kurās Tiesai tiek lūgts sniegt prejudiciālu nolēmumu. Komisijas iestāšanās mērķim abu veidu lietās jābūt atbilstošam tās uzdevumiem, kas noteikti LES 17. panta 1. punktā, – “sekmēt vispārējās Savienības intereses” un “nodrošin[āt] Līgumu piemērošanu, kā arī iestāžu saskaņā ar Līgumiem pieņemto pasākumu piemērošanu”.

55.

Savos rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē Itālijas jaunie uzņēmēji, kas iestājās šajā lietā, uzsvēra, ka fakti, uz kuriem iesniedzējtiesa balsta savus jautājumus ( 18 ), neatbilst pirmajā instancē un apelācijā faktiski konstatētajiem. Viņi uzskata, ka tādēļ iesniegtie jautājumi ir nepieņemami.

56.

Tiesas kompetencē nav konstatēt faktus, ar kuriem ir saistīts strīds. Šis uzdevums ir valsts tiesu kompetencē ( 19 ), un to jurisdikciju šajā ziņā regulē valsts tiesības. Turklāt pastāv pieņēmums, ka valsts tiesas jautājumiem par interpretāciju jābūt nozīmīgiem šīs tiesas noteiktajā faktiskajā un tiesiskajā kontekstā. Valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka uzdotajiem jautājumiem nav nekādas saiknes ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 20 ).

57.

Šajā lietā iesniegtie jautājumi ir skaidri nozīmīgi iesniedzējtiesas aprakstītajos faktiskajos apstākļos. Tādēļ, manuprāt, tie ir pieņemami.

58.

Iesniedzējtiesas bažas par Itālijas jauno uzņēmēju statusu, šķiet, ir saistītas ar faktiskajiem apstākļiem, kuri, pirmkārt, skar veidu, kādā tika veikta sākotnējā reģistrācija, un, otrkārt, reģistrācijai sekojošo banānu importu un ikgadējo [kvotu] piešķīruma un importa licenču saņemšanu.

59.

Nešķiet, ka kāds apstrīdētu to, ka Itālijas jaunie uzņēmumi atbilda Regulas Nr. 2362/98 7. pantā noteiktajiem nosacījumiem, kuri, ieskaitot prasību, ka tiem jābūt neatkarīgi un uz sava rēķina iesaistītiem saimnieciskajā darbībā, importējot svaigus augļus un dārzeņus (principā citus, nevis banānus) ( 21 ), būtībā ir saistīti ar importa darbību pagātnē vai reģistrācijas laikā.

60.

Ciktāl Rico bija iesaistīts Itālijas jauno uzņēmēju reģistrācijā, es neuzskatu, ka viena uzņēmēja dalība cita uzņēmēja reģistrācijas pieteikuma sagatavošanā pati par sevi ir pretrunā 7. panta a) punktam vai ka Regula Nr. 2362/98 to nepieļautu kādā citā veidā. Tā arī automātiski nav krāpnieciska rīcība šīs regulas 13. panta 2. punkta izpratnē. Manuprāt, uzņēmēja rīcība un dokumenti ir jāuzskata par krāpnieciskiem, ja to mērķis vai sekas ir slēpt faktus saistībā ar jauno uzņēmēju statusu un ja novērtējums, zinot slēptos faktus, būtu bijis šī statusa piešķiršanas atteikums. Tādējādi 13. panta 2. punkts būtībā ir par uzņēmēja labticību un par reģistrācijas procedūrā iesniegto pierādījumu akurātumu nolūkā izpildīt atbilstošos kritērijus reģistrētā statusa saņemšanai. Ciktāl pastāv atsevišķs nosacījums (kuru es izskatīšu kā nākamo), ka reģistrētiem jaunajiem uzņēmējiem bija jāimportē banāni neatkarīgi un uz sava rēķina, es uzskatu, ka reģistrāciju varētu atteikt arī tad, ja tika konstatēts, ka uzņēmējs pieteicās reģistrācijai, neizpildot šo nosacījumu. Manuprāt, ja šis fakts tika apzināti slēpts, jāpiemēro 13. panta 2. punkts.

61.

Jautājumi par attiecībām starp Itālijas jaunajiem uzņēmumiem, Rico un S.I.M.B.A. galvenokārt rodas saistībā ar darījumu virkni, ar kuru banānus importēja Itālijas jaunie uzņēmēji: darījumi, kuri notika pēc Itālijas jauno uzņēmumu reģistrācijas.

62.

Vai Regulā Nr. 2362/98 tiek pieprasīts, lai jaunie uzņēmēji uz sava rēķina iesaistītos saimnieciskā darbībā, importējot banānus, kas tiem tiek ļauts līdz ar jauno uzņēmumu statusa piešķiršanu? Šķiet, ka pirmā jautājuma premisa ir tāda, ka tas ir tieši tā.

63.

Regulā Nr. 2362/98 nebija nevienas skaidras normas – līdzīgas tai, kāda ir 7. pantā par jauno uzņēmēju statusa piešķiršanu, – kurā ir skaidri noteikti nosacījumi, kas būtu jāizpilda, lai saglabātu jauna uzņēmēja statusu. Tomēr tajā bija noteiktas prasības reģistrācijas atjaunošanai un tradicionālā uzņēmēja statusa saņemšanai.

64.

Tā 8. panta 4. punktā bija noteikts, ka jaunā uzņēmēja statusa atjaunošana ir atkarīga no tā, vai reģistrētie jaunie uzņēmumi faktiski ir importējuši uz sava rēķina vismaz 50 % no viņiem attiecīgajā gadā piešķirtās banānu kvotas daudzuma. Manuprāt, šī prasība nenozīmēja, ka tie varēja importēt līdz pat 49,9 % no šī daudzuma uz cita uzņēmēja rēķina. Drīzāk nosacījums, ka jāizmanto prasītais minimālais ikgadējais piešķirtais [kvotu] daudzums, bija izvirzīts tādēļ, lai nodrošinātu, ka pienācīgi reģistrēti jaunie uzņēmumi faktiski piedalās banānu importā un tādējādi padara tirgu konkurējošāku.

65.

Tas, ka individuālais importētājs neieved visu daudzumu, kam izsniegtas importa licences (un ko garantē ar nodrošinājumu), ne vienmēr obligāti ietekmēs jaunā uzņēmuma statusu. Tas var būt vienkārši izdarījis izvēli uzņemties finanšu sekas, jo īpaši – nodrošinājuma (daļēju) zaudēšanu ( 22 ). Taču, piemēram, tas var būt izvēlējies atteikties (20. pants), vai nodot tālāk jaunajiem uzņēmumiem (21. pants) dažas vai visas tiesības saistībā ar viņam piešķirtā daudzuma daļu. Nodošanas gadījumā saņēmējam tiek atļauts veikt importu (uz sava rēķina).

66.

Turklāt ar 21. panta 2. punktu jauniem uzņēmumiem tiek aizliegts nodot jebkādu savu tiesību daļu (vienalga, vai tie ir izpildījuši minimālās izmantošanas nosacījumu, kas noteikts 8. panta 4. punktā) tradicionālajiem uzņēmējiem, jo tas var iedrošināt samākslotu tirdzniecību, spekulāciju vai normālas tirdzniecības ( 23 ) traucējumus un apdraudēt kopīgo mērķi, ka daļa no pieejamā daudzuma tiek rezervēta jaunajiem uzņēmumiem. Tādēļ šķiet, ka 21. panta 2. punktā ir apstiprināts, ka, ja jaunie uzņēmēji izmanto savas tiesības paši, tiem vienmēr ir jārīkojas savā vārdā. Nebūtu jēgas aizliegt tiesību nodošanu no jaunajiem uzņēmumiem tradicionālajiem uzņēmumiem, bet atļaut importēt banānus tradicionālā uzņēmēja vārdā tiem jaunajiem uzņēmumiem, kuri ir rīkojušies neatkarīgi un savā vārdā attiecībā uz līdzīgu preču importu pagātnē, lai saņemtu jaunā uzņēmuma statusu. Tā rezultātā tradicionālie uzņēmēji varēja izmantot reģistrētos jaunos uzņēmumus, lai importētu banānus savā vārdā, ievērojot to norādes un padarot jauno uzņēmēju darbību importētāja lomā par lielākoties samākslotu un 21. panta 2. punktā noteikto aizliegumu – par pilnībā bezjēdzīgu. Tieši šādas sekas ar Regulu Nr. 2362/98 bija paredzēts novērst.

67.

Būtībā ar Regulu Nr. 2362/98 tarifu kvotu pieejamais daudzums un tradicionālie ĀKK tika sadalīti daļās starp tradicionālajiem un jaunajiem uzņēmumiem ( 24 ) un tika noteikta virkne normu par to, kurš var reģistrēties, lai izmantotu ar šīm daļām sniegtās priekšrocības. Šādi regulējot banānu importa tirgu, Regulas Nr. 2362/98 mērķis bija samazināt risku, ka tradicionālie uzņēmēji kontrolētu tirgu vai konsolidētu savu stāvokli līdz tādam līmenim, ka tiek izslēgta konkurence ar citiem uzņēmējiem, ieskaitot tos, kuri iepriekš nav importējuši banānus no ĀKK vai trešajām valstīm. Tā nodrošināja, ka jaunajiem uzņēmējiem tiek sniegta iespēja banānu industrijā, it īpaši importa tirgū, speciāli tiem rezervējot daļu no tarifu kvotas. Ja importa tirgū ienāktu vairāk jauno uzņēmumu un daži no tiem eventuāli kļūtu par tradicionālajiem uzņēmējiem, konkurence tirgū palielinātos. Kā tas ir paskaidrots Regulas Nr. 404/93 preambulas četrpadsmitajā apsvērumā, importa licenču izsniegšanas sistēmas mērķis bija nodrošināt, ka pastāvošās saimnieciskās saites netiek sarautas, vienlaikus ļaujot attīstīties tirdzniecības struktūrām.

68.

Regulas Nr. 896/2001 ( 25 ) kontekstā (ar kuru atcēla un aizvietoja inter alia Regulu Nr. 2362/98 ( 26 )) šķiet, ka Tiesa ir piekritusi tam, ka mērķis cīnīties pret spekulatīvu vai samākslotu praksi importa licenču izsniegšanā neļāva tradicionālos uzņēmējus, kuriem jau bija piešķirta tarifu kvota, vēlreiz iekļaut šajā pašā tarifu kvotā netradicionāla uzņēmuma statusā, izmantojot citu saistīto uzņēmumu ( 27 ). Darbības šādas prakses izbeigšanai tika atzītas par tādām, kas “ļauj īstiem jaunajiem operatoriem ienākt tirgū un pilnībā veikt ekonomiska rakstura darbības” ( 28 ). Tāda pati argumentācija bija piemērojama arī šīs regulas priekšgājējā dokumentā.

69.

Turklāt saskaņā ar Regulu Nr. 2362/98 tradicionāliem uzņēmējiem faktiski bija jāimportē minimālais banānu daudzums uz sava rēķina, lai vēlāk tos tirgotu noteiktajā atsauces laikposmā ( 29 ). Šis nosacījums attiecās arī uz jaunajiem uzņēmumiem, kas kļuva par tradicionālajiem uzņēmumiem ( 30 ).

70.

Tādējādi izriet, ka saskaņā ar Regulu Nr. 2362/98 uzņēmējiem bija jārīkojas sava vārdā, lai iekļūtu un paliktu “jauno uzņēmumu” grupā.

71.

Ja tas tā būtu, tad arī dalībvalstis saskaņā ar 11. pantu būtu atbildīgas par šī nosacījuma izpildi. Šeit jāpiebilst, ka 11. panta 1. punkta pirmais teikums bija formulēts pietiekami plaši, lai ietvertu nosacījumus gan jauna uzņēmuma statusa iegūšanai, gan saglabāšanai.

72.

Tādējādi, kad jaunie uzņēmumi importēja, tiem bija jārīkojas saviem mērķiem un jāuzņemas pašiem savs saimnieciskās darbības risks. Neņemot vērā faktu, ka tiem bija jāpastāv kā saimnieciskās darbības subjektiem ( 31 ), viņu veiktajām importa darbībām – proti, preču ievešanas darbībai Savienības muitas teritorijā ( 32 ) – no viņu viedokļa bija jābūt saimnieciski nozīmīgām: tām bija jābūt viņu neatkarīga lēmuma rezultātam, kura ieguvumi un izmaksas būtu jāuzņemas viņiem, nevis kādai trešajai personai. Šādu interpretāciju atbalsta arī Regula Nr. 404/93 (ko īsteno ar Regulu Nr. 2362/92), kurā ir noteikts princips, ka licences var piešķirt tiem uzņēmējiem, kas uzņēmušies saimnieciskās darbības risku banānu tirdzniecībā ( 33 ).

73.

Izvērtējot, vai konkrētas importēšanas darbības tika veiktas bez jebkāda saimnieciskā riska un tikai trešās personas (saimnieciskam) labumam, es uzskatu, ka valsts tiesai būtu vismaz jāsalīdzina pārdošanas cenas (šeit – cenas, kas ir samaksāta un pieprasīta no Itālijas jauno uzņēmumu un Rico puses) un jāpārbauda it īpaši tas, vai starpība nav pārsniegusi kopējo izmaksu lielumu, kas jaunajiem uzņēmumiem radās banānu importēšanas rezultātā (ieskaitot muitas nodokļus, nodrošinājumu, apdrošināšanu un administratīvās izmaksas), tādējādi radot peļņu. Tomēr acīmredzams saimnieciskās peļņas trūkums ne vienmēr ir pietiekams, lai secinātu, ka jaunie uzņēmumi nevar būt rīkojušies savā vārdā (importēšana ar zaudējumiem var, ja vien nav pierādīts pretējais, joprojām būt veikta paša importētāja vārdā). Tādēļ darījumu virkne jāaplūko sīkāk. Kas sedza importa izmaksas? Vai peļņa radās kaut kur citur citam uzņēmējam, kas ir iesaistīts importēšanā, vai kādam no saistītajiem uzņēmējiem?

74.

Tomēr, lai gan jauno uzņēmumu resursiem jābūt tādiem, ka tie var veikt importu, nedz 7. panta a) punktā, nedz citā Regulas Nr. 2362/98 normā netiek pieprasīts, lai jaunie uzņēmumi uzturētu īpašu infrastruktūru importēto banānu glabāšanai un transportēšanai. Šajā regulā nav normu par to, ka likumdevējs būtu gribējis noteikt konkrēta veida tirdzniecības ķēdi banānu importam vai ka jaunajam uzņēmumam noteikti jāglabā (un jānogatavo) banāni pirms to pārdošanas vairumtirdzniecībā vai mazumtirdzniecībā. Tieši pretēji, Regulas Nr. 404/93 preambulas piecpadsmitajā apsvērumā ir atsauce uz to, ka Komisijai jāievēro princips “novērst normālu tirdzniecības attiecību traucējumu starp personām, kas atrodas tirdzniecības ķēdes dažādos punktos”. Tāpat Regulā Nr. 2362/98 nav aizliegts importētājam uzreiz pēc importēšanas preces pārdot citai personai tirdzniecības ķēdē. Šajā regulā nozīme ir tam, ka jaunais uzņēmums konkrētā posmā iesaistās šajā (importēšanas) ķēdē.

75.

Tādējādi tas, ka pirms importēšanas un/vai pirms pieteikšanās reģistrācijai, ikgadējiem piešķīrumiem un importa licencēm jaunais uzņēmums piekrita, ka tas pārdos vai pirks no cita uzņēmēja banānus un izmantos cita uzņēmēja iekārtas to transportēšanai, glabāšanai vai nogatavināšanai, nebija šķērslis reģistrācijai atbilstoši Regulas Nr. 2362/98 7. panta a) punktam. Tāpat tam nebūtu jābūt šķērslim jaunā uzņēmuma statusa saglabāšanai.

76.

Patiešām, ņemot vērā banānu tirgus iezīmes, šādas vienošanās bieži vien var būt nepieciešamas. Vēsturiski tirgū dominēja mazs skaits vertikāli integrētu daudznacionālu uzņēmēju, kuri bieži kontrolēja visu tirdzniecības ķēdi, ieskaitot tiem piederošās plantācijas, ražošanu (piemēram, audzēšanu, pakošanu un kvalitātes kontroli), transportu, importu, nogatavināšanu, uzglabāšanu un izplatīšanu, un kuriem bija ievērojami ar apjomu saistīti ietaupījumi. Laika gaitā tirgus ir kļuvis fragmentārāks; jaunie uzņēmumi tirgū ienāk dažādos tirdzniecības ķēdes posmos, pat ja šāda ienākšana var būt dārga un sarežģīta. Tā kā banāni ātri bojājas, šie posmi ir uzmanīgi jāizplāno. Tādējādi, pieņemot, ka tirgū ienākošais uzņēmējs nav vertikāli integrēts tā, lai kontrolētu katru vai lielāko daļu no tirdzniecības ķēdes posmiem, ieiešana tirgū visticamāk būs atkarīga no (augšupējiem un lejupējiem) nolīgumiem ar citiem uzņēmumiem ( 34 ).

77.

Banānu tirgus kopējā organizācijā tika izmantots konceptuāls modelis, kurā gan tradicionālie uzņēmēji, gan jaunie uzņēmēji piedalās banānu importa darījumos, jo tie ir paredzēti, lai “iedrošinātu veselīgu konkurenci” ( 35 ). Manuprāt, šādas konkurējošas attiecības nevarētu pastāvēt, ja abas uzņēmēju kategorijas nevarētu brīvi noteikt savu darbību tirgū, it īpaši attiecībā uz lēmumiem un rīcību saistībā ar faktisku importēšanu. Tādējādi, ja tradicionālajam uzņēmējam bija izšķiroša ietekme uz cita uzņēmēja darbību saistībā ar tā saimnieciskās darbības politikas importa aspektiem un pēdējais minētais izpildīja visus pirmā minētā uzņēmēja tam dotos rīkojumus (tieši vai netieši tos saņemot caur starpnieku) visās jomās saistībā ar banānu importu, nevar apgalvot, ka pēdējais minētais uzņēmējs ir rīkojies savā vārdā. Patiesībā tā būtu bijusi tikai kamuflāža: tradicionālā uzņēmēja izmantotais līdzeklis savu tirgus pozīciju stiprināšanai un jo lielākai konkurences apdraudēšanai.

78.

Šādas konkurējošas attiecības nevarētu būt arī tad, ja jaunais uzņēmums, lai gan esot formāli neatkarīgs no tradicionālā uzņēmēja, tomēr (brīvi) piekritis shēmai, ar kuru tas importē banānus, izmantojot savas importa licences uz tradicionālā uzņēmēja rēķina.

79.

Interpretācija, kurā tiek likts uzsvars uz patiesu jaunā uzņēmēja rīcību uz sava rēķina pēc reģistrācijas, arī atbilst mērķim, kas ir noteikts Regulas Nr. 2362/98 preambulas 8. apsvērumā, proti, piemērojot stingrākus pieļaujamības kritērijus, novērst fiktīvu uzņēmumu reģistrāciju un kvotu piešķiršanu saskaņā ar samākslotiem vai spekulatīviem pieteikumiem. Likumdevējs jau ir reaģējis uz acīmredzamu ļaunprātīgu pastāvošo nosacījumu izmantošanu, padarot pieļaujamības kritērijus stingrākus un aprakstot tos detalizētā veidā. Lai gan šīs izmaiņas, iespējams, samazināja ļaunprātīgas izmantošanas iespēju, ar tiesību aktiem nevar garantēt, ka tiesību aktu ļaunprātīgas izmantošanas risks pazūd pavisam.

80.

Tādēļ es secinu, ka Regulas Nr. 2362/98 7. panta a) punkts un 8. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajos tiek pieprasīts, lai uzņēmējs rīkotos uz sava rēķina, gan lai reģistrētos, gan lai saglabātu “jauna uzņēmuma” statusu. Rīcība “uz sava rēķina” ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nozīmē, ka šādiem uzņēmējiem ir jārīkojas savu mērķu labā, uzņemoties pašiem savu saimnieciskās darbības risku.

81.

Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punktā jaunajiem uzņēmumiem ir noteikts aizliegums nodot tiesības, kas rodas no importa licencēm, tradicionālajiem uzņēmumiem. Tajā netiek aizliegta cita veida nodošana, kas tiek uzskatīta par “līdzekli, kas paredzēts, lai veicinātu to uzņēmēju konkurētspēju, kuri laiž tirgū Kopienas un ĀKK banānus, un sekmētu dalībvalstu tirgu integrāciju” ( 36 ).

82.

Šajā lietā Itālijas jaunie uzņēmumi nenodeva tiesības, kas izriet no viņu importa licencēm, S.I.M.B.A., bet gan paši importēja banānus un laida tos brīvā apgrozībā. Tādējādi no pirmā acu uzmetiena var šķist, ka 21. panta 2. punkts bija izpildīts. Tomēr banānu īpašnieks vairākas reizes mainījās pirms un pēc to importēšanas.

83.

Es piekrītu Komisijai, ka ar Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punktu netika ierobežota nedz banānu tirdzniecība trešajās valstīs, nedz to pārdošana atpakaļ pēc importēšanas, pat tad, ja šie darījumi notika, pamatojoties uz iepriekšēju vienošanos. Tāpat līdzīgi kā Tiesas nostājā lietā SICES u.c. ( 37 ) attiecībā uz Regulas Nr. 341/2007 6. panta 4. punktu ( 38 ) es uzskatu, ka Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punkts vienkārši neregulēja tādu situāciju un tātad to arī neaizliedza.

84.

Tomēr, ja tāda tiesību nodošana no jaunā uzņēmuma tradicionālajam būtu atļauta, tradicionālais uzņēmējs būtu varējis importēt uz sava rēķina lielāku banānu daudzumu ar preferenciālu muitas nodokļa likmi.

85.

Tādējādi, ja virkne darījumu, kuri citādi ir atļauti saskaņā ar Regulu Nr. 2362/98, ietekmēja un bija paredzēti, lai radītu tradicionālajam uzņēmējam tādu pašu situāciju, it kā viņš būtu izmantojis aizliegto licenču tiesību nodošanu, Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punkts tomēr var būt pārkāpts tiesību aktu ļaunprātīgas izmantošanas dēļ.

86.

Lai radītu tradicionālajam uzņēmējam tādu pašu situāciju, jaunajam uzņēmumam jāimportē savi banāni un tie jāpārdod ar vai bez starpnieka palīdzības atpakaļ tradicionālajam uzņēmējam. Lai tradicionālais uzņēmējs būtu izmantojis preferenciālo nodokļa likmi, uzņēmējam kādā momentā bija jārīkojas nevis uz sava rēķina, bet drīzāk uz tradicionālā uzņēmēja rēķina.

87.

Ja uzņēmējs, kas šādi rīkojas, ir banānus importējošais jaunais uzņēmējs, tad šis uzņēmējs nav izpildījis jaunā uzņēmēja saglabāšanas statusa nosacījumu. Tomēr tradicionālais uzņēmējs varbūt ir (nepamatoti) izmantojis preferenciālo nodokļa likmi, pateicoties cita uzņēmēja darbībai darījumu ķēdē. Tādējādi konstatējums, ka jaunais uzņēmējs ir importējis banānus uz sava rēķina, neatbrīvo no nepieciešamības pārbaudīt, vai tiesību akti nav ļaunprātīgi izmantoti kādā citā šīs ķēdes posmā.

88.

Ja nepieciešams, šī pārbaude jāveic kompetentai valsts tiesai ( 39 ). Spriedumā lietā SICES u.c., kurš pasludināts pēc lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu iesniegšanas šajā lietā, Tiesa jau paskaidroja, kā tas ir jādara.

89.

Spriedums lietā SICES u.c. attiecās uz līdzīgiem faktiskiem apstākļiem salīdzināmā kontekstā. Tajā tika aplūkota Regula Nr. 341/2007 ( 40 ), kurā attiecībā uz ķiploku importu ir nodrošināta preferenciāla pieeja un tarifu kvotas, tiek pieprasīta importa licence ( 41 ), lai novērstu krāpšanu attiecībā uz ķiploku izcelsmi, un tiek nošķirti tradicionālie un jaunie uzņēmumi. Lai aizsargātu konkurenci un novērstu spekulāciju un ļaunprātīgu tiesību izmantošanu importa licenču piešķiršanā, ar Regulu Nr. 341/2007 tiek aizliegts nodot ar šādām licencēm saistītās tiesības un tiek paredzēts sods vairāku pieteikumu iesniegšanas gadījumā ( 42 ). Īpašais iekasējamais nodoklis padara par neizdevīgu importēšanu ārpus tarifu kvotām.

90.

Šķiet, ka vairāki jaunie uzņēmumi apgāja šo aizliegumu, izmantojot preferenciālas pieejas shēmu un tarifu kvotas: viens no diviem uzņēmumiem, izmantojis savas importa licences, pirka ķiplokus no Ķīnas piegādātāja, viens no tiem pārdeva ķiplokus jaunajiem uzņēmumiem, kas pēc tam importēja un atkal pārdeva ķiplokus vienam no diviem uzņēmumiem, kuri abi darbojās kā tradicionālais importētājs un vairumtirgotājs, un jau pirms importēšanas piekrita iepirkt ķiplokus, kad tie bija laisti brīvā apgrozībā.

91.

Apstiprinājusi savu judikatūru saistībā ar to, ka ir jākombinē objektīvi un subjektīvi elementi, lai pierādītu tiesību aktu ļaunprātīgu izmantošanu, un valsts tiesas lomu abu elementu pārbaudē ( 43 ), Tiesa pārbaudīja, vai Regulas Nr. 341/2007 6. panta 4. punkts nepieļauj šādu darījumu virkni ( 44 ).

92.

Kas attiecas uz objektīvo elementu, Tiesa konstatēja, ka konkurences saglabāšana starp importētājiem nozīmēja, ka vienam importētājam nebūtu jābūt iespējai kontrolēt tirgu. Šis mērķis netika sasniegts, jo, veicot šādus darījumus kā aplūkotie, “pircējs Eiropas Savienībā, kurš vienlaikus ir arī tradicionāls importētājs, neiegūst tiesības uz personīgo atskaites daudzumu [..], kas ir aprēķināts, balstoties uz preču daudzumu, ko tas ir iegādājies no importētājiem pēc šo preču atmuitošanas”. Turklāt Tiesa konstatēja, ka šādi darījumi ļāva pircējam (kurš ir izmantojis jau visas savas tiesības uz ķiploku importēšanu pēc preferenciālās nodokļa likmes) “iegādāties importētus ķiplokus par preferenciālu tarifu un paplašināt savu ietekmi tirgū, pārsniedzot ietekmi, kāda tam izriet no piešķirtajām tarifu kvotām” ( 45 ).

93.

Attiecībā uz subjektīvo elementu Tiesa nosprieda, ka ir jāpierāda, ka “importētāju nolūks bija piešķirt šādu priekšrocību minētajam pircējam un ka darījumiem nebija nekāda ekonomiska vai finansiāla pamatojuma, ciktāl runa ir par šiem importētājiem”. Vienlaikus bija jāņem vērā tas, ka “importētāju pienākums, tā neizpildes gadījumā draudot ar sodu, ir izmantot tiem izsniegtās “A” licences un tāpēc tiem ir patiesa interese veikt importu”. Lai gan šādi darījumi “nevar tikt a priori uzskatīti par tādiem, kuriem nav ekonomiska un finansiāla pamatojuma attiecībā uz pēdējiem minētajiem”, Tiesa uzskatīja, ka “tomēr nevar tikt izslēgts, ka noteiktos apstākļos tādi darījumi kā pamatlietā ir tikuši radīti mākslīgi ar mērķi izmantot preferenciālo tarifu”. To faktoru vidū, kas ļautu konstatēt darījumu mākslīgo raksturu, ir fakts, ka licences turētājs neuzņēmās nekādu finansiālu risku, jo patiesībā šo risku ir uzņēmies attiecīgais pircējs, kurš arī ir tradicionāls importētājs, un fakts, ka importētāju peļņas līmenis ir nenozīmīgs vai ka cenas, par kādu importētāji pārdod ķiplokus pircējiem Eiropas Savienībā, ir mazākas par tirgus cenu ( 46 ).

94.

40. punktā Tiesa secināja, ka tādi darījumi kā šie aplūkotie, ir tiesību ļaunprātīga izmantošana ( 47 ), ja tie tiek mākslīgi izveidoti ar galveno nolūku izmantot nodokļa preferenciālo likmi, un ka šādas ļaunprātīgas izmantošanas pārbaudē valsts tiesām ir jāņem vērā visi lietas fakti un apstākļi, ieskaitot saimnieciskos darījumus pirms un pēc attiecīgā importa.

95.

Manuprāt, šāds pats secinājums ir spēkā tad, ja izvērtējam, vai tiesību aktu ļaunprātīga izmantošana pastāvēja apstākļos, kad uzņēmēji rīkojās, lai radītu tradicionālajam uzņēmējam tādu pašu stāvokli kā tad, ja tiem tiktu nodotas pienācīgi reģistrētiem jaunajiem uzņēmumiem piederošas importa licences tikai ar nolūku ļaunprātīgi gūt ES tiesību sniegtās priekšrocības ( 48 ).

96.

Sākumpunktam šeit jābūt tam, ka jaunie uzņēmumi bija pienācīgi reģistrēti un izpildīja nosacījumus šī statusa saglabāšanai. Ja uzņēmējs neizpildīja šos nosacījumus, tas nevarēja tikt atzīts par jauno uzņēmumu un tātad nevarēja importēt banānus pēc tarifu kvotas daļas, kas ir rezervēta šī veida uzņēmējam. Tādējādi vairs nepastāv nekāds spēkā esošs attaisnojums, lai saglabātu šim uzņēmējam piederošas importa licences, kas ir saņemtas, balstoties uz viņa jaunā uzņēmēja statusu: nav jāpiešķir vairs nepastāvošas importa tiesības ( 49 ). Tā rezultātā šīs importa licences zaudēja spēku un uzņēmējs nebūtu varējis saņemt jaunas licences.

97.

Ja bija izpildīti nosacījumi jauna uzņēmuma statusa saglabāšanai, tas nozīmē, ka uzņēmējs importēja banānus uz sava rēķina. Tomēr, lai gan šie nosacījumi būtiski samazināja iespējamo [tiesību] ļaunprātīgo izmantošanu, tie tomēr neizslēdza pilnībā risku, ka jaunais uzņēmums varētu būt iesaistīts vairākos darījumos, kas apdraud Regulas Nr. 2362/98 mērķus, ieskaitot tos, kas ir 21. panta 2. punkta pamatā noteiktajam aizliegumam.

98.

Ciktāl runa ir par objektīvo tiesību aktu ļaunprātīgas izmantošanas elementu, man šķiet, ka šī nosacījuma pamatā esošie iemesli lielākajā daļā pārklājas ar Regulas Nr. 2362/98 mērķiem ( 50 ).

99.

Tātad tādu darījumu virkne, kādi tiek aplūkoti pamatlietā, var samazināt konkurenci un ierobežot jauno uzņēmumu faktisko piekļuvi tirgum vai viņu piekļuves jebkādu praktisko ietekmi. Šī shēma (kā to ir aprakstījusi iesniedzējtiesa) faktiski ļāva tradicionālajam uzņēmumam palielināt savu tarifu kvotas daļu un importēt lielāku banānu daudzumu saskaņā ar preferenciālo nodokļa likmi. Tā rezultātā tika izjaukta tarifu kvotu pārvalde, jo tika izjaukti tirdzniecības modeļi un apgrūtināta izšķiršana, kas faktiski ir atbildīgs par banānu importu saskaņā ar šīm tarifu kvotām.

100.

Kas attiecas uz tiesību aktu ļaunprātīgas izmantošanas subjektīvo elementu: vai tas bija ar uzņēmēju nolūku gūt labumu no prettiesiskas priekšrocības ES tiesību piemērošanas rezultātā, mākslīgi radot šīs priekšrocības saņemšanas nosacījumus ( 51 )?

101.

Atsevišķi aplūkoti individuāli fakti ne vienmēr ir pietiekami, lai noteiktu, vai darījuma galvenais mērķis bija saņemt prettiesisku [nodokļu] priekšrocību ( 52 ). Tādējādi, ja tiek tikai izmantotas ekonomiskās priekšrocības, kas izriet no ES tiesībās atļautiem darījumiem, tā nav ļaunprātīga izmantošana. Tomēr, ja tos aplūko kopā, tad šie fakti parāda, ka viens vai vairāki uzņēmumi gribēja sniegt prettiesisku priekšrocību tradicionālajam uzņēmumam, iesaistoties importa darījumā, kuram nebija ekonomiska vai saimnieciska pamatojuma nedz jaunajiem uzņēmumiem, kas faktiski veica importu, nedz/vai citiem uzņēmējiem, ka bija iesaistīti darījumos pirms un pēc importēšanas.

102.

Būtībā kompetentajai valsts tiesai ir jāpārbauda darījumu un attiecību starp dažādiem dalībniekiem modelis, priekšmets un struktūra, lai noteiktu, vai visa darījumu virkne tiktu īstenota, ja nebūtu bijusi priekšrocība zemāka nodokļa samaksā.

103.

Tā šajā lietā kompetentajai valsts tiesai ir jāpārbauda, kurš uzņēmums sedz importēšanas izmaksas un kurš guva labumu no importēšanas un citiem darījumiem. Tas ietver pārbaudi par īpašībām, kādas bija vienošanās norunām un darījumiem starp tradicionālo uzņēmumu (S.I.M.B.A.) un jauno starpniecības uzņēmumu (Rico) un starp pēdējo minēto un Itālijas jaunajiem importētājiem uzņēmumiem, lai noteiktu, vai (dažu) uzņēmēju nodoms bija ļaut S.I.M.B.A. izmantot priekšrocības, kas izriet no aizliegtās Itālijas jauno uzņēmumu saņemto importa licenču tiesību nodošanas, pēc Rico iniciatīvas un saskaņā ar vienošanos starp Rico un S.I.M.B.A. Tādēļ ir jāpārbauda, vai darījumu rezultātā palielinājās S.I.M.B.A. tarifu kvotu daļa par cenu, kas vienāda ar to, ko Itālijas jaunie uzņēmumi maksā par importa licencēm (kas būtu bijusi tiesību nodošanas cena). Vienlaikus tā cena, par kuru Itālijas jaunie uzņēmumi pirka un pārdeva banānus, jāsalīdzina ar tirgus cenu un ar importēšanas izmaksām. Tādējādi saistībā ar katru darījumu samaksātā cena palīdzēs pierādīt, vai pastāvēja vai nepastāvēja tiesību aktu ļaunprātīgas izmantošanas subjektīvais elements.

104.

Jo vairāk valsts tiesai jānosaka, vai Rico izmantošana, kurš arī ir jaunais uzņēmums un kam pieder importa licences, tika darīta ar mērķi izvairīties no jebkāda tieša sakara starp S.I.M.B.A. un Itālijas jaunajiem uzņēmumiem, ņemot vērā, ka jauno uzņēmumu veiktais banānu imports drīzāk šķistu aizdomīgs no 21. panta 2. punkta viedokļa, ja banānus pirktu tieši no tradicionālā operatora, nevis ja tos pērk no cita jaunā uzņēmuma, jo no viena jaunā uzņēmuma citam licences nodot nav aizliegts.

105.

Manuprāt tas, ka Itālijas jaunajiem uzņēmumiem nepiederēja infrastruktūra banānu glabāšanai un transportēšanai, un tas, ka pirms importēšanas pastāvēja vienošanās starp uzņēmumiem, nevar būt izšķiroši, nosakot subjektīvo elementu ( 53 ). Šie fakti var tikai pastiprināt secinājumu saistībā ar subjektīvo elementu, pamatojoties uz citiem faktiem.

106.

Šāda pati argumentācija ir piemērojama gadījumā, kad tradicionālais uzņēmums, kurš ir iesaistījies virknē darījumu, kādi tiek aplūkoti šajā lietā, ir izmantojis visas savas ar licenci saistītās tiesības importēt saskaņā ar tarifu kvotām un vairs pats nevar izmantot preferenciālo nodokļa likmi (kā tas bija spriedumā SICES u.c.). Lai gan ar šo faktu var pierādīt, ka tradicionālajam uzņēmējam var būt interese iegūt ar preferenciālo nodokļa likmi importētos banānus ar citiem līdzekļiem, tas nav izšķirošais fakts. Joprojām var pastāvēt tiesību aktu ļaunprātīga izmantošana, pat ja tradicionālais importētājs nav izmantojis visas ar licenci saistītās tiesības, bet jaunie uzņēmumi tomēr ir importējuši banānus ar labvēlīgāku nodokļa likmi. Tā, piemēram, konkrētu importa licenci varbūt neizmanto transporta kavējumu dēļ vai tādēļ, ka pieprasījums neparedzēti tiek atsaukts. Šos faktorus varbūt nevar paredzēt brīdī, kad tiek izstrādāta un ieviesta ļaunprātīgā shēma.

107.

Tādēļ es secinu, ka SICES u.c. un citos spriedumos sniegtās pamatnostādnes ir piemērojamas arī šajā lietā.

108.

Regula Nr. 2988/95 ir piemērojama tikai tādai rīcībai, kas kaitē (vai varētu kaitēt) Eiropas Savienības budžetiem, arī mazinot vai zaudējot ienākumus ( 54 ).

109.

Regulas Nr. 2988/95 4. pantā būtībā ir definēti administratīvo pasākumu veidi, kas jāpiemēro pārkāpuma gadījumā. Tomēr tajā ir arī sniegtas konkrētas normas par to, ka, ja darbības nolūks ir iegūt labumu pretēji attiecīgajā gadījumā piemērojamo ES tiesību aktu mērķiem (objektīvais elements Tiesas judikatūrā par tiesību aktu ļaunprātīgu izmantošanu), labuma saņemšanai vajadzīgos apstākļus radot mākslīgi (subjektīvais elements šajā judikatūrā), šo labumu atbilstoši gadījumam nepiešķir vai atsauc. Šī konkrētā norma 4. panta 3. punktā jau pastāvēja tad, kad Tiesa noteica pārbaudes objektīvos un subjektīvos elementus, kas jāpiemēro, pārbaudot tiesību aktu ļaunprātīgu izmantošanu.

110.

Ja ir konstatēts, ka Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punkts ir pārkāpts tādēļ, ka tiesību akti ir izmantoti ļaunprātīgi, manuprāt, šo tiesību aktu ļaunprātīgo izmantošanu veidojošās darbības atbilst rīcībai, kas aprakstīta Regulas Nr. 2988/95 4. panta 3. punktā. Tomēr šīs definīcijas nepārklājas pilnībā. 4. panta 3. punkts ir konkrētāks, jo tas attiecas uz darbībām, kurām ir vai varētu būt kaitējoša ietekme uz vispārējo Eiropas Savienības budžetu vai uz tās pārvaldītiem budžetiem. Lai uz rīcību attiektos Regula Nr. 2988/95, tai jārada kaitējums Eiropas Savienības finanšu interesēm ( 55 ). Tas ne vienmēr ir šādi katru reizi, kad ES tiesības tiek ļaunprātīgi izmantotas.

111.

Manuprāt, šādas darbības ir īpašais pārkāpuma veids šīs regulas 1. panta 2. punkta izpratnē. Tādēļ, ja vien nav norādes par pretējo, atsauces uz Regulas Nr. 2988/95 pārkāpumu ir jāinterpretē kā tādas, kas ietver darbības 4. panta 3. punkta izpratnē ( 56 ).

112.

Regulā Nr. 2588/95 administratīvie sodi ir nošķirti no administratīvajiem pasākumiem. Lai gan 4. pants ir ietverts II sadaļā (“Administratīvie pasākumi un sodi”), 4. panta 4. punktā ir skaidri noteikts, ka šajā pantā noteiktie pasākumi nav sodi. Saskaņā ar 4. panta 3. punktu personai, kas izdara pārkāpumu, vai nu nepiešķir labumu, kas kaitē ES budžetam, vai, ja tas jau ir bijis piešķirts, to atsauc. Pienākums atmaksāt saņemto labumu šādos apstākļos nav sods. Tās vienkārši ir sekas konstatācijai, ka saņemtais labums bija tāds maksājums, kurš nebija jāmaksā, jo nosacījumi, kas vajadzīgi, lai iegūtu no ES tiesiskā regulējuma izrietošo labumu, ir mākslīgi radīti ( 57 ). Eksporta kompensācijas kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka importētājam, kurš attiecībā uz sevi ir mākslīgi radījis situāciju, lai saņemtu eksporta kompensācijas, ir jāsamaksā nodokļi par attiecīgajiem produktiem, neskarot atbilstošā gadījumā valsts tiesību aktos paredzētās administratīvās, civilās vai kriminālās sankcijas ( 58 ). Arī citos kontekstos tai ir bijusi tāda pati nostāja ( 59 ). Manuprāt, šie pasākumi būtībā paredz atgūt konkrētus maksājumus, kuriem bija jābūt samaksātiem, bet kas netika samaksāti, ES budžetā, vai arī tos, kas kļūdas pēc tika izmaksāti no šī budžeta. 4. panta 3. punktā ir noteikti konkrēti pasākumi, kas jāveic noteikta tajā definēta pārkāpuma veida gadījumā.

113.

Tas, vai pastāv pārkāpums, ir atkarīgs no tā, vai ir bijis citas ES tiesību normas, nevis Regulas Nr. 2988/95 pārkāpums, un no tā, vai tas ir radījis kaitējumu ES budžetam. Tiesa ir izveidojusi zināmu paralēlismu, nospriežot, ka administratīvi pārkāpumi šāda pārkāpuma labošanai 4. panta izpratnē arī ir jābalsta uz citiem (nozares) tiesību aktiem un tos nevar pamatot tikai ar Regulu Nr. 2988/95 ( 60 ). Šādi nospriežot, šķiet, ka tā ir piemērojusi 2. panta 2. punktu, kurš regulē administratīvus sodus, 4. pantā noteiktajiem administratīviem pasākumiem. Turklāt Tiesa nosprieda, ka, ja ES likumdevējs nav pieņēmis šādas normas, dalībvalstīm arī ir pienākums saglabāt vai pieņemt normas šajā jomā un attiecībā uz šiem uzņēmējiem, ja tās ir nepieciešamas cīņai pret krāpšanu un ja tajās tiek ievēroti vispārīgie ES tiesību principi, kā arī vispārējie noteikumi, kas ir paredzēti Regulā Nr. 2988/95, un pastāvošais ES nozaru regulējums, kas attiecas uz citiem uzņēmējiem ( 61 ).

114.

Vienlaikus, ja ir konstatēta ļaunprātīgas prakses pastāvēšana, Tiesa, šķiet, vispārējos vārdos (un arī gadījumos, kad tā ir pamatojusies uz Regulas Nr. 2988/95 4. panta 3. punktu) ir pieņēmusi, ka jāatjauno situācija, kas būtu bijusi spēkā to darījumu neesamības gadījumā, kuri veido šo ļaunprātīgo praksi ( 62 ).

115.

Man nav pilnībā skaidrs, kā Tiesas judikatūra par to, ka jābūt atsevišķam juridiskam pamatam administratīviem pasākumiem (ja tāda ir pareizā interpretācija ( 63 )), ir saderīga ar Regulas Nr. 2988/95 4. panta 4. punktu un 2. panta 2. punkta formulējumu, kurā ir noteikts iepriekšējs nosacījums administratīviem sodiem un, šādi rīkojoties, ir atainots vispārējais princips “nulla poena sina lege”. Es uzskatītu, ka soda uzlikšana nav tas pats, kas ļaunprātīgi vai citādā prettiesiskā veidā saņemtā labuma atgūšana, un tādēļ to nevajag ierobežot ar tieši tādiem pašiem nosacījumiem. Tomēr man šķiet nevajadzīgi tālāk šeit aplūkot šo jautājumu.

116.

Katrā ziņā tādos apstākļos kā šajā lietā, kad ir konstatēts, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punkts tiesību aktu ļaunprātīgas izmantošanas dēļ, es uzskatu, ka tradicionālais uzņēmums saņem nepamatotu priekšrocību, kas rada kaitējumu ES budžetam Regulas Nr. 2988/95 izpratnē, ka muitas nodokļi, ko tam aprēķina pēc preferenciālas nodokļa likmes un saskaņā ar kuriem tiek importēti banāni, ir zemāki nekā tie muitas nodokļi, kuri uzņēmumam būtu jāmaksā, ja tas pats būtu importējis šos banānus. Ja pēc atmuitošanas paliek muitas parāds, neiekasētos nodokļus var atgūt, pamatojoties uz Kopienas Muitas kodeksu (un, ja nepieciešams, uz cita valsts tiesību pamata). Tas jādara saskaņā ar vispārējiem Regulas Nr. 2988/95 noteikumiem.

117.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai būtu jāatbild uz Corte Suprema di Cassazione (Itālija) lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu šādi: