Valitse kokeelliset ominaisuudet, joita haluat kokeilla

Tämä asiakirja on ote EUR-Lex-verkkosivustolta

Asiakirja 62012CJ0265

Tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 18. jūlija spriedums.
Citroën Belux NV pret Federatie voor Verzekerings- en Financiële Tussenpersonen (FvF).
Hof van beroep te Brussel lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
LESD 56. pants – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Direktīva 2005/29/EK – Negodīga komercprakse – Patērētāju tiesību aizsardzība – Saistīti piedāvājumi, kuri ietver vismaz vienu finanšu pakalpojumu – Aizliegums – Izņēmumi.
Lieta C‑265/12.

Oikeustapauskokoelma – yleinen

ECLI-tunnus: ECLI:EU:C:2013:498

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2013. gada 18. jūlijā ( *1 )

“LESD 56. pants — Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Direktīva 2005/29/EK — Negodīga komercprakse — Patērētāju tiesību aizsardzība — Saistīti piedāvājumi, kuri ietver vismaz vienu finanšu pakalpojumu — Aizliegums — Izņēmumi”

Lieta C-265/12

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Hof van beroep te Brussel (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 22. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 29. maijā, tiesvedībā

Citroën Belux NV

pret

Federatie voor Verzekerings– en Financiële Tussenpersonen ( FvF ).

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši M. Bergere [M. Berger], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] (referents), E. Levits un Ž. Ž. Kāzels [J.–J. Kasel],

ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 24. aprīļa tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

Citroën Belux NV vārdā – S. Willemart, C. Smits, T. Balthazar, D. De Keyzer un A. Destrycker, advocaten,

Federatie voor Verzekerings– en Financiële Tussenpersonen (FvF) vārdā – D. Dhaenens, un R. Vermeulen, advocaten,

Beļģijas valdības vārdā – T. Materne un J.–C. Halleux, pārstāvji,

Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek, pārstāvis,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“negodīgas komercprakses direktīva”) (OV L 149, 22. lpp.) 3. panta 9. punktu un LESD 56. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Citroën Belux NV (turpmāk tekstā – “Citroën”) un Federatie voor Verzekerings- en Financiële Tussenpersonen (FvF) (Apdrošināšanas un finanšu starpnieku apvienība; turpmāk tekstā – “FvF”) par Citroën komercpraksi, ar kuru uz sešiem mēnešiem tika piedāvāta bezmaksas apdrošināšana omnium, ja tiek iegādāts Citroën automobilis; FvF to uzskatīja par negodīgu komercpraksi.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesiskais regulējums

3

Direktīvas 2005/29 preambulas devītais apsvērums ir formulēts šādi:

“[..] Finanšu pakalpojumi un nekustamais īpašums, [..] to sarežģītības un tiem piemītoš[u] nopietn[u] risk[u] dēļ, rada vajadzību pēc sīki izstrādātām prasībām, tostarp pozitīvu pienākumu uzlikšanu tirgotājiem. Tādēļ finanšu pakalpojumu un nekustamā īpašuma jomā šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības rīkoties ārpus tajā paredzētajiem noteikumiem, aizsargājot patērētāju ekonomiskās intereses. [..]”

4

Direktīvas 2005/29 3. panta ar nosaukumu “Piemērošanas joma” 1. un 9. punktā ir noteikts:

“1.   Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.

[..]

9.   Attiecībā uz “finanšu pakalpojumiem”, kā definēts [Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra] Direktīvā 2002/65/EK [par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 90/619/EEK un Direktīvās 97/7/EK un 98/27/EK (OV L 271, 16. lpp.)], un nekustamo īpašumu dalībvalstis var piemērot noteikumus, ar ko paredz vairāk ierobežojumu vai prasību, salīdzinot ar šo direktīvu, jomā, uz ko tā paredz tuvināšanu.”

5

Direktīvas 2002/65 2. panta b) punktā jēdziens “finanšu pakalpojums” ir definēts kā “jebkurš bankas, kredīta, apdrošināšanas, personālo pensiju, ieguldījumu vai maksājumu rakstura pakalpojums”.

Beļģijas tiesiskais regulējums

6

2010. gada 6. aprīļa Likuma par tirgus praksi un patērētāju aizsardzību (loi du 6 avril 2010 relative aux pratiques du marché et à la protection du consommateur; 2010. gada 12. aprīļaBelgisch Staatsblad, 20803. lpp.; turpmāk tekstā – “2010. gada 6. aprīļa likums”) 72. pantā ir noteikts:

“1.   Saistītie darījumi, kuros vismaz viens no elementiem ir finanšu pakalpojums un kurus veic uzņēmums vai dažādi uzņēmumi, kas īsteno kopīgu mērķi, ir aizliegti.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, saistīti tomēr ir atļauts piedāvāt:

1)

finanšu pakalpojumus, kuri veido kopumu;

Karalis pēc kompetento ministru un Finanšu ministra ierosinājuma var norādīt finanšu nozarē piedāvātos pakalpojumus, kuri veido vienu veselumu;

2)

finanšu pakalpojumus un komercpraksē atzītas nelielas preces un pakalpojumus;

3)

finanšu pakalpojumus un biļetes dalībai oficiāli atļautās loterijās;

4)

finanšu pakalpojumus un priekšmetus ar nenodzēšamiem un skaidri redzamiem reklāmas uzrakstiem, kas nav atrodami tirdzniecībā, ar nosacījumu, ka cena, kādu uzņēmums par tiem maksā, nepārsniedz EUR 10, neskaitot PVN [pievienotās vērtības nodoklis], vai 5 % no pārdošanas cenas, neskaitot PVN, finanšu pakalpojumam, ar kuru kopā tie tiek izdalīti. 5 % likme ir piemērojama, ja summa, kas atbilst šiem procentiem, pārsniedz EUR 10;

5)

finanšu pakalpojumus un krāsainus attēlus, uzlīmes un citus attēlus ar minimālu komerciālu vērtību;

6)

finanšu pakalpojumus un dokumentus, kas dod tiesības papildus noteikta daudzuma pakalpojumu iegādei saņemt vienu bezmaksas piedāvājumu vai cenas samazinājumu līdzīga pakalpojuma iegādei, ar nosacījumu, ka šo priekšrocību sniedz tas pats uzņēmums un tas nepārsniedz trešdaļu no iepriekš iegūtās pakalpojuma cenas.

Dokumentā ir jāmin tā derīguma termiņa iespējamās beigas, kā arī piedāvājuma nosacījumi.

Ja uzņēmums izbeidz piedāvājumu, patērētājam ir jāsaņem iepriekš veiktajiem pirkumiem līdzvērtīgs piedāvājums.”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

7

Citroën ir Citroën markas automobiļu importētājs Beļģijā. Tas šīs preces pārdod, izmantojot atzītu pilnvaroto izplatītāju tīklu.

8

2010. gada 10. decembrīCitroën sāka reklāmas kampaņu, kuras temats bija “Es gribu visu”. Šī kampaņa norisinājās vismaz līdz 2011. gada februāra beigām.

9

Reklāmas piedāvājums bija izteikts šādi:

“6 mēnešus bezmaksas Omnium ir spēkā attiecībā uz katru jaunu pilna seguma Omnium apdrošināšanas polises iegādi pirmajā gadā. Tā attiecas gan uz personiskajiem, gan komerciālajiem transportlīdzekļiem, kurus pārdod Citroën pilnvarotais izplatītājs, izņemot demonstrēšanai un nomai paredzētus transportlīdzekļus. Tiek piemēroti Citroën Assurance pieņemšanas nosacījumi. Citroën Assurance ir Servis NV produkts, kas ir atļauts ar Nr. 1396. PSA Finance Belux NV (CBFA Nr. 019.653A) darbojas kā Servis NV apdrošināšanas aģents. CBFA atzītie Citroën pilnvarotie izplatītāji darbojas kā PSA Finance Belux NV apakšaģenti [..]. Šis apdrošināšanas piedāvājums pastāv neatkarīgi no tā, vai tiek iegādāti citi ar apdrošināmo transportlīdzekli nesaistīti produkti vai pakalpojumi.”

10

FvF uzskatīja, ka šis speciālais “automobiļu izstādē” izteiktais piedāvājums attiecībā uz sešu mēnešu bezmaksas omnium apdrošināšanu Citroën automobiļa iegādes gadījumā ir aizliegts saistītais piedāvājums. Ar 2010. gada 22. decembra vēstuli tā Citroën izteica brīdinājumu.

11

Ar 2010. gada 23. decembra vēstuli Citroën atbildēja, ka piedāvājums ir spēkā attiecībā uz katru jaunu vienu gadu ilgu omnium apdrošināšanas polises iegādi, nevis tikai Citroën automobiļa iegādes gadījumā. Citroën apgalvoja, ka tāpēc sešu mēnešu bezmaksas pilna seguma omnium apdrošināšana un jauna Citroën markas automobiļa iegāde nav saistītais piedāvājums.

12

2011. gada 18. janvārīFvF prasīja Rechtbank van koophandel te Brussel [Briseles Tirdzniecības tiesai] likt pārtraukt šo komercpraksi, norādot, ka tā ir pretrunā 2010. gada 6. aprīļa likuma 72. panta 1. punktam.

13

Ar 2011. gada 13. aprīļa spriedumu Rechtbank van koophandel te Brussel, izskatot lietu pirmajā instancē, uzskatīja, ka strīdīgais piedāvājums ir saistītais piedāvājums 2010. gada 6. aprīļa likuma 2. panta 27. punkta izpratnē un tā mērķauditorija ir potenciāli jaunu automobiļu pircēji. Šī tiesa nolēma, ka šis piedāvājums ir aizliegts saistītais piedāvājums iepriekš minētā likuma 72. panta 1. punkta izpratnē un ka šāds piedāvājums ir pret godīgu tirgus praksi vērsta darbība, kura līdz ar to ir aizliegta ar šī paša likuma 95. pantu.

14

Citroën par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Hof van beroep te Brussel [Briseles Apelācijas tiesā]. Iesniedzējtiesa uzskata, ka strīdīgais piedāvājums ir saistītais piedāvājums un ka bezmaksas omnium apdrošināšanas iegūšana uz sešiem mēnešiem vidējā patērētāja ieskatā ir pakļauta nosacījumam, ka tiek iegādāts jauns Citroën automobilis.

15

Iesniedzējtiesa atgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2005/29 3. panta 9. punktu attiecībā uz finanšu pakalpojumiem un nekustamo īpašumu dalībvalstis var piemērot noteikumus, ar ko tiek paredzēts vairāk ierobežojumu vai prasību, salīdzinot ar šo direktīvu. Tā uzskata, ka šo tiesību normu var interpretēt trīs dažādos veidos. Atbilstoši pirmajai interpretācijai saistīta piedāvājuma, kurā ir ietverts finanšu pakalpojums, aizliegums ir atbilstošs Direktīvai 2005/29 neatkarīgi no tā, vai finanšu pakalpojums ir galvenā piedāvājuma sastāvdaļa. Atbilstoši otrajai interpretācijai šāda piedāvājuma aizliegums ir atbilstošs šai direktīvai tikai tad, ja finanšu pakalpojums ir noteicošais saistītā piedāvājuma elements. Trešās interpretācijas rezultātā secinājums būtu tāds, ka šāds aizliegums neatbilst minētajai direktīvai tiktāl, ciktāl tās 3. panta 9. punkts kā izņēmums no pilnīgas saskaņošanas ir interpretējams šauri. Visbeidzot, iesniedzējtiesai ir šaubas par 2010. gada 6. aprīļa likuma atbilstību LESD 56. pantam.

16

Šādos apstākļos Hof van beroep te Brussel nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai Direktīvas 2005/29/EK 3. panta 9. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu normu kā 2010. gada 6. aprīļa [..] likuma 72. pants, ar kuru, neskarot likumā izsmeļoši uzskaitītos gadījumus, vispārīgi tiek aizliegts jebkurš patērētājam paredzēts saistītais piedāvājums, līdzko vismaz viens tā elements ir finanšu pakalpojums?

2)

Vai LESD 56. pants par pakalpojumu brīvu apriti ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu normu kā 2010. gada 6. aprīļa [..] likuma 72. pants, ar kuru, neskarot likumā izsmeļoši uzskaitītos gadījumus, vispārīgi tiek aizliegts jebkurš patērētājam paredzēts saistītais piedāvājums, līdzko vismaz viens tā elements ir finanšu pakalpojums?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

17

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2005/29 3. panta 9. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda dalībvalsts tiesību norma kā pamatlietā, ar kuru, neskarot likumā izsmeļoši uzskaitītos gadījumus, vispārīgi tiek aizliegts jebkurš patērētājam paredzēts saistītais piedāvājums, ja vismaz viens no tā elementiem ir finanšu pakalpojums.

18

Kā izriet no 2009. gada 23. aprīļa sprieduma apvienotajās lietās C-261/07 un C-299/07 VTB-VAB un Galatea (Krājums, I-2949. lpp.) 50. punkta, Tiesa ir lēmusi, ka saistītie piedāvājumi ir komerciāli darījumi, kuri skaidri ietilpst uzņēmēja komercstratēģijā un tieši attiecas uz tā pārdošanas veicināšanu un noietu, tātad tie ir komercprakse Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē un līdz ar to ietilpst tās piemērošanas jomā.

19

No tā izriet, ka tādi saistīti piedāvājumi, kuros vismaz viens no to elementiem ir finanšu pakalpojums, uz kuru attiecas aizliegums pamatlietā, vienlaikus ir kvalificējami kā komercprakse Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē un tātad tiem ir piemērojamas tajā paredzētās prasības.

20

Turpinājumā ir jāatgādina, ka, tā kā ar Direktīvu 2005/29 principā ir veikta pilnīga noteikumu par negodīgu uzņēmumu komercpraksi pret patērētājiem saskaņošana visā Kopienā, tad dalībvalstis, kā tas ir skaidri paredzēts 4. pantā, nevar veikt ierobežojošākus pasākumus nekā minētajā direktīvā paredzētie, pat lai nodrošinātu augstāku patērētāju tiesību aizsardzības līmeni (skat. 2010. gada 14. janvāra spriedumu lietā C-304/08 Plus Warenhandelsgesellschaft, Krājums, I-217. lpp., 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Tomēr Direktīvas 2005/29 3. panta ar nosaukumu “Piemērošanas joma” 9. punktā ir noteikts izņēmums no pilnīgas saskaņošanas mērķa, tostarp attiecībā uz finanšu pakalpojumiem Direktīvas 2002/65 izpratnē.

22

No Direktīvas 2005/29 preambulas devītā apsvēruma izriet, ka finanšu pakalpojumi un nekustamais īpašums to sarežģītības un tiem piemītošu nopietnu risku dēļ rada vajadzību pēc sīki izstrādātām prasībām, tostarp pozitīvu pienākumu uzlikšanu tirgotājiem. Tajā turklāt ir norādīts, ka attiecībā uz šiem pakalpojumiem šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības rīkoties ārpus tajā paredzētajiem noteikumiem, aizsargājot patērētāju ekonomiskās intereses.

23

Ar “finanšu pakalpojumu” Direktīvas 2002/65 izpratnē ir jāsaprot “jebkurš bankas, kredīta, apdrošināšanas, personālo pensiju, ieguldījumu vai maksājumu rakstura pakalpojums”. 2010. gada 6. aprīļa likuma 2. panta 24. punktā ir pārņemta šī pati definīcija, lai norādītu uz finanšu pakalpojumiem. Tātad tādi saistīti piedāvājumi, kuros vismaz viens no to elementiem ir finanšu pakalpojums, uz kuru attiecas aizliegums pamatlietā, ietilpst Direktīvas 2005/29 3. panta 9. punkta piemērošanas jomā.

24

Tādējādi atbilstoši šai tiesību normai dalībvalstis attiecībā uz finanšu pakalpojumiem var noteikt ierobežojošākas vai stingrākas prasības nekā tās, kas ir minētas šajā direktīvā.

25

Turklāt ir jānorāda, ka, nesniedzot sīkākus precizējumus, atbilstoši Direktīvas 2005/29 3. panta 9. punkta tekstam dalībvalstīm ir atļauts pieņemt stingrāku valsts tiesisko regulējumu vienīgi attiecībā uz finanšu pakalpojumiem. Tajā arī nav noteikts nekāda veida ierobežojums attiecībā uz šādu valsts tiesību normu ierobežojošā rakstura robežām un nav noteikti kritēriji attiecībā uz sarežģītības pakāpi vai riskiem, kādi ir jārada iepriekš minētajiem pakalpojumiem, lai attiecībā uz tiem varētu pieņemt ierobežojošākas tiesību normas. No šīs tiesību normas teksta turklāt arī neizriet, ka ierobežojošāks valsts tiesiskais regulējums var attiekties tikai uz saistītiem piedāvājumiem, kuri sastāv no vairākiem finanšu pakalpojumiem, vai arī, ka tas var attiekties tikai uz saistītiem piedāvājumiem, kuru galvenā sastāvdaļa ir finanšu pakalpojums.

26

Līdz ar to Direktīvas 2005/29 3. panta 9. punkta piemērošana, pretēji Citroën apgalvotajam, nav jāaprobežo tikai ar tādiem saistītiem piedāvājumiem, kuri sastāv no vairākiem finanšu pakalpojumiem, vai saistītiem piedāvājumiem, kuros ietilpst viens sarežģīts finanšu pakalpojums.

27

Šāda interpretācija atbilst ar minēto tiesību nospraustajam mērķim. Direktīvas 2005/29 preambulas devītajā apsvērumā dalībvalstīm tieši ir paredzēta iespēja noteikt stingrākus pasākumus attiecībā uz finanšu pakalpojumiem, lai nodrošinātu augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. Savienības likumdevēja nodoms tātad ir dot pašām dalībvalstīm pilnvaras novērtēt to ierobežojošo raksturu, kādu tās vēlas noteikt šāda veida pasākumiem, un tām šajā ziņā atstāt rīcības brīvību, kurā var ietilpt pat aizlieguma noteikšana.

28

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2005/29 3. panta 9. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāda dalībvalsts tiesību norma kā pamatlietā, ar kuru, neskarot likumā izsmeļoši uzskaitītos gadījumus, vispārīgi tiek aizliegts jebkurš patērētājam paredzēts saistītais piedāvājums, kurā vismaz viens no tā elementiem ir finanšu pakalpojums.

Par otro jautājumu

29

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā, ar kuru, neskarot likumā izsmeļoši uzskaitītos gadījumus, vispārīgi tiek aizliegts jebkurš patērētājam paredzēts saistītais piedāvājums, kurā vismaz viens no tā elementiem ir finanšu pakalpojums.

30

Attiecībā uz otrā jautājuma pieņemamību FvF uzskata, ka tas nav pieņemams, jo, tiklīdz noteikta nozare ir saskaņota Savienības līmenī, valsts pasākumi šajā jomā ir jāvērtē nevis atbilstoši LESD normām, bet gan atbilstoši saskaņošanas pasākuma normām.

31

Ir jāatgādina, ka patiešām ikviens valsts pasākums tādā jomā, kurā ir veikta izsmeļoša saskaņošana Savienības līmenī, ir jāizvērtē, ņemot vērā šī saskaņošanas pasākuma normas, nevis primāro tiesību aktu normas (skat. 2003. gada 11. decembra spriedumu lietā C-322/01 Deutscher Apothekerverband, Recueil, I-14887. lpp., 64. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr, kā izriet no Direktīvas 2005/29 preambulas devītā apsvēruma un 3. panta 9. punkta, šajā tiesību normā tieši ir noteikts, ka ar Direktīvu 2005/29 netiek veikta izsmeļoša saskaņošana un ar to dalībvalstīm tiek atstāta rīcības brīvība, kura ir jāīsteno, ievērojot Līgumu.

32

Tiesa, tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurš, kā izriet no tā teksta, ir vienādi piemērojams gan Beļģijas, gan citu dalībvalstu uzņēmējiem, uz noteikumiem par Līgumā garantētajām pamatbrīvībām vispārīgi var attiekties tikai tiktāl, ciktāl tas ir piemērojams situācijām, kurām ir saikne ar tirdzniecību starp dalībvalstīm (skat. 2010. gada 1. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-570/07 un C-571/07 Blanco Pérez un Chao Gómez, Krājums, I-4629. lpp., 40. punkts, kā arī 2012. gada 10. maija spriedumu apvienotajās lietās no C-357/10 līdz C-359/10 Duomo Gpa u.c., 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Tomēr šajā lietā nevar tikt izslēgts, ka uzņēmumi, kuri ir reģistrēti citās dalībvalstīs, nevis Beļģijas Karalistē, būtu ieinteresēti šajā pēdējā dalībvalstī izteikt tādus saistītus piedāvājums, kuros ir vismaz viens finanšu elements, kā tos, uz kuriem attiecas pamatlieta.

34

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai ar vispārīgo saistīto piedāvājumu, kuros vismaz viens no elementiem ir finanšu pakalpojums, aizliegumu tiek ievērots LESD 56. pants.

35

Attiecībā uz lietas būtību no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 56. pantā ir prasīts ne tikai novērst jebkādu diskrimināciju attiecībā pret pakalpojumu sniedzēju tā valstspiederības dēļ vai tādēļ, ka tas ir reģistrēts citā dalībvalstī, nevis dalībvalstī, kurā pakalpojums ir sniedzams, bet arī atcelt jebkādus ierobežojumus, kaut arī tie būtu vienādi piemērojami gan pašmāju, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja šie ierobežojumi liedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgu tā pakalpojumu sniedzēja darbību, kurš ir reģistrēts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus (šajā ziņā skat. 2001. gada 20. februāra spriedumu lietā C-205/99 Analir u.c., Recueil, I-1271. lpp., 21. punkts, kā arī 2002. gada 15. janvāra spriedumu lietā C-439/99 Komisija/Itālija, Recueil, I-305. lpp., 22. punkts).

36

Aizliegums pamatlietā, kurš ir paredzēts 2010. gada 6. aprīļa likuma 72. panta 1. punktā, ir tāds, kas Beļģijas teritorijā var padarīt finanšu pakalpojumu sniegšanu mazāk pievilcīgu uzņēmumiem, kuri ir reģistrēti citās dalībvalstīs un kuri vēlas izteikt saistītus piedāvājumus, kuros vismaz viens no to elementiem ir finanšu pakalpojums. Šie uzņēmumi nevarētu izteikt šos piedāvājumus Beļģijas tirgū un turklāt tie būtu spiesti pārbaudīt, vai tie ir atbilstoši Beļģijas tiesiskajam regulējumam, kaut gan citās dalībvalstīs tas nebūtu jādara.

37

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja tam ir leģitīms un ar Līgumu saderīgs mērķis un ja to attaisno primārie vispārējo interešu apsvērumi, ar nosacījumu, ka šādā gadījumā tas ir piemērots, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un tas nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (it īpaši skat. 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C-341/05 Laval un Partneri, Krājums, I-11767. lpp., 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Šajā lietā ar 2010. gada 6. aprīļa likuma 72. pantu nospraustais mērķis ir patērētāju aizsardzība. Patērētāju aizsardzība judikatūrā ir atzīta par primāru vispārējo interešu apsvērumu, kas var pamatot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu (skat. 1982. gada 15. decembra spriedumu lietā 286/81 Oosthoek's Uitgeversmaatschappij, Recueil, 4575. lpp., 16. punkts, kā arī 1986. gada 4. decembra spriedumu lietā 220/83 Komisija/Francija, Recueil, 3663. lpp., 20. punkts).

39

Attiecībā uz 2010. gada 6. aprīļa likuma 72. panta piemērotību ir jākonstatē, ka, pirmkārt, finanšu pakalpojumi paši par sevi ir sarežģīti un ar tiem ir saistīti konkrēti riski, par kuriem patērētājs ne vienmēr ir pietiekami informēts. Otrkārt, saistīts piedāvājums pats par sevi var radīt patērētājam iespaidu, ka tam ir izdevīgāka cena. Tātad saistītajam piedāvājumam, kura viens elements ir finanšu pakalpojums, ir paaugstināts nepārskatāmības risks attiecībā uz nosacījumiem, cenām un minētā pakalpojuma patieso saturu. Šāds piedāvājums līdz ar to var maldināt patērētāju par piedāvātās pakalpojumu kombinācijas patieso saturu un tādējādi liegt iespēju salīdzināt attiecīgā piedāvājuma cenu un kvalitāti ar atbilstošiem citu tirgus dalībnieku pakalpojumiem.

40

Šādos apstākļos tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegti saistītie piedāvājumi, kuros ir ietverts vismaz viens finanšu pakalpojums, var veicināt patērētāju tiesību aizsardzību.

41

Attiecībā uz ierobežojuma samērīgo raksturu ir jānorāda, ka 2010. gada 6. aprīļa likuma 72. panta 2. punktā ir pieļauti izņēmumi no vispārējā aizlieguma saistītajiem piedāvājumiem, kuru vismaz viens elements ir finanšu pakalpojums. Šādu izņēmumu pastāvēšana norāda, ka Beļģijas likumdevējs ir uzskatījis, ka noteiktos gadījumos patērētājs ir pietiekami aizsargāts.

42

No tā izriet, ka saistīto piedāvājumu, kuru vismaz viens elements ir finanšu pakalpojums, vispārējais aizliegums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu ar Direktīvu 2005/29 nosprausto patērētāju tiesību augstas aizsardzības līmeni un, it īpaši, lai aizsargātu patērētāja ekonomiskās intereses finanšu pakalpojumu jomā.

43

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā, ar kuru, neskarot likumā izsmeļoši uzskaitītos gadījumus, vispārīgi ir aizliegts jebkurš patērētājam paredzēts saistītais piedāvājums, kurā vismaz viens no tā elementiem ir finanšu pakalpojums.

Par tiesāšanās izdevumiem

44

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

 

Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“negodīgas komercprakses direktīva”), 3. panta 9. punkts, kā arī LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā, ar kuru, neskarot likumā izsmeļoši uzskaitītos gadījumus, vispārīgi tiek aizliegti patērētājam paredzēti saistītie piedāvājumi, kuru vismaz viens elements ir finanšu pakalpojums.

 

[Paraksti]


( *1 )   Tiesvedības valoda – holandiešu.

Alkuun