1.

Igaunijas un Latvijas 2007.–2013. gada programma ir pārrobežu sadarbības programma, kas tiek realizēta Eiropas teritoriālās sadarbības aizbildnībā. Tartu Ringkonnakohus (Tartu Apelācijas tiesa, Igaunija) vaicā, vai absolūts aizliegums iesniegt pārbaudei tiesā lēmumu, ar ko atteikts finansēt projektu un ko pieņēmusi Programmas uzraudzības komiteja (turpmāk tekstā – “Uzraudzības komiteja”), atbilst ES tiesībām. Uzraudzības komitejas programmas rokasgrāmata (turpmāk tekstā – “Programmas rokasgrāmata”) izslēdz jebkādus tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret tās lēmumiem. Programma tiek pārvaldīta saskaņā ar administratīvu vienošanos, kas noslēgta starp divām dalībvalstīm, Igauniju un Latviju, kopā ar Igaunijas Iekšlietu ministriju.

2.

Konkrētāk, valsts tiesa vaicā par aizlieguma atbilstību Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999 ( 2 ), 63. panta 2. punktam, lasot to kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, kas aizsargā tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu.

3.

Valsts tiesa arī vēlas zināt, vai Eiropas Savienības Vispārējai tiesai vai valsts tiesai ir jurisdikcija izskatīt un izlemt prasības pret Uzraudzības komitejas lēmumiem. Šis jautājums ir cieši saistīts ar jautājumu par to, vai Uzraudzības komitejas lēmumu var uzskatīt par Eiropas Savienības struktūras tiesību aktu LESD 263. panta izpratnē.

4.

Izskatāmo lietu sarežģī atbalsta Eiropas teritoriālās sadarbības jomā piešķiršanas daudzpakāpju raksturs. No iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu skaidri neizriet, vai atbilstoši Igaunijas tiesībām Uzraudzības komitejas lēmums noraidīt MTÜ Liivimaa Lihaveis pieteikumu ir juridiski saistošs lēmums, kas pakļauts tiesas kontrolei, vai arī šāda veida lēmumus pieņem vēlākā procesa posmā, piemēram, programmas vadošā iestāde. Turklāt, lai gan Igaunijas un Latvijas programma 2007.–2013. gadam ir ES programma, nenovēršami katrā dalībvalstī būs tiesas pārbaudes sistēmas atšķirības, kas piemērojamas tās īstenošanai.

5.

Lai gan ir šie sarežģījumi, ES tiesību pamatprincips ir tāds, ka, kaut arī principā attiecīgās personas statuss un tiesiskās intereses celt prasību tiesā ir jānosaka valsts tiesībās, ES tiesības tomēr ietver prasību, lai valsts tiesību akti neaizskartu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ( 3 ). Dalībvalstīm ir jāparedz tiesību aizsardzības līdzekļu un procesuālā sistēma, lai nodrošinātu šo tiesību ievērošanu ( 4 ). Pamatojoties uz šo imperatīvu, es apskatīšu Tartu Ringkonnakohus uzdotos jautājumus.

6.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1083/2006 2. panta 1. punktu Igaunijas un Latvijas programma 2007.–2013. gadam ir “darbības programma”. Turklāt kā teritoriālās sadarbības projektu, kurā iesaistīta vairāk nekā viena dalībvalsts, to reglamentē arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regula (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un kas atceļ Regulu (EK) Nr. 1783/1999 ( 5 ).

7.

Darbības programma tika pieņemta ar Komisijas 2007. gada 21. decembra Lēmumu C(2007) 6603 ( 6 ) un tika izstrādāta ar mērķi veicināt Eiropas teritoriālo sadarbību. Tā saņem Kopienas atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (turpmāk tekstā – “ERAF”).

8.

Eiropas Reģionālās attīstības fonda programmās pamata pārvaldības struktūra paredzēta Regulas Nr. 1083/2006 59. panta 1. punktā, kurā ir noteikts, ka katrai darbības programmai dalībvalsts ieceļ vadošo iestādi, sertifikācijas iestādi un revīzijas iestādi. Tomēr Regulas Nr. 1083/2006 59. panta 5. punktā ir noteikts, ka īpaši noteikumi pārvaldībai un kontrolei ir paredzēti Regulā Nr. 1080/2006 par darbības programmām, uz ko attiecas Eiropas teritoriālā sadarbība.

9.

Regulas Nr. 1083/2006 60. pantā ir noteiktas vadošās iestādes funkcijas, kurai jāatbild par darbības programmas vadību un īstenošanu saskaņā ar pareizas finanšu vadības principu. Vadošā iestāde tostarp ir atbildīga par to, lai nodrošinātu, ka darbības tiek izraudzītas finansēšanai saskaņā ar kritērijiem, ko piemēro darbības programmai, un ka tās atbilst piemērojamām Kopienas un valsts tiesību normām visā to īstenošanas periodā. Vadošajai iestādei ir jāvada uzraudzības komitejas darbs un jānodrošina tā ar dokumentiem, kas vajadzīgi, lai ļautu uzraudzīt darbības programmas īstenošanas kvalitāti, ņemot vērā tās īpašos mērķus.

10.

Ar Regulas Nr. 1083/2006 63. pantu, kas ir citēts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu kā attiecīgā ES tiesību norma, tiek izveidota uzraudzības komiteja. Saskaņā ar to katrai dalībvalstij tiek dots laiks, kurā jāizveido katras darbības programmas uzraudzības komiteja, vienojoties ar vadošo iestādi. Vairākām darbības programmām var izveidot vienu uzraudzības komiteju. Lai veiktu savus uzdevumus saskaņā ar šo regulu, katrai uzraudzības komitejai ir pienākums izstrādāt savu reglamentu atbilstīgi attiecīgās dalībvalsts institucionālajai, tiesību un finanšu sistēmai un to pieņem, vienojoties ar vadošo iestādi ( 7 ).

11.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1083/2006 70. panta 1. punkta a) apakšpunktu dalībvalsts ir atbildīga par darbības programmu vadību un kontroli.

12.

Par īpašiem noteikumiem, kas piemērojami teritoriālās sadarbības programmām, Regulas Nr. 1080/2006 14. pantā noteikts, ka dalībvalstis, kas piedalās darbības programmā, ieceļ vienu vadošo iestādi, vienu sertifikācijas iestādi un vienu revīzijas iestādi un revīzijas iestāde atrodas vadošās iestādes dalībvalstī. Vadošajai iestādei, apspriežoties ar programmas teritorijā pārstāvētajām dalībvalstīm, jāizveido kopējs tehniskais sekretariāts. Tam jāpalīdz vadošajai iestādei un uzraudzības komitejai izpildīt to attiecīgos pienākumus. Ikviena dalībvalsts, kas piedalās darbības programmā, ieceļ savus pārstāvjus Regulas Nr. 1083/2006 63. pantā minētajā uzraudzības komitejā.

13.

Regulas Nr. 1080/2006 15. panta 1. punktā tostarp ir paredzēts, ka vadošā iestāde, neskaitot izņēmuma gadījumus, veic Regulas Nr. 1083/2006 60. pantā paredzētos pienākumus.

14.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1080/2006 19. panta 3. punktu papildus Regulas Nr. 1083/2006 65. pantā minētajiem uzdevumiem uzraudzības komiteja vai tai pakļauta vadības komiteja atbild par darbību atlasi.

15.

Lai īstenotu Igaunijas un Latvijas programmu 2007.–2013. gadam, saskaņā ar kopēju nolīgumu starp abām valdībām un Igaunijas Republikas Iekšlietu ministriju tika izveidota atsevišķa vadības sistēma. Vadības struktūra galvenokārt atrodas Igaunijā.

16.

Igaunijas Republikas Iekšlietu ministrija pilda vadošās iestādes (skat. Igaunijas un Latvijas programmas 2007. –2013. gadam 7.2.1. nodaļu), sertifikācijas iestādes (skat. Igaunijas un Latvijas programmas 2007. –2013. gadam 7.3.1. nodaļu) un revīzijas iestādes (skat. Igaunijas un Latvijas programmas 2007. –2013. gadam 7.4.1. nodaļu) uzdevumu. Vadošā iestāde izveido Apvienoto tehnisko sekretariātu (ATS) (Igaunijas un Latvijas programmas 2007. –2013. gadam 7.7. nodaļa), kas administrē darbības programmu.

17.

Turklāt tika izveidota arī Uzraudzības komiteja, kuras sastāvā ir septiņi locekļi gan no Latvijas, gan Igaunijas. Tas notika saskaņā ar iepriekš 15. punktā minēto vienošanos, Regulas Nr. 1080/2006 14. panta 3. punktu, Regulas Nr. 1083/2006 63. un 64. pantu un Igaunijas un Latvijas programmas 2007. –2013. gadam 7.6.2. nodaļu. Šīs iestādes lēmums tiek pārsūdzēts pamata tiesvedībā.

18.

Uzraudzības komiteja pieņēma Programmas rokasgrāmatu, kurā ietvertas pamatnostādnes par atbalsta pieteikumu sagatavošanu, kā arī par projekta īstenošanu un uzraudzību, pārskatu iesniegšanu par šo projektu un tā noslēgšanu. Igaunijas un Latvijas programmas 2007.–2013. gadam 7.6.3. nodaļā ir paredzēts, ka “Uzraudzības komiteja” izstrādā savu iekšējo reglamentu un to pieņem, vienojoties ar vadošo iestādi, savu uzdevumu izpildei saskaņā ar Vispārīgo regulu un ERAF regulu” ( 8 ).

19.

Programmas rokasgrāmatas 6.6. nodaļā ir noteikts: “UK [Uzraudzības komitejas] lēmumi nav pārsūdzami”.

20.

Igaunijas Likuma par Struktūrfondu atbalstu 2007.–2013. gadam (Perioodi 2007–2013 struktuuritoetuse seadus, StS 2007–2013) 1. panta 3. punktā ir paredzēts, ka dažādas likuma nodaļas attiecas uz strukturālās palīdzības piešķiršanu un izmantošanu, pamatojoties uz Eiropas teritoriālās sadarbības darbības programmām, kas minētas Regulas Nr. 1083/2006 3. panta 2. punkta c) apakšpunktā. Saskaņā ar Igaunijas Likuma par Struktūrfondu atbalstu 1. panta 5. punktu Likuma par administratīvo procedūru (haldusmenetluse seaduse) normas ir piemērojamas šajā likumā paredzētajām procedūrām, ņemot vērā precizējumus, kas no tām izriet ( 9 ).

21.

2010. gada februārī Igaunijas liellopu audzētāju kooperatīvs MTÜ Liivimaa Lihaveis iesniedza finansējuma pieteikumu Igaunijas un Latvijas programmas 2007.–2013. gadam projektam: “izveidot jaunu zīmolpreci, kas tiek ražota no augstvērtīgiem gaļas liellopiem, kuri tiek audzēti visdažādākajās Igaunijas un Latvijas ganībās” (turpmāk tekstā – “projekts”).

22.

MTÜ Liivimaa Lihaveis iesniegtais projekts sekmīgi izturēja pirmo atlases procesa stadiju, kurā tas tika atzīts par tehniski atbilstošu atbalstam. Pēc tam tas tika nodots tālāk kvalitatīvam novērtējumam, ko veica ATS, kas projektu sarakstu atbilstoši novērtējumam iesniedza Uzraudzības komitejā. 2010. gada 19. aprīlī ATS nosūtīja vēstuli MTÜ Liivimaa Lihaveis, informējot par to, ka tā iesniegums ir izturējis atlases procesa pirmo kārtu un ka tas pasludināts par tehniski atbilstošu atbalstam. MTÜ Liivimaa Lihaveis vēlāk tika informēts, ka ATS varētu veikt kvalitatīvu pieteikuma izvērtējumu, bet ka “galīgo lēmumu” pieņemtu Uzraudzības komiteja 2010. gada 29. jūnijā.

23.

Sēdē, kas notika 2010. gada 28. un 29. jūnijā, Uzraudzības komiteja noraidīja MTÜ Liivimaa Lihaveis atbalsta pieteikumu. Par šo Uzraudzības komitejas lēmumu MTÜ Liivimaa Lihaveis tika informēts 2010. gada 7. jūlijā ar vēstuli no ATS.

24.

Pēc sarakstes ar vadošo iestādi un Igaunijas Iekšlietu ministriju MTÜ Liivimaa Lihaveis uzsāka tiesvedību Tartu Halduskohus (Tartu Administratīvā tiesa), 2010. gada 1. novembrī lūdzot atcelt Uzraudzības komitejas lēmumu, ar ko tika noraidīts tā pieteikums, un noteikt Uzraudzības komitejai pienākumu pēc atkārtotas pieteikuma izskatīšanas pieņemt likumam atbilstošu administratīvu lēmumu.

25.

Ar 2011. gada 21. septembra rīkojumu Tartu Halduskohus noraidīja MTÜ Liivimaa Lihaveis prasību par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu ar pamatojumu, ka šis lēmums nav administratīvais akts, ko varētu pārsūdzēt administratīvajā tiesā. Igaunijas Republikas likuma par Struktūrfondu atbalstu 2007.–2013. gadam 1. panta 3. punkts kopā ar 5. punktu neļāva Igaunijas Administratīvā procesa likuma normas piemērot Igaunijas un Latvijas programmas projektiem. Atbilstoši Halduskohus konstatētajam, ņemot vērā īpašus noteikumus par lēmumu pieņemšanas procedūru, kas paredzēti programmas dokumentā, varēja secināt, ka likumdevējs bija paredzējis, ka valsts noteikumi par administratīvo procedūru nav piemērojami Uzraudzības komitejai, kas nav pārvaldes iestāde, bet ir starptautiska komisija.

26.

Turklāt Halduskohus pauda viedokli, ka, pat ja Uzraudzības komitejas lēmums tiktu klasificēts kā administratīvais akts, tas būtu iekšējs administratīvs akts un pieteikuma iesniedzējam nebūtu tiesības celt prasību pret to, jo pārsūdzētais lēmums nenodibina, neizbeidz un negroza nekādas tiesības vai pienākumus personām ārpus valsts pārvaldes.

27.

2011. gada oktobrī prasītājs par Tartu Halduskohus rīkojumu iesniedza Tartu Ringkonnakohus apelācijas sūdzību. Tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Eiropas Savienības Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28.

Manuprāt, valsts tiesai ir nepieciešama ES tiesību interpretācija divos galvenajos aspektos. Tie ir: i) kuras tiesas ir kompetentas atrisināt strīdu – vai tās ir dalībvalsts tiesas vai Eiropas Savienības Vispārējā tiesa; ii) vai, pamatojoties uz faktiem, kas redzami šajā lietā, finansējuma atteikuma izslēgšana no tiesu pārbaudes ir savienojama ar ES tiesībām?

29.

Vispirms ir jāatzīmē, ka tad, ja uz b) jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši un Igaunijas un Latvijas programmas 2007.–2013. gadam Uzraudzība komiteja būtu Savienības iestādes vai struktūras tiesību akts LESD 263. panta izpratnē, izskatīt MTÜ Liivimaa Lihaveis iesniegto prasību patiešām būtu kompetenta Eiropas Savienības Vispārējā tiesa, nevis Igaunijas tiesas, kā to pieprasa iesniedzējas valsts tiesa c) jautājumā. Tādēļ es pievēršu uzmanību juridiskajām problēmām, kas izvirzītas b) un c) jautājumā, pirms atbildēt uz a) jautājumu par Programmas rokasgrāmatas 6.6. nodaļas savienojamību ar ES tiesībām.

30.

Uzraudzības komiteja, kuras pastāvēšana paredzēta Regulā Nr. 1080/2006 un Regulā Nr. 1083/2006, ir izveidota saskaņā ar nolīguma starp Latviju un Igauniju noteikumiem. Pirmā minētā regula ir lex specialis, kas piemērojama teritoriālās sadarbības programmām ( 11 ). Arī Regulas Nr. 1080/2006 19. panta 3. punktā noteikts, ka Uzraudzības komiteja izraugās finansējamās darbības. Tas ir noteikums, kas ir galvenais strīda atrisināšanā, ņemot vērā, ka diskutējamā programma pieder pie Eiropas teritoriālās sadarbības, nevis Regulas Nr. 1083/2006 63. panta 2. punkta, lai gan uz pēdējo ir atsauce lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu a) jautājumā.

31.

Tiesas sēdē tika noskaidrots, ka šis nolīgums nav noslēgts saskaņā ar noteikumiem, kas attiecas uz starptautisko līgumu parakstīšanu un ratifikāciju. Tas, ko mēs aplūkojam, šķiet, ir instruments, kas tika raksturots kā starptautisks administratīvs nolīgums ( 12 ). Tas nav nekas neparasts, ka iestādes blakus esošās vai kaimiņvalstīs savstarpēji vienojas par konkrētu praktisku uzdevumu izpildi vai tehniskas vai administratīvas sadarbības īstenošanu, neizmantojot oficiālas līguma sastādīšanas procedūras. Šādu pasākumu tiesiskais raksturs, kas bieži ietver apvienotu vai jauktu darba grupu vai komiteju vai citu līdzīgu organizāciju izveidošanu, nav pilnīgi skaidrs saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām ( 13 ).

32.

Jebkurā gadījumā neatkarīgi no tā, kā tiek klasificēts Uzraudzības komitejas tiesiskais raksturs saskaņā ar starptautiskajām vai nacionālajām tiesībām, manuprāt, nav šaubu, ka Uzraudzības komiteja nav Eiropas Savienības iestāde vai struktūra LESD 263. panta izpratnē, kas tāpat izslēdz to no Eiropas Savienības Vispārējās tiesas jurisdikcijas.

33.

Runājot par pirmo no šīm kategorijām, Uzraudzības komiteja nepārprotami nav ES “institūcija”. Tās ir norādītas LES 13. pantā un ietver Eiropas Parlamentu, Eiropadomi, Padomi, Eiropas Komisiju, Eiropas Savienības Tiesu, Eiropas Centrālo banku un Revīzijas palātu.

34.

Tomēr LESD 263. panta pirmās daļas otrajā teikumā, kas ieviests ar Lisabonas līgumu, noteikta jauna ES primāro tiesību aktu norma, saskaņā ar kuru ES tiesas pārbauda arī to Savienības iestāžu vai struktūru tiesību aktu likumību, kuri rada tiesiskas sekas trešajām personām ( 14 ). Kā Vispārējā tiesa ir piebildusi, no LESD 263. panta 1. punkta redakcijas nevar secināt, ka ikviena struktūra, kas ietilpst un darbojas Eiropas Savienības organizatoriskajā shēmā, tikai tāpēc vien var tikt uzskatīta par Savienības struktūru iepriekš minētā panta izpratnē ( 15 ).

35.

Tādējādi, lai organizācija atbilstu šai LESD 263. panta pozīcijai, ir jābūt izpildītiem zināmiem nosacījumiem. Uzņēmumam jābūt izveidotam ar kādu ES tiesību aktu, ar ko tam piešķirts juridiskas personas statuss, un tam jābūt iekļautam ES institucionālajā un administratīvajā struktūrā, kas atspoguļota ES budžetā ( 16 ).

36.

Ir daži skaidri piemēri, kas atbilst šiem parametriem. Te es domāju struktūras, kas ir izveidotas kā ES aģentūras ar juridiskas personas statusu, piemēram, Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs ( 17 ), Kopienas Augu šķirņu birojs ( 18 ), Eiropas Aviācijas drošības aģentūra ( 19 ), Eiropas Ķimikāliju aģentūra ( 20 ). Patiešām, šie bija tieši tie organizāciju veidi, ko bija paredzēts ietvert LESD 263. pantā, kura redakcija atšķiras no EK līguma 230. panta ( 21 ). Tomēr ir dažas lietas, kas nav skaidras, piemēram, Eiropas skolu juridiskā sistēma, kas ir no Eiropas Savienības un dalībvalstu sistēmām atšķirīga sui generis sistēma ( 22 ).

37.

Tomēr citāda ir situācija ar tādu veidojumu kā Uzraudzības komiteja, ko kopīgi nodibinājusi Igaunija un Latvija, nevis ES, izmantojot ES tiesību aktu. Tāpat uzraudzības komitejai ar ES tiesību aktu nav piešķirts juridiskas personas statuss. Tai būtībā nav budžeta līnijas Eiropas Savienības vispārējā budžetā vai atsevišķa budžeta, kas noteikts ar kādu ES tiesību aktu. Drīzāk to finansē no ES un abu dalībvalstu piešķirtajiem līdzekļiem darbības programmai saskaņā ar ES tiesību aktu noteikumiem, kas reglamentē struktūrfondus. Pārsūdzēto lēmumu nevar piedēvēt Komisijai, tāpēc nevar būt ne runas par to, ka Komisija būtu īstais atbildētājs Vispārējā tiesā ( 23 ).

38.

Kā Komisija atzina tiesas sēdē, Regulas Nr. 1080/2006 14. panta 1. punktā tai skaitā noteikts, ka dalībvalstis, kas piedalās darbības programmā, nosaka vienu vadošo iestādi, vienu sertifikācijas iestādi un vienu revīzijas iestādi. Acīmredzams, ka šīs normas mērķis ir novērst visas problēmas, kas attiecas uz atbildību par ES finansējuma izmantošanu, īstenojot reģionālo fondu programmas, kurās iesaistīta vairāk nekā viena dalībvalsts.

39.

Tiesas kontroles izpratnē tas nenovēršami nozīmē, ka tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas atsevišķā vadošā iestāde, principā ir piekritīga tās lēmumu pārbaude. Manuprāt, tāds pats noteikums jāpiemēro arī attiecībā uz lēmumiem, ko pieņēmušas kopīgās programmu organizācijas, piemēram, uzraudzības komiteja un ATS, ciktāl tie patstāvīgi var radīt tiesiskas sekas.

40.

Citiem vārdiem sakot, ņemot vērā šo ES tiesību aktu interpretāciju, ir grūti paredzēt, kā Uzraudzības komiteju valsts līmenī varētu uzskatīt par ārvalsts iestādi vai starptautisku organizāciju, kas nav pakļauta nekādai tiesu kontrolei. Tas ir būtiski, jo Administratīvā procesa kodeksa 8. panta 1. punkts, šķiet, nepieļauj Igaunijas administratīvo tiesu jurisdikciju pār šāda veida organizācijām ( 24 ).

41.

Šī interpretācija neļauj rasties arī problēmām, kas attiecas uz jurisdikciju. Manuprāt, Uzraudzības komitejas locekļu jauktā valsts piederība nav šķērslis tās lēmumu pārbaudei tiesā, jo šādas pārbaudes priekšmets būtu šīs iestādes lēmums, kā noteikts piemērojamos ES tiesību aktos un programmas dokumentos. To neietekmē fakts, ka Uzraudzības komitejas lēmumus vienprātīgi pieņem komitejas delegāti no Igaunijas un Latvijas.

42.

Tādējādi es ierosinu noraidīt argumentus, ko izteikusi Latvijas valdība par to, ka tad, ja Tiesa konstatētu, ka Uzraudzības komitejas lēmumi ir pārbaudāmi tiesā, tas varētu potenciāli izraisīt zināma veida kolīziju starp Latvijas un Igaunijas tiesu administratīvo jurisdikciju, ņemot vērā, ka Uzraudzības komitejas sastāvā ir locekļi no abām valstīm. Kā norādīja Komisija tiesas sēdē, darbības programmas puses vienojās par Igaunijas jurisdikciju gan attiecībā uz finanšu sistēmu, gan iepriekš aprakstīto programmas organizāciju atrašanās vietu. Šīs detaļas ir atspoguļotas Igaunijas un Latvijas programmā 2007.–2013. gadam.

43.

Tāpēc uz prejudiciālo b) un c) jautājumu ir jāatbild kopā tādā nozīmē, ka Uzraudzības komitejas lēmumi nav Savienības iestādes vai struktūras tiesību akti LESD 263. panta izpratnē un prasību pret Uzraudzības komiteju izskatīšana un izlemšana ir dalībvalsts tiesu, nevis Eiropas Savienības Vispārējās tiesas jurisdikcijā.

44.

No politikas viedokļa šāds risinājums var radīt finansējuma pretendentiem no Latvijas sarežģītu situāciju nenovēršamo valodas problēmu un to iespējamās Igaunijas tiesību sistēmas nepārzināšanas dēļ. Žēl, ka attiecīgās dalībvalstis neapsvēra iespēju izveidot pārrobežu organizāciju, kas pārskatītu Uzraudzības komitejas finansēšanas lēmumu likumību tādā pašā veidā kā Beniluksa tiesa. Turklāt, manuprāt, nekas nevarētu traucēt dalībvalstīm vienoties, ka Latvijas tiesas ir kompetentas pārbaudīt Uzraudzības komitejas lēmumus, kas ir adresēti vienīgi Latvijas uzņēmumiem un iedzīvotājiem.

45.

Pirmkārt, ir svarīgi norādīt uz Hartas 47. pantu, kas ir diskutējamais jautājums šajā tiesvedībā. Līdzīgi kā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk tekstā – “Konvencija”) 6. panta 1. punkts, Hartas 47. pants apvieno vairākas atšķirīgas tiesības, kas ir būtiski tiesas spriešanai. Minot tikai dažus tā elementus, tās ietver tiesības uz taisnīgu un objektīvu lietas izskatīšanu, kam jānotiek saprātīgā termiņā, un efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību. No lietas materiāliem redzams, ka izspriežamais strīds attiecas uz iespējamu tiesību ierobežošanu uz lietas izskatīšanu tiesā, uzskatot, ka Programmas rokasgrāmatā noteikts vispārējs aizliegums izspriest diskutējamo jautājumu tiesā ( 25 ).

46.

Ar savu pirmo jautājumu Tartu Ringkonnakohus būtībā jautā, vai Uzraudzības komiteja, pieņemot savu reglamentu saskaņā ar Regulas Nr. 1083/2006 63. panta 2. punktu un neļaujot tiesai pārskatīt tās lēmumu, ir ievērojusi Hartas 47. pantu. Tomēr, kā minēts iepriekš, piemērojamā norma tādos strīdos kā izskatāmajā lietā, kas saistīti ar Eiropas teritoriālo sadarbību, ir Regulas Nr. 1080/2006 19. panta 3. punkts, nevis Regulas Nr. 1083/2006 63. panta 2. punkts.

47.

Kā jau minēju, būtībā izskatāmais strīds pievēršas jautājumam, vai aizliegums, kas noteikts Programmas rokasgrāmatas 6.6. nodaļā, un vai patiešām Igaunijas tiesību normas, ja Tartu Halduskohus secinājumi ir pareizi, pārkāpj tiesības vērsties tiesā? Tomēr, kā tiks paskaidrots tālāk, šī Hartas 47. panta daļa ir vienlīdz saistoša dalībvalstu tiesām, lai tās ievērotu efektivitātes un līdzvērtības principus, kas arī ir būtiski strīda atrisināšanai. Saskaņā ar pirmo no iepriekš minētajiem principiem dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, lai tiesiskās aizsardzības līdzekļi un procesuālās normas, kuras pieejamas to tiesības realizēšanai, kas izriet no ES tiesību aktiem, tās nepadara praktiski neiespējamas vai pārmērīgi grūti īstenojamas. Saskaņā ar otru no minētajiem principiem dalībvalsts tiesiskās aizsardzības līdzekļi un procesuālās normas nedrīkst būt mazāk labvēlīgas par tām, kas saistītas ar tīri vietēja rakstura līdzīgiem prasījumiem ( 26 ). Pēc manām domām, efektivitātes un līdzvērtības principi ir jāpiemēro Hartas 47. panta tvērumā ( 27 ).

48.

ES pamatojas uz likuma varu, jo neviena no tās dalībvalstīm vai tās institūcijām nevar izvairīties pārbaudīt jautājumu, vai tās veiktie pasākumi atbilst pamata konstitucionālajiem līgumiem ( 28 ), proti, LES, LESD un Hartai. Pēc manām domām un pretēji bažām, ko pauda Latvijas pārstāvis tiesas sēdē par pārrobežu pasākumu pārbaudes sekām, nebūtu iedomājams ES programmas īstenošanā izvairīties no pilnīgi visas tiesas kontroles tikai tādēļ, ka iesaistīta vairāk nekā viena dalībvalsts.

49.

Tādēļ, ievērojot turpmāk ierosinātos norādījumus, valsts iesniedzējtiesas ziņā ir izlemt jautājumu, vai izskatāmie tiesu pārbaudes pasākumi atbilst tiesībām vērsties tiesā, kas aizsargātas ar Hartas 47. pantu. Atbilstoši ES tiesību aktiem tā var brīvi piemērot savas tiesiskās aizsardzības līdzekļus un procesuālās normas, ievērojot efektivitātes un līdzvērtības principus. Ņemot vērā, ka strīds ir saistīts ar ES tiesību īstenošanu, pārskatīšanas materiālais pamats, ko dalībvalsts tiesai ir pienākums piemērot, ietver vispārīgos tiesību principus un pamattiesības līdztekus pārbaudes pamatam, kas pieejams saskaņā ar dalībvalsts administratīvajām tiesībām ( 29 ).

50.

Turklāt, manuprāt, ES tiesības neliedz dalībvalstīm paredzēt labvēlīgākus nosacījumus tiesas pieejamībai un pārbaudei tiesā nekā ES tiesību akti, ar nosacījumu, ka tas neapdraud ES tiesību efektīvu īstenošanu. Tas attiecas gan uz nosacījumiem par locus standi piešķiršanu, gan kritērijiem pārbaudāmo tiesību aktu noteikšanai ( 30 ).

51.

Lai pareizu izprastu ES tiesību vispārējo principu un Hartas 47. panta nozīmi izskatāmajā lietā, ir svarīgi atšķirt divus jautājumus, proti: i) vai ir bijis juridiski saistošs atteikums MTÜ Liivimaa Lihaveis iesniegumam par Igaunijas un Latvijas programmas finansējumu; ii) kurā administratīvā procesa stadijā tas notika? Citiem vārdiem sakot, kas šajā ziņā bija izšķirošā rīcība? Tas ir pirmais jautājums, ar ko Hartas 47. pants ir tieši saistīts, turpretim otrais jautājums ir valsts procesuālās autonomijas jautājums, ko ierobežo vispārējo ES tiesību aktu efektivitātes un līdzvērtības principi, no kuriem otrais ir vairāk vispārēja rakstura nediskriminācijas principa izpausme.

52.

Ir svarīgi paturēt prātā, ka, ievērojot LES 6. panta 1. punktu, Harta ir daļa no Eiropas Savienības primārajām tiesībām. Tāpēc visi ES tiesību akti, tai skaitā Regulas Nr. 1080/2006 19. panta 3. punkts, ir jāinterpretē atbilstoši Hartas tiesībām ( 31 ).

53.

Tiesa ir norādījusi, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa, nosakot, vai ir pārkāptas tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā, ņem vērā, “vai [..] ierobežojumi neietekmē pašu tiesību būtību, vai tiem ir leģitīms mērķis un vai izmantotie līdzekļi un mērķi ir samērīgi” ( 32 ). Ņemot vērā absolūto raksturu, kāds ir tiesību uz lietas izskatīšanu tiesā ierobežojumiem, kas, iespējams, ir diskutējamais jautājums šajā lietā, būtu vajadzīgi patiešām būtiski iemesli, pirms izskatāmais līdzeklis dalībvalstī varētu būt pamatots.

54.

Nav šaubu, ka Igaunijai un Latvijai ir pienākums ievērot tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā, kas aizsargātas ar Hartas 47. pantu, ja tās piemēro un īsteno šo programmu. Turklāt Uzraudzības komitejai pašai par sevi ir saistošas šīs pamattiesības. Es atgādinu, ka pati Uzraudzības komiteja ir pieņēmusi Programmas rokasgrāmatu.

55.

Esmu dziļi pārliecināts, ka tādai nepārprotami ne likumdošanas organizācijai, kāda ir Uzraudzības komiteja, nevar būt kompetence neļaut tiesai pārskatīt savus lēmumus ar tādām sekām, kas ir saistoši attiecīgajām valsts tiesām. Tas neatbildīs kritērijiem “paredzēts tiesību normās”, kas ir nepieciešams jebkādiem ierobežojumiem Hartā atzīto tiesību realizēšanā ( 33 ). Tāpēc, ja šajā lietā var likumīgi paredzēt nepieļaut Uzraudzības komitejas lēmumu izskatīšanu tiesā, tad to jāparedz skaidri norādītās Igaunijas tiesību normās, nevis Programmas rokasgrāmatā.

56.

Tā rezultātā Hartas 47. pants pasvītro vispāratzītas judikatūras principus ar tādu rezultātu, ka lēmumi par atteikumu piešķirt ES finansējumu, ko pieņem valsts pārvaldes iestādes, kas īsteno izpildes pilnvaras, var tikt pārbaudīti tiesā ( 34 ).

57.

Kā jau minēju, valsts iesniedzējtiesas procesuālo un tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas autonomiju ierobežo efektivitātes un līdzvērtības principi. Kā norādīts 47. punktā, manuprāt, šie noteikumi tagad atbilst Hartas 47. panta tvērumam.

58.

Pamatojoties uz to, jāveic novērtējums, vai Uzraudzības komitejas lēmums ir pārbaudāms tiesību akts, kas pats piešķir tiesības, vai tikai iekšēja procesuāla rīcība, pirms vadošā iestāde pieņem galīgo lēmumu. Pēdējās alternatīvas gadījumā jāņem vērā arī tas, ka saskaņā ar Programmas rokasgrāmatu (6.7. punkts) pēdējais posms ERAF finansējuma piešķiršanā ir finansējuma līguma noslēgšana starp vadošo iestādi un apstiprinātā projekta vadošo partneri. Citiem vārdiem sakot, pastāv iespēja, ka lēmumu pieņemšanas procesa rezultātā netiek izdots nekāds administratīvs lēmums klasiskajā nozīmē, bet gan privāto tiesību vai administratīvo tiesību līgums starp vadošo iestādi un vadošo partneri.

59.

Var būt noderīgi atcerēties, ka ES līmenī, lai noteiktu, vai administratīvs rīkojums rada būtiskas izmaiņas pieteicēja tiesiskajā stāvoklī, nepieciešams aplūkot apstrīdētā akta faktisko būtību ( 35 ), nevis formu ( 36 ) un attiecīgās pamatā esošās tiesiskās attiecības. ( 37 )

60.

Tādējādi pasākumi, kuri, lai gan ir īstenoti sagatavošanas procesā, noslēdz atsevišķu galvenā procesa stadiju un rada tiesiskās sekas ( 38 ), ir saistīti ar tiesībām vērsties tiesā. Noderīgi atzīmēt, ka Tiesa ir īpaši lēmusi par juridiskajām sekām, kādas ir ES institūciju pieņemtajiem lēmumiem, kas neļauj noteiktiem pretendentiem saņemt ES finansējumu daudzpakāpju procesa sākuma posmā. Tiesa ir nospriedusi, ka sarakstu sastādīšana var radīt juridiskas sekas, ja tā rezultātā noteiktus uzņēmumus var izlaist šajos sarakstos un tādējādi liegt tiem tiesības piedalīties līgumos ( 39 ).

61.

Šeit es gribētu piebilst, ka mūsdienu administratīvo daudzpakāpju lēmumu pieņemšanas iznākums var būt nevis administratīvs akts, bet gan administratīvo tiesību vai privāttiesību līgums starp iestādi un privātpersonu. Par šādu līgumu var nepaziņot vai pat tas var nebūt pieejams neveiksmīgajiem pretendentiem ( 40 ). Citiem vārdiem sakot, šādos apstākļos lēmums, ar ko objektīvi noraidīts pieteikums finansējumam, var būt pieņemts agrāk par līguma noslēgšanu. Es secinu, ka šādos apstākļos pieteikuma iesniedzējam ir jābūt iespējai apstrīdēt šo atteikumu tiesā, ja vien pret negatīvo lēmumu par finansēšanu nav pieejama cita juridiskas prasības forma, izņemot pārsūdzību administratīvā kārtībā ( 41 ).

62.

Sākotnējā atsauce nesatur attiecīgo valsts tiesību aktu izklāstu, kas attiecas uz administratīvo procesu un procesu administratīvajā tiesā. Tādēļ nav iespējams noskaidrot, kādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi un prasības formas ir pieejamas attiecīgajos vienīgi konkrētās valsts ietvaros. Tomēr, kā es jau konstatēju, gadījumā, ja tiek noraidīts finansēšanas pieteikums, ir jābūt pieejamam tiesiskās aizsardzības līdzeklim, un šim tiesiskās aizsardzības līdzeklim ir jāatbilst nosacījumiem, kas izriet no efektivitātes un līdzvērtības principiem. Galu galā dalībvalsts nacionālā tiesiskā regulējuma pienākums ir nodrošināt “pašu par sevi pastāvošu prasību”, lai pārbaudītu, vai valsts noteikumi ir saderīgi ar ES tiesību aktiem, ja visi citi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas ir pieejami saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, nevar garantēt efektīvu tiesisku aizsardzību ( 42 ).

63.

Par efektivitātes principu Tiesa ir konsekventi uzskatījusi, ka, lai noteiktu, vai dalībvalsts tiesību norma padara ES tiesību akta izpildi praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūti īstenojamu, vērā ņemamie faktori ietver “normas lomu procesā, tās attīstību un tās īpatnības, to apskatot kopumā”, un “valsts tiesu sistēmas pamatprincipus, piemēram, tiesību uz aizstāvību, tiesiskās noteiktības un pienācīga procesa vadīšanas principa aizsardzību” ( 43 ). No tā izriet, ka, novērtējot, vai Uzraudzības komitejas lēmums ir pārbaudāms tiesību akts, valsts tiesai ir jāizvērtē, vai bez administratīvas pārsūdzības pastāv alternatīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas paredz efektīvu tiesisku aizsardzību.

64.

Par līdzvērtības principu man ir bažas par to, ka tikai finansējums saskaņā ar Eiropas teritoriālās sadarbības programmām, šķiet, Igaunijā ir izslēgts no pārbaudes tiesā. Tas, šķiet, ir īpašs un ierobežojošs tiesiskās aizsardzības līdzekļu režīms, kas neattiecas uz tikai vietējā (un šajā gadījumā igauņu) rakstura analoģiskām prasībām. Tomēr valsts tiesas kompetencē ir izlemt, vai ir pārkāpts līdzvērtības princips ( 44 ).

65.

Visbeidzot noslēgumā es atsaucos uz tiesas pārbaudes saturu, kas pieejams kandidātiem, kuru pieteikumus ir noraidījusi Uzraudzības komiteja.

66.

Manuprāt, lēmums par finansējumu, ko pārsūdzējis MTÜ Liivimaa Lihaveis, galu galā ir diskrecionārs tādā ziņā, ka pat tiem pretendentiem, kuri atbilst juridiskajiem kritērijiem un nosacījumiem finansējuma saņemšanai, nav subjektīvo tiesību to saņemt. Tas ir tāpēc, ka var būt vairāk kritērijiem atbilstošu pieteikumu, nekā ir pieejams finansējums. Alternatīvi ne par vienu no konkurējošiem projektiem netiek uzskatīts, ka tas ir pelnījis finansējumu, pat ja tie atbilst formālajiem un tehniskās atbilstības kritērijiem.

67.

Tas nozīmē, ka, pat ja MTÜ Liivimaa Lihaveis projekts atbilda visiem kritērijiem, kas noteikti saskaņā ar Eiropas teritoriālo sadarbību, finansējums vēl aizvien var tikt atteikts.

68.

Turklāt, manuprāt, dalībvalsts tiesai ir jāņem vērā realitāte, ka Uzraudzības komitejai ir saistoši tie paši kritēriji, kas piemērojami ES iestādēm, kad tās izmanto novērtēšanas pilnvaras. Saistībā ar to tika uzskatīts, ka “vēl jo būtiski svarīgāk ir administratīvajā procesā ievērot tiesības, kuras garantē Kopienu tiesiskā kārtība. Pie šīm garantijām it īpaši pieder kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus būtiskos attiecīgās lietas apstākļus, ieinteresētās personas tiesības izteikt savu viedokli un saņemt pietiekami pamatotu lēmumu. Tikai tā Kopienu tiesa var pārbaudīt, vai ir iestājušies faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem ir atkarīga novērtēšanas pilnvaru izmantošana” ( 45 ). Šie elementi, manuprāt, ir daļa no labas pārvaldības pienākuma, kas tagad ir atspoguļots Hartas 41. pantā.

69.

Tomēr tā ir tiesas pārbaudes kompetences robeža, ko dalībvalsts tiesai ir jāuzņemas atbilstīgi ES tiesību aktiem ( 46 ).

70.

Tāpēc es ierosinu uz a) jautājumu atbildēt tādā nozīmē, ka neatkarīgi no uzraudzības komitejas noteikumiem, ko kopīgi nodibinājušas divas dalībvalstis Eiropas Reģionālās attīstības fonda kontekstā, piemēram, Programmas rokasgrāmatā, ko pieņēmusi Uzraudzības komiteja Igaunijas un Latvijas programmai 2007.–2013. gadam, saskaņā ar kuru šīs komitejas lēmumi nav pārsūdzami, efektīvas tiesiskās aizsardzības princips un Hartas 47. pants pieprasa, ka pieteikuma iesniedzējam, kura pieteikums finansējumam saskaņā ar Regulu Nr. 1080/2006 un Regulu Nr. 1083/2006 ir noraidīts, jābūt iespējai apstrīdēt šo atteikumu kompetentā tiesā dalībvalstī, kura ir atbildīga par programmas vadību. Valsts tiesas kompetencē ir izlemt, kuri valsts tiesību aktu procesuālie noteikumi un principi reglamentē tiesas pieejamību šajā kontekstā, ievērojot prasības, kas izriet no līdzvērtības un efektīvas tiesiskās aizsardzības principiem.

71.

Es neredzu attaisnojumu tam, lai pievienotos Latvijas valdības apsvērumiem, ka sprieduma īslaicīgu iedarbību vajadzētu ierobežot ex nunc (izņemot lietas, kurās jau notiek tiesvedība, kas attiecas uz Uzraudzības komiteju) sakarā ar to, ka valstu budžetiem rastos papildu izmaksas, ja tiktu taisīts spriedums ar ex tunc iedarbību. Latvijas valdība turklāt ir apgalvojusi, ka varētu rasties pieteikumu vilnis par tiem Uzraudzības komitejas lēmumiem, kas jau ir izpildīti.

72.

Pirms Tiesa veiks ārkārtas pasākumus, lai ierobežotu sprieduma pagaidu sekas, vajag būt izpildītiem diviem nosacījumiem, proti, attiecīgajām personām ir jārīkojas labticīgi un jāpastāv nopietnu grūtību riskam, ja sprieduma pagaidu sekas netiek ierobežotas ( 47 ).

73.

Par nosacījumu, ka attiecīgajām personām ir jārīkojas labticīgi, Igaunijas un Latvijas valdībām kopumā un Uzraudzības komitejai jo īpaši būtu bijis jāzina par efektīvas tiesiskās aizsardzības prasībām saskaņā ar ES tiesībām, kad tās izstrādāja attiecīgos noteikumus, kas piemērojami lēmumu pieņemšanai Eiropas teritoriālās sadarbības ietvaros.

74.

Attiecībā uz prasību, ka jāpastāv nopietnu grūtību riskam, Tiesa ir skaidri norādījusi, ka finansiālās sekas, kas rezultātā varētu rasties dalībvalstij no prejudiciālā nolēmuma, nekad pašas par sevi nav ierobežojušas šāda nolēmuma pagaidu sekas ( 48 ). Turklāt, tā kā nevar pastāvēt subjektīvas tiesības uz atbalsta piešķiršanu Eiropas Reģionālās attīstības fonda kontekstā, tas nebūt nenozīmē, ka jebkādas finansiālas sekas attiecīgajām dalībvalstīm obligāti rastos no interpretācijas, ko jāpieņem Tiesai.

75.

Šajos apstākļos nekas šajā lietā nenoder par attaisnojumu atkāpei no principa, ka nolēmums par Savienības tiesību interpretāciju stājas spēkā no dienas, kad stājās spēkā interpretētā norma.

76.

Pamatojoties uz iepriekš minēto argumentāciju, es ierosinu sniegt šādu atbildi uz Tartu Ringkonnakohus uzdotajiem jautājumiem:

a) jautājums

Efektīvas tiesiskās aizsardzības princips un Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas 47. pants paredz, ka pieteikuma iesniedzējam, kura pieteikums finansējuma saņemšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Regulas (EK) Nr. 1783/1999 atcelšanu un Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999, ir noraidīts, jābūt iespējai prasīt pārbaudīt šo atteikumu kompetentā tiesā dalībvalstī, kura atbild par programmas vadību. Valsts tiesai ir jāizlemj, kurā brīdī lēmumu pieņemšanas procesā ir izdots pārbaudāmais tiesību akts un kuri valsts tiesību procesuālie noteikumi un principi reglamentē tiesas pieejamību šajā kontekstā, ar noteikumu, ka tie atbilst prasībām, kas izriet no līdzvērtības un efektīvas tiesiskās aizsardzības principiem.

b) un c) jautājums

Divu dalībvalstu kopīgi izveidotas uzraudzības komitejas Eiropas Reģionālās attīstības fonda kontekstā, piemēram, Igaunijas un Latvijas programmas 2007.–2013. gadam Uzraudzības komitejas, lēmumi nav Savienības iestādes vai struktūras tiesību akti LESD 263. panta izpratnē, un prasību izskatīšana un izlemšana par šādu uzraudzības komiteju lēmumiem ir dalībvalsts tiesu, nevis Eiropas Savienības Vispārējās tiesas jurisdikcijā.