1.

Atbilstīgi pastāvīgajai judikatūrai dalībvalstīm ir jāorganizē administratīvo pārbaužu un pārbaužu uz vietas kopums, lai nodrošinātu, ka Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) līdzekļu piešķiršanas materiālie un formālie nosacījumi ir pareizi izpildīti. Ja Komisija atklāj nepilnības vai ja tiek konstatēti zaudējumi ELVGF, Komisijai ir tiesības no finansējuma izslēgt neatbilstīgos izdevumus. Tas notiek arī, ja ir nopietnas un pamatotas šaubas šajā sakarā un attiecīgajai dalībvalstij nav izdevies iesniegt pierādījumus, kas varētu pamatot tās argumentus šo šaubu novēršanai. Šis princips reglamentē gan pierādīšanas pienākuma noteikšanu, gan vienotas likmes korekcijas piemērošanu gadījumos, kad pastāv nelikumības attiecībā uz ELVGF piešķirtajām summām.

2.

Savā apelācijas sūdzībā Dānijas Karaliste lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2012. gada 3. jūlija spriedumu ( 2 ) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru ir noraidīta tās prasība galvenokārt panākt, ka daļēji tiek atcelts Komisijas 2009. gada 19. marta Lēmums 2009/253/EK (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ( 3 ), ar kuru no Kopienas finansējuma ir izslēgti atsevišķi Dānijas Karalistes izdevumi saistībā ar atmatā atstātajām platībām.

3.

Ar strīdīgo lēmumu Eiropas Komisija attiecībā uz 2003., 2004. un 2005. finanšu gadu Dānijas Karalistei izvirzīja priekšlikumu piemērot vienotas likmes finanšu korekcijas attiecīgi par 2002., 2003. un 2004. finanšu gadu. Korekcijas atsevišķos gadījumos sasniedz 2 %, 5 % vai 10 % apmēru saistībā ar nepilnībām, kas konstatētas attiecībā uz pārbaudēm, izmantojot uzņemšanu no attāluma, un pārbaudēm attiecībā uz regulējošo prasību ievērošanu attiecībā uz atmatā atstātajām platībām (turpmāk tekstā – “atmatā atstāto platību pārbaudes”).

4.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 2. jūnijā, Dānijas Karaliste cēla prasību, kurā galvenokārt lūgts daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu. Prasībā, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēta ar numuru T‑212/09, ir izvirzīti četri pamati, pirmkārt, kļūdas tiesību piemērošanā un kļūdas to noteikumu izvērtēšanā, kas attiecas uz pārbaudēm, izmantojot uzņemšanu no attāluma, otrkārt, kļūdas tiesību piemērošanā un to noteikumu novērtēšanā, kas attiecas uz atmatā atstāto platību pārbaudēm, treškārt, būtisku procedūras noteikumu pārkāpums un, ceturtkārt, kļūdas tiesību piemērošanā un kļūdas to noteikumu izvērtēšanā, kas attiecas uz finanšu korekcijām.

5.

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja prasību kopumā un piesprieda katram lietas dalībniekiem segt savus tiesāšanās izdevumus pašam.

6.

Lai sīki aprakstītu strīda rašanās faktus un tiesvedību, ir jāaplūko pārsūdzētajā spriedumā ietvertais izklāsts.

7.

Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 13. septembrī, Dānijas Karaliste iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu. Tā lūdz Tiesu pilnībā vai daļēji atcelt Vispārējās tiesas spriedumu, apmierināt Vispārējā tiesā izvirzītās prasības un, pakārtoti, nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā jauna nolēmuma pieņemšanai.

8.

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Dānijas Karaliste izvirza piecus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā attiecībā uz Regulas Nr. 2419/2001 15. panta interpretāciju, skatot to kopā ar tās pašas regulas 23. pantu par pārbaudes pasākumu, izmantojot uzņemšanu no attāluma, nepietiekamību ( 4 ). Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļautas divas kļūdas tiesību piemērošanā, viena – attiecībā uz nepareizu Regulas Nr. 2316/1999 19. panta 4. punkta interpretāciju, bet otra – attiecībā uz nepamatotu un neskaidru pienākumu par iespējamo zaļās atmatas nopļaušanu ( 5 ). Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot sagrozīts pierādījumu sniegšanas pienākums. Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot nepareizi piemēroti vienotas likmes korekcijas nosacījumi, savukārt ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka nosacījumi vienotas likmes korekcijas attiecīgi 5 % un 10 % apmērā piemērošanai neesot izpildīti.

9.

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un, pakārtoti, apstiprināt pārsūdzēto spriedumu un piespriest Dānijas Karalistei segt tiesāšanās izdevumus.

10.

Francijas Republikai, Nīderlandes Karalistei, Somijas Republikai un Zviedrijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā Dānijas Karalistes atbalstam. Šīs dalībvalstis iesniedza iestāšanās rakstus.

11.

Tiesas sēdē, kas notika 2013. gada 12. decembrī, tika uzklausīti Dānijas Karalistes un Komisijas pārstāvji, kā arī Zviedrijas Karalistes pārstāvis.

12.

Komisijas prasījums pirmkārt ir, lai apelācijas sūdzība tiktu “noraidīta”, ko es interpretēju kā Tiesai adresētu lūgumu patiesībā paziņot, ka apelācijas sūdzība ir nepieņemama. Komisija uzsver, ka šajā apelācijas sūdzībā esot tikai atkārtoti vai burtiski atstāstīti tie pamati un argumenti, kas jau tikuši izklāstīti Vispārējā tiesā, tostarp tādi, kas pamatoti ar faktiem, ko šī tiesa jau ir nepārprotami noraidījusi. Komisija piebilst, ka šāda apelācijas sūdzība drīzāk ir lūgums vienkārši pārskatīt Vispārējai tiesai iesniegto prasības pieteikumu, kas nav Tiesas kompetencē ( 6 ). Pēc Komisijas domām, Dānijas Karalistes ierosinātā lieta attiecas vienīgi – vai vismaz ļoti lielā mērā – uz to, kā Vispārējā tiesa ir vērtējusi faktus.

13.

Es, savukārt, norādu, ka apelācijas sūdzībā, neapstrīdami, ir daži elementi, kurus Komisija ir kritizējusi. Tomēr Dānijas Karalistes iebildumi skaidri ir pamatoti ar apgalvotajām juridiskajām kļūdām, ko pieļāvusi Vispārējā tiesa. Apelācijas sūdzības mērķis būtībā ir apstrīdēt Vispārējās tiesas nostāju attiecībā uz vairākiem tiesību jautājumiem, kas tai tika iesniegti pirmajā instancē, tostarp Vispārējās tiesas veikto faktu juridisko kvalifikāciju. Tādējādi atbilstīgi Tiesas judikatūrai, ciktāl minētajā apelācijas sūdzībā ir ietvertas precīzas norādes uz kritizētajiem pārsūdzētā sprieduma punktiem, kā arī pamatiem un argumentiem, uz kuriem tas ir balstīts, tā nevar tikt atzīta par nepieņemamu kopumā ( 7 ).

14.

Saistībā ar Regulas Nr. 2419/2001 15. un 23. panta interpretāciju Dānijas Karaliste, kuru šajā ziņā atbalsta Francijas Republika, uzsver, ka Vispārējā tiesa tos ir kļūdaini interpretējusi, pārsūdzētā sprieduma 51. un 52. punktā apgalvojot, ka Komisija, lai novērtētu dalībvalstu veikto pārbaužu, izmantojot uzņemšanu no attāluma, efektivitāti, ir tiesīga izmantot jebkuru atbilstošu paņēmienu, tostarp pasākumus uz zemes, pielietojot globālo pozicionēšanas sistēmu (turpmāk tekstā – “GPS”), salīdzinājumu veikšanai. Dānijas Karaliste apgalvo, ka uzņemšanas no attāluma mērījumu un GPS mērījumu starpība nevarot būt pamats, lai noteiktu, vai uzņemšana no attāluma ir bijusi pietiekami efektīva Regulas Nr. 2419/2001 15. panta izpratnē.

15.

Tā arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā neesot izteikusies par dažiem citiem pamatiem, ar kuriem Dānijas Karaliste apstrīd Komisijas secinājumus attiecībā uz Dānijas pārbaužu, izmantojot uzņemšanu no attāluma, efektivitāti, jo šo secinājumu pamatā esot vairākas būtiskas kļūdas. Dānijas Karaliste uzskata, ka šādos apstākļos Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 50. punktā apgalvojot, ka Komisija iepriekš ir apšaubījusi no attāluma veikto pārbaužu kvalitāti, neesot visus faktus uzrādījusi precīzi. Turklāt Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā Dānijas Karalistes īstenotos korektīvos pasākumus attiecībā uz tā dēvēto “HR” attēlu (attēlu ar lielu izšķirtspēju) izmantošanu ( 8 ).

16.

Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 48. un 49. punktā Vispārējā tiesa pamatoti ir secinājusi, ka Dānijas iestāžu veiktā pārbaude esot izrādījusies nepietiekama, un pārsūdzētā sprieduma 51. un 52. punktā tā esot norādījusi, ka Dānijas Karalistes iebildums, ko tā atgādināja apelācijas sūdzībā, neesot pamatots.

17.

Pēc manām domām, būtiski ir tas, ka Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja, ka jautājums, kas rodas šajā gadījumā, ir nevis par to, vai lielas izšķirtspējas attēlu izmantošana ir atļauta, bet gan par to, kā minētie attēli bija jāizmanto ( 9 ). No Savienības tiesību attiecīgajiem punktiem, proti, it īpaši no Regulas Nr. 2419/2001 15. panta un Regulas Nr. 2419/2001 22. panta 1. punkta ( 10 ), izriet, ka dalībvalstīm jāveic pasākumi, ko tās uzskata par piemērotiem, lai nodrošinātu pārbaužu efektivitāti un tādējādi no attāluma uzņemto mērījumu precizitāti ( 11 ).

18.

Dānijas Karaliste nepamatoti apgalvo, ka Vispārējā tiesa attiecībā uz GPS mērījumu izmantošanu, lai noteiktu, vai uzņemšana no attāluma ir bijusi pietiekami efektīva Regulas Nr. 2419/2001 nozīmē, Regulas Nr. 2419/2001 15. un 23. pantu esot interpretējusi kļūdaini.

19.

Es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pareizi atzinusi ne vien dalībvalstu atbildību par pārbaužu kvalitāti, bet arī Komisijas tiesības vajadzības gadījumā veikt papildu pārbaudes, lai varētu novērtēt dalībvalstu īstenoto pārbaužu ticamību. Vispārējai tiesai nevar tikt pārmests, ka tā ir piešķīrusi lielāku nozīmi vienai īpašai mērījumu metodei vai izdarījusi neatbilstošus secinājumus, ja tiek izmantotas atšķirīgas metodes. Nedz Regulas Nr. 2419/2001 15., 22. un 23. panta formulējumā, nedz mērķī nav prasības, lai Komisija piešķirtu lielāku nozīmi kādai noteiktai metodei, kad tā pārbauda valsts veikto pārbaužu rezultātu ticamību.

20.

Tāpēc Vispārējā tiesa varēja secināt, ka Komisijas atklātie pārkāpumi izmeklēšanas laikā norāda uz Dānijas Karalistes veikto zemes gabalu platības mērījumu, kas iesākumā tika īstenoti, izmantojot augstas izšķirtspējas attēlus, pārbaudes uz vietas nepietiekamību ( 12 ).

21.

Tāpēc, pēc Vispārējās tiesas domām, Dānijas Karaliste nepamatoti ir pārmetusi Komisijai, ka tā 2002., 2003. un 2004. gadā veiktajā izmeklēšanā ir izmantojusi metodi, kas atšķiras no tās, ko ir izmantojusi attiecīgā dalībvalsts, proti, mērījumus, izmantojot GPS ( 13 ). Ja piemērojamajā tiesiskajā regulējumā nav noteikts, ka ir jāizmanto īpaša mērījumu metode, no Regulas Nr. 2419/2001 22. panta 1. punkta pirmā teikuma izriet, ka dalībvalstis var brīvi izvēlēties līdzekļus lauksaimniecības zemes gabalu platības noteikšanai, taču šiem līdzekļiem jāatbilst precizitātes prasībai. Tāpēc, lai novērtētu, vai dalībvalstis ir ievērojušas šo prasību, Komisijai ir jābūt tiesībām pašai izmantot jebkuru atbilstošu līdzekli, kas tai ļauj pēc iespējas precīzāk noteikt to zemes gabalu platību, ko tā kontrolē ( 14 ). Es piekrītu šai Vispārējās tiesas sniegtajai analīzei visos tās punktos.

22.

Turklāt Dānijas Karalistes piedāvātā interpretācija, pēc manām domām, neatbilst abiem pārbaužu līmeņiem, kas ir ELVGF grāmatojumu noskaidrošanas pamatā. No vienas puses, valsts mērogā maksājumu aģentūras izskata pieteikumus finansējuma saņemšanai un uz vietas pārliecinās par to, vai nosacījumi atbalsta piešķiršanai ir pienācīgi izpildīti. No otras puses, Savienības mērogā Komisija, pamatojoties uz maksājumu aģentūru ziņojumiem par valsti, pati veic paraugu pārbaudes uz vietas, lai pārliecinātos par valsts pārbaužu sistēmu ticamību. Pilnīgas šo divu līmeņu saskaņotības attiecībā uz izmantotajām metodēm rezultāts būtu šīs sistēmas pasliktināšanās.

23.

Attiecībā uz apgalvoto Vispārējās tiesas nespriešanu par dažiem citiem pamatiem, kurus Dānijas Karaliste izvirzīja, lai apstrīdētu apstrīdēto lēmumu, proti, tiem, kuri attiecas uz Dānijas īstenoto pārbaudes pasākumu, izmantojot uzņemšanu no attāluma, efektivitāti, Dānijas Karaliste pamatojas uz apgalvojumiem, kuri lielā mērā ir pamatoti ar atsaucēm uz tiesvedības dokumentiem, kas iesniegti Vispārējā tiesā, nepaskaidrojot to saturu, ne arī precizējot, kāpēc Vispārējai tiesai tie būtu jāņem vērā.

24.

Šajā sakarā pietiek atgādināt, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesa Vispārējai tiesai nenosaka pienākumu izsmeļoši izklāstīt vienu pēc otra lietas dalībnieku izteiktos argumentus. Tādējādi pamatojums var būs netiešs, ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām pusēm ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ tikuši veikti attiecīgie pasākumi, un kompetentajai tiesai – gūt pietiekamu informāciju pārbaudes veikšanai ( 15 ).

25.

Attiecībā un apgalvojumu, atbilstīgi kuram Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā korektīvos pasākumus, kurus Dānijas Karaliste īstenoja attiecībā uz augstas izšķirtspējas attēlu izmantošanu, ir jāatgādina, ka Tiesa ir uzsvērusi, ka faktu novērtēšana – izņemot gadījumu, kad ir sagrozīti Vispārējā tiesā iesniegtie pierādījumi, – nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir iesniedzams Tiesas kontrolei ( 16 ). Šādai sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, ka nav no jauna jāizvērtē fakti un pierādījumi ( 17 ).

26.

Vispārējās tiesas veiktais izvērtējums attiecībā uz Dānijas pārbaudes pasākumu, izmantojot uzņemšanu no attāluma, efektivitāti, pēc manām domām, neatklāj nekādus faktu vai pierādījumu sagrozījumus.

27.

Attiecībā uz iebildumu, atbilstīgi kuram pārsūdzētā sprieduma 50. punktā fakti neesot precīzi atspoguļoti, ir jāatgādina, ka Tiesas kompetencē acīmredzami nav veikt šādu atkārtotu faktu pārbaudi saistībā ar apelācijas sūdzību ( 18 ).

28.

Tādēļ pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

29.

Dānijas Karaliste, kuru atbalsta Francijas Republika un Somijas Republika, apstrīd Vispārējās tiesas interpretāciju, atbilstīgi kurai Regulas Nr. 2316/1999 19. panta 4. punktā esot minēts jēdziens “lauksaimniecisko apstākļu saglabāšana”. Dānijas Karaliste pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir secinājusi, ka minētais punkts nozīmē, ka iespējamā zaļā atmata ir jāapkopj tā, lai tiktu nodrošināta lauksaimniecisko apstākļu saglabāšana. Pēc šīs dalībvalsts domām, Vispārējā tiesa neesot precizējusi, ko varētu nozīmēt izteiciens “lauksaimniecisko apstākļu saglabāšana”, un, it īpaši, vai tas varētu ietvert pienākumu nopļaut zaļo atmatu. Tādējādi Dānijas Karaliste apstrīd, kā Vispārējā tiesa interpretējusi Regulas Nr. 2316/1999 19. panta 4. punktu, ciktāl tā šajā punktā ir saskatījusi skaidri neminētu pienākumu nopļaut zaļo atmatu.

30.

Pēc Dānijas Karalistes domām, Vispārējā tiesa neesot veikusi nekādu apstrīdētā lēmuma secinājumu par saglabāšanas pienākuma spēkā esamību novērtējumu, vai nu ņemot vērā to noteikumu interpretāciju, uz kuriem ir balstījusies Komisija, vai ņemot vērā plašāk nedefinētu kritēriju, ko Vispārējā tiesa, šķiet, ir izsecinājusi no Regulas Nr. 2316/1999 19. panta 4. punkta interpretācijas.

31.

Turklāt Vispārējā tiesa arī neesot izteikusies nedz par iesniegtajiem pierādījumiem, kas, pēc Dānijas Karalistes domām, esot detalizēti un ļoti būtiski un kas it īpaši esot pierādījuši, ka atmatā atstātās platības joprojām varēšot tikt izmantotas kā lauksaimniecības zemes, kuras varēs nekavējoties no jauna izmantot ražošanai, nedz arī par jautājumu saistībā ar vēlmi iegūt subsīdijas un, iespējams, pārmērīgi mitrajām platībām.

32.

Tāpēc Dānijas Karaliste apgalvo, ka Komisijas pieļautā kļūda interpretācijā esot bijusi tik būtiska, ka apstrīdētais lēmums esot bijis jāatceļ. Tas nevarot tikt saglabāts, pamatojoties uz diviem nenozīmīgiem pārkāpumiem, proti, siena ķīpu un celtniecības atkritumu klātbūtni atmatā atstātajās platībās.

33.

Turpretī Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa esot konstatējusi, ka dalībvalstīm ir jāseko, lai zaļās atmatas platības būtu apkoptas saskaņā ar prasībām, kas piemērojamas atmatā atstātām platībām un ko paredz kopējā lauksaimniecības politika, un pēc tam uzsvērusi, ka no tā izriet arī atbildīgās dalībvalsts pienākums pārbaudīt faktisko saglabāšanas pienākuma izpildi ( 19 ). Tieši dalībvalstis esot atbildīgas par to, lai tiktu uzraudzīts, ka ELVGF finansējums tiek piešķirts tikai atbilstīgi pieņemtajām vadlīnijām un pienākumiem, kuri izriet no Līguma.

34.

Pēc Komisijas domām, no lietas faktiem izriet, ka Dānijas Karaliste nav izpildījusi savu pienākumu nodrošināt pietiekamu kontroli. Turklāt Vispārējā tiesa esot apstiprinājusi, ka Komisijas konstatētie pārkāpumi pierāda nozīmīgus trūkumus Dānijas Karalistes veiktajā pārbaudē un ka šis apstāklis pats par sevi ir pietiekams, lai pamatotu izslēgšanu no Kopienas finansējuma.

35.

Attiecībā uz Regulas Nr. 2316/1999 19. panta 4. punkta interpretāciju, šķiet, ka Dānijas Karaliste pārsūdzēto spriedumu nav interpretējusi pareizi. Tik tiešām, Vispārējā tiesa ne tieši, ne pat netieši nav spriedusi, ka no minētā 19. panta 4. punkta izriet pienākums nopļaut zaļo atmatu.

36.

Patiesībā Vispārējā tiesa šajā pārsūdzētā sprieduma daļā ir nolēmusi, ka Regulas Nr. 2316/1999 19. panta 4. punkta noteikumi ir jāinterpretē šādi. No vienas puses, dalībvalstīm ir jāpiemēro atbilstīgi pasākumi, kas tām ļauj sasniegt divus mērķus saistībā ar zemes atstāšanu atmatā, proti, atmatā atstāto platību saglabāšanu un vides aizsardzību. No otras puses, zaļās atmatas saglabāšana atmatā atstātajos zemes gabalos minētā panta nozīmē ( 20 ) ir atbilstīgs pasākums līdzās citiem atbilstīgiem pasākumiem. Pēc Vispārējās tiesas domām, Komisija kļūdaini ir interpretējusi minētos noteikumus tādā nozīmē, ka zaļās atmatas saglabāšana atmatā atstātajās platībās ir izņēmums salīdzinājumā ar atbilstīgiem pasākumiem, kas ļauj sasniegt Regulas Nr. 2316/1999 19. panta 4. punktā izvirzīto zemes gabalu saglabāšanas mērķi ( 21 ).

37.

Tomēr Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka “no visiem apsvērumiem, kas ir izklāstīti saistībā ar pirmā iebilduma izskatīšanu, izriet, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka attiecībā uz atmatā atstātajām platībām zaļās atmatas saglabāšana ir izņēmums, salīdzinājumā ar citiem atbilstīgiem pasākumiem, ko piemēro dalībvalstis saskaņā ar Regulas Nr. 2316/1999 19. panta 4. punktu. Turpretī tā pamatoti ir uzskatījusi, ka atmatā atstāto platību saglabātā zaļā atmata ir jāsaglabā Regulas Nr. 2316/1999 19. panta 4. punkta nozīmē” ( 22 ).

38.

Tāpēc, lai arī Dānijas Karaliste ir atsaukusies uz Komisijas pieļautās kļūdas “svarīgumu” ko Vispārējā tiesa ir konstatējusi, es uzskatu, ka iespējamais pienākums pļaut zaļo atmatu no pārsūdzētā sprieduma neizriet ne tieši, ne netieši.

39.

Pēc tam Vispārējā tiesa veica to seku izskatīšanu, kas attiecībā uz apstrīdētā lēmuma likumību var izrietēt no šīs Komisijas pieļautās kļūdas tiesību piemērošanā ( 23 ). Vispārējā tiesa – kā izriet no argumentiem, kas kopsavilkuma ziņojumā ir minēti attiecībā uz Dānijas Karalistē veiktās atmatā atstāto platību pārbaudes trūkumiem, – pareizi ir norādījusi, ka Komisija minētajā ziņojumā ir atklājusi vairāku veidu pārkāpumus attiecībā uz atmatā atstātajām platībām, kuri, pēc tās domām, var būt pamats tās lēmumam atzīt izdevumus par neatbilstīgiem ELVGF. Pēc Vispārējās tiesas domām, daži no minētajiem pārkāpumiem neattiecās uz jautājumu, vai zaļā atmata minētajās platībās ir saglabāta ( 24 ).

40.

Tāpēc, pēc Vispārējās tiesas domām, kļūdai tiesību piemērošanā, ko ir pieļāvusi Komisija attiecībā uz Regulas Nr. 2316/1999 19. panta 4. punktu, nevarēja būt juridisku seku attiecībā uz Komisijas konstatēto pēdējo minēto pārkāpumu pamatotības novērtējumu ( 25 ).

41.

Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka atbilstīgi pastāvīgajai judikatūrai nepareizs pamatojums nevar būt tāda tiesību akta atcelšanas pamats, kurā ir šis nepareizais pamatojums, ja tas ir papildu pamatojums un ja ir citi pamatojumi, kuri ir pietiekami tā pamatošanai ( 26 ). Tāpēc man šķiet, ka Vispārējai tiesai, lai varētu izvērtēt apgalvotos pārkāpumus, nav licies nepieciešams papildināt jēdziena “lauksaimniecisko apstākļu saglabāšana” interpretāciju.

42.

Dānijas Karaliste nav varējusi pierādīt, ka precīzāka Vispārējās tiesas nostāja šajā ziņā būtu juridiski nepieciešama, lai tā varētu spriest par pārējo šīs dalībvalsts izvirzītā otrā pamata daļu, ciktāl tas attiecās uz atmatā atstāto platību pārbaudes noteikumu piemērošanu. Patiesībā Vispārējā tiesa, pēc manām domām, pamatoti ir kvalificējusi pārējos Dānijas Karalistes izvirzītos vērtējuma jautājumu aspektus ( 27 ).

43.

Šo iemeslu dēļ ir jānoraida Dānijas Karalistes izvirzītais otrais pamats, jo tas nav pamatots.

44.

Dānijas Karaliste un četras dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, neapstrīd Vispārējās tiesas veiktā vispārējā apraksta precizitāti attiecībā uz prasībām par Komisijai noteikto pierādīšanas pienākumu, kuras izriet no judikatūras par ELVGF grāmatvedības noskaidrošanu un kuras praktisku apsvērumu dēļ raksturo tas, ka Komisijai minētais pienākums ir ievērojami atvieglots. Precīzāk – Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija savus konstatējumus ir pamatojusi ar nopietnām un pamatotām šaubām par veikto pārbaužu pietiekamību ( 28 ) un ka dalībvalstij bija jāsniedz pierādījumi, kas var pamatot tās argumentus, lai kliedētu minētās šaubas ( 29 ).

45.

Tomēr, pēc Dānijas Karalistes domām, no šīs judikatūras nevarot tikt secināts, ka Komisija varētu izpildīt pierādīšanas pienākumu, pamatojoties tikai uz faktiem, kas konstatēti, veicot paraugu pārbaudes krietnu laiku pēc zemes gabalu atstāšanas atmatā laika beigām. Būtu vismaz vajadzīgs, lai attiecīgie fakti konkrēti norādītu, ka šādi fakti notikuši arī minētajā laikā.

46.

Visbeidzot, Dānijas Karaliste apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 123. punktā nepamatoti esot apgalvojusi, ka Dānijas Karaliste nav iesniegusi nekādus pierādījumus, kas varētu pamatot secinājumu, ka Komisija nav izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu. Turklāt Dānijas Karalistei esot jāpierāda nevis tas, ka Komisija nav izpildījusi šo pienākumu, bet, gluži pretēji, esot jāatspēko tās paustie iespējamie apgalvojumi.

47.

Pēc Dānijas Karalistes domām, kuru šajā ziņā atbalsta Nīderlandes Karaliste, pārsūdzētā sprieduma pamatā esot nepareiza Komisija pierādīšanas pienākuma un pierādījuma līmeņa koncepcija. Turklāt pierādījumu koncepcija, ko Vispārējā tiesa noteikusi dalībvalstīm, pārsniedzot to, kas šajā jomā ir noteikts pastāvīgajā judikatūrā, un praktiski to neesot iespējams īstenot. Turklāt Vispārējā tiesa vairākos veidos esot acīmredzami sagrozījusi Dānijas Karalistes izvirzītos pamatus un faktiskos apstākļus. Arī šo iemeslu dēļ pārsūdzētais spriedums būtu atceļams.

48.

Komisija norāda, ka tai nevis izsmeļoši jāpierāda valsts iestāžu veikto pārbaužu nepietiekamība, bet, gluži pretēji, ir jāiesniedz pierādījumi par nopietnām un pamatotām šaubām, kas tai ir saistībā ar šīm pārbaudēm vai skaitļiem.

49.

Šis Komisijas pierādīšanas pienākuma atvieglojums esot izskaidrojams ar to, ka attiecīgā dalībvalsts ir visizdevīgākajā situācijā, lai apkopotu un pārbaudītu ELVGF grāmatojumu noskaidrošanai vajadzīgo informāciju, un tai līdz ar to ir jāsniedz detalizēti un pilnīgi pierādījumi par to, ka pārbaudes vai skaitļi ir ticami un, attiecīgā gadījumā, ka Komisijas apgalvojumi ir kļūdaini ( 30 ). Ja dalībvalstij neizdodas pierādīt, ka Komisijas konstatējumi ir nepareizi, šie konstatējumi var būt pamats nopietnām šaubām par to, vai ir veikti atbilstoši un efektīvi pārraudzības un pārbaudes pasākumi ( 31 ).

50.

Komisija uzskata, ka šī piezīme par dalībvalstu iespējām veikt pārbaudi faktiski nenozīmē pienākumu katrai dalībvalstij veikt šādu izsmeļošu un padziļinātu pārbaudi attiecībā uz visiem zemes gabaliem, par kuriem tiek saņemts atbalsts. Dalībvalstij esot jāiesniedz pierādījums par to, ka nekādas nepilnības pārbaudes laikā, ko Komisija konkrēti ir pierādījusi, nav vispārēju nepilnību izpausme, bet gan, gluži pretēji, viens un pilnīgi atsevišķs gadījums.

51.

Visbeidzot, attiecībā uz pārbaudes laiku Komisija atgādina, ka vairumā gadījumu esot pastāvējuši apstākļi, kuru dēļ atmatā atstātās platības, kuras Dānijas iestādes ir atzinušas par atbilstīgām atbalsta saņemšanai, nevarēja tikt uzskatītas par atbilstīgām, ņemot vērā šo apstākļu raksturu, jo tie varēja izveidoties tikai ilgā laikā. Tāpēc neesot iespējams, ka tie būtu izveidojušies tūlīt pēc atmatā atstāšanas laika beigām. Arī revīzijas apmeklējumu laikam vairumā gadījumu neesot bijis nozīmes.

52.

Komisija vienlaikus norāda, ka dalībvalstīm ir jāraugās, lai atmatā atstāto platību pārbaude notiktu pirms atmatā atstāšanas laika beigām, un ka nekādas bezdarbības sekas nevarot pastiprināt Komisijas pierādīšanas pienākumu.

53.

Es atgādinu, ka noteikumu par pierādīšanas pienākuma sadali, ko piemērojusi Vispārējā tiesa, nav apstrīdējušas ne dalībvalstis, ne Komisija. Šajā gadījumā tiek apstrīdēta tā piemērošana.

54.

Tā kā Dānijas Karaliste apgalvo, ka tā esot izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu, iesniedzot pietiekamus faktiskus pierādījumus, kas var pamatot tās argumentus, lai kliedētu radušās šaubas, ir jākonstatē, ka tās argumentācijas mērķis ir pamudināt Tiesu veikt faktu jaunu vērtēšanu.

55.

Turpretī attiecībā uz attiecīgās dalībvalsts pieprasīto pierādījumu apjomu ( 32 ) – izprastu kā prasības apjomu, ko tiesa piemēro, kad tā izskata tai iesniegtos pierādījumus, – rodas tiesību jautājums, vai Vispārējā tiesa ir noteikusi tādu pierādījumu apjomu, ko dalībvalstis nevar sasniegt.

56.

Es norādu, ka Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka “Komisija [..] acīmredzamu praktisku iemeslu dēļ [nespēj] veikt izsmeļošu un padziļinātu visu attiecīgo zemes gabalu pārbaudi katrā dalībvalstī. Turpretī [..] dalībvalstis ir tās, kas vislabāk spēj veikt šādu kontroli”, un ka “Dānijas Karaliste iesniedza tikai tādus pierādījumu elementus, kuri attiecas uz konkrētiem Komisijas konstatējumiem [..], pamatojoties uz izmantotajiem zemes gabalu paraugiem. Dānijas Karaliste vispār nav iesniegusi nekādus pierādījumus par visiem atmatā atstātajiem zemes gabaliem: Tāpēc minētie pierādījumi nav pietiekami detalizēti un pilnīgi, lai pierādītu šo pārbaužu vai skaitļu ticamību, un tādējādi neatbilst dalībvalstu pierādīšanas pienākumam attiecībā uz ELVGF grāmatojumu noskaidrošanu” ( 33 ).

57.

Neraugoties uz nedaudz diskutablo formulējuma izvēli abos minētajos punktos, es nedomāju, ka Vispārējā tiesa būtu gaidījusi, ka dalībvalsts iesniedz pierādījumus par visiem atmatā atstātajiem zemes gabaliem, lai panāktu atbilstību prasītajam pierādījumu apjomam situācijā, kad ir nopietnas un pamatotas šaubas par veikto pārbaužu pietiekamību. Es, tāpat kā Komisija, uzskatu, ka šo punktu interpretācija, ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 57. un 58. punktu, pamato interpretāciju, atbilstīgi kurai Vispārējā tiesa vēlas uzsvērt, ka gadījumos, kad pārbaudēs, kas veiktas, izmantojot paraugus, ir atklāti pārkāpumi, dalībvalstij ir jāpierāda, ka tie ir bijuši atsevišķi gadījumi, kas neļauj secināt, ka valsts pārbaužu sistēma kopumā ir nepietiekama vai maz ticama. Šo interpretāciju pamato pārsūdzētā sprieduma 167. punkts, kurā Vispārējā tiesa secina, ka “Dānijas Karaliste nav iesniegusi detalizētus un pilnīgus pierādījumus par to, ka pārbaudes vai skaitļi ir ticami un, attiecīgā gadījumā, ka Komisijas apgalvojumi ir kļūdaini”.

58.

Attiecībā uz pārbaužu laiku es norādu, ka Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka, ja Dānijas Karaliste atbilstoši tam, kas tai jādara, būtu īstenojusi korektīvus pasākumus pirms atmatā atstāšanas laika beigām, it īpaši veicot pastiprinātas pārbaudes uz vietas, tā ar lielāku noteiktības pakāpi būtu varējusi konstatēt siena ķīpu vai celtniecības atkritumu esamību vai neesamību dažās platībās ( 34 ) un, pēc manām domām, it īpaši atmatā atstāšanas laikā.

59.

Komisijas veiktās pārbaudes pēc atmatā atstāšanas laika beigām izraisīja nopietnas un pamatotas šaubas par Dānijas Karalistes veikto pārbaužu pietiekamību. Šajā aspektā tāpēc, ka ir šādas šaubas, attiecīgajai dalībvalstij ir jāiesniedz pierādījumi, lai pamatotu tās argumentus šo šaubu kliedēšanai. Tomēr šajā gadījumā Vispārējā tiesa pamatoti ir secinājusi, ka Dānijas Karaliste nav iesniegusi nekādus pierādījumus, lai pamatotu tās argumentus minēto šaubu kliedēšanai ( 35 ).

60.

Jāpiebilst, ka Vispārējā tiesa kritizēja Dānijas iestāžu izmantoto metodi, kas izpaudās tā, ka gadījumā, kad tika konstatēti pārkāpumi, piemēram, siena ķīpu uzglabāšana platībās, tās atbalsta pieprasītājam ļāva šaubas izmantot savā labā, uzskatot, ka minētās ķīpas netiks uzglabātas attiecīgajā platībā atmatā atstāšanas laikā. Pēc Vispārējas tiesas domām, šāda metode neatbilst pārbaudes noteikumiem, kas dalībvalstīm ir jāīsteno, lai nodrošinātu pareizu Savienības finansējuma izlietojumu atbilstīgi Savienības tiesību noteikumiem, kas ir piemērojami attiecībā uz ELVGF grāmatojumu noskaidrošanu. Patiešām, šāda metode palielinātu minētā finansējuma nelikumīgas piesavināšanās risku, jo gadījumā, kad šo novēloto pārbaužu laikā tiktu atklāti iespējami pārkāpumi, minētie Dānijas dienesti prezumētu, ka tie nav konstatēti attiecīgo zemes gabalu atmatā atstāšanas laikā ( 36 ).

61.

Saistībā ar iespējamo Dānijas Karalistes izvirzīto pamatu un faktisko apstākļu sagrozīšanu es atkārtoti apstiprinu iepriekš [24.] un [25.] līdz [27.] punktā izklāstīto viedokli.

62.

Šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā saistībā ar to noteikumu un principu piemērošanu, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu un to apjomu. Tāpēc es iesaku Tiesai noraidīt apelācijas sūdzības trešo pamatu, jo tas nav pamatots.

63.

Attiecībā uz ceturto pamatu Dānijas Karaliste vispirms norāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 155. punktā nepamatoti ir apgalvojusi, ka Dānijas Karaliste nav paudusi šaubas par faktu, ka vienotas likmes korekcijas izvēle ir pamatota.

64.

Attiecībā uz jautājumu, vai ELVGF bija pakļauts reālam zaudējumu vai pārkāpumu riskam, Dānijas Karaliste norāda uz šajā ziņā būtisku principu, proti, ka korekcijas likmei ir jābūt nepārprotami saistītai ar iespējamiem zaudējumiem. Tā kā Vispārējā tiesa ir izteikusies tikai par tā dēvētajiem pārkāpumiem attiecībā uz siena ķīpu un celtniecības atkritumu uzglabāšanu, nevarot tikt uzskatīts, ka apgalvotie fakti, kurus norāda Komisija ( 37 ), ir pārkāpums, un vēl jo mazāk, ka tie būtu pakļāvuši ELVGF reālam zaudējumu riskam. Abas novirzes, uz kurām atsaukusies Vispārējā tiesa, lai pamatotu savu lēmumu uzskatīt apstrīdēto lēmumu par pamatotu, nekādi nevarot tikt kvalificētas kā patiess zaudējumu risks. Tādējādi Vispārējā tiesa patiesībā esot sagrozījusi minētā lēmuma sākotnējo kontekstu un pamatojumu un tādējādi aizstājusi Komisijas pamatojumu ar savējo. Šis apstāklis pats par sevi pamatojot pārsūdzētā sprieduma atcelšanu.

65.

Saistībā ar piekto pamatu par vienotas likmes finanšu korekciju attiecīgi 5 % un 10 % apmērā piemērošanas nosacījumiem Dānijas Karaliste uzsver, ka nav izpildīti nosacījumi šādu vienotas likmes korekciju piemērošanai un ka tā ir pierādījusi, ka ELVGF nebija reāla zaudējumu riska. Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 158. punktā neprecīzi esot atspoguļojusi Dānijas Karalistes apgalvojumus un lietas faktiskos apstākļus.

66.

Dānijas Karaliste uzskata, ka Vispārējās tiesas pieejas – Dānijas Karalistes nostājas noraidīšanu pilnībā pamatot ar mazsvarīgiem pārkāpumiem šajā jautājumā un neformulēt nostāju par galvenajiem aspektiem, kurus Komisija izmantojusi par pamatu savam lēmumam, – sekas ir tādas, ka nevar tikt uzskatīts par pierādītu, ka nosacījumi vienotas likmes korekciju attiecīgi 5 % un 10 % apmērā piemērošanas nosacījumi ir izpildīti.

67.

Francijas Republika, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste apstrīd tiesības šajā gadījumā piemērot vienotas likmes finanšu korekcijas, jo vispārīgie nosacījumi to piemērošanai neesot izpildīti. Šīs dalībvalstis, kuras iestājušās lietā, turklāt apgalvo, ka efektīva vienotas likmes finanšu korekciju piemērošana nav samērīga.

68.

Komisija uzskata, ka, tā kā Dānijas sistēma nekādi neeesot nodrošinājusi nepārtrauktu saglabāšanu, tā neesot atbildusi visām Regulas Nr. 2316/1999 19. pantā paredzētajām prasībām. Tāpēc kopējās interesēs un lai aizsargātu Kopienas resursus, bija jāpiemēro vienotas likmes finanšu korekcija.

69.

Tāpēc vienotas likmes finanšu korekcija attiecīgi 5 % un 10 % apmērā esot tikusi piemērota 2003., 2004. un 2005. gadam to pārbaužu trūkumu dēļ, kas saistītas ar prasību ievērošanu attiecībā uz amatā atstātajām platībām.

70.

Šajā gadījumā tika piemērotas vienotas likmes finanšu korekcijas attiecīgi 2 %, 5 % un 10 % apmērā, kas aprēķinātas ļoti nelielai ELVGF finansējuma daļai, ko Dānijas iestādes piešķīra Dānijas lauksaimniekiem 2003., 2004. un 2005. gadā. Komisija apgalvo, ka šāda vienotas likmes finanšu korekciju piemērošana ir gan likumīga, gan samērīga.

71.

Uzreiz ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa nav pierādījusi nopļaušanas pienākumu, bet savu spriedumu ir pamatojusi ar secinājumu, ka Komisija pamatoti ir balstījusi savu konstatāciju uz nopietnām un pamatotām šaubām par veikto pārbaužu pietiekamību un dalībvalsts nav varējusi iesniegt pierādījumus, kas pamatotu tās argumentus, lai kliedētu minētās šaubas. Šīs argumentācijas pamatā ir valsts inspekcijas neatklāto pārkāpumu konstatācija, it īpaši siena ķīpu vai celtniecības atkritumu atrašanās dažās platībās, kā arī Dānijas iestāžu izmantotā nepiemērotā metode.

72.

Vispārējā tiesa šo argumentāciju ir piemērojusi arī attiecībā uz vienotas likmes korekciju piemērošanu un to apmēra noteikšanu. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 168. punktā tā ir secinājusi, ka “no visiem iepriekšējiem apsvērumiem izriet, ka, no vienas puses, Komisija ir iesniegusi juridiski pietiekamus pierādījumus par elementu, ar kuru var pamatot nopietnās un pamatotās šaubas, kas tai bija saistībā ar Dānijas Karalistes īstenotajām atmatā atstāto platību galvenajām pārbaudēm, un, no otras puses, tā pamatoti varēja secināt, ka ELVGF zaudējumu risks bija nozīmīgs un tāpēc, nepārkāpjot samērīguma principu, noteikt vienotas likmes korekciju 5 % un 10 % apmērā”.

73.

Kā es jau konstatēju, atbilstīgi Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, lai gan Komisijai ir jāpierāda Kopienu tiesību normu pārkāpums, tiklīdz šis pārkāpums ir konstatēts, dalībvalstij vajadzības gadījumā ir jāpierāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu saistībā ar norādītajām finansiālajām sekām ( 38 ). Kā Komisija pamatoti atgādina, atbilstīgi 1997. gada 23. decembra Dokumentam Nr. VI/5330/97 ( 39 ), ja nav iespējams precīzi novērtēt Kopienas zaudējumus, var tikt paredzēta vienotas likmes korekcija ( 40 ).

74.

Šajā ziņā es norādu, ka tad, kad Komisija – tā vietā, lai noraidītu visus ar pārkāpumu saistītos izdevumus, – mēģina noteikt noteikumus, lai izveidotu diferencētu attieksmi pret pārkāpumu gadījumiem atbilstīgi pārbaužu nepilnību līmenim un riska pakāpei, kas radīts ELVGF, dalībvalstij ir jāpierāda, ka šie kritēriji atbilstīgi Tiesas judikatūrai ( 41 ) ir patvaļīgi un netaisnīgi.

75.

Ir jākonstatē, ka Dānijas Karaliste šajā gadījumā nav pierādījusi, ka maksimālie zaudējumi, kam bija pakļauts ELVGF, ir mazāki par summu, kuru veido vienotas likmes finanšu korekcija, taču tā atkārtoti apgalvo, ka vienotas likmes korekciju piemērošana bija pamatota tikai ar atsevišķiem nelieliem pārkāpumiem. Pēc manām domām, ELVGF grāmatojumu noskaidrošanas kontekstā šīs argumentācijas mērķis patiesībā ir apšaubīt pārbaužu metodi, izmantojot paraugus. Tomēr, tā kā nav pierādījumu par dalībvalsts veikto pārbaužu vai tās iesniegto skaitļu ticamību un attiecīgā gadījumā par Komisijas apgalvojumu neprecizitāti vai nav nekādu centienu sagādāt šādus pierādījumus, ir jāuzskata, ka piemērotās finanšu korekcijas ir piemērots un samērīgs līdzeklis, lai kompensētu zaudējumus, kas ELVGF radušies Dānijas pārbaudes sistēmas nepilnību dēļ.

76.

Lai arī Dānijas Karaliste samērīguma principu kā tādu minēja tikai tiesas sēdes laikā, šis princips noteikti ir jāievēro, piemērojot finanšu korekcijas, lai tās nepārsniegtu to, kas patiešām ir nepieciešams, ņemot vērā konstatēto pienākumu neizpildes smagumu ( 42 ).

77.

Atbilstīgi pastāvīgajai judikatūrai attiecībā uz finanšu korekcijas apmēru Komisija var noraidīt, ka ELVGF uzņemas visus radušos izdevumus, ja tā konstatē, ka nav pietiekamu pārbaudes mehānismu ( 43 ). A fortiori nav iespējams apgalvot, ka Komisijas noteiktās vienotas likmes korekcijas nopietnu pārbaudes mehānismu trūkumu dēļ būtu nesamērīgas. Faktiski Komisijai ir saistošas pamatnostādnes, ko tā ir pieņēmusi, un tā šajā gadījumā šīs pamatnostādnes ir pareizi ievērojusi, uz ko Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētajā spriedumā ( 44 ).

78.

Šajā gadījumā paraugu maznozīmība – proti, zemes gabali, kuros ir konstatēti pārkāpumi un kas tiek izmantoti par pamatu secinājumiem attiecībā uz pārbaužu sistēmu kvalitāti un pārkāpumu nopietnību, – nevar ietekmēt pienākumu neizpildes nozīmi. Pārbaudes metodē, izmantojot paraugus, ir ievērots tā sauktais “pars pro toto” princips, atbilstīgi kuram secinājums par kopumu tiek izdarīts, pamatojoties uz īpašībām, kas raksturīgas daļām, kuras tiek uzskatītas par reprezentatīvām. Tomēr pārkāpumu kvantitatīvā apmēra novērtējums attiecībā uz šo kopumu, protams, ir jāpamato ar secinājumu, kas iegūti no šiem paraugiem, attiecināšanu uz kopumu, nevis to summēšanu.

79.

Tāpēc es iesaku Tiesai ceturto un piekto pamatu noraidīt.

80.

Noslēgumā es ierosinu Tiesai: