—

Air Baltic Corporation AS vārdā – I. Jansons un M. Freimane, juriskonsulti,

—

Latvijas valdības vārdā – I. Kalniņš un D. Pelše, pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Palatiello, avvocato dello Stato,

—

Somijas valdības vārdā – J. Heliskoski un J. Leppo, pārstāvji,

—

Šveices valdība vārdā – D. Klingele, pārstāvis,

—

Eiropas Komisija vārdā – G. Wils un A. Sauka, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretējama Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regula (EK) Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV L 105, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 25. marta Regulu (ES) Nr. 265/2010 (OV L 85, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Šengenas Robežu kodekss”), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regula (EK) Nr. 810/2009, ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss) (OV L 243, 1. lpp.).

2

Šis lūgums ir izteikts saistībā ar tiesvedību starp aviosabiedrību Air Baltic Corporation AS (turpmāk tekstā – “Air Baltic”) un Valsts robežsardzi par šīs pēdējās lēmumu uzlikt Air Baltic administratīvu sodu par to, ka tā uz Latviju pārvadājusi personu bez robežas šķērsošanai vajadzīgajiem dokumentiem.

3

Šengenas Robežu kodeksa preambulas 4., 6., 7., 8. un 19. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

4

Minētā kodeksa 1. pantā “Priekšmets un principi” ir noteikts:

“Šī regula paredz, ka neveic to personu robežkontroli, kuras šķērso iekšējās robežas starp Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Tajā ir ietverti noteikumi par to personu robežkontroli, kuras šķērso Eiropas Savienības dalībvalstu ārējās robežas.”

5

Saskaņā ar minētā kodeksa 2. panta 10. punktu ““robežpārbaudes” ir pārbaudes, ko veic robežšķērsošanas vietās, lai nodrošinātu [pārliecinātos], ka personām, tostarp viņu transportlīdzekļiem un mantām, drīkst atļaut ieceļot dalībvalstu teritorijā vai izceļot no tās”.

6

Tā paša kodeksa 5. panta “Trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas nosacījumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Attiecībā uz uzturēšanos, kas nav ilgāka par trim mēnešiem sešu mēnešu laikā, uz trešo valstu valstspiederīgajiem attiecas šādi ieceļošanas noteikumi:

7

Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 4. punktā ir noteikts, ka, atkāpjoties no šā panta 1. punkta, noteiktās īpašās situācijās esošiem trešo valstu valstspiederīgajiem tiek atļauts ieceļot dalībvalstu teritorijā vai var tikt atļauts šajā teritorijā ieceļot pat tad, ja viņi neatbilst visiem šajā pēdējā minētajā punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

8

Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka visiem robežsardzes pienākumu izpildes gaitā veiktajiem pasākumiem ir jābūt samērīgiem ar šo pasākumu mērķiem.

9

Tā paša kodeksa 7. panta “Personu robežpārbaudes” 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Robežsargi pie ārējām robežām pārbauda pārvietošanos pār robežu. Pārbaudes veic saskaņā ar šo nodaļu.

[..]

3.   Trešo valstu valstspiederīgos ieceļojot un izceļojot pārbauda pilnībā.

10

Minētā kodeksa 8. panta 1. punktā ir piebilsts, ka izņēmuma un neparedzētos apstākļos robežpārbaudes var būt atvieglinātas.

11

Šengenas Robežu kodeksa 10. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.   Trešo valstu valstspiederīgo ceļošanas dokumentos ieceļojot un izceļojot sistemātiski iespiež spiedogus. Spiedogus par ieceļošanu vai izceļošanu iespiež šādos dokumentos:

[..]

3.   [..]

Ārkārtas gadījumos pēc trešās valsts valstspiederīgā lūguma ieceļošanas un izceļošanas spiedogu var nespiest, ja iespiests spiedogs attiecīgai personai varētu radīt nopietnus sarežģījumus. Tādā gadījumā ieceļošanas vai izceļošanas spiedogu iespiež atsevišķā lapā, kurā norādīts vārds, uzvārds un pases numurs. Lapu izsniedz trešās valsts valstspiederīgajam.”

12

Šengenas Robežu kodeksa 13. pantā ir noteikts:

“1.   Trešās valsts valstspiederīgajiem, kas neatbilst 5. panta 1. punktā izklāstītiem ieceļošanas nosacījumiem un nepieder pie to personu kategorijas, uz ko attiecas 5. panta 4. punkts, atsaka ieceļošanu dalībvalstu teritorijās. Tas neskar īpašos noteikumus par patvēruma tiesībām un starptautisku aizsardzību vai ilgtermiņa vīzām.

2.   Ieceļošanu var atteikt tikai ar pamatotu lēmumu, uzrādot precīzus atteikuma iemeslus. Tādu lēmumu pieņem iestāde, kas saskaņā ar attiecīgo valstu tiesību aktiem ir pilnvarota to darīt. Tie stājas spēkā nekavējoties.

Pamatoto lēmumu, uzrādot precīzus atteikuma iemeslus, pieņem, izmantojot V pielikuma B daļā doto standartveidlapu, ko aizpilda iestāde, kas saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem ir pilnvarota atteikt ieceļošanu. Aizpildīto standartveidlapu nodod attiecīgam trešās valsts valstspiederīgajam, kas apliecina, ka ir saņēmis šo veidlapu ar lēmumu par ieceļošanas atteikumu.

3.   Personām, kam atteikta ieceļošana, ir tiesības iesniegt pārsūdzību. Pārsūdzības īsteno saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem. [..]

[..]

6.   Sīki izstrādāti noteikumi, kas reglamentē ieceļošanas atteikumus, ir izklāstīti V pielikuma A daļā.”

13

Šā kodeksa V pielikuma A daļas 1. punkta b) apakšpunktā noteikts, ka, atsakot ieceļošanu, kompetentais robežsargs ar neizdzēšamu tinti ieraksta ieceļošanas atteikuma iemesliem atbilstīgos burtus, kuru saraksts ir rodams minētajā ieceļošanas atteikuma standartveidlapā.

14

Minētā kodeksa V pielikuma B daļā rodamajā veidlapā ir tostarp deviņu lauciņu virkne, kurus izmantojot, kompetentās iestādes var norādīt konkrētos iemeslus, kāpēc ieceļošana pie robežas tiek atteikta.

15

Vīzu kodeksa preambulas 3. apsvērums ir formulēts šādi:

“Attiecībā uz vīzu politiku kopīga tiesību aktu kopuma izveide, jo īpaši konsolidējot un attīstot acquis (Konvencijas, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas nolīgumu [starp Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas Ekonomikas savienības (Beniluksa) valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 19. lpp.), kas parakstīta Šengenā 1990. gada 19. jūnijā] un Kopīgās konsulārās instrukcijas [..] atbilstīgos noteikumus), ir viena no pamata sastāvdaļām, “turpmāk attīstot kopēju vīzu politiku kā daudzslāņu sistēmas daļu, kuras mērķis ir atvieglot likumīgu ceļošanu un novērst nelikumīgu imigrāciju, turpmāk saskaņojot valstu tiesību aktus un vietējo konsulāro pārstāvniecību praksi” [..].”

16

Iepriekš minētā kodeksa 24. panta 1. punkta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts:

“Vīzas derīguma termiņa un atļautās uzturēšanas ilguma pamatā ir izvērtējums, ko veic saskaņā ar 21. pantu.

Vīzu var izsniegt vienai, divām vai vairākām ieceļošanas reizēm. Derīguma termiņš nepārsniedz piecus gadus.”

17

Minētā kodeksa 29. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Drukātu vīzas uzlīmi [..] ielīmē ceļošanas dokumentā [..].

2.   Ja dalībvalsts, kas izsniedz vīzu, neatzīst pieteikuma iesniedzēja ceļošanas dokumentu, izmanto atsevišķu lapu vīzas uzlīmēšanai.”

18

Tā paša kodeksa 30. pantā ir precizēts, ka “vienotas vīzas [..] esamība pati par sevi nedod automātiskas tiesības ieceļot”.

19

Vīzu kodeksa 33. pantā ir atļauts noteiktos īpašos apstākļos pagarināt izsniegtās vīzas derīguma termiņu un/vai paredzētās uzturēšanās ilgumu.

20

Minētā kodeksa 34. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Vīzu anulē, ja konstatē, ka tās izsniegšanas laikā nebija izpildīti vīzas izsniegšanas nosacījumi, jo īpaši, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka vīza iegūta krāpnieciskā ceļā. Vīzu parasti anulē tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kas to izsniegusi. Vīzu var anulēt arī citas dalībvalsts kompetentās iestādes [..].

2.   Vīzu atceļ, ja konstatē, ka tās izsniegšanas nosacījumi vairs netiek pildīti. Vīzu parasti atceļ tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kas to izsniegusi. Vīzu var atcelt arī citas dalībvalsts kompetentās iestādes [..].”

21

2002. gada 20. novembra Imigrācijas likuma (Latvijas Vēstnesis, 2000, Nr. 169), 4. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Ārzemnieks ir tiesīgs ieceļot un uzturēties Latvijas Republikā, ja viņam vienlaikus:

22

2010. gada 8. oktobrīAir Baltic ar reisu Maskava–Rīga uz Latviju atveda Indijas pilsoni, kas lidostā “Rīga” veiktās robežkontroles gaitā uzrādīja derīgu Indijas pilsoņa pasi bez vienotas vīzas un anulētu Indijas pilsoņa pasi, kurā bija ielīmēta Itālijas Republikas izsniegta vienotā vairākkārtējas ieceļošanas vīza ar derīguma termiņu no 2009. gada 25. maija līdz 2014. gada 25. maijam. Anulētajā pasē bija izdarīts šāds ieraksts: “Pase anulēta. Derīgās vīzas pasē nav anulētas.”

23

Šim Indijas pilsonim tika atteikta ieceļošana Latvijas teritorijā tāpēc, ka viņam nebija derīgas vīzas.

24

Ar 2010. gada 14. oktobra lēmumu Valsts robežsardze uzlika Air Baltic administratīvu naudas sodu 2000 Latvijas latu (LVL) apmērā tāpēc, ka, atvedot šo Indijas pilsoni, Air Baltic ir izdarījusi administratīvu pārkāpumu, proti, personas pārvadāšanu uz Latviju bez robežas šķērsošanai vajadzīgajiem ceļošanas dokumentiem.

25

Sūdzība, ko par minēto lēmumu Air Baltic bija iesniegusi Valsts robežsardzes priekšniekam, ar 2010. gada 9. decembra lēmumu tika noraidīta.

26

Tad Air Baltic šo pēdējo minēto lēmumu pārsūdzēja Administratīvajā rajona tiesā. Ar 2011. gada 12. augusta spriedumu šī tiesa Air Baltic prasību noraidīja.

27

Par minēto spriedumu Air Baltic iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

28

Šajos apstākļos Administratīvā apgabaltiesa, uzskatot, ka Šengenas Robežu kodeksa un Vīzu kodeksa interpretācija ir vajadzīga, lai izspriestu tajā izskatāmo lietu, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Ar savu otro jautājumu, kurš iztirzājams vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Vīzu kodeksa 24. panta 1. punkts un 34. pants jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts iestādes izdarīta ceļošanas dokumenta anulēšana automātiski padara nederīgu šajā dokumentā ielīmēto vienoto vīzu.

30

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Vīzu kodeksa 24. panta 1. punktu kompetentā iestāde, izsniedzot vienotu vīzu, nosaka tās derīguma termiņu. Vēlāk šis termiņš noteiktos īpašos apstākļos saskaņā ar šā kodeksa 33. pantu var tikt pagarināts.

31

Tomēr atbilstoši minētā kodeksa 34. panta 1. un 2. punktā noteiktajam vīzu anulē, ja izrādās, ka tās izsniegšanas laikā nebija izpildīti izsniegšanas nosacījumi, un atceļ, ja izrādās, ka šie nosacījumi vairs nav izpildīti.

32

Tātad vienotā vīza ir derīga vismaz tik ilgi, kamēr nav beidzies derīguma termiņš, ko, izsniedzot šo vīzu, noteikusi to izsniegušās dalībvalsts kompetentā iestāde, ja vien tā nav anulēta vai atcelta pirms šā termiņa beigām saskaņā ar Vīzu kodeksa 34. pantu.

33

Taču no minētā panta 1. un 2. punkta izriet, ka, lai vienotu vīzu anulētu vai atceltu, to izsniegušās dalībvalsts vai citas dalībvalsts kompetentajām iestādēm par to ir jāpieņem īpašs lēmums. Tātad anulēt vienotu vīzu nav trešās valsts iestādes kompetencē.

34

Tāpēc nav uzskatāms, ka šādas iestādes lēmums anulēt ceļošanas dokumentu, kurā ir ielīmēta vienota vīza, automātiski izraisītu šīs vīzas anulēšanu vai atcelšanu.

35

Turklāt no Vīzu kodeksa 34. panta izriet, ka kompetentā iestāde vienotu vīzu drīkst anulēt, tikai pamatojoties uz kādu iemeslu, kas atbilst šā kodeksa 32. panta 1. punktā un 35. panta 6. punktā paredzētajiem atteikuma iemesliem (šajā ziņā skat. spriedumu Koushkaki, C‑84/12, EU:C:2013:862, 42. un 43. punkts). Tāpēc vienīgais tieši ar ceļošanas dokumentu saistītais vīzas anulēšanas iemesls saskaņā ar minētā kodeksa 32. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļu ir situācija, kad vīzas izsniegšanas brīdī iesniegtais ceļošanas dokuments bija fiktīvs vai viltots. No tā izriet, ka ceļošanas dokumenta, kurā ir ielīmēta vīza, atcelšana pēc šīs vīzas izsniegšanas nav viens no iemesliem, lai kompetentā iestāde varētu šo vīzu atcelt.

36

Ievērojot iepriekš izklāstīto, uz otro jautājumu ir atbildams, ka Vīzu kodeksa 24. panta 1. punkts un 34. pants jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts iestādes izdarīta ceļošanas dokumenta anulēšana automātiski nepadara nederīgu šajā dokumentā ielīmēto vienoto vīzu.

37

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar tā 13. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka trešo valstu valstspiederīgo ieceļošana dalībvalstu teritorijā ir pakārtota nosacījumam, ka robežpārbaudes brīdī uzrādītajai derīgajai vīzai noteikti jābūt ielīmētai derīgā ceļošanas dokumentā.

38

Šajā ziņā jānorāda, ka Šengenas Robežu kodeksa 13. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ieceļošanu dalībvalstu teritorijās atsaka trešās valsts valstspiederīgajam, kas neatbilst visiem šā kodeksa 5. panta 1. punktā izklāstītajiem ieceļošanas nosacījumiem un nepieder kādai no šā pēdējā minētā panta 4. punktā paredzētajām personu kategorijām.

39

Atbilstoši minētā kodeksa 5. panta 1. punktā noteiktajam pirmie divi nosacījumi trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanai dalībvalstu teritorijā ir tādi, lai viņiem būtu, pirmkārt, derīgs ceļošanas dokuments vai dokumenti, kas dod tiesības šķērsot robežu, un, otrkārt, derīga vīza, ja tā ir vajadzīga saskaņā ar Regulu Nr. 539/2001.

40

Tātad jākonstatē, ka šīs tiesību normas formulējumā Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais ieceļošanas nosacījums par ceļošanas dokumenta esamību tiek nošķirts no šā paša 1. punkta b) apakšpunktā noteiktā nosacījuma par vīzas esamību, nekādi nenorādot uz to, ka vīzas ielīmēšana robežas šķērsošanas brīdī derīgā ceļošanas dokumentā būtu ieceļošanas nosacījums.

41

Savukārt dažās Šengenas Robežu kodeksa 7. panta 3. punkta a) apakšpunkta i) daļas valodu versijās, piemēram, spāņu, igauņu, itāļu un latviešu valodā – kā norāda Latvijas un Somijas valdības –, ir pausta doma, ka kompetentajām iestādēm, veicot robežpārbaudes, ir jāpārliecinās, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir derīgs ceļošanas dokuments, kurā ir ielīmēta vīza.

42

Tomēr minētās Šengenas Robežu kodeksa tiesību normas formulējumā vairākumā pārējo valodu, proti, dāņu, vācu, grieķu, angļu, franču, lietuviešu, ungāru, maltiešu, holandiešu, poļu, portugāļu, slovēņu un zviedru valodā, nav norādīts, ka vīzai noteikti būtu jābūt ielīmētai robežas šķērsošanas brīdī derīgā ceļošanas dokumentā, vēl savukārt citas, piemēram, čehu un somu valodas versijas, šajā ziņā ir visnotaļ divdomīgas.

43

Taču, tā kā Savienības tiesību norma ir jāizprot vienveidīgi, dažādo valodu versiju atšķirību gadījumā tā ir jāinterpretē atbilstoši tiesiskā regulējuma, kurā tā ietilpst, kontekstam un mērķim (šajā ziņā skat. spriedumu DR un TV2 Danmark, C‑510/10, EU:C:2012:244, 45. punkts, kā arī Bark, C‑89/12, EU:C:2013:276, 40. punkts).

44

Runājot, pirmkārt, par Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 1. punkta un 7. panta 3. punkta a) apakšpunkta i) daļas kontekstu, jānorāda, ka tā 7. pants atrodas šā kodeksa II sadaļas II nodaļā “Ārējo robežu kontrole un ieceļošanas atteikums”, savukārt tā paša kodeksa 5. pants ietilpst minētās II sadaļas I nodaļā “Ārējo robežu šķērsošana un ieceļošanas nosacījumi”.

45

Turklāt gan no Šengenas Robežu kodeksa 7. panta nosaukuma, gan šā panta 3. punkta a) apakšpunkta formulējuma izriet, ka ar šo tiesību normu domāts nevis noteikt trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas nosacījumus, bet gan dažādos aspektos konkretizēt pilno pārbaudi, kura kompetentajām iestādēm jāveic, lai pārliecinātos tostarp par to, vai šie valstspiederīgie atbilst šā kodeksa 5. panta 1. punktā noteiktajiem ieceļošanas nosacījumiem.

46

Vienlīdz jānorāda, ka minētā kodeksa 13. panta 2. punktā ir paredzēts, ka konkrētie ieceļošanas atteikuma lēmuma iemesli ir jāpaziņo trešās valsts valstspiederīgajam, izmantojot šā paša kodeksa V pielikuma B daļā esošo standartveidlapu.

47

Vairāki no šajā veidlapā esošajiem deviņiem lauciņiem, kurus kompetentās iestādes atzīmē ar ķeksīti, lai paziņotu ieceļošanas atteikuma lēmuma iemeslus, ir saistīti attiecīgi ar uzrādīto ceļošanas dokumentu un uzrādīto vīzu. Taču šajā veidlapā nav neviena lauciņa, kas ļautu ieceļošanas atteikumu pamatot ar to, ka uzrādītā derīgā vīza nav ielīmēta robežas šķērsošanas brīdī derīgā ceļošanas dokumentā.

48

Turklāt no Vīzu kodeksa 29. panta 2. punkta izriet, ka Savienības likumdevējs nav gribējis izslēgt jebkādu iespēju ieceļot dalībvalstu teritorijā bez derīgā ceļošanas dokumentā esošas vīzas, jo tas ir skaidri paredzējis iespēju vīzu uzlīmēt uz atsevišķas lapas gadījumā, ja vīzu izsniedzošā dalībvalsts neatzīst tai uzrādīto ceļošanas dokumentu.

49

Turklāt vīza, kuras derīguma termiņš nav beidzies un kura ir ielīmēta ceļošanas dokumentā, kurš pēc šīs vīzas izsniegšanas ticis anulēts, šādas anulēšanas rezultātā nebūtu spēkā, ja to vairs nevarētu uzrādīt, lai ieceļotu dalībvalstu teritorijā, pat tad, ja tai ir klāt derīgs ceļošanas dokuments. Interpretējot Šengenas Robežu kodeksu šādi, šādai vīzai de facto tiktu atņemts tās derīgums, kas izriet no Vīzu kodeksa 24. panta 1. punkta un 34. panta atbilstoši tam, kā tie interpretēti šā sprieduma 36. punktā.

50

Runājot, otrkārt, par Šengenas Robežu kodeksa mērķiem, no tā preambulas 6. apsvēruma izriet, ka robežkontrolei būtu jāpalīdz apkarot nelikumīgu imigrāciju un cilvēku tirdzniecību un novērst draudus dalībvalstu iekšējai drošībai, valsts politikai, sabiedrības veselības aizsardzībai un starptautiskajām attiecībām. Turklāt minētā kodeksa 2. panta 10. punktā ir precizēts, ka robežpārbaudes ir domātas tālab, lai pārliecinātos, ka personām drīkst atļaut ieceļot dalībvalstu teritorijā vai izceļot no tās.

51

Tālab, lai šos mērķus sasniegtu, šā paša kodeksa 7. panta 3. punktā ir paredzēts, ka attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, tiem ieceļojot un izceļojot, veicama pilna pārbaude, kas ietver tostarp ieceļošanas un izceļošanas spiedogu pārbaudi attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā ceļošanas dokumentā, lai pārliecinātos par to, ka tas nav jau pārsniedzis maksimāli atļauto uzturēšanās ilgumu dalībvalstu teritorijā.

52

Protams, kā norāda Latvijas un Somijas valdības, šo pārbaudi ir grūtāk veikt, ja vienlaikus ar derīgu ceļošanas dokumentu tiek uzrādīts anulēts ceļošanas dokuments, kurā ir ielīmēta derīga vīza.

53

Tomēr, kā savu secinājumu 68. punktā norādījis ģenerāladvokāts, divu atšķirīgu ceļošanas dokumentu uzrādīšana nenostāda kompetentās iestādes tādā stāvoklī, kurā tās nespētu saprātīgos apstākļos veikt Šengenas Robežu kodeksa 7. panta 3. punktā paredzētās pārbaudes, ņemot vērā abos tām uzrādītajos ceļošanas dokumentos rodamo informāciju.

54

Turklāt ar līdzīgām grūtībām šīs iestādes sastopas Šengenas Robežu kodeksa 10. panta 3. punkta otrajā daļā Savienības likumdevēja skaidri paredzētajā gadījumā, kad ieceļošanas vai izceļošanas spiedoga iespiešana ceļošanas dokumentā tiek aizstāta ar atzīmes par ieceļošanu vai izceļošanu izdarīšanu atsevišķā lapā.

55

Turklāt, uzskatot, ka ar praktiskajām grūtībām, kas rodas, uzrādot tādus divus dažādus ceļošanas dokumentus kā pamatlietā aplūkotie, ir pietiekami, lai atteiktu ieceļošanu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuru vienotā vīza atrodas anulētā ceļošanas dokumentā, netiktu ievērota Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta otrajā daļā, lasot to kopsakarā ar šā kodeksa preambulas 7. apsvērumu, noteiktā prasība, ka robežkontrolēm jābūt samērīgām ar izvirzītajiem mērķiem.

56

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka uz pirmo jautājumu ir atbildams, ka Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar tā 13. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka trešo valstu valstspiederīgo ieceļošana dalībvalstu teritorijā nav pakārtota nosacījumam, ka robežpārbaudes brīdī uzrādītajai derīgajai vīzai noteikti jābūt ielīmētai derīgā ceļošanas dokumentā.

57

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar tā 13. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā trešo valstu valstspiederīgo ieceļošana attiecīgās dalībvalsts teritorijā ir pakārtota nosacījumam, ka robežpārbaudes brīdī uzrādītajai derīgajai vīzai noteikti jābūt ievietotai derīgā ceļošanas dokumentā.

58

Ievērojot uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz trešo jautājumu noliedzoši varētu atbildēt tikai tad, ja dalībvalstij ir rīcības brīvība, kas tai ļauj atteikt trešās valsts valstspiederīgajam ieceļošanu savā teritorijā, pamatojoties uz kādu Šengenas Robežu kodeksā neparedzētu ieceļošanas nosacījumu.

59

Šajā ziņā jānorāda, ka jau no paša minētā kodeksa 5. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka tajā ir uzskaitīti nosacījumi trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanai dalībvalstu teritorijā, nevis to iemeslu minimums, kuru dēļ šiem valstspiederīgajiem ieceļošana šajā teritorijā ir jāatsaka.

60

Turklāt Šengenas Robežu kodeksa 7. panta 1. punktā ir precizēts, ka robežpārbaudes veic saskaņā ar šā kodeksa II sadaļas II nodaļu.

61

Lai arī šajā minētā kodeksa II nodaļā esošajos 7. panta 3. punktā un 8. pantā ir paredzēts, attiecīgi, gan kompetento iestāžu pienākums pārbaudīt šā kodeksa 5. panta 1. punktā noteiktos ieceļošanas nosacījumus, gan iespēja robežpārbaudes atvieglot, tomēr nevienā šīs nodaļas tiesību normā nav minēta iespēja šīm iestādēm šīs pārbaudes izvērst, prasot izpildīt citus, šajā pēdējā minētajā tiesību normā neparedzētus ieceļošanas nosacījumus.

62

Turklāt tas, ka Šengenas Robežu kodeksa 13. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ieceļošanu dalībvalstu teritorijās atsaka trešās valsts valstspiederīgajam, kas neatbilst visiem šā kodeksa 5. panta 1. punktā izklāstītajiem ieceļošanas nosacījumiem un nepieder kādai no šā pēdējā minētā panta 4. punktā paredzētajām personu kategorijām, vienlaikus šā paša 13. panta 2. punkta otrajā daļā paredzot, ka konkrētie atteikuma lēmuma iemesli ir jāpaziņo, izmantojot minētā kodeksa V pielikuma B daļā esošo standartveidlapu, runā par labu tādai interpretācijai, ka šajā 5. panta 1. punktā uzskaitīto ieceļošanas nosacījumu saraksts ir izsmeļošs (pēc analoģijas skat. spriedumu Koushkaki, EU:C:2013:862, 38. punkts).

63

Arī šajā V pielikuma B daļā rodamajā standartveidlapā ir deviņi lauciņi, kurus kompetentās iestādes atzīmē ar ķeksīti, lai paziņotu trešās valsts valstspiederīgajam ieceļošanas atteikuma lēmuma iemeslus. Sestais lauciņš attiecas uz Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 1. punkta pirmajā teikuma daļā minēto uzturēšanās ilgumu, savukārt pārējie lauciņi attiecas uz šā paša punkta a)–e) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.

64

Tāpat arī Šengenas Robežu kodeksa V pielikuma A daļā ir noteikts, ka, atsakot ieceļošanu, kompetentajam robežsargam ir tostarp pasē jāieraksta ieceļošanas atteikuma iemesliem atbilstīgie burti, kuru uzskaitījums ir rodams minētajā ieceļošanas atteikuma standartveidlapā.

65

Turklāt no minētā kodeksa 1. panta un preambulas 4., 8. un 19. apsvēruma izriet, ka tā mērķis ir noteikt nosacījumus, kritērijus un sīki izstrādātus noteikumus, kas piemērojami robežkontrolei pie Savienības ārējām robežām, un šo mērķi nevar pietiekami labi sasniegt dalībvalstis vienas pašas. Minētā kodeksa preambulas 6. apsvērumā turklāt paskaidrots, ka robežkontrole notiek ne tikai to dalībvalstu interesēs, pie kuru ārējām robežām to veic, bet arī visu to dalībvalstu interesēs, kuras ir atcēlušas iekšējo robežkontroli, un tas nozīmē, ka ieceļošanas nosacījumi ir jānosaka kopīgi.

66

Tāpēc interpretēt Šengenas Robežu kodeksu tādējādi, ka tajā esot vienīgi noteikts pienākums dalībvalstīm atteikt ieceļošanu savā teritorijā kādās konkrētās situācijās, taču nenosakot saskaņotus nosacījumus ieceļošanai šajā teritorijā, ir nesaderīgi ar pašu šā kodeksa mērķi (pēc analoģijas skat. spriedumu Koushkaki, EU:C:2013:862, 50. punkts).

67

Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka ar 1985. gada 14. jūnija Šengenas nolīgumu izveidotās kārtības mērķis ir nodrošināt no robežu brīvas šķērsošanas Šengenas teritorijas iekšienē dabiski izrietošo paaugstināta un vienāda līmeņa kontroli un uzraudzību pie ārējām robežām (spriedums Komisija/Spānija, C‑503/03, EU:C:2006:74, 37. punkts), kas izdarāms, ievērojot Šengenas Robežu kodeksa 6.–13. pantā paredzētos saskaņotos noteikumus par kontroli pie ārējām robežām (šajā ziņā skat. spriedumu ANAFE, C‑606/10, EU:C:2012:348, 26. un 29. punkts).

68

Turklāt, lai arī saskaņā ar Vīzu kodeksa 30. pantu ar vienotas vīzas esamību vēl nav pietiekami, lai piešķirtu automātiskas tiesības ieceļot, šā kodeksa preambulas 3. apsvērumā izklāstītais mērķis atvieglot likumīgu ceļošanu būtu apdraudēts, ja dalībvalstis varētu pēc saviem ieskatiem nolemt atteikt ieceļošanu vienoto vīzu saņēmušam trešās valsts valstspiederīgajam, Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 1. punktā uzskaitītos ieceļošanas nosacījumus papildinot ar vēl kādu, lai arī Savienības likumdevējs nav uzskatījis, ka šāds nosacījums ir jāizpilda, lai saņemtu atļauju ieceļot dalībvalstu teritorijā (pēc analoģijas skat. spriedumu Koushkaki, EU:C:2013:862, 52. punkts).

69

No tā izriet, ka dalībvalstij nav rīcības brīvības, kas tai ļautu atteikt trešās valsts valstspiederīgajam ieceļošanu savā teritorijā, piemērojot Šengenas Robežu kodeksā neparedzētu nosacījumu.

70

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka uz trešo jautājumu ir atbildams, ka Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar tā 13. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā trešo valstu valstspiederīgo ieceļošana attiecīgās dalībvalsts teritorijā ir pakārtota nosacījumam, ka robežpārbaudes brīdī uzrādītajai derīgajai vīzai noteikti jābūt ielīmētai derīgā ceļošanas dokumentā.

71

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: