1. 

Ar šo apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu lietā T‑242/09 ( 2 )R. Schräder apstrīd tās nolēmumu noraidīt viņa prasību par Kopienas Augu šķirņu biroja (turpmāk tekstā – “CPVO” vai “Birojs”) Apelācijas padomes (turpmāk tekstā – “Padome”) 2009. gada 23. janvāra lēmumu attiecībā uz pieteikumu atzīt par spēkā neesošu Osteospermum ecklonis šķirnei ‘LEMON SYMPHONY’ ( 3 ) piešķirto Kopienas augu šķirņu aizsardzību (turpmāk tekstā – “CPVR”).

2. 

Turpinājumā es īsumā izklāstīšu tiesvedības apstākļus. 1996. gada 5. septembrīJ. Hansson (persona, kas piedalījās procesā CPVO) iesniedza CPVO pieteikumu par CPVR attiecībā uz ‘LEMON SYMPHONY’. CPVO lūdza Bundessortenamt (Vācijas Federālais augu šķirņu birojs) veikt prasīto tehnisko pārbaudi. Lai to veiktu, Bundessortenamt lūdza iesniegt “20 jaunus tirgus kvalitātes augus, kas nav nedz apcirpti, nedz arī apstrādāti ar augšanas regulatoriem”. J. Hansson pieprasīto augu materiālu nosūtīja 1997. gada 10. janvārī. Par tehniskās pārbaudes veikšanu atbildīgais eksperts CPVO sniedza šādu rakstveida ziņojumu: “Atbilstoši CPVO tehniskā protokola attiecībā uz atšķirīguma, viendabīguma un stabilitātes pārbaudi (turpmāk tekstā – “DUS”) vēlamies jūs informēt, ka priekšmetā minētās šķirnes pavairošanas materiālu, kurš mums ir ticis nosūtīts, veido pārdošanai paredzēti augi pumpuru veidā, kas ir tikuši apstrādāti ar augšanas regulatoriem un apcirpti. Tādējādi šķiet, ka atbilstoša tehniskās pārbaudes norise ir apdraudēta.” Tehniskā pārbaude vēlāk tomēr tika veikta (turpmāk tekstā – “1997. gadā veiktā tehniskā pārbaude”), kaut gan Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā minēja, ka Bundessortenamt nav spējusi apstiprināt, vai pārbaude ir tikusi veikta tieši, izmantojot J. Hansson nosūtīto augu materiālu, vai arī no šī materiāla iegūtos spraudeņus. Bundessortenamt vēlāk sagatavoja pārbaudes ziņojumu, kura pielikumā bija pievienots ‘LEMON SYMPHONY’ oficiālais apraksts, no kā izriet, ka īpašība “dzinumu ārējais izskats” ir tikusi raksturota ar norādi “taisni augošs” ( 4 ).

3. 

CPVR‘LEMON SYMPHONY’ tika piešķirta 1999. gada 6. aprīlī.

4. 

2001. gada 26. novembrīR. Schräder iesniedza pieteikumu par CPVR attiecībā uz Osteospermum ecklonis šķirni ‘SUMOST 01’ ( 5 ). Tehniskā pārbaude uzrādīja, ka ‘SUMOST 01’ neatšķiras no šķirnes ‘LEMON SYMPHONY’. Tāpēc R. Schräder pieteikums netika apmierināts. Turpinot pieprasīt aizsardzību ‘SUMOST 01’, R. Schräder vēlāk iesniedza vairākus pieteikumus, lai panāktu, ka tiek anulēts lēmums piešķirt ‘LEMON SYMPHONY’CPVR. Administratīvajā procesā un Vispārējā tiesā R. Schräder prasīja atzīt CPVR par spēkā neesošu. Viņš būtībā apgalvo, ka 1997. gadā veiktā tehniskā pārbaude bija nelikumīga, jo šai pārbaudei izmantotajam materiālam piemita trūkumi. Viņš argumentē, ka ‘LEMON SYMPHONY’ nekad nav pastāvējusi tādā formā, kāda ir bijusi norādīta oficiālajā aprakstā, kurš 1997. gadā ir ticis iekļauts Kopienas Augu šķirņu aizsardzības reģistrā.

5. 

R. Schräder apgalvo, ka 1997. gadā veiktajā tehniskajā pārbaudē ir tikuši pieļauti trūkumi. Pirmkārt, no Bundessortenamt nosūtītajiem augiem esot tikuši iegūti spraudeņi, un pārbaudēs esot tikuši izmantoti šie spraudeņi, nevis J. Hansson (‘LEMON SYMPHONY’CPVR tiesību īpašnieks) nosūtītais materiāls. Otrkārt, pārbaudes materiālu esot veidojuši augi pumpuru veidā, kas ir bijuši apstrādāti ar augšanas regulatoriem. Treškārt, esot pastāvējušas atšķirības salīdzinājumā ar Japānā izstrādāto ‘LEMON SYMPHONY’ aprakstu. Ceturtkārt, saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2100/94 ( 6 ) šķirne ir atšķirīga tikai tad, ja to var skaidri atšķirt, ņemot vērā izteiktās īpašības, kas iegūtas no konkrētā genotipa vai genotipu kombinācijas; atšķiršana nav iespējama, ja konstatētā īpašību izpausme ir iegūta, veicot mehānisku apstrādi un apstrādi ar augšanas regulatoriem.

6. 

R. Schräder izvirza sešus apelācijas pamatus.

7. 

Manuprāt, tikai pirmajā pamatā – ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, tādējādi pārkāpjot viņa pamattiesības, kad tā ir atzinusi, ka Padomei nav pienākuma veikt faktu pārbaudi pēc savas ierosmes, – atklājas īsts tiesību jautājums, taču iemeslu dēļ, kurus es izklāstīšu šo secinājumu turpinājumā, šis pamats ir nepamatots.

8.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) ( 7 ) 41. pantā ir garantētas personas tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu ES iestādēs.

9.

Hartas 47. pantā ir paredzētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu lietas izskatīšanu.

10.

Ar Pamatregulu ir izveidota sistēma (kura pastāv līdzās valstu režīmiem), kas ļauj piešķirt augu šķirnēm visā Eiropas Savienībā spēkā esošas rūpnieciskā īpašuma aizsardzības tiesības ( 8 ). CPVO ir ticis izveidots, lai īstenotu Regulu ( 9 ). CPVR objekts var būt visu botānisko ģinšu un sugu šķirnes, inter alia ģinšu un sugu hibrīdi ( 10 ). Lai iegūtu aizsardzību, šķirnei ir jābūt atšķirīgai, viendabīgai, stabilai un jaunai ( 11 ). CPVR īpašniekam ir ekskluzīvas tiesības veikt vai piešķirt atļauju veikt darbības, kas ir uzskaitītas 13. panta 2. punktā ( 12 ). CPVR var iegūt, iesniedzot pieteikumu; šo procesu regulējošie nosacījumi ir izklāstīti Regulas I nodaļā. CPVO ir atbildīga par pieteikuma formālās pārbaudes, pārbaudes pēc būtības un tehniskās pārbaudes veikšanu ( 13 ).

11.

7. panta 1. punktā ir noteikts: “Šķirni uzskata par atšķirīgu, ja to var skaidri atšķirt no jebkuras citas šķirnes, salīdzinot ar izteiktajām īpašībām, kas iegūtas no konkrētā genotipa vai genotipu kombinācijas, no jebkuras citas šķirnes, par kuras esamību ir vispār zināms pieteikuma iesniegšanas datumā, kas noteikts, ievērojot 51. pantu.” ( 14 ) Saskaņā ar 7. panta 2. punktu citas šķirnes esamība ir “vispār zināma”, ja a) tā bijusi augu šķirņu aizsardzības objekts vai bijusi reģistrēta oficiālajā augu šķirņu reģistrā Kopienā vai jebkurā dalībvalstī, vai jebkurā attiecīgas kompetences starpvalstu organizācijā, vai b) bijis iesniegts pieteikums CPVR piešķiršanai vai reģistrēšanai šādā oficiālā reģistrā, paredzot, ka pa to laiku, pamatojoties uz pieteikumu, aizsardzība piešķirta vai reģistrēta.

12.

Šķirni uzskata par stabilu, ja inter alia īpašības, kam pārbauda atšķirīgumu, paliek nemainīgas pēc atkārtotas pavairošanas ( 15 ).

13.

20. pantā (“Kopienas augu šķirņu aizsardzības atzīšana par spēkā neesošu”) ir paredzēts:

“1.   Birojs pasludina Kopienas augu šķirņu aizsardzību par spēkā neesošu, ja ir noteikts:

2.   Ja Kopienas augu šķirņu aizsardzība ir pasludināta par spēkā neesošu, uzskata, ka jau sākumā nav bijusi spēkā tās ietekme, kas noteikta šajā regulā.”

14.

CPVR atcelšanas nosacījumi ir ietverti 21. pantā.

15.

CPVO lēmumiem ir jāpievieno to pamatojuma izklāsts, uz kā tie balstīti, un tiem ir jābūt balstītiem tikai uz to pamatojumu vai pierādījumu, par ko procesā iesaistītajām pusēm ir bijusi iespēja rakstiski vai mutiski sniegt savas piezīmes ( 16 ).

16.

Ja šajā regulā nav paredzētas [konkrētas] procesuālās normas, CPVO ir jāpiemēro procesuālo tiesību principi, kas ir vispāratzīti dalībvalstīs ( 17 ).

17.

Apelācijas padomē var tikt pārsūdzēti CPVO lēmumi, kas pieņemti inter alia saskaņā ar 20. un 21. pantu ( 18 ).

18.

76. pantā ir noteikts: “Izskatot lietu Birojā, tas pēc sava ierosinājuma izmeklē faktus tiktāl, cik tos pārbauda, ievērojot 54. un 55. pantu. Tas neņem vērā tādus faktus vai pierādījumus, kas nav iesniegti Biroja noteiktajā termiņā.”

19.

CPVO pēc savas ierosmes un pēc apspriešanās ar īpašnieku pielāgo oficiālo šķirnes aprakstu attiecībā uz īpašību skaitu un veidu vai šo īpašību norādīto izpausmi ( 19 ).

20.

Apelācijas padome, pildot savas funkcijas, var izmantot jebkuras pilnvaras, kas ir CPVO kompetencē ( 20 ).

21.

Ar 73. panta 1. punktu ir piešķirtas tiesības šādus Padomes lēmumus pārsūdzēt Tiesā. Šādas prasības var tikt iesniegtas, pamatojoties uz noteiktiem pamatiem, kas ir minēti 73. panta 2. punktā ( 21 ).

22.

Regulā Nr. 1239/95 ( 22 ) ir ietverti sīki izstrādāti noteikumi Pamatregulas piemērošanai. 51. pantā ir noteikts, ka, ja vien nav paredzēts citādi, tiesību normas, kas attiecas uz lietu izskatīšanu Birojā, piemēro attiecībā uz pārsūdzības procesu mutatis mutandis.

23.

Administratīvā procesa attiecīgajā CPVO komitejā un Apelācijas padomē pilns apraksts ir ietverts pārsūdzētā sprieduma 5.–78. punktā. Nostāja īsumā ir izklāstīta turpinājumā.

24.

2003. gada 27. oktobrīJ. Hansson (kā ‘LEMON SYMPHONY’ aizsardzības tiesību īpašnieks) iesniedza rakstveida iebildumus saistībā ar R. Schräder (2001. gada 26. novembra) pieteikumu par CPVR attiecībā uz ‘SUMOST 01’ ( 23 ). Ar 2007. gada 19. februāra lēmumu (turpmāk tekstā – “noraidošais lēmums”) Birojs apmierināja viņa iebildumus un noraidīja R. Schräder pieteikumu, būtībā pamatojoties uz to, ka ‘SUMOST 01’ nevar skaidri atšķirt no ‘LEMON SYMPHONY’ un ka tāpēc nav izpildīti Regulas 7. pantā minētie nosacījumi.

25.

Pēc tam, 2004. gada 26. oktobrī, R. Schräder atbilstoši Regulas 21. pantam iesniedza pieteikumu atcelt ‘LEMON SYMPHONY’ iepriekš piešķirto Kopienas augu šķirņu aizsardzību, pamatojoties uz to, ka šķirnes aprakstīšanai izmantotās īpašības, tostarp tās, kas tika izvērtētas atšķirīguma pārbaudē, nav stabilas un tāpēc neatbilst 9. panta nosacījumiem. Ar 2007. gada 10. maija vēstuli CPVO informēja R. Schräder, ka kompetentā komiteja ir nolēmusi, ka nav izpildīti Regulas 21. pantā paredzētie atcelšanas nosacījumi (turpmāk tekstā – “lēmums par atcelšanas atteikumu”).

26.

2004. gada 7. decembrīCPVO nolēma veikt tehnisko verifikāciju, lai pārliecinātos, vai šķirne ‘LEMON SYMPHONY’ turpina pastāvēt tajā pašā formā. 2004. gada 15. decembrīBundessortenamt izstrādāja pārbaudes ziņojumu, kurā ir secināts, ka šķirne ir jāpatur [reģistrā]. Šim ziņojumam tika pievienots ar šo pašu datumu datēts jauns ‘LEMON SYMPHONY’ apraksts, no kura inter alia izriet, ka īpašība “dzinumu ārējais izskats” tagad ir tikusi raksturota ar norādi “daļēji taisni augošs – horizontāls”. Ar J. Hansson adresētu 2006. gada 25. augusta vēstuli CPVO piedāvāja ‘LEMON SYMPHONY’ oficiālo aprakstu, kas reģistrā tika iekļauts 1997. gadā, pielāgot atbilstoši jaunajam 2005. gada 14. septembra aprakstam. CPVO pauda uzskatu, ka šī pielāgošana ir vajadzīga, pirmkārt, ņemot vērā panākto attīstību augu selekcijas jomā kopš 1997. gadā veiktās tehniskās pārbaudes un, otrkārt, tāpēc, ka atbilstoši pārbaužu pamatprincipu grozījumam 2001. gadā atšķirību “dzinumu ārējā izskata” īpašības novērtējumā varot izskaidrot ar apstākli, ka “īpašību tabulā VI”, kura tika izmantota 1997. gadā, nebija iekļauta neviena šķirne, ko izmantot salīdzināšanai, un ka ‘LEMON SYMPHONY’ bija vistaisnāk augošā šķirne šī gada laikā. Turklāt kopš 1997. gada Osteospermum ecklonis sugas šķirņu skaits bija ievērojami pieaudzis, un pārbaužu pamatprincipi bija tikuši daļēji grozīti, radot vajadzību pielāgot izpausmes līmeni.

27.

Ar 2006. gada 22. septembra vēstuli J. Hansson šim priekšlikumam piekrita. Ar 2007. gada 18. aprīļa vēstuli CPVO informēja J. Hansson par savu lēmumu pēc pašas ierosmes pielāgot ‘LEMON SYMPHONY’ oficiālo aprakstu atbilstoši Regulas 87. panta 4. punktam (turpmāk tekstā – “lēmums par pielāgošanu”). 2007. gada 21. maijā Birojs informēja prasītāju par lēmumu par apraksta pielāgošanu un ‘LEMON SYMPHONY’ oficiālā apraksta, kurš Kopienas Augu šķirņu aizsardzības reģistrā tika iekļauts 1997. gadā, aizstāšanu ar 2005. gada aprakstu.

28.

R. Schräder noraidošo lēmumu, lēmumu par atcelšanas atteikumu un lēmumu par pielāgošanu pārsūdzēja Apelācijas padomē ( 24 ). Neviena no trim sūdzībām netika apmierināta.

29.

2007. gada 11. aprīlīR. Schräder iesniedza pieteikumu par ‘LEMON SYMPHONY’ piešķirtās CPVR atzīšanu par spēkā neesošu. Ar 2007. gada 26. septembra vēstuli CPVO šo pieteikumu noraidīja. 2007. gada 19. oktobrī [šis lēmums] tika pārsūdzēts Padomē ( 25 ).

30.

2009. gada 23. janvārī Padome apelācijas sūdzību noraidīja kā nepamatotu (turpmāk tekstā – “lēmums attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanu”). Padome izdarīja turpinājumā minētos atzinumus. Pirmkārt, Bundessortenamt bija informējusi CPVO par risku, ka, ja tiks izmantots iesniegtais materiāls (augi pumpuru veidā, kas ir tikuši apstrādāti ar augšanas regulatoriem), pārbaude var nebūt uzticama, taču Birojam tika ieteikts turpināt pārbaudi un izmantot spraudeņus no šī materiāla. Otrkārt, atbilstoši parastajai praksei, visas šķirnes, kas tiek izmantotas pārbaudē, tiek pavairotas, izmantojot spraudeņus, un tie tiek iegūti vienā un tajā pašā laikā, lai tiktu nodrošināts, ka visam materiālam ir viens un tas pats fizioloģiskais vecums. Treškārt, jautājums par ķīmisko apstrādi nav tik vienkāršs, kā apgalvo R. Schräder ( 26 ). Ceturtkārt, var pamatoti secināt, ka apstrāde ar augšanas regulatoriem nav ietekmējusi pārbaudi. Pavairošanā izmantotajam augšanas regulatora veidam parasti nav ilgstošas iedarbības, ņemot vērā, ka vēlākai augu materiāla augšanas kontrolei ir vajadzīga papildu apsmidzināšana ar augšanas regulatoriem (Padome priekšroku deva J. Hansson šajā ziņā sniegtajai informācijai). Piektkārt, R. Schräder norādītajam apstāklim, ka visas atsauces šķirnes, kuras ir minētas [pārbaužu] pamatprincipos, esot bijušas zināmas 1997. gadā, nav nozīmes. Sestkārt, šķirne ‘LEMON SYMPHONY’, kas ir tikusi iegūta, ģenēriski krustojot sugas Osteospermum un Dimorphoteca, ir unikāla ne tikai tās morfoloģisko īpašību, bet arī tās nepārtrauktas ziedēšanas laikposma dēļ, kurš ir ilgāks nekā vispārizplatītajām Osteospermum šķirnēm. Ņemot vērā ‘LEMON SYMPHONY’ unikālo raksturu, Bundessortenamt 1997. gadā veiktās pārbaudes vajadzībām nebija iespējams atrast atsauces šķirnes, ar kurām to būtu varēts salīdzināt.

31.

Apelācijas padomei 2009. gada 30. martā nosūtītajā vēstulē R. Schräder izteica virkni kritikas un iebildumu gan attiecībā uz 2009. gada 23. janvāra sēdes protokolu, gan arī tās norisi. Vispārējā tiesā R. Schräder piedāvāja iesniegt pierādījumus savu apgalvojumu pamatošanai ( 27 ).

32.

R. Schräder Vispārējā tiesā cēla četras atsevišķas prasības par Padomes lēmumiem ( 28 ). Visās lietās viņš lūdza atcelt atbilstošo lēmumu un piespriest CPVO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Visas četras lietas tika apvienotas sprieduma taisīšanai.

33.

Vispārējā tiesa uzsvēra, ka trīs pirmās apvienotās lietas (T‑133/08, T‑134/08 un T‑177/08) ir cieši saistītas un ir atkarīgas no iznākuma lietā T‑242/09 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu. Tāpēc šī lieta tika izskatīta pirmā.

34.

R. Schräder izvirzīja četrus pamatus. Ar trīs pirmajiem pamatiem tika apgalvots, ka ir tikusi pārkāpta Pamatregula: i) 76. pants (faktu pārbaude, ko Birojs veic pēc savas ierosmes) un 81. pants (dalībvalstu atzītu procesuālo normu piemērošana); ii) 7. pants (šķirnes atšķirīguma nosacījumi) un 20. pants (CPVR atzīšana par spēkā neesošu) un iii) 75. pants (pienākums norādīt pamatojumu). Ar ceturto pamatu tika apgalvots, ka ir ticis pārkāpts Īstenošanas regulas 63. panta 1. un 2. punkts (noteikumi attiecībā uz procesa mutiskās daļas un pierādījumu iesniegšanas protokolu).

35.

Vispārējā tiesa atzina, ka lieta T‑242/09 ir nepamatota. Tāpēc ar 2012. gada 18. septembra lēmumu tā prasību noraidīja.

36.

Lietās T‑133/08, T‑134/08 un T‑177/08 Vispārējā tiesa prasību apmierināja attiecībā uz pamatiem, ar kuriem tika apgalvots, ka ir ticis pārkāpts Īstenošanas regulas 59. panta 2. punkts, kas attiecas uz uzaicinājumiem uz mutisku procesu CPVO un tiesībām tikt uzklausītam. Tā attiecīgi atcēla Padomes nolēmumus par noraidošo lēmumu, lēmumu par atcelšanas atteikumu un lēmumu par pielāgošanu.

37.

R. Schräder lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tas attiecas uz nolēmumu lietā T‑242/09, viņa pieteikumu par ‘LEMON SYMPHONY’ piešķirtās CPVR atzīšanu par spēkā neesošu un tiesāšanās izdevumiem četrās tiesvedībās Vispārējā tiesā.

38.

R. Schräder seši apelācijas pamati var tikt īsi izklāstīti turpinājumā minētajā veidā. Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Padome nevarēja rīkoties pēc savas ierosmes spēkā neesamības atzīšanas procesā. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pieļāvusi viņa tiesību aizskārumu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iesniegšanu Padomei, un līdz ar to nav pildījusi savu pienākumu veikt likumības pārbaudi tiesā un ir pārkāpusi viņa tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, labu pārvaldību un efektīvu tiesību aizsardzību. Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, atzīstot, ka procesā iesaistītajai pusei esot tiesības [lūgt veikt] pierādījumu savākšanas pasākumus procesā Padomē tikai tad, ja tā šāda pieteikuma pamatošanai ir iesniegusi vismaz prima facie pierādījumus, un tādējādi Vispārējā tiesa esot pārkāpusi noteikumus attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iesniegšanu. Turklāt, pat ja tiktu pieņemts, ka pierādīšanas pienākums ir pieteikuma iesniedzējam spēkā neesamības atzīšanas procesā Padomē, Vispārējā tiesa esot liegusi viņam tiesības tikt uzklausītam un esot sagrozījusi faktus un pierādījumus. Treškārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pieņemot, ka fakts (pārbaudes eksemplāru pavairošana, izmantojot spraudeņus) ir “vispārzināms” fakts, kaut gan (viņaprāt) šis fakts esot nepatiess. Līdz ar to tā neesot izpildījusi savu pienākumu veikt likumības pārbaudi tiesā un esot sagrozījusi faktus un pierādījumus. Ceturtkārt, Vispārējā tiesa esot nepareizi nospriedusi, ka viņš neesot iesniedzis pierādījumus, lai pamatotu savu apgalvojumu attiecībā uz augšanas regulatoru iedarbību. Spriedums tādējādi esot pretrunīgs, un pamatojums esot nepilnīgs. Vispārējā tiesa piedevām neesot veikusi Padomes lēmuma likumības pārbaudi. Piektkārt, atzīstot, ka Osteospermum šķirnes īpašība “dzinumu ārējais izskats” neesot tikusi iekļauta atšķirīguma pārbaudē, esot ticis pieļauts Pamatregulas 7. un 20. panta pārkāpums. Tā esot nepieņemama strīda priekšmeta paplašināšana, un šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes esot izvirzījusi jautājumu, ko tai neesot uzdevuši lietas dalībnieki un kas neesot sabiedriskās kārtības jautājums. Sestkārt, viņš apstrīd atzinumu, ka Osteospermum šķirnes “dzinumu ārējais izskats” var tikt noteikts, salīdzinot ar citiem augiem, kas ir iekļauti attiecīgajā pārbaudē. Šāds atzinums esot faktu sagrozījums, Regulas pārkāpums, nepieņemama strīda priekšmeta paplašināšana un pienākuma veikt pilnīgu likumības pārbaudi tiesā neizpilde. Tāpēc lēmums esot pretrunīgs.

39.

CPVO, ko atbalsta J. Hansson (‘LEMON SYMPHONY’ aizsardzības tiesību īpašnieks, persona, kas iestājusies lietā tiesvedībā Vispārējā tiesā, un otra procesā Apelācijas padomē iesaistītā puse), lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest R. Schräder atlīdzināt tiesvedības izdevumus.

40.

Vispārējā tiesa norādīja, ka Pamatregulas 76. pants (attiecībā uz faktu pārbaudi, ko CPVO veic pēc savas ierosmes), ja to tulko sašaurināti, nav piemērojams procesam Apelācijas padomē ( 29 ). Padomes uzdevums ir vienīgi atbilstoši ieinteresētās puses pieteikumam lemt par saskaņā ar Regulas 20. panta 1. punkta a) apakšpunktu pieņemtā CPVO lēmuma – ar kuru ir atteikts atzīt CPVR par spēkā neesošu, jo šī puse nav pierādījusi, ka CPVR piešķiršanas brīdī nav bijuši ievēroti minētās regulas 7. vai 10. pantā izklāstītie nosacījumi, – likumību ( 30 ). Tā kā spēkā neesamības atzīšanas process tika uzsākts nevis pēc CPVO ierosmes, bet, pamatojoties uz R. Schräder pieteikumu, saskaņā ar Regulas 76. un 81. pantu, lasot tos kopsakarā ar tās 20. pantu, pienākums pierādīt, ka nosacījumi šādas spēkā neesamības atzīšanai ir izpildīti, bija R. Schräder ( 31 ). Kārtība attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iesniegšanu gan ievērojami atšķiras no Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi 76. pantā paredzētās kārtības ( 32 ). Atšķirība pierādīšanas noteikumos Kopienas preču zīmju un Kopienas augu šķirņu tiesiskajā režīmā tomēr var tikt izskaidrota ar apstākli, ka atšķirībā no Regulas par CTMR Pamatregulā nav paredzēta atšķirība starp absolūtiem un relatīviem reģistrācijas atteikuma pamatojumiem. Pamatregulas noteikumi atbilst Padomes Regulas (EK) Nr. 6/2002 ( 33 ) – kurā ir regulēti dizainparaugi un vispārējie tiesību principi un procesuālie noteikumi, kas ir piemērojami attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iesniegšanu, – noteikumiem, inter alia attiecībā uz maksimu actori incumbit onus probandi ( 34 ). Līdz ar to pirmais pamats bija jānoraida, jo tas bija balstīts uz kļūdainu premisu, ka atbilstoši Pamatregulas 76. un 81. pantam pierādīšanas pienākums šajā lietā ir CPVO ( 35 ).

41.

Turpinājumā Vispārējā tiesa norādīja, ka no Pamatregulas tiesību normām neizriet, ka procesam CPVO ir vienīgi izmeklēšanas raksturs. It īpaši “izmeklēšanas pēc savas ierosmes princips” (kas saistībā ar tehnisko pārbaudi ir paredzēts 76. pantā) ir jāsaskaņo ar principu (kas ir paredzēts šī paša panta otrajā teikumā), atbilstoši kuram CPVO neņem vērā tādus faktus un pierādījumus, kas nav iesniegti tā noteiktajā termiņā. Tādējādi procesā CPVO iesaistītajām pusēm savlaicīgi ir jānorāda fakti, kuri, pēc to domām, Birojam ir jākonstatē un jāizvērtē, iesniedzot pierādījumus, kurus tās vēlas, lai Birojs pieņem šo faktu pamatojumam ( 36 ). Tādējādi, ciktāl šie noteikumi bija piemērojami pārsūdzības procesam par saskaņā ar Regulas 20. pantu pieņemtu CPVO lēmumu, ar kuru tiek atteikts atzīt CPVR spēkā neesamību, pusei, kura vēlējās panākt spēkā neesamības atzīšanu, bija jānorāda fakti un jāiesniedz pierādījumi, kas, pēc tās domām, liecināja par to, ka CPVR spēkā neesamības atzīšanas nosacījumi ir izpildīti. Padomei tad bija rūpīgi un objektīvi jāpārbauda visi nozīmīgie lietas apstākļi, nodrošinot atbilstību vispārējiem tiesību principiem un piemērojamajiem procesuālajiem noteikumiem, kuros ir regulēts pierādīšanas pienākums un pierādījumu iesniegšana ( 37 ).

42.

Pēc tam Vispārējā tiesa norādīja, ka R. Schräder būtībā apgalvo, ka Padome savu lēmumu ir pamatojusi vienīgi ar CPVO un J. Hansson versiju par faktiem, nesavācot vai nenovērtējot viņa piedāvātos pierādījumus, un it īpaši neapmierinot viņa lūgumu veikt pierādījumu savākšanas pasākumu – eksperta atzinumu, lai inter alia konstatētu augšanas regulatoru iedarbību ( 38 ). Vispārējā tiesa uzskatīja, ka R. Schräder lūgums nevar tikt apmierināts, jo viņš nebija iesniedzis nevienu pierādījumu, lai pamatotu šādu pasākumu veikšanu ( 39 ).

43.

Vispārējā tiesa atzina, ka procesa administratīvajā posmā R. Schräder nav norādījis nekādu būtisku informāciju (tādu kā ad hoc zinātnisks pētījums, izvilkums no specializētas publikācijas, pēc viņa lūguma sagatavots eksperta ziņojums vai vismaz eksperta botānikas vai dārzkopības jomā sniegta vienkārša liecība), kas varētu būt prima facie pierādījums, kurš pamatotu viņa apgalvojumu (kas ir ticis vairākkārt atkārtots, bet ne reizi – pamatots, un ko apstrīd visi pārējie lietas dalībnieki), ka mehāniskā un ķīmiskā apstrāde vai tāda spraudeņu iegūšana, kas tika veikta šajā lietā, būtu varējusi sagrozīt 1997. gadā veiktās tehniskās pārbaudes rezultātus ( 40 ). Turklāt, lai gan Apelācijas padome priekšroku deva CPVO un J. Hansson argumentiem, tā šo secinājumu neizdarīja “vienpusēji un neveicot pārbaudi” (kā apgalvoja R. Schräder), bet gan pamatojoties uz savām zināšanām un kompetenci botānikas jomā, vispirms pārbaudot inter alia jautājumu, vai 2005. gadā vēl bija iespējams ‘LEMON SYMPHONY’ aprakstīt, izmantojot 1997. gada pārbaužu pamatprincipus, un norādot iemeslus, kuru dēļ tā gatavojas piekrist drīzāk CPVO un J. Hansson nekā R. Schräder argumentiem ( 41 ).

44.

Vispārējā tiesa nosprieda, ka R. Schräder nav juridiski pietiekami pierādījis, ka Padome ir pārkāpusi noteikumus attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iesniegšanu ( 42 ). Izvirzot šo apgalvojumu, R. Schräder patiesībā ir vēlējies, lai tiktu veikts jauns atbilstošo faktu un pierādījumu novērtējums ( 43 ).

45.

Turpinājumā Vispārējā tiesa noraidīja pārējos R. Schräder argumentus, kuros viņš kritizēja Padomi par to, ka tā neesot atbildējusi uz viņa argumentiem saistībā ar 1997. gadā veiktās tehniskās pārbaudes neuzticamību. Pirmkārt, tā pauda viedokli, ka tehniskā pārbaude ir tikusi veikta ar piemērotu augu materiālu, t.i., ar spraudeņiem, kas bija sākotnēji iegūti no augiem, ko J. Hansson bija nosūtījis Bundessortenamt. Otrkārt, R. Schräder nebija identificējis nevienu citu augu šķirni, no kuras ‘LEMON SYMPHONY’, pat ja tā tiek aprakstīta kā tāda, kuras dzinumu ārējais izskats atbilst “daļēji taisni augošam – horizontālam” augam, 1997. gadā nav bijusi skaidri atšķirīga. Šis novērtējums atbilda CPVO un J. Hansson norādītajiem argumentiem ( 44 ). Tādējādi, pat ja tiktu pieņemts, kā apgalvoja R. Schräder, ka 1997. gadā veiktajā tehniskajā pārbaudē ir ticis noteikts nepareizs izpausmes līmenis īpašībai “dzinumu ārējais izskats” un ka, sākot no 1997. gada, būtu bijis jāpiešķir atšķirīgs izpausmes līmenis, tas nekādi nebūtu ietekmējis ‘LEMON SYMPHONY’ atšķirīgā rakstura Regulas 7. panta izpratnē novērtējumu, jo šis novērtējums netika veikts, atsaucoties vienīgi – ja vispār – uz šo īpašību ( 45 ). Šajā ziņā, pielāgotais 2005. gada ‘LEMON SYMPHONY’ apraksts no oriģinālā 1997. gada apraksta atšķīrās tikai ar to, ka tajā īpašība “dzinumu ārējais izskats” bija nomainīta no “taisni augošs” uz “daļēji taisni augošs” ( 46 ). Piedevām R. Schräder nebija pierādījis, ka šo izmaiņu ietekme ir bijusi tāda, ka 1997. gadā nav bijuši izpildīti DUS ( 47 ) kritēriji. Tātad CPVR‘LEMON SYMPHONY’ būtu tikusi piešķirta jebkurā gadījumā ( 48 ). Turklāt R. Schräder apgalvojumu, ka, ja ‘SUMOST 01’ pārbaude būtu tikusi veikta, izmantojot 1997. gada ‘LEMON SYMPHONY’ aprakstu, būtu ticis atzīts, ka abas šķirnes skaidri atšķiras, Padome konkrēti noraidīja ( 49 ).

46.

Vispārējā tiesa nosprieda, ka R. Schräder minētajiem tehniska rakstura argumentiem nevar piekrist nekādā ziņā, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā izklāstītos tehniska rakstura apsvērumus, kuri tika pārbaudīti nelielā apmērā, kā arī CPVO un J. Hansson iesniegtos atbildes argumentus ( 50 ). Noteicošas nozīmes nebija it īpaši faktam, ka augu materiāls, ko J. Hansson bija nosūtījis Bundessortenamt, neatbilda šīs iestādes 1996. gada 6. novembra vēstulē noteiktajām prasībām ( 51 ).

47.

Attiecībā uz strīdu par īpašību “dzinumu ārējais izskats” Vispārējā tiesa uzsvēra, ka jautājums ir par to, vai šī īpašība ir jānosaka atbilstoši relatīviem vai absolūtiem kritērijiem ( 52 ). Tā noraidīja R. Schräder apgalvojumus un, atkārtojot Bundessortenamt skaidrojumus, secināja, ka šī īpašība ir jāvērtē relatīvi un salīdzinoši, aplūkojot vienai un tai pašai sugai piederošas šķirnes ( 53 ). Vispārējā tiesa atzina, ka ‘LEMON SYMPHONY’ laikposmā no 1997. līdz 2005. gadam ir palikusi nemainīga. Nav ticis veikts būtisks apraksta grozījums, kas ietekmētu šķirnes identitāti, bet gan tikai grozījums sākotnēji izvēlētajā formulējumā. Tas nav izmainījis šķirnes identitāti, bet vienīgi ir ļāvis to precīzāk aprakstīt, it īpaši norobežojot to no citām šīs sugas šķirnēm ( 54 ). Visbeidzot, izdarot šo secinājumu, Vispārējā tiesa ņēma vērā augu fotogrāfijas no materiāliem, kas bija tikuši izmantoti tiesvedībās Vācijas tiesās ( 55 ).

48.

R. Schräder sava pirmā pamata pamatošanai izvirza četrus argumentus. Viņš apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka spēkā neesamības atzīšanas procesā Padome neizmeklē faktus pēc savas ierosmes. Tādējādi tā esot: i) pārkāpusi Īstenošanas regulas 51. pantu, ii) kļūdījusies, uzskatīdama, ka spēkā neesamības atzīšanas procesam ir sacīkstes raksturs ( 56 ), iii) sagrozījusi faktus, norādīdama, ka viņš esot apgalvojis, ka pierādīšanas pienākums esot CPVO, un iv) esot pārkāpusi viņa pamattiesības, atteikdamās izskatīt pierādījumus, ko viņš ir piedāvājis tiesvedībā šajā tiesā.

49.

CPVO norāda, ka Vispārējās tiesas sniegtais administratīvā procesa Padomē apraksts esot nepareizs tajā ziņā, ka Padomei ir tiesības izmeklēt faktus pēc savas ierosmes. Tas tomēr apgalvo, ka pirmais pamats ir nepamatots un/vai neefektīvs un nepieņemams, ciktāl R. Schräder vēlas panākt atkārtotu faktu pārbaudi.

50.

J. Hansson atbalsta CPVO.

51.

Izskatot R. Schräder izvirzīto pirmo apelācijas pamatu, ir jāveic Pamatregulas 76. panta interpretācija. Vai šādam procesam ir izmeklēšanas vai sacīkstes raksturs, un vai pierādīšanas pienākums ir pusei, kura vēlas panākt spēkā neesamības atzīšanu? Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, nospriežot, ka Regulas 76. pants nav piemērojams attiecībā uz procesu Padomē.

52.

Arī es piekrītu šim viedoklim.

53.

Pirms pievērsties Padomei, es aplūkošu 76. pantu attiecībā uz procesu CPVO. Atbilstoši 76. panta pirmajam teikumam CPVO pēc savas ierosmes izmeklē faktus, ciktāl tie attiecas uz pārbaudi pēc būtības un tehnisko pārbaudi ( 57 ). Tādējādi, ja spēkā neesamības atzīšanas procesā tiek apgalvots, ka nav izpildīti 7. pantā minētie nosacījumi (attiecībā uz augu šķirnes atšķirīgumu), Birojam ir konkrēts pienākums veikt faktu izmeklēšanu.

54.

Ir taisnība, ka 76. panta otrajā teikumā ir paredzēts, ka arī pusēm ir noteikta loma pierādījumu iesniegšanā tādējādi, ka CPVO neņem vērā tādus faktus vai pierādījumus, kas nav iesniegti atbilstošajā termiņā. Pusei, kura vēlas panākt spēkā neesamības atzīšanu, nepārprotami ir noteikta loma un tiesības iesniegt pierādījumus sava pieteikuma pamatošanai ( 58 ).

55.

Tomēr [šīs tiesību normas] formulējums norāda uz to, ka CPVO nedrīkst pieņemt lēmumu vienīgi, pamatojoties uz to, ka persona, kura vēlas panākt spēkā neesamības atzīšanu, nav izpildījusi pierādīšanas pienākumu, jo tam ir konkrēts pienākums izmeklēt faktus attiecībā uz tehnisko pārbaudi pēc savas ierosmes.

56.

Piedevām no Īstenošanas regulas atbilstošajām tiesību normām ( 59 ) izriet, ka procesam ir drīzāk izmeklēšanas nekā sacīkstes raksturs tādējādi, ka Birojs vada procesu attiecībā uz pierādījumu iesniegšanu un ekspertu uzaicināšanu ziņojumu sniegšanai. Tīrā sacīkstes procesā prasītājam ir pierādīšanas pienākums attiecībā uz izvirzītajiem prasījumiem un atbildētājam ir jāpierāda, ka ir izpildīti nosacījumi, ar kuriem ir pamatota aizstāvība.

57.

Tiesību normas, kurās ir regulēts process CPVO, attiecas arī uz Padomi ( 60 ). Pieņemot lēmumu par CPVO lēmuma pārsūdzību, Apelācijas padome var izmantot “jebkuras pilnvaras, kas ir Biroja kompetencē” ( 61 ). Līdz ar to, tā kā CPVO savu funkciju izpildē ir plaša rīcības brīvība ( 62 ) un saskaņā ar Regulas 76. pantu skaidra un noteikta loma – izmeklēt faktus pēc savas ierosmes, it īpaši attiecībā uz tehnisko pārbaudi, no Regulas 72. panta un Īstenošanas regulas 51. panta konkrētā formulējuma izriet, ka 76. pants ir mutatis mutandis piemērojams attiecībā uz Padomi.

58.

Ar to es negribu teikt, ka Padomei ir jāpieprasa tehniska pārbaude 55. panta 1. punkta izpratnē ikreiz, kad ir uzsākts spēkā neesamības atzīšanas process, pamatojoties uz to, ka nav ievērotas 7. panta prasības attiecībā uz atšķirīgumu. (To neapgalvo arī R. Schräder. Viņš uzskata, ka 1997. gadā veiktā tehniskā pārbaude bija nelikumīga un ka, ja Padome būtu izmeklējusi pieejamos pierādījumus, tā nenovēršami būtu izdarījusi šo secinājumu. Padome šo viedokli noraidīja, un Vispārējā tiesa tās atzinumu apstiprināja.) Taču es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot Pamatregulas 76. pantu tādējādi, ka tas nav piemērojams procesam Padomē.

59.

Tomēr es piekrītu Vispārējai tiesai, ka CPVR gadījumā nav ekvivalenta absolūtajiem un relatīvajiem preču zīmes reģistrācijas atteikuma pamatojumiem. CPVR spēkā neesamības atzīšanas procesā nozīmīgais jautājums (aplūkojamajā lietā) ir par to, vai ir izpildīti Regulas 7. pantā ietvertie nosacījumi, kas attiecas uz šķirnes atšķirīgumu. Šī izmeklēšana prasa tehniskas zināšanas un kompetenci, kuras ir (Birojam un) Apelācijas padomei, kad tās veic vajadzīgo novērtējumu. Šis process nav tāds pats kā tas, uz ko attiecas Kopienas preču zīmju tiesiskais režīms, kura mērķis ir iebildumu procesā noskaidrot, vai agrākas preču zīmes īpašnieks var pierādīt noteiktus faktus, piemēram, agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu. Šie jautājumi nerodas tādos spēkā neesamības atzīšanas procesos CPVR tiesiskā režīma ietvaros, kāds ir šis, kurā jautājums ir, vai brīdī, kad tika piešķirta CPVR (1999. gadā, pamatojoties uz 1997. gadā veikto tehnisko pārbaudi), ‘LEMON SYMPHONY’ bija atšķirīga šķirne ( 63 ). Šajā ziņā CTMR kontekstā R. Schräder apgalvojumiem saistībā ar tiesību normām, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iesniegšanu, nav nozīmes.

60.

Vispārējā tiesa arī atsaucas uz Dizainparaugu regulas 63. panta 1. punktu. Manuprāt, arī šī atsauce parāda CPVR atšķirīgā kontekstā un līdz ar to neliek apšaubīt pārsūdzēto spriedumu. Pirmkārt, 63. panta 1. punktā ir ietverts vispārējs princips, ka procesos, kas attiecas uz dizainparaugiem, ITSB pārbauda faktus pēc savas ierosmes. Šis princips ir spēkā attiecībā uz prāvām, kas saistās ar spēkā neesamības pasludināšanu, kurās ITSB pārbauda tikai pušu iesniegtos faktus un pierādījumus. Tas izriet no apstākļa, ka šādas prāvas saskaņā ar Dizainparaugu regulu nevar ierosināt pats ITSB ( 64 ). Šai prasībai nav ekvivalenta spēkā neesamības atzīšanas procesu saskaņā ar Pamatregulas 20. pantu gadījumā.

61.

Piedevām R. Schräder pamatoti kritizē, ka Vispārējās tiesas veiktais viņa izvirzītā pamata apraksts ir pamatots ar premisu, ka pierādīšanas pienākums ir CPVO. Šis apgalvojums nav apstiprināts Vispārējās tiesas sprieduma 105. punktā minētajā viņa izvirzītā pamata aprakstā. Taču Vispārējās tiesas kļūda nav faktu sagrozījums ( 65 ). Tas ir nevis faktu konstatējums, bet gan apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītā pamata nepareizs apraksts. Tam tādējādi nav nozīmes attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma spēkā esamību.

62.

Vai šo kļūdu dēļ ir tikušas pārkāptas R. Schräder pamattiesības uz labu pārvaldību un taisnīgu lietas izskatīšanu?

63.

R. Schräder Vispārējā tiesā izvirzītais pamats bija par to, ka Padome ir pamatojusi savu lēmumu vienīgi ar CPVO un J. Hansson norādītajiem faktiem. Viņš apgalvoja, ka Padomei turpretim būtu bijis jāsavāc pierādījumi pēc savas ierosmes un tad jānovērtē viņa izvirzītie pierādījumi, it īpaši attiecībā uz viņa argumentu, ka 1997. gadā veiktajā tehniskajā pārbaudē ir tikuši pieļauti nelabojami trūkumi: i) pārbaudītie augi ir bijuši iegūti no spraudeņiem, kuri ir tikuši apstrādāti ar augšanas regulatoriem, un ii) pārbaudes laikposmā šādas apstrādes “sekas nav izzudušas”.

64.

R. Schräder argumentēja, ka tādējādi Padome ir pārkāpusi viņa pamattiesības uz objektīvu un godīgu viņa lietas izskatīšanu (Hartas 41. pants) un uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu lietas izskatīšanu (Hartas 47. pants). Šajā sūdzībā viņš norāda, ka, pieņemot savu nolēmumu, Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi, vai Padome ir rūpīgi un objektīvi izskatījusi visus nozīmīgos lietas apstākļus. Vispārējā tiesa piedevām neesot izvērtējusi faktus, kurus nav pietiekami izmeklējusi Padome; tā esot vienkārši apstiprinājusi šīs tiesu institūcijas veikto faktu sagrozījumu. Ja Vispārējā tiesa nebūtu pieļāvusi šīs kļūdas, tā būtu nospriedusi, ka Padome, pieņemot savu lēmumu, ir pārkāpusi viņa pamattiesības. Pieļaujot šīs kļūdas, Vispārējā tiesa pati esot pārkāpusi viņa tiesības, kas ir noteiktas Hartas 41. un 47. pantā.

65.

Es R. Schräder apgalvojumam nepiekrītu.

66.

Vispārējā tiesa atzina, pirmkārt, ka R. Schräder nevienā administratīvā procesa posmā nav norādījis nevienu apstākli, kas varētu būt prima facie pierādījums, kurš pamatotu viņa apgalvojumu, ka ķīmiskā un mehāniskā apstrāde vai spraudeņu iegūšana (kā tā, kas tika veikta šajā lietā) būtu varējusi sagrozīt 1997. gadā veiktās ‘LEMON SYMPHONY’ tehniskās pārbaudes rezultātus ( 66 ). Otrkārt, Vispārējā tiesa noraidīja viņa argumentu, ka Padome ir savu secinājumu izdarījusi vienīgi, izmantojot J. Hansson un CPVO iesniegtos pierādījumus. Tā uzskatīja, ka, lai gan Padome ir devusi priekšroku šiem pierādījumiem, tā ir paļāvusies pati uz savām zināšanām un kompetenci botānikas jomā ( 67 ). Treškārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka R. Schräder patiesībā ir vēlējies, lai tiktu veikts jauns faktu un pierādījumu novērtējums ( 68 ). Turpinājumā tā pārbaudīja Padomes atzinumus un uzskatīja, ka tie ir saderīgi ar lietas materiālos minētajiem objektīvajiem datiem. Ceturtkārt, tā norādīja, ka saskaņā ar Padomes pieredzi spraudeņu iegūšanas prakses piemērošana visām šķirnēm, kuras tiek izmantotas tehniskajās pārbaudēs, ir “vispārzināms” fakts ( 69 ). Piektkārt, tā uzskatīja, ka R. Schräder tikai apšauba Padomes šajā ziņā veiktos atzinumus ( 70 ).

67.

Izdarot šo vērtējumu, Vispārējā tiesa, manuprāt, ne tikai vienkārši apstiprināja Padomes lēmumu. Tā drīzāk pilnīgi un visaptveroši pārbaudīja procesu Padomē. Tā ņēma vērā visu pušu iesniegtos pierādījumus. Tā atzina, ka R. Schräder nav iesniedzis nekādus pierādījumus savu apgalvojumu pamatošanai. Tā arī atzina, ka Padome, novērtējot viņa lietas faktiskos un tehniskos apstākļus, ir paļāvusies uz savām speciālajām zināšanām ( 71 ).

68.

Es tāpēc uzskatu, ka R. Schräder pamattiesības uz labu pārvaldību, efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu lietas izskatīšanu nav tikušas pārkāptas.

69.

R. Schräder arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka Padome vispār nav norādījusi sava lēmuma pamatojumu, kā ir prasīts Pamatregulas 75. pantā.

70.

Es uzskatu, ka šī tiesību norma nav tikusi pārkāpta. Nosakot, vai 1997. gadā veiktā tehniskā pārbaude ir likumīga, Vispārējā tiesa pārbaudīja pamatojumu, uz kuru bija balstīts Padomes lēmums. Tā atzina, ka Padome nav ņēmusi vērā R. Schräder faktisko premisu attiecībā uz šīs pārbaudes uzticamību. Tā uzskatīja, ka nav acīmredzamas kļūdas, kas liktu anulēt šos vērtējumus šo secinājumu 67. punktā minēto iemeslu dēļ. Tā piedevām atzina, ka R. Schräder 1997. gadā neuzrādīja, ka ‘LEMON SYMPHONY’ ir skaidri atšķirīga no jebkuras citas augu šķirnes. Visbeidzot Vispārējā tiesa noraidīja R. Schräder apgalvojumus, kuros viņš apstrīdēja 1997. gadā veiktās tehniskās pārbaudes ietekmi, jo esot izdarīts nepareizs atzinums attiecībā uz īpašības “dzinumu ārējais izskats” noteikto izpausmes līmeni. Tā uzskatīja, ka šī īpašība nekādi nebija ietekmējusi ‘LEMON SYMPHONY’ atšķirīgā rakstura Regulas 7. panta izpratnē novērtējumu.

71.

Es tāpēc uzskatu, ka R. Schräder ceturtais arguments ir nepamatots.

72.

Lai gan ir taisnība, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies ar savu Pamatregulas 76. panta interpretāciju un ka tā ir nepareizi aprakstījusi pierādīšanas pienākuma spēkā neesamības atzīšanas procesā subjektu un nozīmīgumu, taču pārsūdzētais spriedums nepamatojas uz šīm kļūdām. Nozīmīgi ir tas, ka Vispārējā tiesa pareizi interpretēja Regulas 7. un 20. pantu. Tā secināja, ka Padome ir pareizi nolēmusi, ka, pretēji R. Schräder argumentiem, ‘LEMON SYMPHONY’ bija atšķirīga, jo to varēja atšķirt, ņemot vērā izteiktās īpašības, kas iegūtas no genotipa, nevis no mehāniskas vai ķīmiskas iedarbības. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas kompetencē nav pierādīt faktus vai pārbaudīt pierādījumus, kurus Vispārējā tiesa ir pieņēmusi kā šo faktu pamatojumu, ja vien šie pierādījumi nav tikuši sagrozīti. Tas šajā gadījumā nav noticis ( 72 ).

73.

Līdz ar to pirmais apelācijas pamats nevar tikt apmierināts. Uz šo pamatu balstās visa R. Schräder apelācijas sūdzība, ievērojot, ka pieci pārējie pamati attiecas uz to, vai Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi 7. un 20. pantu. Katram no šiem pamatiem es tāpēc pievērsīšos tikai īsumā.

74.

R. Schräder iebilst, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, apstiprinot Padomes lēmumu noraidīt viņa lūgumu veikt pierādījumu savākšanas pasākumus. Viņa lūguma mērķis bija iegūt eksperta liecību, ka ķīmiskā un mehāniskā apstrāde vai tāda spraudeņu iegūšana, kas tika veikta šajā lietā, sagrozīja 1997. gadā veiktās tehniskās pārbaudes rezultātus. Vispārējā tiesa viņa argumentu noraidīja, pamatojoties uz to, ka viņš nav sniedzis prima facie pierādījumus, kas pamatotu viņa lūgumu. Sava otrā apelācijas pamata pamatošanai R. Schräder izvirza četrus argumentus. Īsumā viņš apgalvo, ka Vispārējā tiesa: i) esot pārkāpusi noteikumus attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iesniegšanu saistībā ar viņa lūgumu veikt izmeklēšanas pasākumus, ii) neesot norādījusi iemeslus un liegusi viņam lietas taisnīgu izskatīšanu un efektīvu tiesību aizsardzību, iii) pēc savas ierosmes esot izvirzījusi jautājumu, ko tai neesot uzdevuši lietas dalībnieki un kas neesot sabiedriskās kārtības jautājums, tādējādi prettiesiski paplašinādama strīda priekšmetu, un, iv) pieņemot lēmumu, esot nepareizi piemērojusi Tiesas judikatūru.

75.

Šie argumenti ir četras variācijas par vienu un to pašu tēmu, un es tos aplūkošu visus kopā.

76.

Tā kā Regulā nav atsevišķas tiesību normas par izmeklēšanas pasākumiem administratīvajā posmā, no 81. panta izriet, ka procesā Padomē (vai CPVO) ir jāpiemēro dalībvalstīs vispāratzīti procesuālo tiesību principi. Manuprāt, Vispārējā tiesa rīkojās pareizi, piemērojot Tiesas judikatūrā ietvertos principus ( 73 ), saskaņā ar kuriem personai, kas vēlas, lai tiktu veikti izmeklēšanas pasākumi, ir jāiesniedz pierādījumi, kas pamatotu šī lūguma apmierināšanu. Šī principa mērķis ir novērst pilnīgi nenozīmīgu lūgumu izpildi. Manā ieskatā, atsaukdamās uz Tiesas judikatūru, Vispārējā tiesa ir ievērojusi Regulas 81. pantā ietverto tiesību normu.

77.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējās tiesas pienākums (atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. pantam un 53. panta pirmajai daļai) norādīt savu spriedumu pamatojumu nenozīmē, ka tai būtu pienākums izsmeļoši un secīgi izklāstīt visus lietas dalībnieku izteiktos argumentus. Tādēļ argumentācija var tikt pausta arī netieši – ar nosacījumu, ka tā attiecīgajām personām ļauj uzzināt pamatojumu, uz kuru ir balstīts pārsūdzētais spriedums, un Tiesai sniedz pietiekamu informāciju, lai tā varētu īstenot savas pārbaudes pilnvaras apelācijas tiesvedībā ( 74 ).

78.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 136.–139. punktā ir pilnībā izklāstījusi savus apsvērumus. Norādot šos apsvērumus, Vispārēja tiesa ir vienkārši tās izskatāmajiem faktiem piemērojusi tiesību principus. Manā ieskatā, te nav pilnīgi nekā, ko varētu pārmest.

79.

Es tāpēc uzskatu, ka otrais apelācijas pamats ir nepamatots.

80.

Trešajā, ceturtajā, piektajā un sestajā pamatā R. Schräder koncentrējas uz dažādiem 1997. gadā veiktās tehniskās pārbaudes apgalvoto trūkumu aspektiem. Tāpēc es šos pamatus aplūkošu visus kopā.

81.

Saskaņā ar LESD 256. pantu un Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijas sūdzības var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem. Vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt nozīmīgos faktus un novērtēt pierādījumus. Tādējādi šo faktu izvērtēšana un pierādījumu novērtēšana, izņemot gadījumus, kad tie tikuši sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas Tiesai būtu jāpārbauda apelācijas tiesvedībā ( 75 ).

82.

Būtībā R. Schräder iebilst, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, veicot turpinājumā minētos konstatējumus. Pirmkārt, ka pārbaudes eksemplāru pavairošana, izmantojot spraudeņus, ir “vispārzināms” fakts (trešais pamats) ( 76 ). Otrkārt, ka augšanas regulatoru pielietošana attiecībā uz šiem eksemplāriem nav ietekmējusi pārbaužu likumību (ceturtais pamats) ( 77 ). Treškārt, ka īpašības “dzinumu ārējais izskats” apraksts nav ietekmējis ‘LEMON SYMPHONY’ atšķirīgā rakstura novērtējumu (piektais pamats) ( 78 ). Ceturtkārt, nolemjot, ka šīs konkrētās īpašības aprakstam tiek piemērots salīdzinošs novērtējums, aplūkojot vienai un tai pašai sugai piederošas šķirnes (sestais pamats) ( 79 ).

83.

Vispārējā tiesa R. Schräder iebildumus noraidīja.

84.

R. Schräder šajā sūdzībā mēģina pierādīt, ka Vispārējā tiesa nav varējusi saprātīgi secināt, ka ar norādītajiem faktiem un apstākļiem nepietiek, lai konstatētu, ka 1997. gadā veiktajā tehniskajā pārbaudē ir tikuši pieļauti nelabojami trūkumi. Kaut gan formāli viņš atsaucas uz kļūdām tiesību piemērošanā, patiesībā tiek apšaubīts Vispārējās tiesas faktu vērtējums un pierādījuma spēks, ko tā šiem faktiem ir piešķīrusi.

85.

Tāpēc Tiesas pastāvīgās judikatūras gaismā trešais, ceturtais, piektais un sestais pamats ir jāuzskata par nepieņemamiem.

86.

Piebildīšu, ka, manuprāt, tie katrā ziņā ir nepamatoti.

87.

Faktu un/vai pierādījumu sagrozīšana ir notikusi tad, ja, neizmantojot jaunus pierādījumus, veiktais pierādījumu novērtējums ir acīmredzami nepareizs ( 80 ). Apgalvotās kļūdas, kuras esot identificējis R. Schräder, esot pieļautas, kad Vispārējā tiesa ir: i) paziņojusi, ka piezīmes uz lietas materiāliem autors ir Bundessortenamt eksperts, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas ir CPVO ierēdnis, un ii) norādījusi, ka strīdīgais jautājums ir par to, vai īpašība “dzinumu ārējais izskats” būtu jānosaka atbilstoši relatīviem vai absolūtiem kritērijiem.

88.

Pirmais jautājums ir par sīku faktu – kas ir autors materiālos veiktai piezīmei, kuras saturs netiek apstrīdēts. Otrais attiecas drīzāk uz to, kā Vispārējā tiesa ir raksturojusi R. Schräder argumentu, nekā uz pierādījumiem. Neviens no šiem punktiem nenorāda uz to, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā: neviens no tiem neiespaido 1997. gadā veiktās tehniskās pārbaudes faktus un apstākļus tādējādi, ka tiktu ietekmēts šīs pārbaudes novērtējums.

89.

Piedevām atgādināšu, ka Vispārējās tiesas pārbaudes kompetences parametri ir noteikti Pamatregulas 73. panta 2. punktā. Tāpēc, lai noteiktu, vai ‘LEMON SYMPHONY’ bija vai nebija atšķirīga Regulas 7. panta 1. punkta izpratnē (R. Schräder pieteikuma attiecībā uz [CPVR] atzīšanu par spēkā neesošu atbilstoši 20. pantam kontekstā), tai nebija jāveic pilnīgs un detalizēts faktu novērtējums. Vispārējai tiesa turpretim bija tiesības, ņemot vērā šī jautājuma zinātnisko un tehnisko sarežģītību, pašai pārbaudīt tikai acīmredzamas kļūdas vērtējumā ( 81 ).

90.

Vispārējai tiesai tādējādi bija tiesības izdarīt secinājumu, ka lietas materiālos ietvertie pierādījumi ir bijuši pietiekami, lai ļautu Padomei nospriest, ka 1997. gadā veiktā tehniskā pārbaude nebija nelikumīga, tāpēc ka izmantotajam materiālam piemita trūkumi, un ka R. Schräder nav pierādījis, ka ‘LEMON SYMPHONY’ 1997. gadā nav bijusi skaidri atšķirīga ne no vienas citas augu šķirnes.

91.

Piedevām no pārsūdzētā sprieduma atbilstošajiem punktiem ( 82 ) skaidri izriet, ka Vispārēja tiesa, pirms tā izdarīja šo secinājumu, veica pamatīgu Padomes lēmuma pārbaudi. Šādi tā nodrošināja pamatojumu saviem atzinumiem, kuri ir balstīti uz lietas dalībnieku iesniegtajiem pamatiem un pierādījumiem.

92.

Es tāpēc secinu, ka, ja arī trešais, ceturtais, piektais un sestais pamats ir pieņemami (bet tas tā nav), tie katrā ziņā ir nepamatoti.

93.

Ja Tiesa piekristu manam vērtējumam, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida, tad atbilstoši Reglamenta 137., 138., 140. un 184. pantam, tos skatot kopsakarā, R. Schräder, kuram spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz visiem apelācijas pamatiem, ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

94.

Tāpēc uzskatu, ka Tiesai būtu: