1.

Izskatāmajās apvienotajās lietās Amtsgericht Düsseldorf (Diseldorfas pirmās instances tiesa, Vācija) un Amtsgericht Karlsruhe (Karlsrūes pirmās instances tiesa, Vācija) iesniegtie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu pēc būtības attiecas uz Padomes 2008. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 4/2009 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās 3. panta a) un b) punkta interpretāciju ( 2 ).

2.

Minētā 3. panta a) un b) punktos līdzās citām šīs regulas normām ir regulēta dalībvalstu ( 3 ) tiesu ratione loci jurisdikcija šajā jomā, alternatīvi norādot uz “atbildētāja pastāvīgās dzīvesvietas tiesu” un uz “kreditora pastāvīgās dzīvesvietas tiesu” un precizējot, ka prasītājs var brīvi izvēlēties starp šīm jurisdikcijas iespējām.

3.

Šo lietu pamatā ir divas tiesvedības, kuru ietvaros celtas prasības par uzturlīdzekļu piedziņu, starp, pirmkārt, nepilngadīgu bērnu un viņa tēvu un, otrkārt, precētu sievieti un viņas vīru. Minētās prasības ir celtas attiecīgo Vācijas pilsētu, kurās pastāvīgi dzīvo personas, kuras ir konkrēto uzturlīdzekļu prasītājas, Amtsgericht (pirmās instances tiesa). Taču atbilstoši tiesību normai, ar kuru Regulas Nr. 4/2009 3. panta a) un b) punktos paredzētie gadījumi ir īstenoti Vācijas tiesībās, abu šo tiesu jurisdikcija ir nodota tām Amtsgericht, kas darbojas tajā pilsētā, kurā atrodas Oberlandesgericht (reģionālā apelācijas tiesa), kuras darbības teritorijā dzīvo šīs prasītājas.

4.

Tādējādi Tiesai ir jāizlemj, vai minētās regulas 3. pants, kas ir tieši piemērojams dalībvalstu tiesību sistēmās, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata lietā, kas uzturlīdzekļu saistību lietās koncentrē pārrobežu tiesu jurisdikciju tiesā, kura nav tā tiesa, kuras darbības teritorijā pastāvīgi dzīvo lietas dalībnieks, kurš dzīvo šīs valsts teritorijā.

5.

Lai gan Regula Nr. 4/2009 tiek piemērota no 2011. gada 18. jūnija ( 4 ), līdz šim Tiesai vēl ne reizi nav bijusi iespēja lemt par tās tiesību normu interpretāciju ( 5 ). Līdz ar to cita starpā būtu jāizvērtē, kādas ir iespējas vai pat nepieciešamība ņemt vērā atziņas no Tiesas judikatūras, kas saistītas ar citiem dalībvalstu starpā piemērojamiem instrumentiem attiecībā uz tiesu jurisdikciju civillietās un, ja tas tā ir, noskaidrot, kādā mērā pamatojums pēc analoģijas būtu piemērojams, interpretējot Regulas Nr. 4/2009 3. pantu.

6.

Šie jautājumi rodas, it īpaši ņemot vērā līdzības starp minētā panta redakciju un to tiesību normu redakcijām, kas iekļautas 1968. gada 27. septembra konvencijā par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās ( 6 ) (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”) un Padomes 2000. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 7 ) (turpmāk tekstā – “Briseles I regula”), kas ir sava veida šīs konvencijas pagarinājums ( 8 ).

7.

Regulas Nr. 4/2009 preambulas 3. apsvērumā citu instrumentu starpā ir ietverta tieša atsauce uz Briseles I regulu. Tās preambulas 44. apsvērumā ir precizēts, ka šī regula groza Briseles I regulu, “aizstājot minētās regulas noteikumus, kas piemērojami uzturēšanas saistībām”. Tās preambulas 15. apsvērumā ir piemetināts, ka, “lai iespējami labāk aizsargātu uzturēšanas līdzekļu [uzturlīdzekļu] kreditoru intereses un veicinātu pareizu tiesvedību Eiropas Savienībā, būtu jāpieņem noteikumi par jurisdikciju, kas izriet no [Briseles I regulas], [īpaši tāpēc, ka] tādā gadījumā vairs nevajadzētu būt paredzētai atsaucei uz valsts tiesību aktiem”.

8.

Regulas Nr. 4/2009 3. panta a) un b) punktā ir paredzēts, ka “dalībvalstīs uzturēšanas saistību lietās jurisdikcija ir:

9.

Vācijas tiesībās Regula Nr. 4/2009 ir īstenota ar 2011. gada 23. maijaAuslandsunterhaltsgesetz (Likumu par uzturlīdzekļu atgūšanu attiecībās ar ārvalstīm, turpmāk tekstā – “AUG”) ( 9 ).

10.

Šā likuma redakcijas, kas bija piemērojama faktu rašanās laikā, 28. panta “Teritoriālā piekritība, [..]” 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka, “ja lietas dalībnieka pastāvīgā dzīvesvieta nav valsts teritorijā, uzturlīdzekļu prasībās [Regulas Nr. 4/2009] 3. panta a) un b) punktā norādītajos gadījumos ekskluzīva jurisdikcija ir Amtsgericht, kas darbojas Oberlandesgericht, kuras darbības teritorijā prasītājam vai kreditoram ir pastāvīgā dzīvesvieta, atrašanās vietā”.

11.

2013. gada 29. maijā nepilngadīgā Sophia Marie Nicole Sanders, kuru pārstāv viņas māte, vērsās Metmanes [Mettmann] (Vācija) pilsētas, kurā ir viņas pastāvīgā dzīvesvieta, Amtsgericht, lai panāktu, ka viņas tēvs D. Verhaegen, kurš dzīvo Beļģijā, viņai izmaksā uzturlīdzekļus.

12.

Uzklausījusi lietas dalībniekus, Amtsgericht Mettmann [Metmanes pirmās instances tiesa], pamatojoties uz AUG 28. panta 1. punktu, pārsūtīja lietu Amtsgericht Düsseldorf kā pirmās instances tiesai, kas darbojas reģionālās apelācijas instances tiesas, proti, Oberlandesgericht Düsseldorf [Diseldorfas Augstākā tiesa], kuras darbības teritorijā uzturlīdzekļu prasītājai ir pastāvīgā dzīvesvieta, atrašanās vietā.

13.

Tomēr Amtsgericht Düsseldorf radās šaubas par savu teritoriālo jurisdikciju, jo tā secināja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punktu dalībvalstī piekritīgajai tiesai ir jābūt prasītājas pastāvīgās dzīvesvietas tiesai, konkrētajā gadījumā – Amtsgericht Mettmann. Tāpēc ar 2013. gada 16. jūlijā iesniegto lēmumu Amtsgericht Düsseldorf nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [AUG] 28. panta 1. punkts pārkāpj Padomes 2008. gada 18. decembra [Regulas Nr. 4/2009] 3. panta a) un b) punktu?”

14.

B. Huber uzsāka tiesvedību Ķīles [Kehl] (Vācija) pilsētas, kurā ir viņas pastāvīgā dzīvesvieta, Amtsgericht, lai panāktu, ka viņas vīram M. Huber, kurš dzīvo Barbadosā, tiek noteikts pienākums maksāt viņai uzturlīdzekļus pēc viņu šķiršanās.

15.

Pirmstiesas procesa ietvaros, izlemjot jautājumu par juridiskās palīdzības nodrošināšanu, Amtsgericht Kehl nosūtīja lietu Amtsgericht Karlsruhe, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar AUG 28. panta 1. punktu vienīgi tā ir piekritīgā tiesa, jo prasītājas pastāvīgā dzīvesvieta atrodas Oberlandesgericht Karlsruhe [Karlsrūes Augstākās tiesas] darbības teritorijā.

16.

Tā kā abi pamatlietu dalībnieki bija apšaubījuši minētā 28. panta atbilstību Regulas Nr. 4/2009 3. panta a) un b) punktam, ar 2013. gada 18. jūlijā iesniegto lēmumu Amtsgericht Karlsruhe apmierināja lūgumu apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [AUG] 28. panta 1. punkta pirmais teikums, kurā ir paredzēts, ka tad, ja kāda lietas dalībnieka pastāvīgā dzīvesvieta nav valsts teritorijā, uzturlīdzekļu prasībās [Regulas Nr. 4/2009] 3. panta a) un b) punktā norādītajos gadījumos ekskluzīva jurisdikcija ir Amtsgericht, kas darbojas Oberlandesgericht, kuras teritorijā prasītājam vai kreditoram ir pastāvīgā dzīvesvieta, atrašanās vietā, ir saderīgs ar [Regulas Nr. 4/2009] 3. panta a) un b) punktu?”

17.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2013. gada 25. jūlija rīkojumu lietas C‑400/13 un C‑408/13 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī galīgā sprieduma taisīšanai.

18.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Vācijas valdība un Eiropas Komisija. Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu sniegšanai netika rīkota.

19.

Sakarā ar grūtībām, kas varētu rasties no izskatāmo lietu ietvaros Tiesā iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu formulējumiem, vispirms būtu jāpievēršas tās kompetences robežām šajā ziņā un pēc tam jāprecizē, kuras ir tās tiesību normas, kuras ir jāinterpretē saistībā gan ar Regulas Nr. 4/2009 3. pantu, gan citiem šīs regulas pantiem.

20.

Pirmkārt, es – tāpat kā Vācijas valdība – ierosinu Tiesai pārformulēt iesniedzējtiesu uzdotos jautājumus atbilstoši tās judikatūrai tajā ziņā, ka to mērķim būtu jābūt nevis interpretēt šajos jautājumos minētās Vācijas tiesību normas un izvērtēt, vai tās atbilst Savienības tiesībām, jo tas nav tās kompetencē to prasību ietvaros, kas tiek iesniegtas, pamatojoties uz LESD 267. pantu ( 10 ), bet gan analizēt Regulas Nr. 4/2009 3. pantu tādējādi, lai sniegtu valsts tiesām visus nepieciešamos Savienības tiesību interpretācijas elementus, lai tās varētu izspriest to tiesvedībā esošās lietas ( 11 ).

21.

Otrkārt, jānorāda, ka abas iesniedzējtiesas lūdz Tiesu sniegt gan Regulas Nr. 4/2009 3. panta a) punkta, gan b) punkta interpretāciju, jo AUG 28. panta 1. punkts ir piemērojams “[minētās regulas] 3. panta a) un b) punktā norādītajos gadījumos” (mans izcēlums).

22.

Tomēr Komisija uzsver, ka šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir acīmredzami nepieņemami, ciktāl tie attiecas uz šīs regulas 3. panta a) punktu, jo no pamata lietu faktiskajiem apstākļiem esot redzams, ka saistība ar šo lietu faktiem vai priekšmetu ir vienīgi minētā panta b) punktam un tātad vienīgi tam ir nozīme konkrētajā gadījumā.

23.

Ir tiesa, ka abās tiesvedībās pamata lietās prasītāji ir uzturlīdzekļu kreditori, kuri izvēlējušies vērsties tiesā Vācijā, kur atrodas viņu pastāvīgās dzīvesvietas, un ka šāda situācija pakļaujas Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punkta piemērošanas jomai. Tieši šajā kontekstā šaubu dēļ, ko rada viena Vācijas tiesību norma, iesniedzējtiesas vēlas noskaidrot, kurai no Vācijas tiesām šīs regulas normas izpratnē ir ratione loci jurisdikcija saistībā ar “kreditora pastāvīgo dzīvesvietu”.

24.

Turpretim šīs regulas 3. panta a) punkta piemērošana, kurā ir paredzēta “atbildētāja pastāvīgās dzīvesvietas” tiesas jurisdikcija, nerada konkrētas problēmas šajās pamata lietās. Līdz ar to, ievērojot Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru Tiesai nav jālemj par visu vai daļu no prejudiciālā jautājuma, kam acīmredzami nav objektīvas nepieciešamības iesniedzējtiesas tiesvedībā esošās lietas izlemšanai ( 12 ), es uzskatu, ka atbildei, kas tiek sniegta izskatāmajās lietās, būtu jāaprobežojas ar Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punkta interpretāciju.

25.

Tomēr, lai sniegtu šādu interpretāciju, būtu jāņem vērā kopējā sistēma, kurā konkrētā tiesību norma darbojas ( 13 ), un it īpaši jānorāda uz to, ka minētā 3. panta a) un b) punkti, ciktāl ir runa par tiesvedības vietas apzīmējumu ( 14 ), ir formulēti vienādi un ka minētie punkti ir piemērojami alternatīvi tajos pašos gadījumos, proti, kad prasība par uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu tiek celta kā galvenā prasība ( 15 ).

26.

Treškārt, redzams, ka savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā Huber (C‑408/13) Amtsgericht Karlsruhe norāda, ka AUG 28. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētās jurisdikcijas ekskluzīvais raksturs, iespējams, neatbilst ne vien Regulas Nr. 4/2009 3. pantam, bet arī tās 4. un 5. pantam ( 16 ), tomēr šos pēdējos nenorādot tās uzdotajā prejudiciālajā jautājumā. Komisija ir ierosinājusi Tiesai interpretēt minēto 4. un 5. pantu gadījumam, ja šī iesniedzējtiesa papildus tās noformulētajam prejudiciālajam jautājumam vēlētos noskaidrot, vai konkrēto jurisdikciju koncentrēšana neatbilst arī šīm tiesību normām.

27.

Es uzskatu, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai ( 17 ) šajā ziņā tai nav jālemj, jo jautājumu, ar kuru Amtsgericht Karlsruhe ir vērsusies pie Tiesas, tā ir ierobežojusi ar Regulas Nr. 4/2009 3. panta tvēruma noteikšanu, kamēr šīs regulas 4. un 5. pants, protams, ir norādīti, bet nav šā jautājuma priekšmets, jo tiem nav izšķirošas nozīmes, šai tiesai pašai uz sava novērtējuma pamata izlemjot jautājumu par savu jurisdikciju ( 18 ).

28.

Tā kā izskatāmo lietu ietvaros Regula Nr. 4/2009 Tiesai ir jāinterpretē pirmoreiz, jāvaicā, vai domu pavedieni vai pat atbildes elementi var tikt rasti līdzīgos instrumentos. Šajā ziņā vispirms būtu jāizvērtē, vai ir nozīme veikt tuvināšanu ar starptautiskām konvencijām vai citām regulām par tiesu jurisdikciju civillietās, no kurām vairākas satur ļoti līdzīgas tiesību normas Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punktam (1). Ja atbilde uz šo jautājumu izrādītos apstiprinoša, pēc tam, ņemot vērā šā pēdējā tiesību akta sevišķās iezīmes, būtu jānoskaidro, kādā mērā šāda tuvināšana pieļauj interpretāciju pēc analoģijas un, jo īpaši – ņemt vērā Tiesas judikatūru par šiem citiem instrumentiem (2).

29.

Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punkts ir formulēts līdzīgi noteikumiem par “īpašo [speciālo] jurisdikciju” uzturēšanas saistību jomā, kas ietverti Briseles konvencijas ( 19 ) 5. panta 2. punktā un Briseles I regulas 5. panta 2. punktā, kuros ir paredzēts, ka piekritīgā tiesa šajā jomā ir “uztura kreditora domicila vai pastāvīgās mītnesvietas [dzīvesvietas] tiesa” ( 20 ).

30.

Neskatoties uz to, ka uzturēšanas saistības ir izslēgtas no Briseles I regulas piemērošanas jomas ( 21 ), Tiesas judikatūra par Briseles konvencijas un minētās regulas normām, pēc mana ieskata, ir attiecināma, analizējot atbilstošās Regulas Nr. 4/2009 tiesību normas. Tādējādi, lai arī šādai analoģiskai pieejai jābūt mazliet niansētākai, tālāk norādīto iemeslu dēļ man šķiet pareizi, ka jēdzieni, kuri ir konkrēto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets, tiek interpretēti atbilstoši šai judikatūrai.

31.

Pirmkārt, ciešā saikne, kas pastāv starp Briseles I regulu un Regulu Nr. 4/2009, ir acīmredzama šīs pēdējās tekstā, jo uz pirmo vairākkārt ir norādīts tās preambulā ( 22 ) un tās 68. panta 1. punktā tieši ir paredzēts, ka tā aizstāj Briseles I regulas noteikumus, kas bija piemērojami uzturēšanas saistību lietās.

32.

Otrkārt, konkrētāk attiecībā uz noteikumiem par jurisdikciju, kas ir ietverti Regulas Nr. 4/2009 3. pantā, šīs tiesību normas ģenēze apstiprina tādas saiknes esamību. Proti, Komisijas sākotnējā priekšlikumā ir uzsvērta nepieciešamība uzlabot uzturlīdzekļu kreditoram ar Briseles I regulā ietvertajiem jurisdikcijas noteikumiem jau piešķirtās tiesības ( 23 ). Paziņojums par šā priekšlikuma komentāru ( 24 ) apstiprina, ka minētajā 3. pantā pēc būtības ir pārņemtas atbilstošās Briseles I regulas normas ( 25 ), kuras zināmā mērā tomēr ir tikušas grozītas, lai novērstu neskaidrības ( 26 ), pielāgotu šīs tiesību normas ģimenes tiesību specifikai ( 27 ) un paplašinātu to piemērošanas jomu ( 28 ).

33.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu par iespējamu kā premisu pieņemt, ka šā pēdējā panta tiesību normas ir jāinterpretē atbilstoši judikatūrai par Briseles konvencijas un Briseles I regulas noteikumiem, jo tās ir ekvivalentas ( 29 ), bet tomēr ar dažām atkāpēm, kas ņem vērā tieši Regulas Nr. 4/2009 mērķus, kas tiks izklāstīti tālāk tekstā ( 30 ).

34.

Lai analīze būtu vispusīga, ir jāizvērtē, vai bez minētās konvencijas un regulas būtu veicama tuvināšana ar vēl citiem instrumentiem, kuri arī ir piemērojami tiesas jurisdikcijas jomā civillietās un – konkrētāk – ģimenes lietās ( 31 ).

35.

Attiecībā uz 2007. gada 23. novembra Hāgas Konvenciju par uzturlīdzekļu bērniem un cita veida ģimenes uzturēšanas līdzekļu pārrobežu piedziņu ( 32 ) Regulas Nr. 4/2009 preambulas 8. apsvērumā ir paredzēts, ka to ir nepieciešams ņemt vērā, piemērojot šo pēdējo ( 33 ). Šajā konvencijā nav ietverti noteikumi par tiešo jurisdikciju ( 34 ), bet tās sagatavošanas dokumenti sniedz noderīgu norādi konkrētajam gadījumam, jo tie precizē, ka tiesību normas, kas paredz jurisdikciju, kas piesaistīta kreditora dzīvesvietai vai domicilam, “atspoguļo vēlmi aizsargāt (parasti) vājāko lietas dalībnieku (tas ir, kreditoru), piešķirot viņam ērtu vietējo tiesu prasības celšanai, tas ir, darīt to pie sevis” ( 35 ).

36.

Attiecībā uz parasti t.s. “Briseles IIa regulu” ( 36 ) uzturlīdzekļu saistības, protams, ir izslēgtas no tās piemērošanas jomas ( 37 ), jo speciāli noteikumi tās pieņemšanas laikā pastāvēja Briseles I regulā un pašlaik tādi ir ietverti Regulā Nr. 4/2009. Tomēr salīdzinājumam var norādīt, ka tajā ietvertajiem noteikumiem par jurisdikciju kopīga iezīme ir norāde uz “dalībvalsts tiesām” ( 38 ) un nevis uz “dzīvesvietas tiesu”, kā tas ir Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punktā ( 39 ).

37.

Vispirms jāprecizē, ka, lai arī ar Regulu Nr. 4/2009 noteiktie jurisdikcijas noteikumi, pēc mana ieskata, ir jāinterpretē, ņemot vērā Tiesas judikatūru par atbilstošajām Briseles konvencijas un Briseles I regulas normām, no šīs judikatūras izrietošo principu pārcelšanu nevajadzētu veikt mehāniski.

38.

Proti, šādai interpretācijai pēc analoģijas robežas nosaka tas, ka Regulai Nr. 4/2009 ir specifisks mērķis, kas ir bijis par pamatu nepieciešamībai veikt pielāgojumus attiecībā pret Briseles I regulā ietvertajiem jurisdikcijas noteikumiem ( 40 ), neskatoties uz to, ka – atšķirībā no tā, kas varēja tikt norādīts sakarā ar Briseles IIa regulu ( 41 ) – Regula Nr. 4/2009 ir piemērojama ne vien nemantisko, bet arī mantisko tiesību jomā. Jāatzīmē, ka šī hibrīdinstrumenta piemērošanas joma gan materiālajā ( 42 ), gan ģeogrāfiskajā ziņā ( 43 ) bija iecerēta plašāka, nekā īpaši Briseles I regulas piemērošanas joma.

39.

Pēc mana ieskata, nevar pastāvēt daudz šaubas par to, ka uz konkrēto gadījumu ir attiecināms princips, kuru Tiesa pastāvīgi ir piemērojusi Briseles konvencijas un Briseles I regulas interpretācijā ( 44 ), saskaņā ar kuru tādi jēdzieni kā Regulā Nr. 4/2009 lietotie, ir jādefinē autonomi, tas ir, nesaistīti ar vispārpieņemto, kas prevalē vienā vai otrā dalībvalstī, lai, cik vien iespējams, nodrošinātu no šī instrumenta izrietošo tiesību un pienākumu vienlīdzību un vienveidību gan dalībvalstīm, gan ieinteresētajām personām. Šajā ziņā Regulas Nr. 4/2009 preambulas 11. apsvērumā ir precizēts, ka jēdziens “uzturēšanas saistības” šīs regulas izpratnē “būtu jāinterpretē autonomi” ( 45 ), kas ir saskaņā ar metodiku, kādu Tiesa ievērojusi savā judikatūrā par Briseles konvencijas 5. panta 2. punktu ( 46 ), kurā tieši ir atzīta arī jēdziena “uzturlīdzekļu kreditors” autonomija ( 47 ). Tādējādi es uzskatu, ka, lai atbildētu uz izskatāmajās lietās uzdotajiem jautājumiem, ir jāatsaucas uz konkrētās regulas sistēmu un mērķiem ( 48 ).

40.

Turklāt, lai gan šīs pēdējās preambulā uz to nav tiešas norādes, man šķiet nenoliedzami, ka Briseles I regulas preambulas 15. apsvērumā norādītie mērķi ( 49 ) vienlaikus ir arī Regulā Nr. 4/2009 ietverto jurisdikcijas noteikumu pamats ( 50 ). Tomēr Tiesas interpretācijai konkrētajā gadījumā galvenokārt būtu jāvadās pēc šīs pēdējās pašas mērķiem, proti, aizsargāt “uzturēšanas līdzekļu kreditoru intereses” un veicināt “pareizu tiesvedību Eiropas Savienībā” ( 51 ). Nedrīkst aizmirst, ka vēlme pastiprināt visu uzturlīdzekļu kreditoru leģitīmo interešu aizsardzību ( 52 ) faktiski bija viens no galvenajiem iemesliem, kuru dēļ Eiropas likumdevējs nolēma izņemt uzturēšanas saistības no Briseles I regulas piemērošanas jomas, kura vispārīgi attiecas uz mantiska rakstura saistībām, un izveidot specifisku instrumentu – Regulu Nr. 4/2009 ( 53 ). Starp citu, minētā vēlme skaidri izriet no tās normām ( 54 ).

41.

Līdz ar to es uzskatu, ka izskatāmo lietu ietvaros, cik vien tas iespējams, jāņem vērā Tiesas līdzšinējā judikatūra par ekvivalento Briseles konvencijas un Briseles I regulas normu interpretāciju, bet ar eventuāliem pielāgojumiem, ko prasa Regulas Nr. 4/2009 specifika.

42.

Attiecīgi Amtsgericht Düsseldorf un Amtsgericht Karlsruhe uzdotie prejudiciālie jautājumi pēc būtības ir identiski. Ņemot vērā iepriekš sniegtos skaidrojumus ( 55 ), šie jautājumi ir jāuztver kā tādi, ar kuriem tiek prasīts noskaidrot, vai Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punkts ir jāinterpretē, pēc mana ieskata, autonomi ( 56 ) tajā ziņā, ka ir pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums, par kādu ir runa pamatlietās ( 57 ) un kas pārrobežu tiesvedības gadījumos pieļauj jurisdikcijas reģionālu koncentrēšanu pirmās instances tiesā, kura vienmēr var nebūt tā pati tiesa, kuras darbības teritorijā ir kreditora pastāvīgā dzīvesvieta, bet kuras teritoriālā jurisdikcija tiek noteikta pēc apelācijas tiesas, kuras darbības teritorijā šim kreditoram ir pastāvīgā dzīvesvieta, atrašanās vietas.

43.

Savos apsvērumos Vācijas valdība un Komisija saskanīgi piedāvā atbildēt, ka Savienības tiesības pieļauj tādu jurisdikcijas noteikumu kā no konkrētās Vācijas tiesību normas izrietošais. Turpretim gan lietā Sanders (C‑400/13) ( 58 ), gan lietā Huber (C‑408/13) ( 59 ) iesniedzējtiesas ir izteikušas pretēju viedokli.

44.

Šī pēdējā pieeja man šķiet labāk pamatota gan no Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punkta mērķa (1), gan no šīs tiesību normas redakcijas un instrumenta, kurā tā ietverta, rakstura (2), gan arī no sistēmas, kurā tā iekļaujas, viedokļa (3). Visi šie apsvērumi kopā vedina uz viedokli, kas, pēc mana ieskata, nevar tikt pamatoti pretargumentēts, izmantojot pamatojumu, kas ir ticis izvirzīts pamatlietās apskatāmā Vācijas noteikuma atbalstam (4).

45.

Vācijas valdība un Komisija ir vienisprātis ka Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punkts ir paredzēts tam, lai regulētu gan dalībvalstu tiesu pārrobežu jurisdikciju, gan teritoriālo jurisdikciju katras dalībvalsts iekšienē ( 60 ).

46.

Kā es to jau norādīju ( 61 ), viens no galvenajiem Regulas Nr. 4/2009 mērķiem, kas ir tiek īstenots ar tās 3. pantu, ir uzturlīdzekļu kreditora aizsardzība, kurš tiek uzskatīts par vājāko pusi tiesiskajās attiecībās no uzturēšanas saistībām un no tām iespējami izrietošajā procedūrā ( 62 ). Šo apsvērumu ir izcēlusi arī Tiesa savā judikatūrā par Briseles konvencijas 5. panta 2. punktu ( 63 ).

47.

Šajā ziņā Regulas Nr. 4/2009 preambulas 5. un 9. apsvērumā ir atgādināts, ka viens no tās pieņemšanas mērķiem, tā kā to neļāva Briseles konvencija un Briseles I regula, ir vienkāršot veidus kā kreditoriem saņemt un atgūt viņiem pienākošos uzturlīdzekļus, īpaši panākot izpildraksta izdošanu par nolēmumiem šajā jomā, ar nosacījumu, ka šāds izpildraksts tiek izdots, ievērojot atsevišķas procesuālas garantijas, kas noteiktas šajā regulā ( 64 ).

48.

Pēc Vācijas valdības un Komisijas ieskata, pamatlietās apskatītais Vācijas tiesiskais regulējums nav pretrunā ar Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punktu un, īpaši, ar kreditora aizsardzības funkciju, kuru viņi atzīst šai tiesību normai.

49.

Tas man šķiet diskutabli, galvenokārt ņemot vērā šajā tiesību normā ietverto papildu mērķi, proti, tuvuma garantiju starp kreditoru un lietu izskatošo tiesu. Šis divkāršais mērķis – aizsardzība un tuvums – bija pamatā jau Briseles konvencijas 5. panta 2. punktā paredzētajiem noteikumiem par jurisdikciju ( 65 ), kuriem Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punkts ir acīmredzami ekvivalents un kuri ar šo pēdējo ir pastiprināti ( 66 ). Proti, saskaņā ar Komisijas priekšlikumā par minētās regulas pieņemšanu ietverto pamatojumu “ar Briseles I regulu noteiktie [starptautiskās] piekritības noteikumi uztura [uzturlīdzekļu] kreditoram jau dod iespēju iesniegt prasību tuvumā esošā tiesā, taču situāciju varētu vēl uzlabot” ( 67 ). Šāds apsvērums konkrēti atspoguļo rūpes gan par to, lai kreditors varētu iesniegt prasību bez sevišķiem materiāliem sarežģījumiem, kas saistīti ar pārvietošanos, gan to, lai viņš varētu vērsties tiesā, kura vislabāk pārzina vietējās ekonomiskās iezīmes, lai noskaidrotu kreditoram pieejamos līdzekļus un viņa vajadzības un, korelatīvi, debitora spēju maksāt atbilstošus uzturlīdzekļus ( 68 ).

50.

Es uzskatu, ka ar Regulu Nr. 4/2009 izveidotā jurisdikcijas noteikumu saskaņotā sistēma un no tās izrietošās priekšrocības varētu zaudēt to lietderīgo iedarbību, īpaši no tiesiskās noteiktības viedokļa, ja Tiesa šajā gadījumā izvēlētos sniegt tādu šīs regulas 3. panta b) punkta interpretāciju, kas pieļautu, ka dalībvalstis valsts līmenī par jaunu nosaka tādus pārrobežu tiesvedības jurisdikcijas noteikumus kā izskatāmajās lietās, kas paredz jurisdikciju pirmās instances tiesai, kas darbojas reģionālās apelācijas tiesas, kuras darbības teritorijā kreditoram ir pastāvīgā dzīvesvieta, atrašanās vietā arī tajos gadījumos, kad šī dzīvesvieta neatrodas minētās tiesas parastajā darbības teritorijā.

51.

Tā, tādos apstākļos, kādi ir pamata lietās, kreditors, protams, skaidri un gaiši dzīvo konkrētās reģionālās apelācijas tiesas darbības teritorijā, bet ne tās pirmās instances tiesas darbības teritorijā, kurai konkrētā Vācijas tiesību norma paredz teritoriālo jurisdikciju. Proti, aplūkojamajā gadījumā nav nekādu šaubu, ka Amtsgericht Mettmann un Amtsgericht Kehl ir tās tiesas, kuru darbības teritorijā ir konkrēto uzturlīdzekļu kreditoru attiecīgās pastāvīgās dzīvesvietas. Citiem vārdiem, AUG 28. panta 1. punkta pirmais teikums nevis sniedz jēdziena “kreditora pastāvīgās dzīvesvietas tiesa” definīciju valsts tiesībās, bet gan drīzāk ir tiesību norma, kas pārdala pirmās instances tiesu jurisdikciju atkarībā no minētās dzīvesvietas lokalizācijas apelācijas tiesu darbības teritorijā, kuras pašas nav piekritīgās tiesas pirmajā instancē lietās par uzturlīdzekļu saistībām.

52.

Cits, vispārējs Regulā Nr. 4/2009 paredzētās saskaņotās sistēmas mērķis, kas vispirms tika nostiprināts Briseles konvencijā un pēc tam arī Briseles I regulā, ir, cik vien iespējams, izvairīties no atsaucēm uz valsts tiesību aktiem par jurisdikciju ( 69 ). Kā ir uzsvērts ziņojumos par Briseles konvenciju, tajā ietvertie speciālās jurisdikcijas noteikumi bija paredzēti tam, lai konkrēto valstu tiesu jurisdikcija varētu tikt noteikta, neatsaucoties uz lex fori ( 70 ). Šī atteikšanās no valsts tiesību normām vai tālāknorādēm par jurisdikciju pēc tam atvieglo nolēmumu atzīšanu visās dalībvalstīs, kas ir Eiropas tiesu iestāžu sadarbības sistēmas civillietās stūrakmens. Tā, šo speciālās jurisdikcijas noteikumu vidū ir šīs konvencijas 5. panta 2. punkts, kas ir piemērojams uzturēšanas saistībās un no kura ir atvasināts Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punkts.

53.

Šādu valsts tiesībās ietvertu jurisdikcijas noteikumu izslēgšanu apstiprina Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punkta redakcija, it īpaši ja to skata perspektīvā ar citām blakus esošajām tiesību normām.

54.

Vispirms es vēlos uzsvērt, ka man šķiet visnotaļ nepamatoti uzskatīt, kā to dara Vācijas valdība, ka tad, ja tiktu sekots iesniedzējtiesu piedāvātajam virzienam, tas novestu pie tā Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punktā lietotais apzīmējums “dzīvesvieta” gramatiski būtu jāinterpretē tādējādi, ka kreditoram būtu jābūt iespējai celt prasību tajā pašā pilsētā, kurā viņš dzīvo un ka tātad tiesai būtu jābūt pieejamai “ikvienā ģeogrāfiski iedomājamā vietā vai katrā dalībvalsts pašvaldībā”.

55.

Ir nenoliedzami, ka dalībvalstu tiesu sistēmas iekārtas pamatā ir princips, ka ikvienai tiesai ir ģeogrāfiska darbības teritorija, kas atbilst daļai valsts teritorijas, kurā tā īsteno tai nodotās pilnvaras, un kas var aptvert ne tikai vienu, bet arī vairākas vietas, pilsētas vai pašvaldības ( 71 ).

56.

Minētais apzīmējums, pēc mana ieskata, drīzāk ir jāsaprot tā, ka tas vienkārši nozīmē, ka konkrētā jurisdikcijas norma apzīmē tiesu, kuras parastajā darbības teritorijā atrodas kreditora pastāvīgā dzīvesvieta, nepieprasot nekādus lietderīgus vai pat obligāti paredzamus pasākumus valsts tiesībās ( 72 ).

57.

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 288. pantu Savienības tiesību regula ir vispārpiemērojams akts, tā uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs ( 73 ). Saskaņā ar klasisko judikatūru ikviens valsts īstenots pasākums, kura mērķis ir inkorporēt vai transponēt regulas tiesību normas valsts tiesībās, ir aizliegts, izņemot, ja dalībvalstīm ir atbilstoša likumdošanas kompetence. Vienīgi tad, ja pašā regulā ir ietvertas norādes uz to īstenojošām valsts tiesību normām vai kad tās piemērošanas nodrošināšanai valsts līmenī var būt nepieciešams pieņemt detalizētākas normas, dalībvalstīm ir pienākums to papildināt ar valsts īstenotiem pasākumiem ( 74 ). Pēc mana ieskata, AUG 28. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētais pārsniedz to, kas ir atļauts valsts likumdevējam, jo Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punktā ietverto jurisdikcijas normu, kura ir tieši piemērojama, nav nepieciešams kā sevišķi konkretizēt valsts līmenī.

58.

Proti, Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punkta formulējums ir īpašs ar to, ka, norādot uz “dzīvesvietas tiesu”, tas satur speciālās jurisdikcijas noteikumu, kas ļauj tieši identificēt tiesu, neizmantojot dalībvalstu valsts tiesības ( 75 ). Kā to atzīst Komisija, šī tiesību norma atšķiras no tām, kuras norāda nevis uz vienu vienīgu tiesu, bet, gluži pretēji, uz visām dalībvalsts tiesām kopumā, kā, piemēram, šīs regulas 6. pants ( 76 ) vai Briseles I regulas 2. panta 1. punkts ( 77 ). Turklāt Regulas Nr. 4/2009 izstrādātāji 3. panta a) un b) punktā ir izšķīrušies par labu apzīmējumam “dzīvesvieta”, kas ir ievērojami atšķirīgs no apzīmējuma “dalībvalsts”, kurā vienam no lietas dalībniekiem ir pastāvīgā dzīvesvieta, kas ir lietots, piemēram, tās 4. panta a) punktā.

59.

Šā formulējuma unikalitāte, pēc mana ieskata, ir pamats tam, lai uz konkrēto gadījumu neattiecinātu Tiesas nostāju spriedumā lietā Apostolides ( 78 ), saskaņā ar kuru piekritīgo tiesu noteikšana Briseles I regulas 22. panta izpratnē neierobežo katras dalībvalsts tiesības pašai noteikt savu tiesu sistēmas organizāciju un sadalīt tiesu jurisdikciju savā teritorijā ( 79 ). Minētā 22. panta 1. punktā, kas interpretēts šajā spriedumā, ir norādīts uz tās “dalībvalsts tiesām, kurā atrodas īpašums”, taču Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punktā ir norādīta “kreditora pastāvīgās dzīvesvietas tiesa” (mans izcēlums). Manuprāt, atšķirības terminoloģijā ļauj šīs abas tiesību normas interpretēt dažādi, pat pretēji.

60.

Neskatoties uz Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punkta redakcijas unikalitāti, tā tomēr nav pilnīgi jauna, jo ekvivalents formulējums ir ietverts virknē Briseles konvencijas un Briseles I regulas tiesību normu ( 80 ), attiecībā uz kurām Tiesa, cik man zināms, nekad nav uzskatījusi, ka dalībvalstīm būtu atzīstamas tiesības mainīt to tvērumu ar valsts tiesībās ietvertiem jurisdikcijas noteikumiem ( 81 ). Tātad, pēc mana ieskata, tas nav jāatzīst izskatāmo lietu ietvaros.

61.

Saskaņā ar Tiesas īstenoto pieeju īpaši attiecībā uz citiem tiesu iestāžu sadarbības civillietās instrumentiem ( 82 ), Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā tam šajā regulā blakus esošās tiesību normas, jo tajā ietvertā jurisdikcijas norma nav izolēta un ir daļa no normu kopuma, kas viena otru papildina.

62.

Vispirms atzīmējams, ka šīs regulas 3. pantā ir paredzēti četri jurisdikcijas veidi, kas ir piemērojami alternatīvi un bez hierarhijas, kas atšķiras no mijiedarbības starp vienlaikus pastāvošajām vispārējo jurisdikcijas normu un speciālajām jurisdikcijas normām Briseles konvencijā un Briseles I regulā ( 83 ). Turklāt prasītājam piedāvātā izvēle it īpaši minētā 3. panta a) un b) punktos, šķiet, ir neitrālāka par citos instrumentos paredzēto, jo nav nozīmes, vai šo iespēju izmanto uzturlīdzekļu kreditors vai debitors, lai gan praksē šiem pēdējiem Regula Nr. 4/2009 piedāvā mazāk priekšrocību, nekā kreditoriem ( 84 ).

63.

Regulas Nr. 4/2009 3. panta unikālā struktūra, pēc mana ieskata, ir ļoti noderīga, lai atbildētu uz izskatāmajās lietās uzdotajiem jautājumiem. Šajā ziņā jānorāda, ka gan šā panta a) punkts, gan b) punkts regulē situācijas, kad prasība par uzturlīdzekļu saistībām tiek celta kā galvenā prasība. Turpretim šā paša panta c) un d) punkti ir piemērojami gadījumos, kad šāda prasība ir nevis atsevišķa, bet gan “akcesora” citai prasībai, kas ir saistīta ar, attiecīgi, vai nu personu statusu, vai arī vecāku atbildību. Taču tikai šajos pēdējos gadījumos ir tieši paredzēta norāde uz lex fori, lai noskaidrotu, kura ir piekritīgā tiesa ( 85 ). A contrario, saistībā ar minētajiem a) un b) punktiem, pēc mana ieskata apzināti, nav atstāta vieta nekādiem valsts tiesību noteikumiem.

64.

Šo viedokli pastiprina salīdzinājums ar citām Regulas Nr. 4/2009 tiesību normām. It īpaši 71. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis paziņo nosaukumu un kontaktinformāciju tiesām vai iestādēm, kurām ir kompetence izskatīt pieteikumus par izpildāmības pasludināšanu saskaņā ar šīs pašas regulas 27. panta 1. punktu ( 86 ). Vienīgi šajā ziņā Vācijas Federatīvā Republika, tāpat kā citas dalībvalstis, varēja nolemt, ka “[šādus] pieteikumus izskata [..] ģimenes lietu nodaļa pirmās instances tiesā (Amtsgericht), kas atrodas augstākās reģionālās tiesas (Oberlandesgericht), kuras darbības teritorijā pastāvīgi dzīvo persona, par kuru pieteikums tiek iesniegts, vai kuras darbības teritorijā tiek lūgta izpilde (jurisdikcijas koncentrēšana), atrašanās vietā [..]” ( 87 ). Taču minētās regulas 3. panta b) punktā līdzīga iespēja nav paredzēta.

65.

No šīs analīzes, kas veikta no konkrētās regulas vispārējās struktūras skatpunkta, izriet, ka ar veidu, kādā Savienības likumdevējs ir formulējis šo pēdējo tiesību normu, viņš apzināti ir sašaurinājis dalībvalstu brīvību noteikt valsts piekritīgās tiesas, kurām ir jurisdikcija uzturēšanas saistību lietās.

66.

Vācijas valdība un Komisija, aizstāvot strīdīgo Vācijas tiesību normu, sniedz pamatojumu, kas, pēc mana ieskata, ir nepārliecinošs.

67.

To ieskats un lietas materiāli vedina domāt, ka Vācijas likumdevējs ir uzskatījis, ka AUG 28. pantā paredzētā jurisdikcijas koncentrēšana starptautisko uzturēšanas saistību jomā pozitīvi ietekmēs tiesu organizāciju, tās rezultātā būs pieejama specializēta tiesa, kurai tātad ir augstāks kompetences līmenis šāda veida tiesvedībās, kas darbojas katrā Vācijas teritorijas reģionā.

68.

Lietā Huber (C‑408/13) iesniedzējtiesa norāda, ka, pēc tās ieskata, AUG 28. panta 1. punktā pēc būtības ir ietverts ratione loci jurisdikcijas regulējums, pat ja Vācijas likumdevējs šo tiesību normu ir iecerējis kā tiesvedības organizācijas un vienkāršošanas normu. Tādējādi aiz šādu procesuālu priekšrocību, kuru patiesumu šī tiesa turklāt apšauba ( 88 ), aizsega, konkrētais tiesību akts varot ietekmēt Savienības tiesībās paredzētās pārrobežu jurisdikcijas normas.

69.

Ir tiesa, ka pareizas tiesvedības veicināšana, īpaši nododot vissarežģītākās lietas vienai un tai pašai tiesai, atbilst vienam no Regulas Nr. 4/2009 mērķiem, kas ir minēti tās preambulas 15. apsvērumā. Tomēr šis mērķis ir jāuzlūko nevis vienīgi maksimāli racionalizētā tiesu organizācijas izpratnē, bet arī no prāvnieku – neatkarīgi no tā, vai ir runa par prasītāju vai atbildētāju – interešu skatpunkta baudīt, jo īpaši, vienkāršu iespēju vērsties tiesā un jurisdikcijas paredzamību sakarā ar ciešu saikni starp tiesu un strīdu ( 89 ).

70.

Šajā ziņā varētu atsaukties uz atsevišķiem Tiesas spriedumiem saistībā ar dalībvalsts pieņemtām iekšējās jurisdikcijas regulēšanas normām, bet, pēc mana ieskata, pastāv lielas šaubas, vai šo judikatūru ir iespējams transponēt konkrētajā dalībvalstu sadarbības civillietās jomā.

71.

Tiesa jau ir atzinusi, ka, ja konkrētajā jomā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka tiesu instanču skaits vai jānoregulē procesuālie noteikumi un jānosaka piekritīgās tiesas valsts tiesību aizsardzības līdzekļu īstenošanai, precizējot, ka šādiem noteikumiem, kas ir paredzēti vispārējās interesēs par pareizu tiesvedību, ir jābūt pārākiem pār indivīdu interesēm, ar nosacījumu, ka vienmēr jāievēro līdzvērtības un efektivitātes principi ( 90 ).

72.

Saskaņā ar šiem principiem šādus procesuālos vai jurisdikcijas noteikumus dalībvalsts var pieņemt vienīgi tad, ja, pirmkārt, prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, procesuālā kārtība nav mazāk labvēlīga par to, kura attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā, un ja, otrkārt, šie noteikumi personām nerada procesuālus apgrūtinājumus, kas padara pārmērīgi grūtu Savienības tiesībās paredzēto tiesību īstenošanu ( 91 ).

73.

Tomēr es uzskatu, ka šī judikatūra par dalībvalstu procesuālo autonomiju nav piemērojama konkrētajā gadījumā, ņemot vērā pastāvošās ievērojamās atšķirības starp konkrēto spriedumu un izskatāmo lietu kontekstu. Proti, pašlaik Tiesai ir uzdots jautājums nevis par vienas dalībvalsts iekšējām procesuālajām tiesību normām, bet par jurisdikcijas noteikumu interpretāciju, kas tiesu iestāžu sadarbības civillietās ietvaros ir unificēti visās dalībvalstīs ( 92 ). Turklāt šeit nav runa par materiālo tiesību, kas paredzētas Savienības tiesībās, īstenošanas tiesas aizsardzību valsts līmenī.

74.

Katrā ziņā, gadījumā, ja šī judikatūra tomēr tiktu transponēta tādos apstākļos, kādi ir pamata lietās, pareizas tiesvedības mērķis kā pamatojums ir ierobežots ar Tiesas formulētajiem nosacījumiem, kas ierobežo dalībvalstu iejaukšanos tiesas procedūru jomā, proti, it īpaši nepadarīt personām mazāk labvēlīgu to prerogatīvu īstenošanu, kas tām ir paredzētas Savienības tiesībās. Taču man šķiet, ka konkrētajā gadījumā attiecībā uz pārrobežu uzturēšanas saistībām Vācijas tiesiskā regulējuma sekas ir, ka tiek atņemta nodotā piekritība tiesai, kurai parasti ir jurisdikcija sakarā ar kreditoru pastāvīgo dzīvesvietu, tas ir, pamatojoties uz ciešu saikni starp vietējo tiesu un strīdu, bet tajā pašā laikā šī jurisdikcija paliek neskarta, lemjot par identiskām prasībām, kurās nav ārvalsts elementa.

75.

Līdz ar to es secinu, ka formulējums “kreditora pastāvīgās dzīvesvietas tiesa” ir jāinterpretē tādējādi, ka jurisdikcija Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punkta piemērošanas nolūkā ir tai tiesai, kuras parastajā darbības teritorijā atrodas konkrētā uzturlīdzekļu kreditora pastāvīgā dzīvesvieta. No tā izriet, ka ar šīm tiesību normām nav savienojams tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata lietās, jo pārrobežu situācijās tas var novest pie teritoriālās jurisdikcijas nodošanas tādai pirmās instances tiesai, kura nav tā tiesa, ar kuru persona principā ir saistīta sakarā ar savu dzīvesvietu.

76.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz attiecīgi Amtsgericht Düsseldorf (lieta C‑400/13) un Amtsgericht Karlsruhe (lieta C‑408/13) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes 2008. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 4/2009 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās 3. panta b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka formulējums “kreditora pastāvīgās dzīvesvietas tiesa” nozīmē, ka teritoriālā jurisdikcija ir tiesai, kuras parastajā darbības teritorijā personai ir pastāvīgā dzīvesvieta, un ka tāpēc ar minēto tiesību normu nav savienojams tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietās, kas pārrobežu tiesvedības gadījumos paredz ekskluzīvu jurisdikciju pirmās instances tiesai, kas darbojas reģionālās apelācijas tiesas, kuras darbības teritorijā atrodas šajā dalībvalstī dzīvojošā lietas dalībnieka pastāvīgā dzīvesvieta, atrašanās vietā.