—

M. West vārdā – R. Sorsa, asianajaja,

—

Virallinen syyttäjä vārdā – M. Mäkelä, kihlakunnansyyttäjä,

—

Somijas valdības vārdā – J. Heliskoski, pārstāvis,

—

Francijas valdības vārdā – G. de Bergues un J.-S. Pilczer, kā arī N. Rouam un B. Beaupère-Manokha, pārstāvji,

—

Ungārijas valdības vārdā – Z. M. Fehér, pārstāvis,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – J. Beeko, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – W. Bogensberger un I. Koskinen, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV L 190, 1. lpp.), kas grozīts ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI (OV L 81, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatlēmums”), 28. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir ticis iesniegts sakarā ar tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi Somijā attiecībā uz M. West, Apvienotās Karalistes iedzīvotāju un pilsoni, kuru 2007. gada 31. augustā ir izdevusi Tribunal de grande instance de Paris (Francija) ar mērķi izpildīt trīs gadu brīvības atņemšanas sodu, kas tam ticis piespriests par senu un retu ģeogrāfijas karšu zādzību.

3

No informācijas par Amsterdamas līguma spēkā stāšanās datumu, kas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī publicēta 1999. gada 1. maijā (OV L 114, 56. lpp.), izriet, ka Somijas Republika atbilstoši LES 35. panta 2. punktam ir izteikusi paziņojumu, ar kuru tā ir piekritusi Tiesas kompetencei izskatīt lietas atbilstoši LES 35. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.

4

Atbilstoši LESD pievienotā 36. protokola par pārejas noteikumiem 10. panta 1. punktam saistībā ar Savienības tiesību aktiem, kuri ir pieņemti pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, Tiesas pilnvaras saskaņā ar LES VI sadaļu redakcijā, kas bija spēkā pirms Lisabonas līguma, paliek tādas pašas pat tad, ja tās ir atzītas saskaņā ar LES 35. panta 2. punktu.

5

Pamatlēmuma preambulas 1., 5.–7. un 10. apsvērums ir šādi:

[..]

[..]

6

Pamatlēmuma 1. panta 1. un 2. punktā Eiropas apcietināšanas orderis un tā izpildes pienākums ir definēti šādi:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.”

7

Pamatlēmuma 3. pantā ir uzskaitīti “Eiropas apcietināšanas ordera obligātās neizpildes pamati”.

8

Tā paša pamatlēmuma 4. pantā ar virsrakstu “Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamati” šie pamati ir uzskaitīti, un tie ir šādi:

“Izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu:

[..]

9

Pamatlēmuma 5. pantā ar virsrakstu “Garantijas, kas izsniegšanas dalībvalstij jāsniedz īpašos gadījumos” ir noteikts:

“Izpildes dalībvalsts tiesībās var noteikt, ka izpildes tiesu iestāde izpilda Eiropas apcietināšanas orderi ar šādiem nosacījumiem:

[..]

10

Pamatlēmuma 15. panta, kura nosaukums ir “Lēmums par nodošanu”, 2. punktā ir paredzēts:

“Ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka informācija, ko paziņojusi izsniegšanas dalībvalsts, ir nepietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu par nodošanu, tā lūdz, lai steidzami piegādā vajadzīgo papildu informāciju, konkrēti to, kas attiecas uz 3. līdz 5. pantu un 8. pantu, un tā var noteikt termiņu tās saņemšanai, ņemot vērā to, ka ir vajadzīgs ievērot termiņus, kas noteikti 17. pantā.”

11

Pamatlēmuma 27. pants, kura nosaukums ir “Iespējamā kriminālvajāšana par citiem nodarījumiem”, ir šāds:

“1.   Katra dalībvalsts var paziņot Padomes ģenerālsekretariātam, ka tās attiecībās ar citām dalībvalstīm, kas veikušas tādu pašu paziņojumu, uzskata, ka ir dota piekrišana personas kriminālvajāšanai, notiesāšanai vai apcietināšanai brīvības atņemšanas soda vai piespiedu līdzekļa izpildei par nodarījumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota, ja vien īpašā gadījumā izpildes tiesu iestāde neparedz citādi tās lēmumā par nodošanu.

2.   Izņemot gadījumus, kas paredzēti 1. un 3. punktā, nevar veikt nodotās personas kriminālvajāšanu, to notiesāt vai tai atņemt brīvību par nodarījumu, kas veikts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota.

3.   Šā panta 2. punktu nepiemēro šādos gadījumos:

4.   Piekrišanas pieprasījumu iesniedz izpildes tiesu iestādei kopā ar informāciju, kas minēta 8. panta 1. punktā, un tulkojumu, kas minēts 8. panta 2. punktā. Piekrišanu sniedz tad, kad nodarījums, attiecībā uz kuru to prasa, pats ir pakļauts nodošanai saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem. Piekrišanu atsaka 3. pantā minēto iemeslu dēļ, un citādi to var atteikt tikai 4. pantā minēto iemeslu dēļ. Lēmumu pieņem ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.

Situācijās, kas minētas 5. pantā, izsniegšanas dalībvalstij ir jāsniedz garantijas, kas tajā minētas.”

12

Atbilstoši Pamatlēmuma 28. pantam, kura nosaukums ir “Nodošana vai vēlāka izdošana”:

“1.   Katra dalībvalsts var paziņot Padomes ģenerālsekretariātam, ka tās attiecībās ar citām dalībvalstīm, kas veikušas tādu pašu paziņojumu, uzskata, ka ir dota piekrišana personas nodošanai dalībvalstij, kas nav izpildes dalībvalsts, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, kas izsniegts par nodarījumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas, ja vien īpašā gadījumā izpildes tiesu iestāde neparedz citādi tās lēmumā par nodošanu.

2.   Katrā gadījumā personu, kas nodota izsniegšanas dalībvalstij, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, var bez izpildes dalībvalsts piekrišanas nodot dalībvalstij, kas nav izpildes dalībvalsts, uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata, kas izsniegts par nodarījumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas, šādos gadījumos:

3.   Izpildes tiesu iestāde piekrīt nodošanai citai dalībvalstij saskaņā ar šādiem noteikumiem:

4.   Neatkarīgi no 1. punkta personu, kas nodota uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata, neizdod trešajai valstij bez tās dalībvalsts, kas nodevusi personu, kompetentās iestādes piekrišanas. Šādu piekrišanu sniedz saskaņā ar konvencijām, kas ir saistošas dalībvalstīm, kā arī ar to tiesībām.”

13

Pamatlēmuma 32. pantā ar nosaukumu “Pārejas noteikums” ir paredzēts:

“Uz izdošanas lūgumiem, kas saņemti līdz 2004. gada 1. janvārim, attiecas pastāvošie tiesību akti par izdošanu. Uz lūgumiem, kas saņemti pēc šīs dienas, attiecas noteikumi, ko dalībvalstis pieņēmušas uz šī pamatlēmuma pamata. Tomēr šī pamatlēmuma pieņemšanas brīdī Padomē ikviena dalībvalsts var izdarīt deklarāciju, kurā tā norāda, ka tā kā izpildu dalībvalsts saskaņā ar izdošanas mehānismu, kas piemērojams pirms 2004. gada 1. janvāra, turpinās izskatīt lūgumus, kas attiecas uz darbībām, kas izdarītas pirms tās norādīta datuma. Attiecīgais datums nevar būt vēlāks par 2002. gada 7. augustu. Minēto deklarāciju publicē Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī. To var atsaukt jebkurā brīdī.”

14

Atbilstoši 2003. gada 30. decembra Likuma 1286/2003 par nodošanu starp Somijas Republiku un citām Eiropas Savienības dalībvalstīm [rikoksen johdosta tapahtuvasta luovuttamisesta Suomen ja muiden Euroopan unionin jäsenvaltioiden välillä annettu laki (1286/2003)] 61. pantam persona, kuru kāda dalībvalsts ir izdevusi Somijas Republikai, nedrīkst tikt vēlāk nodota citai dalībvalstij, ja vien dalībvalsts, kas personu ir nodevusi, nepiekrīt atkāpei no šī aizlieguma.

15

No minētā likuma 62. panta, lasot to kopā ar šī paša likuma 61. pantu, izriet, ka, ja kāda dalībvalsts pieprasa nodot tai personu, kuru cita dalībvalsts jau nodevusi Somijas Republikai, un ja šī persona iebilst pret šo vēlāko nodošanu, tad kompetentā prokuratūra iesniedz lūgumu sniegt piekrišanu tai dalībvalstij, kas minēto personu ir nodevusi Somijas Republikai.

16

Attiecībā uz M. West ir izdoti trīs secīgi Eiropas apcietināšanas orderi.

17

Pirmo Eiropas apcietināšanas orderi Francijas tiesu iestādes izdeva 2005. gada 14. martā ar nolūku uzsākt kriminālvajāšanu pret M. West par senu un retu ģeogrāfisko karšu zādzības faktiem 1999. gada 26. oktobrī un 2000. gada 5. septembrī Francijas Nacionālajā bibliotēkā. Šis apcietināšanas orderis pēc tā sākotnējās publicēšanas Šengenas informācijas sistēmā (SIS) un paziņošanas Interpolam tika iesniegts Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes kompetentajām iestādēm, jo M. West tobrīd atradās apcietinājumā šajā dalībvalstī. Tā kā Tribunal de grande instance de Paris nespēja panākt M. West nodošanu atbilstoši minētajam Eiropas apcietināšanas orderim, tā 2007. gada 15. februārī viņam aizmuguriski piesprieda brīvības atņemšanu uz trim gadiem. Līdz ar to 2007. gada 31. augustā Francijas tiesu iestādes izdeva jaunu Eiropas apcietināšanas orderi ar mērķi izpildīt šo brīvības atņemšanas sodu, un tas tika paziņots ar SIS un Interpola starpniecību.

18

Otro Eiropas apcietināšanas orderi izdeva Somijas tiesu iestādes 2009. gada 9. decembrī nolūkā izpildīt M. West brīvības atņemšanas sodu, kas apstiprināts apelācijas tiesvedībā ar Helsingin hovioikeus (Helsinku Apelācijas tiesa) 2002. gada 31. maija spriedumu, par zādzībām, kuras viņš bija izdarījis no Helsinku Universitātes (Somija) bibliotēkas laika posmā no 2001. gada 22. līdz 26. februārim.

19

Trešo Eiropas apcietināšanas orderi 2010. gada 1. aprīlī izdeva Ungārijas tiesu iestādes sakarā ar krimināllietu, kas pret M. West bija ierosināta sakarā ar to, ka viņš laika posmā no 2000. gada 16. līdz 18. augustam Sēčeņas [Széchenyi] Nacionālajā bibliotēkā (Ungārija) bija sabojājis vairākus ļoti vērtīgus XVII gadsimta atlantus, izplēšot no tiem astoņas lapas, lai tās piesavinātos.

20

Datumā, kurš Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav minēts, Apvienotās Karalistes tiesu iestādes, izpildot minēto Ungārijas iestāžu izdoto Eiropas apcietināšanas orderi, nodeva M. West Ungārijai. Šī nodošana bija beznosacījumu nodošana. Budai Központi kerületi bíróság [Budas Centra rajona tiesa (Ungārija)] M. West par viņam inkriminētajām zādzībām piesprieda brīvības atņemšanas sodu uz sešiem mēnešiem. Ar 2011. gada 27. janvāra lēmumu Fővárosi Bíróság (Budapeštas Tiesa), konstatējusi, ka nosacījumi M. West nodošanai ir izpildīti gan attiecībā uz Somijas tiesu iestāžu, gan Francijas tiesu iestāžu iesniegtajiem apcietināšanas orderiem, pieņēma lēmumu nodot M. West Somijas Republikai. No minētajiem lietas dokumentiem izriet, ka Apvienotās Karalistes tiesu iestāde ir piekritusi minētajai nodošanai, neizvirzot nekādus nosacījumus.

21

2011. gada 15. septembrī Ungārija nodeva M. West Somijas Republikai atbilstoši minētās dalībvalsts tiesu iestāžu izdotajam Eiropas apcietināšanas orderim, lai izpildītu Helsingin hovioikeus piespriesto brīvības atņemšanas sodu. Bija atlikuši vēl 17 mēneši ieslodzījumā. M. West atbrīvošana bija paredzēta 2012. gada 29. aprīlī. 2012. gada 25. janvārī Ungārijas Valsts pārvaldes un tieslietu ministrija Virallinen syyttäjä (Somijas Prokuratūra) nosūtīja vēstuli, kurā tā informēja prokuratūru par Fővárosi Bíróság2011. gada 27. janvāra lēmumu. Šajā vēstulē bija paskaidrots, ka minētā tiesa ir nolēmusi, ka, “kolīdz [soda izciešanas] procedūra Somijā būs noslēgusies, persona ir jānodod Francijas iestādēm”.

22

2012. gada 9. februārī Virallinen syyttäjä vērsās Helsingin käräjäoikeus (Helsinku Pirmās instances tiesa) ar pieprasījumu, izpildot Francijas tiesu iestāžu 2007. gada 31. augusta Eiropas apcietināšanas orderi, nodot M. West Francijas Republikai, norādot, ka Ungārija ir devusi savu piekrišanu šai nodošanai. No Tiesas sēdē paustajiem apsvērumiem izriet, ka Virallinen syyttäjä ar izmeklēšanas biroja palīdzību bija noskaidrojusi, vai Apvienotā Karaliste ir piekritusi šai nodošanai. Pēdējās minētās dalībvalsts kompetentās iestādes bija atbildējušas, ka lēmums par M. West nodošanu Francijas Republikai esot jāpieņem Somijas iestādēm. Atbildēs uz Tiesas rakstveida jautājumiem Apvienotā Karaliste savukārt ir precizējusi, ka Somijas Republika tai ir lūgusi piekrišanu M. West nodošanai Francijas Republikai, bet tā šo piekrišanu nav devusi.

23

Ar 2012. gada 17. februāra lēmumu Helsingin käräjäoikeus atļāva nodot M. West Francijas Republikai. Viņš par šo lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Korkein oikeus. M. West iebilst nodošanai, jo Apvienotā Karaliste neesot devusi savu piekrišanu šai trešajai nodošanai. Virallinen syyttäjä turpretim uzskata, ka minētajai nodošanai ir nepieciešama tikai Ungārijas piekrišana, jo no šīs dalībvalsts M. West faktiski ir ticis nodots Somijas Republikai.

24

Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Korkein oikeus paskaidro, ka tai ir jālemj par to, vai atbilstoši pamatlēmumam Francijas tiesu iestāžu pieprasītajai nodošanai ir nepieciešama kādas dalībvalsts, kas nav Ungārija, piekrišana. Šajā lietā neesot nedz pierādīts, nedz pat apgalvots, ka Apvienotā Karaliste būtu devusi piekrišanu M. West nodošanai Francijas Republikai. Turpretim Ungārija tam savu piekrišanu esot devusi.

25

Korkein oikeus uzskata, ka prasība par izpildes dalībvalsts piekrišanu atbilstoši pamatlēmuma 28. panta 2. punktam nav valsts tiesību jautājums. Ar pamatlēmumu izveidotās sistēmas pareizai darbībai esot nepieciešama vienveidīga tā interpretācija.

26

Korkein oikeus paskaidro, ka pamatlēmuma 28. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi izskatāmajā lietā nav izpildīti. Turpretim piemērojams varētu būt šī panta 2. punkta c) apakšpunkts. Šajā normā, kurā ir atsauce uz pamatlēmuma 27. panta 3. punkta g) apakšpunktu, ir noteikts, ka īpaša izpildes dalībvalsts atļauja vēlākai nodošanai nav nepieciešama, ja “izpildes tiesu iestāde, kura personu ir nodevusi” dod savu piekrišanu jaunām procesuālajām darbībām vai notiesāšanai. Tomēr tai esot šaubas, vai par “izpildes tiesu iestādi, kura personu ir nodevusi” ir uzskatāma tieši tās dalībvalsts iestāde, kura 28. panta 2. punkta pirmajā daļā ir apzīmēta kā izpildes dalībvalsts.

27

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlēmuma 28. panta 2. punkta teksts norāda, ka izpildes dalībvalsts, kuras piekrišana ir vajadzīga, ir tikai tā dalībvalsts, kura pēdējā ir nodevusi personu dalībvalstij, kurai ticis iesniegts kārtējais, aktuālais apcietināšanas orderis. Šo interpretāciju apstiprinot pamatlēmuma vispārīgais mērķis – nodošanas procedūru padarīt tādu, lai tai būtu nepieciešams pēc iespējas mazāk pārbaužu. Kaut arī šāda interpretācija bez grūtībām ir piemērojama nodošanai triju dalībvalstu starpā, tā tomēr neesot, ja nodošanā ir iesaistītas četras dalībvalstis. Tādēļ šajā lietā jautājums esot par to, vai Apvienotajai Karalistei ir saglabājušās tiesības dot piekrišanu arī pēc tam, kad Ungārija M. West ir nodevusi Somijas Republikai.

28

Korkein oikeus uzskata, ka ir jāpārbauda minētās piekrišanas mērķis. Šajā gadījumā varētu būt piemērojami pamatlēmuma 4. pantā uzskaitītie Eiropas apcietināšanas ordera neizpildes fakultatīvie pamati. Turklāt tā 5. pantā ir noteikts, ka valsts tiesības var paredzēt zināmus nosacījumus tādu personu nodošanai, kuras ir izpildes dalībvalsts pilsoņi un rezidenti.

29

Minētā tiesa norāda, ka šo normu pamatā esošie apsvērumi liecina par tādu pamatlēmuma 28. panta 2. punkta interpretāciju, atbilstoši kurai dalībvalsts, kura sākotnēji bijusi atbildīga par izpildi, nostāju nevājina apstāklis, ka pēc pārkāpuma izdarīšanas šī dalībvalsts ir devusi savu piekrišanu attiecīgās personas vēlākai nodošanai. Šādas vēlākas nodošanas rezultātā kompetence un tiesības izvērtēt netiktu nodotas dalībvalstij, kas attiecīgās personas nodošanu ķēdē secīgi būtu pēdējā. Dalībvalsts, kura veic vēlāku nodošanu, vienīgā saikne ar meklēto personu parasti esot vienīgi krimināllieta, kurā vajāšana un soda izpilde jau ir pabeigta, pirms persona tiek nodota citai dalībvalstij.

30

Šajos apstākļos Korkein oikeus nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu.

“Vai, piemērojot pamatlēmuma [..] 28. panta 2. punktu, par izpildes dalībvalsti ir jāuzskata dalībvalsts, no kuras persona sākotnēji uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata tika nodota otrai dalībvalstij, vai tomēr šī otra dalībvalsts, kura personu nodeva trešajai dalībvalstij, kurai nu tiek lūgta vēlāka nodošana uz ceturto dalībvalsti? Vai arī, iespējams, ir vajadzīga abu dalībvalstu piekrišana?”

31

Ar atsevišķu lēmumu, kas arī pieņemts 2012. gada 24. aprīlī, Korkein oikeus nolēma M. West paturēt apcietinājumā.

32

Ar atsevišķu 2012. gada 24. aprīļa lēmumu, kas Tiesas kancelejā reģistrēts tajā pašā dienā, Korkein oikeus lūdza šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 23.a pantu un tās Reglamenta 104.b pantu.

33

Iesniedzējtiesa šo lūgumu pamatoja, paskaidrojot, ka pēc tam, kad Francijas tiesu iestādes bija izdevušas Eiropas apcietināšanas orderi, M. West atrašanās apcietinājumā Somijā, kurai vajadzēja beigties 2012. gada 29. aprīlī, tika pagarināta. Tā kā M. West ir piemērota brīvības atņemšana, steidzamības tiesvedība esot obligāti jāpiemēro, ņemot vērā tiesisko drošību, uz kuru viņam ir tiesības.

34

Pieņēmusi šo pamatojumu, Tiesas otrā palāta 2012. gada 3. maijā pēc tiesneša referenta priekšlikuma nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.

35

Vispirms jāatgādina – kā tas izriet arī no šī sprieduma 3. un 4. punkta – ka Tiesa šajā gadījumā ir kompetenta spriest par pamatlēmuma interpretāciju, pamatojoties uz 36. protokola par pārejas noteikumiem 10. panta 1. punktu. Turklāt jāprecizē, ka no pamatlēmuma 32. panta izriet, ka lūgumiem, kas attiecas uz apstākļiem, kuri, tāpat kā pamatlietā izskatāmie, radušies pirms 2004. gada 1. janvāra, šis lēmums ir piemērojams ar nosacījumu, ka izpildes dalībvalsts nav pieņēmusi deklarāciju, norādot, ka šādus lūgumus tā izskatīs atbilstoši nodošanas sistēmai, kas bija piemērojama pirms šī datuma. Ir skaidrs, ka nedz Apvienotā Karaliste, nedz Ungārija, kuras abas jau ir izpildījušas attiecībā uz M. West izdotos Eiropas apcietināšanas orderus, nedz arī Somijas Republika, kurai pamatlietā tiek lūgts izpildīt vēl vienu attiecībā uz M. West izdotu Eiropas apcietināšanas orderi, šādas deklarācijas nav pieņēmušas.

36

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai pamatlēmuma 28. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka gadījumā, kad persona, pamatojoties uz secīgiem Eiropas apcietināšanas orderiem, starp dalībvalstīm ir nodota vairāk nekā vienu reizi, šīs personas vēlākai nodošanai dalībvalstij, kas nav dalībvalsts, kura šo personu nodevusi pēdējā, ir nepieciešama tās dalībvalsts piekrišana, kura veikusi šīs personas pirmo nodošanu, tās dalībvalsts piekrišana, kas personu nodevusi kā pēdējā, vai arī katras no dalībvalstīm, kas nodevušas šo personu, piekrišana.

37

Šis jautājums attiecas uz situāciju, kādā ir M. West, Apvienotās Karalistes pilsonis un rezidents, kuru šīs dalībvalsts tiesu iestādes (turpmāk tekstā – “pirmā izpildes dalībvalsts”) ir nodevušas Ungārijai, pamatojoties uz Ungārijas tiesu iestāžu izdotu Eiropas apcietināšanas orderi ar mērķi izpildīt kriminālsodu, pirms Ungārija (turpmāk tekstā – “otrā izpildes dalībvalsts”) viņu nodod Somijas Republikai, pamatojoties uz Somijas tiesu iestāžu izdotu Eiropas apcietināšanas orderi ar mērķi izpildīt brīvības atņemšanas sodu, un pret kuru pašlaik ir uzsākta procedūra ar mērķi, lai šī pēdējā dalībvalsts (turpmāk tekstā – “trešā izpildes dalībvalsts”) viņu nodotu Francijas Republikai, pamatojoties uz Francijas tiesu iestāžu izdotu Eiropas apcietināšanas orderi, lai izpildītu viņam aizmuguriski piespriestu brīvības atņemšanas sodu par noziedzīgiem nodarījumiem, kuri izdarīti pirms pirmās nodošanas.

38

Otrā izpildes dalībvalsts ir devusi savu piekrišanu tam, ka trešā izpildes dalībvalsts nodod M. West Francijas Republikai. Turpretim no lietas dokumentiem, kā tas minēts jau šī sprieduma 22. punktā, nav iespējams uzzināt, vai pirmā izpildes dalībvalsts pati ir devusi šādu piekrišanu.

39

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa vaicā, vai, lai trešā izpildes dalībvalsts nodotu M. West Francijas Republikai, papildus jau saņemtajai otrās izpildes dalībvalsts piekrišanai ir jāsaņem arī pirmās izpildes dalībvalsts piekrišana jeb vai pietiek ar vienas no šīm izpildes dalībvalstīm piekrišanu.

40

No pamatlēmuma 28. panta 2. punkta teksta izriet, ka principā personu, kura ir nodota [ordera] izdošanas dalībvalstij, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, citai dalībvalstij, kas nav “izpildes dalībvalsts”, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots sakarā ar pārkāpumu, kas izdarīts pirms nodošanas šai [ordera] izdošanas dalībvalstij, var nodot vienīgi ar “izpildes dalībvalsts piekrišanu”.

41

Līdzīgi pamatlēmuma 27. panta 2. punktā paredzētajam specialitātes principam, atbilstoši kuram nevar veikt nodotās personas kriminālvajāšanu, to notiesāt vai tai atņemt brīvību par nodarījumu, kas veikts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota (skat. 2008. gada 1. decembra spriedumu lietā C-388/08 PPU Leymann un Pustovarov, Krājums, I-8983. lpp., 43. punkts), šī paša pamatlēmuma 28. panta 2. punktā ietvertais noteikums meklētajai personai piešķir tiesības netikt nodotai dalībvalstij, kas nav izpildes dalībvalsts, lai veiktu kriminālvajāšanu vai izpildītu brīvības atņemšanas sodu par pārkāpumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas ordera izdevējai dalībvalstij.

42

Atbilstoši pamatlēmuma 28. panta 1. punktam katra dalībvalsts var atteikties piemērot iepriekšējā punktā izklāstīto noteikumu, veicot šajā normā paredzēto paziņojumu. Tomēr šajā gadījumā ir skaidrs, ka neviena no attiecībā uz M. West izdoto secīgo Eiropas apcietināšanas orderu izpildē iesaistītajām dalībvalstīm šādu paziņojumu nav izdevusi.

43

Pamatlēmuma 28. panta 2. punktā ietvertajam noteikumam turklāt ir trīs izņēmumi, kas uzskaitīti šī paša punkta a)–c) apakšpunktā; tomēr pamatlietā tie nav piemērojami. Šajā lietā īpaši ir noskaidrots, ka pirmā izpildes dalībvalsts, izpildot Ungārijas iestāžu attiecībā uz M. West izdoto Eiropas apcietināšanas orderi ar mērķi viņu nodot Ungārijai, nav atteikusies no pamatlēmuma 28. panta 2. punkta c) apakšpunktā ietvertā specialitātes principa un līdz ar to nav atteikusies no minētā 28. panta 2. punktā paredzētās piekrišanas sniegšanas gadījumos, kad būtu nepieciešama vēlāka nodošana citai dalībvalstij par nodarījumiem, kas izdarīti pirms M. West nodošanas Ungārijai.

44

Turklāt ir skaidrs, ka Ungārija kā otrā izpildes dalībvalsts, izpildot Somijas tiesu iestāžu izdoto Eiropas apcietināšanas orderi ar mērķi nodot M. West Somijas Republikai, pirmajai izpildes dalībvalstij ir lūgusi dot savu piekrišanu šai nodošanai un ka šī dalībvalsts šo piekrišanu ir devusi.

45

No tā izriet, ka tādas personas kā M. West nodošanai, kāda aplūkota pamatlietā, ir nepieciešama pamatlēmuma 28. panta 2. punktā paredzētā piekrišana.

46

Attiecībā uz jautājumu, vai attiecīgās personas nodošanai nepieciešamā piekrišana ir jāsaņem tikai no vienas vai tomēr no divām dalībvalstīm, kas izpildījušas attiecībā uz šo personu izdotu Eiropas apcietināšanas orderi, kā savos rakstveida apsvērumos norādījusi Eiropas Komisija, pamatlēmuma 28. panta 2. punktam pamatlietā aplūkojamajā situācijā ir iespējamas trīs dažādas interpretācijas. Atbilstoši pirmajai interpretācijai saskaņā ar minēto pantu būtu nepieciešama kā pirmās, tā arī otrās izpildes dalībvalsts piekrišana. Saskaņā ar otro interpretāciju būtu nepieciešama tikai pirmās izpildes dalībvalsts piekrišana. Visbeidzot, atbilstoši trešajai interpretācijai saskaņā ar šo normu piekrišana būtu jāsaņem tikai no otrās izpildes dalībvalsts.

47

M. West, kā arī Somijas un Francijas valdības būtībā piedāvā izmantot pirmo interpretāciju. Kamēr M. West un Somijas valdība uzskata, ka trešajai izpildes dalībvalstij ir jāprasa atļauja gan no pirmās, gan otrās izpildes dalībvalsts, Francijas valdība norāda, ka katrai izpildes dalībvalstij ir pašai jāpiemēro pamatlēmuma 28. panta 2. punkts un līdz ar to pamatlietā trešajai izpildes dalībvalstij piekrišana ir jāprasa vienīgi otrajai izpildes dalībvalstij, kurai savukārt ir jālūdz piekrišana no pirmās izpildes dalībvalsts.

48

Virallinen syyttäjä savukārt dod priekšroku trešajai interpretācijai, lai nodrošinātu nodošanas norisi bez pārtraukumiem, kaut arī tā, pakārtoti, neizslēdz arī otro interpretāciju. Komisija arī uzskata, ka priekšroka ir dodama trešajai interpretācijai, jo tās pamatā ir pamatlēmuma 28. panta 2. punkta teksts un tā ir visatbilstošākā savstarpējas atzīšanas principam. Katrā ziņā Komisija norāda, ka otro interpretāciju apstiprina mērķis nodrošināt zināmu nododamo personu kontroli no attāluma, kā arī vajadzība viest lielāku skaidrību nodošanas sistēmā, nosakot, ka ir jāsaņem pašas izpildes dalībvalsts piekrišana, neatkarīgi no nodošanu skaita. Gan Virallinen syyttäjä, gan Komisija pirmo interpretāciju noraida.

49

Lai novērtētu pamatlēmuma 28. panta 2. punkta tvērumu un, konkrētāk, jēdzienu “izpildes dalībvalsts”, tādā situācijā kā pamatlietā aplūkojamā ir jāņem vērā šīs normas teksts, kā arī pamatlēmuma mērķis (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Leymann un Pustovarov, 46. punkts).

50

Pirmkārt, attiecībā uz pamatlēmuma 28. panta 2. punkta tekstu ir jāatgādina, ka atbilstoši šai normai, kā tas jau konstatēts šī sprieduma 40. punktā, gadījumā, kad nav piemērojams neviens no šajā pantā paredzētajiem izņēmumiem, personu, kas saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi ir nodota ordera izdošanas dalībvalstij, šī valsts citai dalībvalstij, kas nav “izpildes dalībvalsts” atbilstoši Eiropas apcietināšanas orderim, kurš izdots par pārkāpumu, kas izdarīts pirms šīs personas nodošanas, var nodot tikai ar minētās “izpildes dalībvalsts” piekrišanu.

51

No minētā teksta izriet, ka, pat ja pamatlēmuma 28. panta 2. punktā nav skaidri paredzēta tāda situācija, kāda ir radusies pamatlietā, kad attiecībā uz meklēto personu ir izdoti trīs secīgi nodošanas lūgumi, ar šo normu izveidotajā sistēmā, kas attiecas uz situāciju, kad ordera izdošanas dalībvalstij ir jānodod tai savulaik nodotā persona, jēdziens “izpildes dalībvalsts” – kā norādījušas iesniedzējtiesa, Francijas valdība un Komisija – attiecas uz dalībvalsti, kura ir izpildījusi to Eiropas apcietināšanas orderi, uz kura pamata attiecīgā persona ir tikusi nodota ordera izdošanas dalībvalstij un kas tai kā izpildes dalībvalstij piešķir pilnvaras šo personu nodot citai dalībvalstij.

52

No tā izriet, ka tādā gadījumā kā pamatlietā pamatlēmuma 28. panta 2. punktā ietvertais jēdziens “izpildes dalībvalsts” attiecas uz tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, ko izdevušas Somijas tiesu iestādes ar mērķi, lai Ungārija nodotu M. West Somijas Republikai, un tādējādi šis jēdziens ietver otro izpildes dalībvalsti, proti, to valsti, kas kā pēdējā ir nodevusi M. West dalībvalstij, kurai kā trešajai izpildes dalībvalstij šajā lietā tiek lūgts nodot šo personu Francijas Republikai, pamatojoties uz tās tiesu iestāžu izdotu apcietinājuma orderi.

53

Otrkārt, attiecībā uz pamatlēmuma mērķi ir jāatgādina, ka tas cita starpā ir veicināt un paātrināt tiesu iestāžu sadarbību (skat. 2007. gada 3. maija spriedumu lietā C-303/05 Advocaten voor de Wereld, Krājums, I-3633. lpp., 31. punkts; 2008. gada 12. augusta spriedumu lietā C-296/08 PPU Santesteban Goicoechea, Krājums, I-6307. lpp., 51., 55. un 76. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Leymann un Pustovarov, 42. punkts). Šī pamatlēmuma mērķis tādējādi ir sniegt ieguldījumu Savienībai uzticētā mērķa kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kā pamatā ir augsts uzticēšanās līmenis dalībvalstu starpā, izpildē (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Leymann un Pustovarov, 48. un 50. punkts).

54

Turklāt, kā izriet no pamatlēmuma preambulas 5. un 7. apsvēruma, tā mērķis ir aizstāt daudzpusējo izdošanas sistēmu dalībvalstu starpā ar notiesātu vai aizdomās turētu personu nodošanas sistēmu tiesu iestāžu starpā spriedumu izpildes vai kriminālvajāšanas veikšanai un šīs sistēmas pamatā ir savstarpējas atzīšanas princips (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Advocaten voor de Wereld, 28. punkts; 2008. gada 17. jūlija spriedumu lietā C-66/08 Kozłowski, Krājums, I-6041. lpp., 31. un 43. punkts; 2009. gada 6. oktobra spriedumu lietā C-123/08 Wolzenburg, Krājums, I-9621. lpp., 56. punkts, kā arī 2010. gada 16. novembra spriedumu lietā C-261/09 Mantello, Krājums, I-11477. lpp., 35. punkts).

55

Minētais princips, kurš ir tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmens”, atbilstoši pamatlēmuma 1. panta 2. punktam nozīmē, ka dalībvalstīm principā ir jāizpilda ikviens Eiropas apcietināšanas orderis. Tātad tām šis orderis ir vai nu jāizpilda, vai arī tās to var atteikties izpildīt vai izvirzīt nosacījumus tā izpildei tikai pamatlēmuma 3.–5. pantā paredzētajos gadījumos. Tāpat arī atbilstoši tā 28. panta 3. punktam piekrišana vēlākai nodošanai var tikt atteikta tikai tādos pašos gadījumos (šajā kontekstā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Leymann un Pustovarov, 49. un 51. punkts; lietā Wolzenburg, 57. punkts, kā arī lietā Mantello, 36. un 37. punkts).

56

Tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, izvirzot prasību par piekrišanu gan no pirmās, gan otrās izpildes dalībvalsts, kā to piedāvā M. West un Somijas un Francijas valdības, varētu tikt apdraudēta pamatlēmuma mērķa paātrināt un vienkāršot dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbību īstenošana.

57

Protams, kā tiesas sēdē uzsvērušas Somijas valdība un Virallinen syyttäjä, lūgumu sniegt piekrišanu var nosūtīt visām Eiropas apcietināšanas orderu ķēdē iesaistītajām izpildes dalībvalstīm un katras no šīm izpildes dalībvalstīm identifikācija arī nešķiet pārlieku grūts uzdevums, īpaši ņemot vērā SIS pastāvēšanu. Tādēļ nešķiet, ka prasība par vairāku dalībvalstu piekrišanu pati par sevi varētu radīt nepārvaramas praktiskas grūtības.

58

Tomēr šāda prasība var sarežģīt un palēnināt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, jo pienākums saņemt vairāku dalībvalstu piekrišanu, lai veiktu notiesātas vai aizdomās turētas personas vēlāku nodošanu, var radīt situāciju, ka šīm dalībvalstīm, pamatojoties uz pamatlēmuma 15. panta 2. punktu, ir jānosūta vairāki papildu informācijas pieprasījumi, un katrā ziņā palielināt risku, ka savā starpā atšķiras gan dalībvalstu, kurām ir jādod piekrišana atbilstoši pamatlēmuma 28. panta 2. punktam, lēmumi, gan arī šo valstu un tā 1. panta 2. punktā noteiktās Eiropas apcietināšanas ordera izpildes dalībvalsts lēmums. Tā tas būtu vēl jo vairāk, ja atbilstoši šīs interpretācijas pamatā esošajai loģikai tiktu pieņemts, ka katrai dalībvalstij, kas izpildījusi Eiropas apcietināšanas orderi attiecībā uz noteiktu personu, būtu jādod sava piekrišana šīs personas vēlākai nodošanai.

59

Īpaši jāatzīmē, ka nevarētu tikt izslēgts, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, otrā izpildes dalībvalsts, kurai ir jādod piekrišana atbilstoši pamatlēmuma 28. panta 2. punktam, un trešā izpildes dalībvalsts, kurai ir jāveic nodošana atbilstoši 1. panta 2. punktam, par šo nodošanu pieņem atšķirīgus lēmumus un tādējādi nodošana nevar tikt veikta. Tomēr šāda iespēja ar pamatlēmuma 28. panta 2. punktu izveidotajai sistēmai ir raksturīga, jo šajā normā būtībā ir noteikts, ka attiecībā uz vēlāku nodošanu par nodarījumu, kas izdarīts pirms pēdējās nodošanas, abu dalībvalstu lēmumiem ir jābūt saskanīgiem.

60

Tiesa, prasot arī vienīgi pirmās izpildes dalībvalsts piekrišanu, tiktu sasniegts pamatlēmuma mērķis nodrošināt vienkāršību un ātrumu, turklāt tad attiecībā uz vienas un tās pašas personas vēlāku nodošanu piekrišana būtu jādod vienai un tai pašai dalībvalstij neatkarīgi no vēlāko nodošanu skaita.

61

Katrā ziņā, kā to norādījusi arī Komisija, tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā, attiecību starp otro un trešo izpildes dalībvalsti tiešais un nekavējošais raksturs veicinātu šo abu dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbību.

62

No tā izriet, ka interpretācija, atbilstoši kurai jēdziens “izpildes dalībvalsts” attiecas vienīgi uz dalībvalsti, kura kā pēdējā ir nodevusi attiecīgo personu, stiprina ar pamatlēmumu izveidoto nodošanas sistēmu par labu brīvības, drošības un tiesiskuma telpai, ņemot vērā savstarpējo uzticēšanos, kādai ir jāpastāv dalībvalstu starpā. Ierobežojot situāciju skaitu, kādās to dalībvalstu tiesu iestādes, kas atbildīgas par vienas un tās pašas personas secīgām nodošanām, var atteikties dot savu piekrišanu izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, šāda interpretācija tikai atvieglotu meklēto personu nodošanu atbilstoši pamatlēmuma 1. panta 2. punktā paredzētajam savstarpējās atzīšanas principam, kas ir būtiska šī lēmuma norma (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Wolzenburg, 58. un 59. punkts).

63

Somijas valdība uzskata, ka ar minēto interpretāciju neveiksmei būtu nolemta pamatlēmuma 28. panta 2. punkta mērķa īstenošana – dalībvalsts, kas nodevusi personu, suverenitātes aizsardzība, kā arī nodrošināšana, ka pēc nodošanas šī persona vairs netiks vajāta vai notiesāta, nedz arī vēlāk nodota citai dalībvalstij par nodarījumiem, kas izdarīti pirms pirmās nodošanas un kas nav minētās nodošanas pamatā.

64

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka savstarpējās atzīšanas princips neparedz absolūtu Eiropas apcietināšanas ordera izpildes pienākumu. Kā izriet no šī sprieduma 55. punkta, pamatlēmuma sistēma, kas īpaši izriet no tā 3.–5. panta, sniedz dalībvalstīm iespēju konkrētās situācijās kompetentajām tiesu iestādēm neļaut izpildīt nodošanu (šajā ziņā skat. 2010. gada 21. oktobra spriedumu lietā C-306/09 B., Krājums, I-10341. lpp., 50. un 51. punkts).

65

Arī pamatlēmuma 28. panta 2. punkts ir jāizprot šajā pašā nozīmē. Tātad, kaut arī – kā izriet no šī panta 3. punkta – izpildes tiesu iestādēm principā ir jādod sava piekrišana vēlākai izdošanai, tām atbilstoši šī 3. punkta pirmās daļas d) apakšpunktam ir tiesības atteikties dot savu piekrišanu šī pamatlēmuma 3. un 4. pantā uzskaitīto iemeslu dēļ. Turklāt minētā 28. panta 3. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka izsniegšanas dalībvalstij izpildes tiesu iestādei ir jāsniedz pamatlēmuma 5. pantā minētās garantijas.

66

Katrā ziņā no šī sprieduma izrietošā jēdziena “izpildes dalībvalsts” interpretācija neietekmē pamatlēmuma 28. panta 2. punktā paredzētās pirmās izpildes dalībvalsts kompetenci. Tātad, gan izpildot pirmo Eiropas apcietināšanas orderi, gan arī lūdzot piekrišanu otrā Eiropas apcietināšanas ordera izpildei, šī pirmā izpildes dalībvalsts atbilstoši pamatlēmuma 28. panta 3. punktam varētu atsaukties uz tā 3.–5. panta normām. Pamatlietā kā pirmajā, tā arī otrajā attiecīgās personas nodošanā pirmā izpildes dalībvalsts ir piekritusi attiecīgā Eiropas apcietināšanas ordera izpildei, neatsaucoties uz kādu no šiem pantiem.

67

Nevar tikt izslēgta iespēja, ka ar Eiropas apcietināšanas ordera, uz kura pamata ir jānotiek trešajai nodošanai, izpildi saistītu faktisku vai juridisku apstākļu dēļ uz vienu vai vairākiem pamatlēmuma 3.–5. panta noteikumiem pirmo reizi ir iespējams atsaukties tikai šīs trešās nodošanas ietvaros.

68

Šādā gadījumā, ņemot vērā pamatlēmuma pamatā esošo augsto uzticēšanās līmeni dalībvalstu starpā, principā gan otrajai, gan trešajai izpildes dalībvalstij attiecīgā gadījumā ir jāatsaucas uz kādu no minētajos 3.–5. pantā paredzētajiem noteikumiem, ja saistībā ar vēlāk nododamo personu ir izpildīti šo pantu piemērošanas nosacījumi.

69

Somijas un Francijas valdības katrā ziņā uzskata, ka šādā interpretācijā netiktu ņemts vērā, ka ne visas izpildes dalībvalstis var atsaukties uz visiem Eiropas apcietināšanas ordera neizpildes pamatiem. Tādā lietā, kāda ir izskatāmā lieta, gadījumā, ja nebūtu nepieciešama pirmās izpildes dalībvalsts piekrišana, šai dalībvalstij būtu liegta iespēja attiecībā uz personu, kas ir šīs valsts pilsonis vai rezidents, atsaukties uz pamatlēmuma 4. panta 6. punktu un 5. panta 3. punktu. Uz šīm normām attiecībā uz šo personu nevarētu atsaukties arī nedz pirmā, nedz otrā izpildes dalībvalsts.

70

Jāatgādina, ka pamatlēmuma 4. panta 6. punkts un 5. panta 3. punkts izpildes tiesu iestādei dod tiesības, pirmkārt, ja par attiecīgo personu ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis ar mērķi izpildīt brīvības atņemšanas sodu un ja tā “paliek izpildes dalībvalstī, kuras pilsonis vai rezidents tā ir”, atteikties izpildīt šo orderi, izmantojot šīs valsts apņemšanos izpildīt šo sodu atbilstoši saviem tiesību aktiem, un, otrkārt, ja par šo personu ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis ar mērķi veikt kriminālvajāšanu un tā ir “izpildes dalībvalsts rezidents vai pilsonis”, nodošanai izvirzīt nosacījumu, ka persona tiek nogādāta atpakaļ izpildes dalībvalstī, lai tur izciestu tai ordera izdošanas dalībvalstī piespriesto sodu. Šo normu mērķis cita starpā ir ļaut izpildes tiesu iestādei piešķirt īpašu nozīmi iespējai palielināt pieprasītās personas iespējas reintegrēties sabiedrībā pēc uzliktā soda beigām (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Kozłowski, 45. punkts; lietā Wolzenburg, 62. un 67. punkts, kā arī lietā B., 52. punkts).

71

Atbilstoši no šā sprieduma izrietošajai interpretācijai pamatlietā nedz otrā izpildes dalībvalsts, nedz arī trešā izpildes dalībvalsts nevarētu atsaukties uz minētajām normām, lai saskaņā ar pamatlēmuma 28. panta 3. punkta pirmās daļas d) apakšpunktu iebilstu pret pieprasītās personas vēlāku izdošanu, tādēļ ka šī persona nav nedz šo dalībvalstu rezidents, nedz to pilsonis, un arī nepaliek to teritorijā, jo tā ir pirmās izpildes dalībvalsts pilsonis un rezidents.

72

Tomēr šim apstāklim nebūtu jāietekmē pamatlēmuma 28. panta 2. punkta interpretācija, jo šī norma – tā kā tajā ir paredzēta iepriekšēja izpildes dalībvalsts piekrišana vēlākas izdošanas gadījumā – ir vispārīgs noteikums, kas jāpiemēro neatkarīgi no katra konkrētā gadījuma apstākļiem.

73

Savienībā, kuras pamatā ir personu brīva pārvietošanās, atbilstoši kurai saskaņā ar LESD 21. panta 1. punktu katram pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties tādas dalībvalsts teritorijā, kas nav dalībvalsts, kuras pilsonis vai rezidents viņš ir, nevar tikt uzskatīts, ka obligāti un jebkādā gadījumā pastāv īpaša piesaiste pirmās izpildes dalībvalsts un pieprasītās personas starpā, jo tā var būt arī otrās vai trešās izpildes dalībvalsts – vai kādas citas dalībvalsts, kas nav iesaistīta par šo personu izdoto Eiropas apcietināšanas orderu ķēdē, – pilsonis un/vai rezidents. Tādējādi pieprasītā persona var uz laiku uzturēties pirmās izpildes dalībvalsts teritorijā, nepastāvot nozīmīgai piesaistei šai valstij, kas varētu pierādīt jebkādu integrācijas līmeni šīs valsts sabiedrībā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Kozłowski, 36., 37., 48. un 53. punkts).

74

Pat ja visos šajos gadījumos tiktu pieprasīta pirmās izpildes dalībvalsts piekrišana, šī valsts tomēr nevarētu atsaukties uz pamatlēmuma 4. panta 6. punktu un 5. panta 3. punktu. Tādējādi atklājas, ka no šo normu teksta izriet, ka pieprasītajai personai nav iespējams izciest sodu dalībvalstī, kuras rezidents vai pilsonis tā ir.

75

Turklāt ir jāatgādina, ka tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā, kad pieprasītā persona ir pirmās izpildes dalībvalsts rezidents vai pilsonis, šī dalībvalsts vienmēr var atsaukties uz pamatlēmuma 4. panta 6. punktu un 5. panta 3. punktu, paužot savu nostāju gan par pirmo, gan par otro pieprasījumu šīs personas nodošanai. Šādā gadījumā attiecīgajai personai attiecīgi būtu vai nu jāpaliek pirmajā izpildes dalībvalstī, vai – atbilstoši 5. panta 3. punkta nosacījumam – tā būtu jānosūta atpakaļ uz šo valsti, vai arī tai būtu jāpaliek otrajā izpildes dalībvalstī.

76

Visbeidzot, ir jānorāda, ka iepriekš izklāstīto analīzi neatspēko Somijas un Francijas valdību tiesas sēdē paustais, ka pamatlēmuma 27. un 28. pantā nostiprinātajiem noteikumiem ir fundamentāla nozīme, ko pierādot gan tas, ka šīs normas nebija ietvertas sākotnējā Komisijas priekšlikumā (Priekšlikums Padomes Pamatlēmumam par Eiropas apcietināšanas orderi un nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (COM (2001) 522, galīgā redakcija)), gan arī šo pantu 1. punktu saturs, kuros ir noteikts, ka, pat ja dalībvalstis iepriekš ir atteikušās no šīm normām, izpildu tiesu iestādes savos lēmumos par nodošanu tās var izmantot citādāk.

77

Tātad, kaut arī – kā ticis norādīts arī šī sprieduma 64. un 65. punktā – minētais 27. un 28. pantā dalībvalstīm ir paredzētas atsevišķas precīzas kompetences Eiropas apcietināšanas ordera izpildē, šīs normas – tā kā tajās ir ietvertas atkāpes no šī pamatlēmuma 1. panta 2. punktā nostiprinātā savstarpējās atzīšanas principa – nevar tikt interpretētas tādējādi, ka ar tām tiktu likvidēts pamatlēmuma mērķis, proti, veicināt un paātrināt nodošanas procedūras dalībvalstu tiesu iestāžu starpā, pamatojoties uz savstarpējo uzticēšanos, kurai būtu jābūt to starpā. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka izpildes tiesu iestādēm – kā izriet no pamatlēmuma 28. panta 3. punkta – principā ir jādod sava piekrišana vēlākai izdošanai. Tikai tad, ja ir izpildīti šī pamatlēmuma 3.–5. pantā uzskaitītie nosacījumi, šīs iestādes var dot piekrišanu vai attiecīgi tām ir jāatsakās to darīt.

78

Turklāt pamatlēmuma 28. panta 2. punktā paredzētajai izpildes dalībvalsts piekrišanai nav piešķirams tāds nozīmīgums, kādu tai vēlas piešķirt Somijas un Francijas valdības, jo atbilstoši šī paša 2. punkta a) apakšpunktam pietiek ar vienkāršu attiecīgās personas piekrišanu tās vēlākai izdošanai, lai vairs nepastāvētu pienākums saņemt piekrišanu no izpildes dalībvalsts.

79

No tā izriet, ka tādā gadījumā, kāds ir aplūkojams pamatlietā, pamatlēmuma 28. panta 2. punktā paredzētā piekrišana tādas personas izdošanai, kura ir M. West situācijā, ir jādod vienīgi otrajai izpildes dalībvalstij, proti, Ungārijai. Tā kā šo piekrišanu šajā gadījumā trešā izpildes dalībvalsts ir pieprasījusi un saņēmusi, šīs pēdējās dalībvalsts tiesu iestādēm ir jāveic attiecīgās personas nodošana, ja vien šīs iestādes nevēlas atsaukties uz kādu no pamatlēmuma 3.–5. pantā minētajiem noteikumiem, kas tām ir jāizvērtē, ņemot vērā pamatlietas apstākļus.

80

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka pamatlēmuma 28. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka gadījumā, kad uz personu attiecas vairākas nodošanas procedūras dalībvalstu starpā, pamatojoties uz secīgiem Eiropas apcietināšanas orderiem, šīs personas vēlākai nodošanai dalībvalstij, kas nav dalībvalsts, kura veikusi tās pēdējo nodošanu, ir nepieciešama tikai tās dalībvalsts piekrišana, kas veikusi šo pēdējo nodošanu.

81

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kas grozīts ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI, 28. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka gadījumā, kad uz personu attiecas vairākas nodošanas procedūras dalībvalstu starpā, pamatojoties uz secīgiem Eiropas apcietināšanas orderiem, šīs personas vēlākai nodošanai dalībvalstij, kas nav dalībvalsts, kura veikusi tās pēdējo nodošanu, ir nepieciešama tikai tās dalībvalsts piekrišana, kas veikusi šo pēdējo nodošanu.