1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu pirmo reizi dod iespēju Tiesai interpretēt jēdzienu “pabalsti, kas izmaksāti, pamatojoties uz brīvprātīgo apdrošināšanu vai brīvprātīgo tālākapdrošināšanu”, aplūkojot to Regulas (EEK) Nr. 1408/71 46.a panta 3. punkta c) apakšpunkta kontekstā ( 2 ), saskaņā ar kuru šie pabalsti ir izslēgti no valstu noteikumu par nepārklāšanos piemērošanas jomas.

2.

Pamatlietā Arbeidshof te Antwerpen (Antverpenes Darba lietu apelācijas tiesa, Beļģija) apšauba, vai minētais noteikums attiecas uz konkrēto gadījumu par Nīderlandes vecuma pensiju, kas izriet no apdrošināšanas, kura pēc būtības ir obligāta, bet no kuras noteiktos gadījumos ir iespējams lūgt atbrīvojumu.

3.

Regulas Nr. 1408/71 46.a pantā, kā izriet no tā virsraksta, ir iekļauti vispārīgi samazināšanas, apturēšanas vai atsaukšanas noteikumi, kas piemērojami attiecībā uz invaliditātes, vecuma vai apgādnieka zaudējuma pabalstiem saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem.

4.

Šīs regulas 46.a panta 3. punktā ir noteikts:

“Gadījumos, kad pabalsts attiecībā uz invaliditāti, vecumu vai apgādnieka zaudējumu pārklājas ar šā paša veida pabalstu vai atšķirīga veida pabalstu, vai citiem ienākumiem, uz dalībvalsts tiesību aktos izklāstītu samazināšanas, apturēšanas vai atsaukšanas noteikumu piemērošanu attiecas šādi noteikumi:

[..]

[..].”

5.

Regulas (EEK) Nr. 574/72 ( 3 ) 47. pantā ar nosaukumu “Brīvprātīgās apdrošināšanas vai tālākapdrošināšanas laika posmiem atbilstīgu maksājamo summu aprēķins” ir noteikts:

“Katras dalībvalsts institūcija saskaņā ar saviem piemērotajiem tiesību aktiem aprēķina summu, kas atbilst brīvprātīgās apdrošināšanas vai tālākapdrošināšanas laika posmiem, uz kuriem saskaņā ar regulas [Nr. 1408/71] 46.a panta 3. punkta c) apakšpunktu neattiecas tādi citas dalībvalsts noteikumi, kuros paredzēta atsaukšana, samazināšana vai apturēšana.”

6.

Karaļa 1967. gada 21. decembra Dekrēta par darba ņēmēju vecuma un apgādnieka zaudējuma pensiju sistēmu vispārējo regulējumu (Belgisch Staatsblad, 1968. gada 16. janvāris, 441. lpp.) 52. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Ja pārdzīvojušais laulātais var pretendēt, pirmkārt, uz apgādnieka zaudējuma pensiju saskaņā ar algoto darbinieku pensiju shēmu un, otrkārt, uz vienu vai vairākām vecuma pensijām vai jebkuru citu priekšrocību, kas ir saskaņā ar algoto darbinieku pensiju shēmu vai vienu vai vairākām citām pensiju shēmām, apgādnieka zaudējuma pensija var pārklāties ar minētajām vecuma pensijām vienīgi 110 % apmērā no apgādnieka zaudējuma pensijas, kas tiktu piešķirta pārdzīvojušajam laulātajam par pilnu karjeru.”

7.

Likumā par vispārējo vecuma pensiju (Algemene Ouderdomswet, turpmāk tekstā – “AOW”) ir paredzēta obligātā apdrošināšana, it īpaši visiem Nīderlandes valstspiederīgajiem, kuri dzīvo Nīderlandes Karalistes teritorijā.

8.

Karaļa dekrēta par sociālās apdrošināšanas saņēmēju loka sašaurināšanu un paplašināšanu (Besluit beperking en uitbreiding kring verzekerden volksverzekeringen, turpmāk tekstā – “Nīderlandes dekrēts”) 22. pantā ir noteikts:

“Apdrošināšanas pensiju valsts birojs personu, kura nestrādā Nīderlandē, bet dzīvo Nīderlandē un kurai ir tiesības uz pabalstu saskaņā ar citas valsts likumā noteikto vai papildu sociālās apdrošināšanas shēmu vai saskaņā ar starptautiskas organizācijas shēmu, pēc tās pieprasījuma atbrīvo no [AOW] uz tik ilgu laiku, kamēr tai:

[..]”

9.

Nīderlandes valstspiederīgā T. H. Bouman ir bijusi precējusies ar Beļģijas valstspiederīgo un laikā no 1957. līdz 1974. gadam ir dzīvojusi Beļģijā.

10.

Viņas vīrs nomira 1968. gadā, un kopš 1969. gada 1. septembra viņa saņem Beļģijas apgādnieka zaudējuma pensiju.

11.

Pēc atgriešanās Nīderlandē 1974. gadā T. H. Bouman ir veikusi iemaksas Nīderlandes vecuma pensijas shēmā saskaņā ar AOW.

12.

Saskaņā ar Nīderlandes dekrēta 22. pantu T. H. Bouman lūdza viņu atbrīvot no AOW shēmas apdrošināšanas pēdējos četrus gadus pirms pensijas vecuma iestāšanās, proti, no 2003. gada 1. augusta, un atbrīvojumu saņēma. Viņa pārtrauca veikt iemaksas Nīderlandes sociālās apdrošināšanas shēmā, tādēļ viņas pensijas saskaņā ar AOW veidošana netika pabeigta.

13.

Kopš 2007. gada 1. jūnija, kad viņa sasniedza pensijas vecumu, viņa saņem nepilnu pensiju saskaņā ar AOW.

14.

Beļģijas valsts pensiju birojs ar savu 2009. gada 4. februāra lēmumu pārskatīja T. H. Bouman piešķirto apgādnieka zaudējuma pensiju un, ņemot vērā pensijas saskaņā ar AOW apmēru, nolēma to samazināt ar atpakaļejošu spēku, sākot no 2007. gada 1. jūnija, un atgūt pārmaksāto summu.

15.

T. H. Bouman2009. gada 4. maijā ar prasību pret šo lēmumu vērsās Arbeidsrechtbank te Antwerpen (Antverpenes Darba lietu tiesa).

16.

Sociale Verzekeringsbank (Nīderlandes Valsts pensiju birojs, turpmāk tekstā – “SVB”) bija jānosaka, vai pabalsts, kuru saņem T. H. Bouman, ir piešķirts, pamatojoties uz brīvprātīgu apdrošināšanu vai brīvprātīgu tālākapdrošināšanu.

17.

Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, 2009. gada 31. jūlija un 2010. gada 15. jūnija vēstulēs SVB ir norādījis, ka apdrošināšana atbilstoši AOW pēc būtības ir obligātā apdrošināšana un ka runa par brīvprātīgu apdrošināšanu vai brīvprātīgu tālākapdrošināšanu var būt tikai divos gadījumos, proti, pirmkārt, kad gada laikā pēc pirmās obligātās apdrošināšanas uzsākšanas tiek lūgts nosegt agrākos neapdrošinātos laikposmus vai, otrkārt, kad, beidzoties obligātajai apdrošināšanai, ar nākamo gadu tiek lūgts turpināt apdrošināšanu brīvprātīgi. Abos gadījumos obligāti ir jāiesniedz SVB adresēts pieprasījums, un, kā uzskata SVB, neesot nekādu šaubu, ka T. H. Bouman nekad nav izmantojusi šo brīvprātīgās apdrošināšanas vai brīvprātīgās tālākapdrošināšanas iespēju.

18.

Tāpēc SVB secina, ka ieinteresētās personas pensija saskaņā ar AOW“nekādi neattiecas uz kādu brīvprātīgas apdrošināšanas laikposmu, bet gan to pilnībā veido obligātās apdrošināšanas laikposmi.”

19.

Tā kā Arbeidsrechtbank te Antwerpen ar 2010. gada 6. maija spriedumu prasību noraidīja pēc būtības, T. H. Bouman šo spriedumu pārsūdzēja Arbeidshof te Antwerpen.

20.

Arbeidshof te Antwerpen radās šaubas par SVB nostājas atbilstību Regulas Nr. 1408/71 46.a panta 3. punkta c) apakšpunktam, un tā uzskatīja, ka ir kompetenta izskatīt šo jautājumu pamatlietā.

21.

Šādos apstākļos Arbeidshof te Antwerpen nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai pabalsta [saskaņā ar AOW] daļa, kas tiek piešķirta Nīderlandes pilsonim un kas ir pamatota ar apdrošināšanas laikposmu, kad šis Nīderlandes pilsonis pēc vienkārša lūguma var atkāpties no dalības Nīderlandes sistēmā un tādējādi no iemaksu veikšanas un ierobežotu laikposmu to ir darījis, ir pielīdzināma pabalstam, kas piešķirts uz brīvprātīgas tālākapdrošināšanas pamata Regulas Nr. 1408/71 46.a panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē, tādēļ to var neņemt vērā, piemērojot tādu noteikumu par nepārklāšanos, kāds ir Beļģijas 1967. gada 21. decembra Karaļa dekrēts par darba ņēmēju vecuma un apgādnieka zaudējuma pensiju shēmu vispārīgo regulējumu 52. panta 1. punkta pirmā daļa?”

22.

2013. gada 4. marta lēmums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu Tiesas kancelejā tika saņemts 2013. gada 11. martā. T. H. Bouman, Beļģijas Karaliste un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Tā kā šādas prasības nebija, tiesas sēde nav notikusi.

23.

Šī lieta ir īpaša ar to, ka Savienības tiesību interpretāciju ir lūgusi Beļģijas iesniedzējtiesa, kura izsaka šaubas par Nīderlandes pensiju biroja SVB nostājas, kas pausta tā izdotajā dokumentā, atbilstību Savienības tiesību normām.

24.

SVB sagatavotajā dokumentā ir apstiprināts, ka visi T. H. Bouman apdrošināšanas laikposmi ir bijuši obligāti, tādējādi noraidot pieņēmumu, ka viņas Nīderlandes pensiju pilnībā vai daļēji varētu veidot brīvprātīgas apdrošināšanas vai brīvprātīgas tālākapdrošināšanas laikposmi.

25.

Es atgādinu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 574/72 47. pantu kompetentā valsts iestāde aprēķina attiecīgo summu, kas atbilst brīvprātīgās apdrošināšanas vai brīvprātīgās tālākapdrošināšanas laikposmiem, piemērojot otras dalībvalsts noteikumus par nepārklāšanos.

26.

Lai iesniedzējtiesai šajos apstākļos sniegtu pamatotu atbildi, es uzskatu, ka vispirms ir jānoskaidro, vai atzinums, kas sagatavots saskaņā ar Regulas Nr. 574/72 47. pantu, ir saistošs citas dalībvalsts iestādēm.

27.

Administratīvo dokumentu sociālā nodrošinājuma jomā atzīšanas problemātiku ietver dalībvalstu kompetento iestāžu uzdevums labticīgi sadarboties, lai pilnībā īstenotu Savienības tiesību noteikumus un nodrošinātu LESD 45.–48. pantā izvirzītos mērķus. Šis vispārējais uzdevums izriet no lojālas sadarbības principa, kas paredzēts LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā ( 4 ).

28.

Judikatūrā, kas izriet no sprieduma lietā FTS ( 5 ), uz kuru šajā gadījumā norāda Komisija, lai pamatotu, ka SVB nostāja Beļģijas iesniedzējtiesai ir saistoša, Tiesa ir konstatējusi, ka atzinums par piemērojamajiem tiesību aktiem, kas sagatavots saskaņā ar Regulas Nr. 574/72 III sadaļas noteikumiem (apliecinājums E 101) ( 6 ), ir saistošs citu dalībvalstu sociālās nodrošināšanas iestādēm, ciktāl tas apliecina norīkoto darba ņēmēju piesaisti tās dalībvalsts sociālās nodrošināšanas shēmai, kurā uzņēmums darbojas.

29.

Šāds risinājums atbrīvo minēto apliecinājumu no uzņēmējas dalībvalsts tiesu īstenotas kontroles, pakļaujot iespējamo tiesvedību risināšanu izlīguma procedūrai, kas noteikta Savienības regulējumā ( 7 ), neizslēdzot tiesību aizsardzības iespējas izdevējas iestādes dalībvalstī, kā arī to, ka uzņēmēja dalībvalsts pret izdevējas iestādes dalībvalsti var uzsākt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi ( 8 ).

30.

Ja arī šāda tiesas kontroles ierobežošana ir attaisnojama ar juridisko noteiktību, kas attiecināma uz administratīvajiem dokumentiem, kuri apliecina ieinteresētās personas piesaisti dalībvalsts sociālā nodrošinājuma shēmai, tā, manuprāt, tomēr nebūtu tādā pašā mērā automātiski attiecināma uz citiem atzinumiem, kas sniegti Regulas Nr. 1408/71 reglamentētajā jomā.

31.

Manuprāt, šo nostāju apstiprina arī pieeja, kuru Tiesa ir izmantojusi savā spriedumā lietā Adanez-Vega, jautājumā par tādu apdrošināšanas laikposmu apstiprināšanu, kuri īstenoti citā dalībvalstī, kas izmantota, lai konstatētu tiesību uz bezdarbnieka pabalstu esamību. Atsaucoties uz iepriekš minēto spriedumu lietā FTS, Tiesa ir lēmusi, ka Spānijas kompetentās iestādes izdotais atzinums, kurā minēti apdrošināšanas laikposmi vai nodarbinātības laikposmi, kuri īstenoti algota darbinieka statusā, nav uzskatāms par neatsaucamu pierādījumu ne Vācijas kompetentajai iestādei, ne Vācijas tiesām, kas nozīmē, ka pēdējām minētajām ir pilnīgi brīvas tiesības pārbaudīt šī atzinuma saturu ( 9 ) .

32.

Tādējādi, manuprāt, ir iespējams nošķirt, pirmkārt, administratīvos dokumentus, kas apliecina ieinteresētās personas piesaisti, un, otrkārt, dokumentus, kas paredzēti, lai precizētu notikumus vai laikposmus, kas īstenoti saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem, lai noteiktu tiesības, kuras izriet no uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem.

33.

Otrajā gadījumā uzņēmējai dalībvalstij, kurai ir jānosaka ieinteresētās personas tiesības, ir pilnīga brīvība kontrolēt visus saistītos elementus, tostarp tos, kurus ir apstiprinājusi atzinuma izdevēja iestāde.

34.

Tieši tā ir šajā gadījumā, jo Beļģijas iestādēm ir jāņem vērā apdrošināšanas laikposmi, kas īstenoti saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem, lai varētu noteikt T. H. Bouman tiesību apmēru, kāds tas izriet, piemērojot Beļģijas noteikumus par nepārklāšanos. Šādos apstākļos Beļģijas tiesa var pārbaudīt Nīderlandes iestāžu sagatavotu atzinumu, piemērojot Regulas Nr. 574/72 47. pantu, it īpaši saistībā ar tā atbilstību Savienības tiesībām.

35.

Tādējādi iesniedzējtiesa var pamatoti Tiesai uzdot prejudiciālu jautājumu, kas rodas, veicot šādu pārbaudi.

36.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un noteikumu, kuru daļa tā ir, mērķi ( 10 ). Savienības tiesību normas izcelsme var nodrošināt arī elementus, kas nepieciešami tās interpretēšanai ( 11 ).

37.

Es vispirms precizēšu, ka jēdzienam “brīvprātīga apdrošināšana vai brīvprātīga tālākapdrošināšana” Regulā Nr. 1408/71 nav sniegta juridiska definīcija.

38.

Attiecībā uz Regulas Nr. 1408/71 46.a panta 3. punkta c) apakšpunkta formulējumu ir jānorāda, ka regulas dažādu valodu redakcijās “brīvprātīgas apdrošināšanas vai brīvprātīgas tālākapdrošināšanas” apzīmēšanai tiek izmantoti nedaudz atšķirīgi vārdi, kuri tomēr ir vienoti, akcentējot, ka pievienošanās apdrošināšanai ir brīvprātīga ( 12 ).

39.

Runājot par interpretējamās tiesību normas kontekstu, es atgādinu, ka Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas noteikumi veido pilnīgu un vienveidīgu tiesību kolīziju sistēmu, kuras pamatā ir princips, ka ir piemērojami tikai vienas valsts tiesību akti ( 13 ).

40.

Principā šī koordinēšanas sistēma neattiecas uz brīvprātīgo apdrošināšanu vai brīvprātīgo tālākapdrošināšanu, jo saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 15. panta 1. punktu tām nav piemērojams šīs regulas 13. un 14. pants, izņemot gadījumus, kad attiecīgajā nozarē dalībvalstī pastāv vienīgi brīvprātīgā shēma ( 14 ).

41.

Regulas Nr. 1408/71 46.a panta 3. punkta c) apakšpunktā nav paredzēta brīvprātīgās apdrošināšanas vai brīvprātīgās tālākapdrošināšanas nepārklāšanās noteikumu piemērošana gadījumos, kad tie ir paredzēti dalībvalsts tiesību aktos.

42.

Šī noteikuma loģiskās sekas ir brīvprātīgās apdrošināšanas vai brīvprātīgās tālākapdrošināšanas izslēgšana no koordinēšanas sistēmas, kuras pamatā ir princips, ka ir piemērojami tikai vienas valsts tiesību akti. Tas ļauj personai, kura pārvietojas Eiropas Savienībā un kura ir izvēlējusies citā dalībvalstī brīvprātīgi veidot vecuma, invaliditātes vai apgādnieka zaudējuma pensiju, saglabāt papildu sociālo nodrošinājumu atbilstoši šai izvēlei.

43.

Šo apsvērumu apstiprina aplūkotā noteikuma izcelsme, jo tas Regulā Nr. 1408/71 ir iekļauts saskaņā ar Regulu Nr. 1248/92.

44.

Kā izriet no Komisijas tajā laikā piedāvātā priekšlikuma ( 15 ), ierobežojums, kas paredzēts, ieviešot Regulas Nr. 1408/71 46.a panta 3. punkta c) apakšpunktu, bija paredzēts, reaģējot uz tendenci, kura izrietēja no sprieduma lietā Schaap ( 16 ), par Regulas Nr. 574/72 46. panta 2. punkta interpretāciju ( 17 ). Šis pēdējais noteikums, kas atcelts saskaņā ar Regulu Nr. 1248/92, paredzēja izņēmumu attiecībā uz pabalstiem, kas atbilst brīvprātīgās apdrošināšanas vai brīvprātīgās tālākapdrošināšanas laikposmiem, lai varētu piemērot valstu nepārklāšanās noteikumus saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 46. panta 3. punktu.

45.

Atgādināšu, ka Nīderlandes valstspiederīgais M. Schaap apgalvoja, ka minētais Regulas Nr. 574/72 46. panta 2. punkts, kura virsrakstā esot nepārprotama atsauce uz gadījumiem, kad pārklājas brīvprātīgās un obligātās apdrošināšanas laikposmi, neļaujot Nīderlandes iestādēm atskaitīt no viņa pensijas to pensijas daļu, kas iegūta Vācijā, pamatojoties uz brīvprātīgās apdrošināšanas laikposmiem, lai gan viņa gadījumā apdrošināšanas laikposmi nepārklājās.

46.

Tiesa norādīja, ka Regula Nr. 1408/71 “ļauj darba ņēmējiem iegūt pabalstus, kas atbilst visam brīvprātīgās vai neobligātās apdrošināšanas laikposmam”, arī neņemot vērā pieņēmumu par laikposmiem, kas pārklājas, un tādēļ paplašināja minētā Regulas Nr. 574/72 46. panta 2. punkta piemērošanu visiem pensijas pārklāšanās gadījumiem, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 1408/71 46. panta 3. punkts ( 18 ).

47.

Ņemot vērā interpretējamās tiesību normas izcelsmi, kā arī mērķus, kādi tie bija, to ieviešot Regulas Nr. 1408/71 sistēmā, jēdzienam “brīvprātīga apdrošināšana vai brīvprātīga tālākapdrošināšana”, manuprāt, ir jāparedz pietiekami plaša interpretācija, lai ieinteresētajai personai neatņemtu iespēju gūt labumu no visa brīvprātīgās apdrošināšanas vai brīvprātīgās tālākapdrošināšanas laikposma, kas īstenots saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem.

48.

Šo nostāju apstiprina Regulas Nr. 1408/71 mērķis, jo tā ir paredzēta, lai atvieglotu personu pārvietošanos Savienībā, ievērojot valstu sociālā nodrošinājuma tiesību aktu īpašos noteikumus, un lai neradītu nelabvēlīgus apstākļus personām, kuras izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos ( 19 ).

49.

Tāpēc Regulas Nr. 1408/71 noteikumi ir jāinterpretē, ņemot vērā LESD 48. pantu, kurā ir noteikts, ka migrējošie darba ņēmēji nedrīkst ne zaudēt tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem, ne ciest no to apmēra samazinājuma tādēļ, ka tie ir izmantojuši savas LESD paredzētas tiesības uz brīvu pārvietošanos ( 20 ).

50.

Kā to savos apsvērumos šajā lietā norāda arī Komisija, lai varētu saskaņoti īstenot šo mērķi, kas ir Regulas Nr. 1408/71 pamatā, attiecīgais noteikums ir jāinterpretē tā, lai tiktu izslēgta iespēja, ka darba ņēmējs vai viņa ģimenes loceklis, kuram ir tiesības uz pabalstiem, arī tad, ja uz tiem attiecas valstu noteikumi par nepārklāšanos ( 21 ), zaudē ieguvumu no apdrošināšanas laikposmiem, kas brīvprātīgi ir īstenoti citā dalībvalstī.

51.

Visbeidzot, jēdziena “brīvprātīga apdrošināšana vai brīvprātīga tālākapdrošināšana” plašo interpretāciju apstiprina nostāja, kuru Tiesa ir atzinusi saistībā ar Regulas Nr. 1408/71 9. panta 2. punkta interpretāciju.

52.

Minētā noteikuma, kas paredz atvieglot piekļuvi brīvprātīgai apdrošināšanai vai brīvprātīgai tālākapdrošināšanai, nosakot, ka ir jāatzīst apdrošināšanas laikposmi, kas īstenoti citā dalībvalstī, kontekstā Tiesa ir sniegusi plašu minētā jēdziena interpretāciju, lemjot, ka “tas attiecas uz visiem apdrošināšanas veidiem, kuriem ir brīvprātīgs raksturs,” neatkarīgi no tā, vai runa ir vai nav par iepriekš īstenotu apdrošināšanas attiecību turpināšanu ( 22 ).

53.

Manuprāt, šis apsvērumu kopums skaidri atbalsta jēdziena “brīvprātīga apdrošināšana vai brīvprātīga tālākapdrošināšana” plašo interpretāciju.

54.

Attiecībā uz šo gadījumu, kā tas izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, pensija saskaņā ar AOW principā izriet no obligātās apdrošināšanas shēmas, kurai T. H. Bouman bija automātiski piesaistīta kopš viņas atgriešanās Nīderlandē 1974. gadā.

55.

Tāpat no minētā nolēmuma izriet, ka noteiktā piesaistes laikposmā T. H. Bouman situācija izrietēja no hipotēzes, kura paredzēta Nīderlandes dekrēta 22. pantā, kas ļauj pēc ieinteresētās personas lūguma saņemt atbrīvojumu. T. H. Bouman pieprasīja un saņēma šo atbrīvojumu tikai uz četriem gadiem pirms pensijas vecuma iestāšanās.

56.

Šādos apstākļos būtībā ir jānoskaidro, vai uz apdrošināšanu, kas tiek piemērota automātiski, bet kura paredz iespēju pēc ieinteresētās personas lūguma piešķirt atbrīvojumu, ir attiecināms jēdziens “brīvprātīga apdrošināšana vai brīvprātīga tālākapdrošināšana” interpretējamās tiesību normas izpratnē.

57.

Pretēji nostājai, kas pausta Beļģijas Karalistes apsvērumos, es neuzskatu, ka ar vispārējās shēmas, pievienošanās kurai ir automātiska, bet no kuras var tikt lūgts atbrīvojums, neobligātā rakstura atzīšanu, kā tas ir šajā gadījumā, tiktu noliegts pats neobligātās apdrošināšanas princips.

58.

Pievienošanās apdrošināšanas shēmai neobligātais raksturs, manuprāt, izriet gan no fakta, ka ieinteresētajai personai ir jāpieprasa pievienošanās apdrošināšanas shēmai vai apdrošināšanas turpināšana, gan no fakta, ka tai ir tiesības saņemt atbrīvojumu no apdrošināšanas shēmas. Būtībā abas situācijas ir saistītas ar apdrošinātā izvēli un pierāda, ka piesaisti, ja tā turpinās, ir iespējams uzskatīt arī par neobligātu.

59.

Šajā ziņā es vēlos uzsvērt, ka no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka iemaksas, kuras T. H. Bouman veica laikposmā, kad viņai bija tiesības pieprasīt atbrīvojumu, ir ietekmējušas viņas pensijas saskaņā ar AOW apmēru, tādējādi piešķirot viņai papildu sociālo aizsardzību.

60.

Tādēļ es uzskatu, ka jēdziens “pabalsts, ko piešķir, pamatojoties uz brīvprātīgu apdrošināšanu vai brīvprātīgu tālākapdrošināšanu” Regulas Nr. 1408/71 46.a panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ietver to pabalsta daļu, kas radusies laikposmā, kurā ieinteresētajai personai ir bijusi iespēja pieprasīt atbrīvojumu no apdrošināšanas shēmas, bet tā to nav darījusi, ja piesaistes apdrošināšanas shēmas turpināšanai attiecīgajā laikposmā ir ietekme uz nākotnes pabalsta apmēru.

61.

Tādējādi es nepiekrītu Beļģijas Karalistes piedāvātajai ierobežotākai pieejai, saskaņā ar kuru frāze “brīvprātīga tālākapdrošināšana” apzīmē vienīgi mehānismus, kuri apdrošinātajam ļauj kompensēt laikposmus, kad tas nav bijis piesaistīts apdrošināšanas shēmai, lai novērstu pārrāvumus savas pensijas veidošanā.

62.

Es uzskatu, ka ne no terminiem, ne no Regulas Nr. 1408/71 46.a panta 3. punkta c) apakšpunkta noteikuma redakcijas neizriet, ka pārrāvumu novēršana šā noteikuma izpratnē būtu vienīgi “brīvprātīgai apdrošināšanai vai brīvprātīgai tālākapdrošināšanai” piemītošs raksturlielums.

63.

Ņemot vērā mērķi, ar kādu ir pieņemts attiecīgais noteikums, proti, neliegt ieinteresētajām personām gūt labumu no visa brīvprātīgās apdrošināšanas vai brīvprātīgās tālākapdrošināšanas laikposma, kas īstenots saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem ( 23 ), šai frāzei, manuprāt, ir piemērojama daudz atvērtāka interpretācija, nodalot dažādos mērķus, kādi varētu būt paredzēti attiecīgajos valsts tiesību aktos.

64.

Tāpat tā var attiekties arī uz ieinteresētajai personai doto iespēju saņemt vai nesaņemt atbrīvojumu no apdrošināšanas shēmas uz noteiktu laikposmu, ciktāl šis brīvprātīgais lēmums varētu ietekmēt personas nākotnes sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru.

65.

Tā tas ir šajā gadījumā, jo T. H. Bouman bija izvēle turpināt piesaisti apdrošināšanas shēmai saskaņā ar AOW vai lūgt no tās atbrīvojumu, kas, kā tas izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, ietekmēja viņas piesaistes apdrošināšanas shēmai laikposmus, kā arī viņas vecuma pensijas apmēru.

66.

Ņemot vērā šo apsvērumu kopumu, es uzskatu, ka Regulas Nr. 1408/71 46.a panta 3. punkta c) apakšpunkts attiecas uz to pabalsta daļu, kas izriet no apdrošināšanas laikposma, kad ieinteresētajai personai ir bijušas tiesības iegūt atbrīvojumu no obligātās apdrošināšanas shēmas, pieņemot, ka piesaiste attiecīgajā laikposmā ietekmē sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru.

67.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Arbeidshof te Antwerpen uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, kāda tā ir grozīta un atjaunināta saskaņā ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97, 46.a panta 3. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē kā tāds, kurš attiecas uz to pabalsta daļu, kas izriet no apdrošināšanas laikposma, kurā ieinteresētajai personai ir bijušas tiesības iegūt atbrīvojumu no obligātās apdrošināšanas shēmas, pieņemot, ka piesaiste attiecīgajā laikposmā ietekmē sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru.