Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2012. gada 4. maija spriedumu lietā T-529/09 Sophie in ’t Veld/Eiropas Savienības Padome 2012. gada 24. jūlijā iesniedza Eiropas Savienības Padome

(Lieta C-350/12 P)

2012/C 303/29

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Savienības Padome (pārstāvji — P. Berman, B. Driessen, Cs. Fekete)

Pārējie lietas dalībnieki: Sophie in ’t Veld, Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu:

Pamati un galvenie argumenti

Šī apelācijas sūdzība ir par to, kā interpretēt izņēmumus saistībā ar sabiedrisko interešu aizsardzību starptautiskajās attiecībās un saistībā ar juridiskās konsultācijas aizsardzību. Šie izņēmumi attiecīgi ir noteikti kā absolūts izņēmums no tiesībām uz publisku piekļuvi Regulas (1) 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā un kā kvalificēts izņēmums Regulas 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā.

Padome norāda, ka Vispārējā tiesa, interpretējot minētos izņēmumus, ir pieļāvusi četras kļūdas.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa kļūdījās tajā, ka nevienprātība par juridisko pamatu nevar kaitēt ES interesēm starptautiskajās attiecībās (pirmā pamata pirmā daļa). Strīdi starp iestādēm par Savienības kompetenci un par juridiskā pamata izvēli ir cieši saistīti ar konfliktiem par starptautisko līgumu būtību. Turklāt iestāžu strīdi par kompetenci var ietekmēt ES nostāju sarunās, negatīvi ietekmē tās kā sarunu partneres ticamību un apdraud sarunu iznākumu.

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot piemērojusi nepareizo pārskatīšanas standartu un aizstājusi Padomes veikto attiecīgā dokumenta nozīmes starptautiskajās attiecībās novērtējumu ar savējo (pirmā pamata otrā daļa). Sabiedrisko interešu aizsardzība starptautiskajās attiecībās ir tāds pārskatīšanas standarts, ar ko attiecīgajai iestādei tiek piešķirta “plaša rīcības brīvība” nevis tiek pieprasīts pierādīt, ka kaitējums ir “reāls un konkrēts”. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā pilnībā pārskatīja Padomes pamatojumu, piemērojot prasību par to, ka kaitējums būtu “reāls un konkrēts”, tādējādi aizstājot Padomes veikto dokumenta publiskošanas seku ārpolitikā novērtējumu ar savu novērtējumu.

Treškārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā neesot ņēmusi vērā ne pieprasītā juridiskā atzinuma jūtīgo saturu, ne īpašos apstākļus, kuri bija spēkā tad, kad šāda piekļuve tika pieprasīta (otrā pamata pirmā daļa). Juridiskajā atzinumā aplūkotais jautājums ir saistīts ar jūtīgām starptautiskām sarunām, kuras vēl noritēja laikā, kad tika pieprasīta piekļuve [dokumentam], kurās tika apspriestas būtiskas un svarīgas intereses transatlantiskās sadarbības terorisma novēršanas un apkarošanas un terorisma finansēšanas jomā un kurās iestādes nebija vienisprātis par juridiskajā atzinumā aplūkoto jautājumu par juridiskā pamata izvēli. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā šīs īpašās juridiskās konsultācijas īpašības.

Visbeidzot, Vispārējā tiesa esot kļūdaini pielīdzinājusi starptautiskā līguma sarunas un noslēgšanu iestāžu likumdošanas darbībām, lai piemērotu primāro vispārējo interešu testu (otrā pamata otrā daļa). Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā būtiskas atšķirības starp starptautisko līgumu sarunām, kurās sabiedrības piedalīšanās ir noteikti ierobežota, ņemot vērā aplūkojamās stratēģiskās un taktikas intereses, un šādu līgumu noslēgšanu un transponēšanu.

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.).