1. 

Prasība atcelt tiesību aktu, ko Komisija šajā gadījumā ceļ pret Eiropas Parlamentu un Padomi saistībā ar to it kā nepareizo LESD 291. panta 2. punkta piemērošanu – Regulas (ES) Nr. 528/2012 ( 2 ) 80. panta 1. punktā nosakot, ka Komisija pieņem “īstenošanas regulu” –, sniedz Tiesai iespēju pirmo reizi izteikties par LESD 290. pantā paredzēto “deleģēto” aktu saturu un piemērojamību ( 3 ). Jāņem vērā, ka vienīgais Komisijas izvirzītais pamats balstīts uz iespējami kļūdainu Parlamenta un Padomes veiktu LESD 290. panta un 291. panta 2. punkta piemērošanas jomas interpretāciju.

2. 

No vienas puses, kā to apgalvo Padome, var neņemt vērā to, vai šajā lietā izvirzītais jautājums “tieši skar noteiktus pamatjautājumus, kurus ir izraisījusi Eiropas integrācija” ( 4 ). Katrā ziņā ir skaidrs, ka Lisabonas līgums paver durvis uz to, ko varētu traktēt kā jaunu likumdošanas procesa veidu, kas balstīts uz sadarbību starp Parlamentu un Padomi, no vienas puses, un Komisiju, no otras puses, kas ir pietiekams iemesls, lai Komisijas izvirzīto problēmu uzskatītu par ļoti sensitīvu.

3. 

Ir skaidrs, ka šī pirmā iespēja, kas Tiesai ir radusies izteikties par šo būtisko jomu, kura skar Savienības tiesību aktu sistēmu, nebūs un nevar būt pēdējā. Lai cik nozīmīgs arī būtu šis formāli pirmais gadījums Tiesas judikatūrā saistībā ar LESD 290. pantu, ir skaidrs, ka, pamatojoties uz šo strīdu, Tiesa nevarēs pateikt visu šajā sakarā. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, proti, šīs lietas apstākļi neprasa Tiesai sniegt atbildi uz visām problēmām, kuras varētu rasties saistībā ar šo tiesību normu. Ņemot to vērā, šīs lietas dalībniekiem ir taisnība, apgalvojot, ka Tiesai šajā gadījumā ir iespēja sākt ieviest skaidrību par šā Līguma noteikuma nozīmi, tādējādi arī palīdzot daļēji novērst konflikta situācijas starp iestādēm.

4. 

Jau sākumā pieskaroties šo secinājumu būtībai, es uzskatu, ka šajā sākotnējā, it īpaši “deleģēto” aktu spēkā esamības, laikā galvenais izaicinājums ir nodrošināt noteiktu iztiesājamības līmeni attiecībā uz likumdevēja izvēlētajiem risinājumiem – gan uzdodot Komisijai papildināt vai izmainīt kāda likumdošanas akta saturu, gan uzticot tai “īstenošanas” aktu pieņemšanu.

5. 

Pēc iebilduma par nepieņemamību noraidīšanas es formulēšu savu atbildi divās daļās. Pirmajā daļā es piedāvāšu gan “deleģēto” aktu, gan “īstenošanas” aktu interpretāciju, pēc tam rosinot to iespējamu nošķiršanu. Otrajā daļā es pievērsīšos konkrētajam strīda priekšmetam, proti, Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punkta spēkā esībai, ņemot vērā, ka tas, pamatojoties uz LESD 291. panta 2. punkta formulējumu, atļauj Komisijai pieņemt īstenošanas regulu.

6.

Nedaudzie uz šo lietu attiecināmie noteikumi, proti, LESD 290. un 291. pants, kā arī Regulas Nr. 528/2012 80. pants, secīgi tiks atspoguļoti manas argumentācijas gaitā.

7.

Komisija ceļ prasību atcelt Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punktu. Tā uzskata, ka apstrīdētais noteikums ir spēkā neesošs, jo nosaka, ka tajā paredzētos pasākumus veic, izmantojot īstenošanas aktu (LESD 291. pants), kas nozīmētu, ka tie ir tikuši veikti, pamatojoties uz deleģēto aktu (LESD 290. pants).

8.

Neietekmējot to, ka manas argumentācijas gaitā saistībā ar dažādām šajā strīdā izvirzītajām problēmām tiks minēti dažādi Komisijas argumenti, jau uzreiz var sacīt, ka tā uzskata, ka judikatūra attiecībā uz Savienības akta juridiskā pamata izvēli ir piemērojama mutatis mutandis, izvēloties starp LESD 291. pantu (kas piešķir tikai īstenošanas pilnvaras) un LESD 290. pantu (kas piešķir Komisijai “quasi likumdošanas” pilnvaras). Pēc Komisijas domām, abu noteikumu jomas ir skaidri nošķirtas, nepastāvot “pelēkajām zonām”, kurās likumdevējs varētu izdarīt izvēli, izmantojot rīcības brīvību.

9.

Komisija apgalvo, ka noteicošā ir nozīme, kas tiek piešķirta formulējumam “papildināt vai grozīt dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus”. Tāsprāt, nevar izmantot šauru [šā formulējuma] interpretāciju, jo aktiem, kuri precizē kāda leģislatīva akta saturu, ir jāpiemīt demokrātiskai leģitimitātei, kuru var nodrošināt tikai likumdošanas procedūra un tas, ka LESD 290. pants, pamatojoties uz tajā noteikto kontroles mehānismu, to garantē attiecībā uz “deleģētajiem aktiem”.

10.

Saistībā ar apstrīdēto tiesību normu Komisija apgalvo, ka noteikt saskaņotu un pilnīgu maksu sistēmu Aģentūras finansēšanai nozīmē papildināt Regulas (ES) Nr. 528/2012 nebūtiskus elementus, tādējādi uz to būtu jāattiecas deleģēšanai saskaņā ar LESD 290. pantu.

11.

Ņemot vērā iepriekš teikto, Komisija prasa atzīt Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punktu par spēkā neesošu, saglabājot tā iedarbību līdz brīdim, kad stājas spēkā norma, ar kuru to aizstāj, un piespriest Eiropas Parlamentam un Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pakārtoti un gadījumā, ja Tiesa atzītu par nepieņemamu tās prasību par daļēju [regulas] atcelšanu, Komisija prasa pilnībā atzīt Regulu Nr. 528/2012 par spēkā neesošu, saglabājot tās iedarbību.

12.

Papildus Eiropas Parlamentam un Padomei tiesvedībā ir iestājušās Dānijas Karaliste, Somijas Republika, Francijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Apvienotā Karaliste un Čehijas Republika.

13.

Padome, kuras nostāju atbalsta Nīderlandes Karaliste un Apvienotā Karaliste, apgalvo, ka prasība ir nepieņemama, jo Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punkts, tāsprāt, nav pietiekami autonoms attiecībā pret pārējām regulas normām, lai to varētu izvērtēt atsevišķi, jo maksu un nodevu nomaksa ir Aģentūras iesaistīšanās visā biocīda produkta apstiprināšanas procesa garumā priekšnoteikums. Savukārt Eiropas Parlaments, Komisija un Somijas Republika uzskata, ka apstrīdētā punkta atcelšana neietekmētu Regulas Nr. 528/2012 būtību un tādējādi prasība esot pieņemama.

14.

Runājot par būtību un ņemot vērā Komisijas vispārējos apsvērumus, liela daļa lietas dalībnieku apstrīd, ka pastāv hierarhiskas attiecības starp LESD 290. un 291. pantu, uzskatot, ka likumdevējs var izvēlēties vienu vai otru ceļu, kuri abi noved pie reglamentējošu aktu izveides. Turklāt pastāv arī “pelēkā zona”, kurā ir sarežģīti abstrakti nošķirt viena vai otra panta attiecīgo darbības jomu, kas katrā konkrētā gadījumā ir atkarīga no tā leģislatīvā akta precizēšanas pakāpes, par kuru ir jālemj Komisijai (“papildināt” to vai “īstenot”, un atkarībā no tā šī precizēšanas pakāpe ir mazāka vai lielāka). Visbeidzot, tie apstrīd arī formulējuma “papildināt vai grozīt dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus” plašu interpretāciju, jo tādējādi LESD 291. pants zaudētu jēgu.

15.

Runājot par apstrīdētās normas saturu, gan Eiropas Parlaments un Padome, gan visas iesaistītās dalībvalstis uzskata, ka Regulas Nr. 528/2012 80. pantā noteiktā sistēma ir pietiekami detalizēta, lai nebūtu nepieciešams deleģētais akts, bet – tikai īstenošanas akts saskaņā ar LESD 291. pantu.

16.

Eiropas Parlaments un Padome lūdz noraidīt prasību un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pakārtoti Eiropas Parlaments lūdz, lai, gadījumā, ja prasība tiktu apmierināta, saglabātos atceltā noteikuma un to aktu, kuri pieņemti, to piemērojot, iedarbība, līdz stājas spēkā norma, ar kuru to aizstāj.

17.

Padome, kuru atbalsta Nīderlande un Apvienotā Karaliste, ir paudusi šaubas par prasības pieņemamību, jo uzskata, ka apstrīdētais noteikums Regulas Nr. 528/2012 kontekstā nav tik autonoms, lai pats par sevi būtu prasības priekšmets.

18.

Manuprāt, prasība nav nepieņemama. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru “tiesību aktu var daļēji atcelt tikai tad, ja no pārējās akta daļas ir iespējams nodalīt noteikumus, kurus prasa atcelt” ( 5 ), un tāpat ir atkārtoti nospriests, ka “nodalīšanas prasība nav izpildīta, ja tiesību akta daļēja atcelšana groza šī akta būtību” ( 6 ).

19.

Šajā gadījumā apstrīdēto noteikumu var pilnīgi nodalīt no pārējās Regulas Nr. 528/2012. Faktiski minētās regulas 80. panta 1. punkts vien konkrēti Komisijai piešķir nepieciešamās pilnvaras pieņemt īstenošanas regulu, ar kuru nosaka maksas, kas maksājamas Aģentūrai, kā arī šīs samaksas nosacījumus. Šī īstenošanas regula neapšaubāmi ir būtiska Regulas Nr. 528/2012, kuras mērķis ir izveidot saskaņotus noteikumus attiecībā uz biocīdu tirdzniecību un izmantošanu, kontekstā, tomēr tā nav noteicoša attiecībā uz tās mērķa viengabalainību.

20.

Domāju, ka šeit ir vietā iepriekšējs, vispārīga rakstura apsvērums. Lai arī šajā lietā tieši tiek apstrīdēta Savienības likumdevēja pieļautā LESD 291. panta 2. punktā ietvertā noteikuma ievērošana, diskusija starp lietas dalībniekiem atklāj, ka uzmanības centrs ir “novirzījies” uz LESD 290. pantu, kas būtu pareizais juridiskais pamats gadījumā, ja likumdevējs neizvēlētos pats pieņemt tiesisko regulējumu, kas ir strīda priekšmets. Ņemot to vērā, lai neizbrīna arī zināma problēmas analīzes smaguma centra “nobīde” no manas puses.

21.

Ir reizes, kad uzmanības akcentēšana uz gramatisko vai tekstuālo interpretāciju kļūst īpaši svarīga. Citiem vārdiem sakot, ir gadījumi, kad pirmām kārtām ir jāņem vērā tas, ko noteikums “saka”, mēģinot uz brīdi aizmirst visu, ko mēs varētu zināt par tā vēsturi. Es uzskatu, ka šis apsvērums ir īpaši atbilstošs, kad interpretētājam ir jāķeras klāt jaunajam LESD 290. pantā paredzēto deleģēto aktu jēdzienam, kuram, neskatoties uz šķietamām pazīmēm, līdz šim nav analoga Savienības tiesību aktu struktūrā. Faktiski ir sacelts pārāk liels “troksnis”, kas ir izraisījis visu pārējo saistībā ar tā ģenēzi. Būs jāpievērš uzmanība arī šīm “interferencēm”, bet ir jābūt vismaz vienam brīdim, kad noteikumam “ir jāļauj runāt” visā tā vienkāršībā.

22.

LESD 290. panta formulējums ir šāds:

“1.   Ar leģislatīvu aktu Komisijai var dot pilnvaras pieņemt vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus, lai papildinātu vai grozītu dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus.

Leģislatīvajos aktos tiek konkrēti noteikti pilnvaru deleģēšanas mērķi, saturs, apjoms un ilgums. Uz būtiskiem elementiem kādā jomā attiecas leģislatīvie akti, un tādējādi uz tiem nedrīkst attiekties pilnvaru deleģēšana.

2.   Leģislatīvie akti paredz nosacījumus, ar kādiem notiek deleģēšana; šie nosacījumi ar būt šādi:

Piemērojot a) un b) apakšpunktu, Eiropas Parlaments pieņem lēmumu ar savu locekļu balsu vairākumu, bet Padome – ar kvalificētu balsu vairākumu.

3.   Deleģēto aktu virsrakstā iekļauj vārdu “deleģētais” vai “deleģētā”.”

23.

Pamatojoties uz šā noteikuma tekstu un ņemot vērā šajā lietā būtiskos aspektus, īsi formulējot, var teikt, ka “deleģētais” akts, kā to norāda tā nosaukums, ir Komisijas, un tikai Komisijas, pieņemts vispārēji piemērojams “neleģislatīvs akts”, jo [tieši] Komisija izpilda “leģislatīvā aktā” paredzēto nosacījumu, saskaņā ar kuru tai ir deleģētas “pilnvaras”, to papildinot vai grozot, “regulēt”“nebūtiskus [šī akta] elementus”, “paredzot”, ka uz būtiskiem elementiem kādā jomā attiecas leģislatīvie akti un iepriekš skaidri nosakot šo pilnvaru deleģēšanas mērķi, saturu, apjomu un ilgumu. Es apzināti neminu šā panta 2. punktā paredzētos “nosacījumus”, jo, lai atrisinātu šo strīdu, tas nav nepieciešams. Tāpēc turpinājumā vienkārši ir jāuzsver vairāki aspekti, nepiešķirot lielu nozīmi secībai, kādā tie ir uzskaitīti.

24.

Pirmkārt, runa ir par Savienības akta veidu, kas formāli atšķiras no pārējiem Savienības normatīvo sistēmu veidojošajiem aktiem. Tā nosaukums ir “deleģētais” akts ( 7 ). Līdz ar to es uzskatu, ka šis attiecīgā Savienības akta apzīmētājs, ņemot vērā, ka tas skaidri norāda uz šā akta specifisku raksturiezīmju kopumu, ir pietiekami būtisks, lai varētu runāt par Savienības akta veidu, kas formāli atšķiras no pārējiem. Kā norāda Parlaments savā atbildes rakstā ( 8 ), LESD 290. un 291. pants “ir viens no būtiskākajiem jauninājumiem, kas ar Lisabonas līgumu ir ieviesti Savienības normatīvajā sistēmā”.

25.

Otrkārt, tas ir tikai un vienīgi “Komisijas pieņemts” akts, neatkarīgi no “nosacījumiem” un atrunām, kas ir noteikti šā panta otrajā punktā. Rezultātā Komisija un vienīgi Komisija uzņemas šo uzdevumu un šo atbildību.

26.

Treškārt, tas ir normatīva satura akts (“vispārēji piemērojams”), kura mērķis ir kādas konkrētas “jomas”“regulēšana”. Tādējādi LESD 290. pants iekļaujas darbības jomā, kas būtībā ir normatīva un attiecas uz regulēšanu, kura vēl ir atdalīta no vēlākās īstenošanas darbības, neatkarīgi no tās veicēja identitātes.

27.

Ceturtkārt, tas ir “neleģislatīvs” akts, kas var norādīt uz tīru sagadīšanos, proti, ka tas nav akts, kas ir pieņemts parastā likumdošanas procedūrā, bet tikpat labi tas var nozīmēt, ka runa ir par vispārēji piemērojamu aktu, kas hierarhiski atrodas zem leģislatīva akta.

28.

Piektkārt, ja akta apzīmētājs ir “deleģētais”, tas nozīmē, ka tas izriet no “(pilnvaru) deleģēšanas”, kas būtībā ir diskrecionāra un ir ietverta leģislatīvā, šajā gadījumā, deleģējošā aktā, iespējams, no jauna izvirzot jautājumu par šo “pilnvaru” raksturu. “Deleģēšana” notiek, atsakoties no “leģislācijas”, tomēr ir daudz apšaubāmāk, ka uzdevums, kas tiek deleģēts, ir “leģislācija”. Pareizāk būtu runāt vispārīgi par “regulēšanu”.

29.

Sestkārt, deleģēšana ļauj gan “papildināt”, gan “mainīt”“dažus” leģislatīva akta elementus. Papildināšana un mainīšana ir divi principā atšķirīgi veidi, kā iedarboties uz noteiktu normatīvo aktu ( 9 ), saistībā ar kuriem mūs interesēs gandrīz tikai pirmais veids. Katrā ziņā šī deleģēšana nav vispārēja rakstura; gluži pretēji, gan tam, ko ar deleģēto aktu var papildināt, gan tam, ko var mainīt, ir jābūt “noteiktam” leģislatīvajā aktā. Tādējādi leģislatīvajā aktā ir jāprecizē, ko tajā ir nepieciešams “papildināt”, kā arī to, ko Komisija attiecīgā gadījumā ir pilnvarota grozīt.

30.

Septītkārt, uz “būtiskiem elementiem kādā jomā attiecas leģislatīvie akti”, no kā izriet, ka deleģētais akts var regulēt – to papildinot vai mainot – tikai “nebūtiskus” leģislatīva akta elementus ( 10 ). Tādējādi “būtiskais” pilnībā ietilpst likumdošanas jomā. Tomēr tas nenozīmē, ka nosacījumi attiecībā uz leģislatīvo aktu ir vien LESD 290. pantā paredzētie, kas ir jautājums, pie kura vēl atgriezīšos. Šajā pantā tikai ir identificēti tie leģislatīvā akta elementi, kuri “nav deleģējami” (“būtiskais”), pretstatā citiem elementiem, kurus pats likumdevējs var atcelt (“nebūtiskais”). Cits jautājums, par kuru pilnībā var runāt šajā gadījumā, ir, vai interpretācija, saskaņā ar kuru “nedeleģējamais” tiek reducēts uz “būtisko”, neņemot vērā šī noteikuma tekstu, ir attiecināma uz jebkuru normatīvo jomu.

31.

Visbeidzot, deleģējošajā leģislatīvajā aktā “tiek konkrēti noteikti pilnvaru deleģēšanas mērķi, saturs, apjoms un ilgums”. Saskaņā ar šo pilnvarojumu Komisijas īstenotā normatīvā darbība ir ļoti disciplinēta, kas leģislatīvajam aktam, vai drīzāk – tā autoram ļauj būtiski samazināt Komisijas rīcības brīvību. Viss “būtiskais”, ko likumdevējs vēlas noregulēt kādā jomā, var tikt darīts zināms, skaidri paredzot mērķus, saturu un apjomu, kam ir jāatbilst deleģētajam aktam.

32.

Pamatojoties uz iepriekš teikto, tagad jāpievēršas vēsturei, galvenokārt, lai novērtētu, cik būtiski ir jauninājumi, kas ar Lisabonas līgumu ir ieviesti šajā jomā ( 11 ). To, ka LESD 290. panta priekštecis ir neveiksmīgā Konstitucionālā līguma I‑36. pants, neviens neapstrīd, vien ar to būtisko atšķirību, ka tolaik tā dēvētās “deleģētās regulas” bija balstītas uz deleģējošiem “likumiem” ( 12 ). Tomēr, ņemot vērā, ka runa ir par neveiksmīgu priekšteci, tam nav jāpiešķir liela nozīme.

33.

Raugoties uz situāciju, kāda pastāvēja pirms “Lisabonas”, ir svarīgi pakavēties pie Padomes izvirzītās tēzes ( 13 ), saskaņā ar kuru “ar 290. pantu izveidotās pilnvaras nav nekas jauns Savienības tiesību sistēmā”, tādējādi “ar LESD 290. pantu [ieviestais] jauninājums nav tā raksturā, bet tajā paredzētajā [pilnvaru] izmantošanas kārtībā”, uzreiz turpinājumā precizējot, ka “tas, ko 290. un 291. pants abi kopā paredz, nav nekas cits kā vien tas, kas iepriekš jau bija ietverts EK līguma 202. pantā”.

34.

Es uzskatu, ka šāda nostāja, saskaņā ar kuru kāds Lisabonas līguma noteikums, kuram kā tādam nav analoga Savienības primārajās tiesībās, tiek interpretēts, raugoties uz tā dažādo iepriekšējo lietošanu, lielākā vai mazākā mērā pamatojoties uz EKL 202. pantu, izraisīs kļūdainu tā novērtējumu. Tas pats attiecas arī uz “regulatīvo” pārejas “kontroles procedūru” kā iespējamo atslēgu “deleģēto” aktu interpretācijā ( 14 ). Šajā sakarā pietiek norādīt, ka LESD 290. panta saturs – to varēs labāk saprast, kad es būšu aplūkojis “īstenošanas aktus”, – nav iekļauts LESD 291. pantā, pamatojoties uz nepieciešamību paredzēt vienotus īstenošanas nosacījumus, bet kā likumdošanas procesa turpinājums saturiskā ziņā.

35.

Turpinājumā es, pirmkārt, piedāvāšu “deleģēto” aktu nozīmes skaidrojumu un, otrkārt, – to kategorizāciju, pamatojoties uz dalībvalstu publiskajām tiesībām.

36.

“Deleģētie” akti rada iespēju Savienības likumdevējam un Komisijai sadarboties likumdošanas procesā šā termina saturiskajā nozīmē, pamatojoties uz ko likumdevējs principā var aprobežoties ar kādas jomas būtisko elementu regulēšanu, Komisijai uzticot pārējo normatīvo darbu, skaidri ierobežojot tās rīcības brīvību, paredzot nosacījumus, kurus minēju jau iepriekš.

37.

Šī, manuprāt, ir “deleģēto” aktu pamatnozīme – nozīme jeb pamatojums, kas ir pietiekami precīzs, lai nepieļautu, ka šo aktu [darbības] joma tiek sajaukta ar citām Komisijas normatīvās darbības formām, it īpaši ar jau nākamā LESD 291. panta 2. punktā paredzēto, kurai es pievērsīšos turpinājumā.

38.

Pievēršoties mēģinājumam kategorizēt šos “deleģētos” aktus, kuri nav “leģislatīvie akti”, bet nav arī “īstenošanas akti”, un kuri ļauj gan papildināt, gan grozīt “leģislatīvo aktu”, es uzskatu, ka ir vietā pievērsties salīdzinošajām tiesībām, un, konkrētāk, dalībvalstu publiskajām tiesībām, it īpaši ņemot vērā, ka runa ir par jēdziena, kura funkcionalitāte rod nenoliedzamu atbilstību un ir nostiprināta dalībvalstu konstitucionālajās sistēmās, interpretāciju. Faktiski, lai cik singulāra, ņemot vērā tās būtību un vēsturi ( 15 ), arī būtu izrādījusies Savienības tiesību aktu sistēma, brīžos, kāds neapšaubāmi ir arī šis, kad Savienība ir meklējusi iedvesmas avotus dalībvalstu normatīvajās kategorijās ( 16 ), ir gandrīz dabiski, ka skatiens tiek vērsts apkārt, kaut arī rezultāts ne vienmēr ir paredzams.

39.

Turklāt ir skaidrs, ka necik tālu mūs nenovedīs to kvalificēšana par “quasi likumdošanas pilnvarām” ( 17 ) vai pat “tertium genus” starp leģislatīvajiem aktiem un vispārēji piemērojamiem īstenošanas aktiem, kuri arī ir uzticēti Komisijai, bet kuriem pievērsties vēl nav pienācis laiks.

40.

Turpretim, ņemot vērā, ka mums ir darīšana ar “neleģislatīviem aktiem”, ja leģislatīvo pilnvaru deleģēšana tāda būtu tikai šā vārda saturiskajā nozīmē, ja nenotiktu leģislatīvo pilnvaru nodošana šī pilnā nozīmē, leģitīmi rastos jautājums, vai tā sauktajai “deleģēšanai” faktiski atkal nav “pilnvarojuma” rakstura. Ja, ņemot vērā LESD 290. pantu, ir jārunā par “deleģēšanu”, varbūt vajadzētu vienoties, ka runa ir par “neraksturīgu” deleģēšanu.

41.

Pamatojoties uz šo apsvērumu, LESD 290. pantā paredzēto pilnvaru deleģēšanu vajadzētu interpretēt kā “delegalizāciju”. Faktiski netrūkst dalībvalstu, kurās runā par “delegalizāciju” gadījumos, kad likumdevējs, izmantojot vienu vai otru procedūru, izvēlas “cedēt” izpildvarai – zināmos apstākļos, un nosakot īpašas jomas, – daļu likumdošanas [pilnvaru] kādā jomā. Joma, kas šādi uz laiku ir “izslēgta” no likuma darbības jomas, vairs nav likums, pat ja saturiski tā tāda būtu ( 18 ).

42.

Tomēr ir skaidrs, ka šis jēdziens rodas tādas sistēmas ietvaros, kurā valda bezierunu hierarhijas princips. Šajā gadījumā, kā jau es norādīju, gluži pretēji, varētu būt kāds, kurš apgalvotu, ka apzīmējums “neleģislatīvs akts” tikai norāda uz acīmredzamo, [proti,] ka šajā gadījumā nav tikusi īstenota un netiks īstenota parastā likumdošanas procedūra. Pat ņemot vērā šo ierobežoto nozīmi, es uzskatu, ka jēdziens saglabā pietiekamu skaidrojošo spēku, lai to mutatis mutandis piemērotu situācijā, kad stājas spēkā LESD 290. pantā paredzētie nosacījumi.

43.

It īpaši gadījumos, kad leģislatīvais akts pieļauj tā grozīšanu ar “deleģēto aktu”, tajā ir jābūt minētiem elementiem, kuri, pirmkārt, nav būtiski un, otrkārt, ir ietverti noteikumos, kas ir identificēti verbatim. Šajā gadījumā minētajiem noteikumiem izņēmuma kārtā tiek atņemts tā dēvētais “pasīvais spēks”, kas, ņemot vērā tā rangu, piemīt leģislatīvam aktam, proti, tie ir pakļauti iespējai tikt atceltiem ar noteikumu, kas ir ietverts “neleģislatīvā aktā”, kā LESD 290. pantā tiek definēts “deleģētais akts”.

44.

Arī saistībā ar vispārēji piemērojamiem īstenošanas aktiem LESD 291. panta 2. punktā nozīmē ir jāsāk ar iespējami bezkaislīgāku šā noteikuma teksta interpretāciju.

45.

LESD 291. panta formulējums ir šāds:

“1.   Dalībvalstis pieņem visus tiesību aktus, kas vajadzīgi, lai īstenotu juridiski saistošos Savienības aktus.

2.   Ja ir nepieciešami vienādi nosacījumi juridiski saistošo Savienības aktu īstenošanai, šie akti piešķir Komisijai vai, īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos un Līguma par Eiropas Savienību 24. un 26. pantā paredzētajos gadījumos, Padomei īstenošanas pilnvaras.

3.   Piemērojot 2. punktu, Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot regulas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, iepriekš paredz normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kas attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru piemērošanu.

4.   Īstenošanas aktu virsrakstā iekļauj vārdu “īstenošana”.”

46.

Pirmkārt, un sākot ar pēdējo [punktu], apzīmētājs “īstenošanas” ļauj formāli nošķirt Komisijas aktus, kuri ir pieņemti, pamatojoties uz šo noteikumu, no deleģētajiem aktiem, kurus arī pieņem Komisija, pamatojoties uz LESD 290. pantā paredzēto pilnvaru deleģēšanu.

47.

Otrkārt, ar 291. pantu mēs pametam “regulēšanas” jomu 290. panta nozīmē un pārejam pie funkcionāli atšķirīgas, proti, īstenošanas, jomas, un, konkrētāk, pie juridiski saistošo Savienības aktu īstenošanas. Citiem vārdiem sakot, Līguma kontekstā īstenošana sākas šajā brīdī, ar LESD 291. pantu.

48.

Treškārt, līdzīgi kā ar LESD 290. pantu Komisijai tiek deleģētas regulēšanas pilnvaras, kuras prima facie ietilpst leģislatīvo aktu jomā, šajā gadījumā Komisijai tiek piešķirtas pilnvaras pieņemt īstenošanas aktus, pamatojoties uz nepieciešamību paredzēt “vienād[us] piemērošanas nosacījum[us]” visā Savienībā. Būtībā īstenošanas pilnvaras parasti un galvenokārt ir dalībvalstīm. Tikai, pamatojoties uz subsidiaritātes principu (saskaņā ar LES 5. panta 1. punktu), tās var īstenot Savienība un tās ietvaros – Komisija, kas ir iestāde, kura “veic saskaņošanas, izpildvaras un vadības funkcijas, kas paredzētas Līgumos” (LES 17. panta 1. punkts) ( 19 ).

49.

Tādējādi LESD 291. panta 2. punkts pirmām kārtām ir norma, ar kuru Savienībai tiek piešķirts pilnvarojums, lai Komisija (pakārtoti) varētu īstenot dalībvalstu kompetenci.

50.

Atšķirībā no LESD 290. panta šā pilnvarojuma pamatā nav tikai likumdevēja griba, bet objektīvs iemesls – nepieciešamība nodrošināt vienādus nosacījumus juridiski saistošo Savienības aktu īstenošanai. Šī nepieciešamība subsidiaritātes ietvaros padara iespējamu to, ka iestādes var veikt īstenošanas pasākumus, kuri principā ir jāveic dalībvalstīm.

51.

Visbeidzot, īstenošanas akti saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu ir pakļauti dalībvalstu kontrolei, izmantojot Regulā Nr. 182/2011 ( 20 ) noteikto procedūru, ar kuru vienkāršo tradicionālo “komitoloģijas” sistēmu. Pretstatā LESD 290. pantā noteiktajam kontroles mehānismam LESD 291. pantā paredzētā kontrole “juridiski saistošajā aktā” (pamata akts), ar kuru tiek piešķirtas īstenošanas pilnvaras, neveidojas pati no sevis, bet LESD 291. panta 3. punkts nosaka, ka Eiropas Parlaments un Padome “paredz normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem” ( 21 ). Savukārt katrā konkrētajā pamata aktā ir jāparedz, kāda iepriekš noteikta Eiropas Parlamenta un Padomes kontroles procedūra ir jāpiemēro attiecīgajā gadījumā ( 22 ).

52.

Ja ir nepieciešami vienādi īstenošanas nosacījumi, un atkāpjoties no principa, saskaņā ar kuru īstenošanu veic dalībvalstis, “īstenošanas” akti 291. panta nozīmē ļauj Komisijai pašai īstenot Savienības tiesības.

53.

Šādā ziņā “īstenošanas” aktu nozīmi ir grūti sajaukt ar “deleģēto” aktu, kurus arī pieņem Komisija un kuru pamatā, kā jau iepriekš minēts, ir ideja par Savienības likumdevēja un Komisijas sadarbību likumdošanas procesā šā vārda saturiskajā nozīmē, nozīmi.

54.

To kategorizācija rada mazāk problēmu. Gluži dabiski, ka tieši pirms īstenošanas šā vārda šaurā nozīmē vienmēr paliek kaut kas no iepriekš noteiktajiem standartiem, kuri saskaņā ar dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām vienā gadījumā var tikt uzskatīti par iekļautiem pašā izpildvarā, citos gadījumos – tiek kvalificēti kā reglamentējošās pilnvaras, vēl citos tiem ir nepieciešams likumdevēja pilnvarojums. Šis pēdējais [nosacījums], pamatojoties uz kompetences principu, darbojas Savienības kontekstā.

55.

Pēc attiecīgo LESD 290. un 291. pantā paredzēto normatīvo kategoriju nozīmes izvērtēšanas turpinājumā ir jāpievēršas to mijiedarbībai. Saistībā ar šo aspektu es pirmkārt aplūkošu dažus elementus, kuri saista “deleģētos” aktus un “īstenošanas” aktus, lai pēc tam pievērstos to iespējamajai nošķiršanai.

56.

Pirms pievērsties šai tēmai, es uzskatu, ka ir nepieciešams iepriekšējs apsvērums. Lietas dalībnieki ir nostādījuši hierarhijas principu šā strīda degpunktā ( 23 ), būtībā strīdoties par to, vai pastāv hierarhiskas attiecības starp leģislatīviem aktiem un deleģētajiem aktiem un starp deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem. Protams, šajā sakarā varētu pateikt daudz, tomēr visai apšaubāma ir nepieciešamība iesaistīties šajā diskusijā, lai sniegtu kaut vai teorētisku atbildi uz Komisijas izvirzīto prasību. Cita lieta, ka, pamatojoties uz manis piedāvāto interpretāciju saistībā ar vieniem un otriem aktiem, iespējams, varēs tikt izdarīti secinājumi par labu vienai vai otrai tēzei. Tomēr galu galā es piekrītu Somijas nostājai tajā ziņā, ka saistībā ar šajā lietā interesējošiem aspektiem šī diskusija ir lieka.

57.

Turpretim es uzskatu, ka nedrīkst atstāt bez ievērības to, ka galu galā atšķirība starp deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem atbilst ne tikai atšķirībai starp likumdošanu (pat ja tā ir deleģēta) un īstenošanu, bet arī faktam, ka deleģētie akti ir Savienības normatīvo pilnvaru īstenošanas rezultāts, bet īstenošanas akti ir pilnvaru, kuras principā ir dalībvalstīm ( 24 ), (subsidiāras) īstenošanas, ko veic Komisija (vai Padome), rezultāts.

58.

Citiem vārdiem sakot, galvenais LESD 290. panta un 291. panta nošķiršanas iemesls ir ne tik daudz (vai ne tikai) nepieciešamība nospraust robežu starp likumdošanu un īstenošanu kā vienu otrai sekojošām Savienības normas izveides procedūras fāzēm, cik vēlēšanās novilkt robežu starp attiecīgajām Savienības un dalībvalstu pilnvarām.

59.

Savienības darbības jomā jautājums par normatīvo intensitāti skaidri rodas LESD 290. panta gadījumā, saskaņā ar kuru kādai iestādei tiek deleģēts [uzdevums] īstenot pilnvaras, kuras ir citu Savienības iestāžu ziņā. Arī LESD 291. panta gadījumā ir jāņem vērā normatīvās intensitātes kritērijs, lai noteiktu, vai Komisija (vai Padome) ir aprobežojusies ar juridiski saistošo Savienības aktu “īstenošanu”, bet iepriekš vienmēr rodas cits jautājums, proti, vai šī īstenošana ir Savienības vai dalībvalstu ziņā, kas vienmēr ir atkarīgs no objektīva nosacījuma, kurš ir jāievēro Savienības iestādēm, – nepieciešamības pēc vienādiem īstenošanas nosacījumiem. Jautājumam par robežu starp vispārējumu/konkrētību, kas ir tipisks saistībā ar leģislatīvo deleģēšanu un pilnvarojumu, pievienojams arī jautājums par robežu nospraušanu starp Savienības un dalībvalstu pilnvarām.

60.

LESD 290. pantā paredzētās deleģēšanas iedarbība aprobežojas ar Komisijas pilnvarošanu pieņemt neleģislatīvus aktus jomā, uz kuru sākotnēji (principā) attiecas tikai leģislatīvie akti; tomēr tas nekādi neietekmē Savienības pilnvaras attiecībā pret dalībvalstīm. Ar to es gribu teikt, ka līdz ar šo deleģēšanu netiek piešķirtas jebkādas reglamentējošas pilnvaras, bet tiek pilnvarota “tikai Komisija”. Citiem vārdiem sakot, šī deleģēšana darbojas tikai Savienības pilnvaru jomā un neietekmē pilnvaru sadali starp Savienību un dalībvalstīm.

61.

Turpretim ar LESD 290. pantu tiek izveidota nevis norma, kura uzreiz ļautu piemērot kādas pilnvaras, bet norma, ar kuru tiek pilnveidota un pabeigta likumdošanas procedūra, pat ja dažiem šai procedūrai pakļautās jomas aspektiem jau ir piemērota delegalizācija. Attiecīgais noteikums atļauj nevis īstenot, bet tikai pabeigt leģislāciju, izmantojot reglamentējošās pilnvaras. Tādējādi vēl nav pienācis laiks LESD 291. pantā paredzētajai īstenošanai, kura ir iespējama tikai tad, kad ir notikusi “leģislācija” visā šā noteikuma apjomā.

62.

Komisijas darbībai, ja runa nav par deleģēšanu, būtu jāietekmē likumdošanas joma, uz kuru attiecas normatīvās darbības, kurām raksturīgs likumdošanas pilnvarām piemītošais vispārējums un abstrakcija. Ar deleģēšanu Komisija tiek pilnvarota pieņemt šādus noteikumus, tādējādi piešķirot tai rīcības brīvību, kādas tai nav, īstenojot izpildes funkcijas. Līdz ar to principiālā atšķirība starp Komisijas īstenotajām pilnvarām leģislatīvās deleģēšanas gadījumā (LESD 290. pants) un īstenošanas pilnvarām, kas tai ir piešķirtas ar LESD 291. panta 2. punktu, būtībā ir saistīta ar faktu, ka deleģēšana pieļauj rīcības brīvību, par kuru nevar runāt īstenošanas gadījumā. Tādējādi likumdevējs deleģē Komisijai iespēju lemt par aspektiem, kuri tam principā būtu bijis jāizlemj pašam, ņemot vērā, ka LESD 291. pantā paredzētā īstenošana attiecas uz normatīvajiem noteikumiem, kuru būtiskos elementus likumdevējs jau ir definējis.

63.

Tādējādi, pamatojoties uz šo atšķirību, LESD 291. panta 2. punkts attiecas tikai uz izpildpilnvarām, kas ir neapstrīdams jēdziens, ar kuru tiek izslēgti visi aspekti, kuri nav nepieciešami jau definētas un pabeigtas normas konkrētai piemērošanai. Savukārt LESD 290. pantā ir noteikti konkrēti mērķi, kuriem kalpo deleģēšana, kā arī tās saturs un apjoms, tādējādi ir acīmredzams, ka no Komisijas tiek sagaidīts kas vairāk, kā tikai kāda noteikuma, attiecībā uz kuru šie aspekti jau ir definēti, īstenošana. Šis “kaut kas vairāk”, manuprāt, paredz “radošumu” vai normatīvo “asumu”, kas nav iespējams vienkāršas (“tīras”) īstenošanas gadījumā.

64.

Ņemot vērā iepriekš teikto, es riskēšu piedāvāt interpretāciju, kas sniedz dažus kritērijus, nosakot, vai kāda konkrēta normatīvā darbība var tikt īstenota, tikai pamatojoties uz deleģēšanu, vai, gluži pretēji, tā drīzāk iekļaujas īstenošanas kategorijā.

65.

Komisija ir piešķīrusi īpašu nozīmi “pilnvaru, kuras likumdevējs vēlas piešķirt, raksturam”, uzskatot par neatbilstošiem “precizēšanas pakāpes”, tiesību un pienākumu rašanās un “rīcības brīvības” kritērijus ( 25 ), to attiecīgās jomas kvalificējot kā “savstarpēji izslēdzošas” ( 26 ).

66.

Savukārt Padome galveno vērību pievērš jaunu substanciālu noteikumu, jaunu tiesību un pienākumu pastāvēšanai, norādot uz nepieciešamību pārbaudīt “normatīvo saturu”. Tā uzskata, ka pastāv pelēkā zona, kura ir grūti definējama. Visbeidzot, Parlaments runā par precizēšanas pakāpi, tiesībām un pienākumiem, un rīcības brīvību ( 27 ).

67.

Principiāls precizējums: šajā tiesvedībā daudz ir diskutēts arī par to, vai var runāt par “pelēko zonu”, kas atrodas starp deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem, vai, gluži pretēji, skaidra šo abu aktu nodalīšana nozīmē, ka uz tiem attiecas skaidri nošķirtas jomas ar savstarpēji izslēdzošu saturu. Saskaņā ar Komisijas tēzi konceptuāli un savstarpēji izslēdzoši tas, kas ir noteikts saistībā ar deleģēto aktu, nevar būt īstenošanas akta priekšmets, un otrādi. Pamatojoties uz pretēju tēzi, Komisijai piešķirtais pilnvarojums var atbilst gan mērķim atbrīvot likumdevēju no nebūtiska normatīvā darba veikšanas, gan uzticēt tai pieņemt vispārēji piemērojamus aktus, kas nepieciešami īstenošanai šī vārda šaurā nozīmē.

68.

Es atkal uzskatu, ka šajā diskusijā nav jānostājas kāda pusē, it īpaši ņemot vērā, ka gan viena, gan otra nostāja principā var būt zināmā mērā pamatota. Faktiski daudz kas ir atkarīgs no iepriekšējas izpratnes, kas vieniem un otriem ir par šiem abiem normu kopumiem.

69.

Turpretī “pelēkās zonas” jautājums radās saistībā ar apsvērumiem par “pārbaudes dziļumu”, kuru šajā jomā leģitīmi var īstenot Tiesa ( 28 ). Es uzskatu, ka tieši šī ir pareizā pieeja, jo jautājumam ir jābūt nevis par to, vai “ontoloģiski” kāda norma nešaubīgi iekļaujas LESD 290. panta vai LESD 291. panta darbības jomā, bet drīzāk par to, vai Tiesa līdz pēdējai detaļai var pārbaudīt ikvienu likumdevēja pieņemto risinājumu ( 29 ).

70.

Pirms turpināt, katrā ziņā es uzskatu, ka ir svarīgi pateikt, ka Komisijai ir taisnība, sagaidot no Tiesas zināmu likumdevēja izvēlēto risinājumu iztiesājamību situācijā, kad tas atrodas tādas izvēles priekšā, kā šajā gadījumā. Un it īpaši situācijās kā šī, kad runa ir par izmaiņām primārajās tiesībās, saistībā ar kurām nav izslēgta iespējamība, ka šajā gadījumā likumdevēja rīcība paliks “tāda pati kā iepriekš”. Tomēr viena lieta ir principiāls konstatējums, bet pavisam cita – tā darbības joma.

71.

Nav grūti piekrist, ka, ņemot vērā lietu būtību, Tiesas iesaistīšanās situācijā, kad ir jāsaglabā robeža starp “būtisko” (nedeleģējami likumdošanas elementi) un “nebūtisko” (deleģējami likumdošanas elementi), ir ierobežota – Tiesas lēmums nekādā gadījumā nevar aizstāt likumdevēja lēmumu. Līdzīgi Tiesas “klātbūtnei” ir jābūt ierobežotai, arī saglabājot otro robežu starp to, ko, izmantojot Francijas valdības pārstāvja formulējumu, varētu kvalificēt kā “substanciālo” (katrā ziņā nebūtisko), proti, to, uz ko konkrēti attiecas LESD 290. pants, un to, ko pretstatā [pirmajam] un apzinoties, ka šis apzīmējums varbūt nav īsti precīzs, es atļaušos kvalificēt kā “nejaušo”, proti, to, uz ko attiecas LESD 291. panta 2. punkts. Ir skaidrs, ka šī otrā robeža neiekļaujas continuum, kas līdzinās iepriekšējam, jo šajā gadījumā ir darīšana ar citām funkcijām. Tomēr arī šajā gadījumā iespējas pārbaudīt katru likumdevēja izvēlēto risinājumu saistībā ar šo alternatīvu ir ierobežotas.

72.

Līdzīgi ģenerāladvokāta N. Jēskinena [N. Jääskinen] izdarītajiem apsvērumiem ( 30 ) , zonas, pieeja kurai Savienības tiesai ir zināmā mērā liegta, pastāvēšana neizslēdz, bet, gluži pretēji, [prasa], lai Tiesa īsteno efektīvu, tās raksturiezīmēm atbilstošu pārbaudi tiesā saistībā ar likumdevēja deleģēto aktu/īstenošanas aktu alternatīvas “pārvaldības veidu”.

73.

Ņemot vērā šo kontekstu, vispirms jānorāda, ka katra panta saturs, kā jau to redzējām, ir pietiekami atšķirīgs, lai varētu pamatoties uz teleoloģisku interpretāciju, mēģinot novilkt robežlīniju starp abu noteikumu darbības jomām. Manuprāt, nodalīšana, kas balstīta uz katra šā normu kopuma būtību un mērķiem, ir katrā ziņā atbilstošāka, ļaujot piedāvāt risinājumus, kas atbilst LESD 290. un 291. pantā paredzētās sistēmas garam.

74.

Pie iepriekš teiktā vēl jāpiebilst, ka tā vietā, lai aprobežotos ar deleģējošā leģislatīvā akta atsevišķa noteikuma analīzi, ir svarīgi izanalizēt leģislatīvo aktu tā kopumā, lai noskaidrotu, kāda vieta šā leģislatīvā akta kontekstā ir atvēlēta iespējai izdarīt izvēli par labu “īstenošanas aktam”, it īpaši ņemot vērā eventuālo prasību saistībā ar deleģētajiem aktiem.

75.

Daudz ir runāts arī par “politikas” kritēriju kā iespējamo vispārīgo kategoriju, kas varētu palīdzēt veikt izvērtējumu saistībā ar likumdevēja izvēli šajā jomā. Tiesa nenoliedzami ir izmantojusi atsauci uz “Kopienu politikas pamatnostādnēm”, lai noteiktu izpildpilnvaru robežas ( 31 ). Tomēr es uzskatu, ka pretnostatījumam starp “politisko” un varbūt “tehnisko” ir jāpiešķir relatīva nozīme, lai varētu veikt šo abu veidu aktu nodalīšanu. Tas tāpēc, ka LESD 290. panta gadījumā prasība precizēt “mērķus”, “apjomu” un “saturu”, kam attiecībā uz deleģēto aktu ir jābūt precizētiem leģislatīvajā aktā, nozīmē, ka “politikas” aspekts gandrīz pilnībā ir ietverts šajā aktā. Citiem vārdiem sakot, LESD 290. pantā ir novilktas pietiekami skaidras deleģēšanas robežas, lai varētu apgalvot, ka praktiski nav atstāta iespēja uzņemties īstu atbildību. “Nebūtiskie elementi”, uz kuriem attiecas deleģētais akts, ir tie, kuri neatstāj iespēju pārskatīt likumdevēja atbildīgi pieņemtus būtiskus aspektus. Tādējādi iespēja pieņemt lēmumus, kuri ir saistīti ar īstu leģislatīvu atbildību, ņemot vērā nosacījumus, pamatojoties uz kuriem ir iespējama deleģēšana, “nebūtiskā” jomā ir būtiski samazināta.

76.

Ņemot to vērā, nevar noliegt, ka, pamatojoties uz LESD 290. pantu, Komisijai ir piešķirta plaša “rīcības brīvība” attiecīgās jomas regulējuma pilnveidošanā. Tomēr es uzskatu, ka pieprasīt, lai katrā normatīvajā risinājumā, uz kuru attiecas deleģētais akts, būtu ietverta noteikta “politiska dimensija”, nozīmētu izjaukt līdzsvaru starp deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem, par sliktu pirmajiem.

77.

Šajā ziņā jāuzsver, ka šobrīd, pēc Lisabonas līguma pieņemšanas ir jāaizmirst par tādu interpretāciju, saskaņā ar kuru likumdošanas joma aprobežojas tikai ar “būtisko”, kā tas interpretēts Tiesas judikatūrā ( 32 ). Kopš ir pieņemts LESD 290. pants, nav iedomājams, ka, pabeidzis būtisko elementu regulēšanu, likumdevējs pilnīgi brīvi var izvēlēties vai nu deleģēto, vai īstenošanas aktu. Šāds apgalvojums apdraudētu deleģēto aktu iekļaušanas primārajās tiesībās lietderīgo iedarbību, jo, kā norāda Komisija ( 33 ), pastāv risks, ka “deleģētie akti” jau kopš to izveides kļūs par nevajadzīgu un neizmantotu kategoriju.

78.

Visbeidzot, ņemot vērā, ka neizbēgami pastāv subjektīvais elements attiecībā uz visu, kas saistīts ar mērķiem, deleģējošā leģislatīvā akta apsvērumos izmantotais formulējums var būt un tam ir jābūt īpaši noderīgam. Tieši šie apsvērumi ir labākais instruments, lai darītu zināmu, kāds ir bijis likumdevēja nodoms, – vai vēlēšanās pārtraukt regulēšanas darbu, kad ir sasniegta vai pārieta “būtiskā” robeža, vai piešķirt Komisijai, vai attiecīgā gadījumā Padomei, pilnvaras pieņemt vispārēji piemērojamus aktus, kas ir tieši saistīti ar vajadzībām īstenošanas brīdī.

79.

Kad ir izdarīti šie katrā ziņā vispārīgie un zināmā mērā abstraktie (teorētiskie) apsvērumi, es uzskatu, ka ir pienācis brīdis pievērsties konkrētajam noteikumam, kas ir šā strīda pamatā, proti, Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punktam, ar kuru Komisijai konkrēti tiek piešķirtas pilnvaras pieņemt “īstenošanas regulu”, kura attiecas uz noteiktiem īpašiem aspektiem.

80.

Atkal ir jāsāk ar pievēršanos attiecīgā noteikuma tekstam. Ar Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punktu tiek uzticēts Komisijai pieņemt īstenošanas regulu, ar kuru nosaka:

81.

Šajā punktā arī ir noteikts, ka regula attiecas tikai uz maksām, kas maksājamas Aģentūrai, un ka tās nosaka “tādā apjomā, lai nodrošinātu to, ka ieņēmumi no šīm maksām kopā ar citiem Aģentūras ieņēmumiem saskaņā ar šo regulu ir pietiekami, lai segtu sniegto pakalpojumu izmaksas. Aģentūra publisko noteiktās maksas”.

82.

Līdzās šiem nosacījumiem 80. panta 3. punktā principu veidā ir ietverti arī šādi noteikumi:

83.

Komisija norāda ( 34 ), ka īstenošanas regulas uzdevums ir izveidot pilnīgu un saskaņotu sistēmu saistībā ar Aģentūrai maksājamām maksām; saskaņotu normu un kritēriju kopumu, vispārēju un saskaņotu sistēmu, kas, pamatojoties uz likumdevēja noteiktajiem principiem, nozīmē papildināt Regulas Nr. 528/2012 “nebūtiskus elementus”, un tādējādi uz to būtu jāattiecas deleģēšanai saskaņā ar LESD 290. pantu.

84.

Savukārt Parlaments un Padome, piešķirot relatīvu nozīmi Komisijas piesauktajiem principiem, apgalvo, ka Regulas Nr. 528/2012 80. pantā paredzētā sistēma ir pietiekami detalizēta, lai būtu nepieciešams nevis deleģētais akts, bet tikai īstenošanas akts saskaņā ar LESD 291. pantu.

85.

Pirms turpināt, jāmin tas, kam es jau iepriekš piešķīru zināmu nozīmi, proti, nepieciešamībai neaprobežoties tikai ar attiecīgā leģislatīvā akta atsevišķa noteikuma problemātiku, bet izvērtēt noteikumu tā kopumā, it īpaši saistībā ar tajā paredzētajām iespējām celt prasību gan pret deleģētajiem aktiem, gan – vispārēji piemērojamiem īstenošanas aktiem. Šajā sakarā var redzēt, ka Regulas Nr. 528/2012 83. panta 5. punktā diezgan plaši ir izmantots deleģētais akts, lai izslēgtu risku, par kuru es runāju iepriekš, ka likumdevējs varētu neņemt vērā jauno kādas jomas regulēšanas instrumentu ( 35 ). Tomēr šis apsvērums neatbrīvo no nepieciešamības turpināt īpaši interesējošā noteikuma analīzi, tāpēc es uzskatu, ka šo deleģēto aktu minēšanu regulā nevarēja atstāt bez ievērības.

86.

Līdz ar to jautājums, uz kuru jāatbild, ir, vai Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punkts ir uzskatāms par pietiekami skaidru likumdevēja gribas izpausmi īstenot regulējumu, kurš vēl ir jāpilnveido, vai, gluži pretēji, var pamatoti uzskatīt, ka runa šajā gadījumā jau ir par īstenošanu, kas neizbēgami ir saistīta ar nepieciešamību pieņemt vispārēji piemērojamus aktus pirms pašas īstenošanas. Saistībā ar šo ir jānorāda, ka tādai jomai, kura ir tik ļoti pakļauta pārskatīšanai kā ar maksājumiem saistītā, neskarot turpinājumā minētos precizējumus, ir tendence nonākt šādā stadijā.

87.

Pamatojoties uz iepriekš teikto, atliek pārbaudīt, vai var leģitīmi apgalvot, ka mūs interesējošajā gadījumā runa jau ir par īstenošanas jomu un ar to saistītajiem konkretizēšanas un galīgās precizēšanas elementiem, vai, gluži pretēji, mēs vēl atrodamies fāzē, kurā nepabeigtais normatīvais process ir saistīts ar rīcības brīvību, ko Komisija nevar nodrošināt tikai ar savu izpildpilnvaru īstenošanu.

88.

Komisijai piešķirto normatīvo pilnvaru apjoms ir jāizvērtē, pamatojoties uz principiem, ko likumdevējs ir noteicis Regulas Nr. 528/2012 80. panta 3. punktā, jo no tā, cik lielā vai mazā mērā tie spēj samazināt Komisijas rīcības brīvību, piešķirot saturu noteikumam, kas izriet no šo pilnvaru īstenošanas, būs atkarīgs, vai runa skaidri ir par īstenošanas pilnvarām vai tomēr vēl leģislatīvo pilnvaru īstenošanu.

89.

Manuprāt, Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. un 3. punktā paredzētie nosacījumi nepieļauj īstenot normatīvās funkcijas, kuras pārsniedz to, ko pamatoti varētu uzskatīt par attiecināmu uz dalībvalstu vai Komisijas veiktu īstenošanu.

90.

Minētajā pantā divreiz ir noteikts, ka ir jānodrošina Aģentūras sniegto pakalpojumu izmaksas, un vienreiz (3. punkta a) apakšpunktā) ir precizēts, ka maksas “nepārsniedz to, kas vajadzīgs šo izmaksu segšanai”. Tādējādi, manuprāt, ir skaidrs, ka maksu lieluma noteikšana netiek atstāta politiska lēmuma ziņā, bet aprobežojas ar tehniskiem jautājumiem. Tas tāpēc, ka likumdevējs jau ir izsmēlis maksājumu sistēmas izveides politisko dimensiju, paredzot, pirmkārt, ka tiks noteiktas maksas un, otrkārt, ka tās kalpos tikai pakalpojumu izmaksu segšanai, nepieļaujot ne to izmantošanu citiem mērķiem, ne arī maksu, kas pārsniedz Aģentūras sniegto pakalpojumu izmaksas, noteikšanu.

91.

Ņemot vērā iepriekš teikto, ir jāpievēršas 80. panta 3. punkta e) apakšpunktā paredzētajam “principam”, saistībā ar kuru Komisija apgalvo, ka tas paredz politisku lēmumu, kas būtu pielīdzināms apgalvojumam, ka Komisijai ir piešķirta pārāk liela rīcības brīvība. Patiešām, uzticēt Komisijai lemt par gadījumiem, kuros ir iespējama pilnīga vai daļēja atbrīvošana no maksas, nozīmē ļaut tai definēt sevišķi sensitīvu aspektu jebkurā finansēšanas sistēmā. To personu loka, kurām ir pienākums maksāt maksas, noteikšana vēsturiski ir attiecināma uz “politisko” jomu, pastāvot ciešai saiknei starp pārstāvību un iemaksām (nodokļiem), tāpēc tai principā ir jābūt likumdevēja kompetencei.

92.

Tomēr saistībā ar mūs interesējošo noteikumu nevar runāt par to, ka Komisija būtu pilnvarota brīvi noteikt iespējamo [no maksas] atbrīvoto loku. 80. panta 3. punkta e) apakšpunkts tikai pieļauj pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no maksas “pienācīgi pamatotos apstākļos”, turklāt nosakot, ka tam “piekrīt Aģentūra vai kompetentā iestāde”. Tādējādi likumdevējs jau atkal ir tieši noteicis galveno politisko dimensiju saistībā ar lēmumu par iespējamo atbrīvošanu [no maksas]. Komisija neizlemj, tiks vai netiks piemērota atbrīvošana un vai tā būs pilnīga vai daļēja. Pamatojoties uz likumdevēja lēmumu par atbrīvošanas nepieciešamību, Komisija īstenošanas regulā tikai nosaka, ka tiem, kuri vēlas tikt atbrīvoti no maksas, ir tas jāpamato un ka Aģentūra vai kompetentā iestāde pieņem lēmumu par atbrīvojuma piešķiršanu vai atteikšanu. Tādējādi Komisijas darbs ir vien tāds, ka tā vēlākajā īstenošanas regulā paredz nosacījumus attiecībā uz atbrīvošanu no maksas, ko likumdevējs faktiski jau ir paredzējis pašā Regulā Nr. 528/2012, – pieteikuma pamatotību un Aģentūras vai kompetentās iestādes piekrišanu. Līdz ar to es uzskatu, ka attiecībā uz minēto noteikumu nav piemērojams LESD 291. panta 2. punkts, šādu piemērošanu atzīstot par nelikumīgu.

93.

Runājot par pārējiem 80. panta 3. punktā noteiktajiem principiem, es uzskatu, ka tie pietiekami [skaidri] ierobežo Komisijas rīcības brīvību, paredzot, ka “maksu daļēji atlīdzina, ja pieteikuma iesniedzējs pieprasīto informāciju neiesniedz paredzētajā termiņā” (b) apakšpunkts), ka “vajadzības gadījumā ņem vērā MVU īpašās vajadzības, tostarp iespēju sadalīt maksu vairākās iemaksās un posmos” (c) apakšpunkts) un ka “termiņus maksām nosaka, pienācīgi ņemot vērā šajā regulā paredzēto procedūru termiņus” (f) apakšpunkts). Tādējādi, manuprāt, nav atstāta nekāda iespēja lēmumu pieņemšanas pilnvaru īstenošanai, ar kuru saistītā rīcības brīvība neļauj to iekļaut LESD 291. panta 2. punkta darbības jomā.

94.

Turpretim Regulas Nr. 528/2012 80. panta 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums iekasēt maksas par pakalpojumiem, ko tās “sniedz attiecībā uz šajā regulā noteiktajām procedūrām”. Šajā nolūkā 2. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka, “balstoties uz 3. punktā izklāstītajiem principiem, Komisija sniedz norādes attiecībā uz maksu saskaņotu struktūru”. No iepriekš teiktā varētu secināt, ka no Komisijas tiek sagaidīts, lai tā dalībvalstīm precizētu un konkretizētu nosacījumus, kuri Savienības gadījumā ir ietverti 3. punktā. Ja tā būtu, tiktu atzīts, ka šajā 3. punktā ir atstāta iespēja pieņemt lēmumus, saistībā ar kuriem vēl pastāv zināma rīcības brīvība. Man tā nešķiet.

95.

Es uzskatu, ka 2. punkta otrā daļa nepilnvaro Komisiju precizēt principus, kuri, manuprāt, jau ir pietiekami specifiski, lai izslēgtu jebkādu iespēju Komisijai pieņemt politisku lēmumu. Runa šajā otrajā daļā ir par to, ka Komisija, “balstoties uz 3. punktā izklāstītajiem principiem”, sniedz norādes dalībvalstīm, lai to noteiktajām maksām būtu “saskaņota struktūra”. Tādējādi runa ir nevis par kāda lēmuma, kuru, kā jau minēts, likumdevējs ir definējis, nosakot 3. punktā ietvertos principus, precizēšanu, bet par to, lai nodrošinātu dalībvalstu noteikto maksu atbilstību saskaņotai struktūrai, kurai ir jābūt balstītai uz minēto principu ievērošanu.

96.

Visbeidzot, tas, ka 80. panta 3. punktā noteiktie principi ir saistoši gan Komisijai, gan dalībvalstīm, apstiprina, ka likumdevējs ir uzskatījis regulēšanas “fāzi” par pabeigtu un noslēgušos. Nav pārliecinošs Komisijas arguments ( 36 ) par to, ka dalībvalstis, īstenojot attiecīgos noteikumus, savukārt var, ja tā varētu teikt, formāli, un pamatojoties uz savu attiecīgo regulējumu, “atgriezties” likumdošanas fāzē. Kā pareizi norāda Parlaments ( 37 ), svarīgi ir tas, ka Komisijai normatīvā fāze jau ir noslēgusies.

97.

Ņemot vērā visu iepriekš teikto, es uzskatu, ka, pamatojoties uz LESD 291. panta 2. punktu, ar Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punktu Komisijai leģitīmi varēja noteikt pieņemt īstenošanas regulu, pamatojoties uz šajā noteikumā ietverto saturu un nosacījumiem, līdz ar to Komisijas prasība atcelt tiesību aktu ir noraidāma.

98.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai nospriest šādi: