1

Savā prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka:

2

Direktīvas 2005/29 preambulas 6., 15. un 17. apsvēruma formulējums ir šāds:

[..]

[..]

3

No Direktīvas 2005/29 1. panta izriet, ka tās “mērķis ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un sasniegt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kura rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm”.

4

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta b) punktu “tirgotājs” ir “jebkura fiziska vai juridiska persona, kas komercpraksē, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas attiecas uz tās uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju, un arī jebkura persona, kas darbojas tirgotāja vārdā vai uzdevumā”. Savukārt minētās direktīvas 2. panta d) punktā “uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” tiek definētā kā “jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem”.

5

Šīs pašas direktīvas 3. pantā “Piemērošanas joma” ir noteikts:

“1.   Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.

2.   Šī direktīva neskar līgumtiesības un jo īpaši noteikumus par līguma spēkā esamību, tā veidošanu [noslēgšanu] vai sekām.

[..]

5.   Dalībvalstis sešus gadus pēc 2007. gada 12. jūnija drīkst šīs direktīvas jomā turpināt piemērot savus noteikumus, ar ko paredz vairāk ierobežojumu vai prasību, salīdzinot ar šo direktīvu, un ar ko īsteno direktīvas, kurās ietvertas minimālās saskaņošanas klauzulas. Šiem pasākumiem jābūt būtiski nepieciešamiem, lai pienācīgi aizsargātu patērētājus pret negodīgu komercpraksi, un tiem jābūt samērīgiem ar šo sasniedzamo mērķi. Vajadzības gadījumā 18. pantā minētā pārskatīšanā var ietvert priekšlikumu par šīs atkāpes termiņa pagarināšanu uz turpmāku ierobežotu laiku.

6.   Dalībvalstis tūlīt ziņo Komisijai par jebkuriem valsts noteikumiem, ko piemēro saskaņā ar 5. punktu.

[..]”

6

Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 4. pantu:

“Dalībvalstis neierobežo nedz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nedz brīvu preču apriti tādu iemeslu dēļ, kas ir šīs direktīvas tuvinātajā jomā.”

7

Šīs direktīvas 5. pantā “Negodīgas komercprakses aizliegums” ir paredzēts:

“1.   Negodīga komercprakse ir aizliegta.

2.   Komercprakse ir negodīga, ja:

[..]

4.   Jo īpaši komercprakse ir negodīga, ja:

5.   Šīs direktīvas I pielikumā dotajā sarakstā ietverti komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem. To pašu vienotu sarakstu piemēro visās dalībvalstīs [..].”

8

Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvas 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (OV L 372, 31. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 15. nod., 1. sēj., 262. lpp.), 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka tā attiecas uz līgumiem, saskaņā ar kuriem tirgotājs patērētājam piegādā preces vai sniedz pakalpojumus un kurus noslēdz vai nu ekskursijas laikā, ko tirgotājs organizē ārpus sava uzņēmuma telpām, vai tirgotājam apmeklējot tostarp patērētāju, ja apmeklējums nenotiek pēc šā patērētāja izteikta pieprasījuma.

9

Šīs direktīvas 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka tās piemērošanas jomā ietilpstošo līgumu gadījumos patērētājam ir tiesības atteikties no darījuma saistībām, nosūtot paziņojumu vismaz septiņu dienu laikā no dienas, kad tirgotājs ir viņu informējis par viņa tiesībām izbeigt līgumu.

10

Direktīvas 8. pantā ir noteikts, ka tā “neliedz dalībvalstīm pieņemt vai saglabāt spēkā labvēlīgākus patērētāju aizsardzības noteikumus jomā, uz kuru attiecas šī direktīva”.

11

No Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 16. februāra Direktīvas 98/6/EK par patērētāju aizsardzību, norādot patērētājiem piedāvāto produktu cenas (OV L 80, 27. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 15. nod., 4. sēj., 32. lpp.), 1. panta izriet, ka tās mērķis ir noteikt pārdošanas cenas un mērvienības cenas norādīšanu produktiem, ko tirgotāji piedāvā patērētājiem, lai pilnveidotu patērētāju informēšanu un atvieglotu cenu salīdzināšanu.

12

Šīs direktīvas 10. pantā ir noteikts, ka tā “neattur dalībvalstis no tādu noteikumu pieņemšanas un izmantošanas, kas ir labvēlīgāki attiecībā uz patērētāju informāciju [informēšanu] un cenu salīdzinājumu, neietekmējot viņu [to] pienākumus, ko nosaka Līgums”.

13

Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvas 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV L 304, 64. lpp.) preambulas 9. apsvērumā ir noteikts, ka šajā direktīvā ir noteikti tostarp noteikumi par informāciju, kas jāsniedz distances līgumos, ārpus uzņēmuma telpām noslēgtos līgumos un citu veidu līgumos, kas nav distances līgumi un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtie līgumi, un regulētas arī atteikuma tiesības attiecībā uz distances un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem.

14

Saskaņā ar minētās direktīvas 28. pantu dalībvalstis ne vēlāk kā līdz 2013. gada 13. decembrim pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu tajā noteiktās prasības, un piemēro šos pasākumus no 2014. gada 13. jūnija.

15

Ar šīs pašas direktīvas 31. pantu kopš 2014. gada 13. jūnija ir atcelta Direktīva 85/577.

16

Ar 1991. gada 14. jūlija likumu, ņemot vērā tajā ar 2007. gada 5. jūnija likumu izdarītos grozījumus, valsts tiesībās tika transponēta Direktīva 2005/29. Ar 2010. gada 6. aprīļa likumu šis likums kopš 2010. gada 12. maija ir atcelts.

17

No abu šo secīgo tiesību aktu piemērošanas jomas ir izslēgti brīvo profesiju pārstāvji, kā arī zobārsti un kinezoterapeiti. Proti, 2010. gada 6. aprīļa likuma 2. panta 1. un 2. punkts, kā arī 3. panta 2. punkts bija formulēti šādi:

“2. pants. Šajā likumā:

1.   uzņēmums ir ikviena fiziska vai juridiska persona – ieskaitot to apvienības –, kas pastāvīgi īsteno kādu saimniecisku mērķi;

2.   brīvās profesijas pārstāvis ir ikviens uzņēmums, kas nav komersants Code de commerce [Komerclikuma] 1. panta izpratnē un pakļauts kādam ar likumu izveidotam disciplināram orgānam;

[..]

3. pants. [..]

§ 2.   Šo likumu nepiemēro brīvo profesiju pārstāvjiem, zobārstiem un kinezoterapeitiem.”

18

Cour constitutionnelle [Beļģijas Konstitucionālās tiesas] 2011. gada 6. aprīļa spriedumā Nr. 55/2011 (2011. gada 8. jūnijaMoniteur belge, 33389. lpp.) un 2011. gada 15. decembra spriedumā Nr. 192/2011 (2012. gada 7. martaMoniteur belge, 14196. lpp.) par neatbilstošiem konstitūcijai tika atzīti 2010. gada 6. aprīļa likuma 2. panta 1. un 2. punkts, kā arī 3. panta 2. punkts, ciktāl šo tiesību normu rezultātā no šā likuma piemērošanas jomas tika izslēgti brīvo profesiju pārstāvji, kā arī zobārsti un kinezoterapeiti.

19

2002. gada 2. augusta Likuma par maldinošu reklāmu un salīdzinošu reklāmu, negodīgiem līguma noteikumiem un distances līgumiem attiecībā uz brīvajām profesijām (2002. gada 20. novembraMoniteur belge, 51704. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada 2. augusta likums”) 4. pantā ir ietverta maldinošas reklāmas definīcija un paredzēts tās aizliegums saistībā ar brīvajām profesijām.

20

1991. gada 14. jūlija likuma 43. panta 2. punktā un 51. panta 3. punktā būtībā bija paredzēts, ka komersanti nedrīkst paziņot par cenu pazemināšanu tostarp saistībā ar izpārdošanu, ja pārdošanai piedāvās preces cenai nav piemērots patiess samazinājums attiecībā pret cenu, kas parasti bijusi spēkā nepārtrauktā viena mēneša laikposmā tieši pirms dienas, kopš kuras kļuvusi piemērojama pazeminātā cena.

21

Saskaņā ar 2010. gada 6. aprīļa likuma 20., 21. un 29. pantu preces var tikt uzskatītas par izpārdošanā esošām tikai tad, ja prasītā cena ir mazāka par atsauces cenu, ar kuru saprotama mazākā no cenām, ko šai precei uzņēmums noteicis attiecīgajā mēnesī šajā tirdzniecības vietā vai atbilstoši šai pārdošanas metodei.

22

1993. gada 25. jūnija likuma 4. pantā ir paredzēts, ka izbraukuma tirdzniecība patērētāja mājvietā var tikt rīkota, ja vien šī tirdzniecība attiecas uz precēm vai pakalpojumiem, kuru kopvērtība ir mazāka par EUR 250 uz vienu patērētāju. Turklāt 1993. gada 25. jūnija likuma izpildīšanai pieņemtā Karaļa 2006. gada 24. septembra dekrēta 5. pantā ir paredzēts, ka izbraukuma tirdzniecībā nedrīkst tirgot tādas noteiktas preces kā, piemēram, zāles, medicīniskās un ortopēdiskās ierīces, koriģējošās lēcas un to piederumi, dārgmetāli un dārgakmeņi, dabīgās un kultivētās pērles, kā arī ieroči un munīcija.

23

2009. gada 2. februārī Komisija nosūtīja Beļģijas Karalistei brīdinājuma vēstuli, kurā izklāstīti vienpadsmit iebildumi par dažādiem Direktīvas 2005/29 pārkāpumiem. Savās 2009. gada 3. un 24. jūnija atbildes vēstulēs šī dalībvalsts paziņoja par vairākiem leģislatīviem grozījumiem, ar kuriem iecerēts atrisināt vairākas Komisijas norādītās problēmas. Tādējādi 2010. gada 12. maijā stājās spēkā 2010. gada 6. aprīļa likums.

24

Izvērtējusi šo likumu, Komisija konstatēja, ka četri no brīdinājuma vēstulē izklāstītajiem iebildumiem tajā nav ņemti vērā. Tāpēc 2011. gada 15. martā tā par tiem nosūtīja Beļģijas Karalistei argumentētu atzinumu. Šī dalībvalsts uz šo atzinumu atbildēja 2011. gada 11. maijā.

25

Nebūdama apmierināta ar Beļģijas Karalistes sniegto atbildi jautājumā par trīs iebildumiem, ko tā bija izklāstījusi savā argumentētajā atzinumā, Komisija nolēma celt šo prasību.

26

Šajā iebildumā Komisija apgalvo, ka, izslēdzot brīvo profesiju pārstāvjus, zobārstus un kinezoterapeitus no 2010. gada 6. aprīļa likuma piemērošanas jomas, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi Direktīvas 2005/29 3. panta 1. punktā, to lasot kopsakarā ar tās 2. panta b) un d) punktu, paredzētos pienākumus.

27

Beļģijas Karaliste norāda, ka šajā iebildumā Komisija atstāj bez ievērības 2002. gada 2. augusta likuma esamību. Šajā joprojām spēkā esošajā tiesību aktā esot definēts, kas ir maldinoša reklāma, ko izdara persona, kura nodarbojas ar brīvo profesiju, un arīdzan organizēti konkrēti pasākumi pārbaudei tiesā. Taču savā prasības pieteikumā Komisija neesot konkretizējusi nedz to, kuras Direktīvā 2005/29 paredzētās tiesību normas par patērētāju tiesību aizsardzību nav transponētas Beļģijas tiesībās, nedz kādā ziņā ar 2002. gada 2. augusta likumu šī direktīva nav izpildīta.

28

Beļģijas Karaliste vienlīdz vērš uzmanību uz to, ka Komisija nenoliedz, ka 2002. gada 2. augusta likuma 4. pantā brīvo profesiju pārstāvjiem ir aizliegta maldinoša reklāma un šādi izpildīts Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkts. Tādējādi ar šo valsts tiesību normu esot nodrošināta vismaz daļēja šīs direktīvas normu transpozīcija. Tā kā šī iestāde sava prasības pieteikuma izklāstā neesot ņēmusi vērā 2002. gada 2. augusta likuma esamību, pirmais iebildums esot nepieņemams.

29

Savā replikas rakstā Komisija norāda, ka pat tad, ja 2002. gada 2. augusta likumā brīvo profesiju pārstāvjiem ir aizliegts nodarboties ar maldinošu reklāmu, ar šo likumu, uz kuru Beļģijas Karaliste pirmoreiz atsaukusies iebildumu rakstā, patiesībā ir domāts transponēt nevis Direktīvu 2005/29, bet gan galvenokārt Padomes 1984. gada 10. septembra Direktīvu 84/450/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz maldinošu reklāmu (OV L 250, 17. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 15. nod., 1. sēj., 227. lpp.).

30

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmajai daļai un tās Reglamenta 120. panta c) punktam Komisijai ikvienā saskaņā ar LESD 258. pantu iesniegtā prasības pieteikumā ir jānorāda konkrētie iebildumi, par kuriem Tiesai tiek lūgts lemt, kā arī vismaz kopsavilkumā jāizklāsta tiesiskie un faktiskie apstākļi, ar kuriem šie iebildumi ir pamatoti. No iepriekš teiktā izriet, ka Komisijas prasībā ir jābūt loģiskā secībā un detalizēti izklāstītiem iemesliem, kas tai ir radījuši pārliecību, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi kādu no Līgumos paredzētajiem pienākumiem (skat. tostarp spriedumu Komisija/Beļģija, C‑150/11, EU:C:2012:539, 26. un 27. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

31

Šajā lietā Komisijas iesniegtajā prasības pieteikumā – kurā tā būtībā pārmet, ka Beļģijas Karaliste pretrunā Direktīvas 2005/29 3. panta 1. punktam, kā arī 2. panta b) un d) punktam ir izslēgusi brīvo profesiju pārstāvjus, zobārstus un kinezoterapeitus no šo direktīvu transponējošo valsts tiesību aktu, proti, 2010. gada 6. aprīļa likuma piemērošanas jomas – ir skaidri izklāstīti gan šis iebildums, gan faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem tas ir pamatots.

32

Protams, netiek apstrīdēts, ka šajā procesuālajā dokumentā Komisija nav pacentusies pierādīt, kādā ziņā Direktīvas 2005/29 pieņemšanas laikā spēkā esošais 2002. gada 2. augusta likums, kurā brīvo profesiju pārstāvjiem ir aizliegta maldinoša reklāma, nebija atbilstīgs šīs direktīvas tiesību normām.

33

Tomēr jāatgādina, ka valsts pienākumu neizpildes procedūrā saskaņā ar LESD 258. pantu arī dalībvalstij saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu ir jāatvieglo tai LES 17. panta 1. punktā paredzētais uzdevums rūpēties par to, lai tiek piemērotas gan LESD normas, gan saskaņā ar LESD iestāžu pieņemtās tiesību normas (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Itālija, C‑456/03, EU:C:2005:388, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Lojālas sadarbības princips ir īstenojams tā, kā tas paredzēts Direktīvas 2005/29 19. pantā, kurā gluži tāpat kā citās direktīvās dalībvalstīm ir noteikts skaidrs un precīzs informēšanas pienākums. Tiesa jau ir nospriedusi, ka, ja šādas informācijas trūkst, Komisija nespēj pārliecināties, vai dalībvalsts ir patiešām un pilnībā ieviesusi direktīvu. Šā pienākuma neizpilde no dalībvalsts puses gadījumā, kad pilnībā nav informācijas vai arī tā nav pietiekami skaidra un precīza, pati par sevi var attaisnot LESD 258. pantā paredzētās procedūras, lai konstatētu šādu neizpildi, uzsākšanu (spriedums Komisija/Itālija, EU:C:2005:388, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Taču šajā lietā netiek apstrīdēts, ka tikai iebildumu raksta posmā Beļģijas Karaliste pirmoreiz Tiesā izvirza argumentu, ka ar 2002. gada 2. augusta likumu ir transponēta Direktīva 2005/29. Atbildē uz argumentēto atzinumu šī dalībvalsts visus iebildumus patiesībā balstīja tikai uz Cour constitutionnelle2011. gada 6. aprīļa spriedumu Nr. 55/2011, kurā brīvo profesiju pārstāvju izslēgšana no 2010. gada 6. aprīļa likuma ir atzīta par neatbilstošu konstitūcijai. Minētā dalībvalsts turklāt norādīja, ka “nākamajās nedēļās” notikšot leģislatīvi grozījumi tālab, lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesībām.

36

Šajos apstākļos Beļģijas Karaliste nevar pārmest, ka Komisija savā prasības pieteikumā ir vienīgi izklāstījusi, kādā ziņā ar 2011. gada 6. aprīļa likumu Direktīva 2005/29 nav pienācīgi transponēta, necenšoties izskaidrot, cik lielā mērā šajā ziņā nav nozīmes 2002. gada 2. augusta likumam. Proti, apgalvoto prasības pieteikuma precizitātes trūkumu ir radījusi pašas šīs dalībvalsts iestāžu rīcība pirmstiesas procedūrā.

37

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Komisijas pirmais iebildums savas prasības pamatošanai jāatzīst par pieņemamu.

38

Pamatojoties uz Direktīvas 2005/29 2. panta b) punkta un 3. panta 1. punkta formulējumu, kurā īpaši minētā brīvo profesiju darbība, Komisija apgalvo, ka šī direktīva attiecas uz visu tirgotāju, lai kāds arī būtu viņu tiesiskais statuss vai darbības nozare, komercpraksi. Tāpēc brīvo profesiju pārstāvju, zobārstu un kinezoterapeitu skaidri izteikta izslēgšana no 2010. gada 6. aprīļa likuma piemērošanas jomas esot pretrunā Direktīvas 2005/29 3. pantam, to lasot kopsakarā ar tās 2. panta b) punktu.

39

Pirmstiesas posmā Beļģijas Karaliste apgalvoja, ka savā 2011. gada 6. aprīļa spriedumā Nr. 55/2011 Cour constitutionnelle ir par konstitūcijai pretrunā esošām atzinusi tieši 2010. gada 6. aprīļa likuma normas, kurās šīs profesijas tika izslēgtas no tā piemērošanas jomas, un ka šāda neatbilstības konstitūcijai atzīšana paverot iespēju celt prasību atcelt šo likumu sešu mēnešu laikā, kā rezultātā strīdīgās minētā likuma tiesību normas tiktu atceltas ar atpakaļejošu spēku. Šajā ziņā Komisija norāda, pirmām kārtām, ka ar šo argumentāciju Beļģijas Karaliste atzīst tai pārmestās pienākumu neizpildes pamatotību tostarp argumentētajā atzinumā atvēlētā termiņa beigās. Otrām kārtām, šī iestāde uzskata, ka hipotētiskā atcelšana ar atpakaļejošu spēku, kuru iespējami veiktu Cour constitutionnelle, nevarētu novērst pārmesto pienākumu neizpildi un tas būtu pretrunā Tiesas judikatūrai par patērētāju tiesību aizsardzības jomā esošo Savienības tiesību normu transponēšanā vajadzīgo skaidrību un tiesisko noteiktību, jo ar šādu nokārtošanu nevar novērst pārkāpumu, kas pastāvējis argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās.

40

Runājot par lietas būtību, Beļģijas Karaliste neapstrīd, ka noteiktas profesijas patiešām ir izslēgtas no 2010. gada 6. aprīļa likuma piemērošanas jomas. Tomēr šī dalībvalsts atgādina, ka Cour constitutionnelle šo izslēgšanu ir atzinusi par spēkā neesošu 2011. gada 6. aprīļa spriedumā Nr. 55/2011 un 2011. gada 15. decembra spriedumā Nr. 192/2011. Tā apgalvo, ka attiecīgā transpozīcija Tiesai jāvērtē, ņemot vērā šos spriedumus, jo to iznākumā līdz argumentētajā atzinumā atvēlētā termiņa beigām attiecīgās 2010. gada 6. aprīļa likuma normas ir padarītas nepiemērojamas Beļģijas tiesās un tādējādi tajās paredzētajai izslēgšanai neesot bijis tiesisku seku kopš šo spriedumu pasludināšanas.

41

Savā iebildumu rakstā Beļģijas Karaliste vienlīdz precizē, ka tā iesniegšanas dienā Cour constitutionnelle esot celta prasība par tiesību akta atcelšanu, kuras iznākumā gadījumā, ja tā tiktu apmierināta, ar atpakaļejošu spēku tiktu atcelti 2010. gada 6. aprīļa likuma 2. panta 2. punkts un 3. panta 2. punkts. No tā izrietot, ka šīs valsts tiesību normas uzskatāmas par tādām, kas nekad nav bijušas Beļģijas tiesību sistēmā, un tāpēc Beļģijas Karalistei pārmestās pienākumu neizpildes iespējami nekad nav bijis.

42

Jānorāda, ka, lai arī atzīstot pirmā iebilduma pamatotību, Beļģijas Karaliste apgalvoja, ka Komisijas apgalvotā pienākumu neizpilde patiesībā esot “labota” ar Cour constitutionnelle2011. gada 6. aprīļa spriedumu Nr. 55/2011 un 2011. gada 15. decembra spriedumu Nr. 192/2011, kuros par pretrunā konstitūcijai esošiem ir atzīti 2010. gada 6. aprīļa likuma 2. panta 2. punkts un 3. panta 2. punkts.

43

Tomēr jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka dalībvalsts nevar attaisnot no Savienības tiesību normām izrietošo pienākumu neizpildi, atsaucoties uz savas tiesību sistēmas normām, praksi vai situācijām (skat. tostarp spriedumus Komisija/Luksemburga, C‑450/00, EU:C:2001:519, 8. punkts, un Komisija/Luksemburga, C‑375/04, EU:C:2005:264, 11. punkts).

44

Turklāt valsts tiesās pieejamo tiesisko aizsardzības līdzekļu esamība nekavē celt LESD 258. pantā noteikto prasību, jo abiem tiesību aizsardzības līdzekļiem ir dažādi mērķi un sekas (skat. spriedumu Komisija/Itālija, C‑87/02, EU:C:2004:363, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet arī tas, ka pienākumu neizpildes fakts ir novērtējams atkarībā no stāvokļa, kāds tas dalībvalstī bijis, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam (skat. spriedumus Komisija/Spānija, C‑168/03, EU:C:2004:525, 24. punkts; Komisija/Vācija, C‑152/05, EU:C:2008:17, 15. punkts, un Komisija/Luksemburga, C‑282/08, EU:C:2009:55, 10. punkts). Vēlāk notikušās pārmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā (skat. tostarp spriedumus Komisija/Īrija, C‑482/03, EU:C:2004:733, 11. punkts, un Komisija/Zviedrija, C‑185/09, EU:C:2010:59, 9. punkts).

46

Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka iespējami pat iedibinājusies valsts judikatūra, kurā valsts tiesību normas tiek interpretētas tā, kā tiek uzskatīts par atbilstīgu direktīvas prasībām, nenodrošina tiesiskās drošības prasības apmierināšanai vajadzīgo skaidrību un precizitāti, un tas it īpaši tā ir patērētāju tiesību aizsardzības jomā (skat. spriedumu Komisija/Nīderlande, C‑144/99, EU:C:2001:257, 21. punkts).

47

No tā izriet, ka Beļģijas Karalistes norādītie apstākļi neietekmē pienākumu neizpildes esamību, kuru šī dalībvalsts turklāt arī neapstrīd.

48

Ievērojot iepriekš izklāstīto, Komisijas izvirzītais pirmais iebildums ir uzskatāms par pamatotu.

49

Komisija konstatē, ka 2010. gada 6. aprīļa likuma 20., 21. un 29. pantā ir paredzēts, ka ikvienā paziņojumā par cenu pazemināšanu ir jābūt atsaucei uz likumā noteiktu cenu, šajā gadījumā – zemāko cenu, kas piemērota mēnesi pirms attiecīgās paziņošanas pirmās dienas. Turklāt šajās tiesību normās bija aizliegts, pirmkārt, ziņot par cenas pazeminājumu ilgāk par mēnesi un, otrkārt, principā, šādus paziņojumus veikt laiku, kura ilgums ir īsāks par vienu dienu.

50

Taču, tā kā Direktīvā 2005/29 ir veikta tiesiskā regulējuma negodīgas komercprakses jomā pilnīga saskaņošana, tās 4. pantam esot pretrunā tādu valsts tiesību normu esamība, kas ir ierobežojošākas par iepriekšējā punktā minētajām tiesību normām.

51

Proti, Direktīvas 2005/29 I pielikumā esot izsmeļoši uzskaitītas 31 veida komercprakses, kuras uzskata par negodīgām visos apstākļos, un to vidū nav prakses, kas paredzēta Beļģijas tiesību aktos par cenu pazemināšanas paziņošanu. Tādējādi šī prakse esot jāizvērtē katrā konkrētajā gadījumā, lai noskaidrotu, vai tā ir vai nav uzskatāma par negodīgu. Taču Beļģijas tiesiskā regulējuma rezultātā tiekot aizliegta jebkāda šajā likumā noteiktajiem kritērijiem neatbilstoša cenu pazemināšana, lai arī šāda prakse, izvērtējot katru konkrēto gadījumu, varētu arī nebūt uzskatāma par maldinošu vai negodīgu šīs direktīvas izpratnē.

52

Beļģijas Karaliste uzsver, pirmkārt, ka Direktīvā 2005/29, lai arī tajā ir veikta pilnīga saskaņošana, nav saskaņotu noteikumu, kas ļautu noskaidrot paziņojumu par cenu pazemināšanu saimniecisko realitāti. Otrkārt, ar Direktīvu 2005/29 Direktīvā 98/6 neesot izdarīti grozījumi. Taču Direktīvas 98/6 10. pantā dalībvalstīm esot ļauts pieņemt un paturēt spēkā labvēlīgākus noteikumus jautājumā par patērētāju informēšanu un cenu salīdzināšanu.

53

Turklāt patērētāju tiesības uz informāciju spriedumā GB‑INNO‑BM (C‑362/88, EU:C:1990:102) Tiesa ir padarījusi par principu, un tādēļ 2010. gada 6. aprīļa likuma 20., 21. un 29. pants patiesībā esot jāizvērtē ar LESD 28. panta olekti vien.

54

Ievadam jāprecizē, ka 2010. gada 6. aprīļa likuma 20., 21. un 29. pants attiecas uz paziņojumiem par cenu pazemināšanu, kas ir komercprakse Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē un tāpēc ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā (šajā ziņā skat. rīkojumu INNO, C‑126/11, EU:C:2011:851, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvā 2005/29 ir veikta pilnīga noteikumu par negodīgu uzņēmumu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem saskaņošana Savienības līmenī. Tādējādi, kā skaidri paredzēts tās 4. pantā, dalībvalstis nevar noteikt pasākumus, kas ir ierobežojošāki par minētajā direktīvā paredzētajiem, pat lai nodrošinātu augstāku patērētāju aizsardzības līmeni (skat. spriedumus Plus Warenhandelsgesellschaft, C‑304/08, EU:C:2010:12, 41. punkts, un Mediaprint Zeitungs‑ und Zeitschriftenverlag, C‑540/08, EU:C:2010:660, 37. punkts).

56

Turklāt Direktīvas 2005/29 I pielikumā ir izsmeļoši uzskaitīts 31 komercprakses veids, kas saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 5. punktu ir uzskatāmi par negodīgiem “visos apstākļos”. Tādējādi, kā īpaši precizēts minētās direktīvas preambulas 17. apsvērumā, tikai šo komercpraksi var uzskatīt par negodīgu, neizvērtējot katra atsevišķā gadījuma atbilstību Direktīvas 2005/29 5.–9. pantam (skat. spriedumu Plus Warenhandelsgesellschaft, EU:C:2010:12, 45. punkts).

57

Beļģijas Karaliste būtībā apgalvo, ka tādi ierobežojošāki pasākumi kā 2010. gada 6. aprīļa likuma 20., 21. un 29. pantā paredzētie ir atļauti atbilstoši Direktīvas 98/6 10. pantā paredzētajai minimālās saskaņošanas klauzulai, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir ļauts pieņemt vai paturēt spēkā labvēlīgākus noteikumus jautājumā par patērētāju informēšanu, kā arī cenu salīdzināšanu.

58

Šajā ziņā lietā netiek apstrīdēts, ka atbilstoši Direktīvas 2005/29 3. panta 5. punktam dalībvalstis sešus gadus pēc 2007. gada 12. jūnija drīkstēja šīs direktīvas tuvinātajā jomā turpināt piemērot savus noteikumus, ar ko paredz vairāk ierobežojumu vai prasību, salīdzinot ar minēto direktīvu, un ar ko īsteno direktīvas, kurās ietvertas minimālās saskaņošanas klauzulas.

59

Tomēr jāņem vērā, kā savu secinājumu 58. un nākamajos punktos norādījis ģenerāladvokāts, ka Direktīvas 98/6 priekšmets ir patērētāju aizsardzība nevis saistībā ar cenu norādīšanu vispār vai paziņojumu par cenu pazemināšanu saimniecisko realitāti, bet gan saistībā ar preču cenu norādīšanu ar atsauci uz atšķirīgu veidu mērvienībām.

60

Tāpēc nav pamata apgalvot, ka ar Direktīvas 98/6 10. pantu ir attaisnojams, ka tiek saglabātas tādas ierobežojošākas valsts tiesību normas paziņojumu par cenu pazemināšanu saimnieciskās realitātes jomā kā 2010. gada 6. aprīļa likuma 20., 21. un 29. pants, jo šīs tiesību normas neietilpst Direktīvas 98/6 piemērošanas jomā.

61

Tāpēc šāds valsts tiesiskais regulējums, kurā Direktīvas 2005/29 I pielikumā neparedzēta prakse tiek vispārīgi aizliegta, individuāli nekonstatējot tās “negodīgumu” šīs direktīvas 5.–9. pantā minēto kritēriju gaismā, nonāk konfliktā ar tās 4. pantā noteikto un ir pretrunā minētās direktīvas mērķim veikt pilnīgu saskaņošanu pat tad, ja ar šo tiesisko regulējumu ir gribēts nodrošināt augstāku patērētāju aizsardzības līmeni (šajā ziņā skat. spriedumu Plus Warenhandelsgesellschaft, EU:C:2010:12, 41., 45. un 53. punkts).

62

Savukārt par argumentu saistībā ar sprieduma GB‑INNO‑BM (EU:C:1990:102) sekām jāuzsver, gluži tāpat kā to dara Komisija, ka apstākļi lietā, kurā taisīts minētais spriedums, atšķiras no apstākļiem, kuru dēļ ir celta šī prasība. Proti, minētajā lietā Tiesa konstatēja, ka preču brīvai apritei principā ir pretrunā valsts tiesību akti, kuros patērētājiem ir liegts vispār piekļūt noteiktai informācijai, lai gan Direktīvas 2005/29 mērķis, kā izriet no tās 1. panta, ir “dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un sasniegt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību”.

63

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru ikviens valsts pasākums tādā jomā, kurā ir veikta izsmeļoša saskaņošana Savienības līmenī, ir jāizvērtē, ņemot vērā šī saskaņošanas pasākuma normas un nevis primāro tiesību aktu normas (skat. spriedumu Gysbrechts un Santurel Inter, C‑205/07, EU:C:2008:730, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Tāpēc, tā kā Direktīvā 2005/29, kā jau norādīts šā sprieduma 55. punktā, ir veikta negodīgas komercprakses jomas tiesiskā regulējuma pilnīga saskaņošana, attiecīgie valsts pasākumi ir jāizvērtē vienīgi, ņemot vērā minētās direktīvas tiesību normas, nevis ar LESD 28. panta olekti.

65

Spriedumam GB‑INNO‑BM (EU:C:1990:102), uz kuru atsaukusies Beļģijas Karaliste, šajā ziņā nav nozīmes, jo tas attiecās uz jomu, kas toreiz vēl nebija šādi saskaņota.

66

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Komisijas otrais iebildums ir pamatots.

67

Komisija norāda, pirmkārt, ka 1993. gada 25. jūnija likuma 4. panta 3. punktā visu veidu izbraukuma tirdzniecība, izņemot attiecībā uz noteiktām precēm un noteiktiem pakalpojumiem, tikpat kā tiek principiāli aizliegta, ja tā tiek veikta patērētāja mājvietā attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuru kopvērtība pārsniedz EUR 250 uz vienu patērētāju. Otrkārt, šī iestāde norāda, ka Karaļa 2006. gada 24. septembra dekrēta 5. panta 1. punktā ir aizliegts izbraukuma tirdzniecībā tirgot virkni preču, kā, piemēram, dārgmetālus, dārgakmeņus un dabīgās pērles.

68

Atgādinādama, ka Direktīvā 2005/29 ir veikta pilnīga saskaņošana un ka šīs direktīvas I pielikumā ir izsmeļoši uzskaitīti negodīgas komerprakses veidi, šī iestāde norāda, ka to vidū nav šajās valsts tiesību normās paredzēto aizliegumu, un no tā secina, ka šāda tirdzniecība nav aizliedzama absolūti, bet gan gluži pretēji ir jāizvērtē katrā konkrētajā gadījumā, lai noskaidrotu, vai tā ir vai nav negodīga prakse, kas jāaizliedz.

69

Beļģijas Karaliste būtībā apgalvo, ka gan Karaļa 2006. gada 24. septembra dekrēta 5. panta 1. punkts, gan 1993. gada 25. jūnija likuma 4. panta 3. punkts ietilpst Direktīvas 85/577 piemērošanas jomā un ir minētajā direktīvā atļautie stingrākie valsts pasākumi. Konkrēti, šī dalībvalsts norāda, ka Direktīva 2005/29 ir papildinājusi patērētāju aizsardzības jomā spēkā jau esošās Savienības tiesību normas, negrozot un neierobežojot Direktīvas 85/577 tvērumu, kas papildina Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomu.

70

Turklāt minētie valsts pasākumi ietilpst to Direktīvas 2011/83 transponēšanas pasākumu vidū, kurus šai dalībvalstij bija jāpieņem ne vēlāk kā līdz 2013. gada 13. decembrim.

71

Ievadam jāprecizē, kā savu secinājumu 79. punktā norādījis ģenerāladvokāts, ka ir skaidri redzams, pirmkārt, ka attiecīgie valsts pasākumi, ar kuriem tiek aizliegta noteiktu veidu izbraukuma tirdzniecība, ietilpst Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomā, jo tie ir komercprakse šis direktīvas 2. panta d) punkta izpratnē, un ka, otrkārt, tie var būt atbilstīgi Direktīvai 85/577 par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, kuras 8. pantā ietvertā minimālās saskaņošanas klauzula ļauj dalībvalstīm pieņemt vai saglabāt spēkā “labvēlīgākus patērētāju aizsardzības noteikumus jomā, uz kuru attiecas šī direktīva”.

72

Šādu ierobežojošāku valsts pasākumu saglabāšana ir pretrunā Direktīvas 2005/29 4. pantam, tomēr ievērojot šīs direktīvas 3. panta 5. punktā paredzēto izņēmumu, ka “dalībvalstis sešus gadus pēc 2007. gada 12. jūnija drīkst [minētās] direktīvas jomā turpināt piemērot savus noteikumus, ar ko paredz vairāk ierobežojumu vai prasību, salīdzinot ar [minēto] direktīvu, un ar ko īsteno direktīvas, kurās ietvertas minimālās saskaņošanas klauzulas.”

73

Tāpēc no Direktīvas 2005/29 3. panta 5. punkta skaidri izriet, ka dalībvalstis ir vienīgi tiesīgas turpināt piemērot tās ierobežojošākās jeb stingrākās valsts tiesību normas, kas bijušas jau Direktīvas 2005/29 spēkā stāšanās dienā.

74

Taču 1993. gada 25. jūnija likuma 4. panta 3. punkts un Karaļa 2006. gada 24. septembra dekrēta 5. panta 1. punkts stājās spēkā attiecīgi 2005. gada 4. jūlijā un 2006. gada 24. septembrī, proti, kad Direktīva 2005/29 jau bija stājusies spēkā. Tāpēc Beļģijas Karaliste nav turpinājusi piemērot šīs direktīvas spēkā stāšanās dienā pastāvējušos tiesību aktus.

75

Līdz ar to no Direktīvas 2005/29 3. panta 5. punkta izriet, ka tai šie valsts tiesību akti ir pretrunā.

76

Jautājumā par Beļģijas Karalistes argumentu, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums esot pamatots ar Direktīvu 2011/83, pietiek vien konstatēt, ka, tā kā argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, proti, 2011. gada 15. maijā šī direktīva nebija spēkā, šis arguments ir veltīgs, ievērojot šā sprieduma 45. punktā izklāstītos principus.

77

Ievērojot šos apsvērumus, Komisijas trešais iebildums jāatzīst par pamatotu.

78

No visa iepriekš izklāstīto apsvērumu kopuma izriet, ka, no 1991. gada 14. jūlija likuma, ar kuru valsts tiesībās ir transponēta Direktīva 2005/29, piemērošanas jomas izslēdzot brīvo profesiju pārstāvjus, kā arī zobārstus un kinezoterapeitus, paturot spēkā 2010. gada 6. aprīļa likuma 20., 21. un 29. pantu un paturot spēkā 1993. gada 25. jūnija likuma 4. panta 3. punktu, kā arī Karaļa 2006. gada 24. septembra dekrēta 5. panta 1. punktu, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi Direktīvas 2005/29 2. panta b) un d) punktā, kā arī 3. un 4. pantā paredzētos pienākumus.

79

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un Beļģijas Karalistei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: