1. 

bpost ir vispārējo pakalpojumu sniedzējs (turpmāk tekstā – “VPS”) ( 2 ), kas darbojas pasta nozarē Beļģijā. Līdztekus standarta tarifiem, kas ir piemērojami parastajiem vēstuļu pasta pakalpojumiem, bpost piemēro divu veidu cenas samazinājumus. “Atlaides par sūtījumu sagatavošanu” tiek nodrošinātas, ja klients sagatavo pasta sūtījumu pirms to apstrādā bpost (piemēram, sašķiro atbilstoši sūtījumu formātam, iepakojumam un svaram, vai piegādā jau iepriekš sašķirotus sūtījumus uz bpost šķirošanas birojiem). “Apjoma atlaides” tiek aprēķinātas tikai un vienīgi, ņemot vērā ienākumus, ko klients radījis bpost, noteiktā laika posmā. Pirms 2010. gada starpnieki (uzņēmumi, kas apkopo pasta sūtījumus no dažādiem sūtītājiem) varēja uzkrāt savu apstrādāto sūtījumu apjomu, lai saņemt lielākas apjoma atlaides. Šī iespēja tika likvidēta 2010. gadā, kad bpost nolēma, ka apjoma atlaides tiks aprēķinātas atbilstoši tam sūtījumu apjomam, ko nolems nosūtīt katrs sūtītājs.

2. 

Beļģijas valsts pasta pakalpojumu regulatīvā iestāde (Institut belge des services postaux et des télécommunications, turpmāk tekstā – “IBPT”) 2011. gada jūlijā nolēma, ka bpost jaunā aprēķina metode nav saderīga ar Beļģijas tiesību normām, ar kurām transponē nediskriminācijas principu, kurš ir ietverts Pasta pakalpojumu direktīvas 12. panta piektajā ievilkumā ( 3 ). Šis nolēmums būtībā bija balstīts uz secinājumu, ka pastāvēja atšķirīga attieksme pret starpniekiem un individuāliem liela apjoma sūtītājiem, jo par noteikta apjoma pasta sūtījumu, kas piegādāts bpost, individuālam liela apjoma sūtītājam pienācās lielāka apjoma atlaide nekā starpniekam. bpost pārsūdzēja šo spriedumu Cour d’appel de Bruxelles (Apelācijas tiesa, Brisele; turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”), kas lūdz padomu, pirmkārt, attiecība uz Pasta pakalpojumu direktīvas 12. panta piektā ievilkuma piemērošanas jomu un, otrkārt, par to, vai starpnieki un individuāli liela apjoma sūtītāji atrodas salīdzināmā situācijā attiecībā uz apjoma atlaidēm. Saistībā ar minēto Tiesai tiek lūgts izskaidrot tās apsvērumu piemērošanas jomu spriedumā Deutsche Post u.c. ( 4 ), kurā tā nolēma, ka tad, ja VPS nodrošina atlaidi par sūtījumu sagatavošanu individuāliem sūtītājiem, arī starpniekiem vajadzētu tādos pašos apstākļos saņemt šādas atlaides.

3.

Ar 1997. gada direktīvu tika uzsākts pasta pakalpojumu tirgus pakāpeniskas liberalizācijas process. Ar šo direktīvu tika noteikti vienoti noteikumi it īpaši attiecībā uz vispārējo pasta pakalpojumu sniegšanu Kopienā un tarifu principi vispārējo pakalpojumu sniegšanai ( 5 ).

4.

Saskaņā ar Pasta pakalpojumu direktīvu “pasta iestāžu tīkls” ir organizācijas un visu veidu resursu sistēma, ko izmanto VPS, īpaši tādos nolūkos kā pasta sūtījumu savākšana no piekļuves vietām visā teritorijā atbilstīgi vispārējo pakalpojumu sniedzēju pienākumiem, minēto sūtījumu maršrutēšana un nogādāšana no pasta iestāžu tīkla piekļuves vietas līdz piegādes centram, piegāde adresēs, kas norādītas uz sūtījumiem ( 6 ). Jēdziens “VPS” ir attiecināms uz valsts vai privātu pasta pakalpojumu sniedzēju, kurš dalībvalstī sniedz vispārēju pasta pakalpojumu vai kādu tā daļu un kura identitāte ir paziņota Eiropas Komisijai ( 7 ). “Sūtītājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas atbild par sūtīšanas rīkojumu ( 8 ).

5.

Pasta pakalpojumu direktīvas preambulas 26. apsvērumā ir norādīts, ka vispārējiem pasta pakalpojumiem būtu jāpiemēro objektīvi, caurskatāmi un nediskriminējoši tarifi, kas saskaņoti ar izmaksām, lai nodrošinātu nevainojamu vispārējo pakalpojumu vadību un novērstu konkurences traucējumus. Šie principi ir atainoti Pasta pakalpojumu direktīvas 12. pantā. Sākotnējā redakcijā, kas tika paredzēta 1997. gada direktīvā, attiecīgais pants bija šāds:

“Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai visiem pakalpojumiem, kuri ir vispārējo pakalpojumu sniegšanas daļa, nodrošinātu tādus tarifus, kas atbilst šādiem principiem:

6.

Savā priekšlikumā, kura rezultātā pieņēma 2002. gada direktīvu, Komisija norādīja, ka ierosinātie 1997. gada direktīvas grozījumi bija paredzēti, lai “noteiktu skaidru virzienu un plānu Kopienas pasta nozares turpmākai paplašināšanai, bet sakārtotā veidā, kas nodrošinātu pietiekami daudz laika tirgum kopumā, un it īpaši vispārējo pakalpojumu sniedzējiem, lai pabeigtu modernizācijas procesu un pielāgotos lielākas konkurences apstākļiem stabilā un paredzamā normatīvā vidē” ( 9 ).

7.

Komisija saistībā ar minēto secināja, ka, kaut arī īpašos tarifus [VSP] piedāvāja “daudziem vairumnosūtītājiem vai uzņēmumiem un starpniekiem, pamatojoties uz apietajām izmaksām”, šajā jomā bija radušās noteiktas sūdzības pret vairākiem saistītiem operatoriem un tādējādi bija nepieciešams izskaidrot, “ka, piemērojot šos īpašos tarifus un ar tiem saistītos nosacījumus, vienmēr ir jāievēro caurskatāmības un nediskriminācijas principi” ( 10 ). Tādējādi Komisija ierosināja 1997. gada direktīvas 9. pantā ietvert jaunu ievilkumu (kas ir daļa no 4. nodaļas, kas paredz “Nosacījumus, ar ko reglamentē nerezervēto pakalpojumu sniegšanu un piekļuvi pasta iestāžu tīklam”), uzsverot nediskriminācijas principa piemērošanu saistībā ar īpašajiem tarifiem.

8.

Ierosinātais ievilkums tika pieņemts bez grozījumiem, lai gan galu galā tas tika ietverts nevis 9. pantā, bet 12. pantā (kas ir ietverts 5. nodaļā “Tarifu principi un uzskaites caurskatāmība”). Ar 2002. gada direktīvas preambulas 29. apsvērumu tiek pieņemta Komisijas 2000. gada priekšlikuma terminoloģija, tajā nosakot, ka “[VPS] parasti sniedz pakalpojumus, piemēram, klientiem, kas ir juridiskas personas, pasta pakalpojumu apvienotājiem, kuri apkalpo dažādus klientus, un vairumnosūtītājiem, dodot tiem iespēju atšķirībā no parastā vēstuļu piegādes pakalpojuma iekļauties pasta plūsmā citos punktos ar atšķirīgiem nosacījumiem”, un, ka, “to darot, [tiem] jārīkojas atbilstīgi pārskatāmības un nediskriminācijas principam gan dažādu trešo personu, gan trešo personu un to [VPS] attiecībās, kas sniedz līdzvērtīgus pakalpojumus. [..]”.

9.

Redakcijā, kas izriet no grozījumiem, kas izdarīti ar 2002. gada direktīvu, jaunais Pasta pakalpojumu direktīvas 12. panta piektais ievilkums ir šāds:

“Ja vispārējā pakalpojuma sniedzēji piemēro īpašus tarifus, piemēram, par pakalpojumiem, ko sniedz uzņēmumiem, vairumnosūtītājiem vai dažādu lietotāju pasta sūtījumu apkopotājiem, tad tie attiecībā gan uz tarifiem, gan attiecīgajiem nosacījumiem piemēro pārredzamības un nediskriminācijas principu. Tarifos ņem vērā apietās izmaksas salīdzinājumā ar visām standarta pakalpojuma funkcijām, ko piedāvā individuālo pasta sūtījumu savākšanā, pārvadāšanā, šķirošanā un piegādē, un tos ar attiecīgajiem nosacījumiem vienādi piemēro gan dažādu trešo personu, gan trešo personu un to vispārējo pakalpojumu sniedzēju attiecībās, kas sniedz līdzvērtīgus pakalpojumus. Visi šie tarifi ir pieejami arī privātiem klientiem, kas nosūta ar līdzīgiem nosacījumiem.”

10.

2008. gada direktīva bija paredzēta, lai pabeigtu ar 1997. gada direktīvu uzsākto liberalizācijas procesu un apstiprinātu gala termiņu pasta pakalpojumu iekšējā tirgus izveidei ( 11 ).

11.

Šajā priekšlikumā, kā rezultātā tika pieņemta 2008. gada direktīva, Komisija it īpaši uzsvēra, ka lielāka cenas noteikšanas elastība VPS bija ļoti būtiska, lai ļautu tiem reaģēt uz konkurences palielināšanos – it īpaši visienesīgākajās tirgus daļās, kā uzņēmumu pasts –, kas radās no pasta tirgu pilnīgas liberalizēšanas un savukārt, lai ierobežotu jebkādu vispārējo pakalpojumu finanšu līdzsvara apdraudējumu jaunajā vidē ( 12 ). Šāda elastība tādējādi tika uzskatīta par būtisku līdzekli, lai nodrošinātu vispārējā pakalpojuma finansēšanu, kas ir būtisks jautājums visā likumdošanas procesā, kura rezultātā pieņēma 2008. gada direktīvu. Tādējādi 12. panta otrā ievilkuma otrais teikums tika pārformulēts, lai attiecinātu valsts noteikto tarifu vienveidību galvenokārt uz objektiem, uz kuriem attiecas vienas vienības tarifi (piemēram, markām) ( 13 ).

12.

Nepieciešamība pēc lielākas cenu noteikšanas elastības ir atainota arī 2008. gada direktīvas preambulas 39. apsvēruma pirmajā teikumā, kurā ir paredzēts, ka, “(s)niedzot pakalpojumus, kas paredzēti visiem lietotājiem, tostarp juridiskām personām, vairumnosūtītājiem vai dažādu klientu pasta sūtījumu apkopotājiem, vispārējā pakalpojuma sniedzējiem var piešķirt lielāku elastīgumu tarifu jomā, ievērojot cenu pamatotības principu”.

13.

Turklāt atsauce uz VPS pienākumu “ņemt vērā apietās izmaksas” saistībā ar īpašajiem tarifiem tika dzēsta no 12. panta piektā ievilkuma, kas tagad ir šāds:

“Ja vispārējā pakalpojuma sniedzēji piemēro īpašus tarifus, piemēram, par pakalpojumiem, ko sniedz uzņēmumiem, vairumnosūtītājiem vai dažādu lietotāju pasta sūtījumu apkopotājiem, tad tie attiecībā gan uz tarifiem, gan attiecīgajiem nosacījumiem piemēro pārredzamības un nediskriminācijas principu. Tarifus ar attiecīgajiem nosacījumiem vienādi piemēro gan dažādu trešo personu, gan trešo personu un to vispārējā pakalpojuma sniedzēju attiecībās, kas sniedz līdzvērtīgus pakalpojumus. Visi šie tarifi ir pieejami arī citiem lietotājiem, jo īpaši individuālajiem lietotājiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas nosūta pastu ar līdzīgiem nosacījumiem.”

14.

Kā norādīts iepriekš, pastāv divu veidu cenas samazinājums, ko pasta nozarē piešķir VPS.

15.

“Atlaides par sūtījumu sagatavošanu” tiek piešķirtas, ja VPS tiek iesniegti jau iepriekš sašķiroti sūtījumi (virs noteiktā minimālā apjoma). Ar tām ir paredzēts ņemt vērā ietaupījumus, ko saņem VPS tāpēc, ka šādi pasta sūtījumi ir savākti un sašķiroti atbilstoši, piemēram, izmēram, iepakojumam un svaram un šie pasta sūtījumi tiek piegādāti VPS šķirošanas centriem. Lai saņemtu atlaides par sūtījumu sagatavošanu, parasti ir jābūt “pakārtotajai piekļuvei” VPS pasta pakalpojumu tīklam, jo īpaši tā šķirošanas un/vai piegādes vietām.

16.

“Apjoma atlaides” piešķir par liela apjoma pasta sūtījumu sūtīšanu noteiktā laika posmā, neatkarīgi no tā, vai konkrētais sūtījums, kad to piegādā VPS, ir iepriekš sašķirots vai nav. Tām ir tikai un vienīgi ekonomisks raksturs. To mērķis ir palielināt pieprasījumu pēc pasta pakalpojumiem.

17.

bpost pasta pakalpojumiem piemēro trīs kategoriju tarifus: i) standarta tarifu, kas atbilst cenai par vienību; ii) samazinātus vai preferenciālus tarifus, kas tiek piešķirti klientiem, kuri nodod minimālo jau iepriekš sašķirotā pasta sūtījumu apjomu, kas tādējādi var tikt uzskatīts par atlaidēm par sūtījumu sagatavošanu, un iii) “līgumu tarifus”, ko paredzēts attiecināt uz ļoti liela apjoma pasta sūtījumiem (“vairumsūtījumi”) un kuru apjomu nosaka sarunās starp bpost un tā klientiem.

18.

bpost līgumu tarifi, kas galvenokārt attiecas uz “tiešo pastu” un “administratīvo pastu” ( 14 ), savukārt var balstīties uz trīs veidu līgumiem: i) “tiešajiem līgumiem ar klientu”, kas tiek noslēgti tieši ar sūtītājiem uzņēmumiem; ii) “līgumiem uz pilnvaras pamata”, kas tiek noslēgti ar starpniekiem, kuriem sūtītāji ir piešķīruši ekskluzīvas tiesības rīkoties ar to pasta sūtījumiem; un iii) “starpnieka” līgumiem, kas noslēgti ar starpniekiem, kuri piegādā bpost vairumsūtījumus, kas apkopoti no vairākiem, līguma noslēgšanas brīdī nezināmiem sūtītājiem. Komisija ir definējusi “starpnieku” [intermediary] (sinonīms starpniekam [consolidator]) pasta nozarē kā “jebkuru [ekonomikas jomā esošu] operatoru, kas darbojas starpposmā starp nosūtītāju un [VPS], savācot, maršrutējot pasta sūtījumus un/vai veicot to pirmreizējo šķirošanu, pirms sūtījumi nokļūst tās pašas vai citas valsts pasta iestāžu tīklā” ( 15 ).

19.

2010. gadā bpost apjoma atlaides vienībām, kuru svars bija mazāk kā 50 grami, bija no 10,4 % (1. līmeņa atlaide) līdz 39,7 % (11. līmeņa atlaide), bet apjoma atlaides vienībām, kuru svars bija vairāk kā 50 grami, bija no 9,7 % (1. līmeņa atlaide) līdz 50,4 % (12. līmeņa atlaide) ( 16 ). Piemērotās atlaides bija atkarīgas no ieņēmumiem, kas bpost radās no atsauces laika posmā tam piegādāto pasta sūtījumu apjoma ( 17 ), un tās neietekmēja tarifu līguma veids ( 18 ).

20.

Līdz 2010. gadam bpost pieļāva “uzkrāšanu”, lai saņemtu apjoma atlaides. Tādējādi starpnieks varēja uzkrāt dažādu sūtītāju pasta sūtījumus, lai saņemtu lielākas apjoma atlaides.

21.

2010. gadā bpost aizvietoja šo sistēmu ar “atbilstoši sūtītājam” modeli, saskaņā ar ko starpniekam ir tiesības saņemt apjoma atlaides, kas aprēķinātas, ņemot vērā katra tā klienta attiecīgo pasta sūtījumu apjomu atsevišķi. bpost norāda, ka šīs izmaiņas bija paredzētas, lai ietekmētu noteikta skaita starpnieku praksi, kas uzkrāja dažādu sūtītāju pasta sūtījumus ar pilnībā administratīvu pamatojumu (t.i., neveicot nekādus sagatavošanas darbus), lai “mākslīgi” gūtu labumu no augstāka līmeņa apjoma atlaidēm.

22.

Lai atainotu atšķirību starp diviem minētajiem modeļiem, pieņemsim, ka starpnieks apkopoja pasta sūtījumus no trim dažādiem sūtītājiem. Saskaņā ar sistēmu, kas bija spēkā pirms 2010. gada, viņš varēja saņemt atlaidi, piemēram, 20 % apmērā attiecībā uz viņa apkopoto pasta sūtījumu konkrētā atsauces laika posmā, kaut arī sūtījuma apjoms no katra sūtītāja, ja to sūtītu atsevišķi, būtu atbildis tikai 10 % atlaides piemērošanai. Saskaņā ar 2010. gada sistēmu tas pats starpnieks kvalificētos tikai 10 % atlaides saņemšanai attiecībā uz katra sūtītāja sūtījumu.

23.

2011. gada 20. jūlijāIBPT nolēma, ka modelis “atbilstoši sūtītājam” radīja atšķirīgu attieksmi starp atsevišķiem vairumnosūtītājiem un starpniekiem apjoma atlaides aprēķinā, kaut arī minētās divas kategorijas bija salīdzināmā stāvoklī, ņemot vērā bpost sniegtos pasta pakalpojumus. Tāpēc tā piemēroja bpost naudas sodu EUR 2 250 000 apmērā par Beļģijas tiesību aktu, ar kuriem transponē Pasta pakalpojumu direktīvas 12. panta piektajā ievilkumā ietverto nediskriminācijas noteikumu, pārkāpumu.

24.

bpost apstrīdēja šo nolēmumu Cour d’appel de Bruxelles, kura apturēja tiesvedību un lūdza sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

25.

Rakstiskos apsvērumus iesniedza bpost, Beļģija, Itālija, Zviedrija un Komisija. 2014. gada 11. jūnija tiesas sēdes laikā bpost, Beļģija, Francija un Komisija pauda mutvārdu paskaidrojumus.

26.

Vispirms es izvērtēšu to, kura ir piemērojamā Pasta pakalpojumu direktīvas redakcija šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīšanas nolūkos. Pēc tam, pirms pievērsties galvenajam jautājumam, vai modelis “atbilstoši sūtītājam” ir saderīgs ar principu, ka vispārējo pasta pakalpojumu tarifiem jābūt nediskriminējošiem, es izvērtēšu, vai Pasta pakalpojumu direktīvas 12. panta piektais ievilkums attiecas uz apjoma atlaidēm.

27.

Iesniedzējtiesai lūdzot padomu par Pasta pakalpojumu direktīvas, ar grozījumiem, kas izdarīti gan ar 2002. gada direktīvu, gan 2008. gada direktīvu, 12. pantu, bpost apgalvo, ka redakcija, kas izriet no 2002. gada direktīvas (kas joprojām ietvēra atsauci uz “apietām izmaksām”), ir piemērojama pamatlietā.

28.

Gala termiņš 2008. gada direktīvas transponēšanai bija 2010. gada 31. decembris un attiecīgajā datumā tā tika atbilstoši transponēta Beļģijas valsts tiesību aktos. Ņemot vērā, ka pamatlietā galvenais uzsvars tiek likts uz apjoma atlaidēm, ko bpost piešķīra 2010. gadā, man šķiet, ka formāli uz izskatāmo strīdu attiecas tā 12. panta redakcija, kas izriet no 2002. gada direktīvas.

29.

Tomēr 2008. gada direktīva stājās spēkā 2008. gada 27. februārī. Kā to pareizi ir ierosinājusi IBPT pamatlietā apstrīdētajā nolēmumā, šo apstākli nevar atstāt bez ievērības, izvērtējot to, kura Pasta pakalpojumu direktīvas redakcija Tiesai būtu jāņem vērā šajā tiesvedībā. Patiesi pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka direktīvas transponēšanai paredzētajā termiņā tās adresātēm dalībvalstīm ir jāatturas pieņemt noteikumus, kas varētu būtiski apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu ( 19 ). Līdz ar to, sākot ar direktīvas spēkā stāšanās dienu, dalībvalsts tiesām cik vien iespējams ir jāatturas interpretēt valsts tiesības tādā veidā, kas pēc transpozīcijas termiņa beigām var nopietni apdraudēt šajā direktīvā paredzētā mērķa sasniegšanu ( 20 ).

30.

Tā kā 2008. gada direktīva pamatlietā izskatāmo faktu rašanās laikā jau bija stājusies spēkā, Cour d’appel de Bruxelles lūgtā interpretācija, kas saistīta ar 12. panta redakciju, kura izriet no minētās direktīvas, ir jāuzskata par noderīgu minētajai tiesai, lai tā varētu izlemt tajā izskatāmo lietu, ievērojot manis tikko minēto pienākumu ( 21 ).

31.

Tāpēc es uzskatu, ka Tiesai būtu jāatbild uz tai uzdotajiem jautājumiem, ņemot vērā minēto redakciju.

32.

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz padomu par Pasta pakalpojumu direktīvas 12. panta piektā ievilkuma piemērošanas jomu un to, kā tas ir saistīts ar vispārējo principu, kas noteikts ceturtajā ievilkumā, ka vispārējā pasta pakalpojuma tarifiem jābūt nediskriminējošiem.

33.

Vispirms man ir jānorāda, ka, manuprāt, atbilde uz pirmo jautājumu neietekmē iesniedzējtiesas otrajā un trešajā jautājumā ietverto diskriminācijas problēmu. Tā tas ir tāpēc, ka 12. panta ceturtajā ievilkumā ir skaidri noteikts, ka visiem VPS piemērotajiem vispārējā pakalpojuma tarifiem vienmēr ir jābūt nediskriminējošiem.

34.

Lai gan sākotnējā Pasta pakalpojumu direktīvas redakcijā jau bija ietverts vispārējais princips, ka vispārējā pasta pakalpojuma tarifiem ir jābūt nediskriminējošiem, tikai tad, kad tika veikti grozījumi ar 2002. gada direktīvu, 12. pantā tika pievienots piektais ievilkums par “īpašajiem tarifiem”. Šajā ievilkumā ir noteikts, ka VPS, piemērojot šādus “īpašos tarifus”, ir jāievēro pārredzamības un nediskriminācijas princips. Pasta pakalpojumu direktīvā attēlošanai ir minēti pakalpojumi, ko sniedz uzņēmumiem, vairumnosūtītājiem vai dažādu lietotāju pasta sūtījumu apkopotājiem.

35.

Lietā Deutsche Post u.c. ( 22 ) Tiesa nolēma, ka 12. panta piektais ievilkums ir īpaši paredzēts, lai regulētu situāciju, kad VPS dažiem saviem klientiem “sniedz pieeju pasta iestāžu tīklam citos, nevis parastajos piekļuves punktos, kā arī piekrīt īpašiem tarifiem vēl liberālāk nekā noteikts [Pasta pakalpojumu direktīvā]”. Tādējādi šis noteikums attiecas uz atlaidēm par sūtījumu sagatavošanu, kas tiek piešķirtas klientiem, kuri veic sūtījumu sagatavošanu un tādējādi cenšas piekļūt pasta sistēmai ar citiem nosacījumiem un citos piekļuves punktos nekā tie, kas ir paredzēti parasto vēstuļu pasta pakalpojumiem.

36.

Tomēr Deutsche Post u.c. (EU:C:2008:141) attiecās tikai uz atlaidēm par sūtījumu sagatavošanu. Šajā gadījumā ir jāizskata jautājums par to, vai 12. panta piektais ievilkums ir piemērojams arī apjoma atlaidēm. Vai tās ir ietvertas “īpašo tarifu” jēdzienā?

37.

Šis jautājums rodas it īpaši tāpēc, ka saskaņā ar 12. panta redakciju, kas izriet no 2002. gada direktīvas, šādos īpašajos tarifos “tiek ņemtas vērā apietās izmaksas salīdzinājumā ar visām standarta pakalpojuma funkcijām, ko piedāvā individuālo pasta sūtījumu savākšanā, pārvadāšanā, šķirošanā un piegādē”. Turklāt, lai gan ar 2008. gada direktīvu šis teikums tika dzēsts no 12. panta, šīs direktīvas preambulas 39. apsvērumā joprojām bija noteikts, ka “tarifos būtu jāņem vērā apietās izmaksas salīdzinājumā ar visām standarta pakalpojuma funkcijām, ko piedāvā individuālo pasta sūtījumu savākšanā, šķirošanā, pārvadāšanā un piegādē”.

38.

bpost un Francijas valdība būtībā apgalvo, ka atsauce uz “apietajām izmaksām” gan 2002. gada direktīvas 12. panta piektā ievilkuma redakcijā, gan 2008. gada direktīvas preambulā norāda uz to, ka šis ievilkums būtu jātulko kā tāds, kas ir piemērojams tikai atlaidēm par sūtījumu sagatavošanu, kuras tiek piešķirtas par sūtījumu sagatavošanu pirms to iesnigšanas un izrietošajiem izmaksu samazinājumiem VPS. Turpretim Beļģijas, Itālijas un Zviedrijas valdības un Komisija norāda, ka apjoma atlaides līdzīgi nozīmē VPS veiktu “īpašo tarifu” piemērošanu: gan atlaides par sūtījumu sagatavošanu, gan apjoma atlaides izriet no “parastajiem” tarifiem, kas ir piemērojami parasto vēstuļu pasta pakalpojumiem. Beļģijas valdība uzskata, ka atsauce uz “apietajām izmaksām” pašā 12. pantā un/vai 2008. gada direktīvas preambulā ir paredzēta tikai, lai atainotu izmaksu saskaņošanas principu saistībā ar atlaidēm par sūtījumu sagatavošanu. To nevarot interpretēt ka tādu, kas ierobežo “īpašo tarifu” jēdzienu.

39.

Pasta pakalpojumu direktīvā nav definēti “īpašie tarifi”. Tās 12. panta piektajā ievilkumā minētie trīs piemēri nav īpaši skaidri. Tā ir, ka atsauce uz “uzņēmumiem, vairumnosūtītājiem vai dažādu lietotāju pasta sūtījumu apkopotājiem” rosina domāt, ka īpašie tarifi attiecas uz lietotājiem, kuri sūta lielāka apjoma pasta sūtījumus, kā parasti. Tomēr, kā es esmu izskaidrojusi iepriekš, VPS piegādāto sūtījumu apjoms ir faktors, kas – kaut arī daudz savādāk – tiek ņemts vērā, aprēķinot gan atlaides par sūtījumu sagatavošanu, gan apjoma atlaides ( 23 ).

40.

Tāpat arī 2002. gada direktīvas [12. panta] piektā ievilkuma redakcijā ietvertais noteikums, ka īpašajos tarifos “tiek ņemtas vērā apietās izmaksas salīdzinājumā ar visām standarta pakalpojuma funkcijām, ko piedāvā individuālo pasta sūtījumu savākšanā, pārvadāšanā, šķirošanā un piegādē”, sniedz noteiktu risinājumu. Šo teikumu var saprast gan kā tādu, kas rezumē pašu “īpašo tarifu” jēdzienu – tādā gadījumā īpašie tarifi attiecas tikai uz atlaidēm par sūtījumu sagatavošanu – vai kā tādu, ar kuru tiek uzsvērts izmaksu saskaņošanas princips atlaižu par sūtījumu sagatavošanu jomā, neskarot piektā ievilkuma piemērošanu apjoma atlaidēm. Tas pats attiecas arī uz 2008. gada direktīvas preambulā ietverto atsauci uz “apietajām izmaksām”.

41.

Tomēr 2002. gada direktīvas ( 24 ) izstrādāšanas vēsture, šķiet, norāda, ka “īpašie tarifi” attiecas tikai uz situāciju, kad VPS apiet izmaksas, sniedzot iespēju saviem klientiem, kuri daļu no pasta sūtījuma apstrādes ir veikuši paši, piekļūt pasta iestāžu tīklam citos piekļuves punktos, nekā tie, kuros pasta sūtījumi parasti tiek nodoti pasta iestāžu tīklā, kā, piemēram, šķirošanas birojiem. No 2000. gada Komisijas priekšlikuma ir acīmredzams, ka piektā ievilkuma pievienošana 12. pantam tika uzskatīta par nepieciešamu, lai vērstos pret vairāku VPS īstenoto praksi, kad viņi atšķirīgi izturējās pret vairāku kategoriju klientiem saistībā ar atlaides par sūtījumu sagatavošanu piešķiršanu. Šī grozījuma mērķis tādējādi bija skaidri noteikt, ka, piešķirot šādas atlaides, VPS tas ir jādara, ņemot vērā nediskriminējošus pamatus, it īpaši attiecībā uz sūtītājiem un starpniekiem. Tāpat saskaņā ar piekto ievilkumu nosacījumi, kas ir saistīti ar atlaidēm par sūtījumu sagatavošanu – piemēram, minimālie vai maksimālie iepriekš sašķiroto pasta sūtījumu apjomi, kas dod tiesības uz atlaidi, vai to iesaiņošana – ir jāpiemēro neatkarīgi no klienta identitātes ( 25 ).

42.

Fakts, ka jaunais ievilkums netika iekļauts 4. nodaļā (“Nosacījumi, ar ko reglamentē nerezervēto pakalpojumu sniegšanu un piekļuvi pasta iestāžu tīklam”), kā to bija ierosinājusi Komisija, bet gan 5. nodaļā (“Tarifu principi un uzskaites caurskatāmība”), manuprāt, neietekmē šo secinājumu. Kā Tiesa skaidri noteica lietā Deutsche Post u.c., jaunais noteikums nebija paredzēts tam, lai regulētu pašu piekļuvi pasta iestāžu tīklam, paredzot pienākumu VPS nodrošināt pieeju pasta sistēmai ar citiem nosacījumiem un citiem piekļuves punktiem nekā tie, kas ir paredzēti parasto vēstuļu pasta pakalpojumiem ( 26 ). Drīzāk mērķis bija izvairīties no diskriminējošiem tarifiem, ja VPS nolemtu šādu pieeju nodrošināt. Manuprāt, šis varētu arī būt iemesls, kāpēc Francijas un Portugāles Padomes Pasta pakalpojumu jautājumu darba grupas locekļi uzskatīja, ka jaunais ievilkums “labāk iederētos” Pasta pakalpojumu direktīvas 12. pantā, nevis 9. pantā ( 27 ).

43.

Tāpēc es uzskatu, ka Pasta pakalpojumu direktīvas redakcijā, kas izriet no 2002. gada direktīvas, 12. panta piektais ievilkums attiecās tikai uz atlaidēm par sūtījumu sagatavošanu.

44.

Šo secinājumu, ko apstiprina arī 2002. gada direktīvas preambulas 29. apsvērums, neapdraud Beļģijas un Itālijas valdību, ko atbalsta Komisija, arguments, ka uz apjoma atlaidēm jebkurā gadījumā attiecas šis noteikums, jo lielāku apjomu pasta sūtījumu apstrāde ietver izmaksu ietaupījumu VPS apjomradītu ietaupījumu veidā.

45.

Netiek apstrīdēts, ka lielāka apjoma pasta sūtījumu apstrāde un piegāde, ko veicina apjoma atlaides, ļauj VPS gūt labumu no apjomradītiem ietaupījumiem, izdalot fiksētās izmaksas uz lielāku skaitu pasta sūtījumu vienību. Tomēr es neesmu pārliecināta, ka šādi daļēji automātiski apjomradīti ietaupījumi ietilpst Pasta pakalpojumu direktīvā noteiktajā “apieto izmaksu” jēdzienā.

46.

Kā es jau esmu teikusi, atsauce uz “apietajām izmaksām” 2002. gada piektā ievilkuma redakcijā bija attiecināma uz trešo personu dalību kādā daļā no pasta pārvadāšanas sistēmas. Apjomradīti ietaupījumi drīzāk rodas no kopējā VPS apstrādātā pasta sūtījumu apjoma pieauguma, nevis no šī VPS veikto parastā vēstuļu pasta pakalpojumu izmaiņām. Turklāt nav viegli precīzi paredzēt, kā pieprasījums pēc pasta pakalpojumiem var attīstīties apjoma atlaižu rezultātā. Faktiskus apjomradītus ietaupījumus var izmērīt tikai, ņemot vērā kopējo VPS apstrādāto pasta sūtījumu apjomu. Tāpēc man šķiet sarežģīti, ja ne neiespējami, iepriekš aprēķināt (nosakot “īpašos tarifus”), kura šādu ietaupījumu daļa (un tādējādi apietās izmaksas) varētu būt īpaši saistīta ar pieprasījuma pēc pasta pakalpojumiem, kas radies no apjoma atlaidēm, pieaugumu. Turpretim ir vieglāk noteikt izmaksas, ko apiet VPS, ja trešā persona veic daļu no pasta sūtījumu apstrādes sistēmas darbībām.

47.

Vai atsauces uz “apietajām izmaksām” dzēšana 12. panta piektajā ievilkumā ar 2008. gada direktīvu maina šī noteikuma piemērošanas jomu?

48.

Šeit es vēlos norādīt, ka Komisijas sākotnējā priekšlikumā par 2008. gada direktīvu šāds grozījums nebija ietverts. Saistībā ar minēto Komisija secināja, ka attiecībā uz “tīkla šķirošanas un piegādes daļu [..] dalībvalstis turpina ievērot 12. panta piektā ievilkuma noteikumus, un atkarībā no valsts apstākļiem var veikt citus pasākumus, lai nodrošinātu piekļuvi valsts pasta infrastruktūras tīklam ar nosacījumiem, kuros ir ievērots pārredzamības un nediskriminācijas princips” ( 28 ). Manuprāt, minētais apstiprina (kaut arī netieši), ka Komisijas nolūks nebija atkārtoti definēt piektajā ievilkumā iekļauto “īpašo tarifu” jēdzienu, lai tas attiektos arī uz apjoma atlaidēm.

49.

Es nesaskatu iemeslu uzskatīt, ka atsauces uz “apietajām izmaksām” galīgā dzēšana no 12. panta bija saistīta ar šādu atkārtotu definēšanu.

50.

Pirmkārt, kā to pareizi norāda bpost un Francijas valdība, 2008. gada direktīvas preambulas 39. apsvērumā joprojām ir atsauce uz “apietajām izmaksām” saistībā ar VPS sniegtajiem pakalpojumiem, salīdzinot ar visām standarta pakalpojuma funkcijām, ko piedāvā individuālo pasta sūtījumu savākšanā, šķirošanā, pārvadāšanā un piegādē.

51.

Otrkārt, 2008. gada direktīvas izstrādāšanas vēsture ( 29 ) neietver nevienu norādi uz to, ka atsauce uz “apietajām izmaksām” tika dzēsta no 12. panta piektā ievilkuma, lai nodrošinātu to, ka šis noteikums turpmāk attieksies gan uz atlaidēm par sūtījumu sagatavošanu, gan apjoma atlaidēm.

52.

Manuprāt, minētā izstrādāšanas vēsture drīzāk atbilst Francijas valdības tiesas sēdes laikā apgalvotajam, ka jaunā piektā ievilkuma izstrāde ataino kompromisu attiecībā uz elastību, kas VPS būtu jābauda, nosakot tā tarifus.

53.

Minētā valdība izskaidroja, ka saistībā ar pasta pakalpojumu tirgu turpmāku liberalizāciju vairāki VPS bija uzsvēruši nepieciešamību pēc lielākas tarifu elastības (t.i., mazāk valsts iestāžu uzliktiem ierobežojumiem), lai varētu pielāgoties augošajai konkurencei.

54.

Kaut arī tika minētas šīs bažas, 2006. gada Komisijas priekšlikumā nebija ierosināts atcelt noteikumu, ka īpašo tarifu ietvaros būtu jāņem vērā izmaksas, kuras VPS apiet, ja klients veic daļu no pasta sūtījumu apstrādes sistēmas darbībām. Šajos apstākļos vairākiem VPS varēja rasties bažas, ka tiem tiks liegts pielāgot savus īpašos tarifus mainīgajiem konkurences apstākļiem, ieskaitot nepieciešamības gadījumā lielāku atlaižu par sūtījumu sagatavošanu piešķiršanu nekā tās, kas automātiski rastos no apieto izmaksu atainojuma ( 30 ). Saistībā ar minēto Eiropas Parlaments ierosināja pievienot papildu apsvērumu 2008. gada direktīvas preambulā, uzsverot, ka “ir nepieciešams, lai [VPS] uzņēmumiem, liela apjoma pasta sūtījumu sūtītājiem un pasta sūtījumu saņēmējiem no dažādiem klientiem nodrošinātu elastīgākus tarifu nosacījumus” ( 31 ).

55.

Risinājums, kurš Padomē guva lielāko atbalstu – neskatoties uz Komisijas un dažu dalībvalstu iebildumiem – bija dzēst atsauci uz “apietajām izmaksām” 12. panta piektajā ievilkumā, paredzot lielāku cenu noteikšanas elastību VPS ( 32 ). Tomēr galīgais 2008. gada direktīvas preambulas 39. apsvēruma formulējums, salīdzinot ar Parlamenta priekšlikumu, rosina domāt, ka minētā dzēšana bija daļa no kompromisa: no vienas puses, ar šo apsvērumu tiek paskaidrots, ka VPS būtu jābauda lielāka cenu noteikšanas elastība, tomēr “ievērojot cenu pamatotības principu”; no otras puses, otrais šī apsvēruma teikums ataino (tikai ar nelielām izmaiņām) atsauci uz apietajām izmaksām, kas agrāk bija ietverta 12. panta piektajā ievilkumā ( 33 ).

56.

Tāpēc es secinu, ka 12. panta piektajā ievilkumā esošās atsauces uz “apietajām izmaksām” dzēšana 2008. gada direktīvas pieņemšanas rezultātā negrozīja šī noteikuma materiālo piemērošanas jomu, kas attiecas tikai uz atlaidēm par sūtījumu sagatavošanu.

57.

Iepriekš minētā izstrādāšanas vēsture arī apstiprina manu viedokli, ka būtiskā diskriminācijas problēma, uz ko norāda iesniedzējtiesa, neattiecas uz jautājumu par to, vai ir jāpiemēro Pasta pakalpojumu direktīvas 12. panta ceturtais vai (kāda no) piektā ievilkuma (redakcijām). ES likumdevēja nolūks, pievienojot minētajam noteikumam piekto ievilkumu, acīmredzami nebija grozīt vispārējo tarifu diskriminācijas aizliegumu, kas jau ir iekļauts Pasta pakalpojumu direktīvas sākotnējā redakcijā. Kā to var secināt no 2000. gada Komisijas priekšlikuma, konkrētais mērķis bija vērsties pret pastāvošajām diskriminējošajām darbībām, ko īstenoja vairāki VPS sniedzēji attiecībā uz atlaidēm par sūtījumu sagatavošanu.

58.

No minētā izriet, ka tad, ja Tiesa nepiekristu manam viedoklim un secinātu, ka piektais ievilkums ir piemērojams gan apjoma atlaidēm, gan atlaidēm par sūtījumu sagatavošanu, atbilde, kuru es ierosinu sniegt uz turpmāk izskatīto 2. jautājumu, pēc analoģijas var tikt piemērota, lai atbildētu uz 3. jautājumu.

59.

Es sākšu ar secinājumu, ka izskatāmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir koncentrēts tikai uz apjoma atlaižu sistēmu, ko bpost piešķīra 2010. gadā ( 34 ). Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas pārliecināties, vai modelis “atbilstoši sūtītājam” ir saderīgs ar vienlīdzīgas attieksmes principu, kas izklāstīts Pasta pakalpojumu direktīvas 12. panta ceturtajā ievilkumā. Kā norāda bpost, atbilde uz šo jautājumu visdrīzāk tieši attieksies ne tikai uz Beļģiju, bet arī uz vairākām citām dalībvalstīm, kurās VPS aprēķina apjoma atlaides, ņemot vērā pasta sūtījumu apjomu, ko katrs atsevišķs sūtītājs nolemj nosūtīt.

60.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ir viens no ES tiesību pamatprincipiem, nozīmē, ka līdzīgas situācijas nedrīkst aplūkot atšķirīgi, ja vien šādai atšķirīgai attieksmei nav objektīva pamatojuma, un ka situācijas, kuras nav līdzīgas, nedrīkst aplūkot vienādi ( 35 ). Izvērtējot situāciju salīdzināmību, ir jāņem vērā visas to raksturojošās iezīmes, ieskaitot tās jomas principus un mērķus, uz kuru attiecas konkrētais Savienības tiesību akts ( 36 ).

61.

Vispirms, man šķiet, ka pretēji bpost apgalvotajam, pamatlietā apskatītā apjoma atlaižu sistēma patiešām ietver atšķirīgu attieksmi pret starpniekiem un atsevišķiem vairumnosūtītājiem. Izmantojot manis iepriekš pausto attēlojumu ( 37 ), modeļa “atbilstoši sūtītājam” ietvaros starpnieks kvalificētos tikai 10 % lielai atlaidei attiecībā uz pasta sūtījumiem no katra no trim sūtītājiem, turpretim atsevišķs vairumnosūtītājs, kas piegādā VPS tieši šāda paša apjoma pasta sūtījumu – un tādējādi faktiski radot attiecīgajam VPS tā paša apjoma ienākumus – kvalificētos 20 % lielai atlaidei.

62.

Šajā gadījumā galvenais jautājums ir, vai (vairum)nosūtītāji un starpnieki atrodas salīdzināmā situācijā attiecībā uz apjoma atlaidēm, tā, ka šāda atšķirīga attieksme ir pretlikumīga.

63.

bpost un Francijas valdība saistībā ar minēto uzsver, ka tikai sūtītāji patiesi rada pieprasījumu pēc pasta pakalpojumiem. Apjoma atlaides esot paredzētas šī pieprasījuma veicināšanai. Tāpēc esot pamatoti aprēķināt šīs atlaides tādā veidā, ka tiek atalgots tikai sūtītāja lēmums nosūtīt vairāk pasta sūtījumu, nevis starpnieka spēja savākt liela apjoma pasta sūtījumus no dažādiem sūtītājiem. Turpretim Beļģijas, Itālijas un Zviedrijas valdības un Komisija apgalvo, ka sūtītāji un starpnieki ir salīdzināmā situācijā, jo bpost katram sniegtais pakalpojums ir viens un tas pats.

64.

Vispirms man jāpaskaidro, ka mani nepārliecina Beļģijas, Itālijas un Zviedrijas valdību un Komisijas arguments, ka Tiesas pamatojums lietā Deutsche Post u.c. ( 38 ) var tikt vienkārši piemērots šajā gadījumā.

65.

Minētajā lietā Tiesai bija jāpārliecinās, vai ar Pasta pakalpojumu direktīvas noteikumiem Deutsche Post (VPS Vācijā) tika liegts atteikties uzņēmumiem, kuri komercnolūkos un paši savā vārdā apkopoja dažādu sūtītāju pasta sūtījumus, piemērot īpašos tarifus, ko šis VPS nodrošināja biznesa klientiem par minimāla apjoma iepriekš sašķirotu pasta sūtījumu nodošanu tā šķirošanas birojos. Tādējādi Deutsche Post u.c. attiecās uz pakārtoto pieeju pasta sūtījumu apstrādes sistēmai ar citiem nosacījumiem un citiem piekļuves punktiem nekā tie, kas ir paredzēti parasto vēstuļu pasta pakalpojumiem. Tiesa būtībā nolēma, ka, lai gan Pasta pakalpojumu direktīvas 12. panta piektais ievilkums nav paredzēts, lai noskaidrotu jautājumu, vai VPS principā ir pienākums nodrošināt šādu pieeju, Deutsche Post atteikšanās attiecināt uz starpniekiem atlaižu par sūtījumu sagatavošanu sistēmu, kas bija pieejama sūtītājiem (uzņēmumiem), nebija saderīga ar šajā normā ietverto vienlīdzīgas attieksmes noteikumu ( 39 ). Tādējādi Tiesa netieši, bet noteikti atzina, ka individuāli sūtītāji un starpnieki ir salīdzināmā situācijā attiecībā uz atlaidēm par sūtījumu sagatavošanu.

66.

Manuprāt, šo apsvērumu piemērošana izskatāmajā lietā radītu to, ka tiktu noliegts, ka individuāli sūtītāji un starpnieki ir atšķirīgā situācijā attiecībā uz apjoma atlaidēm, ņemot vērā faktu, ka tikai individuāli sūtītāji rada autonomu pieprasījumu pēc vēstuļu pasta. Lai attēlotu šo atšķirību, ir noderīgi izpētīt iespējamo modeļa “atbilstoši sūtītājam” ietekmi uz tirgu un salīdzināt to ar ietekmi, ko var sagaidīt, ka radīs “uzkrāšanas” modelis.

67.

Pieņemsim, ka individuāls vairumnosūtītājs A (piemēram, banka, kas sūta liela apjoma administratīva pasta sūtījumus), ir tiesīgs saņemt 10 % apjoma atlaidi. Iedomāsimies, ka A nolemj uzticēt tieši šī paša apjoma pasta sūtījumu starpniekam X, lai to tālāk nogādātu VPS. Saskaņā ar modeli “atbilstoši sūtītājam” šim lēmumam nav nekādas ietekmes uz apjoma atlaides apmēru, ko rada pasta sūtījuma apjoms, kas rodas no A. Tādējādi X saņems 10 % atlaidi par šo pasta sūtījumu. Turpretim, piemērojot “uzkrāšanas” modeli, X būs tiesības uz apjoma atlaidi par pasta sūtījumu, kas rodas no A, atbilstoši uzkrātajiem pasta sūtījumu apjomiem no visiem tā klientiem, ko tas piegādā atsauces laika posmā (piemēram, 20 %).

68.

Tagad pieņemsim, ka A noslēdz līgumu ar starpnieku Y, kurš ir lielāks par X, par apstrādi un piegādi VPS attiecībā uz tieši tikpat lielu pasta sūtījumu apjomu. Saskaņā ar modeli “atbilstoši sūtītājam” Y atkal būs tiesības uz 10 % atlaidi par apjomiem, kas rodas no A. Saskaņā ar “uzkrāšanas” modeli apjoma atlaide, ko Y saņem par pasta sūtījumu apjomu, kas rodas no A, tiks aprēķināta, ņemot vērā kopējos bruto ieņēmumus, ko VPS radījis Y (piemēram, 30 %).

69.

Visbeidzot, iedomāsimies individuālā sūtītāja B situāciju, kurš nenosūta pietiekami daudz pasta sūtījumu, lai kvalificētos apjoma atlaides saņemšanai. Saskaņā ar modeli “atbilstoši sūtītājam” atlaide netiks piešķirta, neatkarīgi no tā, vai B pats nolems piegādāt savu pasta sūtījumu VPS, vai uzticēt šo uzdevumu starpniekam. Tomēr konkrētā situācija ir ļoti atšķirīga, piemērojot “uzkrāšanas” modeli: B radītie pasta sūtījumu apjomi tad radītu apjoma atlaidi 20 % apmērā, ja tas nolemtu sadarboties ar starpnieku X, un apjoma atlaidi 30 % apmērā, ja tas nolemtu sadarboties ar starpnieku Y.

70.

No šiem piemēriem es izdaru divus secinājumus.

71.

Pirmais ir tāds, ka tikai modelis “atbilstoši sūtītājam” ir tāds, kas varētu mudināt sūtītājus sūtīt vairāk pasta sūtījumu un tādējādi izpildīt apjoma atlaižu mērķi. Tikai sūtītāji ir galu galā atbildīgi par pasta sūtījumu radīšanu. Iespējams, ka starpnieki šādu autonomu pieprasījumu rada tikai ierobežotā apmērā, ciktāl viņi paši ir sūtītāji ( 40 ). Individuālā sūtītāja B situācija ataino šo apgalvojumu: saskaņā ar modeli “atbilstoši sūtītājam”, ja visi pārējie apstākļi ir līdzīgi, B var iegūt apjoma atlaidi, tikai palielinot sava nosūtītā pasta apjomu ( 41 ).

72.

Manuprāt, pamudinājums sūtīt vairāk pasta sūtījumus faktiski izzūd “uzkrāšanas” modeļa ietvaros: tad nozīme ir nevis sūtījumu apjomam, ko sūtītājs nolemj nosūtīt, bet vairāk lēmumam sadarboties ar starpnieku, kā arī izvēlei starp dažādiem starpniekiem. Patiesi, attiecībā uz nemainīgu pasta sūtījumu apjomu, B ir pamudinājums sadarboties ar starpnieku, kurš piedāvā labāko cenu par vienību. Manis minētajā piemērā, šis starpnieks visdrīzāk būtu Y, kas kvalificējas lielāka apmēra apjoma atlaides saņemšanai nekā X un kurš spēs saviem pakalpojumiem noteikt zemāku cenu nekā X ( 42 ).

73.

Tāpēc, ka sūtītāju un starpnieku situācijas attiecībā uz apjoma atlaidēm ir dažādas, “uzkrāšanas” modelis varētu apdraudēt VPS mērķi palielināt pieprasījumu pēc pasta pakalpojumiem. It īpaši var būt risks, ka tirgū parādās “pilnībā administratīvi” starpnieki, kuri apstrādā lielāko iespējamo pasta sūtījumu apjomu – ieskaitot vienības no maza apjoma sūtītājiem – lai saņemt lielākās apjoma atlaides ( 43 ).

74.

Kā bpost pareizi norāda, minētā rezultāts var būt klasiska “neveiksmes” [no-win] situācija. Ja VPS būs jāpiemēro “uzkrāšanas” modelis, tas, iespējams, būs spiests atcelt savu apjoma atlaižu sistēmu, lai saglabātu savu finansiālo līdzsvaru. Tomēr apjoma atlaižu atcelšana visdrīzāk samazinās pieprasījumu pēc pasta pakalpojumiem, dodot priekšroku citiem saziņas veidiem, kā, piemēram, fakss, e‑pasts, apraide un internets ( 44 ). Savukārt minētais varētu ietekmēt vispārēja pakalpojuma finansēšanu, kas kaitētu VPS.

75.

Tāpēc es nevaru piekrist Beļģijas valdības apgalvojumam, ka Tiesas apsvērumi sprieduma Deutsche Post u.c. (EU:C:2008:141) 37. un 38. punktā ir attiecināmi uz izskatāmo lietu. Tajos Tiesa noraidīja Deutsche Post un Vācijas valdības argumentu, ka atlaižu par sūtījumu sagatavošanu sistēmas attiecināšana uz starpniekiem apdraudētu VPS finansiālo stabilitāti (Deutsche Post). Tiesa nolēma, ka Deutsche Post varētu samazināt savas atlaides par sūtījumu sagatavošanu visiem saņēmējiem, “ja izrādītos, ka [starpniekiem] piešķirtās atlaides, [..] kas tiek piedāvātas tikai klientiem komersantiem, [..] ir pārmērīgas, salīdzinot ar apietajām izmaksām” ( 45 ). Kā ir skaidrs no šī formulējuma, Tiesas apsvērumi bija cieši saistīti ar atlaižu par sūtījumu sagatavošanu raksturu: tā kā pēdējās minētās tiek piešķirtas, lai atainotu VPS apietās izmaksas, salīdzinot ar izmaksām par parastajiem vēstuļu pasta pakalpojumiem, to attiecināšana uz starpniekiem nerada neapšaubāmu risku, ka tiks ietekmēta VPS finansiālā stabilitāte. Kā es tikko izskaidroju, minēto argumentāciju nevar attiecināt uz apjoma atlaidēm, jo to samazināšana vai atcelšana var negatīvi ietekmēt pieprasījumu pēc vēstuļu nosūtīšanas pakalpojumiem un tādējādi VPS finansiālo līdzsvaru.

76.

Es piebilstu, ka “uzkrāšanas” modeļa piemērošanu saistībā ar apjoma atlaidēm ir sarežģīti saskaņot ar cenu elastību, ko ES likumdevējs ar nodomu piešķīra VPS, kā atalgojumu par viņu palielinātu pakļaušanu konkurencei, ievērojot Pasta pakalpojumu direktīvas 12. pantā paredzētos ierobežojumus un tos, kas vispārīgāk izriet no Līgumiem (piemēram, LESD 102. pantā noteiktais dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums) ( 46 ).

77.

Otrais secinājums attiecas uz modeļa “atbilstoši sūtītājam” neitralitāti attiecībā uz tā iedarbību uz dažādu pasta tirgus dalībnieku konkurētspēju.

78.

Novērtējot, vai apjoma atlaižu sistēma, kā pamatlietā izskatāmā, ir diskriminējoša, manuprāt, Tiesai vajadzētu ņemt vērā mērķi atvērt pasta pakalpojumu tirgus konkurencei. Kā to apstiprina Pasta pakalpojumu direktīvas preambulas 26. apsvērumā noteiktais, princips, ka vispārējā pakalpojuma tarifiem ir jābūt nediskriminējošiem, un princips, ka būtu jāizvairās no konkurences kropļošanas, ir cieši saistīti. Tādējādi ir nepieciešams, vidē, kurā arvien pieaug konkurence, “gan nodrošināt [VPS] pietiekamu brīvību, lai pielāgotos konkurencei, un vienlaikus, nolūkā garantēt efektīvu konkurenci, gādāt par iespējamā dominējošā operatora uzvedības atbilstīgu uzraudzību” ( 47 ).

79.

Ņemot vērā minēto, man šķiet, ka modelis “atbilstoši sūtītājam” nav tāds, kas varētu kropļot konkurenci. Šī modeļa ietvaros piešķirtās apjoma atlaides apmērs ir atkarīgs tikai no ieņēmumiem, ko VPS radījis katrs atsevišķais sūtītājs atsauces laika posmā. Tādējādi modelis “atbilstoši sūtītājam” ne mudina, ne attur vairumnosūtītājus no savu pasta sūtījumu uzticēšanas starpniekiem.

80.

Pretēji Beļģijas valdības tiesas sēdē paustajiem apsvērumiem, es nesaskatu iemeslu uzskatīt, ka modelis “atbilstoši sūtītājam” vispārīgi apdraud starpnieku dzīvotspēju. Kaut arī minētais modelis kavē pilnībā administratīvu starpnieku rašanos, tas neietekmē potenciālo interesi izmantot “sūtījumu sagatavošanas” starpnieku, kas varētu būt vairumnosūtītājam. Minētā parasti ir situācija, kad par to pašu “marku uzlīmēšanas tarifu” sūtītājs varētu tikai sagatavot, iepriekš sašķirot un/vai nosūtīt sūtījumu pats par augstāku vidējo maksu. Izlemjot, vai izmantot ārējus pakalpojumus šo uzdevumu veikšanai, nozīme ir vairākiem faktoriem, tādiem kā gatavas infrastruktūras un cilvēkresursu (ne)pieejamība, šo resursu izmaksas, periodiskas svārstības nosūtāmo sūtījumu apjomā, vai vienkārša pārliecība izmantot starpnieku. Fakts, ka saskaņā ar modeli “atbilstoši sūtītājam” starpnieks nevar iegūt lielākas apjoma atlaides (ko viņš var nodot vai var nenodot tālāk klientam) nekā tās, kuras ir pieejamas katram sūtītājam individuāli, neatņem ārējo pakalpojumu izmantošanai tās potenciālo ekonomisko interesi.

81.

Modeļa “atbilstoši sūtītājam” neitrālā ietekme uz starpnieku konkurētspēju krasi kontrastē ar spriedumā Deutsche Post u.c. ( 48 ) apskatītās prakses kropļojošo ietekmi. Tajā fakts, ka starpnieki nevarēja saņemt atlaides par sūtījumu sagatavošanu, ko Deutsche Post piešķīra individuāliem sūtītājiem par minimāla apjoma iepriekš sašķirota pasta sūtījumu nodošanu tā šķirošanas birojos, skaidri kavēja konkurences attīstību pasta starpniecības tirgū. Ar Tiesas nolēmumu minētajā lietā tika atzīts Pasta pakalpojumu direktīvā ( 49 ) ietvertais pasta tirgu liberalizācijas mērķis.

82.

Modelis “atbilstoši sūtītājam” ir vienlīdz neitrāls attiecībā uz dažādu starpnieku konkurenci, ciktāl tas tiem visiem tiek vienādi piemērots ( 50 ). Ja apjoma atlaides pamatojas tikai uz individuālu sūtītāju radītiem pasta sūtījumiem, sūtītāja starpnieka izvēle būs atkarīga (visiem pārējiem rādītājiem esot līdzīgiem) no piedāvātā pakalpojuma kvalitātes. Šī kvalitāte visdrīzāk ietver tādus faktorus kā starpnieka uzticamība, tā pasta šķirošanā izmantotās metodes ērtums, cik ātri tas apstrādā un piegādā pastu VPS un cik liela mērā tas var vai grib par sūtītājam saprātīgu cenu tikt galā ar pēkšņu apstrādājamo pasta sūtījumu apjoma pieaugumu vai samazinājumu.

83.

Turpretim konkurences kropļojumi visdrīzāk radīsies “uzkrāšanas” modeļa ietvaros.

84.

Pirmkārt, šis modelis rada pamudinājumu lielākajai daļai sūtītāju uzticēt savu pastu starpniekam ( 51 ). Šo secinājumu neapdraud fakts, ka nav garantijas, ka (visa) starpnieka saņemtā atlaide tiks nodota tālāk klientiem. Pat pilnībā administratīva starpnieka izmantošana var būt ekonomiski izdevīga sūtītājam, ar nosacījumu, ka starpnieka piedāvājums ļauj sūtītājam nosūtīt pastu par (pat nedaudz) zemāku vidējo cenu nekā tā, ko citādi iekasētu VPS. Piemēram, pieņemot, ka starpnieks Y (kurš “uzkrāšanas” modeļa ietvaros kvalificējas vispārējai atlaidei 30 % apmērā) vairumnosūtītājam A piedāvā atlaidi tikai 12 % apmērā, pēdējam minētajam joprojām būs pamudinājums sadarboties ar Y, jo A saņemtu apjoma atlaidi tikai 10 % apmērā, ja tas uzreiz piegādātu savu pasta sūtījumu VPS.

85.

Otrkārt, “uzkrāšanas” modelis darbojas to starpnieku labā, kuri uzkrāj lielākos pasta sūtījumu apjomus un tādējādi saņem vislielākās atlaides ( 52 ). Minētais kļūst īpaši skaidrs, salīdzinot starpnieku X un Y konkurences situāciju ( 53 ). Piemērā, ko es minēju iepriekš, uzkrāšanas modeļa ietvaros X kvalificējās apjoma atlaidei 20 % apmērā, bet Y kvalificējās apjoma atlaidei 30 % apmērā. Visiem pārējiem apstākļiem esot līdzīgiem, tas nozīmē, ka par vienu un to pašu pakalpojumu Y saņem ievērojamu konkurences priekšrocību, salīdzinot ar X, lai piesaistītu sūtītājus. Y arī piemīt lielāka darbības elastība nekā X. Y (piemēram) var piedāvāt mazāk pārdomātu pakalpojumu, bet daudz lielāku atlaidi; vai to pašu pakalpojumu ar nedaudz lielāku atlaidi un paturēt lielāku peļņas daļu.

86.

Turklāt, ja VPS nevar izmantot modeli “atbilstoši sūtītājam”, tam galu galā var nebūt citas izvēles, kā vispār atcelt savu apjoma atlaižu sistēmu, lai nodrošinātu savu finansiālo dzīvotspēju ( 54 ). Tas visdrīzāk radītu negatīvas sekas pasta pakalpojumu izmantotajiem kopumā.

87.

Šādi konkurences kropļojumi un to blakusefekti acīmredzami nav saderīgi ar Pasta pakalpojumu direktīvā izklāstītajiem mērķiem.

88.

Konkurences veicināšanu ar saistītajiem operatoriem ES likumdevējs uzskatīja par īpaši nozīmīgu pasta pakalpojumu iekšējā tirgus izveidei ( 55 ). Spriedums Deutsche Post u.c. ( 56 ) ataino to, kāda nozīme šī mērķa sasniegšanā ir Pasta pakalpojumu direktīvas 12. pantā paredzētajam nediskriminācijas principam. Tomēr es piekrītu Francijas valdības uzskatam, ka ar konkrēto direktīvu VPS netiek pieprasīts, lai tas noteiktu tarifus veidā, kas dod priekšroku lieliem starpniekiem, nevis maziem starpniekiem un/vai pašam VPS ( 57 ). Gluži pretēji, pozitīva diskriminācija lielo starpnieku labā var būt pretrunā 12. panta ceturtajam ievilkumam, ar kuru tiek noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka pasta pakalpojumu tarifi nav labvēlīgāki noteiktiem klientiem (to kategorijām).

89.

Vēl jo vairāk, manuprāt, izvairīšanās no apjoma atlaižu aprēķināšanas veidā, kas rada konkurences priekšrocības lielākajiem starpniekiem, visdrīzāk veicinās tādu starpnieku rašanos un veiksmīgu attīstību, kuri – neatkarīgi no to izmēra – piedāvā vislabāko pakalpojumu galapatērētājiem. Šāda ziņā modelis “atbilstoši sūtītājam”, šķiet, ietver Pasta pakalpojumu direktīvā noteiktos mērķus uzlabot pasta pakalpojumu kvalitāti ES un veicināt darboties spējīga pasta pakalpojumu iekšēja tirgus izveidi ( 58 ).

90.

Tāpēc es secinu, ka, tā kā sūtītāji un starpnieki objektīvi atrodas atšķirīgās situācijās attiecībā uz apjoma atlaidēm, Pasta pakalpojumu direktīvas 12. panta ceturtajā ievilkumā paredzētais nediskriminācijas princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to VPS netiek aizliegts starpniekam piešķirtās apjoma atlaides aprēķināt, ņemot vērā drīzāk katra starpnieka klienta attiecīgo pasta sūtījumu apjomu noteiktā atsauces laika posmā atsevišķi, nevis ņemot vērā uzkrāto pasta sūtījumu apjomu, ko konkrētais starpnieks piegādājis VPS minētajā laika posmā.

91.

Ņemot vērā manis izklāstītos iemeslus ( 59 ), nav nepieciešams sniegt atsevišķu atbildi uz trešo jautājumu.

92.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Cour d’appel de Bruxelles (Beļģija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: