—

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek, J. Vláčil un D. Hadroušek, pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz M. Russo, avvocato dello Stato,

—

Nīderlandes valdības vārdā – B. Koopman un C. Wissels, pārstāves,

—

Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer un P. Cede, pārstāvji,

—

Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk un K. Ahlstrand‑Oxhamre, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – R. Troosters un Z. Malůšková, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2005. gada 24. februāra Pamatlēmuma 2005/214/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz finansiālām sankcijām (OV L 76, 16. lpp.), kas grozīts ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI (OV L 81, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatlēmums”), 1. panta a) punkta iii) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar izpildes procedūru par Čehijas Republikas pilsonim M. Baláž uzliktā naudas soda par ceļu satiksmes pārkāpumu, kuru tas izdarījis Austrijā, piedziņu.

3

Pamatlēmuma preambulas 1., 2., 4. un 5. apsvērumā ir paredzēts:

[..]

4

Pamatlēmuma 1. pantā ar nosaukumu “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā pamatlēmumā:

5

Pamatlēmuma 3. pantā ar virsrakstu “Pamattiesības” ir paredzēts:

“Šis pamatlēmums negroza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kas noteikti [ES] Līguma 6. pantā.”

6

Pamatlēmuma 4. panta 1. punktā ir paredzēta lēmuma pārsūtīšana kopā ar apliecību, kas izveidota atbilstoši šī pamatlēmuma pielikumā ietvertam paraugam, “tai dalībvalstij, kurā fiziskai vai juridiskai personai, pret kuru ir izvirzīts lēmums, ir īpašums vai ienākumi, kurā tai ir pastāvīgā dzīvesvieta vai, juridiskas personas gadījumā, juridiskā adrese”.

7

Pamatlēmuma 5. pantā ar nosaukumu “Piemērošanas joma” ir uzskaitīti pārkāpumi, attiecībā uz kuriem lēmumi tiek atzīti un izpildīti atbilstoši Pamatlēmumam. It īpaši šī 5. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šādi nodarījumi, ja izdevējā valstī tie ir sodāmi un kā tos definē izdevējas valsts tiesību akti, saskaņā ar šā pamatlēmuma noteikumiem un nepārbaudot nodarījuma abpusējo sodāmību, ir pamats lēmumu atzīšanai un izpildei:

[..]

8

Pamatlēmuma 6. pantā ar nosaukumu “Lēmumu atzīšana un izpilde” ir noteikts:

“Izpildes valsts kompetentās iestādes atzīst lēmumu, kas nosūtīts saskaņā ar 4. pantu, nepieprasot izpildīt nekādas papildu formalitātes, un tūlīt veic visus tā izpildei vajadzīgos pasākumus, ja vien kompetentā iestāde nenolemj atsaukties uz kādu no 7. pantā paredzētajiem neatzīšanas vai neizpildīšanas iemesliem.”

9

Saskaņā ar Pamatlēmuma 7. panta 2. un 3. punktu:

“2.   Izpildes valsts kompetentā iestāde [..] var atteikties atzīt un izpildīt lēmumu, ja tā konstatē, ka:

[..]

[..]

[..]

3.   Gadījumos, kas minēti 1. punktā un 2. punkta c), g), i) un j) apakšpunktā, pirms izpildes valsts kompetentā iestāde nolemj neatzīt vai neizpildīt kādu lēmumu, tā apspriežas ar izdevējas valsts kompetento iestādi, izmantojot jebkurus piemērotus līdzekļus, un attiecīgā gadījumā lūdz tai nekavējoties sniegt jebkādu vajadzīgu informāciju.”

10

Pamatlēmuma 20. panta 3. un 8. punktā ir paredzēts:

“3.   Katra dalībvalsts var nepiekrist atzīt vai izpildīt lēmumu, ja 4. pantā minētā apliecība rada aizdomas, ka varētu būt pārkāptas Līguma 6. pantā paredzētās pamattiesības vai tiesību pamatprincipi. Piemēro 7. panta 3. punktā minēto procedūru.

[..]

8.   Jebkura dalībvalsts, kas kalendārā gada laikā ir piemērojusi 3. punktu, nākamā kalendārā gada sākumā informē Padomi un Komisiju par gadījumiem, uz kuriem attiecināti iemesli lēmumu neatzīšanai un neizpildīšanai, kas uzskatīti minētajā noteikumā.”

11

Čehijas Republikas likumi paredz citas dalībvalsts tiesā uzlikto finansiālo sankciju atzīšanu un izpildi atbilstoši Kriminālprocesa kodeksam. Šī kodeksa 460.o panta 1. punktā, redakcijā, kas bija piemērojama dienā, kad tika pieņemti Čehijas Republikas tiesu spriedumi pamatlietā (turpmāk tekstā – “Kriminālprocesa kodekss”), bija noteikts:

“Šīs daļas noteikumi ir jāpiemēro atzīšanas un izpildes procedūrai attiecībā uz galīgo spriedumu krimināllietā vai par citu pārkāpumu, vai arī attiecībā uz minētā sprieduma pamata pieņemtu nolēmumu, ja tas ir pieņemts saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem [..],

[..]

ja to pieņēmusi Čehijas Republikas tiesa krimināllietā [..] vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts tiesa krimināllietā, vai šādas valsts administratīvā iestāde, ar nosacījumu, ka administratīvās iestādes lēmumu attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu vai citu pārkāpumu var pārsūdzēt tiesā, kam ir īpaša jurisdikcija krimināllietās [..].”

12

Kriminālprocesa kodeksa 460.r pantā ir noteikts:

“(1)   Pēc tam, kad prokurors iesniedzis rakstveida paskaidrojumus, Krajský soud [rajona tiesa] atklātā tiesas sēdē pieņem spriedumu, vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts lēmums par finansiālu sankciju vai naudas sodu, ko tai iesniegusi tās valsts kompetentā iestāde, tiek atzīts un izpildīts vai arī to tiek atteikts atzīt un izpildīt. Spriedums tiek paziņots attiecīgajai personai un prokuroram.

[..]

(3)   Krajský soud atsaka citas Savienības dalībvalsts tiesas nolēmuma atzīšanu un izpildi [..] finansiālu sankciju un naudas sodu jomā, kas paredzēta 1. punktā, ja

[..]

[..]

(4)   Ja tiek konstatēts, ka pastāv pamats noraidīt citas Eiropas Savienības dalībvalsts tiesas nolēmuma atzīšanu un izpildi [..] 3. punkta c) vai i) apakšpunktā norādītajā finansiālo sankciju un naudas sodu jomā, Krajský soud, pirms tiek pasludināta šāda nolēmuma atzīšanas un izpildes noraidīšana, lūdz valsts, kurā ir pieņemts nolēmums, kura atzīšana un izpilde tiek lūgta, kompetento iestāžu viedokli, tostarp, lai iegūtu visu savam nolēmumam nepieciešamo informācijas kopumu, vajadzības gadījumā Krajský soud var lūgt šīm kompetentajām iestādēm iesniegt papildu nepieciešamos dokumentus un informāciju, nenorādot termiņu.”

13

Austrijas tiesību sistēmā tiek nošķirti nodarījumi, ar ko pārkāpj “administratīvās tiesības”, un tie, ar ko pārkāpj “krimināltiesības”. Abos gadījumos pārkāpumos apsūdzēto personu lietas izskata tiesā.

14

Administratīvo pārkāpumu procesu regulē 1991. gada Administratīvo sodu likums (Verwaltungsstrafgesetz 1991, BGBl. 52/1991; turpmāk tekstā – “VStG”). Šos pārkāpumus pirmajā instancē izskata Bezirkshauptmannschaft (rajona administratīvā iestāde; turpmāk tekstā – “BHM”). Pēc tam, kad šajā administratīvajā iestādē visi tiesību aizsardzības līdzekļi ir izmantoti, Unabhängiger Verwaltungssenat in den Ländern [Neatkarīgajam administratīvajam senātam pavalstīs] (turpmāk tekstā – “Unabhängiger Verwaltungssenat”) ir jurisdikcija kā apelācijas tiesai.

15

Ar 2011. gada 19. janvāra vēstuli BHM Kufstein nosūtīja Krajský soud v Ústí nad Labem (Ústí nad Labem rajona tiesa, Čehijas Republika) lūgumu atzīt un izpildīt tās 2010. gada 25. marta spriedumu, ar kuru M. Baláž noteiktas finansiālas sankcijas par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu. Vēstulē bija ietverta Pamatlēmuma 4. pantā paredzētā apliecība čehu valodā un “lēmums par notiesāšanu” (“Strafverfügung”).

16

No šiem dokumentiem izriet, ka 2009. gada 22. oktobrīM. Baláž, kurš vadīja kravas transportlīdzekli ar puspiekabi, kas bija reģistrēts Čehijas Republikā, Austrijā nebija ievērojis ceļu zīmi “Piekļuve liegta transportlīdzekļiem, kuru svars pārsniedz 3,5 tonnas”. Tādēļ viņam tika piespriests samaksāt naudas sodu EUR 220 apmērā, kā arī piespriesta brīvības atņemšana 60 stundu apmērā, ja naudas sods netiktu nomaksāts noteiktajā termiņā.

17

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, apliecībā, kuru izdevusi BHM Kufstein, tika norādīts, ka attiecīgais spriedums ir izdevējas valsts iestādes, kas nav tiesa, lēmums, kas pieņemts saistībā ar darbību, kura ir sodāma atbilstoši izdevējas valsts tiesībām, ciktāl ar to ir pārkāptas tiesību normas. Turklāt minētajā apliecībā bija norādīts, ka attiecīgajai personai bija iespēja celt prasību tiesā, kurai ir īpaša jurisdikcija krimināllietās.

18

Saskaņā ar šajā pašā apliecībā sniegtajām norādēm šis spriedums kļuva galīgs un izpildāms 2010. gada 17. jūlijā. M. Baláž minēto spriedumu nav apstrīdējis, lai arī viņš atbilstoši izdevējas valsts tiesībām tika informēts par savām tiesībām celt prasību personīgi vai ar pārstāvja starpniecību, kurš tiktu noteikts vai piešķirts atbilstoši valsts tiesībām.

19

Krajský soud v Ústí nad Labem2011. gada 17. maijā noteica atklātu tiesas sēdi, lai izskatītu BHM Kufstein iesniegto lūgumu. Šajā tiesas sēdē tostarp tika konstatēts, ka BHM Kufstein pieņemto lēmumu par notiesāšanu [“Strafverfügung”] M. Baláž2010. gada 2. jūlijā paziņoja Okresní soud v Teplicích (Teplicičas apgabala tiesa, Čehijas Republika) čehu valodā un tajā bija ietverta iespēja apstrīdēt šo spriedumu mutvārdos vai rakstveidā, tostarp elektroniski, divu nedēļu laikā, skaitot no tā paziņošanas brīža, kā arī iespēja pārsūdzībā iesniegt pierādījumus savai aizstāvībai un celt apelācijas sūdzību Unabhängiger Verwaltungssenat.

20

Tiesvedības iznākumā, konstatējot, ka M. Baláž nav cēlis viņam pieejamo prasību (“Einspruch”), Krajský soud v Ústí nad Labem pasludināja spriedumu, ar kuru minētais spriedums tika atzīts, un atzina to par izpildāmu Čehijas Republikas teritorijā.

21

2011. gada 6. jūnijāM. Baláž pārsūdzēja šo spriedumu Vrchní soud v Praze (Prāgas Augstākā tiesa, Čehijas Republika). Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, viņš tostarp norādīja, pirmkārt, ka BHM Kufstein izsniegtajā apliecībā ietvertie dati varēja tikt apstrīdēti un, otrkārt, ka tās spriedums nevar tikt izpildīts, ciktāl tas nevar būt par prasības priekšmetu tiesā, kurai ir īpaša jurisdikcija krimināllietās. M. Baláž uzskata, ka saskaņā ar Austrijas tiesisko regulējumu prasību par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu var celt tikai Unabhängiger Verwaltungssenat un tādējādi ar to netiek ļauts celt prasību tiesā, kurai ir īpaša jurisdikcija krimināllietās.

22

Šajā saistībā Vrchní soud v Praze ir jāizvērtē, vai BHM Kufstein veiktais pasākums ir spriedums Kriminālprocesa kodeksa 460.o panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, un attiecīgi – vai tas ir spriedums Pamatlēmuma 1. panta a) punkta iii) apakšpunkta izpratnē. Apstiprinošas atbildes gadījumā tai būs jānosaka, vai ir izpildīti nosacījumi tā atzīšanai un izpildei Čehijas Republikā.

23

Šādos apstākļos Vrchní soud v Praze nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Uzdodot savu pirmo jautājumu un otrā jautājuma a) un b) punktu, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai jēdziens “tiesa, kam ir īpaša jurisdikcija krimināllietās” Pamatlēmuma 1. panta a) punkta iii) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē kā Savienības tiesību autonoms jēdziens, un apstiprinošas atbildes gadījumā – kādiem kritērijiem ir nozīme šajā ziņā. Tā arī jautā, vai šim jēdzienam atbilst Unabhängiger Verwaltungssenat.

25

Šajā ziņā, pretēji tam, ko norāda Nīderlandes un Zviedrijas valdības un kā to ir norādījusi arī ģenerāladvokāte savu secinājumu 44. punktā, ir jāprecizē, ka jēdzienu “tiesa, kam ir īpaša jurisdikcija krimināllietās” nevar vērtēt katra dalībvalsts atsevišķi.

26

No Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības izriet, ka, ciktāl Pamatlēmuma 1. panta a) punkta iii) apakšpunktā nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām saistībā ar jēdzienu “tiesa, kam ir īpaša jurisdikcija krimināllietās”, šis jēdziens, kurš ir izšķirošs, nosakot Pamatlēmuma piemērošanas jomu, pieprasa autonomu un vienveidīgu interpretāciju visā Savienībā, kas ir jāmeklē, ņemot vērā tiesību normas, kurā tas ir iekļauts, kontekstu un šī pamatlēmuma mērķi (pēc analoģijas skat. 2008. gada 17. jūlija spriedumu lietā C-66/08 Kozłowski, Krājums, I-6041. lpp., 41. un 42. punkts, kā arī 2010. gada 16. novembra spriedumu lietā C-261/09 Mantello, Krājums, I-11477. lpp., 38. punkts).

27

Kā it īpaši izriet no Pamatlēmuma 1. un 6. panta, kā arī tā preambulas 1. un 2. apsvēruma, tā mērķis ir ieviest efektīvu mehānismu tādu lēmumu pārrobežu atzīšanai un izpildei, ar kuriem fiziskai vai morālai personai tiek noteikta galīgā finansiālā sankcija, jo ir veikts kāds no tā 5. pantā uzskaitītajiem pārkāpumiem.

28

Protams, ja Pamatlēmuma 4. pantā minētā apliecība, kas ir pievienota spriedumam par finansiālu sankciju, rada aizdomas, ka varētu būt pārkāptas ES līguma 6. pantā noteiktās pamattiesības vai tiesību pamatprincipi, izpildes valsts kompetentās iestādes var atteikties atzīt un izpildīt šādu lēmumu, ja ir kāds no Pamatlēmuma 7. panta 1. un 2. punktā uzskaitītajiem neatzīšanas un neizpildes pamatiem, kā arī saskaņā ar tā 20. panta 3. punktu.

29

Ņemot vērā to, ka savstarpējās atzīšanas princips, kas ir Pamatlēmuma sistēmas pamatā, saskaņā ar tā 6. pantu nosaka, ka dalībvalstīm principā ir jāatzīst spriedums, ar kuru tiek noteikta finansiāla sankcija un kurš ir nosūtīts atbilstoši Pamatlēmuma 4. pantam, nepieprasot citas formalitātes, un nekavējoties jāveic visi nepieciešamie pasākumi tā izpildei, pamati šāda lēmuma atzīšanas vai izpildes atteikšanai ir jāinterpretē sašaurināti (pēc analoģijas skat. 2013. gada 29. janvāra spriedumu lietā C‑396/11 Radu, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šāda interpretācija ir jāpiemēro vēl jo vairāk tādēļ, ka savstarpējo uzticību starp dalībvalstīm, kas ir Savienības tiesu iestāžu sadarbības stūrakmens, papildina atbilstošas garantijas. Šajā saistībā atbilstoši Pamatlēmuma 20. panta 8. punktam ir jāuzsver, ka dalībvalsts, kas kalendārā gada laikā ir piemērojusi Pamatlēmuma 7. panta 3. punktu, nākamā kalendārā gada sākumā informē Padomi un Komisiju par gadījumiem, uz kuriem attiecināti iemesli lēmumu neatzīšanai un neizpildīšanai, kas uzskatīti šajā noteikumā.

31

Ja izpildes valsts kompetentajai iestādei ir šaubas par to, vai attiecīgajā gadījumā ir izpildīti iepriekš minētie nosacījumi lēmuma, ar kuru ir noteiktas attiecīgās finansiālās sankcijas, atzīšanai, tā var pieprasīt papildu informāciju no izdevējas valsts kompetentās iestādes, pirms tā izdara secinājumus no vērtējumiem, kas izriet no šīs pēdējās minētās iestādes sniegtās atbildes (šajā ziņā attiecībā uz Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmumu 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV L 190, 1. lpp.) skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Mantello, 50. punkts).

32

Šādā regulējuma kontekstā, lai interpretētu Pamatlēmuma 1. panta a) punkta iii) apakšpunktā ietverto jēdzienu “tiesa”, ir jāpamatojas uz Tiesas izstrādātiem kritērijiem, lai izvērtētu, vai iestādei, kas iesniedz prejudiciālu jautājumu, ir “tiesas” īpašības LESD 267. panta izpratnē. Šajā ziņā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Tiesa ņem vērā vairāku faktoru kopumu, kā, piemēram, vai iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, vai tiesvedība tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas, kā arī vai tā ir neatkarīga (pēc analoģijas skat. 2011. gada 14. jūnija spriedumu lietā C-196/09 Miles u.c., Krājums, I-5105. lpp., 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

Attiecībā uz vārdkopu “īpaša jurisdikcija krimināllietās” ir taisnība, ka Pamatlēmums tika pieņemts, pamatojoties uz LES 31. panta a) punktu un 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās.

34

Tomēr saskaņā ar Pamatlēmuma 5. panta 1. punktu tā piemērošanas jomā ietilpst pārkāpumi saistībā ar “rīcību, kas ir ceļu satiksmes noteikumu pārkāpums”. Taču šādi pārkāpumi dažādās dalībvalstīs netiek aplūkoti vienādi, dažās no tām tie tiek kvalificēti kā administratīvi pārkāpumi, savukārt citās tie tiek uzskatīti par kriminālpārkāpumu.

35

No tā izriet, ka, lai nodrošinātu Pamatlēmuma lietderīgu iedarbību, jāveic vārdkopas “īpaša jurisdikcija krimināllietās” interpretācija, kuru veicot nav nozīmes tam, kā pārkāpumi tiek kvalificēti dalībvalstīs.

36

Lai to izdarītu, ir nepieciešams, lai kompetentā tiesa Pamatlēmuma 1. panta a) punkta iii) apakšpunkta izpratnē piemērotu procedūru, kurā tiktu apvienotas kriminālprocesa būtiskās īpašības, tomēr netiek pieprasīts, lai šai tiesai būtu jurisdikcija tikai krimināllietās.

37

Lai izvērtētu, vai tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, Unabhängiger Verwaltungssenat var uzskatīt par tiesu, kurai ir īpaša jurisdikcija krimināllietās Pamatlēmuma izpratnē, vispārēji jāizvērtē vairāki objektīvi apstākļi, kas raksturo šo iestādi un tās darbību.

38

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, kā to pamatoti uzsver iesniedzējtiesa, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka tādai iestādei, kāda ir Unabhängiger Verwaltungssenat, ir visas nepieciešamās īpašības, lai tai tiktu atzīts tiesas statuss LESD 267. panta izpratnē (1999. gada 4. marta spriedums lietā C-258/97 HI, Recueil, I-1405. lpp., 18. punkts).

39

Turklāt, kā tas izriet no informācijas, kuru sniegusi Austrijas valdība gan rakstveida, gan mutvārdu apsvērumos, pat ja Unabhängiger Verwaltungssenat formāli ir izveidota kā neatkarīga administratīva palāta, saskaņā ar VStG 51. panta 1. punktu tai tomēr ir jurisdikcija tostarp kā apelācijas instancei administratīvo pārkāpumu lietā un, tostarp saistībā ar ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem. Šī tiesību aizsardzības līdzekļa ietvaros, kuram ir apturošs raksturs, tai ir pilna jurisdikcija un tā piemēro krimināltiesībām raksturīgu procesu, kurā ir jāievēro šī sprieduma 40. punktā uzskaitītās kriminālprocesuālās garantijas.

40

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka piemērojamo procesuālo garantiju vidū ir, piemēram, VStG 1. pantā paredzētais princips “nulla poena sine lege”, VStG 3. un 4. pantā paredzētais princips par apsūdzību tikai vainas vai krimināltiesiskās atbildības gadījumā un VStG 19. pantā paredzētais princips par soda atbilstību atbildībai un faktiem.

41

Tādējādi Unabhängiger Verwaltungssenat ir jākvalificē kā “tiesa, kurai ir īpaša jurisdikcija krimināllietās”, Pamatlēmuma 1. panta a) punkta iii) apakšpunkta izpratnē.

42

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu un uz otrā jautājuma a) un b) punktu ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 1. panta a) punkta iii) apakšpunktā minētais jēdziens “tiesa, kurai ir īpaša jurisdikcija krimināllietās” ir Savienības tiesību autonoms jēdziens un tas ir jāinterpretē tādējādi, ka šim jēdzienam atbilst ikviena tiesa, kas ievēro kriminālprocesa būtiskās īpašības. Unabhängiger Verwaltungssenat atbilst šiem kritērijiem, un tādējādi ir jāuzskata, ka tā atbilst minētajam jēdzienam.

43

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu un otrā jautājuma a) un b) daļu sniegto atbildi, uz otrā jautājuma c) daļu nav jāatbild.

44

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmuma 1. panta a) punkta iii) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ir jāuzskata, ka personai ir bijusi iespēja celt prasību tiesā, kurai ir īpaša jurisdikcija krimināllietās, gadījumā, ja tai pirms prasības celšanas bija jāievēro pirmstiesas administratīvais process un ja šajā saistībā kompetentās tiesas veiktās pārbaudes raksturam un apmēram ir nozīme, atzīstot un izpildot spriedumu, ar kuru ir noteiktas finansiālas sankcijas.

45

Pirmkārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai tiesības celt prasību tiek garantētas, lai gan ir pienākums sākotnēji ievērot administratīvo procedūru, pirms lietu izskata tiesa, kurai ir īpaša jurisdikcija krimināllietās Pamatlēmuma izpratnē, ir jāuzsver, kā to dara iesniedzējtiesa un visi lietas dalībnieki, kuri ir iesnieguši apsvērumus Tiesā, ka Pamatlēmuma 1. panta a) punkta iii) apakšpunktā nav noteikta prasība, lai lieta tiktu tieši nodota šādai tiesai.

46

Pamatlēmums ir piemērojams arī finansiālajām sankcijām, kuras nosaka administratīvās iestādes. Tādējādi, kā to pamatoti uzsver Nīderlandes valdība, ņemot vērā dalībvalstu tiesu sistēmu īpatnības, var tikt pieprasīts, lai tiktu piemērots pirmstiesas administratīvais posms. Tomēr piekļuvei tiesai, kurai ir īpaša jurisdikcija krimināllietās, Pamatlēmuma izpratnē nevar paredzēt nosacījumus, kas to padarītu neiespējamu vai pārmērīgi to apgrūtinātu (pēc analoģijas skat. 2011. gada 28. jūlija spriedumu lietā C-69/10 Samba Diouf, Krājums, I-7151. lpp., 57. punkts).

47

Otrkārt, attiecībā uz tiesas, kurā var vērsties, veiktās pārbaudes apmēru un raksturu, šai tiesai ir jābūt pilnībā kompetentai, lai izskatītu lietu, gan attiecībā uz faktisko apstākļu juridisko izvērtējumu, tostarp iespējamību izvērtēt pierādījumus, gan noteikt attiecīgās personas atbildību, balstoties uz šo pamatu, kā arī noteikt piemērotu sodu.

48

Treškārt, tas, ka attiecīgā persona nav cēlusi prasību un attiecīgi atbilstošā finansiālā sankcija ir kļuvusi galīga, neietekmē Pamatlēmuma 1. panta a) punkta iii) apakšpunkta piemērojamību, jo atbilstoši šai tiesību normai pietiek ar to, ka attiecīgajai personai “ir bijusi iespēja” iesniegt lietu izskatīšanai tiesā, kam ir īpaša jurisdikcija krimināllietās.

49

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 1. panta a) punkta iii) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ir jāuzskata, ka personai ir bijusi iespēja celt prasību tiesā, kurai ir īpaša jurisdikcija krimināllietās, gadījumā, ja tai pirms prasības celšanas bija jāievēro pirmstiesas administratīvā procedūra. Šādai tiesai ir jābūt pilnīgai jurisdikcijai lietas izskatīšanai attiecībā gan uz juridisko izvērtējumu, gan faktiskajiem apstākļiem.

50

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: