1

Ar savu apelācijas sūdzību FLSmidth & Co. A/S (turpmāk tekstā – “FLSmidth”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu FLSmidth/Komisija (T‑65/06, EU:T:2012:103, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā daļēji noraidīja FLSmidth prasību atcelt Komisijas 2005. gada 30. novembra Lēmumu C(2005) 4634, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/F/38.354 – Rūpnieciskie maisi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), vai, pakārtoti, atcelt vai samazināt tam uzlikto naudas sodu.

2

FLSmidth ir sabiedrību grupas, kas darbojas inženierzinības, kalnrūpniecības un būvniecības jomā, mātesuzņēmums. Viena no šīs grupas sabiedrībām ir FLS Plast A/S (turpmāk tekstā – “FLS Plast”), kas pati bija agrākais Trioplast Wittenheim SA (iepriekš – Silvallac SA; turpmāk tekstā – “Trioplast Wittenheim”) – rūpniecisko maisu, plastikāta plēvju un cauruļu ražotāja Wittenheim [Vitenhaimā] (Francija), mātesuzņēmums.

3

1990. gada decembrī FLS Plast iegādājās 60 % Trioplast Wittenheim akciju. Atlikušos 40 % akciju FLS Plast iegādājās 1991. gada decembrī. Pārdevēja bija Cellulose du Pin, Francijas sabiedrība, kas bija Compagnie de Saint-Gobain SA piederošās sabiedrību grupas dalībniece.

4

Savukārt FLS Plast 1999. gadā Trioplast Wittenheim pārdeva Trioplanex France SA, kas bija Trioplast Industrier AB (turpmāk tekstā – “Trioplast Industrier”) – Trioplast grupas mātesuzņēmums – Francijas meitasuzņēmums. Šīs pārmaiņas stājās spēkā 1999. gada 1. janvārī.

5

2001. gada novembrī British Polythene Industries informēja Eiropas Kopienu Komisiju par aizliegtas vienošanās pastāvēšanu, kurā saistībā ar plastikāta rūpniecisko maisu nozari esot bijusi iesaistīta FLS Plast.

6

Pēc 2002. gadā veiktajām pārbaudēm, it īpaši Trioplast Wittenheim telpās, Komisija attiecīgajām sabiedrībām, kuru skaitā bija pēdējā minētā sabiedrība, 2002. un 2003. gadā nosūtīja informācijas pieprasījumus. Ar 2002. gada 19. decembra vēstuli, kas tika papildināta ar 2003. gada 16. janvāra vēstuli, Trioplast Wittenheim norādīja, ka tā vēlas sadarboties ar Komisiju izmeklēšanā saskaņā ar Komisijas paziņojumu par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par iecietību”).

7

2005. gada 30. novembrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kura 1. panta 1. punkta h) apakšpunktā ir minēts, ka FLSmidth un FLS Plast no 1990. gada 31. decembra līdz 1999. gada 19. janvārim ir pārkāpuši EKL 81. pantu, piedaloties virknē vienošanos un saskaņotu darbību plastikāta rūpniecisko maisu nozarē Beļģijā, Vācijā, Spānijā, Francijā, Luksemburgā un Nīderlandē, nosakot cenas, kopējus modeļus cenu aprēķināšanai, sadalot tirgus daļas un pārdošanas kvotas, sadalot klientus, darījumus un pasūtījumus, saskaņoti iesniedzot piedāvājumus konkursiem un apmainoties ar individualizētu informāciju.

8

Apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmās daļas f) punktā Komisija uzlika Trioplast Wittenheim naudas sodu EUR 17,85 miljonu apmērā, ņemot vērā saskaņā ar paziņojumu par iecietību piešķirto 30 % samazinājumu. No šīs summas FLSmidth un FLS Plast tika noteikti par solidāri atbildīgiem EUR 15,30 miljonu apmērā, bet Trioplast Industrier tika noteikta par atbildīgu EUR 7,73 miljonu apmērā.

9

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 24. februārī, FLSmidth cēla prasību par apstrīdēto lēmumu. FLSmidth lūdza šo lēmumu atcelt, ciktāl tas uz to attiecas, vai, pakārtoti, samazināt naudas soda, par kura samaksu tas ticis noteikts solidāri atbildīgs, apmēru.

10

Savas prasības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirzīja divus pamatus. Pirmais pamats, kas tika izvirzīts galvenokārt, attiecās uz Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. punkta pārkāpumu, jo FLSmidth tika atzīts par atbildīgu par Trioplast Wittenheim izdarīto pārkāpumu. Otrais pamats tika izvirzīts, lai pamatotu FLSmidth pakārtoti izteikto lūgumu. FLSmidth uzskatīja, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot to par atbildīgu par naudas soda, kura apmērs ir pārmērīgs, nesamērīgs, patvaļīgs un diskriminējošs, samaksu.

11

Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu atcēla apstrīdēto lēmumu, ciktāl FLSmidth tajā ticis atzīts par atbildīgu par pārkāpumu laikposmā no 1990. gada 31. decembra līdz 1991. gada 31. decembrim. Līdz ar to Vispārējā tiesa samazināja maksājuma, par kura samaksu FLSmidth atbilstoši apstrīdētā lēmuma 2. panta f) punktam ticis atzīts par solidāri atbildīgu, summu līdz EUR 14,45 miljoniem. Pārējā daļā tā prasību noraidīja.

12

FLSmidth lūdz Tiesu:

13

Komisija lūdz Tiesu:

14

Savu prasījumu pamatošanai FLSmidth izvirza sešus pamatus, trešais līdz sestais pamats ir izvirzīti, lai pamatotu pakārtoti izteiktos prasījumus.

15

FLSmidth lūdz, lai Tiesa pēc tam, kad tā būs atcēlusi pārsūdzēto spriedumu, pati lemj par pamatiem, kas izvirzīti pret apstrīdēto lēmumu.

16

Saskaņā ar FLSmidth viedokli Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 20.–40. punktā pieņemdama Komisijas piemēroto juridisko kritēriju, lai secinātu, ka FLSmidth nav atspēkojis prezumpciju attiecībā uz atbildību par attiecīgo pārkāpumu, kas izrietēja no tā, ka FLSmidth netieši piederēja visas Trioplast Wittenheim kapitāldaļas.

17

Šajā ziņā FLSmidth apgalvo, ka ar Vispārējās tiesas piemēroto prezumpciju par atbildību tiekot pārkāpts nevainīguma prezumpcijas noteikums. Faktiski tas, ka Vispārējā tiesa piemēro šo prezumpciju par atbildību, būtībā padarot to par neatspēkojamu. Tātad ar pārsūdzēto spriedumu esot pārkāpts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 2. punkts un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 48. panta 1. punkts. Katrā ziņā FLSmidth patiesi esot iesniedzis pierādījumus, ar kuriem var tikt atspēkota minētā prezumpcija.

18

Komisija attiecībā uz šo pamatu izvirza iebildi par nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka tas netika izvirzīts Vispārējā tiesā. Turklāt minētais pamats esot pilnībā abstrakts. FLSmidth neesot norādījis pārsūdzētā sprieduma punktus, kuros Vispārējā tiesa ir pieļāvusi minēto kļūdu. Pakārtoti Komisija apgalvo, ka attiecīgā prezumpcija esot saderīga ar ECPAK un Hartu. Turklāt Komisija piebilst, ka tā esot varējusi balstīties uz citām norādēm, lai pierādītu, ka FLSmidth bija izšķiroša ietekme uz Trioplast Wittenheim.

19

Savā replikā FLSmidth uzskata, ka tā pamats nav jauns, bet gan pirmajā instancē izvirzītās argumentācijas papildinājums. FLSmidth piebilst, ka tas apelācijas sūdzības 18.–24. punktā precīzi ir norādījis pārsūdzētā lēmuma kritizēto elementu, kā arī tā izvirzīto argumentāciju.

20

Komisija savā atbilde uz repliku apstrīd šos pēdējos apgalvojumus.

21

Attiecībā uz pirmā pamata pieņemamību, pirmkārt, ir jāatgādina, ka FLSmidth savā prasības pieteikumā pirmajā instancē netika apgalvojis, ka Komisija ir pārkāpusi Hartas 48. pantu un ECPAK 6. panta 2. punktu, atzīstot to par atbildīgu par Trioplast Wittenheim izdarīto pārkāpumu.

22

Tomēr ir jākonstatē, ka FLSmidth šī prasības pieteikuma 81. punktā turklāt ir norādījis vairākus citus argumentus, lai pierādītu, ka Komisijai nebija uz to jāattiecina šī atbildība un ka “jebkurš cits secinājums norādot uz to, ka prezumpcija par vainojamību, kura izriet no dalības pilnā apmērā zemāka līmeņa meitasuzņēmumā, ir uzskatāma par de facto neatspēkojamu prezumpciju”. Šādi rīkojoties FLSmidth apstrīd, lai arī tikai īsumā, Komisijas vērā ņemto kritēriju, lai to atzītu par atbildīgu par attiecīgo pārkāpumu, likumību. Šādos apstākļos precizējumi, ko FLSmidth iesniedzis savā prasības pieteikumā Tiesā un saskaņā ar kuriem šie kritēriji esot pretlikumīgi, it īpaši, ciktāl ar šiem kritērijiem tiekot pārkāpts Hartas 48. pants un ECPAK 6. panta 2. punkts, ir FLSmidth Vispārējā tiesā iesniegtās argumentācijas papildinājums, kas līdz ar to ir pieņemams apelācijas stadijā.

23

Otrkārt, attiecībā uz pirmā pamata iespējami abstrakto raksturu un apstākli, ka FLSmidth nav norādījis pārsūdzētā sprieduma punktus, kuros esot pieļauta kļūda, pietiek konstatēt, ka FLSmidth pārmetums Vispārējai tiesai pietiekami konkrēti izriet no apelācijas sūdzības 17.–24. punkta un ka minētās sūdzības 18. punktā FLSmidth ir īpaši kritizējis pārsūdzētā sprieduma 20.–40. punktu.

24

Līdz ar to FLSmidth izvirzītais pirmais pamats ir pieņemams.

25

Vispirms attiecībā uz Savienības tiesībās konkurences jomā piemērotās prezumpcijas – saskaņā ar kuru sabiedrība, kurai tieši vai netieši pieder viss vai gandrīz viss citas sabiedrības kapitāls, faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz pēdējo minēto sabiedrību – iespējamo pretlikumību ir jāatgādina, ka šī prezumpcija izriet no pastāvīgās judikatūras (it īpaši skat. spriedumu Dow Chemical/Komisija, C‑179/12 P, EU:C:2013:605, 56. punkts un tajā minētā judikatūra) un ka ar to nekādā ziņā netiek pārkāptas Hartas 48. pantā un ECPAK 6. panta 2. punktā paredzētās tiesības.

26

Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem Vispārējā tiesa tātad, nepieļaujot kļūdu pārsūdzētā sprieduma 22. un nākamajos punktos, ir atgādinājusi no Tiesas judikatūras izrietošos principus attiecībā uz apstākļiem, kādos tāds sabiedrību grupas mātesuzņēmums kā FLSmidth var tikt atzīts par solidāri atbildīgu par pret konkurenci vērstām darbībām, kas tiek pārmestas kādai no šajā pašā grupā ietilpstošajām sabiedrībām, proti, šajā gadījumā – Trioplast Wittenheim.

27

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 23. punktā arī pamatoti atzina, ka, pamatojoties uz šo judikatūru, Komisija varēja pieņemt, ka FLSmidth no 1991. gada 31. decembrim līdz 1999. gada 19. janvārim – lai arī tikai netieši – ir īstenojis izšķirošu ietekmi uz Trioplast Wittenheim rīcību, ņemot vērā FLSmidth dalību FLS Plast pilnā apmērā, kā arī FLS Plast dalību pilnā apmērā Trioplast Wittenheim.

28

Turklāt attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru konkrēta šīs prezumpcijas piemērošana, ko veikusi Komisija un apstiprinājusi Vispārējā tiesa, esot padarījusi to par neatspēkojamu, pietiek atgādināt, ka tas, ka ir grūti iesniegt pretējus pierādījumus, kas vajadzīgi, lai atspēkotu prezumpciju, pats par sevi nenozīmē, ka tā faktiski ir neatspēkojama (it īpaši skat. spriedumu ENI/Komisija, C‑508/11 P, EU:C:2013:289, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Visbeidzot, attiecībā uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru FLSmidth esot faktiski iesniedzis pierādījumus, ar ko var tikt atspēkota attiecīgā prezumpcija, ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 31. punktā nosprieda, ka FLSmidth nav izvirzījis nevienu konkrētu argumentu, ar ko varētu tikt atspēkota šī prezumpcija. Konkrētāk, atbildot uz FLSmidth apgalvojumu attiecībā uz aplūkotās grupas decentralizēto organizēšanas veidu, Vispārējā tiesa nosprieda, ka šādam organizācijas veidam obligāti pretrunā nav tas, ka mātesuzņēmums ietekmē sava meitasuzņēmuma tirdzniecības politiku, piemēram, tiekot informēts par sava meitasuzņēmuma darbības attīstību, regulāri saņemot ziņojumus.

30

Turklāt attiecībā uz apstākli, ka T. k‑gs, FLSmidth valdes loceklis, no 1994. gada līdz 1999. gadam ieņēma atbildīgus amatus abu attiecīgo uzņēmumu valdēs, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 32. punktā, nepieļaujot kļūdu, nosprieda, ka tas pierāda, ka abu šo uzņēmumu vadības bija saistītas un ka Trioplast Wittenheim nevarēja rīkoties patstāvīgi no sava mātesuzņēmuma. Turklāt, kā arī to uzsvēra Vispārējā tiesa, uzņēmuma valdes locekļa amata pienākumu pildīšana pēc sava rakstura rada juridisku atbildību par visām šīs sabiedrības darbībām, tostarp tās rīcību tirgū, un FLSmidth atbalstītā tēze, saskaņā ar kuru šis amats esot pilnībā formāls, atņemtu tam juridisko būtību.

31

Šādos apstākļos līdz ar to ir jākonstatē, ka, apgalvojot, ka FLSmidth faktiski bija iesniedzis pierādījumus, ar ko iespējams atspēkot prezumpciju par izšķirošas ietekmes īstenošanu uz Trioplast Wittenheim, FLSmidth patiesībā lūdz Tiesai vienīgi veikt jaunu faktisko apstākļu un iesniegto pierādījumu vērtējumu, tai pat laikā neapgalvojot, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi šos apstākļus un faktus. Šāds vērtējums nav uzskatāms par Tiesas kontrolei pakļautu tiesību jautājumu (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumu General Motors/Komisija, C‑551/03 P, EU:C:2006:229, 51. un 52. punkts, kā arī spriedumu ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, C‑352/09 P, EU:C:2011:191, 179. un 180. punkts). Līdz ar to šis arguments nav pieņemams.

32

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepamatots un daļēji nepieņemams.

33

FLSmidth apgalvo, ka tas Vispārējā tiesā esot izvirzījis apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību attiecībā uz to, ka FLSmidth pats īstenoja izšķirošu ietekmi uz Trioplast Wittenheim, kā arī apstākli, ka Komisija nebija atbildējusi uz vairākiem argumentiem, kurus FLSmidth bija minējis savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un prasības pieteikumā pirmajā instancē. Tā argumentācija turklāt tiesas sēdē esot detalizēti paskaidrota.

34

Konkrētāk, FLSmidth it īpaši esot apgalvojis, ka tas ir vienkārša holdinga sabiedrība un ka tas nebija iesaistīts savu zemāka līmeņa meitasuzņēmumu ikdienas darbībā, ka T. k‑gs, lai arī būdams Trioplast Wittenheim valdes oficiālais loceklis, neietekmēja Trioplast Wittenheim rīcību tirgū un nezināja par šī uzņēmuma pretlikumīgo rīcību, ka attiecīgā grupa piemēroja vadības decentralizācijas principu, ka tas neveica operatīvo jautājumu pārbaudi, bet gan tikai sekoja finanšu jautājumiem, ka Trioplast Wittenheim nebija tam tieši jāatskaitās, ka, tā kā rentabilitātes neesamības dēļ FLSmidth nebija lielas intereses, tam bija nodoms pēc iespējas ātrāk Trioplast Wittenheim pārdot un ka Trioplast Wittenheim savas pretlikumīgās darbības bija veicis pirms un pēc tam, kad tas piederēja FLSmidth, kas pierāda, ka šis uzņēmums tirgū rīkojās patstāvīgi.

35

Tomēr saskaņā ar FLSmidth viedokli, lai arī Komisija apstrīdētā lēmuma 734.–739. apsvērumā ir aplūkojusi tikai T. k‑ga ieņemto amatu un lai arī šis jautājums Vispārējā tiesā tika minēts, pārsūdzētajā spriedumā, it īpaši tā 31. un 32. punktā, nekādā ziņā neesot novērtēts, vai Komisija ir ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu.

36

Komisija attiecībā uz šo pamatu izvirza iebildi par nepieņemamību. FLSmidth savā prasības pieteikumā pirmajā instancē neesot norādījis uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību. Ciktāl šī pamata mērķis faktiski esot apstrīdēt dažu Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, tas neesot pieņemams, tādēļ ka FLSmidth nebija apgalvojis, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi pierādījumus.

37

Pakārtoti Komisija apgalvo, ka no pārsūdzētā sprieduma skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa izvērtēja apstrīdētajā lēmumā norādīto pamatojumu, kurā skaidroti iemesli, kādēļ FLSmidth īstenoja izšķirošu ietekmi uz Trioplast Wittenheim, un ka no tā izriet, ka Vispārējā tiesa nosprieda, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums šajā ziņā bija pietiekams, pat ja tas pārsūdzētajā spriedumā tieši netika minēts.

38

Savā replikā FLSmidth uzskata, ka tā pamats ir uzskatāms par pirmajā instancē izvirzītās argumentācijas papildinājumu, ko Komisija savā atbildē uz repliku apstrīd.

39

Ar šo pamatu FLSmidth pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neizvērtējot pamatu, kas attiecas uz nepietiekamu apstrīdētā lēmuma pamatojumu. Lai pamatotu savu tēzi, saskaņā ar kuru tas jau Vispārējā tiesā šādu pamatu bija izvirzījis, FLSmidth savā apelācijas sūdzībā atsaucas uz sava prasības pieteikuma pirmajā instancē 93., 109., 121. un 122. punktu un apgalvo, ka tas šajos punktos bija norādījis uz šī lēmuma pamatojuma neesamību.

40

Šajā ziņā tomēr pietiek konstatēt, ka minētajos prasības pieteikuma pirmajā instancē punktos FLSmidth bija vienīgi norādījis, ka Komisija nebija minējusi iemeslus, kādēļ, pirmkārt, nekāda atbildība netika piedēvēta dažiem citiem uzņēmumiem un, otrkārt, FLSmidth tika atzīts par atbildīgu laikposmā no 1990. gada decembra līdz 1991. gada decembrim, un ka Komisija nebija arī aplūkojusi FLSmidth izvirzīto argumentu attiecībā uz to, ka tas nezināja par aplūkotajiem pārkāpumiem. Turpretī FLSmidth ne šajos, ne arī citos prasības pieteikuma pirmajā instancē punktos nebija apgalvojis, ka šī iemesla dēļ apstrīdētajā lēmumā būtu kļūda pamatojumā. Gluži pretēji, FLSmidth iesniegtie apsvērumi bija vērsti uz to, lai apstrīdētu Komisijas veikto apstākļu vērtējumu, kas turklāt, it īpaši attiecībā uz prasības pieteikuma 109. punktu, izriet no tā formulējuma.

41

Turklāt attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru FLSmidth šos argumentus Vispārējās tiesas sēdes laikā esot “paskaidrojis sīkāk”, FLSmidth neapgalvo, ka jauna pamata iesniegšana šajā stadijā būtu bijusi pieņemama, neraugoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmās daļas noteikumiem, saskaņā ar kuriem tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. FLSmidth arī neapgalvo, ka tas būtu izvirzījis šādus apstākļus tiesas sēdē.

42

No tā izriet, ka FLSmidth ar šo pamatu izvirza jaunu argumentāciju, ar kuru tiek apstrīdēta gan apstrīdētā lēmuma, gan pārsūdzētā sprieduma pamatojuma piemērotība attiecībā uz FLSmidth atzīšanu par atbildīgu par Trioplast Wittenheim izdarīto pārkāpumu. No tā izriet, ka minētais arguments ir jāatzīst par nepieņemamu, jo apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē principā ir tikai novērtēt tiesisko risinājumu, kas sniegts attiecībā uz prasības pamatiem, kuri tikuši izvirzīti tiesā, kas lietu izskatīja pēc būtības (it īpaši skat. spriedumu Dow Chemical/Komisija, EU:C:2013:605, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Šādos apstākļos apelācijas sūdzības otrais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

44

Ar savu trešo pamatu, kas ticis izvirzīts tā pakārtoti iesniegto prasījumu atbalstam, FLSmidth apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini esot noraidījusi argumentus, ar kuriem FLSmidth apstrīdēja tam uzliktā naudas soda apmēra samērīgumu un likumību. Faktiski tas, ka Komisija piemēroja Pamatnostādnes sodanaudas noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”), kurās paredzēts naudas soda apmēra palielinājums par 10 % par katru Trioplast Wittenheim dalības attiecīgajā aizliegtajā vienošanās gadu, esot radījis globālas sekas bez pamatotas saiknes ar to, cik ilgi FLSmidth ir bijis Trioplast Wittenheim kapitāla turētājs. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 43.–46. punktā esot galvenokārt tikai atkārtojusi Komisijas pieņemto aprēķina metodi un neesot veikusi neatkarīgu izvērtēšanu.

45

Šajā ziņā Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka uzliktais naudas sods, ņemot vērā minēto ilgumu, nav samērīgs “individuālās pieejas”, kura turklāt attiecībā uz sākumsummu netika piemērota saskaņoti, dēļ. Faktiski šī summa saskaņā ar FLSmidth viedokli neesot bijusi jānosaka tādā pašā apmērā kā tā, kas tika noteikta attiecībā uz Trioplast Wittenheim. Komisijas izvēlētā metode esot bijusi patvaļīga, un tā nevarot pamatot apstākli, ka FLSmidth ir atbildīgs par vairāk nekā 80 % no Trioplast Wittenheim uzliktā naudas soda samaksu, jo tas ar Trioplast Wittenheim esot veidojis vienu saimniecisko vienību tikai 35 % no pārkāpuma laikposma. Izrietošās sekas arī esot pārmērīgas, nesamērīgas un diskriminējošas. Turklāt Vispārējā tiesa šajā ziņā neesot sniegusi pietiekamu pamatojumu, pārsūdzētā sprieduma 45. punktā vienīgi konstatējot, ka FLSmidth nav izvirzījis nevienu argumentu, kas apstrīdētu Komisijas pieņemto aprēķina metodi.

46

Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka it īpaši tas, ka nebija zināms par Trioplast Wittenheim prettiesisko rīcību, nav atbildību mīkstinošs apstāklis, ņemot vērā, ka atbildības pamats izrietēja no apstākļa, ka FLSmidth un Trioplast Wittenheim veidoja vienu ekonomisko vienību. Šī argumentācija neatbilstot Komisijas izvēlētajai iespējami individualizētajai pieejai.

47

Turklāt saskaņā ar FLSmidth viedokli tam piedēvētās atbildības nesamērīgo raksturu pastiprinot tas, ka Vispārējā tiesa esot samazinājusi Trioplast Industrier – vienīgā otrā mātesuzņēmuma, kurš tika atzīts par atbildīgu par Trioplast Wittenheim rīcību – atbildību, kā rezultātā spriedumā Trioplast Industrier/Komisija (T‑40/06, EU:T:2010:388) uzliktais naudas sods EUR 7,73 miljonu apmērā tika samazināts līdz EUR 2,73 miljoniem. Faktiski, tā kā Trioplast Wittenheim bija likvidācijas procesā, šī sprieduma sekas esot tādas, ka no šī samazinājuma izrietošais slogs ir jāuzņemas FLSmidth, lai arī tas nebija dalībnieks lietā, kurā tika taisīts šis spriedums.

48

Saskaņā ar Komisijas viedokli arguments, kas attiecas uz tiesiskuma principa pārkāpumu, neesot nekādi precizēts. Turklāt šis arguments, kas Vispārējā tiesā neesot ticis izvirzīts, neesot pieņemams. Citiem vārdiem runājot, pēc Komisijas domām, FLSmidth šajā ziņā izvirzītais arguments attiecoties uz apstrīdēto lēmumu un tas neesot iesniegts tādējādi, ka tas būtu vērsts pret pārsūdzēto spriedumu. Tātad tas nav pieņemams.

49

Kas attiecas uz Vispārējās tiesas veikto uzliktā naudas soda apmēra izvērtēšanu, tā esot bijusi tikai “pārbaude”. Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 45. punktā esot pietiekami pamatojusi, ka tai ir pieņemama metode, ko Komisija piemēroja šī naudas soda aprēķināšanai. Turklāt neesot neviena juridiska principa, saskaņā ar kuru lēmuma, ar kuru tiek konstatēts pārkāpums, adresātam uzliktā naudas soda galīgajam apmēram būtu jābūt samērīgam ar šī adresāta atbildības par dalību pārkāpumā ilgumu.

50

Turklāt vajadzība ņemt vērā iespējamos atbildību mīkstinošos apstākļus attiecoties uz uzņēmumu, skatot to kopumā pārkāpuma izdarīšanas brīdī, nevis uz to veidojošajām daļām.

51

Citiem vārdiem runājot, pēc Komisijas domām, tam, ka Trioplast Industrier uzliktais naudas sods tika samazināts, izskatot tā ierosināto lietu, kuras dalībnieks FLSmidth nebija, nav saistības ar šo lietu.

52

FLSmidth savā replikā precizē, ka tā arguments attiecībā uz tiesiskuma principa pārkāpumu neesot jauns. Faktiski pirmajā instancē tas esot norādījis uz “patvaļīga rakstura nepieļaujamības” principu, un tas atbilstot apelācijas sūdzībā izvirzītajam argumentam. Katrā ziņā šis arguments esot tikai Vispārējā tiesā izvirzītās argumentācijas papildinājums.

53

Pirmkārt, runājot par iebildi par nepieņemamību, ko Komisija izvirzījusi attiecībā uz argumentu saistībā ar FLSmidth uzliktā naudas soda pretlikumību, pamatojoties uz to, ka tas ir jauns pamats, ir jākonstatē, ka FLSmidth, kā tas izriet no prasības pieteikuma pirmajā instancē 99. un nākamajiem punktiem, Vispārējā tiesā atsaucās uz tam uzliktā naudas soda “patvaļīgo” raksturu. No šajos minētā prasības pieteikuma punktos ietvertajiem apsvērumiem, kā arī no FLSmidth argumentācijas, ko tas izvirzījis sava apelācijas sūdzības trešā pamata pamatojumam, izriet, ka arguments attiecībā uz iespējamo tiesiskuma principa pārkāpumu, runājot par tam uzlikto naudas sodu, kā arī arguments par naudas soda patvaļīgo raksturu būtībā ir identiski. Līdz ar to šis nav jauns arguments un tātad ir pieņemams apelācijas stadijā.

54

Otrkārt, attiecībā uz Komisijas argumentāciju, saskaņā ar kuru FLSmidth argumenti attiecoties uz apstrīdēto lēmumu un tie neesot iesniegti tādējādi, ka tie būtu vērsti pret pārsūdzēto spriedumu, un ka līdz ar to tie neesot pieņemami, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa, ciktāl tas attiecas uz FLSmidth uzliktā naudas soda aprēķinu un ciktāl par šo aprēķinu ir iesniegta apelācijas sūdzība, apstiprināja Komisijas piemēroto metodi aplūkotajā kontekstā. Līdz ar to, lai arī FLSmidth savā apelācijas sūdzībā nav vienmēr skaidri nošķīris argumentus, kas vērsti, lai apstrīdētu apstrīdēto lēmumu, un tos, kas vērsti, lai kritizētu pārsūdzēto spriedumu, šī skaidrības neesamība tomēr nevar izraisīt uz šiem argumentiem balstītā pamata nepieņemamību, ciktāl šos abus argumentus var viegli attiecināt uz pārsūdzēto spriedumu. Minētie argumenti tātad ļauj Tiesai veikt šī sprieduma pārbaudi, ņemot vērā pamatu, kas attiecas uz samērīguma un tiesiskuma principu pārkāpumu.

55

Līdz ar to trešais pamats ir jāuzskata par pieņemamu.

56

Pirmkārt, runājot par argumentu attiecībā uz to, ka Vispārējā tiesa nav veikusi FLSmidth uzliktā naudas soda “neatkarīgu” pārbaudi, ir jāatgādina, ka atbilstoši LESD 261. pantam un Regulas Nr. 1/2003 31. pantam Vispārējai tiesai ir neierobežota kompetence attiecībā uz Komisijas uzliktajiem naudas sodiem. Tādējādi Vispārējai tiesai ir tiesības ne tikai pārbaudīt noteikto sodu likumību, bet arī ar savu vērtējumu aizstāt Komisijas vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai kavējuma naudu (skat. spriedumu E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 123. un 124. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

57

Tomēr attiecībā uz jautājumu par to, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav izmantojusi savu neierobežoto kompetenci un nav veikusi uzliktā naudas soda neatkarīgu pārbaudi, ir jānorāda, ka, pirmām kārtām, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 44. punktā ir minējusi aprēķinu, ko Komisija veica, lai noteiktu it īpaši FLSmidth un Trioplast Industrier uzlikto naudas sodu. Tā šajā ziņā it īpaši ir atgādinājusi, ka minētajiem uzņēmumiem tika uzlikta tāda pati naudas soda sākumsumma kā tā, kas tika uzlikta meitasuzņēmumam, proti, Trioplast Wittenheim, ar kuru tie veidoja vienu ekonomisko vienību, un ka šīs sākumsummas atbilstoši pamatnostādņu 1.B punkta trešajai daļai tika palielinātas par 10 % gadā, ņemot vērā, cik ilgi attiecīgais mātesuzņēmums kontrolēja savu meitasuzņēmumu. Otrām kārtam, Vispārējā tiesa konstatēja, ka, pamatojoties uz to, katram apstrīdētā lēmuma adresātam tika uzlikts pašam savs sods, kura apmērs obligāti neatbilda tā meitasuzņēmumam uzliktajam naudas sodam, kas tika koriģēts proporcionāli pārbaudes laikposmā.

58

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 45. punktā Vispārējā tiesa šajā ziņā ir piebildusi, ka FLSmidth“nav izvirzījis nevienu argumentu, kas ļautu uzskatīt, ka pati aprēķina metode ir bijusi būtiski kļūdaina vai pretrunā judikatūrā noteiktajiem principiem”, lai no tā minētā sprieduma 46. punktā secinātu, ka FLSmidth izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru tam uzliktajam naudas sodam būtu tieši proporcionāli jāatspoguļo, ka Trioplast Wittenheim tam piederēja tikai 8 gadus no 20 gadu pārkāpuma laikposma, būtu jānoraida.

59

Lai arī šos apsvērumus, aplūkojot tos atsevišķi, var interpretēt tādējādi, ka tie ir vienkārši Komisijas apsvērumu un tās izvēlētās aprēķina metodes atkārtojums, ir jākonstatē, ka pārsūdzēta sprieduma 43.–46. punktā Vispārējā tiesa būtībā ir tikai apstiprinājusi Komisijas vērtējumu attiecībā uz šī naudas soda aprēķina precīzu elementu, proti, laikposma, kurā FLSmidth kontrolēja Trioplast Wittenheim, ilguma ietekmi uz minētā naudas soda apmēru. Tomēr pretēji tam, ko liek saprast FLSmidth, šajos punktos minētie apsvērumi nav vienīgās rindkopas šajā spriedumā, kas veltītas FLSmidth uzliktā naudas soda pārbaudei.

60

Faktiski Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir detalizēti izvērtējusi vairākus citus atbilstošos elementus, lai noteiktu uzliktā naudas soda apmēru. It īpaši minētā sprieduma 53. un nākamajos punktos Vispārējā tiesa ir izvērtējusi arī iespējamo atbildību mīkstinošo apstākļu atbilstību, bet 69. un nākamajos punktos – sākumsummas apmēru, lai aprēķinātu šo naudas sodu. Tādējādi no visiem šiem punktiem izriet, ka Vispārējā tiesa ir veikusi FLSmidth uzliktā naudas soda neatkarīgu un pilnīgu analīzi, lai arī tā dažkārt ir apstiprinājusi Komisijas veikto vērtējumu, kā arī rezultātu, pie kuras Komisija bija nonākusi.

61

Līdz ar to, ņemot vērā, ka pārsūdzētā sprieduma 43.–46. punkts un it īpaši tā 45. punkts, pretēji FLSmidth apgalvotajam, ir tikai neliela daļa no Vispārējās tiesas vērā ņemtā pamatojuma, kurš tomēr ir jāizvērtē kopumā, šis arguments ir jānoraida tāpat kā tas, kas attiecas uz apstākli, ka Vispārējā tiesa šajā kontekstā nav pietiekami tiesiski pamatojusi savu lēmumu.

62

Otrkārt, runājot par argumentu, kas attiecas uz to, ka uzliktais naudas sods ir nesamērīgs, ir jākonstatē, ka FLSmidth ar savu argumentāciju nav izdevies pierādīt, ka šim naudas sodam būtu šāds raksturs.

63

Faktiski šajā ziņā ir jāprecizē, ka Vispārējai tiesai, protams, ir jānodrošina, lai, aprēķinot uzņēmumam par tā saistību ar Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu uzliktā naudas soda apmēru, pienācīgi tiktu ņemts vērā šī pārkāpuma, kā arī dalības tajā ilgums. Tomēr pārkāpuma ilgums nav ne vienīgais, ne arī obligāti pats svarīgākais elements, kas Komisijai un/vai Vispārējai būtu jāņem vērā, aprēķinot šo naudas sodu.

64

Tāpat arī šajā lietā FLSmidth un pārējiem ar attiecīgo aizliegto vienošanos saistītajiem uzņēmumiem uzliktie naudas sodi netika aprēķināti, vienīgi ņemot vērā šo uzņēmumu attiecīgo dalības pārkāpumā ilgumu. It īpaši runājot par FLSmidth, uzliktā naudas soda apmēram neesot bijis jābūt tieši proporcionālam, ne arī būtībā “pamatoti” proporcionālam FLSmidth dalības attiecīgajā pārkāpumā ilgumam, ciktāl tas atbilstoši atspoguļo izdarītā pārkāpuma smagumu.

65

Attiecībā uz pārkāpuma smagumu ir jāatgādina, ka pārkāpums sastāvēja no dalības virknē vienošanos un saskaņotu darbību, kas attiecās uz sešām dalībvalstīm, un tas izpaudās, nosakot cenas, ieviešot kopējus modeļus cenu aprēķināšanai, sadalot tirgus un pārdošanas kvotas, klientus, darījumus un pasūtījumus, saskaņojot piedāvājumu konkursiem iesniegšanu un apmainoties ar individualizētu informāciju. Turklāt ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 765. apsvērumā šo pārkāpumu ir kvalificējusi kā “ļoti smagu”. FLSmidth savā apelācijas sūdzībā šo kvalifikāciju nav apstrīdējis.

66

Šādos apstākļos nešķiet, ka Vispārējā tiesa, nosakot maksājuma – attiecībā uz kuru FLSmidth atbilstoši apstrīdētā lēmuma 2. panta f) punktam ticis atzīts par solidāri atbildīgu – summu EUR 14,45 miljonu apmērā, proti, daudz zemāku par minimālo summu EUR 20 miljonu apmērā, ko Komisija vispārīgi ir noteikusi kā sākumsummu, lai aprēķinātu naudas sodus par “ļoti smagiem” pārkāpumiem un tādiem, kas paredzēti Pamatnostādņu 1.A punkta trešajā ievilkumā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, būtu noteikusi uzlikto naudas sodu līdz nesamērīgam apmēram.

67

Tiktāl, ciktāl FLSmidth tā vietā, lai atsauktos uz samērīguma principa pārkāpumu, ar šo argumentāciju tikai lūdz no jauna izvērtēt maksājuma, attiecībā uz kuru tas ticis atzīts par solidāri atbildīgu, apmēru ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Tiesai, spriežot par tiesību jautājumiem apelācijas tiesvedībā, nav taisnīguma apsvērumu dēļ ar savu vērtējumu jāaizstāj Vispārējās tiesas vērtējums, kuru tā, īstenojot tās neierobežoto kompetenci, veikusi, lemjot par naudas sodu apmēru, kas uzņēmumiem uzlikti par Savienības tiesību pārkāpumu (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumu Quinn Barlo u.c./Komisija, C‑70/12 P, EU:C:2013:351, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Tādēļ arī šis arguments ir jānoraida.

69

Treškārt, runājot par argumentu, kas attiecas uz to, ka pārsūdzētā sprieduma 55. punktā minētais secinājums, saskaņā ar kuru tas, ka FLSmidth nezināja par Trioplast Wittenheim prettiesisko rīcību, nav atbildību mīkstinošs apstāklis, jo atbildības pamats izriet no apstākļa, ka FLSmidth un Trioplast Wittenheim veidoja vienu ekonomisko vienību, esot pretrunā Komisijas izvēlētajai individuālajai pieejai, arī šis arguments nevar tikt pieņemts.

70

Lai arī šajā ziņā ir tiesa, ka pārsūdzētā sprieduma 44. punktā minētais secinājums, saskaņā ar kuru tādu meitasuzņēmumu mātesuzņēmumiem, kuri ir bijuši attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībnieki, ir jāpiemēro tāda pati sākumsumma, kura tiek pielāgota, it īpaši ņemot vērā katra mātesuzņēmuma atbildību mīkstinošos vai pastiprinošos apstākļus, nav piemērojams FLSmidth, kuram nebija tiesību uz samazinājumu atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ, Vispārējā tiesa tomēr katrā ziņā nevarēja samazināt maksājuma, attiecībā uz kuru FLSmidth ticis atzīts par solidāri atbildīgu, apmēru, pamatojoties uz to, ka FLSmidth nezināja par Trioplast Wittenheim prettiesisko rīcību.

71

Faktiski, tā kā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru mātesuzņēmuma atbildība par kāda no tā meitasuzņēmumiem tieši izdarītajiem Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumiem balstās uz apstākli, ka šie uzņēmumi pārkāpuma laikposmā veidoja vienu ekonomisko vienību (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumu Kendrion/Komisija, C‑50/12 P, EU:C:2013:771, 47. un 55. punkts un tajos minētā judikatūra), vajadzība ņemt vērā atbildību mīkstinošos apstākļus attiecas uz uzņēmumu, skatot to kopumā pārkāpuma izdarīšanas brīdī, nevis uz to veidojošajām daļām. Tātad šis arguments arī nav pamatots, un līdz ar to tas ir jānoraida.

72

Ceturtkārt, attiecībā uz argumentu, ka uz FLSmidth attiecinātās atbildības iespējami nesamērīgo raksturu pastiprina apstāklis, ka Vispārējā tiesa spriedumā Trioplast Industrier/Komisija (EU:T:2010:388) samazināja Trioplast Industrier – vienīgajam otram mātesuzņēmumam, kurš tika atzīts par atbildīgu par Trioplast Wittenheim rīcību – atbildību, lai arī FLSmidth norāda, ka šis pēdējais uzņēmums bija likvidācijas procesā, kā rezultātā FLSmidth bija jāuzņemas šī samazinājuma slogs, lai arī tas nebija dalībnieks lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, ir jākonstatē, ka šis apstāklis nenozīmē, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka vairāku uzņēmumu atzīšanas par solidāri atbildīgiem par vienota naudas soda samaksu mērķis ir tieši nodrošināt šo maksājumu pat gadījumā, ja kāds no tiem nespēj to samaksāt.

73

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānoraida arī šis pēdējais arguments un līdz ar to apelācijas sūdzības trešais pamats kopumā.

74

FLSmidth apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini atzinusi par pretlikumīgu Trioplast Industrier piešķirto samazinājumu par 30 % no naudas soda pamatsummas, kas Trioplast Wittenheim tika uzlikta saistībā ar iecietības programmu, un ka līdz ar to tā nevarēja uzskatīt, ka atbilstoša samazinājuma piešķiršana FLSmidth tādu pašu iemeslu dēļ nozīmētu, ka tas gūtu labumu no pretlikumīgas rīcības, kas tikusi izdarīta par labu Trioplast Industrier.

75

Vispārējā tiesa faktiski savā spriedumā Trioplast Industrier/Komisija (EU:T:2010:388) esot pieņēmusi šo saskaņā ar paziņojumu par iecietību piešķirto samazinājumu. Atbildības attiecināšana uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, kā arī uz Trioplast Industrier esot balstīta uz principa “viena ekonomiska vienība” kolektīvo pieeju. Tas, ka Komisija šo pieeju piemēro līdz iecietības programmas izvērtēšanai, nevar būt pretrunā Savienības tiesībām. Arī tas, ja Komisija novērstu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, piešķirot FLSmidth tādu pašu samazinājumu kā tas, ko tā piešķīra Trioplast Industrier, būtu saskaņā ar minēto pieeju.

76

Saskaņā ar FLSmidth viedokli, pat pieņemot, ka Trioplast Industrier piešķirtais samazinājums ir pretlikumīgs, Vispārējā tiesa šī iemesla dēļ nevarētu atteikties novērst diskrimināciju, ko tā pamatoti ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 94. punktā.

77

Turklāt Komisijas pieeja nepiešķirt FLSmidth šādu samazinājumu par 30 % tādēļ, ka tas nebija Trioplast Wittenheim mātesuzņēmums, laikā, kad pēdējais minētais uzņēmums sadarbojās ar Komisiju un kad tika uzlikts naudas sods, esot kļūdaina. Ciktāl FLSmidth ir jāuzņemas slogs, kas izriet no tā saiknes ar vienu ekonomisko vienību, tam būtu arī jāgūst no tā labums.

78

Turklāt FLSmidth apgalvo, ka šajā lietā samazinājums par 30 %, ko Vispārējā tiesa atzina par pretlikumīgu un kas pēc Trioplast Wittenheim likvidācijas tika piešķirts Trioplast Industrier, tieši palielināja summu, kas galu galā bija jāmaksā FLSmidth. Katrā ziņā diviem mātesuzņēmumiem uzliktie naudas sodi, ar kuriem tika pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, kas Vispārējai tiesai būtu bijis jānovērš, esot acīmredzami nesamērīgi.

79

Komisija uzskata, ka, lai arī Vispārējā tiesa pamatoti ir atzinusi, ka FLSmidth nebija tiesību uz attiecīgo samazinājumu, tā šo viedokli esot pieņēmusi, pamatojoties uz kļūdainiem iemesliem. Šis samazinājums tika piešķirts Trioplast Wittenheim un pamatoti attiecināts arī uz Trioplast Industrier, kas bija Trioplast Wittenheim mātesuzņēmums laikā, kad Trioplast Wittenheim sadarbojās ar Komisiju, un šis brīdis ir vienīgais, kam šajā ziņā ir nozīme. Turklāt laikā, kad šī sadarbība notika, FLSmidth, pēc Komisijas domām, vairs neveidoja vienu uzņēmumu ar Trioplast Wittenheim kā tā mātesuzņēmums. Vispārējās tiesas konstatējums, ka attieksme pret FLSmidth ir diskriminējoša salīdzinājumā ar attieksmi pret Trioplast Industrier, esot kļūdains.

80

Līdz ar to Komisija aicina Tiesu atcelt pārsūdzētā sprieduma 92.–97. punktu un aizstāt tos ar citu argumentāciju.

81

Attiecībā uz apelācijas sūdzības ceturto pamatu ir jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 92.–97. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka FLSmidth nebija tiesību saņemt identisku naudas soda pamatsummas samazinājumu par 30 % tam, kāds bija piešķirts Trioplast Wittenheim. Pirmkārt, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 93. punktā nosprieda, ka “ne no [apstrīdētā] lēmuma, ne no Vispārējā tiesā iesniegtajiem dokumentiem neizriet[ot], ka [Trioplast Industrier] būtu iesniedzis informāciju, kas pamatotu samazinājumu par 30 % sadarbības dēļ”, un ka “Komisija tam tomēr [esot] piešķīrusi šādu samazinājumu”. Otrkārt, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 95. punktā atgādināja, ka “neviens savā labā nevar atsaukties uz nelikumību, kas pieļauta cita labā”, un nākamajā punktā secināja, ka FLSmidth, “lai gūtu labumu no šīs pašas nelikumības, nevar atsaukties uz apstākli, ka Komisija Trioplast Wittenheim piešķirto labumu par sadarbību kļūdaini attiecināja arī uz Trioplast Industrier”.

82

Lai arī Vispārējā tiesa pamatoti ir atzinusi, ka FLSmidth nevarēja saņemt pieprasīto naudas soda apmēra samazinājumu, tās argumentācija tomēr nevar tikt pieņemta.

83

Kā to apgalvojusi Komisija, tikai tas uzņēmums, kurš, pamatojoties uz paziņojumu par iecietību, ir sadarbojies ar šo iestādi, saskaņā ar šo paziņojumu var saņemt naudas soda, kas, šādai sadarbībai neesot, tiktu uzlikts, samazinājumu. Šis samazinājums nevarot tikt attiecināts uz uzņēmumu, kurš daļu no attiecīgā pārkāpuma ilguma ietilpa ekonomiskajā vienībā, kuru veido uzņēmums, bet kurš tajā vairs neietilpa brīdī, kad šis uzņēmums sadarbojās ar Komisiju.

84

Faktiski tāda pretēja interpretācija, ko atbalsta FLSmidth, vispārīgi nozīmētu, ka uzņēmumu pēctecības gadījumā uzņēmums, kurš sākotnēji piedalījies pārkāpumā kā tajā tieši iesaistītā meitasuzņēmuma mātesuzņēmums un kurš šo meitasuzņēmumu nodod citam uzņēmumam, attiecīgajā gadījumā saņemtu naudas soda samazinājumu, kurš ir ticis piešķirts šim pēdējam uzņēmumam saistībā ar tā sadarbību ar Komisiju, lai arī šis mātesuzņēmums pats nav piedalījies attiecīgā pārkāpuma atklāšanā, ne arī īstenojis izšķirošu ietekmi uz savu agrāko meitasuzņēmumu šīs sadarbības brīdī.

85

Līdz ar to, ņemot vērā paziņojuma par sadarbību mērķi veicināt Savienības konkurences tiesībām pretēju rīcību atklāšanu un nodrošināt šo tiesību efektīvu piemērošanu, nekas nepamato uzņēmumam saistībā ar tā sadarbību ar Komisiju piešķirtā naudas soda samazinājuma attiecināšanu uz citu uzņēmumu, kurš, pagātnē kontrolēdams attiecīgajā pārkāpumā iesaistītās darbības jomu, pats nav piedalījies šī pārkāpuma atklāšanā.

86

Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka brīdī, kad Trioplast Wittenheim sadarbojās ar Komisiju, proti, sākot no 2002. gada decembra, tā vairs neveidoja vienu uzņēmumu ar FLSmidth. No tā izriet, ka uz FLSmidth nevar tikt attiecināts naudas soda pamatsummas samazinājums par 30 %, kas bija piešķirts uzņēmumam, ko veidoja Trioplast Wittenheim un tā mātesuzņēmums Trioplast Industrier.

87

Šādos apstākļos vēl jo vairāk nav nozīmes tam, vai Trioplast Industrier piešķirtais naudas soda samazinājums par 30 % bija pamatots, jo šis samazinājums katrā ziņā nevarēja tikt attiecināts uz FLSmidth, atsaucoties uz vienlīdzīgu attieksmi, ņemot vērā, ka FLSmidth nebija salīdzināmā situācijā ar Trioplast Industrier. Šī paša iemesla dēļ maksājuma summa, attiecībā uz kuru FLSmidth ticis atzīts par solidāri atbildīgu, pretēji šī uzņēmuma apgalvotajam, nevar tikt uzskatīta par nesamērīgu tikai tādēļ, ka šī summa netika samazināta par 30 %.

88

Visbeidzot, to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti šī sprieduma 72. punktā, ir jānoraida FLSmidth izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru šajā lietā Trioplast Industrier piešķirtais naudas soda pamatsummas samazinājums par 30 % pēc Trioplast Wittenheim likvidācijas esot tieši palielinājis summu, kas galu galā jāmaksā FLSmidth.

89

Šo iemeslu, ar kuriem būtu jāaizstāj pārsūdzētā sprieduma 92.–97. punktā ietvertie, dēļ ir jānoraida arī ceturtais apelācijas sūdzības pamats.

90

Ar savu piekto pamatu FLSmidth apgalvo, ka, pirmkārt, Vispārējā tiesa, apstiprinot apstrīdēto lēmumu, kļūdaini esot noraidījusi naudas soda samazinājuma par 10 % piešķiršanu FLSmidth atbilstoši paziņojumam par iecietību, jo tas nebija apstrīdējis paziņojumā par iebildi apgalvotos faktus, un, otrkārt, ka Vispārējā tiesa tādējādi esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo apstrīdētajā lēmumā šāds samazinājums tika piešķirts Bonar Technical Fabrics NV (turpmāk tekstā – “Bonar”), nevis FLSmidth, lai gan Bonar administratīvā procesa laikā esot bijusi tāda pati nostāja.

91

Saskaņā ar FLSmidth viedokli pārsūdzētajā spriedumā nav sniegta atbilde uz tā argumentiem attiecībā uz judikatūru un nav lemts ne par to, kāda vērtība ir tam, ka FLSmidth netika apstrīdējis faktus, ne arī par lietas īpašajiem apstākļiem. Vispārējā tiesa neesot arī lēmusi par to, vai apstāklis, ka FLSmidth netika piešķirts uzliktā naudas soda samazinājums, rada vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

92

Šajā ziņā FLSmidth piebilst, ka, lai arī tas apstrīdēja apstākli, ka paziņojumā par iebildumiem minētie fakti attiecas uz izšķirošas ietekmes esamību, tas šos faktus neapstrīdēja pēc būtības. Turklāt attiecībā uz tā diviem darbiniekiem, G. un H. k‑gu, kuri esot piedalījušies divās attiecīgās aizliegtās vienošanās organizētajās sanāksmēs, tai pat laikā apgalvojot, ka tas nezināja par Trioplast Wittenheim dalību šajā aizliegtajā vienošanās, FLSmith norāda, ka šiem darbiniekiem bija saikne ar FLS Plast, nevis ar FLSmith. Visbeidzot, ja Komisija būtu norādījusi, ka FLSmith bija apstrīdējis dažus uz Trioplast Wittenheim attiecinātos faktus, tas šajā ziņā būtu atsaucies uz FLS Plast atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, nevis uz savējo.

93

Komisija apstrīd šī pamata pieņemamību, ciktāl tas ir vērsts uz to, lai pēc būtības tiktu pārskatīts tās vērtējums attiecībā uz FLSmidth izmeklēšanas laikā izteikto paziņojumu vērtību, kā arī tās lēmuma piešķirt Bonar uzliktā naudas soda samazinājumu par 10 % analīze pēc būtības, jo FLSmidth nav precīzi norādījis uz to, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi faktus.

94

Kā to Vispārējā tiesa pamatoti atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 84. punktā, Komisijai ir plaša rīcības brīvība, izvērtējot uzņēmuma sadarbības kvalitāti un noderīgumu, īpaši salīdzinājumā ar citu uzņēmumu ieguldījumu, un, veicot šo vērtējumu, tā nedrīkst neievērot vienlīdzīgas attieksmes principu.

95

Saskaņā ar Komisijas viedokli Vispārējā tiesa vismaz netieši esot noraidījusi argumentāciju par diskriminējošas attieksmes pastāvēšanu. Pakārtoti Komisija apgalvo, ka, tā kā ir ticis pierādīts, ka FLSmidth nebija atteicies apstrīdēt faktus, kā arī tas nebija sniedzis pietiekamu palīdzību Komisijai, pat pieņemot, ka Bonar sniegtā palīdzība ir uzskatāma par pielīdzināmu FLSmidth palīdzībai, šis arguments ir neefektīvs. Faktiski uzņēmums, atsaucoties uz vienlīdzīgas attieksmes principu, nevar gūt priekšrocību, kas nelikumīgi tikusi piešķirta trešajai pusei.

96

Runājot par Bonar sadarbību, tā esot bijusi dziļāka un šis uzņēmums esot atzinis dažus galvenos faktus, kas Komisijai esot atvieglojis uzdevumu pierādīt dažus attiecīgā pārkāpuma faktiskos apstākļus.

97

Savā replikā FLSmidth uzsver, ka šis pamats ir pieņemams, jo Tiesa par šo jautājumu var lemt, neveicot faktisko apstākļu papildu izvērtēšanu. Komisija savā atbildē uz repliku apstrīd šo argumentāciju.

98

Ar savu piekto pamatu FLSmidth apgalvo, pirmkārt, ka tas pēc būtības neapstrīdēja Komisijas paziņojumā par iebildumiem konstatētos faktus, kas esot atvieglojis Komisijas uzdevumu pierādīt attiecīgo pārkāpumu, un, otrkārt, ka Vispārējai tiesai esot bijis par 10 % jāsamazina maksājuma summa, attiecībā uz kuru FLSmidth tika atzīts par solidāri atbildīgu. Katrā ziņā pārsūdzētais spriedums šajā jautājumā neesot pietiekami pamatots.

99

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 97. punktā ir konstatējusi, ka Komisija, īstenojot savu plašo rīcības brīvību, uzskatīja, ka tas, ka FLSmidth pēc būtības neapstrīdēja faktus, nepalīdzēja tai pierādīt EKL 81. panta pārkāpumu. Turklāt Vispārējā tiesa šajā pašā minētā sprieduma punktā nosprieda, ka šis uzņēmums nebija izvirzījis nevienu argumentu, kas ļautu pierādīt, ka tā sadarbība būtu atvieglojusi Komisijas uzdevumu.

100

Lai vēlreiz apelācijas stadijā apstrīdētu šo faktisko apstākļu vērtējumu, FLSmidth saskaņā ar pastāvīgo judikatūru būtu bijis jāatsaucas uz to, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus vai pierādījumus, ko tas nav izdarījis. Pat pieņemot, ka FLSmidth ar saviem argumentiem ir netieši norādījis uz Vispārējās tiesas veikto faktu vai pierādījumu sagrozīšanu, kas, šķiet, tomēr tā nebija, ir jākonstatē, ka ar šiem argumentiem nevar tikt pierādīts, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi faktus vai pierādījumus, līdz ar to minētie argumenti arī ir jāuzskata par nepamatotiem.

101

Līdz ar to, tā kā šis pamats ir vērsts uz to, lai Tiesa pārbaudītu Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, tas ir jānoraida kā nepieņemams.

102

Turklāt attiecībā uz FLSmidth argumentāciju, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, ir jāatsaucas uz šī sprieduma 99.–101. punktā minētajiem apsvērumiem. Faktiski, lai varētu salīdzināt FLSmidth rīcību, no vienas puses, un Bonar rīcību, no otras puses, būtu jāveic jauns faktu, kuri tika aplūkoti Vispārējā tiesā, vērtējums, kas Tiesai, kura izskata apelācijas sūdzību, ir jāveic tikai gadījumā, ja Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus vai pierādījumus. FLSmidth šādu sagrozīšanu nav ne minējis, ne pierādījis. Līdz ar to šī argumentācija arī ir jānoraida kā nepieņemama.

103

Visbeidzot, attiecībā uz FLSmidth izvirzīto pamatojuma neesamību no pārsūdzētā sprieduma 97. punkta skaidri izriet, ka Vispārēja tiesa, ņemot vērā Komisijas plašo rīcības brīvību, lai novērtētu uzņēmuma sadarbības kvalitāti un noderīgumu, īpaši salīdzinājumā ar citu uzņēmumu ieguldījumu, uzskatīja, ka apstākļi, kurus FLSmidth minēja Vispārējā tiesā, lai pierādītu, ka tā apgalvotā faktu neapstrīdēšana pēc būtības esot palīdzējusi šai iestādei pierādīt aplūkoto pārkāpuma esamību, ir nepietiekami (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumu SGL Carbon/Komisija, C‑328/05 P, EU:C:2007:277, 88. punkts). Lai arī šī Vispārējās tiesas argumentācija, neapšaubāmi, ir ļoti īsa, tā tomēr ir pietiekama, lai ļautu FLSmidth saprast iemeslus, kādēļ Vispārējā tiesa noraidīja tā izvirzīto attiecīgo argumentu, un Tiesai veikt savu pārbaudi. Tātad pārsūdzētā sprieduma pamatojuma neesamība nevar tikt konstatēta. Līdz ar to šis arguments nav pamatots.

104

Šādos apstākļos kā nepieņemams un daļēji nepamatots ir jānoraida arī piektais pamats.

105

FLSmidth apgalvo, ka Vispārējā tiesa, nelemjot saprātīgā termiņā, esot pārkāpusi Hartas 47. pantu un ECPAK 6. panta 1. punktu un ka šis pārkāpums esot jākompensē, mīkstinot tam piedēvēto atbildību.

106

FLSmidth atgādina, ka šajā lietā Vispārējās tiesas veiktā pārbaude esot pārsniegusi sešus gadus, jo prasība atcelt tiesību aktu tika celta 2006. gada 24. februārī, bet pārsūdzētais spriedums pasludināts 2012. gada 6. martā. Turklāt šajā laikposmā ietilpstot gari Vispārējās tiesas bezdarbības laikposmi. FLSmidth2007. gada 5. martā esot ticis informēts, ka rakstveida process ir pabeigts, bet tiesas sēde esot notikusi tikai 2011. gada 22. jūnijā, proti, četrus gadus un četrus mēnešus vēlāk. Turklāt pēc šīs tiesas sēdes Vispārējai tiesai esot bijuši vajadzīgi vēl astoņi mēneši, lai pasludinātu spriedumu.

107

FLSmidth uzskata, ka tik ilga lietas izskatīšana neesot pamatota. Vispārējā tiesa 2010. gada 13. septembrī esot varējusi pasludināt spriedumu gandrīz identiskā lietā (spriedums Trioplast Industrier/Komisija (EU:T:2010:388)). Iespējamās problēmas saistībā ar lietu sadalījumu Vispārējā tiesā nedrīkstot nelabvēlīgi ietekmēt attiecīgās personas. Šādos apstākļos FLSmidth uzskata, ka tam piedēvētās atbildības samazināšana par 50 % būtu lietderīgs un saprātīgs atlīdzinājums par Hartas 47. panta pārkāpumu.

108

Komisija, pirmkārt, attiecībā uz šo pamatu izvirza iebildi par nepieņemamību. Faktiski atbilstošs atlīdzinājums par pārmērīgi garu procesu Vispārējā tiesā būtu prasība par zaudējumu atlīdzību.

109

Otrkārt, Komisija apstrīd, ka Hartas 47. panta un ECPAK 6. panta 1. punkta prima facie pārkāpums varētu tikt pierādīts, ņemot vērā vienīgi procesa ilgumu.

110

Treškārt, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, procesa ilgums tiesā, pēc Komisijas domām, esot bijis samērīgs. Gandrīz visi apstrīdēta lēmuma pamatojumam izvirzītie apstākļi esot tikuši apstrīdēti tiesvedības laikā un tie esot bijuši jāpārbauda. Turklāt vismaz piecpadsmit sabiedrības esot cēlušas prasību atcelt šo lēmumu sešās dažādās tiesvedības valodās. Citiem vārdiem runājot, tā kā vairākas no šīm lietām attiecās uz mātesuzņēmumiem un to meitasuzņēmumiem, esot tikuši veikti daži organizatoriskie pasākumi, lai cik vien iespējams ļautu izlemt šīs lietas kopā.

111

Kā izriet no Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un tās judikatūras, Tiesai ir kompetence apelācijas ietvaros pārbaudīt, vai Vispārējā tiesa nav pieļāvusi procedūras pārkāpumus, kas nelabvēlīgi ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses (skat. it īpaši spriedumu Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, C‑385/07 P, EU:C:2009:456, 176. punkts).

112

Attiecībā uz FLSmidth izvirzīto Hartas 47. panta pārkāpumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar šīs tiesību normas otro daļu “ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā”. Kā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, šis pants ir saistīts ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu (skat. it īpaši spriedumu Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, EU:C:2009:456, 179. punkts un tajā minētā judikatūra).

113

Tādējādi šīs tiesības, kuru pastāvēšana vēl pirms Hartas stāšanās spēkā bija atzīta kā vispārējs Savienības tiesību princips, ir piemērojamas arī Komisijas lēmuma pārsūdzības tiesā gadījumā (skat. it īpaši spriedumu Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, EU:C:2009:456, 178. punkts un tajā minētā judikatūra).

114

Ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas viedokli saprātīga sprieduma taisīšanas termiņa pārsniegšanai kā procesuālam pārkāpumam, ar kuru tiek pārkāptas pamattiesības, jāsniedz attiecīgajam lietas dalībniekam efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas tam nodrošina pienācīgu atlīdzinājumu (skat. ECT 2000. gada 26. oktobra spriedumu lietā Kudła pret Poliju, Recueil des arrêts et décisions 2000‑XI, 156. un 157. punkts).

115

Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt Savienības konkurences tiesību ievērošanu, Tiesa nevar ļaut apelācijas sūdzības iesniedzējam, balstoties tikai uz sprieduma taisīšanas saprātīgā termiņā neievērošanu, apšaubīt tam uzliktā naudas soda apmēru, ja visi tā pamati par Vispārējās tiesas veiktajiem konstatējumiem par šo naudas sodu un darbībām, par kurām ar to tiek sodīts, tikuši noraidīti kā nepamatoti (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumu Groupe Gascogne/Komisija, C‑58/12 P, EU:C:2013:770, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

116

Faktiski Tiesa ir arī nospriedusi, ka tas, ka Savienības tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. panta otrajā daļā tai uzlikto pienākumu laikus izskatīt tās izskatīšanai nodotās lietas, ir sodāms ar Vispārējā tiesā celtu prasību par zaudējumu atlīdzību, jo šāda prasība ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis. No tā izriet, ka prasība atlīdzināt kaitējumu, ko radījis tas, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi saprātīgu sprieduma taisīšanas termiņu, nevar tikt iesniegta tieši Tiesai apelācijā, bet tā jāceļ pašā Vispārējā tiesā (it īpaši skat. spriedumu Groupe Gascogne/Komisija, C‑58/12 P, EU:C:2013:770, 83. un 84. punkts).

117

Tādējādi Vispārējai tiesai, kura lemj citā iztiesāšanas sastāvā, kas ir atšķirīgs no tā, kādā tika izskatīta lieta, kuras izskatīšanas ilgums tiek kritizēts, ir jāizvērtē gan apgalvoto zaudējumu faktiskā pastāvēšana, gan tās cēloņsakarība ar strīdīgās tiesvedības pārmērīgo ilgumu, pārbaudot šajā nolūkā sniegtos pierādījumus (it īpaši skat. spriedumu Groupe Gascogne/Komisija, EU:C:2013:770, 88. un 90. punkts).

118

Ņemot to vērā, jākonstatē, ka procesa ilgums Vispārējā tiesā, kas sasniedza gandrīz 6 gadus, nevar tikt attaisnots ne ar vienu no šīs lietas īpašajiem apstākļiem.

119

Izrādās tostarp, ka laikposms starp rakstveida procesa pabeigšanu, kad 2007. gada februārī tika iesniegts Komisijas atbildes raksts uz repliku, un mutvārdu procesa uzsākšanu 2011. gada jūnijā ilga aptuveni 4 gadus un 4 mēnešus. Šī laikposma ilgums nevar tikt izskaidrots ar lietas apstākļiem neatkarīgi no tā, vai tie attiektos uz strīda sarežģītību, lietas dalībnieku rīcību vai procesuāliem jautājumiem, kas pēkšņi radušies.

120

Attiecībā uz strīda sarežģītību no FLSmidth celtās prasības pārbaudes, kā tā rezumēta šī sprieduma 9. un 10. punktā, izriet, ka izvirzītie pamati, lai gan tie prasīja padziļinātu pārbaudi, nebija sevišķi sarežģīti. Kaut gan ir taisnība, ka aptuveni 15 apstrīdētā lēmuma adresātu cēla prasības Vispārējā tiesā to atcelt, šis apstāklis šai tiesai neliedza iepazīties ar lietas materiāliem un sagatavoties mutvārdu procesam laikposmā, kas būtu īsāks par 4 gadiem un 4 mēnešiem.

121

Attiecībā uz lietas dalībnieku rīcību nekas lietas materiālos neliecina par to, ka FLSmidth ar savu rīcību būtu veicinājis lēno lietas izskatīšanu.

122

Visbeidzot, no lietas materiāliem neizriet, ka tiesvedību būtu pārtraukuši vai aizkavējuši pēkšņi radušies procesuālie jautājumi, ar kuriem varētu tikt attaisnots tās ilgums.

123

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka ar Vispārējā tiesā notikušo tiesvedību ir tikusi pārkāpta Hartas 47. panta otrā daļa, jo tajā netika ievērotas ar sprieduma taisīšanu saprātīgā termiņā saistītās prasības, kas ir pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kura piešķir tiesības privātpersonām (šajā ziņā skat. spriedumu Bergaderm un Goupil/Komisija, C‑352/98 P, EU:C:2000:361, 42. punkts).

124

Tomēr no šī sprieduma 115.–117. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka sestais pamats ir jānoraida.

125

No tā izriet, ka, tā kā nav ticis pieņemts neviens no pamatiem, ko FLSmidth ir izvirzījis savas apelācijas sūdzības pamatojumam, apelācijas sūdzība ir jānoraida.

126

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

127

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest FLSmidth atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: