1

Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, neveicot visus vajadzīgos pasākumus, lai Komisijas 2010. gada 14. decembra Lēmumu 2011/471/ES par valsts atbalstu C 38/05 (ex NN 52/04), ko Vācija piešķīrusi Biria grupai (OV 2011, L 195, 55. lpp.), varētu tūlīt un efektīvi izpildīt, atgūstot piešķirto atbalstu, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi LESD 108. panta 2. punktā un 288. pantā – atbilstoši efektivitātes principam, Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 14. panta 3. punktā, kā arī minētā lēmuma 1.–3. pantā paredzētos pienākumus.

2

Regulas Nr. 659/1999 preambulas 13. apsvērumā ir noteikts:

“tā kā tādos nelikumīga atbalsta gadījumos, kurš nav saderīgs ar kopējo tirgu, būtu jāatjauno efektīva konkurence; tā kā šajā nolūkā atbalsts, ieskaitot procentus, ir nekavējoties jāatgūst; tā kā atgūšana ir jāveic saskaņā ar attiecīgo valstu likumos paredzētajām procedūrām; tā kā minēto procedūru piemērošana, kavējot attiecīgā Komisijas lēmuma tūlītēju un efektīvu izpildi, nedrīkstētu būt par traucēkli efektīvas konkurences atjaunošanai; tā kā, lai to panāktu, dalībvalstīm ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu to, ka Komisijas lēmums ir efektīvs.”

3

Šīs regulas 14. pantā “Atbalsta atgūšana” ir noteikts:

“1.   Kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja (turpmāk – “atgūšanas lēmums”). Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā ar kādu Kopienas tiesību vispārēju principu.

2.   Atbalsts, kas ir jāatgūst saskaņā ar atgūšanas lēmumu, ietver procentus, kas aprēķināti pēc atbilstīgas likmes, ko nosaka Komisija. Procenti maksājami no dienas, kad nelikumīgais atbalsts nodots saņēmēja rīcībā, līdz tā atgūšanas dienai.

3.   Neskarot nevienu Eiropas [Savienības] Tiesas nolēmumu saskaņā ar [LESD 278. pantu], atgūšanu īsteno tūlīt un saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts likumos paredzētajām procedūrām, ja vien tās nodrošina tūlītēju un efektīvu Komisijas lēmuma izpildi. Šajā nolūkā un gadījumā, ja ir sākts izskatīšanas process valsts tiesā, attiecīgās dalībvalstis, neskarot Kopienas tiesību aktus, veic visus vajadzīgos pasākumus, kas iespējami to attiecīgajās tiesību sistēmās, tostarp pagaidu pasākumus.”

4

Saskaņā ar minētās regulas 23. panta “Lēmumu un spriedumu neizpilde” 1. punktu:

“Ja attiecīgā dalībvalsts nepilda nosacītus vai negatīvus lēmumus, jo īpaši gadījumos, kas minēti 14. pantā, Komisija var saskaņā ar [EKL 108. panta 2. punktu] sniegt attiecīgo lietu izskatīšanai tieši [..] Tiesā.”

5

MB System GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “MB System”) pieder pie Biria grupas. MB System ražoja velosipēdus līdz 2005. gada beigām, kad tā pārtrauca velosipēdu ražošanu un cedēja savus materiālos pamatlīdzekļus, kurus tā lietoja šim nolūkam. Kopš tā laika MB System sabiedrības mērķis ir nekustamā īpašuma pārvaldīšana.

6

Technologie-Beteiligungsgesellschaft mbH (turpmāk tekstā – “TBG”) ir meitasuzņēmums, kas pilnībā pieder Kreditanstalt für Wiederaufbau, valsts struktūrai, ko uzrauga Vācijas Federatīvā Republika. Tā finansē mazos un vidējos uzņēmumus tehnoloģijas nozarē, iegādājoties to kapitāldaļas. Vairāku pārstrukturēšanu rezultātā TBG 2003. gadā pārņēma visus gbb‑Beteiligungs AG aktīvus, kura savukārt 2001. gadā bija finansējusi Bike Systems GmbH & Co., Thüringer Zweiradwerk KG, kas ir MB System juridiskā priekštece, iegādājoties šīs sabiedrības kapitāldaļas bez balsstiesībām. Šī dalība netika paziņota Komisijai kā valsts atbalsts. Lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka tas ir valsts atbalsts, jo nolīgtā procentu likme atlīdzībai par šo dalību bija zemāka par tirgus likmi.

7

Iepriekš minētā dalība tika īstenota, izmantojot privāttiesību līgumu.

8

2005. gada 20. oktobrī, saņemot vairākas konkurentu sūdzības, Komisija uzsāka oficiālu izmeklēšanas procedūru atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam.

9

Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmumā 2007/492/EK par valsts atbalstu C 38/2005 (ex NN 52/2004), ko Vācija piešķīra Biria grupai (OV L 183, 27. lpp.), Komisija uzskatīja, ka dalība ir uzskatāma par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, un uzdeva Vācijas Federatīvajai Republikai veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai to atgūtu (turpmāk tekstā – “pirmais lēmums”). Šis lēmums 2010. gada 3. martā ar Vispārējās tiesas spriedumu Freistaat Sachsen/Komisija tika atcelts (T‑102/07 un T‑120/07, EU:T:2010:62).

10

Pēc šā Komisijas lēmuma 2007. gada 16. februārī TBG iesniedza MB System lūgumu atmaksāt valsts atbalsta summu, kas atbilst ieguvumam, kurš izriet no zemākas procentu likmes par tirgus likmi piemērošanas. MB System atteicās maksāt.

11

2007. gada oktobrī lietas dalībnieki kopīgi noteica, ka galīgā atgūstamā summa ir EUR 697 456.

12

Pēc MB System atteikšanās izpildīt vēl vienu atmaksāšanas pieprasījumu TBG2008. gada 10. aprīlī cēla prasību Landgericht Mühlhausen (Mīlhauzenas apgabaltiesa), lai panāktu minētās summas samaksu. Šī prasība bija pamatota ar pirmo lēmumu un LESD 108. panta 3. punkta, kā arī Vācijas Civilkodeksa (Bürgerliches Gesetzbuch) 134. panta pārkāpumu, jo attiecīgais atbalsts nav ticis paziņots.

13

Saskaņā ar Civilkodeksa 134. pantu un Vācijas tiesu pastāvīgo judikatūru līgums par valsts atbalstu, kas noslēgts, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, Vācijas tiesībās nav spēkā. Tādēļ Komisijas pirmā lēmuma atcelšana tieši neietekmēja tiesvedību Landgericht Mühlhausen.

14

Tiesas sēde Landgericht Mühlhausen notika 2008. gada 26. novembrī bez MB System pārstāvja klātbūtnes. Tādēļ šī tiesa taisīja provizoriski izpildāmu aizmugurisku spriedumu (turpmāk tekstā – “aizmugurisks spriedums”), ļaujot TBG panākt sava parāda piespiedu atgūšanu no MB System īpašuma. 2008. gada 19. decembrīMB System pārsūdzēja šo spriedumu.

15

Ar 2009. gada 9. janvāra rīkojumu minētā tiesa apturēja aizmuguriskā sprieduma piespiedu izpildi ar nosacījumu, ka MB System sniegs nodrošinājumu EUR 840 000 apmērā kā depozītu Landgericht Mühlhausen vai arī kā garantiju.

16

Ņemot vērā tajā laikā Vispārējā tiesā norisošo tiesvedību, Landgericht Mühlhausen2009. gada 17. martā apturēja tajā norisošo tiesvedību.

17

2009. gada 7. aprīlīTBG iesniedza apelācijas sūdzību par šo apturēšanas nolēmumu Thüringer Oberlandesgericht (Tīringenes Augstākā tiesa). Šī apelācijas sūdzība tika noraidīta 2010. gada 25. janvārī. 2010. gada 25. februārī TBG iesniedza kasācijas sūdzību (“Revision”) Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa). 2010. gada 16. septembra rīkojumā šī tiesa uzskatīja, ka Landgericht Mühlhausen2009. gada 17. marta rīkojums par tiesvedības apturēšanu, kā arī Thüringer Oberlandesgericht2010. gada 25. janvāra rīkojums, ar ko tas apstiprināts, ir zaudējuši savu priekšmetu, jo Vispārējā tiesa ir atcēlusi pirmo lēmumu.

18

Pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija atcēlusi pirmo lēmumu, Komisija pieņēma attiecīgo Lēmumu 2011/471, par ko ir runa šajā lietā (turpmāk tekstā – “attiecīgais lēmums”), kura rezolutīvās daļas teksts ir šāds:

“1. pants

Vācijas valsts atbalsts par labu Bike Systems GmbH & Co., Thüringer Zweiradwerk KG (šobrīd MB System) [(turpmāk tekstā – “strīdīgais atbalsts”)] [..] nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Valsts atbalsts ietvēra šādus pasākumus:

[..]

2. pants

1.   Vācija atprasa no atbalsta saņēmēja 1. pantā minēto atbalstu.

2.   Valsts atbalsta atgūšana notiek nekavējoties saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām, ciktāl tās dara iespējamu nekavējošu šā lēmuma faktisku izpildi.

[..]

3. pants

1.   Lēmuma 1. pantā minētais atbalsts tiek atgūts nekavējoties un efektīvi.

2.   Vācija nodrošina, ka šis lēmums tiek īstenots četru mēnešu laikā pēc tā izziņošanas dienas.

[..]

5. pants

Šis lēmums ir adresēts Vācijas Federatīvajai Republikai.”

19

2013. gada 3. jūlijā Vispārējā tiesa ar spriedumu MB System/Komisija (T‑209/11, EU:T:2013:338) noraidīja MB System prasību par attiecīgo lēmumu.

20

2011. gada 21. martāTBG iesniedza Amtsgericht Nordhausen (Nordhauzenes pirmās instances tiesa) pieteikumu par ķīlas tiesību reģistrēšanu zemes reģistros, piespiedu kārtā izpildot aizmugurisku spriedumu. 2011. gada 1. jūnijā pieprasītā reģistrēšana tika veikta. 2011. gada 21. jūlijā, saņemot TBG iesniegto pieteikumu par MB System nekustamā īpašuma pārdošanu izsolē, Amtsgericht Nordhausen pieprasīja eksperta atzinumu par šī īpašuma tirgus vērtību.

21

Tiesvedībā par attiecīgā lēmuma izpildi Landgericht Mühlhausen pēc MB System pieprasījuma ar 2011. gada 30. marta rīkojumu no jauna apturēja tiesvedību. 2011. gada 14. aprīlīTBG vēlreiz iesniedza apelācijas sūdzību Thüringer Oberlandesgericht, kura tās sūdzību ar 2011. gada 28. decembra rīkojumu noraidīja. 2012. gada 26. janvārīTBG iesniedza kasācijas sūdzību (“Revision”) Bundesgerichtshof; tā 2012. gada 13. septembrī atcēla iepriekšējo instanču nolēmumus. Līdz ar to Landgericht Mühlhausen noritošā tiesvedība no 2013. gada 27. marta tika atsākta.

22

2012. gada 25. jūlijā, pamatojoties uz eksperta 2012. gada 22. maija atzinumu, Amtsgericht Nordhausen noteica MB System nekustamā īpašuma tirgus vērtību EUR 1 893 700 apmērā. Šā īpašuma pārdošana publiskā izsolē tika paredzēta 2013. gada 10. aprīlī. Līdz 2013. gada 4. decembra tiesas sēdei Tiesā šī pārdošana publiskā izsolē ir palikusi bez rezultātiem, un tādēļ strīdīgo atbalstu nav varēts atgūt.

23

Ņemot vērā, ka attiecīgais lēmums – gandrīz divus gadus pēc tā pieņemšanas – joprojām nav izpildīts, Komisija cēla šo prasību. Vācijas Federatīvā Republika neapstrīd šā lēmuma pamatotību un savu pienākumu atgūt strīdīgo atbalstu no MB System. Lietas dalībnieki piekrīt, ka Komisijas prasības pieteikuma iesniegšanas dienā kopējā atgūstamā summa bija EUR 816 630.

24

Komisija uzskata, ka atbildētāja nav veikusi visus vajadzīgos pasākumus, lai varētu tikt izpildīts attiecīgais lēmums, atgūstot strīdīgo atbalstu.

25

Galvenokārt Komisija norāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punktu attiecīgā dalībvalsts principā var brīvi izvēlēties kārtību, kādā, piemērojot valsts procesuālās tiesības, tā nodrošinās Komisijas lēmuma, kurā uzdots atgūt ar iekšējo tirgu nesaderīgu atbalstu, izpildi, tiesa, ievērojot efektivitātes principu. Tomēr Komisija uzskata, ka šajā gadījumā atbildētājas izvēlētais atbalsta atgūšanas veids, proti, prasības par atmaksāšanu celšana Vācijas civiltiesās, nebija atbilstošs, lai Komisijas lēmums varētu tikt izpildīts tūlīt un efektīvi. Proti, parastā tiesvedību ilguma dēļ atbildētāja nevarēja efektīvi atgūt strīdīgo atbalstu četru mēnešu termiņā, kas noteikts attiecīgajā lēmumā.

26

Tādējādi Komisija uzskata, ka, tā kā, izmantojot Vācijas civilprocesu, netika nodrošināta attiecīgā lēmuma tūlītēja un efektīva izpilde, piemērojot Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punkta otro teikumu, nebija piemērojamas valsts procesuālās tiesības, bet gan Savienības tiesības un atbildētājai pašai bija jāizdod izpildraksts, pieņemot administratīvu aktu, kurā tiktu uzdots atgūt strīdīgo atbalstu, tieši pamatojoties uz Savienības tiesībām. Savienības tiesības sniedzot juridisku pamatu, kas pilnvarojot atbildētāju pieņemt šādu administratīvu aktu. Attiecīgais lēmums šajā ziņā esot šāds pamats, neraugoties uz to, ka tajā MB System nav uzlikts tiešs pienākums atmaksāt strīdīgo pabalstu. Tāpat šādu pamatu veidojot Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punkts un LESD 108. panta 2. punkta pirmā daļa.

27

Šādos apstākļos Komisija vispārīgi apgalvo, ka gadījumā, ja tiek pieņemts lēmums, ar kuru uzdod atgūt prettiesisku un ar iekšējo tirgu nesaderīgu atbalstu, attiecīgajai dalībvalstij ir pienākums sasniegt rezultātu, kas tai uzliek pienākumu efektīvi atgūt šo atbalstu Komisijas noteiktajā termiņā, nevis pienākumu izmantot noteiktu līdzekli, kas tikai radītu pienākumu šajā termiņā uzsākt atgūšanas procedūru. Šajā lietā strīdīgā atbalsta atgūšanai esot bijis jānotiek strīdīgā lēmuma 3. pantā noteiktajā termiņā. Līdz ar to atbildētāja esot atbildīga par šī rezultāta nesasniegšanu, ciktāl šim atbalstam faktiski esot bijis jāpāriet no saņēmēja īpašuma pirms noteiktā termiņa beigām.

28

Pakārtoti Komisija apgalvo, ka, pieņemot, ka pagaidu kārtā izpildāms aizmugurisks spriedums ļauj tūlīt un efektīvi izpildīt attiecīgo lēmumu, atbildētāja katrā ziņā nav izmantojusi šo līdzekli, lai tūlīt un efektīvi atgūtu strīdīgo atbalstu.

29

Komisija norāda, ka, lai gan attiecīgajā lēmumā noteiktais termiņš strīdīgā atbalsta atgūšanai bija četri mēneši, atbildētāja pieteikumu par piespiedu izpildi atbilstoši aizmuguriskajam spriedumam iesniedza tikai 2011. gada 21. martā, proti, vairāk nekā trīs mēnešus pēc šā lēmuma pieņemšanas.

30

Replikā Komisija turklāt uzsver, ka no minētā pieteikuma par piespiedu izpildi iesniegšanas datuma līdz 2013. gada 10. aprīlim, datumam, kas tika noteikts strīdīgā atbalsta saņēmējas nekustamā īpašuma pārdošanai izsolē, ir pagājuši gandrīz divi gadi, kuru laikā atbildētāja acīmredzami esot bijusi pasīva.

31

Vācijas valdība norāda, ka Savienības tiesībās dalībvalstīm nav noteikts, kādā formā tām ir jāpiešķir valsts atbalsts. Saskaņā ar Vācijas tiesībām, kurās ir ļauts piešķirt valsts atbalstus ar administratīviem aktiem, publisko tiesību līgumiem vai privāttiesību līgumiem, tā akta formas izvēle, ar kuru tiek piešķirts atbalsts, nosaka formu, kādā šis atbalsts varēs tikt atgūts. Šajā gadījumā strīdīgais atbalsts esot ticis piešķirts MB System ar privāttiesību līgumu, kas noslēgts ar TBG, privāttiesību investīciju sabiedrību, kura pieder Vācijai. Līdz ar to, ņemot vērā, ka MB System nav izpildījusi lūgumu atmaksāt šo atbalstu, valsts iestādes neesot pilnvarotas pašas izpildīt attiecīgo lēmumu, bet tām tiesību uz minētā atbalsta atmaksāšanu īstenošanu esot jācenšas panākt civillietu tiesās.

32

Vācijas valdība apgalvo, ka, piemērojot valsts varas aktu tiesiskuma principu un publisko tiesību aktu nošķiršanas no privāto tiesību aktiem principu, no Vācijas tiesībām un, konkrēti, no Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma (Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland) 20. panta 3. punkta izriet, ka, lai atgūtu valsts atbalstu, valsts iestādes ir pilnvarotas rīkoties, izdodot administratīvu aktu, tikai tad, ja šis atbalsts ticis piešķirts ar publisko tiesību administratīvu aktu un ja pastāv juridisks pamats, kas tās pilnvaro pieņemt šādu aktu. Vācijas tiesībās nav atļauts, ka valsts iestāde iejaucas un ar valsts varas aktu izbeidz privāttiesību līgumu. Tāpat neesot paredzēts vispārīgs pilnvarojums, kas šādai iestādei ļautu rīkoties gandrīz visās jomās.

33

Vācijas valdība piebilst, ka atbalsta saņēmējs katrā ziņā var pārsūdzēt tiesā pat Vācijas valsts iestādes pieņemtu administratīvu aktu. Līdz ar to vienmēr esot iespējami kavējumi. Šāda situācija esot vienkārši efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa sekas. Līdz ar to neesot pierādīts, ka administratīva akta pieņemšana faktiski ļautu ātrāk atgūt strīdīgo atbalstu nekā prasības celšana civillietā.

34

Tāpat, pēc Vācijas valdības domām, Savienības tiesību normas nevar tikt uzskatītas par juridisko pamatu, kas sniegtu pilnvarojumu administratīvā akta pieņemšanai. Proti, attiecīgais lēmums esot adresēts attiecīgajai dalībvalstij, neprecizējot kārtību, kādā būtu jānoris valsts attiecīgā atbalsta atgūšanas procesam. Turklāt arī Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punktā neesot iekļauta informācija par atbalsta atgūšanas procedūru. Gan šī tiesību norma, gan tādi Komisijas lēmumi kā attiecīgais lēmums tikai reglamentējot attiecības starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti, un attiecībā uz pārējo tajos tikai esot veikta atsauce uz valsts procesuālajām tiesībām. Turklāt LESD 108. panta 2. punkta pirmā daļa neesot pietiekami izsmeļoša, lai radītu tiešas sekas attiecībā uz indivīdiem, un tajā esot paredzēts, ka Komisijai vispirms ir jāpieņem saistošs lēmums, lai atgūtu ar iekšējo tirgu nesaderīgu atbalstu.

35

Tāpat Vācijas valdība apgalvo, ka Komisijas tādā lēmumā kā attiecīgais lēmums noteiktais termiņš ir jāinterpretē kā termiņš, kādā ir jārīkojas, nevis kā izpildes termiņš. Šajā termiņā attiecīgajai dalībvalstij esot tikai jāuzsāk un jāīsteno visi vajadzīgie pasākumi, lai būtu iespējams atgūt attiecīgo atbalstu un lai atjaunotu parastos konkurences apstākļus. Šī interpretācija esot atbilstoša Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punkta pirmā teikuma tekstam, kurā esot atsauce uz valsts tiesībās paredzētajām procedūrām. Šajā lietā TBG esot veikusi visus vajadzīgos pasākumus, lai īstenotu attiecīgo lēmumu pirms tajā noteiktā termiņa beigām.

36

Ir jāprecizē, ka, lai arī savos argumentos lietas dalībnieki atsaucas uz situācijām un faktiem, kas notikuši pirms attiecīgā lēmuma pieņemšanas, Komisijas prasības pieteikums attiecas uz šā lēmuma neizpildi, uz kuru attiecas arī Tiesas vērtējums.

37

Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punktu, ja nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja. Tā neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā kādam no Savienības tiesību vispārējiem principiem.

38

Atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punkta pirmajam teikumam atgūšanu veic nekavējoties un saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām, ja tās nodrošina tūlītēju un efektīvu Komisijas lēmuma izpildi. Šajā nolūkā saskaņā ar šīs regulas 14. panta 3. punkta pēdējo teikumu attiecīgās dalībvalstis, neskarot Savienības tiesību aktus, veic visus vajadzīgos pasākumus, kas iespējami to attiecīgajās tiesību sistēmās, tostarp pagaidu pasākumus.

39

Lai arī šā panta formulējums atspoguļo efektivitātes principa prasības (spriedums Scott un Kimberly Clark, C‑210/09, EU:C:2010:294, 20. punkts), no tā arī izriet, ka attiecīgās dalībvalsts tiesību piemērošana, lai veiktu šo atgūšanu, notiek atbilstoši šīs valsts procesuālās autonomijas principam, ja nav Savienības tiesību normu šajā jomā, kā arī ievērojot pamattiesības, it īpaši tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, tostarp tiesības uz aizstāvību. No minētā izriet, ka Savienības tiesībās nav prasīts, ka kompetentajai valsts iestādei no saņēmēja ir jāatgūst prettiesisks atbalsts, pamatojoties tikai uz Komisijas lēmumu par atgūšanu.

40

Attiecīgā dalībvalsts var brīvi izvēlēties līdzekļus, ar kādiem tā izpildīs savu pienākumu atgūt ar iekšējo tirgu nesaderīgo atbalstu, ja izvēlētie līdzekļi neapdraud Savienības tiesību piemērojamību un efektivitāti (spriedums Scott un Kimberly Clark, EU:C:2010:294, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Attiecībā uz dalībvalstu brīvību izvēlēties šāda atbalsta atgūšanas līdzekļus Tiesa ir precizējusi, ka šī brīvība ir ierobežota, jo šie līdzekļi praksē nedrīkst padarīt neiespējamu Savienības tiesībās prasīto atgūšanu (šajā ziņā skat. spriedumu Mediaset, C‑69/13, EU:C:2014:71, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Valsts procedūru piemērošana ir pakļauta nosacījumam, ka tās ļauj tūlīt un efektīvi izpildīt Komisijas lēmumu; šāds nosacījums atspoguļo Tiesas judikatūrā paredzētā efektivitātes principa prasības (spriedums Komisija/Itālija, C‑243/10, EU:C:2012:182, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Dalībvalstu veiktajiem pasākumiem jābūt piemērotiem parasto konkurences apstākļu atjaunošanai, kuri tikuši izjaukti ar nelikumīgā atbalsta, kura atgūšana ir uzdota saskaņā ar Komisijas lēmumu, piešķiršanu (spriedums Scott un Kimberly Clark, EU:C:2010:294, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Līdz ar to jautājums par to, vai, ņemot vērā efektivitātes prasības, attiecīgā dalībvalsts, izvēloties šos līdzekļus, ir izpildījusi savu pienākumu atgūt atbalstu, kas ir atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi – atkarībā no lietas konkrētajiem apstākļiem.

44

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka atbildētājai nevar tikt pārmests, ka tā ir izvēlējusies savas civiltiesības un vērsusies parastajā tiesā, lai atgūtu strīdīgo atbalstu. Lietas materiālos, kas ir pieejami Tiesai, nav neviena fakta, kas ļautu a priori izslēgt šo tiesību un šīs tiesas izmantošanu, neskarot konkrētos minēto tiesību piemērošanas, ko veikusi atbildētāja, apstākļus un tās rūpības pakāpi efektīvā strīdīgā atbalsta atgūšanā.

45

Šajā ziņā uzreiz ir jānorāda, ka valsts tiesas pārbaude pār nelikumīga valsts atbalsta atgūšanai izsniegta atmaksas pieprasījuma formālo likumību un iespējamu šī pieprasījuma atcelšanu ir jāuzskata par vienkāršu efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa izpausmi, kurš saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir vispārējs Savienības tiesību princips (šajā ziņā skat. spriedumu Scott un Kimberly Clark, EU:C:2010:294, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Tāpat ir jākonstatē, ka atbildētāja vispār nav apstrīdējusi savu pienākumu atgūt strīdīgo atbalstu un ka turklāt tā ir veikusi konkrētus pasākumus, lai veiktu šo atgūšanu.

47

Tomēr netiek apstrīdēts, ka nedz Komisijas prasības pieteikuma iesniegšanas dienā, nedz dienā, kad Tiesā tika uzklausīti mutvārdu paskaidrojumi, strīdīgais atbalsts joprojām nebija atgūts, jo tas nebija pārgājis no saņēmēja uzņēmuma īpašuma.

48

Attiecībā uz šā būtiskā kavējuma iespējamo attaisnojumu Tiesa ir nospriedusi, ka vienīgais pamats, uz ko var atsaukties dalībvalsts aizstāvībai pret prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, ko Komisija cēlusi, pamatojoties uz LESD 108. panta 2. punktu, ir pamats par pilnīgu neiespējamību attiecīgo lēmumu izpildīt (spriedumi Komisija/Vācija, 94/87, EU:C:1989:46, 8. punkts, kā arī Komisija/Francija, C‑441/06, EU:C:2007:616, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Kā savu secinājumu 92. punktā norādījis ģenerāladvokāts, šī absolūtā neiespējamība tāpat var būt juridiska, ja tā izriet no valsts tiesu pieņemtajiem nolēmumiem, ja vien šie nolēmumi atbilst Savienības tiesībām.

50

Šajā ziņā saistībā ar šo lietu ir jānorāda šādi apsvērumi.

51

Ir jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, ja dalībvalstij rodas grūtības, izpildot Komisijas lēmumu, kurā uzdots atgūt atbalstu, tai šīs grūtības ir jānodod Komisijas vērtējumam, pamatoti lūdzot pagarināt noteikto termiņu un piedāvājot atbilstošus šā lēmuma grozījumus, lai Komisija varētu pieņemt detalizētu lēmumu. Šādā gadījumā, ņemot vērā LES 4. panta 3. punktu, dalībvalstij un Komisijai ir savstarpējs lojālas sadarbības pienākums, lai pārvarētu šīs grūtības (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Vācija, 94/87, EU:C:1989:46, 9. punkts; Komisija/Itālija, EU:C:2012:182, 41. un 42. punkts, kā arī Komisija/Grieķija, C‑263/12, EU:C:2013:673, 32. punkts).

52

Šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka atbildētāja nav veikusi tādus vajadzīgos pasākumus šajā Tiesas judikatūrā norādītajā izpratnē, kas varētu likt Komisijai ar to sadarboties, lai pārvarētu iespējamās grūtības attiecīgā lēmuma piemērošanā, un piedalīties piemērota risinājuma meklēšanā. Konkrēti, atbildētāja nav nodevusi Komisijas vērtējumam ar strīdīgā atbalsta atgūšanu noteiktajā termiņā saistītās problēmas un tāpat nav lūgusi Komisijai pagarināt šo termiņu.

53

Otrkārt, lai attaisnotu strīdīgā atbalsta neatgūšanu līdz Komisijas prasības pieteikuma iesniegšanas dienai un pat līdz tiesvedības Tiesā dienai, kad tika uzklausīti mutvārdu paskaidrojumi, atbildētāja apgalvo, pirmām kārtām, ka TBG – kā publisko tiesību subjektam, kas ir piešķīris šo atbalstu, – bija jāveic vajadzīgie pasākumi minētā atbalsta atgūšanai un, otrām kārtām, ka atbilstoši Vācijas tiesību sistēmai atbalsts, kas piešķirts, pamatojoties uz civiltiesību normām, var tikt atgūts tikai atbilstoši šajās tiesībās paredzētajām procedūrām.

54

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka strīdīgā atbalsta atgūšanas pienākums nebija tikai TBG, bet visām šīs dalībvalsts iestādēm – katrai savā kompetences jomā.

55

Attiecībā uz Komisijas argumentu par Vācijas tiesību sistēmu ir jānorāda, ka atbildētāja nav apgalvojusi, ka veiktie pasākumi bija vienīgie iespējamie līdzekļi strīdīgā atbalsta atgūšanai un ka nepastāvēja citi līdzekļi, kas ļautu to atgūt attiecīgā lēmuma 3. panta 2. punktā noteiktajā termiņā. Gadījumā, ja izrādītos, ka civiltiesību normas neļauj nodrošināt strīdīgā atbalsta efektīvu atgūšanu, atkarībā no izskatāmās lietas apstākļiem valsts tiesības varētu būt jāatstāj nepiemērotas (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Francija, C‑232/05, EU:C:2006:651, 53. punkts) un jāizmanto citi līdzekļi, piemēram, tādi, kas nevarētu būt izslēgti ar valsts tiesību sistēmu saistītu iemeslu dēļ.

56

Visbeidzot, ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru par Savienības noteikumu piemērošanu valsts atbalsta jomā LES 4. panta 3. punkts arī valsts tiesām rada lojālas sadarbības ar Komisiju un Savienības tiesām pienākumu, kuru īstenojot, tām ir jāveic visi vispārīgie vai īpašie pasākumi, lai nodrošinātu no Savienības tiesībām izrietošo pienākumu izpildi, un jāatturas no tādu pasākumu veikšanas, kuri var apdraudēt Līguma mērķu sasniegšanu (šajā ziņā skat. spriedumu Mediaset, EU:C:2014:71, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Tāpat ir jānorāda, ka prasības, ko Tiesa noteikusi savos spriedumos Zuckerfabrik Süderdithmarschen un Zuckerfabrik Soest (C‑143/88 un C‑92/89, EU:C:1991:65) un Atlanta Fruchthandelsgesellschaft u.c. (I) (C‑465/93, EU:C:1995:369), – kā savu secinājumu 91. punktā norādījis ģenerāladvokāts – ir piemērojamas arī prasībām par to tiesvedību apturēšanu valsts līmenī, kuras attiecas uz atbalsta, ko Komisija likusi atgūt, atgūšanu.

58

Šajā lietā šajā judikatūrā noteiktās prasības, kā par to liecina tas, ka 2012. gada 13. septembrīBundesgerichtshof atcēla Landgericht Mühlhausen un Thüringer Oberlandesgericht nolēmumus par atgūšanas procedūras apturēšanu, jo uzskatīja, ka šīs tiesas nav pareizi izvērtējušas Tiesas judikatūrā izklāstītos kritērijus, nav tikušas izpildītas.

59

Ņemot vērā šīs lietas apstākļus un iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka kavējums attiecīgā lēmuma izpildē nav attaisnots. Atbildētāja nav pierādījusi, ka tai juridiski pilnīgi nebija iespējams izmantot atbilstošus līdzekļus, lai pilnībā izpildītu šo lēmumu.

60

Ir jānorāda, ka LESD 288. pants, uz kuru Komisija tāpat balsta savu prasību, ir vispārīga tiesību norma, bet valsts atbalsts ir konkrēti reglamentēts LESD 108. pantā un Regulā Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus šā panta piemērošanai. Līdz ar to nevar tikt konstatēta arī LESD 288. pantā paredzēto pienākumu neizpilde. Tas pats ir jākonstatē attiecībā uz efektivitātes principu, kas izriet no minētās regulas 14. panta.

61

Līdz ar to ir jāsecina, ka, neveikdama visus vajadzīgos pasākumus, lai no saņēmēja atgūtu strīdīgo atbalstu, uz ko attiecas attiecīgais lēmums, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi LESD 108. panta 2. punktā un Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punktā, kā arī minētā lēmuma 1.–3. pantā paredzētos pienākumus.

62

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: