—

atcelt pilnībā vai daļēji Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2011. gada 16. decembra rīkojumu lietā T-202/10 atbilstoši turpinājumā norādītajiem apelācijas pamatiem;

—

nosūtīt lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā saskaņā ar Tiesas uzskatu par tiesībām;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā, kā arī Vispārējā tiesā.

1)

Pirmais pamats attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Savienības tiesības, nepareizi novērtējusi atbilstošos faktus un ir nepietiekami pamatojusi rīkojumu, uzskatot apelācijas sūdzības iesniedzējas tikai par Komisijas apstiprinātā valsts atbalsta regulējuma potenciālo labuma guvēju. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas (1) ir guvušas labumu no pastāvošā valsts atbalsta, kas ar šo lēmumu bija jāgroza. Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzējas esot ne tikai grozītā valsts atbalsta potenciālās labuma guvējas, bet arī vienlaikus esošā valsts atbalsta faktiskās labuma guvējas. Pēdējā minētā statusā tās apstrīdētais lēmums noteikti skar individuāli.

2)

Otrais apelācijas pamats attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Savienības tiesības, nepareizi novērtējusi atbilstošos faktus un nepietiekami pamatojusi nolēmumu, kad tā konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas neesot piederējušas sociālo māju dzīvokļu uzņēmumu slēgtam lokam. Tīri teorētiskā iespēja, ka noteikta valsts atbalsta saņēmēju grupa nākotnē tiks paplašināta, neesot pietiekama, lai šo grupu neuzskatītu par slēgtu grupu. Turklāt esošie sociālo māju dzīvokļu uzņēmumi esot veidojuši slēgtu grupu, jo lēmums tos skāra vairāk nekā hipotētisku organizāciju, kas pēc lēmuma pieņemšanas vēl tiktu atzīta par sociālo māju dzīvokļu uzņēmumu.