1. 

Šajā apelācijas sūdzībā Eiropas Komisija ir tā, kas ir vērsusies Tiesā, lai lūgtu atcelt spriedumu lietā Parker ITR un Parker-Hannifin/Komisija ( 2 ), ar kuru Eiropas Savienības Vispārējā tiesa daļēji atcēla Komisijas Lēmumu C(2009) 428, galīgā redakcija, ( 3 ) (par “jūras cauruļvadu” aizliegto vienošanos – vienu no visilgāk nekādi nesodītajām ( 4 )) un būtiski samazināja naudas soda, kas ar šo lēmumu bija noteikts Parker ITR, apmēru, kā arī apmēru, kas bija noteikts Parker-Hannifin Corp. (turpmāk tekstā – “Parker-Hannifin”) kā solidāri atbildīgajam uzņēmumam.

2. 

Šī lieta ļauj Tiesai precizēt attiecībā uz aizliegtu vienošanos piemērojamos Savienības konkurences tiesību principus gadījumā, ja aktīvu nodošana grupas ietvaros, kas ir pārkāpuma priekšmets, kļūst redzama pēc tam, kad juridiskā persona – īpašumtiesību pārņēmēja (meitasuzņēmums) vēlāk tiek pārdota neatkarīgai trešajai personai, un nodotā sabiedrība turpina būt aizliegtās vienošanās dalībniece tāpat kā pirms nodošanas (proti, “nepārtrauktības vai saimnieciskās pēctecības” situācija grupas ietvaros).

3. 

Šajā gadījumā ir piemērojams personiskās atbildības princips, kas nozīmē, ka par vainojamu pārkāpumā (šajā gadījumā tā ir aizliegta vienošanās) ir jāatzīst fiziska vai juridiska persona, kas pārvalda uzņēmumu, kurš ir aizliegtas vienošanās dalībnieks ( 5 ), un izņēmums no šī principa, proti, saimnieciskās pēctecības princips (tas galvenokārt tika izstrādāts restrukturizācijas vai citu izmaiņu gadījumos uzņēmumu grupas ietvaros), kas nozīmē, ka, lai efektīvi īstenotu konkurences noteikumus, var izrādīties, ka aizliegtā vienošanās ir jāinkriminē nevis uzņēmuma, kurš ir aizliegtas vienošanās dalībnieks, sākotnējam, bet gan jaunajam komersantam ( 6 ).

4.

Lietas dalībniekiem nav strīda par lietas faktiem.

5.

Lietā aplūkotās darbības jūras cauruļvadu jomā ( 7 ) 1966. gadā radīja Pirelli grupai piederošs uzņēmums Pirelli Treg SpA. Pēc tam, kad Pirelli grupas ietvaros apvienojās divi meitasuzņēmumi, tos 1990. gadā pārņēma ITR SpA (turpmāk tekstā – “ITR”).

6.

1993. gadā Saiag SpA (turpmāk tekstā – “Saiag”) iegādājās ITR.

7.

2001. gadā Parker-Hannifin un Saiag galvenais meitasuzņēmums Parker-Hannifin Corp. uzsāka sarunas par iespēju, ka Parker-Hannifin varētu pārņemt ITR jūras cauruļvadu darbības. Ņemot vērā šo pārdošanas darījumu, ITR 2001. gada jūnijā izveidoja meitasuzņēmumu ar nosaukumu ITR Rubber.

8.

2001. gada 5. decembrīParker Hannifin Holding, meitasuzņēmums, kura akcijas pilnā apmērā pieder Parker-Hannifin, vienojās ar ITR par ITR Rubber kapitāldaļu pilnīgu iegādi – tai bija jānotiek pēc Parker Hannifin Holding lūguma.

9.

Līgumā tostarp bija paredzēts, ka ITR kaučuka cauruļvadu jomas (arī jūras cauruļvadu jomas) nodošana ITR Rubber notiks pēc Parker Hannifin Holding lūguma.

10.

2001. gada 19. decembrīITR savas darbības jūras cauruļvadu jomā nodeva ITR Rubber.

11.

Nodošana stājās spēkā 2002. gada 1. janvārī.

12.

2002. gada 31. janvārīParker Hannifin Holding iegādājās ITR Rubber kapitāldaļas no ITR. ITR Rubber vēlāk kļuva par Parker ITR Srl ( 8 ).

13.

2007. gadā Komisija uzsāka izmeklēšanu par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu jūras cauruļvadu tirgū.

14.

Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja, ka vienpadsmit uzņēmumi, tostarp Parker Hannifin Manufacturing (agrāk – Parker ITR) un Parker-Hannifin (turpmāk tekstā abi kopā – “atbildētāji”), jūras cauruļvadu tirgū Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) ietvaros ir veikuši vienotu un turpinātu pārkāpumu dažādos laikposmos no 1986. gada 1. aprīļa līdz 2007. gada 2. maijam, – pārkāpumu veidoja līguma slēgšanas tiesību ieguvēja noteikšana, cenu noteikšana, kvotu noteikšana, pārdošanas nosacījumu noteikšana, ģeogrāfiskā tirgus sadalīšana un apmainīšanās ar sensitīvu informāciju par cenām, pārdošanas apjomiem un iepirkuma procedūrām.

15.

Minētajā lēmumā Komisija konstatēja, ka Parker ITR un Parker Hannifin ir bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki laikposmā no 1986. gada 1. aprīļa līdz 2007. gada 2. maijam (pirmais uzņēmums) un laikposmā no 2002. gada 31. janvāra līdz 2007. gada 2. maijam (otrs uzņēmums). Parker ITR tika noteikts naudas sods EUR 25 610 000 apmērā, no tiem EUR 8 320 000 tika noteikti solidāri ar Parker-Hannifin.

16.

Komisija neatzina nedz Pirelli, nedz ITR vai Saiag (agrākie Parker ITR mātesuzņēmumi un/vai priekšteči) kā lēmuma adresātu atbildību un tiem nenoteica naudas sodu, jo ar tiem saistītajam pārkāpumam bija iestājies noilgums.

17.

2009. gada 9. aprīli Parker ITR un Parker-Hannifin cēla prasību Vispārējā tiesā, galvenokārt lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas uz tiem attiecas, un, pakārtoti, samazināt noteikto naudas sodu. Savas prasības pamatojumam tie norādīja deviņus pamatus.

18.

2013. gada 17. maijā Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā apmierināja pirmā pamata pirmo daļu par personiskās atbildības principa pārkāpšanu un atcēla apstrīdētā lēmuma 1. panta i) punktu, ciktāl tajā bija atzīta Parker ITR atbildība par laikposmu līdz 2002. gada 1. janvārim (83.–130. punkts). Secīgi Vispārējā tiesa apmierināja arī piekto un sesto pamatu par atbildētājiem noteiktā naudas soda palielināšanu sakarā ar Parker ITR vadošo lomu, kas tam bijusi laikposmā no 1999. gada jūnija līdz 2001. gada septembrim (apstrīdētā lēmuma 139., 140., 145. un 146., kā arī 253. un 254. punkts).

19.

Pārējos pamatus Vispārējā tiesa noraidīja.

20.

Īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa samazināja Parker ITR noteikto naudas sodu no EUR 25 610 000 līdz EUR 6 400 000. Summu, par kuru Parker-Hannifin tika atzīts par solidāri atbildīgu, Vispārējā tiesa samazināja par EUR 100 000 (proti, līdz EUR 6 300 000) ( 9 ).

21.

Komisija izvirza divus pamatus apelācijas sūdzības pamatojumam. Savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību atbildētāji ir norādījuši argumentus saistībā ar naudas soda aprēķināšanu gadījumam, ja Tiesa apmierinātu pirmo apelācijas sūdzības pamatu.

22.

Atgādinājusi ar personiskās atbildības principu (85.–88. punkts) un saimniecisko pēctecību (89.–98. punkts) saistīto judikatūru, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 115., 116. un 121. punktā nosprieda:

23.

Komisija norāda, ka šajā gadījumā ir jānodala divas aktīvu nodošanas – pirmkārt, nodošana grupas ietvaros, šajā gadījumā Saiag grupas ietvaros, kurā ITR aktīvi tika nodoti ITR Rubber, un, otrkārt, nodošana starp grupām, šajā gadījumā starp Saiag un Parker-Hannifin grupu, Saiag veicot ITR Rubber, kas vēlāk kļuva par ITR Parker, pārdošanu Parker-Hannifin.

24.

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir pievērsusies tikai otrajai nodošanai.

25.

Komisija uzskata, ka pirmā nodošana notika atbilstoši apstākļiem, kas ir paredzēti judikatūrā, lai pastāvētu saimnieciskās pēctecības gadījums. Tā atgādina, ka saskaņā ar šo judikatūru gadījumā, ja divas vienības (šajā gadījumā – ITR un ITR Rubber) veido vienu un to pašu saimniecisko vienību, fakts, ka vienība, kas ir veikusi pārkāpumu (ITR), joprojām pastāv, pats par sevi neliedz sodīt vienību, kurai tā nodevusi savu saimniecisko darbību (ITR Rubber). Komisija uzskata, ka šāda sankcijas īstenošana it īpaši ir pieņemama, ja šīs vienības kontrolē viena un tā pati persona (šajā gadījumā – Saiag) un, ievērojot tās saistošās ciešās saimnieciskās un organizatoriskās saites, tiek piemēroti būtībā tie paši komercnorādījumi.

26.

Komisija uzskata, ka būtiskais datums, lai izvērtētu, vai runa ir par aktīvu nodošanu grupas ietvaros vai arī starp neatkarīgiem uzņēmumiem, ir pats aktīvu nodošanas datums. Šajā gadījumā tieši Saiag/ITR esot izveidojis ITR Rubber, meitasuzņēmumu, kuram tika nodoti aktīvi, lai gan to kontrolēja Saiag/ITR.

27.

Pat ja būtu nepieciešams, lai šajā datumā pastāvētu strukturālās saiknes, tomēr neesot nepieciešams, lai šīs saiknes saglabātos visā pārkāpuma laikā. Tam, ka ITR Rubber nepalika Saiag grupā un ka kopš tā izveidošanas un pārdošanas Parker-Hannifin grupai pagāja īss brīdis, neesot nozīmes. Tāpat neesot nozīmes apstāklim, ka ITR Rubber mērķis kopš tā izveidošanas bija tikt pārdotam, – lai neradītu tiesisko nenoteiktību, saimnieciskās pēctecības principa pamatā esot jābūt objektīviem un skaidriem noteikumiem un tam nav jābūt atkarīgam no subjektīviem nodomiem vai notikumiem, kas norisinājušies pēc nodošanas.

28.

Komisija piebilst, ka pretēji Vispārējās tiesas nolemtajam tai atbildība par pārkāpjošo rīcību nebija jānosaka mātesuzņēmumiem Saiag un ITR. Apstāklim, ka iepriekšējā lietā Komisija bija izvēlējusies šo atbildību noteikt mātesuzņēmumam, kas nodeva īpašumtiesības, nevis meitasuzņēmumam, kas bija īpašumtiesību nodošanas priekšmets, neesot nozīmes, jo tās iepriekšējā lēmumu pieņemšanas prakse nerada saistošu juridisko ietvaru tās vēlāk pieņemto tiesību aktu tiesiskuma izvērtēšanai. Izvēloties šajā lietā atbildību par pārkāpumu noteikt ITR Rubber kā ITR saimnieciskajam pēctecim, Komisija esot izmantojusi tai judikatūrā atzīto novērtēšanas brīvību. Šajā ziņā tā norāda, ka, lai gan fakts, ka Parker ITR tika noteikts naudas sods, neapšaubāmi, var samazināt Parker-Hannifin veikto ieguldījumu vērtību, šis risks neesot nošķirams no citiem riskiem, kas rodas uzņēmuma iegādes laikā (piemēram, risks, ka būs jāuzņemas atbildība vides jomā) un pret kuriem pircējs var nodrošināties, pārdošanas līgumā paredzot atbilstošus noteikumus par atbildības neuzņemšanos.

29.

Visbeidzot, Komisija norāda, ka vēl jo pamatotāk bija noteikt atbildību par pārkāpumu Parker ITR par visu laikposmu, kurā aktīvi, kas ir pārkāpuma priekšmets, bija iesaistīti pārkāpumā, jo noilguma dēļ nebija iespējams noteikt sodu iepriekšējam akciju turētājam, proti, Saiag/ITR. No šāda viedokļa raugoties, neiespējamība noteikt naudas sodu agrākajam pārvaldītājam noilguma dēļ būtu pielīdzināma situācijai, kad pēdējais minētais juridiski vairs nepastāvētu vai būtu izbeidzis jebkādu saimniecisko darbību, – šādā gadījumā, lai nodrošinātu efektīvu Savienības konkurences tiesību piemērošanu, Tiesa ir skaidri apstiprinājusi, ka pastāv saimnieciskā pēctecība ( 10 ).

30.

Parker Hannifin Manufacturing un Parker-Hannifin atbild, norādot, ka Komisija kļūdaini interpretē judikatūru saistībā ar saimniecisko pēctecību. Atbildētāji apelācijas tiesvedībā, pretēji Komisijai, uzskata, ka Tiesa spriedumā ETI u.c. (EU:C:2007:775) neesot ieviesusi mehānisku noteikumu, saskaņā ar kuru fakts, ka agrāk ir pastāvējusi vienkārša strukturāla saikne starp īpašumtiesību nodevēju un pārkāpumā iesaistītu darbību īpašumtiesību saņēmēju, īpašumtiesību saņēmēju automātiski padarītu atbildīgu par šāda pārkāpuma izdarīšanu. Tiesa esot tieši noteikusi, ka šādas sekas esot iespējamas tikai ar nosacījumu, ka ir pierādīts, ka īpašumtiesību nodevēju un īpašumtiesību saņēmēju brīdī, kad pastāvēja strukturālā saikne, faktiski kontrolēja viena un tā pati persona, un ka tie galvenokārt piemēroja vienus un tos pašus komercnorādījumus. Parker Hannifin Manufacturing un Parker-Hannifin piebilst, ka viņu veikto interpretāciju apstiprina vēlāk pieņemtais spriedums ThyssenKrupp Nirosta/Komisija (C‑352/09 P, EU:C:2011:191), kurā ne Komisija, ne Tiesa uz strukturālo saikni, kas sākotnēji esot pastāvējusi starp īpašumtiesību nodevēju Thyssen Stahl un īpašumtiesību saņēmēju ThyssenKrupp Nirosta, nenorādīja kā uz iespējamu, pat pietiekamu pamatu, lai otru uzņēmumu atzītu par atbildīgu par pirmā uzņēmuma veikto pārkāpjošo rīcību.

31.

Apstrīdētajā lēmumā Komisija nemaz neesot izvērtējusi, vai īsajā laikā, kad pastāvēja strukturāla saikne starp ITR un ITR Rubber, šos abus uzņēmumus, kā tas ir noteikts spriedumā ETI u.c. (EU:C:2007:775), kontrolēja viena un tā pati persona un vai tie, ņemot vērā ciešās saiknes, kas tos vienoja saimnieciskajā un organizatoriskajā jomā, galvenokārt piemēroja vienus un tos pašus komercnorādījumus. Apstrīdētajā lēmumā esot tikai norādīts, ka brīdī, kad ITR jūras cauruļvadu darbības tika nodotas ITR Rubber, otrs uzņēmums “pilnībā piederēja” pirmajam. Minētajā lēmumā nekur neesot minēta judikatūra, saskaņā ar kuru varētu tikt pieņemts, ka mātesuzņēmumam ir noteicoša ietekme pār tam pilnībā piederošu meitasuzņēmumu. Turklāt atbildētāji apelācijas tiesvedībā uzskata, ka gadījumā, ja apstrīdētais lēmums netieši būtu pamatots ar šādu pieņēmumu, būtu pārkāptas to tiesības uz aizstāvību, jo tiem neesot skaidri paziņoti iebildumi.

32.

Parker Hannifin Manufacturing un Parker-Hannifin no tā secina, ka, tā kā Komisija apstrīdētajā lēmumā nav izvērtējusi, vai ITR un ITR Rubber (tagad – Parker ITR) īsajā laikposmā, kurā tiem bija strukturāla saikne, veidoja vienu uzņēmumu, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka Parker ITR nevar tikt atzīts par atbildīgu par ITR rīcību, pamatojoties tikai uz šādu agrāk pastāvējušu strukturālu saikni.

33.

Atbildētāji apelācijas tiesvedībā visbeidzot norāda, ka noteikumi par noilgumu ir objektīvi noteikumi, kuru piemērošana nav atkarīga no pārkāpumā iesaistītajām vienībām. Lai gan pēdējie minētie varēja mēģināt izvairīties no savas atbildības, nododot meitasuzņēmumus, tie turpretī nekādi nekontrolējot noilguma noteikumu piemērošanu. Komisijas apgalvojums, ka neiespējamība noteikt naudas sodu uzņēmumam noilguma dēļ esot pielīdzināma situācijai, kad agrākais pārvaldītājs juridiski vairs nepastāv vai ir izbeidzis jebkādu saimniecisko darbību, tādējādi esot radies sajaukšanas rezultātā.

34.

Šī lieta īpaši iekļaujas sprieduma ETI u.c. (EU:C:2007:775) garā, kurā Tiesa saimnieciskās pēctecības esamību konstatēja apstākļos, kas ļoti līdzinās šīs lietas apstākļiem. Šajā lietā grupas ietvaros tika nodotas tāda jaunizveidota meitasuzņēmuma akcijas, kurš tika veidots ar mērķi to privatizēt un vēlāk pārdot – kā tas ir šajā gadījumā (un bez jebkādas norādes uz ļaunprātīgu nodomu). Turklāt abi šīs apelācijas sūdzības dalībnieki pamatojas uz šo spriedumu, lai arī pretēju tēžu pamatošanai.

35.

Jāpatur prātā, ka Savienības konkurences tiesības ir piemērojamas uzņēmumiem, kuru struktūra, finansēšanas veids, juridiskā organizācija un akcionāru skaits ar laiku var mainīties. Es (tāpat kā Komisija) uzskatu, ka šis apstāklis un nepieciešamība efektīvi pielāgot konkurences tiesības šīm izmaiņām var pamatot piekrišanu izmantot atkāpes no personiskās atbildības principa, īpaši tādās situācijās kā spriedumā lietā ETI u.c. (EU:C:2007:775) vai šajā lietā, kurā būtu piemērojams saimnieciskās pēctecības princips.

36.

Acīmredzot, ja uzņēmums iegūst otru uzņēmumu, nopērkot tā akcijas, parasti nerodas problēmas, jo juridiskā persona paliek tā pati (juridiskas personas nodošana). Savukārt problēmas rodas gadījumā, ja pircējs nopērk kāda pārkāpumā iesaistīta uzņēmuma “biznesu” un nodoti tiek aktīvi (aktīvu nodošana) ( 11 ).

37.

Spriedumā Komisija/Anic Partecipazioni (C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 145. punkts) Tiesa saistībā ar saimnieciskās pēctecības principu (kura piemērošanu Anic pieprasīja, ņemot vērā pārkāpumā iesaistīto aktīvu nodošanu) nosprieda, ka, “ciktāl Anic pārmet, ka Vispārējā tiesa to atzīst par atbildīgu pārkāpuma izdarīšanā, lai gan tā esot cedējusi savas ar polipropilēnu saistītās darbības Monte, tā nav ievērojusi personiskās atbildības principu un ir noliegusi izšķirošo apstākli, kas izriet no Tiesas judikatūras (šajā ziņā skat. spriedumu Suiker Unie u.c./Komisija, [no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73, EU:C:1975:174], 80. un 84. punkts), un ka tā sauktais “saimnieciskās pēctecības” [princips] var tikt piemērots tikai tad, ja par uzņēmuma vadību atbildīgā juridiskā persona pēc pārkāpuma izdarīšanas ir beigusi juridiski pastāvēt. No tā arī izriet, ka šo kritēriju piemērošana nekādā ziņā nav pretrunā tiesiskās noteiktības principam”.

38.

Tomēr pats par sevi fakts, ka pārkāpumā iesaistīta juridiska persona turpina pastāvēt, ne vienmēr izslēdz iespēju Komisijai saukt pie atbildības personu, kurai tikusi nodota saimnieciskā darbība.

39.

Kā Tiesa nesen atgādināja spriedumā Versalis/Komisija (C‑511/11 P, EU:C:2013:386), “saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar konkurenci saistītās Savienības tiesības attiecas uz uzņēmumu darbību un ar uzņēmuma jēdzienu konkurences tiesībās tiek saprasta jebkura saimnieciska vienība, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šo struktūru juridiskā statusa un finansēšanas veida. Ja šāda saimnieciska vienība pārkāpj konkurences noteikumus, saskaņā ar personiskās atbildības principu tai ir jāatbild par šo pārkāpumu [ ( 12 )]. [..] Tiesa jau ir nospriedusi, ka, ja divas vienības veido vienu un to pašu ekonomisko vienību, tas, ka vienība, kura ir izdarījusi pārkāpumu, vēl pastāv, pats par sevi netraucē uzlikt sodu tai vienībai, kurai ir nodota saimnieciskā darbība. It īpaši šāda sodīšana ir pieļaujama tad, ja šos subjektus kontrolē viena un tā pati persona un ja, ņemot vērā ciešās saiknes starp šiem subjektiem ekonomiskā un organizatoriskā ziņā, tie galvenokārt piemēro vienus un tos pašus komercnorādījumus” ( 13 ) (mans izcēlums). Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa turklāt atsaucas uz šiem pašiem saimnieciskās pēctecības principa piemērošanas nosacījumiem (92. un 93. punkts).

40.

Es varu saprast šīs judikatūras loģiku – ņemot vērā aizliegto vienošanos un, dažkārt, Komisijas izmeklēšanu ilgumu, saimnieciskās pēctecības grupas ietvaros (kas turklāt var tikt izmantota, lai izvairītos no atbildības) gadījumos ir būtiski izvairīties no tā, ka pārkāpums paliek nesodīts, īpaši, piemērojot Savienības konkurences tiesību lietderīgas iedarbības principu.

41.

Spriedumā HFB u.c./Komisija (T‑9/99, EU:T:2002:70, 106. punkts) Vispārējā tiesa pamatoti nosprieda, ka “taisnība, ka atsevišķos apstākļos konkurences noteikumu pārkāpumā var tikt vainots juridiskas personas, kas ir tā izdarītāja, saimnieciskais pēctecis, pat ja juridiskā persona lēmuma, ar kuru tiek konstatēts minētais pārkāpums, pieņemšanas dienā turpina pastāvēt, lai veikto izmaiņu dēļ, proti, mainot attiecīgo uzņēmumu juridisko formu, netiktu apdraudēta šo noteikumu lietderīgā iedarbība” ( 14 ).

42.

Savā virspalātas spriedumā ETI u.c. (EU:C:2007:775, 40., 41. un 44. punkts) Tiesa apstiprināja, ka saimnieciskās pēctecības principa piemērošanu attaisno nepieciešamība nodrošināt, lai sankcijām, ar kurām tiek sodīti konkurences tiesību pārkāpumi, būtu preventīva iedarbība.

43.

Minētā sprieduma 41. punktā Tiesa atgādināja, ka, “ja nav pierādīta iespēja uzlikt sankcijas citai saimnieciskai vienībai, nevis tai, kas ir izdarījusi pārkāpumu, uzņēmumi var izvairīties no sankcijām tikai tāpēc, ka to identitāte ir mainīta restrukturizācijas rezultātā, cesiju vai citu juridisku vai organizatorisku izmaiņu rezultātā. Tādējādi tiktu apdraudēts mērķis apkarot konkurences tiesību normām pretēju rīcību un novērst tās atkārtošanu ar atturošām sankcijām[ ( 15 )]”. 42. punktā Tiesa turpināja: ja “vienība, kas ir izdarījusi konkurences noteikumu pārkāpumu, izdara juridiskas vai organizatoriskas izmaiņas, šo izmaiņu rezultātā nav obligāti jābūt izveidotam jaunam uzņēmumam, kas atbrīvots no atbildības par iepriekšējās saimnieciskās vienības konkurences noteikumiem pretējo uzvedību, ja no saimnieciskā viedokļa abas vienības ir identiskas”.

44.

Tāpat sava sprieduma Hoechst/Komisija (T‑161/05, EU:T:2009:366) 51. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka “konkurences noteikumu efektīvas īstenošanas mērķiem aizliegta vienošanās izņēmuma kārtā tomēr var būt jāinkriminē nevis uzņēmuma, kas ir aizliegtas vienošanās dalībnieks, sākotnējam, bet jaunajam komersantam gadījumā, ja tas faktiski var tikt uzskatīts par sākotnējā komersanta pēcteci, proti, ja tas turpina vadīt uzņēmumu, kas ir aizliegtas vienošanās dalībnieks”. Vispārējā tiesa minēja sprieduma ETI u.c. (EU:C:2007:775) 41. punktu.

45.

Uzskatu, ka, pat ja Vispārējā tiesa patiesi ir atgādinājusi (lai arī to padziļināti neanalizējot) pareizo judikatūru saimnieciskās pēctecības grupas ietvaros jomā, tā to izskatāmajā lietā nav pareizi piemērojusi.

46.

Kā pamatoti norādīja Komisija, šajā gadījumā ir jānodala divas aktīvu nodošanas (divi atsevišķi darījumi ar savām juridiskajām sekām ( 16 )): pirmā nodošana grupas ietvaros – šajā gadījumā Saiag grupā, kurā ITR aktīvi tika nodoti ITR Rubber, un otrā nodošana starp grupām, šajā gadījumā starp Saiag un Parker-Hannifin grupu, Saiag pārdodot ITR Rubber, kas vēlāk kļuva par ITR Parker, uzņēmumam Parker-Hannifin ( 17 ).

47.

Pārsūdzētais spriedums acīmredzami ir saistīts tikai ar otro nodošanu (piemēram skat. šī sprieduma 116. un 121. punktu); šādu interpretāciju piedāvāja prasītāji pirmajā instancē un to apstiprināja Vispārējā tiesa. Tādējādi Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kļūdaini kvalificējot faktus, kas izraisīja saimnieciskās pēctecības principa nepareizu piemērošanu. Vispārējā tiesa kļūdaini pamatojās uz strukturālo saikņu neesamību pēc aktīvu nodošanas Parker ITR, proti, starp Saiag/ITR un Parker-Hannifin, lai gan līdzīgas saiknes kopš pirmās aktīvu nodošanas (grupas ietvaros) līdz otrās nodošanas (starp grupām) datumam pastāvēja starp ITR un tam pilnībā piederošo meitasuzņēmumu Parker ITR.

48.

Manuprāt, pirmā nodošana notika atbilstoši judikatūrā noteiktajiem apstākļiem, lai varētu uzskatīt, ka pastāv saimnieciskās pēctecības gadījums, kas ļauj atkāpties no personiskās atbildības principa.

49.

Saskaņā ar judikatūru ( 18 ), ja divas vienības (šajā gadījumā – ITR un ITR Rubber) veido vienu ekonomisko vienību, tas, ka vienība, kas ir izdarījusi pārkāpumu (ITR), joprojām pastāv, pats par sevi netraucē sodīt vienību, kurai tā ir nodevusi savu saimniecisko darbību (ITR Rubber). Turklāt šāda sankcijas īstenošana it īpaši ir pieļaujama, ja šīs vienības kontrolē viena un tā pati persona (šajā gadījumā – Saiag) un, ievērojot tās saistošās ciešās ekonomiskās un organizatoriskās saites, galvenokārt tiek piemēroti tie paši komercnorādījumi.

50.

Svarīgi atgādināt, ka ITR gadījumā aktīvi tika nodoti vienībai (ITR Rubber), kas tika izveidota pašā uzņēmumā, kurš bija pārkāpuma izdarītājs (ITR), pārkāpuma laikā, tādējādi ir izpildīti saimnieciskās pēctecības grupas ietvaros nosacījumi. Tikai vēlāk no grupas Saiag/ITR grupai Parker-Hannifin tika nodoti nevis aktīvi, bet gan juridiska persona (ITR Rubber), pirms tā tika pārdēvēta par Parker ITR. Jāpiebilst, ka Komisija, ņemot vērā saimnieciskās pēctecības principu, Parker-Hannifin neatzina par vainīgu laikposmā līdz ITR Rubber akciju iegādei.

51.

Tādējādi apstrīdēta tiek tikai pati ITR Rubber (vai Parker ITR) atbildība, kurš, pirms tas tika pārdots Parker-Hannifin, saņēma aktīvus, kas ir pārkāpuma priekšmets, no sava mātesuzņēmuma ITR, kas ir Saiag/ITR grupas biedrs. Es uzskatu, ka Komisijas tēze, ciktāl ar to tiek apstiprināts, ka šī aktīvu nodošana grupas ietvaros pirms meitasuzņēmuma pārdošanas saskaņā ar judikatūru ļauj atzīt ITR Rubber (vai Parker ITR) kā saimnieciskā pēcteča grupas ietvaros vainu par ITR pārkāpjošo rīcību, ir pareiza. Lai arī kādi būtu Saiag/ITR galīgie mērķi, izveidojot ITR Rubber, nodošana radīja iekšējas organizatoriskas izmaiņas ( 19 ), tādējādi ar aizliegto vienošanos saistīto darbību nododot ITR Rubber, kas sākotnēji ar šo nosaukumu un vēlāk ar nosaukumu Parker ITR veica šīs darbības un vismaz sešus gadus bija aizliegtas vienošanās dalībnieks. Citiem vārdiem sakot, ITR Rubber (vēlāk – Parker ITR) saglabāja atbildību, radot jaunu atbildību savam jaunajam īpašniekam turpinātas dalības pārkāpumā dēļ. Turklāt pretēji tam, ko, šķiet, uzskata Vispārējā tiesa, ar juridiskas personas pārdošanu nepietiek, lai tiktu pārtraukta agrāka saimnieciskā pēctecība ( 20 ).

52.

Atgriežoties pie pārsūdzētā sprieduma, var tikt konstatēts, ka Vispārējā tiesa vismaz 48 punktus ir veltījusi saimnieciskās pēctecības principam (proti, minētā sprieduma 83.–130. punkts). Tomēr man nešķiet, ka no pārsūdzētā sprieduma skaidri izrietētu pamati, kuru dēļ Vispārējā tiesa ir izslēgusi ITR Rubber (kas vēlāk, to cedējot Parker-Hannifin grupai, kļuva par Parker ITR) kā ITR saimnieciskā pēcteča atbildību.

53.

Ja mēs izvērtējam šo secinājumu 22. punktā minētos pārsūdzētā sprieduma punktus, šķiet, ka Vispārējā tiesa ir spriedusi šādi: i) ITR Rubber Saiag grupas ietvaros pastāvēja tikai septiņus mēnešus un tikai īslaicīgi (vienu mēnesi) veica ar jūras cauruļvadiem saistītas darbības (115. punkts); ii) ITR Rubber Saiag grupas ietvaros tika izveidots tikai ar mērķi to pārdot trešajai personai (proti, Parker grupai) (115. punkts); iii) “šādos apstākļos” par pārkāpumu laikposmā līdz 2002. gada 1. janvārim – dienai, kad ITR Rubber tika nodotas ar aizliegto vienošanos saistītās darbības, – bija jāatbild iepriekšējam attiecīgo darbību pārvaldītājam (ITR un tā mātesuzņēmumam Saiag) (116. punkta pirmais teikums, kā arī 118. ( 21 ) un 119. ( 22 ) punkts); iv) ITR cedēšana Parker-Hannifin, ko veica Saiag, tādējādi nav jāizvērtē kā saimnieciskas pēctecības gadījums (116. punkta otrais teikums).

54.

Zemāk es analizēšu faktus un apstākļus, uz kuriem Vispārējā tiesa balstīja savu pamatojumu, lai noraidītu saimnieciskās pēctecības principa piemērošanu.

55.

Taisnība, ka spriedumā ETI u.c. (EU:C:2007:775, 50. punkts) ir norāde uz strukturālām saiknēm starp īpašumtiesību nodevēju un īpašumtiesību saņēmēju “pārkāpjošās rīcības veikšanas laikā”.

56.

Tomēr, pamatojoties uz apelācijas sūdzībām, Tiesa jau ir apstiprinājusi saimnieciskas pēctecības esamību, lai gan aktīvu nodošana notika pēc pārkāpuma izbeigšanas (tas, manuprāt, apstiprina, ka strukturālām saiknēm nav noteikti jābūt visā pārkāpuma laikposmā), bet strukturālās saiknes starp īpašumtiesību nodevēju uzņēmumu un īpašumtiesību saņēmēju uzņēmumu pastāvēja Komisijas lēmuma pieņemšanas brīdī.

57.

Savā spriedumā lietā Cimenteries CBR u.c./Komisija ( 23 ) Vispārējā tiesa apstiprināja Aalborg, kas ar tā izveidi 1990. gadā (ar atpakaļejošu spēku no 1990. gada 1. janvāra) saņēma aktīvus, kas bija Aktieselskabet Aalborg Portland-Cement Fabrik (AAPCF) veiktā pārkāpuma priekšmets, saimnieciskā pēcteča statusu, lai gan pārkāpums ilga no 1983. gada janvāra līdz 1988. gada decembrim. Lai gan uzņēmums Aalborg norādīja, ka uzņēmums, kas bija veicis pārkāpumu, “juridiski nav beidzis pastāvēt, jo tas ir kļuvis par pārvaldītājsabiedrību, kurai ar tās jauno nosaukumu pieder 50 % no Aalborg akcijām” (1334. punkts), Vispārējā tiesa šo argumentu noraidīja, pamatojoties uz to, ka grozījumi tika veikti grupas reorganizācijas ietvaros, kas ļaujot uzskatīt, ka Aalborg un pārkāpuma izdarītājs veido vienu ekonomisko vienību EKL 81. panta izpratnē un tādējādi Komisija var atzīt “Aalborg atbildību par sabiedrības darbībām” (1335. punkts).

58.

Apelācijas tiesvedībā Tiesa Vispārējās tiesas spriedumu šajā jautājumā apstiprināja ( 24 ).

59.

Arī Aalborg norādīja, ka to “nevarēja atzīt par atbildīgu par aizliegtas vienošanās darbībām vēsturiskā laikposmā, ar kuru lēmums Ciment lietā, pretēji [iebildumu paziņojumam], saista šo pārkāpumu. Ņemot vērā, ka [uzņēmums] vēl nebija izveidots brīdī, kad norisinājās attiecīgās sanāksmes, nav apšaubāms, ka tā pārstāvji nepiedalījās sanāksmēs, kas tika uzskatītas par būtiskām aizliegtās vienošanās ietvaros, kura tika konstatēta ar lēmumu Ciment lietā” (minētā Tiesas sprieduma 351. punkts).

60.

Norādījusi, ka tiesību jautājums par to, vai sabiedrība, kas bija veikusi pārkāpumu, “joprojām pastāv, pilnīgi un noteikti izslēdz iespēju, ka Komisija varētu vērsties pret Aalborg kā pārkāpuma izdarītāju no ekonomiskā un organizatoriskā viedokļa”, Tiesa atbildēja noliedzoši, norādot, ka, ņemot vērā uzņēmuma saimniecisko identitāti pirms un pēc veiktajām izmaiņām, minētā uzņēmuma kā juridiskas personas esamības saglabāšana “pati par sevi tādējādi neradot lēmuma atcelšanas pamatu” (358. punkts). Atzīstot, ka spriedumā Komisija/Anic Partecipazioni (EU:C:1999:356) tā bija nolēmusi, ka saimnieciskā pēctecība nevar pastāvēt gadījumā, ja juridiskā persona, kas atbild par uzņēmuma apsaimniekošanu, pēc pārkāpuma izdarīšanas juridiski vairs nepastāv, Tiesa tomēr uzsvēra, ka lietā, kurā tika pieņemts minētais spriedums, runa bija par “diviem pastāvošiem un aktīviem uzņēmumiem, no kuriem viens bija otram cedējis daļu no savām darbībām un starp kuriem nebija strukturālas saistības” (359. punkts) ( 25 ), taču šajā gadījumā tas tā nav.

61.

Šādu pieeju piemēroja arī Vispārējā tiesa spriedumā Jungbunzlauer/Komisija (EU:T:2006:270, 131. un 132. punkts): “Runājot par laiku pirms Jungbunzlauer grupas pārstrukturēšanas 1993. gadā, ir jākonstatē, [..] ka līdz 1993. gadam Jungbunzlauer GmbH bija atbildīga ne tikai par grupas darbību citronskābes tirgū, bet arī par visas grupas darbības vadīšanu. Šis uzdevums, kas ietvēra grupas darbības vadīšanu, ieskaitot darbību, kas attiecas uz citronskābes tirgu, tomēr 1993. gadā tika nodots Jungbunzlauer, kas ir kļuvusi par Jungbunzlauer GmbH ekonomisko tiesību pārņēmēju grupas darbības vadīšanas ziņā” (mans izcēlums), bet “tas, ka uzņēmums turpina pastāvēt kā juridiska vienība, neizslēdz, ka, [ņemot vērā Savienības konkurences] tiesības, daļa no šīs sabiedrības darbībām varēja tikt nodotas citai sabiedrībai, kas kļūst atbildīga par pirmās sabiedrības veiktajām darbībām”.

62.

Tāpat spriedumā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija ( 26 ) tika apstiprināts saimnieciskās pēctecības esamības konstatējums, lai gan aktīvu nodošana ProfilARBED notika 1992. gadā, proti, pēc tam, kad pārkāpums tika izbeigts 1991. gadā.

63.

Vispārējā tiesa spriedumā (attiecīgi 36. un 111. punkts) norādīja, ka “saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1. pantu “uzņēmums, kura sastāvā ir [ARBED, TradeARBED un ProfilARBED], noslēdza vairākus nolīgumus un īstenoja saskaņotas darbības, kuru mērķis vai sekas bija cenu noteikšana, kvotu piešķiršana un intensīva informācijas apmaiņa Kopienas tērauda siju nozarē, tādējādi pārkāpjot [EOTKL] 65. panta 1. punktu. Uzņēmuma attiecīgajā sastāvā līdzdalība šajos pārkāpumos ilga no 1988. gada 1. jūlija līdz 1991. gada 16. janvārim”, un “šajā gadījumā ProfilARBED kā ARBED pilnībā piederošas meitas sabiedrības izveidošana 1992. gadā, lai turpinātu ARBED saimniecisko un rūpniecisko darbību tērauda siju ražošanas nozarē, ir lietām, kuru rezultātā tika pieņemti spriedumi apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija un lietā Jungbunzlauer/Komisija, analoģisks gadījums” (mans izcēlums).

64.

Šo Vispārējās tiesas spriedumu vēlāk apstiprināja Tiesa, sprieduma ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c. (EU:C:2011:190) 104. punktā precizējot, ka “savukārt attiecībā uz ARBED argumentu, ka [meitasuzņēmuma] vainošana prettiesiskā rīcībā izraisītu, ka attiecībā uz šādu [uzņēmumu] tiktu piemērots nelabvēlīgāks atbildības tiesiskais regulējums nekā tas, kuru piemēro [mātesuzņēmumam], pietiek atgādināt, ka šajā lietā Komisija iepriekš minētajā rīcībā [meitasuzņēmumu] vainoja tādēļ, ka tas bija pārņēmis [mātesuzņēmuma] saimnieciskās darbības – tātad [meitasuzņēmuma] atbildību pakārtojot [mātesuzņēmuma] atbildībai, līdz ar to [meitasuzņēmumam] piemērotais atbildības tiesiskais regulējums nekādi nav nelabvēlīgāks par to, kurš tiek piemērots [mātesuzņēmumam]” (mans izcēlums).

65.

Es (tāpat kā Komisija) uzskatu, ka cita veida nostāja radītu patvaļīgus rezultātus, jo iespējamība noteikt atbildību par pārkāpjošu uzvedību īpašumtiesību saņēmēja uzņēmumam par laikposmu pirms nodošanas būtu atkarīga no strukturālo saikņu saglabāšanas ar īpašumtiesību nodevēju un sekas radikāli atšķirtos atkarībā no tā, vai minētā saikne tiktu pārtraukta īsu laiku pirms vai pēc pārkāpuma izbeigšanas.

66.

Turklāt ir jāatgādina, ka Tiesa ir noteikusi, ka īpašumtiesību saņēmēja uzņēmumu var uzskatīt par īpašumtiesību nodevēja uzņēmuma saimniecisko pēcteci arī tad, ja strukturālās saiknes, kas starp tiem pastāvēja visā pārkāpuma laikposmā (un tādējādi – darbības nodošanas brīdī), lēmuma pieņemšanas brīdī bija zudušas ( 27 ).

67.

No iepriekš minētās judikatūras izriet, ka saimnieciskās pēctecības principa piemērošana grupas ietvaros nenosaka ne to, ka īpašumtiesību nodevējam juridiski būtu jāpārtrauc eksistēt, ne to, ka strukturālajām saiknēm starp īpašumtiesību nodevēju un īpašumtiesību saņēmēju būtu jāilgst visu pārkāpuma laikposmu.

68.

Manuprāt, būtiskajam datumam, kas ļautu izvērtēt, vai ir notikusi aktīvu nodošana grupas ietvaros vai arī starp neatkarīgiem uzņēmumiem, ir jābūt pašam aktīvu nodošanas datumam ( 28 ). Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka ITR Rubber – meitasuzņēmumu, kuram tika nodoti aktīvi, patiešām izveidoja Saiag/ITR grupa, lai gan grupa to joprojām kontrolēja.

69.

Tādējādi šobrīd ir jāatzīmē, ka pretēji to nostājai pirmajā instancē šķiet, ka atbildētāji šobrīd atzīst ( 29 ), ka saimnieciskā pēctecība var tikt konstatēta, lai arī Komisijas lēmuma pieņemšanas brīdī strukturālo saikņu vairs nav ( 30 ).

70.

Taisnība, ka strukturālās saiknes starp ITR un ITR Rubber pastāvēja, ilgākais, septiņus mēnešus, proti, no 2001. gada 27. jūnija līdz 2002. gada 31. janvārim, lai gan apstrīdētajā lēmumā aplūkotais pārkāpuma laikposms ilga laikā no 1986. līdz 2007. gadam un šis lēmums tika pieņemts 2009. gadā. Tomēr šajā gadījumā ir izpildīti judikatūrā norādītie nosacījumi, lai ITR Rubber (tagad – Parker ITR) kā saimnieciskajam pēctecim grupas ietvaros varētu noteikt atbildību par ITR un Pirelli Treg agrāko rīcību kopš 1986. gada ( 31 ). ITR tā juridiskā un saimnieciskā priekšteča Pirelli Treg atbildība tika nodota pēc tam, kad tas apvienojās ar šo vienību 1990. gadā. 2001. gada 27. jūnijāITR izveidoja ITR Rubber (tagad – Parker ITR) kā tam pilnībā piederošu meitasuzņēmumu, vēlāk, 2002. gada 1. janvārī, tas tam nodeva aktīvus, kas ir pārkāpuma priekšmets. Jāpiebilst, ka juridisko vienību ITR Rubber izveidoja Saiag/ITR, nevis pircējs Parker-Hannifin, aktīvi ITR Rubber tika nodoti, kad to joprojām kontrolēja Saiag/ITR ( 32 ). No 2001. gada 27. jūnija līdz Parker ITR īpašumtiesību nodošanai 2002. gada 31. janvārī starp ITR (aktīvu īpašumtiesību nodevējs) un ITR Rubber (tagad – Parker ITR) (īpašumtiesību saņēmējs) pastāvēja strukturālas saiknes, kādas pastāv starp mātesuzņēmumu un tam pilnībā piederošu meitasuzņēmumu, un tie abi veidoja viena un tā paša uzņēmuma (Saiag) daļu. Tādējādi aktīvu nodošana, kas stājās spēkā 2002. gada 1. janvārī, notika, pastāvot šīm strukturālajām saiknēm.

71.

Lai arī strukturālajām saiknēm noteikti ir jāpastāv nodošanas dienā, šīm saiknēm turpretī nebūtu noteikti jāpastāv ilgstoši vai visā pārkāpuma laikā ( 33 ), lai abas vienības veidotu vienu un to pašu ekonomisko vienību Savienības konkurences tiesību izpratnē ( 34 ). Tādējādi nevajadzētu būt nozīmei tam, ka ITR Rubber Saiag grupā nebija ilgi un ka kopš tā izveides un pārdošanas Parker-Hannifin grupai pagāja īss laikposms, it īpaši tādēļ, ka pēc tam, kad strīdīgie aktīvi tika nodoti, Parker ITR turpināja būt aizliegtas vienošanās dalībnieks ( 35 ). Pamatošanās uz notikumiem, kas norisinājušies pēc aktīvu nodošanas (un to izvērtēšanas pienākums), acīmredzami radītu tiesisku nenoteiktību.

72.

Lai gan judikatūrā nav daudz konkrētu norāžu par strukturālo saikņu ilgumu (šajā gadījumā tie ir septiņi mēneši, nevis viens mēnesis, kā to apgalvo atbildētāji), es tomēr norādu, ka spriedumos lietās Areva u.c./Komisija (T‑117/07 un T‑121/07, EU:T:2011:69) un apelācijas tiesvedībā lietā Areva/Komisija (C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257) ( 36 ) mātesuzņēmumam (Areva Group) meitasuzņēmums piederēja četrus mēnešus un tas tika uzskatīts par pietiekamu, lai tam noteiktu ievērojamu naudas sodu, atzīstot mātesuzņēmumu par solidāri atbildīgu.

73.

Manuprāt, šie apstākļi nav jāņem vērā. Faktiski, ja tiktu ņemts vērā tāds subjektīvais faktors kā meitasuzņēmuma izveides mērķis (pārsūdzētā sprieduma 115. punkts), tas radītu tiesisko nenoteiktību, jo saimnieciskās pēctecības principa piemērošanai ir jābūt pakļautai objektīviem un skaidriem noteikumiem un tā nevar būt atkarīga no subjektīviem nolūkiem.

74.

Nodošanas tuvākā vai tālākā laikposmā ekonomiskā mērķa ņemšana vērā būtu pretrunā arī pieejai, kas tika noteikta spriedumā ETI u.c. (EU:C:2007:775), kurā Tiesas virspalāta neņēma vērā i) to, ka Amministrazione autonoma dei monopoli di Stato (AAMS) darbības nodošana ETI tika veikta, ņemot vērā vēlāk notikušu privatizāciju, jo šis fakts neizslēdza saimniecisko pēctecību, un ii) apstākli, ka saimnieciskais priekštecis joprojām pastāvēja.

75.

Apstāklis, ka ITR Rubber speciāli tika izveidots strīdīgo aktīvu saņemšanai, tādējādi pieļauj saimnieciskās pēctecības konstatēšanu un neļauj likumīgi izslēgt Parker ITR kā ITR saimnieciskā pēcteča atbildību. Situācija neatšķiras no ETI situācijas, kas īpaši tika izveidots, lai turpinātu AAMS darbības, jo valsts tiesiskajā regulējumā, ar kuru tika izveidots ETI, paralēli tika paredzēts nodot ETI AAMS komercdarbību tabakas jomā.

76.

Tiesa spriedumā ETI u.c. (EU:C:2007:775, 44. punkts) arī uzsvēra ( 37 ), ka “tāpat nav nozīmes tam, ka darbības nodošana ir notikusi nevis ar privātpersonu, bet likumdevēja lēmumu ar mērķi privatizēt. Dalībvalsts pieņemto uzņēmuma restrukturizācijas un reorganizācijas pasākumu sekas nevar būt Kopienas tiesību lietderīgās iedarbības atņemšana” (mans izcēlums).

77.

Tāpat strukturālās saiknes starp attiecīgo aktīvu īpašumtiesību nodevēju un īpašumtiesību saņēmēju, īpaši uzņēmuma, kas ir izdarījis pārkāpumu, ietvaros, ir jāizvērtē neatkarīgi no notikumiem, kas ir norisinājušies pēc nodošanas, piemēram, uzņēmuma likvidēšana vai īpašumtiesību saņēmēja meitasuzņēmuma pārdošana.

78.

Atbildētāji norāda, ka Tiesa spriedumā ETI u.c. (EU:C:2007:775) neesot ieviesusi mehānisku noteikumu, saskaņā ar kuru tikai tas, ka agrāk starp pārkāpumā iesaistītas darbības īpašumtiesību nodevēju un īpašumtiesību saņēmēju ir pastāvējusi strukturāla saikne, automātiski nozīmētu īpašumtiesību saņēmēja atbildību par šāda pārkāpuma izdarīšanu. Tiesa esot tieši nospriedusi, ka šādas sekas esot iespējamas tikai ar nosacījumu, ka ir pierādīts, ka īpašumtiesību nodevēju un īpašumtiesību saņēmēju brīdī, kad pastāvēja strukturālā saikne, faktiski kontrolēja viena un tā pati persona un ka tās galvenokārt piemēroja vienus un tos pašus komercnorādījumus ( 38 ).

79.

Tās pamatojas uz faktu, ka šajā spriedumā Tiesa, lai arī tā ņēma vērā strukturālas saiknes esamību starp abām attiecīgajām vienībām (proti, to, ka tās abas piederēja vienai un tai pašai valsts iestādei), tomēr pienākumu pārbaudīt, vai šīs vienības atradās minētās iestādes “pārraudzībā” ( 39 ), atstāja valsts tiesas ziņā, turklāt valsts tiesa to noliedza.

80.

Atbildētāji uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija absolūti nav izvērtējusi, vai īsajā laikposmā, kad starp ITR un ITR Rubber pastāvēja strukturāla saikne, šīs abas vienības, kā tas ir noteikts spriedumā ETI u.c. (EU:C:2007:775), kontrolēja viena un tā pati persona un vai tās, ņemot vērā ciešās saiknes, kas tās vienoja ekonomiskajā un organizatoriskajā jomā, galvenokārt piemēroja vienus un tos pašus komercnorādījumus. Apstrīdētajā lēmumā esot minēts tikai, ka brīdī, kad ITR jūras cauruļvadu darbības nodeva ITR Rubber, pēdējais “pilnībā” piederēja pirmajam. Minētajā lēmumā nekur neesot minēta judikatūra, saskaņā ar kuru varētu tikt prezumēts, ka mātesuzņēmumam ir izšķiroša ietekme uz tam pilnībā piederošu meitasuzņēmumu. Atbildētāji no tā secina, ka, tā kā Komisija apstrīdētajā lēmumā nav izvērtējusi, vai ITR un ITR Rubber (tagad – Parker ITR) īsajā laikposmā, kad starp tiem pastāvēja strukturālā saikne, veidoja vienu uzņēmumu, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka Parker ITR nevar tikt atzīts par atbildīgu par ITR rīcību, pamatojoties tikai uz šādu agrāk esošu strukturālu saikni.

81.

Izņemot to, ka lietā ETI u.c. tas, ka Tiesa pienākumu pārbaudīt, vai AAMS (kas nodeva savu darbību) un ETI (kas bija tā īpašumtiesību saņēmējs), kas abi piederēja vienam un tam pašam publisko tiesību subjektam, patiešām bija tā pārraudzībā (šajā lietā šādas problēmas nav, jo strukturālā saikne saista tikai ITR un ITR Rubber), atstāja valsts tiesas ziņā, bija normāli, atbildētāju arguments nepārliecina, jo Tiesa spriedumā Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑97/08 P, EU:C:2009:536, 60. punkts) skaidri ir norādījusi, ka “īpašā gadījumā, kad mātesuzņēmumam tā meitasuzņēmuma, kas ir izdarījis Kopienas konkurences noteikumu pārkāpumu, kapitāls pieder pilnībā, pirmkārt, šis mātesuzņēmums var īstenot izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma rīcību [ ( 40 )] un, otrkārt, pastāv atspēkojama prezumpcija, saskaņā ar kuru minētais mātesuzņēmums faktiski īsteno šādu ietekmi pār sava meitasuzņēmuma rīcību [ ( 41 )]”.

82.

Tiesa minētā sprieduma 61. punktā turpina: “šādos apstākļos pietiek, ka Komisija pierāda, ka viss meitasuzņēmuma kapitāls pieder tā mātesuzņēmumam, lai prezumētu, ka pēdējais īsteno izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma komercpolitiku. Līdz ar to Komisija varēs uzskatīt mātesuzņēmumu par solidāri atbildīgu par tā meitasuzņēmumam uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šis mātesuzņēmums, kuram ir jāatspēko šī prezumpcija, neiesniegs pietiekamus pierādījumus, ka tā meitasuzņēmums tirgū rīkojas autonomi [ ( 42 )]”.

83.

Atbildētāji atsaucas arī uz spriedumu ThyssenKrupp Nirosta/Komisija (EU:C:2011:191), kurā ne Komisija, ne Tiesa nav norādījušas uz strukturālo saikni, kāda sākotnēji pastāvēja starp īpašumtiesību nodevēju Thyssen Stahl un īpašumtiesību saņēmēju ThyssenKrupp Nirosta, kā iespējamu, pat pietiekamu pamatu, lai otru minēto uzņēmumu atzītu par atbildīgu par pirmā uzņēmuma pārkāpjošo rīcību ( 43 ).

84.

Uzskatu, ka šim spriedumam nav nozīmes šajā lietā, jo lietā, kurā apelācijas tiesvedībā tika pieņemts spriedums ThyssenKrupp Nirosta/Komisija (EU:C:2011:191), Tiesa netika lūgta lemt par jautājumu, vai saimnieciskā pēctecība var rasties, tikai pamatojoties uz aktīvu nodošanu, bet gan, vai tā var rasties, pamatojoties tikai uz aktīvu pircēja paziņojumu, ka tas uzņemas atbildību par pārkāpjošo rīcību saistībā ar šiem aktīviem. Apelācijas tiesvedībā Tiesa varēja lemt tikai par jautājumu, vai Vispārējās tiesas vērtējums (kas attiecās tikai uz minēto paziņojumu) bija vai nebija pareizs.

85.

No iepriekš minētā izriet, ka šajā gadījumā aplūkotajā lietā saimnieciskā pēctecība Tiesas judikatūras izpratnē var pastāvēt starp divām juridiskām vienībām, starp kurām, lai arī neilgu laiku, pastāv strukturāla saikne. Attiecīgi Komisija varēja pamatoties uz pieņēmumu, ka mātesuzņēmums (ITR), kuram pilnībā pieder meitasuzņēmums (ITR Rubber), faktiski īsteno izšķirošu ietekmi pār tā meitasuzņēmuma rīcību, lai noteiktu, ka aktīvu īpašumtiesību nodevēju un īpašumtiesību saņēmēju “kontrolēja viena un tā pati persona” un ka tie “galvenokārt piemēroja vienus un tos pašus komercnorādījumus” ( 44 ).

86.

Tieši to izdarīja Komisija, apstrīdētā lēmuma preambulas 370. apsvērumā norādot, ka “nodošanas brīdī ITR SpA un ITR Rubber Srl dalīja mātesuzņēmuma un tam pilnībā piederoša meitasuzņēmuma saimnieciskās saiknes” un ka “turklāt tie piederēja vienam un tam pašam uzņēmumam” ( 45 ).

87.

Laikā no 2001. gada 27. jūnija līdz 2002. gada 31. janvārim, proti, septiņus mēnešus, ITR pilnībā piederēja ITR Rubber akcijas. Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru bija juridisks pieņēmums, ka pirmais uzņēmums īstenoja izšķirošu ietekmi pār otru uzņēmumu ( 46 ).

88.

Kā izriet no sprieduma Akzo Nobel u.c./Komisija (EU:C:2009:536) (skat. šo secinājumu 81. un 82. punktu), Komisijas tēze, saskaņā ar kuru tā paļāvās uz piederības pilnā apmērā pieļāvumu, tātad šajā lietā ir pareiza.

89.

Jāpiebilst, ka atbildētājiem bija tiesības apstrīdēt pieņēmumu par izšķirošu ietekmi, kas izriet no kapitāla piederības pilnā apmērā, un šķiet, ka tie mēģināja to darīt savos procesuālajos rakstos Vispārējā tiesā. It īpaši tie pamatojās uz noteikumiem līgumā, kas, ņemot vērā ITR Rubber īpašumtiesību nodošanu, 2001. gada decembrī tika noslēgts starp Parker-Hannifin un ITR.

90.

Arī apelācijas tiesvedībā tie norāda, ka vairākos no šiem noteikumiem ITR bija aizliegts īstenot jebkāda veida ietekmi uz ITR Rubber, sākot no minētā līguma noslēgšanas brīža.

91.

Attiecīgais dokuments (64 lappušu biezs dokuments, kurā ir 12 nodaļas, kas ir iedalītas vairākās sadaļās) patiešām tika iesniegts Vispārējai tiesai prasības pieteikuma pielikumā ( 47 ), bet, tā kā Vispārējā tiesa jau sākotnēji izslēdza saimnieciskas pēctecības esamību starp ITR un ITR Rubber, tā (pretrunīgos) argumentus, ko, pamatojoties uz šo dokumentu, iesniedza atbildētāji un Komisija, neizvērtēja.

92.

Turklāt pretēji tam, ko nospriedusi Vispārējā tiesa, es uzskatu, ka Komisija pārkāpjošajā rīcībā nevarēja vainot mātesuzņēmumus Saiag un ITR.

93.

Pirmkārt, no Savienības judikatūras ( 48 ) izriet, ka Komisija varēja izvēlēties un atbildību par pārkāpjošo rīcību noteikt vai nu saimnieciskajam priekštecim, vai saimnieciskajam pēctecim, vai arī solidāri abiem diviem ( 49 ).

94.

Otrkārt, tam, ka iepriekšējā lietā Komisija izvēlējās noteikt atbildību mātesuzņēmumam īpašumtiesību nodevējam, nevis meitasuzņēmumam, kas bija īpašumtiesību nodošanas priekšmets, nav nozīmes, jo tās agrākā lēmumu pieņemšanas prakse neveido saistošu juridisko ietvaru tās vēlāk pieņemto tiesību aktu likumības izvērtēšanai ( 50 ).

95.

Kā pamatoti norādīja Komisija, šajā lietā izvēloties noteikt atbildību par pārkāpumu ITR Rubber kā ITR saimnieciskajam pēctecim, Komisija izmantoja tai judikatūrā atzīto novērtējuma brīvību ( 51 ).

96.

No tā izriet, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ tiktāl, ciktāl tajā ir noteikts, ka šajā lietā ir izslēgta saimnieciskās pēctecības principa piemērošana. Tādējādi lieta ir jānodod atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, lai tā izvērtētu, vai atbildētāju norādītie apstākļi ir pietiekami, lai atspēkotu pieņēmumu, ka ITR kā mātesuzņēmums, kuram pilnībā piederēja ITR Rubber kapitāldaļas un kurš, tāpat kā ITR Rubber, ietilpa vienā un tajā pašā grupā, īstenoja izšķirošo ietekmi pār tā meitasuzņēmuma rīcību, kā arī lai tā izvērtētu argumentu, kuru atbildētāji norāda pakārtoti un no kura izriet, ka gadījumā, ja apstrīdētais lēmums tiktu netieši balstīts uz šo pieņēmumu, būtu pārkāptas to tiesības uz aizstāvību, jo paziņojums par iebildumiem tajā netika skaidri izklāstīts ( 52 ).

97.

Visbeidzot, ir jāpieņem nostāja attiecībā uz šī pamata pēdējo punktu. Atbildētāji norāda, ka apelācijas sūdzībā Komisija nav apstrīdējusi pārsūdzētā sprieduma punktus, kuros Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi to prasības pieteikuma piekto un sesto punktu un nospriedusi, ka naudas sods ticis kļūdaini palielināts, pamatojoties uz to vadošo lomu (139., 140., 145. un 146., kā arī 253. un 254. punkts). Atbildētāji no tā secina, ka šajā jautājumā pārsūdzētais spriedums ir galīgs. Šī tēze ir acīmredzami nepareiza. Minētajos punktos Vispārējā tiesa nekādi nav izvērtējusi izvirzīto argumentu pamatotību, lai apstrīdētu Parker ITR vadošo lomu. Tā tikai mehāniski ir izdarījusi secinājumus no konstatējumiem saistībā ar saimnieciskās pēctecības neesamību. Manis ierosinātā atcelšana skar attiecīgos punktus.

98.

Prasības pieteikuma izvērtējuma beigās Vispārējā tiesa, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, noteica galīgo naudas soda summu ar šādiem nosacījumiem:

[..]

99.

Komisija norāda, ka palielinājumu par ilgumu, kas tika piemērots visai naudas soda summai, par kura samaksu mātesuzņēmums Parker-Hannifin ir atzīts par līdzatbildīgu, samazinot par EUR 100 000, Vispārējā tiesa ir lēmusi ultra petita. Parker-Hannifin neesot apstrīdējis ne tā dalības pārkāpumā faktisko ilgumu (ko turklāt apstiprināja Vispārējā tiesa sava sprieduma 129. un 256. punktā), ne attiecīgo faktoru, kas tika piemērots, aprēķinot naudas soda summu. Šajā saistībā Komisija atgādina, ka spriedumos KME Germany u.c./Komisija un Chalkor/Komisija ( 53 ) Tiesa norādīja, ka “neierobežotas kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes” un ka “prasītāja ir tā, kurai ir jāizvirza pamati pret [apstrīdēto lēmumu] un jāiesniedz pierādījumi, lai pamatotu šos pamatus”.

100.

Komisija norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 257. punktā sniegtajam pamatojumam šī samazinājuma pamatošanai (“jo Parker-Hannifin solidārā atbildība nevarot tikt atzīta par laikposmu no 2002. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. janvārim”) nav nozīmes, jo apstrīdētajā lēmumā netika atzīta Parker-Hannifin atbildība par attiecīgo laikposmu. Ciktāl Vispārējā tiesa esot vēlējusies atsaukties uz apstākli, ka pārsūdzētajā spriedumā norādītā Parker ITR meitasuzņēmuma dalība pārkāpumā esot bijusi ilgāka par vienu mēnesi (sākot no 2002. gada 1. janvāra), tai nevis bija jāsamazina summa, par kuras samaksu Parker-Hannifin tika atzīts par solidāri atbildīgu, bet gan jāpalielina Parker ITR noteiktais naudas soda apmērs.

101.

Komisija norāda, ka, ievērojot pamatnostādnes, kuras tā piemēroja, aprēķinot naudas sodus ( 54 ), un uz kurām Vispārējā tiesa atsaucas pārsūdzētajā spriedumā, ar šo viena mēneša starpību pārkāpuma ilgumā, ņemot vērā noapaļošanas metodi ( 55 ), kas ir piemērojama visiem apstrīdētā lēmuma adresātiem, nevar tikt pamatota naudas soda samazināšana tikai vienam no tā adresātiem. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pārkāpusi nediskriminācijas principu. Tai vismaz esot vajadzējis norādīt, kādēļ tā attiecībā uz Parker-Hannifin atkāpjas no pamatnostādnēm, tomēr tas nav darīts.

102.

Vispirms atbildētāji atgādina, ka, tā kā pārsūdzētais spriedums ir pasludināts saistībā ar procedūru, kas attiecas tikai uz atbildētājiem, Vispārējai tiesai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, principā neesot bijusi saistoša Komisijas izmantotā naudas soda aprēķināšanas metode ( 56 ). Turklāt Vispārējā tiesa esot piemērojusi pamatnostādnes, lai pārrēķinātu Parker ITR noteikto naudas soda apmēru.

103.

Attiecībā uz to Parker ITR naudas soda daļu, par kuras samaksu Parker‑Hannifin varētu tikt atzīts par daļēji atbildīgu, Vispārējā tiesa nolēma noteikt pēdējam minētajam samazinājumu, lai ņemtu vērā, ka tā (kā Parker ITR mātesuzņēmuma) dalība pārkāpumā ir bijusi par mēnesi īsāka nekā Parker ITR tiešā dalība. Atbildētāji uzskata, ka tikai šāda pieeja atbilstot nediskriminācijas principam. Ja tiktu palielināts Parker ITR noteiktais naudas sods, kā to piedāvā Komisija, tad Parker ITR tiktu diskriminēts attiecībā pret citiem apstrīdētā lēmuma adresātiem. Ja Parker-Hannifin atbildība tiktu noteikta par tādu pašu apmēru, kāds atbilst Parker ITR noteiktajam naudas sodam, tiktu diskriminēts Parker-Hannifin, jo tā dalība pārkāpumā bija īsāka par Parker ITR dalību.

104.

Manuprāt, naudas soda summas, par kuras samaksāšanu mātesuzņēmums Parker Hannifin tika atzīts par līdzatbildīgu, palielinājumu, kas noteikts par ilgumu, samazinot par EUR 100 000, Vispārējā tiesa ir lēmusi ultra petita.

105.

Pirmkārt, Vispārējās tiesas neierobežotās kompetences pilnvaru nozīmi un apmēru es detalizēti esmu aplūkojis savos secinājumos lietā Telefónica un Telefónica de España/Komisija (C‑295/12 P, EU:C:2013:619), jo Vispārējai tiesai ir padziļināti jāizvērtē naudas soda aprēķināšana. Vispārējā tiesa, veicot kontroli, nevar pamatoties tikai uz Komisijas rīcībā esošo novērtējuma brīvību, lai atsacītos no šādas padziļinātas tiesību vai faktiskas noteiktā naudas soda kontroles veikšanas, vai nepieprasīt, lai Komisija paskaidro, kādēļ atsevišķā lietā ir grozīta tās naudas soda uzlikšanas politika.

106.

Otrkārt, tomēr ir tiesa, ka saskaņā ar judikatūru, “tā kā [Savienības] tiesa, izskatot lietu apelācijas ietvaros, nevar lemt ultra petita, atcelšanas apmēram nebūtu jāpārsniedz tas, ko lūdzis prasītājs” ( 57 ).

107.

Neapšaubāmi, šajā gadījumā Parker-Hannifin nav apstrīdējis ne savas dalības pārkāpumā faktisko ilgumu (kuru, kā to norāda Komisija, Vispārējā tiesa patiešām ir apstiprinājusi sava sprieduma 129. un 256. punktā, proti, no 2002. gada 31. janvāra līdz 2007. gada 2. maijam), ne attiecīgo reizinātāju, kas tika piemērots naudas soda apmēra aprēķināšanā (proti, ar ilgumu saistītais reizinātājs).

108.

Turklāt spriedumos KME Germany u.c./Komisija un Chalkor/Komisija ( 58 ) Tiesa norāda, ka “neierobežotas kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes, [un atgādina], ka tiesvedība Savienības tiesās notiek, pamatojoties uz sacīkstes principu. Izņemot absolūtus pamatus, kas tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes, piemēram, apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību, prasītājs ir tas, kuram ir jāizvirza pamati pret šo lēmumu un jāiesniedz pierādījumi, lai pamatotu šos pamatus”.

109.

Atbildētāji, protams, veiksmīgi apstrīdēja viņu vadošo lomu kā pret tiem vērstu atbildību pastiprinošu apstākli, tādēļ Vispārējā tiesa grozīja naudas sodu (skat. pārsūdzētā sprieduma 145., 146. un 254. punktu). Es tomēr uzskatu, ka Vispārējā tiesa, arī īstenojot savu neierobežoto kompetenci, no tā nevar izdarīt secinājumus par iespēju grozīt citus naudas soda aspektus (šajā gadījumā – reizinātāju, kas saistīts ar ilgumu), par kuriem prasītājs pirmajā instancē nav izvirzījis pamatu.

110.

Pārsūdzētā sprieduma 257. punktā sniegtajam pamatojumam ( 59 ) šī samazinājuma pamatošanai (“jo Parker-Hannifin solidārā atbildība nevar tikt atzīta par laikposmu no 2002. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. janvārim”) turklāt nav nozīmes, jo apstrīdētajā lēmumā nav tikusi atzīta Parker-Hannifin atbildība par attiecīgo laikposmu.

111.

Es, tāpat kā Komisija, uzskatu, ka, ciktāl Vispārējā tiesa vēlējās norādīt uz apstākli, ka pārsūdzētajā spriedumā atzītā meitasuzņēmuma Parker ITR dalība pārkāpumā bija par mēnesi (skaitot no 2002. gada 1. janvāra) ilgāka nekā Parker-Hannifin dalība (skaitot no 2002. gada 31. janvāra), tai bija nevis jāsamazina summa, par kuras samaksu Parker-Hannifin tika atzīts par solidāri atbildīgu, bet gan jāpalielina Parker ITR noteiktā naudas soda apmērs. Nav pareizi samazināt mātesuzņēmumam noteiktā naudas soda neapstrīdēto apmēru tā vietā, lai palielinātu Parker ITR noteiktā apstrīdētā naudas soda apmēru.

112.

Attiecībā uz Komisijas argumentu, ka Vispārējai tiesai bija jānorāda iemesli, kuru dēļ tā atkāpās no pamatnostādnēm attiecībā uz vienu no apstrīdētā lēmuma adresātiem, proti, Parker-Hannifin, lasot pārsūdzētā sprieduma 250. punktu, man šķiet skaidrs, ka Vispārējā tiesa vēlējās “veikt savu novērtējumu” un tai faktiski nešķita, ka pamatnostādnes tai būtu saistošas.

113.

Kā atgādināja ģenerāladvokāts P. Maduru [P. Maduro], “gadījumā, kad [Savienības] tiesas izmanto savu neierobežoto kompetenci, tām ir jāievēro tās pašas likuma prasības, kas ir jāievēro Komisijai, kad tā uzliek sodu”. Šajos pienākumos tostarp ietilpst pienākums norādīt pamatojumu ( 60 ).

114.

Šādā kontekstā es uzskatu, ka Parker-Hannifin noteiktā naudas soda samazināšana, pamatojoties tikai uz to, ka “Parker-Hannifin solidārā atbildība nevar tikt atzīta par laikposmu no 2002. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. janvārim” (pārsūdzētā sprieduma 257. punkts), nav pienācīgi pamatota.

115.

No tā izriet, ka šo iemeslu dēļ otrais pamats ir jāpieņem.

116.

Gadījumā, ja Tiesa nolemtu pārrēķināt naudas soda apmēru, atbildētāji, pirmkārt, norāda, ka nevarot tikt piemērots nekāds palielinājums par atbildību pastiprinošiem apstākļiem.

117.

Otrkārt, atbildētāji norāda, ka naudas sods, par kura samaksu jauna aprēķina veikšanas gadījumā Parker ITR varētu tikt atzīts par vienīgo atbildīgo, saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 ( 61 ) 23. panta 2. punktu nevarot pārsniegt 10 % no tā apgrozījuma. Tie atgādina, ka līdz 2002. gada 31. janvārim Parker ITR (tolaik – ITR Rubber) un Parker-Hannifin bija divi atsevišķi uzņēmumi. Šī iemesla dēļ apstrīdētajā lēmumā Parker-Hannifin tika atzīts par solidāri atbildīgu tikai par daļu (proti, EUR 8 320 000) no visa Parker ITR noteiktā naudas soda (proti, EUR 17 290 000). Šī paša iemesla dēļ, lai noteiktu 10 % robežu, kas ir piemērojama naudas soda summai, par kuru Parker ITR ir atzīts par vienīgo atbildīgo, apstrīdētajā lēmumā esot bijis jāņem vērā Parker ITR 2008. gada apgrozījums (proti, EUR 9 304 570), nevis Parker grupas konsolidētais apgrozījums.

118.

Atbildētāju argumentācija atbilst to astotajam pamatam pirmajā instancē, kuru Vispārējā tiesa izvērtēja un noraidīja (skat. pārsūdzētā sprieduma 227. un 228. punktu). Saskaņā ar 228. punktu, “tā kā pirmais pamats ir ticis apmierināts, astotais pamats, ciktāl tas attiecas uz pārkāpuma laikposmu pirms 2002. gada 1. janvāra, kura laikā ITR bija izdarījis pārkāpumu, ir neefektīvs. Turklāt tas nav pamatots attiecībā uz pārkāpuma laikposmu pēc 2002. gada 1. janvāra, jo visā šajā laikposmā, izņemot vienu mēnesi, Parker ITR un Parker-Hannifin veidoja vienu ekonomisko vienību, kas ir atbildīga par sodāmo pārkāpumu. Naudas soda augstākā robeža līdz ar to varēja tikt noteikta, pamatojoties uz šā uzņēmuma, proti, visu to veidojošo vienību, kopējo apgrozījumu”.

119.

Tiesa, ka manos secinājumos lietā YKK u.c./Komisija (C‑408/12 P, EU:C:2014:66, 96.–145. punkts), veicot detalizētu analīzi, es secināju, ka “Vispārējā tiesa [nebija] ievērojusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta noteikumus, jo tikai [meitasuzņēmums] (YKK Stocko) bija jāuzskata par “uzņēmumu, kas piedalās pārkāpumā” attiecībā uz pirmo laikposmu, un līdz ar to [naudas soda] 10 % maksimālā apmēra aprēķinā bija jāņem vērā YKK Stocko, nevis visas grupas apgrozījums”. Ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston] savos secinājumos lietā Gascogne Sack Deutschland/Komisija (C‑40/12 P, EU:C:2013:361, 71.–90. punkts) secināja to pašu.

120.

Tomēr šajā gadījumā atbildētāji nevar atsaukties uz šo argumentāciju, jo tie nav cēluši apelācijas sūdzību, pat ne pretapelācijas sūdzību, par pārsūdzētā sprieduma 227. un 228. punktu, kuros Vispārējā tiesa aplūkoja šo jautājumu.

121.

Šajā saistībā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta, kas stājies spēkā 2012. gada 1. novembrī, 172. pantu Vispārējā tiesā izskatītās attiecīgās lietas dalībnieks, kuram ir interese, lai apelācijas sūdzība tiktu apmierināta vai noraidīta, atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību var iesniegt divu mēnešu laikā no dienas, kad tam ir izsniegta apelācijas sūdzība. Turklāt šī reglamenta 176. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šajā 172. pantā minētie lietas dalībnieki var iesniegt pretapelācijas sūdzību tādā pašā termiņā, kāds noteikts atbildes raksta uz apelācijas sūdzību iesniegšanai. Visbeidzot, minētā reglamenta 176. panta 2. punktā ir noteikts, ka pretapelācijas sūdzību iesniedz ar atsevišķu dokumentu, kas nav atbildes raksts uz apelācijas sūdzību.

122.

Tiesas sēdē Tiesa izvaicāja atbildētājus par iemesliem, kuru dēļ tie nav cēluši pretapelācijas sūdzību. Tie atbildēja, ka tas tā esot tādēļ, ka Vispārējās tiesas spriedumā nebija neviena apstrīdama konstatējuma, jo Vispārējā tiesa nav pieņēmusi nekādu nolēmumu par apgrozījumu, kas būtu jāņem vērā, aprēķinot naudas sodu, ciktāl pārsūdzētā sprieduma 229. punktā Vispārējā tiesa noteica, ka, “tā kā pirmais pamats ir ticis apmierināts, nav jāizskata pārējie iebildumi, kas attiecas uz personiskās atbildības un samērīguma principu pārkāpumu un pamatojuma neesamību, ciktāl tie ir saistīti ar ietekmi, kādu ir radījusi laikposma pirms 2002. gada 1. janvāra ņemšana vērā apstrīdētajā lēmumā”.

123.

Skaidri redzams, ka šī tēze nav pareiza. No šo secinājumu 120. punkta acīmredzami izriet, ka Vispārējā tiesa patiešām ir lēmusi par attiecīgo jautājumu, kas turklāt ir redzams pārsūdzētā sprieduma rezolutīvajā daļā.

124.

Katrā ziņā atbildētāji savā atbildes rakstā piecpadsmit punktus (83.–97. punkts) ir veltījuši tēzei, ka, “ja, neraugoties uz šeit II sadaļā izklāstītajiem argumentiem, pirmais pamats tiktu pieņemts un Tiesa nolemtu pārrēķināt naudas soda apmēru, [..] (i) iepriekš norādīto iemeslu dēļ nevarētu tikt noteikts palielinājums par atbildību pastiprinošiem apstākļiem un (ii) naudas sods, par kuru kā vienīgais atbildīgais ir noteikts Parker ITR, nevarētu pārsniegt 10 % no tā apgrozījuma”. Tas skaidri norāda, ka brīdī, kad tie lasīja Komisijas apelācijas sūdzību šajā lietā, tie apzinājās, ka pastāv iespēja, ka Tiesa šo apelācijas sūdzību varētu pieņemt un ka tādējādi tiktu atcelts Vispārējās tiesas tajā iesniegtā pirmā pamata novērtējums. Tādēļ tie visu šo argumentāciju ir norādījuši sava atbildes raksta 83.–97. punktā. Tomēr, kā es izskaidroju iepriekš, ja atbildētāji būtu vēlējušies atkārtoti norādīt to pamatu, saskaņā ar Reglamentu tie to būtu varējuši darīt tikai pretapelācijas sūdzībā, nevis norādīt savu argumentāciju tikai atbildes rakstā.

125.

Tā kā atbildētāji nav iesnieguši pretapelācijas sūdzību ar atsevišķu dokumentu, kas atšķirtos no to atbildes raksta, to iepriekš norādītā argumentācija ir jānoraida kā nepieņemama ( 62 ).

126.

Līdz ar to es iesaku Tiesai: