—

S. Sokoll‑Seebacher vārdā – E. Berchtold‑Ostermann, Rechtsanwältin,

—

A. Hemetsberger vārdā – C. Schneider, Rechtsanwalt,

—

Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek, J. Vláčil un T. Müller, pārstāvji,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un A. P. Antunes, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – G. Braun un I. Rogalski, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 49. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 16. un 47. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību, kuru uzsāka S. Sokoll‑Seebacher par jaunas publiskās aptiekas atvēršanu, kura atrodas Pinsdorfas [Pinsdorf] pašvaldībā Augšaustrijas federālajā zemē.

3

Aptieku likuma (Apothekengesetz), redakcijā, kurā grozījumi izdarīti ar likumu, kas publicēts BGBl. I, 41/2006 (turpmāk tekstā – “ApG”), 10. pantā ir noteikts:

“1.   Atļauju atvērt publisko aptieku piešķir, ja:

2.   Šādas nepieciešamības nav, ja:

3.   Nav arī nepieciešamības 2. punkta 1) apakšpunkta izpratnē, ja pieteikuma iesniegšanas datumā pašvaldības teritorijā, kur ieplānots ekspluatēt publisko aptieku, jau ir

[..]

4.   Apgādājamās personas 2. punkta 3) apakšpunkta izpratnē ir pastāvīgie iedzīvotāji, kuru dzīvesvieta atrodas mazāk nekā 4 km autoceļu rādiusā no jau atvērtas publiskās aptiekas ekspluatācijas vietas un kuri vietējo apstākļu dēļ vienmēr ir apgādājami no šīs aptiekas.

5.   Ja pastāvīgo iedzīvotāju, kuri definēti 4. punktā, skaits ir mazāks par 5500, tad, pārbaudot, vai pastāv šāda nepieciešamība, ir jāņem vērā, vai personas, kuras ir apgādājamas tādēļ, ka tās šajā zonā strādā, izmanto pakalpojumus vai transportlīdzekļus.

6.   2. punkta 2) apakšpunktā minēto attālumu izņēmuma kārtā var neņemt vērā, ja vietējo īpatnību dēļ sabiedrības labas apgādes ar zālēm interesēs ir steidzama nepieciešamība atvērt jaunu publisko aptieku.

7.   Ir jāveic ekspertīze, vai ir nepieciešamība atvērt jaunu publisko aptieku, kura jāuztic Austrijas aptiekāru apvienībai. [..]

[..]”

4

ApG 47. panta 2. punktā par “aizlieguma periodu” ir noteikts:

“Vietējām administratīvajām iestādēm ir jānoraida kandidāta lūgums saņemt atļauju, neturpinot procesu arī tādā gadījumā, ja iepriekšējs cita kandidāta lūgums par jaunas aptiekas atvēršanu ir ticis noraidīts ar pamatojumu, ka nav izpildīts kāds no 10. pantā minētajiem materiālajiem nosacījumiem un ja no pēdējā paziņotā lēmuma šajā lietā ir pagājis mazāk par diviem gadiem un vietējie apstākļi, kas ir pirmā lēmuma pamatā, nav būtiski mainījušies. [..]”

5

Ar 2011. gada 29. decembra lēmumu Gmundenes [Gmunden] pašvaldības priekšsēdētājs (Bezirkshauptmann von Gmunden) noraidīja S. Sokoll‑Seebacher pieteikumu atļaujai izveidot publisko aptieku Pinsdorfas [Pinsdorf] pašvaldībā, ar nosacījumu, ka nav nekādas nepieciešamības ApG 10. panta izpratnē.

6

Šis atteikums ir pamatots ar Austrijas aptiekāru apvienības 2011. gada 12. aprīļa ekspertīzes ziņojumu, kā arī 2011. gada 25. oktobra šī ziņojuma papildu apsvērumiem. Saskaņā ar šiem dokumentiem jaunas publiskās aptiekas atvēršanas rezultātā publiskās aptiekas, kuru ekspluatē S. Zehetner, kura veic uzņēmējdarbību Altminsteres [Altmünster] pašvaldībā, kas atrodas blakus Pinsdorfas pašvaldībai, apgādājamo potenciāls saruktu stipri zem 5500 personu sliekšņa un tās klientu skaits samazinātos līdz 1513 personām.

7

S. Sokoll‑Seebacher apstrīdēja šo lēmumu, apgalvojot, ka ekspertu ziņojuma papildu apsvērumos Austrijas aptiekāru apvienība ir ņēmusi vērā tiešu ceļu savienojumu, kas pastāv starp Pinsdorfas un Altminsteres kaimiņu pašvaldībām, – šis savienojums saskaņā ar Austrijas dzelzceļa sabiedrības infrastruktūru plānu drīzumā tiks slēgts. Kā apgalvo S. Sokoll‑Seebacher, šis apstāklis esot bijis jāņem vērā. Turklāt esot bijis jāņem vērā arī fakts, ka tad, kad S. Zehetner izveidoja savu publisko aptieku, viņai bija pilnīgi skaidrs, ka viņa nekad nesasniegs 5500 personu apgādājamo skaitu.

8

Šādos apstākļos Unabhängiger Verwaltungssenat des Landes Oberösterreich [Augšaustrijas federālās zemes Neatkarīgais administratīvais senāts] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

9

Pirmkārt, S. Zehetner un Austrijas valdība ir apstrīdējušas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, norādot, ka strīdā pamatlietā nav pārrobežu elementu un tas attiecas uz tīri iekšēju situāciju.

10

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, pat ja ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā – kas ir vienādi piemērojams gan Austrijas, gan citu dalībvalstu pilsoņiem –, tad noteikumi par LESD garantētajām pamatbrīvībām vispārīgi var attiekties tikai, ciktāl tie ir piemērojami situācijām, kurām ir saikne ar tirdzniecību starp dalībvalstīm, un nebūt nevar izslēgt, ka citu dalībvalstu, nevis Austrijas Republikas pilsoņi ir bijuši vai ir ieinteresēti veikt aptieku darbību šajā dalībvalstī (šajā ziņā skat. 2013. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑159/12 līdz C‑161/12 Venturini u.c., 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

11

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem tiešām izriet, ka prasītāja pamatlietā ir Austrijas pilsone un ka visi pamatlietas faktiskie apstākļi attiecas tikai uz vienu dalībvalsti, proti, Austrijas Republiku, neskatoties uz to, ka attiecīgais tiesiskais regulējums var radīt sekas, kas neaprobežojas tikai ar šo dalībvalsti.

12

Turklāt pat tādā tīri iekšējā situācijā kā pamatlietā, kur visi elementi ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti, Tiesas atbilde iesniedzējtiesai var būt lietderīga pat šādos apstākļos, tostarp gadījumā, ja valsts tiesību normās tai ir noteikts pienākums piešķirt valsts pilsonim tādas pašas tiesības, kādas citas dalībvalsts pilsonim izrietētu no Savienības tiesībām tādā pašā situācijā (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Venturini u.c., 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

13

Šī pirmā iebilde par nepieņemamību tātad ir jānoraida.

14

Otrkārt, S. Zehetner, šajā ziņā tieši neizvirzot iebildi par nepieņemamību, pauž šaubas par to, vai lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir piemērotā veidā izklāstīta saikne starp Savienības tiesību normām, uz kurām tiek izdarīta atsauce, un strīdam pamatlietā piemērojamo valsts tiesisko regulējumu. Proti, šis lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu esot grūti saprotams tādēļ, ka tajā esot ietvertas tikai minimālas atsauces uz Austrijas pozitīvajām tiesībām.

15

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet – ja valsts tiesai rodas vajadzība lūgt Savienības tiesību interpretāciju, tai ir jānorāda faktiskie apstākļi un atbilstošais tiesiskais regulējums, uz kuru attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz jāpaskaidro faktiskie pieņēmumi, uz kuriem balstīti minētie jautājumi (skat. it īpaši 2005. gada 17. februāra spriedumu lietā C-134/03 Viacom Outdoor, Krājums, I-1167. lpp., 22. punkts; 2005. gada 6. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-453/03, C-11/04, C-12/04 un C-194/04 ABNA u.c., Krājums, I-10423. lpp., 45. punkts, kā arī 2013. gada 21. novembra spriedumu lietā C‑284/12 Deutsche Lufthansa, 20. punkts).

16

Tiesa ir arī uzsvērusi, cik nozīmīgi valsts tiesai ir norādīt precīzus iemeslus, kuru dēļ tai ir jautājumi par Savienības tiesību interpretāciju, un kādēļ tā uzskata par nepieciešamu uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus. Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesai ir jāsniedz minimāls skaidrojums par to, kāpēc tā ir izvēlējusies konkrētās Savienības tiesību normas, kuras tā lūdz interpretēt, un par saikni, ko tā saskata starp šīm normām un tās izskatīšanā nodotajā lietā piemērojamām valsts tiesību normām (skat. it īpaši 2003. gada 21. janvāra spriedumu lietā C-318/00 Bacardi-Martini un Cellier des Dauphins, Recueil, I-905. lpp., 43. punkts, kā arī spriedumu apvienotajās lietās ABNA u.c., 46. punkts).

17

Šajā lietā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir aprakstīti pamatlietas pamatā esošie fakti un valsts tiesiskā regulējuma apraksts, kas ļāva prasītājai un dalībvalstu valdībām iesniegt rakstiskos apsvērumus par uzdotajiem jautājumiem. Turklāt minētajā lūgumā ir norādītas Savienības tiesību normas, kuru interpretāciju lūdz iesniedzējtiesa, un tā pietiekami paskaidro saikni starp tām un pamatlietā piemērojamajām valsts tiesību normām.

18

Šādos apstākļos lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāuzskata par pieņemamu.

19

Ar savu pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Hartas 16. pants un/vai LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ciktāl iesniedzējtiesa uzskata, ka ar tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā nav paredzēti pietiekami noteikti kritēriji, lai pārbaudītu, vai pastāv tāda nepieciešamība pēc apgādes ar medikamentiem, ka jāatver jauna aptieka, un noliedzošas atbildes gadījumā, vai LESD 49. pantam, un it īpaši prasībai par vienveidību nosprausta mērķa īstenošanā, ir pretrunā šāds tiesiskais regulējums, ciktāl ar to par galveno kritēriju nepieciešamības konstatēšanai ir noteikts nemainīgs ierobežojums, neparedzot atkāpes saistībā ar “vienmēr apgādājamo personu skaitu”.

20

Pirmkārt, ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa jautā ne tikai to, kā interpretēt LESD 49. pantu par brīvību veikt uzņēmējdarbību, bet arī to, kā interpretēt Hartas 16. pantu, kurā ir paredzēta darījumdarbības brīvība.

21

Minētajā 16. pantā ir paredzēts, ka “darījumdarbības brīvību atzīst saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi”. Tādējādi, nosakot darījumdarbības brīvības piemērošanas jomu, šajā Hartas pantā ir ietverta atsauce tostarp uz Savienības tiesībām.

22

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāsaprot tādējādi, ka Hartas 16. pantā tostarp ir atsauce uz LESD 49. pantu, ar kuru tiek garantēta pamatbrīvība veikt uzņēmējdarbību.

23

Šādos apstākļos, un ņemot vērā, ka uzdotie jautājumi attiecas vienīgi uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ir jānovērtē tikai saistībā ar LESD 49. pantu.

24

Otrkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka principā tam nav pretrunā, ka dalībvalsts pieņem kārtību, atbilstoši kurai ir jāsaņem iepriekšēja atļauja, lai ierīkotu tādas jaunas veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas vietas kā aptiekas, ja šāda kārtība ir vajadzīga, lai novērstu iespējamos trūkumus veselības aprūpes pieejamībā un nepieļautu vienādas funkcijas pildošu struktūru dublēšanos tādējādi, ka tiek nodrošināta iedzīvotāju vajadzībām pielāgota veselības aprūpe, kura aptver visu teritoriju un kurā tiek ņemti vērā ģeogrāfiski savrupi vai kā citādi neizdevīgā stāvoklī esoši apgabali (pēc analoģijas šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Blanco Pérez un Chao Gómez, 70. un 71. punkts un tajos minētā judikatūra).

25

Tiesa tādējādi ir lēmusi, ka tāds tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru ir noteikti tādi kritēriji, kam ir pakļauta jaunu aptieku atvēršanas atļauju piešķiršana, principā ir piemērots, lai sasniegtu mērķi nodrošināt iedzīvotāju drošu un kvalitatīvu apgādi ar zālēm (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Blanco Pérez un Chao Gómez, 94. punkts, kā arī 2010. gada 17. decembra rīkojumu lietā C‑217/09 Polisseni, 25. punkts, un 2011. gada 29. septembra rīkojumu lietā C‑315/08 Grisoli, 31. punkts).

26

Tiesa ir arī atzinusi, ka cilvēku veselība un dzīvība ir pirmajā vietā starp lietām un interesēm, kuras aizsargā Līgums, un ka dalībvalstīm pašām ir jāizlemj, kādā līmenī tās vēlas nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību, kā arī veidu, kādā šis līmenis ir sasniedzams. Tā kā šis aizsardzības apmērs dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgs, tad ir jāatzīst, ka dalībvalstīm ir novērtējuma brīvība (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Blanco Pérez un Chao Gómez, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

No Tiesas pastāvīgās judikatūras konkrētāk izriet, ka iepriekšējas administratīvas atļaujas saņemšanas kārtība nevar leģitimizēt tādu valsts iestāžu novērtējuma brīvību, ar kuru Savienības tiesību normām, un it īpaši noteikumiem, kuri attiecas uz tādu pamatbrīvību kā brīvība veikt uzņēmējdarbību, tiek atņemta to lietderīgā iedarbība. Tāpat, lai pamatotu prasību saņemt iepriekšēju administratīvo atļauju, lai arī ar to tiek izdarīta atkāpe no šādas pamatbrīvības, šai prasībai ir jābūt pamatotai ar objektīviem, nediskriminējošiem un iepriekš zināmiem kritērijiem, kuri nodrošina, ka valsts iestāžu novērtējuma brīvības izmantošana tiek pietiekami ierobežota (2009. gada 10. marta spriedums lietā C-169/07 Hartlauer, Krājums, I-1721. lpp., 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Attiecībā uz pamatlietu ir jānorāda, ka attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā atļauja atvērt jaunu publisko aptieku tiek pakārtota “nepieciešamībai”, kura tiek prezumēta, izņemot tad, ja tai pretrunā ir vismaz viens no šajā tiesiskajā regulējumā precizētajiem konkrētajiem apstākļiem.

29

It īpaši saskaņā ar iepriekš minēto tiesisko regulējumu, lai noteiktu, ka nav nepieciešamības atvērt jaunu aptieku, tiek ņemts vērā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju skaits attiecīgajā teritorijā pieteikuma iesniegšanas dienā, attālums starp atveramo publisko aptieku un jau pastāvošu tuvāko aptieku, kā arī “vienmēr apgādājamo personu” skaits kādā no jau esošajām publiskajām aptiekām. Šis skaits tiek noteikts attiecībā pret apgabalu, kuru aprēķina no vietas, kur atrodas jau esošā publiskā aptieka un kurā ietilpst galvenokārt visi pastāvīgie iedzīvotāji ar dzīvesvietu šādi noteiktajā teritorijā un, pakārtoti, visas tās personas, kurām ir noteikta piesaiste šai teritorijai, kas arī precizēta šajā tiesiskajā regulējumā.

30

Starp šiem kritērijiem tie, kuri attiecas uz veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju vai pastāvīgo iedzīvotāju skaitu ar dzīvesvietu šādi noteiktajā teritorijā vai uz attālumu starp aptiekām, ir objektīvi fakti, kuru interpretācijā vai novērtējumā principā problēmām būt nevajadzētu.

31

Turpretī attiecībā uz kritēriju par piesaisti noteiktai teritorijai ir jānorāda, ka patiesi šis kritērijs nav pilnībā nepārprotams. Tomēr, pirmkārt, šis kritērijs nav noteicošais “vienmēr apgādājamo personu” skaita aprēķināšanai, jo tas ir pakārtots kritērijs, un, otrkārt, dažādie piesaistes kritēriji ir noteikti objektīvā veidā un tos var pārbaudīt tostarp ar statistikas datiem.

32

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka tādā valsts tiesiskajā regulējumā, kāds ir pamatlietā, paredzētajiem kritērijiem ir pietiekami objektīvs raksturs.

33

Turklāt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka varētu tikt ņemti vērā arī citi kritēriji papildus tiem, kas ir tieši noteikti valsts tiesiskajā regulējumā pamatlietā un kuri tātad saimnieciskās darbības subjektiem nebūtu zināmi iepriekš, lai noteiktu, ka nav nepieciešamības atvērt jaunu publisko aptieku.

34

Šajā ziņā apstāklis, ka ApG 10. pantā minētie kritēriji ir tikuši precizēti valsts tiesu judikatūrā, pats par sevi neliedz ieinteresētajiem saimnieciskās darbības subjektiem iepriekš iepazīties ar šiem kritērijiem.

35

Visbeidzot, ņemot vērā Tiesas rīcībā esošos lietas materiālus, nekas neļauj konstatēt, ka iepriekš minētajā tiesiskajā regulējumā paredzētos kritērijus varētu uzskatīt par diskriminējošiem.

36

Šajā ziņā tostarp ir jānorāda, ka tādā situācijā, kāda precizēta šī sprieduma 28. punktā, nepieciešamība atvērt jaunu publisko aptieku tiek prezumēta. Līdz ar to kandidātiem, kuri vēlas atvērt jaunu publisko aptieku, nav jāpierāda, ka šajā lietā pastāv šāda nepieciešamība.

37

Līdz ar to atļaujas izsniegšanas procedūras iznākums principā nav atkarīgs no fakta, ka tikai dažu kandidātu, neatkarīgi no tā, vai viņi ir valsts pilsoņi vai citu dalībvalstu pilsoņi, rīcībā attiecīgā gadījumā būtu tāda informācija, kas ļautu pierādīt šādas nepieciešamības pastāvēšanu, kas viņus nostādītu privileģētā stāvoklī salīdzinot ar konkurentiem, kuru rīcībā nav šādas informācijas.

38

No tā izriet, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā ir jāuzskata par pamatotu uz objektīviem, iepriekš zināmiem un nediskriminējošiem kritērijiem, kuri ir piemēroti, lai ierobežotu dalībvalstu kompetento iestāžu novērtējuma brīvību šajā ziņā.

39

Treškārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar valsts tiesisko regulējumu var nodrošināt izvirzītā mērķa sasniegšanu vienīgi tad, ja tas patiešām atbilst rūpēm to sasniegt saskanīgi un sistemātiski (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Hartlauer, 55. punkts; 2009. gada 19. maija spriedumu apvienotajās lietās C-171/07 un C-172/07 Apothekerkammer des Saarlandes u.c., Krājums, I-4171. lpp., 42. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Blanco Pérez un Chao Gómez, 94. punkts, kā arī 2013. gada 26. septembra spriedumu lietā C‑539/11 Ottica New Line di Accardi Vincenzo, 47. punkts).

40

Šajā ziņā valsts tiesai, kurai vienīgajai ir kompetence izvērtēt pamatlietas apstākļus un interpretēt valsts tiesisko regulējumu, visbeidzot ir jānosaka, vai un kādā mērā tas atbilst šīm prasībām. Tiesai tomēr tiek lūgts sniegt valsts tiesai lietderīgu atbildi, tās kompetencē ir sniegt tai norādes, lai valsts tiesa varētu izlemt lietu, kuras izriet no pamatlietas materiāliem, kā arī no tai iesniegtajiem rakstveida un mutvārdu apsvērumiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ottica New Line di Accardi Vincenzo, 48., kā arī 49. punkts un tajos minētā judikatūra).

41

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, vienveidīgi piemērojot ar apdzīvotības blīvu un attālumu starp aptiekām saistīto nosacījumus visā attiecīgajā teritorijā, kuri ir paredzēti valsts tiesiskajā regulējumā par jaunu publisko aptieku atvēršanu, noteiktos apstākļos var arī nenodrošināt pienācīgu aptieku pakalpojumu pieejamību vietās ar noteiktām demogrāfiskām īpatnībām (pēc analoģijas šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Blanco Pérez un Chao Gómez, 96. punkts).

42

It īpaši attiecībā uz nosacījumiem par apdzīvotības blīvumu Tiesa ir lēmusi, ka šāda nosacījumu vienveidīga piemērošana bez atkāpes iespējām varētu novest pie tā, ka dažos lauku apvidos, kuri parasti ir savrupi un retāk apdzīvoti, daži ieinteresēti iedzīvotāji atradīsies tālāk nekā saprātīgā attālumā no publiskās aptiekas un viņiem un tādējādi būtu liegta pienācīga farmaceitiskās aprūpes pieejamība (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Blanco Pérez un Chao Gómez, 97. punkts).

43

Attiecībā uz strīdu pamatlietā ApG 10. pantā ir noteikts, ka nav nepieciešamības, kas attaisno jaunas aptiekas atvēršanu, ja pēc šādas atvēršanas “vienmēr apgādājamo personu” skaits kādā no jau pastāvošas aptiekas ekspluatācijas vietām apkārtnē, proti, ja personu skaits, kas dzīvo mazāk nekā 4 kilometru autoceļa attālumā no iepriekš minētās vietas, samazinās un kļūst mazāks par 5500 personām. Tomēr, ja šādu iedzīvotāju skaits ir zem 5500, tad saskaņā ar šo pašu likumu, pārbaudot nepieciešamības pastāvēšanu, ir jāņem vērā apgādājamo personu skaits, kuras ir apgādājamas tādēļ, ka tās šajā zonā strādā, izmanto pakalpojumus vai transportlīdzekļus (turpmāk tekstā – “caurbraucēji”).

44

Lai sniegtu noderīgu atbildi iesniedzējtiesai, ir jāuzsver divi elementi, kurus var izklāstīt šādi.

45

Pirmkārt, ir personas, kuras dzīvo tālāk par 4 kilometriem pa autoceļu no tuvākās publiskās aptiekas ekspluatēšanas vietas un kuras tātad neieskaita kā pastāvīgos iedzīvotājus ne viņu apgādes teritorijā, ne jebkurā citā teritorijā. Kaut arī šīs personas var ieskaitīt par “caurbraucējiem” vienā vai vairākās teritorijās, tomēr šis fakts nemaina to, ka šādu personu piekļuve aptiekas pakalpojumiem ir atkarīga no apstākļiem, kuri principā tām nenodrošina pastāvīgu un nepārtrauktu piekļuvi šādai aprūpei, jo šāda piekļuve ir saistīta vienīgi ar darbu vai transportlīdzekļu izmantošanu noteiktā teritorijā. No tā izriet, ka dažām personām, it īpaši tām, kas uzturas lauku apvidos, piekļuve zālēm var izrādīties nepiemērota, ņemot vērā arī to, ka tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā pamatlietā nav paredzēts maksimālais attālums starp personas dzīvesvietu un tai tuvāko aptieku.

46

Tas pats vēl jo vairāk attiecas uz personām, kuras ietilpst iepriekš minētajā kategorijā tādēļ, ka it īpaši dažām no šādām personām uz laiku vai pastāvīgi ir ierobežotas pārvietošanās spējas, piemēram, gados veciem cilvēkiem, invalīdiem vai slimniekiem. Pirmām kārtām, viņu veselības stāvoklis var būt tāds, ka viņām ir vajadzīgs ātri vai bieži lietot zāles, un, otrām kārtām, viņu piesaiste dažādām teritorijām veselības stāvokļa dēļ ir niecīga un reizēm neesoša.

47

Otrkārt, gadījumā, ja jauna aptieka ir jāatver visu to personu interesēs, kuras uzturas jaunas aptiekas iecerētajā apgādes teritorijā un ārpus mazāk par 4 kilometru rādiusu, šādas atvēršanas gadījumā katrā ziņā radīsies samazinājums, kas attiecīgā gadījumā būs zem 5500 personu sliekšņa, kurš aptver pastāvīgo iedzīvotāju skaitu, kuri uzturas tādās jau atvērtu aptieku apgādes teritorijās, kuras ir jāapgādā vienmēr. Tas tostarp attiecas uz lauku apvidiem, kur parasti ir zems iedzīvotāju skaits.

48

Šķiet, ka no valsts tiesiskā regulējuma izriet, kas tomēr ir jānovērtē iesniedzējtiesai, ka, lai pieteikums saņemt atļauju atvērt jaunu aptieku šādos apstākļos varētu tikt apmierināts, “caurbraucēju” skaitam ir jābūt pietiekamam, lai kompensētu relatīvo vienmēr apgādājamo pastāvīgo iedzīvotāju skaita samazinājumu teritorijās, kuras ietekmē šāda atvēršana. Tādējādi īstenībā lēmums, kas jāpieņem par šādu pieteikumu, būs atkarīgs nevis no vērtējuma par aptieku pakalpojumu pieejamību jaunizveidotā teritorijā, bet no jautājuma par to, vai teritorijās, kuras ietekmē šāda atvēršana, var uzņemt “caurbraucējus” un kāds ir to skaits.

49

Tomēr lauku apvidos, kuri ir savrupi un reti “apmeklēti”, pastāv risks, ka “vienmēr apgādājamo personu” skaits nesasniedz strikti noteikto robežslieksni, un kas līdz ar to būtu pamats uzskatīt, ka nepieciešamība pēc jaunas aptiekas atvēršanas nav pietiekama.

50

No tā izriet, ka, piemērojot kritēriju par “vienmēr apgādājamo personu” skaitu, pastāv risks, ka netiks nodrošināta vienlīdzīga un piemērota piekļuve aptieku pakalpojumiem noteiktām personām, kuras pastāvīgi uzturas lauku un izolētos apvidos, kuri atrodas ārpus jau atvērtu aptieku apgādes teritorijām, it īpaši tas attiecas uz personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām.

51

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmajiem diviem uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka LESD 49. pants, un it īpaši prasība par vienveidību nosprausta mērķa īstenošanā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ar kuru par galveno kritēriju, lai noteiktu, vai pastāv nepieciešamība atvērt jaunu aptieku, ir paredzēts strikti ierobežots “vienmēr apgādājamo personu” skaits, ciktāl kompetentajām valsts iestādēm nav iespēju atkāpties no šī ierobežojuma, lai ņemtu vērā vietējās īpatnības.

52

Ņemot vērā uz pirmajiem diviem jautājumiem sniegto atbildi, uz trešo jautājumu nav jāatbild.

53

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

LESD 49. pants, un it īpaši prasība par vienveidību nosprausta mērķa īstenošanā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ar kuru par galveno kritēriju, lai noteiktu, vai pastāv nepieciešamība atvērt jaunu aptieku, ir paredzēts strikti ierobežots “vienmēr apgādājamo personu” skaits, ciktāl kompetentajām valsts iestādēm nav iespēju atkāpties no šī ierobežojuma, lai ņemtu vērā vietējās īpatnības.