This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62012CN0402
Case C-402/12 P: Appeal brought on 24 August 2012 by the European Parliament against the judgment of the General Court (Seventh Chamber) delivered on 14 June 2012 in Case T-396/09 Vereniging Milieudefensie, Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht v Commission
Lieta C-402/12 P: Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2012. gada 14. jūnija spriedumu lietā T-396/09 Vereniging Milieudefensie, Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht /Komisija 2012. gada 24. augustā iesniedza Eiropas Parlaments
Lieta C-402/12 P: Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2012. gada 14. jūnija spriedumu lietā T-396/09 Vereniging Milieudefensie, Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht /Komisija 2012. gada 24. augustā iesniedza Eiropas Parlaments
OV C 9, 12.1.2013, p. 26–26
(BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)
|
12.1.2013 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 9/26 |
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2012. gada 14. jūnija spriedumu lietā T-396/09 Vereniging Milieudefensie, Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht/Komisija 2012. gada 24. augustā iesniedza Eiropas Parlaments
(Lieta C-402/12 P)
2013/C 9/43
Tiesvedības valoda — holandiešu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Eiropas Parlaments (pārstāvji — L. Visaggio un G. Corstens)
Pārējie lietas dalībnieki: Vereniging Milieudefensie, Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht, Eiropas Komisija, Nīderlandes Karaliste un Eiropas Savienības Padome
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:
|
— |
atcelt Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2012. gada 14. jūnija spriedumu lietā T-396/09; |
|
— |
izskatīt lietu pēc būtības un noraidīt prasītāju pirmajā instancē celto prasību; |
|
— |
piespriest prasītājām pirmajā instancē atlīdzināt šajā apelācijas instances tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus. |
Pamati un galvenie argumenti
Parlaments uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka tā varēja pārbaudīt Regulas (EK) Nr. 1367/2006 (1) spēkā esamību attiecībā pret Orhūsas Konvencijas (2) 9. panta 3. punktu, lai arī šai tiesību normai nav tiešas iedarbības. Šis Vispārējās tiesas pieņēmums balstās uz principā nepareizu gan pastāvīgās judikatūras par personu iespējām atsaukties uz starptautiskas konvencijas noteikumiem, lai apstrīdētu Eiropas Savienības tiesību akta spēkā esamību, gan arī šajā lietā apspriesto starptautisko saistību rakstura un piemērošanas jomas interpretāciju.
Konkrētāk runājot, Vispārējā tiesa ir piemērojusi judikatūru, kura izriet no spriedumiem lietā Fediol (3) un Nakajima (4), tomēr tā nav ņēmusi vērā, ka šī judikatūra — kura turklāt līdz šim ir piemērota tikai ļoti niecīgam skaitam lietu — var tikt piemērota tikai izņēmuma kārtā un saskaņā ar īpašiem nosacījumiem. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa, pirmkārt, pat neesot centusies pārbaudīt, vai šajā lietā šie nosacījumi faktiski ir izpildīti, un, otrkārt, nav ievērojusi minētās judikatūras izņēmuma raksturu.
(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regula (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 13. lpp.).
(2) 1998. gada 25. jūnija Orhūsas Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV L 124, 1. lpp.).
(3) Tiesas 1989. gada 22. jūnija spriedums lietā 70/87 Fediol/Komisija (Recueil, 1781. lpp.).
(4) Tiesas 1991. gada 7. maija spriedums lietā C-69/89 Nakajima/Padome (Recueil, I-2069. lpp.).