1

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulas (ES) Nr. 211/1011 par pilsoņu iniciatīvu (OV L 65, 1. lpp.), kas pieņemta, pamatojoties uz LESD 24. panta pirmo daļu, 2. panta 1. punktu:

“Šajā regulā izmanto šādas definīcijas:

[..].”

2

Saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. un 4. punktu:

“2.   Divos mēnešos pēc II pielikumā norādītās informācijas saņemšanas Komisija reģistrē ierosināto pilsoņu iniciatīvu, piešķirot tai vienreizēju reģistrācijas numuru, un nosūta apstiprinājumu organizatoriem, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

[..]

[..].

3.   Komisija atsakās reģistrēt iniciatīvu, ja nav ievēroti 2. punktā minētie nosacījumi.

Ja Komisija atsakās reģistrēt ierosināto pilsoņu iniciatīvu, tā informē organizatorus par šāda atteikuma iemesliem un visiem iespējamiem tiesas un ārpustiesas aizsardzības līdzekļiem, kas viņiem pieejami.”

3

Prasītājs Alexios Anagnostakis ir viens no iniciatoriem ierosinātajai Eiropas pilsoņu iniciatīvai “Miljons parakstu solidārai Eiropai” (turpmāk tekstā – “ierosinātā EPI”), kuru viņš 2012. gada 13. jūlijā nodeva Eiropas Komisijai un kuras mērķis ir Eiropas Savienības tiesību aktos nostiprināt “nepieciešamības principu, saskaņā ar kuru, ja valsts finansiālo un politisko pastāvēšanu apdraud šaušalīga parāda atmaksāšana, atteikums maksāt šo parādu ir nepieciešams un pamatots”. Ierosinātajā EPI ir atsauce uz “ekonomikas un monetāro politiku ([LESD] 119.–144. pants)” kā uz tās pieņemšanas juridisko pamatu.

4

Ar 2012. gada 6. septembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija atteicās reģistrēt ierosināto EPI ar pamatojumu, ka tā acīmredzami ir ārpus Komisijas pilnvarām iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu, lai īstenotu Līgumus.

5

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 11. oktobrī, prasītājs cēla šo prasību.

6

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

7

Formāli neizvirzot prasījumu par tiesāšanās izdevumiem, prasītājs replikā lūdz, lai gadījumā, ja prasība tiktu noraidīta, katram lietas dalībniekam tiktu piespriests segt savus tiesāšanās izdevumus pašam, ņemot vērā tā finansiālo stāvokli.

8

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

9

Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lietas dalībnieki tika lūgti rakstveidā atbildēt uz vienu jautājumu un iesniegt EPI priekšlikuma kopiju. Prasītājs un Komisija atbildēja noteiktajā termiņā.

10

Prasības pamatojumam prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, atteikdamās reģistrēt ierosināto EPI, pamatojoties uz Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ar kuru šādas iniciatīvas reģistrācija ir pakļauta nosacījumam par to, ka tā nevar acīmredzami būt ārpus Komisijas pilnvarām, saskaņā ar kurām tā var iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu Līgumu īstenošanai. Prasītājs šajā ziņā norāda, ka ir pārkāpts LESD 122. panta 1. punkts, 122. panta 2. punkts, 136. panta 1. punkta b) apakšpunkts un starptautisko tiesību normas. Prasītājs uzskata, ka šīs dažādās normas Komisiju pilnvaro iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu, kas ļautu sasniegt ierosinātās EPI mērķi.

11

Ar savu prasījumu otro un trešo daļu prasītājs Vispārējai tiesai lūdz attiecīgi uzdot Komisijai reģistrēt ierosināto EPI un uzdot veikt visus citus juridiski nepieciešamos pasākumus.

12

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Vispārējā tiesa, veicot tiesiskuma kontroli saskaņā ar LESD 263. pantu, nevar dot rīkojumu iestādēm vai tās aizstāt. Šis tiesiskuma kontroles ierobežojums attiecas uz visām tiesvedības jomām, kuras Vispārējai tiesai ir jāskata (šajā ziņā skat. spriedumu, 2001. gada 12. jūlijs, Mattila/Padome un Komisija, T‑204/99, Krājums, EU:T:2001:190, 26. punkts, kas apelācijas instancē apstiprināts ar spriedumu, 2004. gada 22. janvāris, Mattila/Padome un Komisija, C‑353/01 P, Krājums, EU:C:2004:42, 15. punkts, un spriedumu, 2008. gada 8. oktobris, Agrar-Invest-Tatschl/Komisija, T‑51/07, Krājums, EU:T:2008:420, 27. un 28. punkts), un tādējādi arī uz Eiropas pilsoņu iniciatīvas jomu.

13

Līdz ar to prasītājs nav tiesīgs Vispārējai tiesai prasīt uzdot Komisijai reģistrēt ierosināto EPI un uzdot veikt citus pasākumus.

14

Ierosinātās EPI mērķis ir Savienības tiesību aktos nostiprināt nepieciešamības principu, kas pamatotu valsts atteikumu atmaksāt tās valsts parādu, ja šī atmaksāšana apdraud tās finansiālo un politisko pastāvēšanu.

15

No LES 5. panta 2. punkta un 13. panta 2. punkta izriet, ka saskaņā ar kompetences piešķiršanas principu Savienība darbojas tikai to kompetenču robežās, ko tai Līgumos piešķīrušas dalībvalstis, lai sasniegtu tajos paredzētos mērķus, un ka katra iestāde darbojas saskaņā ar Līgumos noteiktajām pilnvarām un atbilstīgi tajos izklāstītajām procedūrām, nosacījumiem un mērķiem.

16

LES 11. panta 4. punktā ir noteikts, ka Savienības pilsoņi ar noteiktiem nosacījumiem var aicināt Eiropas Komisiju saskaņā ar tās pilnvarām iesniegt atbilstīgu priekšlikumu jautājumos, kuros pēc pilsoņu ieskata Līgumu īstenošanai ir nepieciešams Savienības tiesību akts.

17

Saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu Komisija atsakās reģistrēt ierosināto pilsoņu iniciatīvu, ja tā ir “acīmredzami ārpus Komisijas pilnvarām iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu, lai īstenotu Līgumus”.

18

Atbilstoši apstrīdētajam lēmumam ierosinātā EPI acīmredzami ir ārpus šīm Komisijas pilnvarām. Tādējādi, piemērojot Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 3. punktu, Komisija atteicās reģistrēt ierosināto EPI.

19

Ar šo prasību Vispārējā tiesa tiek lūgta pārbaudīt, vai, kā apgalvo prasītājs, Komisija likumīgi varēja atteikties reģistrēt ierosināto EPI, pamatojoties uz Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

20

Turklāt, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma lakonisko pamatojumu, Vispārējā tiesa ir nolēmusi vispirms pārbaudīt, vai ar to ir izpildīta pamatojuma prasība.

21

Jāatgādina, ka pamatojuma neesamība vai nepietiekamība ir uzskatāma par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu LESD 263. panta izpratnē un ir absolūts pamats, ko Savienības tiesa var izvirzīt un kas tai pat ir jāizvirza pēc savas ierosmes.

22

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā paredzētā pienākuma norādīt individuāla lēmuma pamatojumu mērķis ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai tā varētu noteikt, vai lēmums ir pamatots vai arī tam attiecīgā gadījumā piemīt trūkums, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību, un ļaut Savienības tiesai veikt savu šī lēmuma tiesiskuma pārbaudi (spriedumi, 1995. gada 18. septembris, Tiercé Ladbroke/Komisija, T‑471/93, Krājums, EU:T:1995:167, 29. punkts, un, 2012. gada 27. septembris, J/Parlaments, T‑160/10, EU:T:2012:503, 20. punkts).

23

Regulas Nr. 211/2011 4. panta 3. punkta otrā daļa, saskaņā ar kuru Komisija informē organizatorus par atteikuma iemesliem, ir šī pienākuma norādīt pamatojumu konkretizācija Eiropas pilsoņu iniciatīvas jomā.

24

Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta raksturam. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu un izvirzīto argumentu būtību. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu (rīkojums, 2013. gada 14. novembris, J/Parlaments, C‑550/12 P, EU:C:2013:760, 19. punkts).

25

Šajā ziņā jānorāda, ka tas, ka šajā lietā ierosinātā EPI netika reģistrēta, var ietekmēt LESD 24. panta pirmajā daļā nostiprināto pilsoņu tiesību iesniegt pilsoņu iniciatīvu efektivitāti. Tādējādi no šāda lēmuma skaidri jāizriet šo atteikumu pamatojošajiem iemesliem.

26

Pilsonim, kurš ir iesniedzis pilsoņu iniciatīvas priekšlikumu, ir jāsniedz iespēja saprast iemeslus, kuru dēļ Komisija to nav reģistrējusi. Komisijai, kurai ir iesniegts pilsoņu iniciatīvas priekšlikums, tas ir jānovērtē, bet arī jāpamato savs lēmums, ņemot vērā tā ietekmi uz līgumā nostiprināto tiesību efektīvu īstenošanu. Tas izriet no šo tiesību rakstura, kuru mērķis, kā norādīts Regulas Nr. 211/2011 preambulas 1. apsvērumā, ir nostiprināt Savienības pilsonību un turpināt nostiprināt Savienības demokrātisko darbību ar pilsoņi dalību Savienības demokrātiskajā dzīvē (pēc analoģijas skat. spriedumu J./Parlaments, minēts 22. punktā, EU:T:2012:503, 22. punkts).

27

Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu ierosinātās EPI priekšmets, proti, nepieciešamības principa, kā to izprot prasītājs, iekļaušana Savienības tiesību aktos, acīmredzami ir ārpus Komisijas pilnvarām, atbilstoši kurām tā var iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu, lai īstenotu Līgumus. Atbilstoši apstrīdētajam lēmumam “pēc priekšlikumā minēto Līguma normu ([LESD] 119.–144. panta) un visu citu iespējamo juridisko pamatu rūpīgas izpētes Komisija atsakās reģistrēt šo ierosināto pilsoņu iniciatīvu tāpēc, ka tā acīmredzami ir ārpus Komisijas pilnvarām iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu, lai īstenotu Līgumus”. Apstrīdētajā lēmumā Komisija precizē, ka “konkrēti LESD 136. panta 1. punkts var būt juridiskais pamats tikai tad, ja pasākumu mērķis ir stiprināt dalībvalstu budžeta disciplīnas, tie var attiekties tikai uz to un tikai uz pienācīgas ekonomiskās un monetārās darbības nodrošināšanu”. Tā piebilst, ka “jebkurā gadījumā LESD 136. panta 1. punkts neļauj [..] Savienībai iestāties dalībvalstu vietā attiecībā uz viņu budžeta suverenitātes īstenošanu un pienākumiem saistībā ar valsts ienākumiem un izdevumiem”.

28

Nav strīda, ka Komisija ierosinātās EPI reģistrācijas atteikumu ir pamatojusi ar to, ka nav ievērots Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā apredzētais nosacījums. Turklāt Komisija ir skaidri norādījusi, ka ne prasītāja minētās normas par ekonomikas un monetāro politiku, proti, LESD 119.–144. pants, ne kāds cits juridiskais pamats šai iestādei nedod tiesības iesniegt Eiropas Savienības Padomei tāda tiesību akta priekšlikumu, kas ļautu sasniegt ierosinātās EPI mērķi. Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā konkrētāk ir norādīts uz LESD 136. panta 1. punktu un izklāstīti iemesli, kuru dēļ Komisija uzskata, ka šis ierosinājums nevar tikt balstīts uz šo juridisko pamatu.

29

Tādējādi Komisija ir izvirzījusi iemeslus, kas, pēc tās domām, pamato šīs iestādes atteikumu reģistrēt ierosināto EPI.

30

Papildus tam, kā jau iepriekš norādīts, pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir atkarīgs no attiecīgā akta rakstura un no konteksta, kurā tas ir pieņemts. Šajā lietā ierosinātajai EPI trūka skaidrības un precizitātes attiecībā uz apgalvoto Komisijas kompetenci iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu, lai īstenotu Līgumus.

31

Kā pamatoti norādījusi Komisija, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, – ierosinātā EPI neietvēra nekādus arguments par saikni starp 26 LESD pantiem par Savienības ekonomikas un monetāro politiku, uz kuriem visiem kopā ierosinājumā ir atsauce, un šī ierosinājuma saturu. Tikai prasības pieteikumā prasītājs atsaucas uz LESD 122. un 136. pantu kā specifiskajiem pamatiem Komisijas kompetencei tāda Savienības tiesību akta projekta iesniegšanai kā ierosinātajā EPI paredzētais. Tādējādi Komisijai nevar pārmest, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav sīki analizējusi dažādās ierosinātajā EPI kopā minētās LESD normas un ir vienīgi konstatējusi, ka šīs tiesību normas nav atbilstošas, uzkavēdamās pie tās normas, kura tai šķita vismazāk neatbilstoša, turklāt izskaidrodama iemeslus, kuru dēļ šī tiesību norma nevar būt juridiskais pamats.

32

Šādos apstākļos apstrīdētais lēmums, ņemot vērā tā kontekstu, ietver pietiekami daudz faktu, lai prasītājs varētu uzzināt atteikuma reģistrēt ierosināto EPI pamatojumu un Savienības tiesa – veikt savu pārbaudi.

33

Ciktāl prasītājs šajā kontekstā norāda, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums jebkurā gadījumā ir kļūdains, jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formalitāte, kura ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kas attiecas uz strīdīgā akta likumību pēc būtības (skat. spriedumu, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, Krājums, EU:C:2008:392, 166. un 181. punkts un tajos minētā judikatūra).

34

Tādējādi jāatzīst, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto lēmumu, ir ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu.

35

Prasītājs uzskata, ka Komisija kļūdaini ir secinājusi, ka Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais nosacījums nav izpildīts. Šī iestāde pie šī secinājuma esot nonākusi, neievērojot LESD 122. panta 1. un 2. punktu un 136. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kā arī starptautisko tiesību normas.

36

Prasītājs apgalvo, ka uz nepieciešamības principa – kā viņš to izprot – atzīšanu attiecas “ekonomikas situācijai piemērotie pasākumi”, kurus Padome ir tiesīga noteikt atbilstoši LESD 122. panta 1. punktam. Šis pasākums ļautu atgūties dalībvalstīm, kuras nomocījis pārmērīgais parāda jūgs un kuras atrodas ekonomiskas nepieciešamības situācijā. Prasītājs uzskata, ka valsta parāda atmaksāšanu nevar pieprasīt, ja tās rezultātā iedzīvotajiem tiek liegti viņu pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamie līdzekļi.

37

Prasītājs piebilst, ka LESD 122. panta 1. punktā paredzēti jebkādi ekonomikas situācijai piemērotie pasākumi, kam – pretēji Komisijas aizstāvētajam uzskatam – tādējādi nav jāattiecas tikai uz grūtībām, kādas dalībvalstij var būt apgādē ar ražojumiem enerģijas jomā.

38

Prasītājs uzskata, ka LESD 122. panta 1. punkta mērķis ir nostiprināt iestāžu solidaritāti, kas izriet no dalībvalstu morālā un juridiskā pienākuma vienai otru atbalstīt un sniegt savstarpēju palīdzību. Šai solidaritātei jāizpaužas visos gadījumos, kad kādai dalībvalstij ir grūtības, tostarp ekonomiska rakstura, kuras var ietekmēt tās pastāvēšanu un darbību.

39

Komisija apstrīd prasītāja argumentus.

40

LESD 122. panta 1. punktā ir noteikts, ka Padome pēc Komisijas priekšlikuma, dalībvalstīm savstarpēji solidarizējoties, var lemt par ekonomikas situācijai piemērotiem pasākumiem, jo īpaši, ja rodas nopietnas grūtības apgādē ar dažiem ražojumiem, jo īpaši enerģijas jomā.

41

Ievadam jānorāda, ka savā 2012. gada 27. novembra spriedumā Pringle (C‑370/12, Krājums, EU:C:2012:756, 115. un 116. punkts) Tiesa nosprieda, ka LESD 122. panta 1. punkts nav piemērots juridiskais pamats iespējamajai Savienības finansiālajai palīdzībai, izveidojot finansēšanas mehānismu dalībvalstīm, kurām ir vai draud smagas finanšu problēmas.

42

Turklāt, lai gan ir taisnība, ka – kā apgalvo prasītājs – no šīs tiesību normas formulējuma neizriet, ka tā katrā ziņā attiektos tikai uz Padomes noteiktajiem pasākumiem vienīgi gadījumos, kad ir nopietnas grūtības ar apgādi, it īpaši enerģijas jomā, solidaritāte starp dalībvalstīm, kurai ir jābūt virzītājspēkam, Padomei nosakot ekonomikas situācijai piemērotos pasākumus LESD 122. panta 1. punkta izpratnē, norāda, ka šie pasākumi ir balstīti uz dalībvalstu savstarpēju atbalstu.

43

Šādos apstākļos šī tiesību norma katrā ziņā nevar būt piemērots juridiskais pamats, lai Savienības tiesību aktos paredzētu nepieciešamības principu, kā to izprot prasītājs, saskaņā ar kuru dalībvalstij būtu tiesības vienpusēji nolemt neatmaksāt visu vai daļu no tās parāda tāpēc, ka tai ir smagas finanšu problēmas.

44

Šo iemeslu dēļ pirmais iebildums ir jānoraida.

45

Prasītājs apgalvo, ka dalībvalstu, kurām no to ietekmes neatkarīgu apstākļu dēļ ir ekonomisks ārkārtas stāvoklis, parāda dzēšana vai apturēšana, pamatojoties uz nepieciešamības principu, var tikt uzskatīta par finansiālu atbalstu LESD 122. panta 2. punkta izpratnē. Kā uzskata prasītājs, no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka šāds finansiāls atbalsts var tikt sniegts vai nu noteiktu laiku, vai vispārīgi iespējas saņemt atbalstu formā un tādējādi tas nav ierobežots ar ad hoc pasākumu noteikšanu, kā to kļūdaini apgalvojot Komisija. Visbeidzot, šī tiesību norma neuzliekot pienākumu šādu atbalstu katrā ziņā finansēt no Savienības budžeta.

46

Komisija apstrīd prasītāja argumentus.

47

Saskaņā ar LESD 122. panta 2. punktu, ja kādai dalībvalstij ir grūtības vai to nopietni apdraud lielas grūtības, ko izraisījušas dabas katastrofas vai ārkārtas notikumi, kurus tā nevar ietekmēt, Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar noteiktiem nosacījumiem var pieņemt lēmumu par Savienības finansiālas palīdzības sniegšanu attiecīgajai dalībvalstij.

48

Ir jau ticis nospriests, ka šī tiesību norma Savienībai ļauj ar zināmiem nosacījumiem sniegt ad hoc finansiālu atbalstu dalībvalstij. Taču tā nevar būt pamats likumdošanas ceļā izveidot tādu parāda norakstīšanas mehānismu, kādu vēlas prasītājs, kaut vai šāda mehānisma vispārīga un pastāvīga rakstura dēļ (šajā ziņā skat. spriedumu Pringle, minēts 41. punktā, EU:C:2012:756, 65., 104. un 131. punkts).

49

Turklāt ir ticis nospriests, ka LESD 122. panta priekšmets ir tikai finansiāls atbalsts, ko sniedz Savienība, nevis dalībvalstis (spriedums Pringle, minēts 41. punktā, EU:C:2012:756, 118. punkts). Nepieciešamības principa, kā to izprot prasītājs, pieņemšana, pat tad, ja, kā prasītājs apgalvo, uz šādu principu var attiekties finansiāla atbalsta jēdziens minētās tiesību normas izpratnē, nevar būt viens no atbalsta pasākumiem, ko sniedz Savienība atbilstoši minētajai tiesību normai, jo šāda principa pieņemšana neattiektos tikai uz valsts parādu Savienībai, bet arī uz šīs valsts parādiem citām publisko vai privāto tiesību juridiskajām vai fiziskajām personām, lai gan uz šādu situāciju šī tiesību norma acīmredzami neattiecas.

50

No tā izriet, ka nepieciešamības principa – saskaņā ar kuru dalībvalstij būtu tiesības neatmaksāt visu vai daļu no sava parāda – pieņemšana acīmredzami nav viens no finansiālā atbalsta pasākumiem, ko Padome ir tiesīga sniegt, pamatojoties uz LESD 122. panta 2. punktu.

51

Tādējādi arī otrais iebildums nevar tikt atbalstīts.

52

Prasītājs uzskata, ka Komisija kļūdās, apgalvodama, ka LESD 136. panta 1. punkts, pirmkārt, var būt juridiskais pamats tikai tad, ja pasākumi attiecas uz “budžeta disciplīnas stiprināšanu”, un, otrkārt, nevar pilnvarot Savienību iestāties dalībvalstu vietā attiecībā uz viņu budžeta suverenitātes īstenošanu un pienākumiem saistībā ar valsts ienākumiem un izdevumiem.

53

Prasītājs uzskata, ka uz nepieciešamības principu attiecas ekonomikas politikas pamatnostādnes LESD 136. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, jo šis princips ir līdzdalīgs dalībvalstu ekonomikas politiku pret valstīm, kas atrodas nepieciešamības situācijā, koordinēšanā un saskaņošanā un tādējādi ir vērsts uz tādu mērķu sasniegšanu, kas ir saderīgi ar Savienības vērtībām, proti, tautu labklājību, brīvību, drošību un tiesiskumu, ekonomisko kohēziju un solidaritāti starp dalībvalstīm.

54

Pasākumi, kādus atbilstoši iepriekš minētajai tiesību normai Padome ir tiesīga īstenot saskaņā ar LESD 122.–126. pantā noteikto procedūru attiecībā uz eurozonas dalībvalstīm, nevar būt ierobežoti tikai ar tādiem pasākumiem, kuri ir domāti budžeta disciplīnas stiprināšanai. Nekādu ierobežojumu šo pasākumu piemērošanai nevar secināt arī no apgalvotā dalībvalstu “budžeta suverenitātes” apdraudējuma, un šāds ierobežojums būtu tiešā pretrunā tiesībām īstenot pasākumus attiecībā uz budžeta disciplīnu un turklāt būtu pretējs solidaritātes klauzulai, kas noteikta LESD 222. pantā, kurā it īpaši paredzēta dalībvalstu kopīga darbība cilvēku izraisītas katastrofas gadījumos, kā tas ir ar Grieķiju.

55

Komisija apstrīd prasītāja argumentus.

56

LESD 136. panta 1. punktā noteikts, ka, “lai nodrošinātu pienācīgu ekonomiskās un monetārās savienības darbību” un saskaņā ar atbilstošajiem Līgumu noteikumiem Padome, ievērojot atbilstošo procedūru no LESD 121. un 126. pantā minētajām, izņemot 126. panta 14. punktā noteikto, pieņem noteikumus attiecībā uz dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro, lai “stiprinātu to budžeta disciplīnas un koordināciju un uzraudzību” (LESD 136. panta 1. punkta a) apakšpunkts) un “lai tām noteiktu ekonomikas politikas pamatnostādnes, vienlaikus nodrošinot to atbilstību visai Savienībai pieņemtajām pamatnostādnēm, kā arī to uzraudzību” (LESD 136. panta 1. punkta b) apakšpunkts).

57

Nekas neļauj secināt – un prasītājs nekādā veidā nav pierādījis –, ka nepieciešamības principam, kas dalībvalstij dotu tiesības vienpusēji atcelt valsts parādu, mērķis būtu stiprināt budžeta disciplīnu koordināciju vai uz to attiektos ekonomikas politikas pamatnostādnes, kuras Padome ir tiesīga izstrādāt, lai nodrošinātu pienācīgu ekonomiskās un monetārās savienības darbību.

58

Kā Tiesa norādījusi spriedumā Pringle, minēts 41. punktā (EU:C:2012:756, 51. un 64. punkts), Savienības loma ekonomikas politikas jomā ir ierobežota ar koordinēšanas pasākumu noteikšanu. Tāda tiesību akta pieņemšana, kas atļauj dalībvalstij neatmaksāt parādu, nebūt neietilpdama ekonomikas politikas pamatnostādņu jēdziena LESD 136. panta 1. punkta b) apakšpunkta – kas ir tiesību norma, uz kuru ir balstīts šis iebildums – izpratnē, patiesībā līgumslēdzēju pušu brīvu gribu aizstātu ar vienpusējas atteikšanās no valsts parāda leģislatīvu mehānismu, ko šī tiesību norma acīmredzami neatļauj.

59

No tā izriet, ka Komisija pamatoti ir secinājusi, ka ierosinājums atzīt nepieciešamības principu, kā to izprot prasītājs, acīmredzami neietilpst LESD 136. panta 1. punkta jomā.

60

Pretēji tam, ko šajā kontekstā apgalvo prasītājs, atteikums šādu principu iekļaut Savienības normatīvajos aktos nav arī pretrunā LESD 222. pantā definētajai solidaritātes klauzulai, saskaņā ar kuru “Savienība un tās dalībvalstis darbojas kopīgi un, ievērojot solidaritāti, ja dalībvalsts ir teroristu uzbrukuma vai arī dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas upuris”, kaut vai tiktāl, ciktāl šajā solidaritātes klauzulā acīmredzami nav paredzēta ne ekonomikas un monetārā politika, nedz arī dalībvalstu ekonomiskais stāvoklis vai budžeta grūtības.

61

Tādējādi arī šis iebildums ir nepamatots.

62

Prasītājs apgalvo, ka nepieciešamības princips ir atzīts Pastāvīgās starptautiskās tiesas judikatūrā kā starptautisko tiesību norma, kas pamato ar parāda atmaksu saistītu maksājumu pārtraukšanu un pat parāda daļas vienpusēju dzēšanu, it īpaši ar valsts ekonomisko kārtību un iekšējo un ārējo drošību saistītu iemeslu dēļ. Komisijai neesot pamata atteikties šo noteikumu iekļaut Savienības tiesību sistēmā.

63

Turklāt savā 2012. gada 19. septembra rīkojumā Grieķija/Komisija (T‑52/12 R, Krājums, EU:T:2012:447, 54. punkts) Vispārējā tiesa esot atzinusi šī principa pastāvēšanu īpašajā Grieķijas Republikas konteksta, nolemjot, ka ārkārtējos apstākļos, kas saistīti ar šīs dalībvalsts ekonomisko situāciju, priekšroka ir dodama valsts un iedzīvotāju interesēm, nevis atbalsta, kas, pēc Komisijas domam, ir piešķirts nelikumīgi, atgūšanai.

64

Komisija apstrīd prasītāja argumentus.

65

Pat pieņemot, ka pastāv starptautisko tiesību norma, ar kuru tiek atzīts nepieciešamības princips, atbilstoši kuram dalībvalstij būtu tiesības ārkārtējos apstākļos neatmaksāt valsts parādu, ar šāda starptautisko tiesību principa pastāvēšanu vien katrā ziņā nepietiktu, lai pamatotu Komisijas likumdošanas iniciatīvu, jo Līgumos šai ziņā tai nav piešķirtas nekādas pilnvaras, kā izriet no dažādu šīs prasības ietvaros prasītāja norādīto Līguma normu pārbaudes.

66

Tādējādi arī ceturtais iebildums ir jānoraida un līdz ar to ir jānoraida viss šis pamats.

67

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir jānoraida pilnībā.

68

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

69

Atbilstoši 135. panta 1. punktam izņēmuma kārtā, ja to prasa taisnīgums, Vispārējā tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, bet tikai daļēji atlīdzina pretējās puses tiesāšanās izdevumus vai pat vispār tiek atbrīvots no šī pienākuma.

70

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tam spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Lai gan prasītājs apgalvo, ka pastāv izņēmuma apstākļi tādā ziņā, ka viņš nespētu atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, jānorāda, ka šis apgalvojums nav pamatots ne ar kādiem konkrētiem pierādījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež: