—

Caisse nationale des prestations familiales vārdā – A. Rodesch un R. Jazbinsek, avocats,

—

U. Wiering un M. Wiering vārdā – G. Pierret un S. Coï, avocats,

—

Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un V. Kreuschitz, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1998. gada 29. jūnija Regulu (EK) Nr. 1606/98 (OV L 209, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), 1. panta u) punkta i) apakšpunktu, 4. panta 1. punkta h) apakšpunktu un 76. pantu, kā arī Padomes 1972. gada 21. marta Regulas (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 1408/71 (OV L 74, 1. lpp.), redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 118/97 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 574/72”), 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Caisse nationale des prestations familiales [Luksemburgas Valsts ģimenes pabalstu kasi] (turpmāk tekstā – “CNPF”) un Vācijas iedzīvotājiem U. Wiering un M. Wiering, kuri attiecīgi strādā Vācijā un Luksemburgā, par CNPF atteikumu viņiem izmaksāt ģimenes pabalsta par viņu bērniem starpības piemaksu.

3

Regulas Nr. 1408/71 preambulas pirmā, piektā, astotā un desmitā apsvēruma redakcija ir šāda:

“tā kā noteikumi par valstu sociālā nodrošinājuma tiesību aktu koordinēšanu attiecas uz to darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kuri ir dalībvalstu pilsoņi, un tiem būtu jāsekmē viņu dzīves līmeņa paaugstināšana un nodarbinātības nosacījumu uzlabošana;

[..]

tā kā ar šādu koordināciju ir jāgarantē, lai Kopienā no dažādo valstu tiesību aktu puses būtu vienlīdzīga attieksme pret dalībvalstīs dzīvojošajiem darba ņēmējiem un viņu apgādībā esošajām personām, un viņus kā apgādniekus zaudējušajiem;

[..]

tā kā uz darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, kas pārvietojas Kopienā, būtu jāattiecas tikai vienas vienīgas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai, lai novērstu piemērojamo valstu tiesību aktu pārklāšanos un no tā izrietošos iespējamos sarežģījumus;

[..]

tā kā nolūkā pēc iespējas efektīvi garantēt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem darba ņēmējiem, kas strādā kādā dalībvalstī, ir lietderīgi noteikt, ka parasti ir piemērojami tās dalībvalsts tiesību akti, kurā attiecīgā persona strādā darbinieka vai pašnodarbinātas personas statusā”.

4

Ar šīs regulas 1. pantu tiek noteiktas tās reglamentētajā jomā izmantoto terminu definīcijas.

5

Minētās regulas 1. panta u) punktā ir noteikts:

6

Saskaņā ar šīs pašas regulas 4. panta 1. punkta h) apakšpunktu tā ir piemērojama visiem tiesību aktiem, kuri skar sociālā nodrošinājuma jomas, kas attiecas uz ģimenes pabalstiem.

7

Regulas Nr. 1408/71 12. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī regula nevar nedz piešķirt, nedz uzturēt spēkā tiesības uz vairākiem viena un tā paša veida pabalstiem par vienu un to pašu obligātās apdrošināšanas laika posmu. [..]”

8

Šīs regulas 13. pantā “Vispārīgi noteikumi” ir noteikts:

“1.   Ievērojot 14.c un 14.f pantu, uz personām, kam piemēro šo regulu, attiecas tikai vienas dalībvalsts tiesību akti. Minētos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

2.   Ievērojot 14. līdz 17. pantu:

[..].”

9

Minētās regulas 73. pantā ir paredzēts:

“Darbiniekam vai pašnodarbinātai personai, uz kuru attiecas kādas dalībvalsts tiesību akti, saskaņā ar VI pielikumu ir tiesības par tādiem viņa ģimenes locekļiem, kas dzīvo kādā citā dalībvalstī, uz ģimenes pabalstiem, ko paredz pirmās še minētās dalībvalsts tiesību akti, tā, it kā viņi dzīvotu šajā valstī.”

10

Šīs pašas regulas 76. pants ir formulēts šādi:

“1.   Ja vienā un tajā pašā laika posmā par vienu un to pašu ģimenes locekli sakarā ar darbu kādā profesijā tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā ģimenes locekļi dzīvo, ir paredzēti ģimenes pabalsti, tad tiesības uz ģimenes pabalstiem, kas maksājami saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, attiecīgā gadījumā saskaņā ar 73. vai 74. pantu, tiek apturētas līdz tādai summai, kas paredzēta pirmās dalībvalsts tiesību aktos.

2.   Ja tajās dalībvalstīs, kurās dzīvo ģimenes locekļi, nav iesniegts pieteikums uz pabalstiem, tad otras dalībvalsts kompetentā institūcija var piemērot 1. punktu tā, it kā pabalsti būtu piešķirti pirmajā dalībvalstī.”

11

Regulas Nr. 574/72 7.–10.a pantā ir noteikta Regulas Nr. 1408/71 12. panta piemērošanas kārtība.

12

Regulas Nr. 574/72 10. panta 1. punktā ir paredzēts:

13

Ir jānorāda, pirmkārt, ka Regula Nr. 1408/71 tika aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 1. lpp.) un, otrkārt, ka Regula Nr. 574/72 tika aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 (OV L 284, 1. lpp.), šīs jaunās regulas atbilstoši Regulas Nr. 883/2004 91. pantam un Regulas Nr. 987/2009 97. pantam kļuva piemērojamas 2010. gada 1. maijā. Tomēr, ņemot vērā laiku, kad radās fakti, uz kuriem attiecas pamatlieta, tiem joprojām ir jāpiemēro Regula Nr. 1408/71 un Regula Nr. 574/72.

14

Tiesa 2013. gada 15. martā, piemērojot tās reglamenta 101. pantu, nosūtīja iesniedzējtiesai lūgumu sniegt paskaidrojumus. Iesniedzējtiesa tostarp tika aicināta aprakstīt precīzāk pamatlietas gadījumā aplūkojamos Luksemburgas ģimenes pabalstus un to piešķiršanas nosacījumus. 2013. gada 29. aprīļa vēstulē iesniedzējtiesa tostarp norādīja, ka pamatlietas gadījumā Luksemburgas ģimenes pabalsti esot regulārie ģimenes pabalsti (turpmāk tekstā – “Luksemburgas ģimenes pabalsti”), kā arī bērna kopšanas pabalsts, un nosūtīja Tiesai Luksemburgas tiesību aktu normas, ar kurām tiek reglamentēta šo pabalstu piešķiršana. Turklāt tā precizēja, ka tajā izskatāmajā tiesvedībā netika aplūkots pabalsts par bērna kopšanas atvaļinājumu, jo U. Wiering un M. Wiering pieteikums attiecībā uz šo pabalstu tika atzīts par nepieņemamu.

15

Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju Luksemburgas Sociālā nodrošinājuma kodeksa 269. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Ievērojot šajā nodaļā paredzētos noteikumus, tiesības uz regulāriem ģimenes pabalstiem ir:

[..]”

16

Saskaņā ar minētā kodeksa 271. panta pirmo daļu pabalsts ir jāmaksā sākot no mēneša, kad bērns ir dzimis, līdz pilnam 18 gadu vecumam. Saskaņā ar šī paša kodeksa 271. panta trešo daļu vidējās vispārējās izglītības iestādes vai vidējās tehniskās izglītības iestādes audzēkņiem, kuriem mācības ir galvenā nodarbošanās, tiesības uz regulāro ģimenes pabalstu tiek saglabātas, vēlākais, līdz pilnu divdesmit septiņu gadu vecumam.

17

Luksemburgas Sociālā nodrošinājuma kodeksa 299. pantā ir paredzēts:

“(1)   Bērna kopšanas pabalsts uz pieprasījuma pamata tiek piešķirts visām personām,

(2)   Atkāpjoties no (1) punkta c) apakšpunktā paredzētā nosacījuma, uz pabalstu var pretendēt arī jebkura persona, kurai ir viena vai vairākas profesionālas nodarbošanās vai kura saņem aizstājošus ienākumus un kurai neatkarīgi no faktiski nostrādātā darba laika kopā ar savu nešķirto laulāto vai vienā mājsaimniecībā dzīvojošo personu ir ienākumi, kas, atskaitot sociālā nodrošinājuma iemaksas, nepārsniedz:

(3)   Atkāpjoties no (1) punkta c) apakšpunktā un (2) punktā paredzētajiem nosacījumiem, uz pusi no bērna kopšanas pabalsta neatkarīgi no tās ienākumu apmēra var pretendēt jebkura persona,

[..]”

18

Minētā kodeksa 302. pantā ir noteikts:

“Bērna kopšanas pabalsts ir jāmaksā sākot ar nākamā mēneša, kas iestājas pēc grūtniecības un dzemdību vai adopcijas atvaļinājuma beigām, pirmo dienu vai no brīža, kad kopš dzemdībām ir pagājušas pilnas astoņas nedēļas.

Tas ir jāmaksā attiecīgā mēneša laikā, par kuru tas pienākas.

Pabalsta izmaksa tiek izbeigta pirmajā tā mēneša dienā, kas ir iestājies pēc tam, kad bērns ir sasniedzis pilnu divu gadu vecumu.

Atkāpjoties no iepriekšējā daļā noteiktā:

Gadījumā, kad tiek adoptēti vairāki dažādu vecumu bērni, vecuma robeža tiek piemērota attiecībā uz jaunāko no adoptētajiem bērniem.

Tas tiek saglabāts jebkurai personai, kura savā ģimenē audzina bērnu, kas ir jaunāks par četriem pilniem gadiem, par kuru tiek maksāts 272. panta ceturtajā daļā paredzētais speciālais papildu pabalsts.

Tiesības uz pabalstu beidzas, ja šajā nodaļā paredzētie piešķiršanas nosacījumi vairs nav izpildīti.”

19

Šī paša kodeksa 303. panta redakcija ir šāda:

“Bērna kopšanas pabalsts ir noteikts EUR 485,01 mēnesī neatkarīgi no tā, kāds ir audzināmo bērnu skaits šajā pašā ģimenē. Gadījumā, ja tiek piemērotas 299. panta (2) punktā paredzētās robežas, pabalsts tiek samazināts tiktāl, ciktāl ienākumu apmērs pēc sociālā nodrošinājuma iemaksu un bērna kopšanas pabalsta atskaitīšanas pārsniedz minētās robežas.”

20

Luksemburgas Sociālā nodrošinājuma kodeksa 304. pantā ir noteikts:

“Bērna kopšanas pabalsts tiek apturēts līdz tādai summai, kas atbilst tāda paša veida pabalstam, kas nav Luksemburgas pabalsts un pienākas par vienu un to pašu bērnu vai bērniem.

Tas nav jāmaksā, ja viens no vecākiem saņem par vienu un to pašu bērnu vai bērniem šīs daļas VI nodaļā paredzēto bērna kopšanas atvaļinājuma pabalstu vai bērnu kopšanas atvaļinājuma pabalstu, kas nav Luksemburgas pabalsts. [..]”

21

2013. gada 19. martā Tiesa aicināja Vācijas valdību īpaši precizēt “Kindergeld” un “Elterngeld” piešķiršanas mērķus un nosacījumus. Ar 2013. gada 17. aprīļa vēstuli Vācijas valdība Tiesai sniedza ar šiem pabalstiem saistīto informāciju.

22

Saskaņā ar minēto informāciju “Kindergeld” ir viens no nodokļu kompensēšanas veidiem ģimenes izdevumiem, kas paredzēts Likuma par ienākuma nodokli 31. pantā (Einkommensteuergesetz, turpmāk tekstā – “EStG”).

23

Tādējādi, kā ir paredzēts šajā normā, “Kindergeld” nolūks ir kompensēt ģimenes izdevumus un garantēt bērnam minimālo iztikas līmeni.

24

Saskaņā ar EStG 62. panta 1. punktu uz pabalstu tiesīgās personas (proti, parasti viena no vecākiem) dzīvesvietai vai pastāvīgās uzturēšanās vietai ir jābūt Vācijā vai viņai ir jābūt bez ierobežojumiem apliekamai ar nodokļiem Vācijā vai ir jābūt uzskatāmai par tādu. Saskaņā ar EStG 63. panta 1. punktu bērna dzīvesvietai vai pastāvīgās uzturēšanās vietai ir jābūt kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm, Šveicē, Islandē, Lihtenšteinā vai Norvēģijā.

25

Saskaņā ar EStG 32. panta 4. punktu bērnam ir tiesības saņemt “Kindergeld” bez citiem nosacījumiem līdz viņa 18. dzimšanas dienai vai līdz viņa 21. dzimšanas dienai, ja vien viņš nestrādā un ir reģistrēts kā darba meklētājs Valsts nodarbinātības aģentūrā, vai līdz viņa 25. dzimšanas dienai, ja viņš mācās vai veic oficiālu brīvprātīgo darbu, vai, visbeidzot, bez vecuma ierobežojuma, ja fiziskas vai garīgas invaliditātes dēļ viņš nav spējīgs aprūpēt pats sevi.

26

“Kindergeld” apmērs saskaņā ar EStG 66. panta 1. punkta pirmo teikumu ir EUR 184 mēnesī par katru no diviem pirmajiem bērniem, EUR 190 par trešo bērnu un EUR 215 par katru nākamo bērnu neatkarīgi no tā, kādi ir ģimenes locekļu ienākumi un īpašumi.

27

Saskaņā ar Federālā likuma par “Elterngeld” un bērna kopšanas atvaļinājumu (Bundeselterngeld‑ und Elternzeitgesetz, turpmāk tekstā – “BEEG”) 1. panta 1. punktu tiesības uz “Elterngeld” ir jebkurai personai, kuras dzīvesvieta vai pastāvīgās uzturēšanās vieta ir Vācijā, kura dzīvo ar savu bērnu vienā mājsaimniecībā, rūpējas par šo bērnu un viņu audzina, un neveic profesionālu darbību vai veic nepilna darba laika profesionālu darbību. Saskaņā ar BEEG 4. panta 1. punktu “Elterngeld” tiek izmaksāts no bērna dzimšanas līdz 14 mēnešu vecumam.

28

Saskaņā ar BEEG 2. panta 1. punktu “Elterngeld” atbilst 67 % no ienākumiem, kas saņemti par profesionālo darbību, kas veikta pirms bērna piedzimšanas. Pabalstu izmaksā apmērā līdz EUR 1800 mēnesī par pilniem mēnešiem, kuru laikā uz pabalstu tiesīgā persona nav saņēmusi ienākumus no profesionālās darbības veikšanas.

29

Piemērojot BEEG 2. panta 2. punkta pirmo teikumu gadījumā, kad ienākumu no profesionālas darbības, kas veikta pirms [bērna] piedzimšanas, apmērs ir mazāks par EUR 1000, minētā procentuālā likme tiek palielināta par 0,1 % katrai daļai EUR 2,00 apmērā no atlikuma, kas atbilst starpībai starp šo summu un ienākumu summu, nepārsniedzot 100 %. Piemērojot BEEG 2. panta 2. punkta otro teikumu gadījumā, kad ienākumi no profesionālas darbības, kas veikta pirms [bērna] piedzimšanas, pārsniedz EUR 1200 apmēru, šiem ienākumiem piemērojamā 67 % likme tiek samazināta par 0,1 % katrai daļai EUR 2,00 apmērā no atlikuma, kas atbilst starpībai starp minēto ienākumu summu un EUR 1200, 65 % robežās. “Elterngeld” apmērs saskaņā ar BEEG 2. panta 4. punkta pirmo teikumu ir vismaz EUR 300 mēnesī, un saskaņā ar BEEG 2. panta 4. punkta otro teikumu tas tāds ir pat tad, ja uz pabalstu tiesīgā persona pirms bērna piedzimšanas nav saņēmusi nekādus ienākumus no profesionālās darbības.

30

Saskaņā ar BEEG 2.a panta 1. punkta pirmo teikumu, ja uz pabalstu tiesīgā persona dzīvo vienā mājsaimniecībā ar diviem bērniem, kas vēl nav sasnieguši trīs gadu vecumu, vai ar trīs vai vairāk bērniem, kas vēl nav sasnieguši sešu gadu vecumu, “Elterngeld” apmērs tiek palielināts par 10 %, šai palielināšanai ir jābūt vismaz EUR 75 apmērā. Saskaņā ar BEEG 2.a panta 4. punkta pirmo teikumu vairāku bērnu piedzimšanas gadījumā “Elterngeld” apmērs tiek palielināts par EUR 300 par otro un par katru papildu bērnu.

31

U. Wiering un M. Wiering ar saviem diviem bērniem dzīvo Trīrē (Vācija). No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka M. Wiering veic algotu darbu Luksemburgā, savukārt viņa sieva strādā par ierēdni Vācijā.

32

M. Wiering2007. gada 12. oktobrī lūdza CNPF izmaksāt ģimenes pabalstu par saviem diviem bērniem.

33

CNPF vadības komiteja atteica izmaksāt U. Wiering un M. Wiering starpības piemaksu attiecībā uz ģimenes pabalstu, kas ir jāmaksā par viņu diviem bērniem, kura atbilst starpībai starp Luksemburgas tiesībās paredzētajiem pabalstiem un tiem, kas saņemti saskaņā ar viņu dzīvesvietas valsts tiesību aktiem, ar pamatojumu, ka pēdējo minēto apmērs, proti, “Kindergeld” un “Elterngeld”, par laika posmu no 2007. gada 1. jūlija līdz 2008. gada 31. maijam pārsniedza Luksemburgas tiesībās paredzēto pabalstu, proti, ģimenes pabalsta un bērnu kopšanas pabalsta, apmēru.

34

Conseil arbitral des assurances sociales [Sociālās apdrošināšanas arbitrāžas padome] ar 2009. gada 31. jūlija spriedumu atzina par nepamatotu U. Wiering un M. Wiering celto prasību par CNPF vadības komitejas lēmuma atcelšanu.

35

Conseil supérieur de la sécurité sociale [Sociālās apdrošināšanas augstākā padome], kurā U. Wiering un M. Wiering iesniedza apelācijas sūdzību, ar 2011. gada 16. marta spriedumu šo nolēmumu grozīja un atzina, ka U. Wiering un M. Wiering bija tiesīgi saņemt starpības piemaksu par viņu diviem bērniem par aplūkoto laika posmu. Conseil supérieur de la sécurité sociale atzina, ka “Elterngeld” ir ģimenes pabalsts, kas ir jāmaksā ģimenes loceklim, kurš nodarbojas ar bērnu audzināšanu, nevis bērniem pašiem. Tā uzskatīja, ka tādējādi šis pabalsts nevar tikt ņemts vērā, lai noteiktu starpības piemaksu ģimenes pabalstam, kas ir jāmaksā algotam darba ņēmējam par viņa bērniem, – lai noteiktu šo starpības piemaksu, esot jāņem vērā tikai ģimenes pabalsti, kas ir jāmaksā vienam un tam pašam ģimenes loceklim, neņemot vērā tos, kas ir jāmaksā citiem ģimenes locekļiem.

36

CNPF iesniedza kasācijas sūdzību par šo spriedumu, izvirzot četrus pamatus. Otrais, trešais un ceturtais pamats ir balstīti attiecīgi uz Regulas Nr. 574/72 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta un 10. panta 3. punkta, kā arī Regulas Nr. 1408/71 76. panta 1. punkta pārkāpumu, atteikumu piemērot vai nepareizu interpretāciju.

37

CNPF iebilst pret to, ka Conseil supérieur de la sécurité sociale spriedumā, pārkāpjot šīs normas, lai aprēķinātu starpības piemaksu, nav ņemts vērā “Elterngeld”.

38

Iesniedzējtiesai ir šaubas jautājumā par to, vai, veicot starpības piemaksas aprēķinu, ir jāņem vērā vienīgi tāda paša veida ģimenes pabalsti vai visi ģimenes pabalsti, ko saņem migrējoša darba ņēmēja ģimene. Šajos apstākļos Cour de cassation [Kasācijas tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai, lai aprēķinātu starpības piemaksu, kas saskaņā ar Regulas [Nr. 1408/71] 1. panta u) punkta i) apakšpunktu, 4. panta 1. punkta h) apakšpunktu un 76. pantu un Regulas [Nr. 574/72] [10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktu], iespējams, ir jāmaksā nodarbinātības valsts kompetentajai iestādei, kā tāda paša veida ģimenes pabalsti ir jāņem vērā visi pabalsti, ko saņem migrējošā darba ņēmēja ģimene dzīvesvietas valstī, konkrētajā gadījumā – Vācijas tiesību aktos paredzētie “Elterngeld” un “Kindergeld”?”

39

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1408/71 1. panta u) punkta i) apakšpunkts, 4. panta 1. punkta h) apakšpunkts un 76. pants, kā arī Regulas Nr. 574/72 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai aprēķinātu starpības piemaksas apmēru, kas, iespējams, ir jāmaksā migrējošam darba ņēmējam viņa nodarbinātības dalībvalstī, kā tāda paša veida pabalsti ir jāņem vērā ģimenes pabalstu kopums, ko saņēmusi šī darba ņēmēja ģimene saskaņā ar dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem, šajā gadījumā – Vācijas tiesību aktos paredzētie “Elterngeld” un “Kindergeld”.

40

Vispirms ir jāatgādina, ka, lai gan Regulas Nr. 1408/71 73. pantā ir noteikts, ka darba ņēmējam, uz kuru attiecas kādas dalībvalsts tiesību akti, ir tiesības par viņa ģimenes locekļiem, kuri dzīvo kādā citā dalībvalstī, saņemt ģimenes pabalstus, kas ir paredzēti šīs pirmās dalībvalsts tiesību aktos, tā, it kā viņi dzīvotu šajā valstī, šis noteikums, lai arī tas ir vispārīgais noteikums ģimenes pabalstu jomā, tomēr nav absolūta norma (šajā ziņā skat. spriedumu Schwemmer, C‑16/09, EU:C:2010:605, 41. un 42. punkts).

41

Ir jākonstatē, ka atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 12. pantam ar šo regulu nevar ne piešķirt, ne saglabāt tiesības uz vairākiem viena un tā paša veida pabalstiem attiecībā uz vienu un to pašu obligātās apdrošināšanas laika posmu.

42

Līdz ar to, tā kā ir iespējama dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktos paredzēto tiesību un nodarbinātības dalībvalsts tiesību aktos paredzēto tiesību pārklāšanās, minētās regulas 73. pants ir jāpretstata tajā un Regulā Nr. 574/72 ietvertajām normām par pārklāšanās novēršanu, proti, tostarp Regulas Nr. 1408/71 76. pantam un Regulas Nr. 574/72 10. pantam (šajā ziņā skat. spriedumu Schwemmer, EU:C:2010:605, 43. un 44. punkts).

43

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka ar U. Wiering un M. Wiering dzīvesvietas dalībvalsts, proti, Vācijas Federatīvās Republikas, tiesību aktiem tiesības uz ģimenes pabalstiem pamatlietas gadījumā tiek dotas, ievērojot nosacījumu par dzīvesvietu vai pastāvīgo uzturēšanās vietu šajā valstī un nevis “sakarā ar darbu kādā profesijā”, kā ir noteikts Regulas Nr. 1408/71 76. pantā, lai tā būtu piemērojama. It īpaši attiecībā uz “Elterngeld”, tā piešķiršana tostarp ir pakārtota nosacījumam par dzīvesvietu vai pastāvīgās uzturēšanās vietu Vācijā vai profesionālas darbības neveikšanu, vai pilna darba laika profesionālas darbības neveikšanu, un tā tas ir pat tad, ja parasti šī pabalsta apmērs tiek aprēķināts, pamatojoties uz ienākumiem no iepriekš veiktās profesionālās darbības.

44

Tādējādi minētais 76. pants nav piemērojams tādā situācijā, kāda ir pamatlietā (šajā ziņā skat. spriedumus Dodl un Oberhollenzer, C‑543/03, EU:C:2005:364, 53. punkts, un Schwemmer, EU:C:2010:605, 46. punkts).

45

Savukārt uz situāciju, kurā tiesības uz ģimenes pabalstiem dzīvesvietas dalībvalstī ir atkarīgas nevis no apdrošināšanas nosacījumiem, nodarbinātības vai pašnodarbinātā statusa, bet gan no dzīvesvietas nosacījuma, attiecas Regulas Nr. 574/72 10. pants.

46

Atbilstoši šīs regulas 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietvertajai normai par pārklāšanās novēršanu nodarbinātības valsts izmaksātajiem pabalstiem ir prioritāte attiecībā pret dzīvesvietas dalībvalsts izmaksātajiem pabalstiem, kuru izmaksāšana tādēļ tiek apturēta. Tomēr gadījumā, ja profesionālā darbība tiek veikta šajā pēdējā dalībvalstī, minētās regulas 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktā tiek paredzēts pretējs risinājums, proti, tiesībām uz dzīvesvietas dalībvalsts ģimenes pabalstiem ir prioritāte attiecībā pret nodarbinātības dalībvalsts izmaksātajiem ģimenes pabalstiem, kuru izmaksāšana tādējādi tiek apturēta.

47

Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka personas, kuras apgādībā ir bērns, un it īpaši Regulas Nr. 1408/71 73. pantā minētā saņēmēja laulātā profesionālas darbības veikšana bērnu dzīvesvietas dalībvalstī, piemērojot Regulas Nr. 574/72 10. pantu, aptur tiesības uz minētajā 73. pantā paredzētajiem pabalstiem līdz tādam summas apmēram, kas atbilst tāda paša veida pabalstiem, ko faktiski izmaksā dzīvesvietas dalībvalsts, neatkarīgi no tā, kurš ir norādīts kā tiešais pabalsta saņēmējs dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktos (šajā ziņā skat. spriedumu Dodl un Oberhollenzer, EU:C:2005:364, 59. punkts, kā arī spriedumu Weide, C‑153/03, EU:C:2005:428, 30. punkts).

48

Šajā ziņā tiesas sēdē pārstāvētās ieinteresētās personas vienprātīgi norāda, ka U. Wiering attiecīgajā laika posmā, kurā tā saņēma “Elterngeld”, nebija zaudējusi savu Vācijas ierēdņa statusu, kas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Ja tā tiešām bija, ciktāl tādējādi varētu uzskatīt, ka U. Wiering ir veikusi profesionālu darbību Vācijā attiecīgajā laika posmā, pamatlietā piemērojamā pārklāšanās novēršanas norma būtu Regulas Nr. 574/72 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkts.

49

Neietekmējot pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, no tā izrietētu, ka Vācijas Federālā Republika ir dalībvalsts, kas ir prioritāri kompetenta izmaksāt U. Wiering un M. Wiering ģimenes pabalstus par pamatlietā aplūkoto laika posmu, jo pēdējiem minētajiem no M. Wiering nodarbinātības dalībvalsts kompetentās iestādes, proti, CNPF, bija tiesības saņemt tikai iespējamu starpības piemaksas maksājumu, kas atbilst starpībai starp Luksemburgas tiesībās paredzētā pabalsta apmēru un Vācijā saņemtā pabalsta apmēru (šajā ziņā skat. spriedumu McMenamin, C‑119/91, EU:C:1992:503, 26. punkts).

50

Turklāt ir jākonstatē, ka dažādo pabalstu kvalificēšana par ģimenes pabalstiem pamatlietā netika apšaubīta.

51

Līdz ar to ir jānoskaidro, vai, kā to apgalvo CNPF, saistībā ar starpības piemaksas aprēķinu, kas tiek lūgts tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, Regulas Nr. 574/72 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkts paredz, ka ir jāņem vērā visi migrējošā darba ņēmēja dzīvesvietas dalībvalstī saņemtie ģimenes pabalsti.

52

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 52. punktā, ņemot vērā, ka Regulas Nr. 1408/71 12. pants atrodas šīs regulas I sadaļā, kas ir veltīta vispārīgiem noteikumiem, ar šo tiesību normu ieviestie principi ir piemērojami gan minētās regulas 76. pantā, gan Regulas Nr. 574/72 10. pantā paredzētajiem noteikumiem par prioritāti nodrošinājuma vai ģimenes pabalstu pārklāšanās gadījumos.

53

Ir jākonstatē, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 12. pantu tikai tiesības uz vairākiem viena un tā paša veida pabalstiem, kas attiecas uz vienu un to pašu laika posmu, ir neatļauta pārklāšanās.

54

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka sociālā nodrošinājuma pabalsti ir jāuzskata par viena un tā paša veida pabalstiem neatkarīgi no pazīmēm, kas atbilst katras valsts tiesību aktiem, ja to priekšmets un mērķi, kā arī aprēķina bāze un piešķiršanas nosacījumi ir identiski. Turpretim pazīmes, kas ir tīri formālas, nevar uzskatīt par būtiskiem elementiem šo pabalstu klasifikācijai (skat. it īpaši spriedumus Valentini, 171/82, EU:C:1983:189, 13. punkts, un Knoch, C‑102/91, EU:C:1992:303, 40. punkts).

55

Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka, ņemot vērā dažādās atšķirības, kas pastāv starp valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām, prasība par absolūtu aprēķināšanas bāzes un piešķiršanas noteikumu līdzību radītu sekas, ka Regulas Nr. 1408/71 12. pantā ietvertā pārklāšanās aizlieguma piemērošana būtu ievērojami ierobežota. Šādas sekas būtu pretrunā šī aizlieguma mērķim, proti, izvairīties no neattaisnotas sociālo nodrošinājumu pārklāšanās (skat. spriedumu Knoch, EU:C:1992:303, 42. punkts).

56

Tiesa ir arī atzinusi, ka no minētās normas formulējuma izriet, ka pārklāšanās ir ne tikai tad, kad personai vienlaicīgi ir tiesības uz diviem dažādiem ģimenes pabalstiem, bet arī, ja tiesības uz šiem pabalstiem pastāv saistībā ar divām dažādām personām – šajā gadījumā diviem vecākiem – viena un tā paša bērna labā. Faktiski Regulas Nr. 1408/71 normu, ar kurām tiek reglamentēta ģimenes pabalstu pārklāšanās, un risinājumu, kas tajās ir paredzēti pārklāšanās gadījumiem, būtība parāda, ka aplūkojamās tiesību normas mērķis ir liegt gan tiešajam ģimenes pabalsta saņēmējam, proti, darba ņēmējam, gan netiešajiem tā saņēmējiem, proti, darba ņēmēja ģimenes locekļiem, iespēju saņemt vienlaicīgi divus viena veida pabalstus (šajā ziņā skat. spriedumu Dammer, C‑168/88, EU:C:1989:652, 10. un 12. punkts).

57

Ir jāpiebilst, ka Regula Nr. 1408/71 attiecas, pirmkārt, uz “ģimenes pabalstiem”, kas ir definēti minētās regulas 1. panta u) punkta i) apakšpunktā, un, otrkārt, uz “[regulārajiem] ģimenes pabalstiem”, kas ir “ģimenes pabalstu” veids, kas ir definēts šīs pašas regulas 1. panta u) punkta ii) apakšpunktā.

58

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka dažādi ģimenes pabalsti, ko migrējošs darba ņēmējs var saņemt saskaņā ar nodarbinātības dalībvalsts tiesību aktiem, un tie, ko šis darba ņēmējs vai viņa ģimenes locekļi saņem saskaņā ar dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem, nav noteikti “viena un tā paša veida pabalsti” Regulas Nr. 1408/71 12. panta izpratnē.

59

Pat ja šie ģimenes pabalsti atbilstoši šīs regulas 1. panta u) punkta i) apakšpunktam ir paredzēti, lai segtu ģimenes izdevumus, tiem visiem tomēr nav noteikti viens konkrēts mērķis, ne arī vienas un tās pašas pazīmes vai saņēmēji.

60

Turklāt tikai daži no tiem ir ģimenes pabalsti minētās regulas 1. panta u) punkta ii) apakšpunkta izpratnē.

61

Tādējādi, lai piemērotu Regulas Nr. 574/72 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktā paredzētās pārklāšanās novēršanas normas, aprēķinot starpības piemaksas, kas, iespējams, ir jāmaksā migrējošajam darba ņēmējam viņa nodarbinātības dalībvalstī, starp dažādajiem ģimenes pabalstiem, uz kādiem šim darba ņēmējam ir tiesības saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem, un tiem, ko šis darba ņēmējs vai viņa ģimenes locekļi saņem saskaņā ar dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem, ir jānošķir tie pabalsti, kas ir “viena un tā paša veida” [pabalsti] Regulas Nr. 1408/71 12. panta izpratnē, ņemot vērā to priekšmetu, to mērķus, to aprēķina bāzi, piešķiršanas nosacījumus, kā arī to saņēmējus.

62

Visbeidzot, iesniedzējtiesai, kura vienīgā ir kompetenta veikt pamatlietas faktu novērtēšanu un valsts tiesību aktu interpretēšanu, ir jāpārbauda attiecībā uz šiem elementiem, vai “Elterngeld” var tikt atzīts par tāda paša veida pabalstu kā Luksemburgas ģimenes pabalsti, un, ja var, tad tas ir jāņem vērā, veicot starpības piemaksas, kas, iespējams, ir jāmaksā U. Wiering un M. Wiering, aprēķinu (šajā ziņā skat. spriedumu Ottica New Line di Accardi Vincenzo, C‑539/11, EU:C:2013:591, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Tomēr Tiesas, kurai tiek lūgts sniegt iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, kompetencē ir tai sniegt norādes, kas izriet no pamatlietas materiāliem, kā arī no tai iesniegtajiem rakstveida un mutvārdu apsvērumiem un kas ļautu šai tiesai pieņemt nolēmumu (skat. spriedumu Ottica New Line di Accardi Vincenzo, EU:C:2013:591, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Lai gan pamatlietā netiek apstrīdēts, ka Luksemburgas ģimenes pabalsti ir tāda paša veida pabalsti kā “Kindergeld”, U. Wiering un M. Wiering tomēr būtībā norāda, ka minētie ģimenes pabalsti nav tāda paša veida pabalsti kā “Elterngeld”. “Elterngeld” līdz ar to nebūtu bijis jāņem vērā saistībā ar M. Wiering CNPF lūgto starpības piemaksas aprēķinu.

65

Šajā ziņā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka tādi pabalsti kā “Kindergeld” un Luksemburgas ģimenes pabalsti ir paredzēti, lai ļautu vecākiem segt izdevumus, kas ir saistīti ar bērna vajadzībām un tiek piešķirti, neņemot vērā nedz ģimenes locekļu ienākumus vai īpašumus, nedz vecāku iespējamo profesionālo darbību. Šķiet, ka turklāt šo pabalstu galīgais saņēmējs ir nevis vecāki, bet gan pats bērns. Tostarp šķiet, ka minētie pabalsti ir periodiski naudas pabalsti, kas tiek piešķirti tikai atkarībā no bērnu skaita un viņu vecuma, tādējādi tie var tikt kvalificēti kā “[regulāri] ģimenes pabalsti” Regulas Nr. 1408/71 1. panta u) punkta ii) apakšpunkta izpratnē.

66

Attiecībā uz “Elterngeld”, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 66. punktā, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka šāds pabalsts atšķiras no tādiem pabalstiem kā “Kindergeld” un no Luksemburgas ģimenes pabalstiem vairākos aspektos, pirmkārt, attiecībā uz to mērķiem un pazīmēm un, otrkārt, to saņēmējiem.

67

Saskaņā ar Vācijas valdības sniegto informāciju “Elterngeld” mērķis ir palīdzēt ģimenēm saglabāt viņu dzīves apstākļus, ja vecāki galvenokārt nodarbojas ar bērnu audzināšanu. “Elterngeld” galvenais mērķis ir nodrošināt šo dzīves apstākļu saglabāšanu īslaicīgas, pilnīgas vai daļējas vecāku profesionālās darbības pārtraukšanas gadījumā viņu pirmsskolas vecuma bērnu audzināšanas vajadzībām.

68

Tādējādi viens no vecākiem, kura apgādībā ir bērns un kurš neveic profesionālu darbību vai kurš pārtrauc vai samazina šo darbību, vajadzības gadījumā, atkarībā no viņa ienākumu apmēra pirms šīs pārtraukšanas vai samazināšanas, bērna pirmajā dzīves gadā saņem ienākumu zaudēšanas kompensāciju, kuras mērķis ir saglabāt viņa ģimenes dzīves apstākļus. Ir būtiski norādīt, ka “Elterngeld” apmērs parasti ir līdz 67 % no iepriekš saņemtā atalgojuma, nepārsniedzot EUR 1800 mēnesī.

69

Līdz ar to ir redzams, ka tāda pabalsta kā “Elterngeld” mērķis ir šādos apstākļos nodrošināt iespēju vienam no vecākiem viņa ģimenes dzīves apstākļu saglabāšanai saņemt finansiālu atbalstu, kura apmērs parasti ir saistīts ar ienākumiem, ko viņš guva no iepriekš veiktās profesionālās darbības.

70

Tādējādi pretēji “Kindergeld” un Luksemburgas ģimenes pabalstiem “Elterngeld” netiek piešķirts vienīgi atbilstoši bērnu skaitam un viņu vecumam. Pat ja daži no šiem piešķiršanas nosacījumiem ir saistīti ar bērna esamības faktu un viņa vecumu, tas principā tiek aprēķināts, pamatojoties uz vecāka, kura aizgādībā ir bērns, pirms profesionālās darbības pārtraukšanas saņemto atalgojumu. Tā apmērs tiek paaugstināts tikai tad, ja tā ir daudzbērnu ģimene, vai arī, ja vienās dzemdībās dzimuši vairāki bērni.

71

Līdz ar to, pat ja tāds pabalsts kā “Elterngeld” ir “ģimenes pabalsts” Regulas Nr. 1408/71 1. panta u) punkta i) apakšpunkta izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu Kuusijärvi, C‑275/96, EU:C:1998:279, 60. punkts), to tomēr nevar kvalificēt kā “[regulāru] ģimenes pabalstu” šīs regulas 1. panta u) punkta ii) apakšpunkta izpratnē.

72

Turklāt ir jānorāda, ka pamatlietā CNPF starpības piemaksas aprēķinā ir iekļāvusi arī bērna kopšanas pabalstu. Lai gan, kā ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 34. un 74. punktā, neietekmējot iesniedzējtiesas veicamās pārbaudes, U. Wiering nebija lūgusi šo pabalstu un nav skaidrs, ņemot vērā Luksemburgas Sociālā nodrošinājuma kodeksa 304. pantu, vai viņai uz to būtu tiesības.

73

Šajā ziņā ir būtiski precizēt, ka, pat pieņemot, ka minētais pabalsts varētu tikt uzskatīts par tāda paša veida pabalstu kā Luksemburgas ģimenes pabalsti, katrā ziņā no judikatūras izriet, ka, lai varētu uzskatīt, ka konkrētā gadījumā ir vērojama tiesību uz ģimenes pabalstiem pārklāšanās, nepietiek ar to, ka, piemēram, šādi pabalsti ir jāmaksā attiecīgā bērna dzīvesvietas dalībvalstī un ka vienlaikus pastāv tikai iespējamība, ka tie būtu jāmaksā arī otrā dalībvalstī, kurā strādā kāds no šī bērna vecākiem (skat. spriedumu Schwemmer, EU:C:2010:605, 52. punkts).

74

Tiesa tādējādi Regulas Nr. 574/72 kontekstā ir atzinusi, ka, lai varētu uzskatīt ģimenes pabalstus par tādiem, kas ir maksājami saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, šīs valsts tiesību aktos ir jābūt atzītām tiesībām izmaksāt pabalstus šajā valstī strādājoša darba ņēmēja ģimenes locekļu labā. Tādējādi ieinteresētajai personai ir jāatbilst visiem nosacījumiem, gan pēc formas, gan pēc būtības, kas ir paredzēti šīs valsts tiesībās, lai varētu īstenot šīs tiesības, starp kuriem vajadzības gadījumā var būt nosacījums, ka ir jābūt bijušam iepriekš iesniegtam pieprasījumam par šādu pabalstu izmaksāšanu (skat. spriedumu Schwemmer, EU:C:2010:605, 53. punkts).

75

Līdz ar to, pat pieņemot, ka bērna kopšanas pabalsts var tikt uzskatīts par tāda paša veida pabalstu kā Luksemburgas ģimenes pabalsti, gadījumā, ja Luksemburgas tiesībās paredzētie nosacījumi, lai varētu saņemt bērna kopšanas pabalstu, pamatlietā nav izpildīti, minēto pabalstu nevarēja ņemt vērā, aprēķinot starpības piemaksu, kas, iespējams, ir jāmaksā U. Wiering un M. Wiering.

76

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1408/71 1. panta u) punkta i) apakšpunkts un 4. panta 1. punkta h) apakšpunkts, kā arī Regulas Nr. 574/72 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā pamatlietā, lai aprēķinātu starpības piemaksu, kas migrējošam darba ņēmējam, iespējams, ir jāmaksā viņa nodarbinātības dalībvalstī, nav jāņem vērā visi ģimenes pabalsti, ko saskaņā ar dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem ir saņēmusi šī darba ņēmēja ģimene, ja, ņemot vērā pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, Vācijas tiesību aktos paredzētais “Elterngeld” nav tāda paša veida pabalsts Regulas Nr. 1408/71 12. panta izpratnē kā šajos pašos tiesību aktos paredzētais “Kindergeld” un Luksemburgas tiesību aktos paredzētie ģimenes pabalsti.

77

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97, kas grozīta ar Padomes 1998. gada 29. jūnija Regulu (EK) Nr. 1606/98, 1. panta u) punkta i) apakšpunkts un 4. panta 1. punkta h) apakšpunkts, kā arī Padomes 1972. gada 21. marta Regulas (EKK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 118/97, 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā pamatlietā, lai aprēķinātu starpības piemaksu, kas migrējošam darba ņēmējam, iespējams, ir jāmaksā viņa nodarbinātības dalībvalstī, nav jāņem vērā visi ģimenes pabalsti, ko saskaņā dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem ir saņēmusi šī darba ņēmēja ģimene, ja, ņemot vērā pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, Vācijas tiesību aktos paredzētais “Elterngeld” nav tāda paša veida pabalsts Regulas Nr. 1408/71 12. panta izpratnē kā šajos pašos tiesību aktos paredzētais “Kindergeld” un Luksemburgas tiesību aktos paredzētie ģimenes pabalsti.