1. 

Kādā mērā patērētāju augsta līmeņa aizsardzības mērķis iejaucas dalībvalstu procesuālajā autonomijā attiecībā uz prasībām par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu, kuras cēlušas patērētāju tiesību aizsardzības biedrības? Vai, lai nodrošinātu cīņas pret negodīgiem noteikumiem efektivitāti, būtu jāatzīst šo biedrību iespēja pārsūdzēt rīkojumu, kurā ir konstatēta tiesas, kurā celta prasība, teritoriālās jurisdikcijas neesamība, pat ja valsts tiesībās vispārīgi ir izslēgta šāda iespēja, un vai šīm biedrībām būtu piešķiramas tiesības uz labvēlīgāku jurisdikcijas noteikumu, kas līdz šim ir ticis paredzēts pašiem patērētājiem? Tāds, būtībā, ir šīs prejudiciālās tiesvedības problēmjautājums.

2.

Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK ( 2 ) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos preambulas divdesmit trešajā apsvērumā ir paredzēts, ka “personām vai iestādēm, kuras atbilstoši dalībvalsts tiesību aktiem uzskata par tādām, kam ir likumīgas intereses attiecīgajā lietā [patērētāju aizsardzībā], jāparedz iespēja uzsākt tiesas procesu attiecībā uz līguma noteikumiem, kas sastādīti vispārējai izmantošanai līgumos ar patērētājiem, un, jo īpaši, negodīgiem noteikumiem, vai nu tiesā vai administratīvā iestādē, kas ir kompetenta lemt par sūdzībām vai uzsākt atbilstošas tiesas procesus; [..] šī iespēja tomēr neliek veikt iepriekšēju pārbaudi attiecībā uz vispārējiem nosacījumiem atsevišķos ekonomikas sektoros”.

3.

Direktīvas 93/13 preambulas divdesmit ceturtajā apsvērumā noteikts, ka “dalībvalstu tiesām un administratīvām iestādēm jābūt to rīcībā adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu tālāku negodīgu noteikumu piemērošanu patērētāju līgumos”.

4.

Direktīvas 93/13 7. pants ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.

2.   Šā panta 1. punktā minētie līdzekļi ietver noteikumus, saskaņā ar kuriem personas vai iestādes, kurām atbilstoši valsts tiesībām ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā, var saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem iesniegt prasību tiesā vai kompetentās pārvaldes iestādēs, lai panāktu lēmumu par to, vai līguma noteikumi, kas sastādīti vispārējai izmantošanai, ir negodīgi, un, lai minētās personas vai iestādes varētu piemērot atbilstošus un efektīvus līdzekļus šo noteikumu ilgstošas izmantošanas novēršanai.

[..]”

5.

Šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā nozīmīgos valsts tiesību aktus var apkopot šādi.

6.

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksu (Ley 1/2000 de Enjuiciamento Civil ( 3 ), turpmāk tekstā – “LEC”) prasības, kas celtas, lai tiktu konstatēta tādu noteikumu spēkā neesamība, kas attiecas uz līguma vispārīgiem noteikumiem, ir jāceļ prasītāja domicila vietas tiesā. Ja runa ir par prasībām par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu, kuru mērķis ir panākt, lai atbildētājam tiktu piespriests pārtraukt savu rīcību vai novērst šādu rīcību nākotnē ( 4 ), jurisdikcija, tieši otrādi, ir atbildētāja – pārdevēja vai piegādātāja – domicila vai juridiskās adreses vietas tiesai, ar nosacījumu, ka šis domicils vai šī juridiskās adreses vieta atrodas Spānijas teritorijā ( 5 ). Šis pēdējais minētais teritoriālās jurisdikcijas noteikums ir piemērojams tātad, ja attiecīgā prasība tiek celta, lai aizsargātu gan patērētāju kolektīvās, gan vispārējās intereses ( 6 ), un ja to ir cēlusi patērētāju tiesību aizsardzības biedrība, kas atbilst likumā paredzētajiem nosacījumiem ( 7 ).

7.

Turklāt nolēmumi, kuros konstatēta tiesas, kurā celta prasība, teritoriālās jurisdikcijas neesamība, nav pārsūdzami ( 8 ).

8.

Asociación de Consumidores Independientes de Castilla y León (turpmāk tekstā – “ACICL”) ir patērētāju tiesību aizsardzības biedrība, kas ir reģistrēta Spānijā Kastīlijas un Leonas [Castilla y León] autonomās kopienas patērētāju un lietotāju biedrību reģistrā. Tās juridiskā adrese ir Salamankā. Tai ir 110 biedru, un 2010. gada budžets bija EUR 3941. Tās darbība ģeogrāfiski ir ierobežota minētās kopienas teritorijā. ACICL neietilpst nevienā starpreģionālā vai valsts mēroga biedrību vai organizāciju konfederācijā vai federācijā. Turklāt tā atbilst tiesiskajiem nosacījumiem, lai varētu tiesā aizstāvēt patērētāju kolektīvās intereses.

9.

Pirmajā instancē ACICL cēla prasību Juzgado de Primera Instancia no 4 y de lo Mercantil de Salamanca [Salamankas pirmās instances tiesā Nr. 4 un Komerctiesā] (Spānija) par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu pret sabiedrību Anuntis Segunda Mano SL, kuras juridiskā adrese atrodas Barselonas provincē. Prasības mērķis bija tieši atzīt, ka noteikti sabiedrības tīmekļa vietnē iekļauti vispārējie lietošanas noteikumi nav spēkā ( 9 ), jo tie esot uzskatāmi par negodīgiem noteikumiem, un novērst šādu apgalvoto negodīgo rīcību nākotnē.

10.

Ar 2011. gada 6. aprīļa rīkojumu Juzgado de Primera Instancia no 4 y de lo Mercantil de Salamanca atzina, ka tai nav jurisdikcijas izskatīt prasību, ko tajā cēlusi ACICL. Tā uzskata, ka no LEC 52. panta 1. punkta 14) apakšpunkta izriet, ka tiesa, kuras jurisdikcijā ir izskatīt prasības par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu, kas celtas, lai aizstāvētu patērētāju kolektīvās intereses, ir tās vietas tiesa, kur atrodas atbildētāja juridiskā adrese. Tomēr Juzgado de Primera Instancia no 4 y de lo Mercantil de Salamanca precizēja, ka tās atzinums par jurisdikcijas neesamību var tikt pārsūdzēts, lai arī nevienā valsts tiesību normā šāda iespēja nav paredzēta.

11.

Tādējādi ACICL iesniedza apelācijas sūdzību Audiencia Provincial de Salamanca [Salamankas provinces tiesā]. Iesniedzējtiesai ir radušās divas problēmas.

12.

Pirmkārt, piemērojot valsts procesuālos noteikumus, it īpaši LEC 60. un 67. pantu, atzinums par teritoriālās jurisdikcijas neesamību nekādi nevar tikt pārsūdzēts, tādēļ, ja ACICL vēlas, lai tās prasība par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu tiktu izskatīta, tā drīkst vērsties tikai atbildētāja juridiskās adreses vietas tiesā. Iesniedzējtiesai rodas jautājums: vai šādos apstākļos tādu Spānijas tiesu nolēmumu pārsūdzības neiespējamība, kuros atzīts, ka to teritoriālajā jurisdikcijā nav izskatīt vispārīgās prasības par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu, kas celtas patērētāju interesēs, nav uzskatāma par šķērsli Savienības tiesībās vispārīgi, un it īpaši Direktīvā 93/13 paredzētā mērķa sasniegšanai, – nodrošināt augsta līmeņa patērētāju aizsardzību. Ja tas tā ir, iesniedzējtiesai nebūtu jāievēro valsts procesuālie noteikumi un jāpiekrīt izskatīt tai iesniegto apelācijas sūdzību.

13.

Otrkārt, iesniedzējtiesai rodas jautājums par tāda jurisdikcijas noteikuma atbilstību, pirmkārt, Savienības tiesībām, otrkārt, mērķim nodrošināt augsta līmeņa patērētāju aizsardzību un, treškārt, jurisdikcijas noteikuma nozīmei, kas atzīta prasībām, ko šajā jomā ceļ patērētāju tiesību aizsardzības biedrības, saskaņā ar kuru prasība par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu, ko cēlusi šāda biedrība, ir jāizskata pārdevēja vai piegādātāja domicila vai juridiskās adreses vietas tiesai, t.i., prasība, no kuras celšanas galu galā ACICL būtu jāatsakās sava nelielā budžeta un ierobežotas darbības teritorijas dēļ.

14.

Šādos apstākļos Audiencia Provincial de Salamanca nolēma apturēt tiesvedību un ar nolēmumu uzdot prejudiciālus jautājumus, kas Tiesas kancelejā reģistrēts 2012. gada 11. septembrī, atbilstoši LESD 267. pantam lūgt Tiesai atbildi uz šādiem diviem prejudiciāliem jautājumiem:

15.

Prasītāja pamatlietā, Spānijas valdība, kā arī Eiropas Komisija iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus.

16.

Pirmām kārtām, izvērtēšu Spānijas valdības izvirzīto argumentu par šī pirmā jautājuma nepieņemamību un tad, kā otro, atgādināšu no Tiesas iedibinātās judikatūras izrietošos principus, kas būs lietderīgi šai analīzei. Kā trešo, ņemot vērā iepriekš minētos principus, un it īpaši efektivitātes principu, analizēšu to, ka dalībvalsts tiesību sistēmā nepastāv divpakāpju tiesas sistēma teritoriālās jurisdikcijas jomā.

17.

Uzreiz ir jānoraida Spānijas valdības izvirzītais arguments, ka pirmais Tiesai uzdotais jautājums ir nepieņemams tādēļ, ka lieta būtu pilnīgi iekšēja un ka attiecīgais procesuālais noteikums tādēļ būtu analizējams, ņemot vērā tikai tādu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas garantēta Spānijas Konstitūcijā. Lai to darītu, pietiek atgādināt, ka prasībai, ko ACICL cēlusi Juzgado de Primera Instancia no 4 y de lo Mercantil de Salamanca, un apelācijai iesniedzējtiesā ir mērķis atzīt, ka sabiedrības, kas ir atbildētāja pamatlietā, izmantotie noteikumi ir negodīgi, un tās acīmredzami attiecas arī uz Direktīvā 93/13 paredzētās patērētāju aizsardzības apstrīdēšanu tiesā – vajadzības gadījumā ar minētās direktīvas 7. panta 2. punktā minēto patērētāju tiesību aizsardzības biedrību starpniecību.

18.

Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums nodrošināt, lai “pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu”. Iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai šiem adekvātajiem un efektīvajiem līdzekļiem ir jāiekļauj iespēja pārsūdzēt nolēmumu par teritoriālās jurisdikcijas neesamību, kas pieņemts saistībā ar prasību, ko cēlusi patērētāju tiesību aizsardzības biedrība.

19.

Direktīvā 93/13 netiek saskaņoti šādu biedrību rīcībā esošie procesuālie līdzekļi. Tomēr Tiesa uzskata, ka, “kaut arī dalībvalstīm ir iespēja izvēlēties veidu un līdzekļus, lai nodrošinātu direktīvas ieviešanu, šī brīvība neietekmē pienākumu, kas uzlikts visām dalībvalstīm, kurām direktīva adresēta, ieviest savās tiesiskajās sistēmās visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu direktīvas pilnīgu efektivitāti saskaņā ar tās izvirzīto mērķi” ( 10 ). Saskaņā ar atkārtotu judikatūru “dalībvalstu pienākums – kas izriet no kādas direktīvas – sasniegt tajā paredzēto rezultātu, kā arī dalībvalstu pienākums atbilstoši [LESD 4. panta 3. punktam] veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, kas ir piemēroti šī pienākuma izpildes nodrošināšanai, attiecas uz visām šo [dalīb]valstu iestādēm, tostarp tiesu iestādēm atbilstoši to kompetencei” ( 11 ), kurām “tiek īpaši uzlikts pienākums nodrošināt tiesisko aizsardzību, kas lietas dalībniekiem izriet no [Savienības] tiesību normām, un garantēt to pilnīgu piemērošanu” ( 12 ). Turklāt, ja nav Savienības tiesiskā regulējuma attiecīgajā jomā – kā tas ir pamatlietā –, “katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz sīki procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas [Savienības] tiesībās” ( 13 ), ievērojot šo tiesību efektīvu aizsardzību tiesā ( 14 ).

20.

Šajā ziņā arī no konsolidētās judikatūras izriet, ka “detalizēti procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas [Savienības] tiesībās, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā (līdzvērtības princips), ne arī padarīt par [praktiski] neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar [Savienības] tiesību sistēmu (efektivitātes princips)” ( 15 ).

21.

Visi šie apsvērumi ir jāņem vērā šā jautājuma analīzē.

22.

Tādējādi, tieši ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus, ir jāizvērtē attiecīgā situācija pamatlietā. Tomēr līdzvērtības princips šajā lietā netiek apstrīdēts. Tādējādi atliek noteikt šo situāciju, ņemot vērā efektivitātes principu.

23.

Vispārīgi ir jānorāda, ka patērētāju tiesību aizsardzības jomā Savienības tiesībās nav īpaša pienākuma saistībā ar tiesu sistēmas pakāpju skaitu, kas dalībvalstīm būtu jāparedz. Tiesu sistēmas struktūra pilnībā ietilpst dalībvalstu procesuālajā autonomijā. Turklāt ir atzīts, ka Līgumos nav paredzēts, ka ir jārada jauni tiesību aizsardzības līdzekļi papildus tiem, kas jau bija pieejami, izņemot, ja no attiecīgās valsts tiesību sistēmas kopumā izrietētu, ka nepastāv tiesību aizsardzības līdzekļi, kurus izmantojot, varētu kaut vai pakārtoti nodrošināt to tiesību aizsardzību, kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām ( 16 ).

24.

Šajā jautājumā tiek skarta problēma, ka nav iespējams pārsūdzēt nolēmumu, kurā tiek konstatēta teritoriālās jurisdikcijas neesamība tiesai, kurā prasība ir tikusi celta, un tiek norādīta tā tiesa, kuras teritoriālajā jurisdikcijā ietilpst strīda izskatīšana. Kā atgādināja Komisija, vienīgais Savienības līmenī pastāvošais noteikums par šādu tematiku attiecas uz pašām Savienības tiesām. Eiropas Savienības Tiesas statūtu protokola (Nr. 3), kas ir pievienots Līgumiem, 54. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka, “ja Vispārējā tiesa konstatē, ka tās kompetencē nav izskatīt un izlemt lietu, kas ir Tiesas jurisdikcijā, tā nodod šo lietu Tiesai; tāpat, ja Tiesa konstatē, ka lieta ir Vispārējās tiesas jurisdikcijā, tā šo lietu nodod Vispārējai tiesai, turklāt tā nedrīkst atteikties lietu izskatīt” ( 17 ). Šādi nolēmumi par lietas nodošanu nav pārsūdzami ( 18 ).

25.

Protams, vienas Savienības tiesas lietas nodošana citai nav saistīta ar tādām pašām ģeogrāfiskajām neērtībām, salīdzinot ar tām, kas radušās pamatlietas kontekstā.

26.

Tomēr – un tam ir būtiska nozīme pirmā jautājuma labai izpratnei – pamatlieta attiecas uz tāda valsts procesuāla noteikuma saderības ar Savienības tiesībām vērtējumu, saskaņā ar kuru nolēmumi, kuros konstatēta teritoriālās jurisdikcijas neesamība, nav pārsūdzami, – jeb LEC 67. panta 1. punktu –, bet minētās neērtības ir radušās tāda noteikuma piemērošanas dēļ, saskaņā ar kuru prasība par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu, kuru cēlusi patērētāju tiesību aizsardzības biedrība, ir jāceļ pārdevēja vai piegādātāja domicila vai juridiskās adreses vietas tiesā – jeb LEC 52. panta 1. punkta 14) apakšpunkta piemērošanas dēļ. Tomēr šajā lietā izskatāmais prejudiciālais jautājums neattiecas uz šo pēdējo minēto tiesību normu.

27.

Šādos apstākļos salīdzinājums ar Savienības tiesām piemērojamiem procesuāliem noteikumiem paliek vērā ņemams, un no tā izriet, ka ne Savienības tiesisko aizsardzības līdzekļu sistēmā, nedz Spānijas procesuālajās tiesībās nav paredzēta nolēmumu par jurisdikcijas neesamību pārsūdzības iespēja.

28.

Attiecībā uz atvasināto tiesību avotiem, nedz Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 19. maija Direktīvā 98/27/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību [prasībām par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu] ( 19 ), nedz Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvā 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību [prasībām par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu] ( 20 ), kas tika pieņemta vēlāk, netika tik sīki izstrādāti noteikumi, lai regulētu tiesu sistēmas pakāpju skaitu, kas dalībvalstīm būtu jāparedz attiecībā uz nolēmumiem par teritoriālās jurisdikcijas neesamību, kas pieņemti prasībās, kuras celtas pret patērētāju tiesību aizsardzības biedrībām.

29.

Attiecībā uz 1950. gada 4. novembrī Romā parakstīto Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju interesanti ir norādīt, ka bija jāsagaida minētās konvencijas protokols Nr. 7 ( 21 ), lai tiktu reglamentētas tiesības uz divpakāpju tiesu sistēmu ( 22 ). Tomēr, papildus tam, ka minētās tiesības ir paredzētas tikai krimināllietās, ir jānorāda, ka šobrīd joprojām ne visas Savienības dalībvalstis ir ratificējušas šo protokolu. Tas liecina par to, kādā mērā instanču skaits ir atšķirīgs dalībvalstīs, neatkarīgi no attiecīgās jomas.

30.

Ja Savienības līmenī nav tiesību normas, kurā būtu precīzi paredzēts tiesību aizsardzības tiesā garantiju apjoms, uz ko patērētāju tiesību aizsardzības biedrība var atsaukties, ir jānosaka, vai attiecīgā valsts tiesību norma pamatlietā, kurā ir aizliegts pārsūdzēt nolēmumu, kurā konstatēta teritoriālās jurisdikcijas neesamība, nepadara praktiski neiespējamu tiesību vai priekšrocību, kas minētajai biedrībai izriet no Savienības tiesībām, piemērošanu un to pārmērīgi neapgrūtina.

31.

Šajā ziņā ir jākonstatē, pirmkārt, ka pārsūdzēšanas neiespējamība, kas ir radusies ACICL, attiecas tikai uz teritoriālo jurisdikciju, un tās dēļ ACICL nezūd tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai pēc būtības tiktu izskatīta tās prasība pārtraukt to noteikumu izmantošanu, kurus tā uzskata par negodīgiem. Tomēr jebkurā gadījumā tai ir pieejami pārsūdzības līdzekļi, jo piekļuvi tiesai tai garantē tiesas, kuru norādījusi tiesa, kas noraidījusi savu jurisdikciju, pienākums neapstrīdēt pašas teritoriālo jurisdikciju. Tādējādi ir izslēgta jebkāda atteikuma spriest tiesu iespēja.

32.

Otrkārt, pārsūdzības neiespējamība nenozīmē, ka tiek galīgi slēgtas debates par teritoriālo jurisdikciju, jo atbildētājas pamatlietā juridiskās adreses tiesas jurisdikcija no jauna var tikt apstrīdēta ( 23 ), tiklīdz minētā tiesa būs pasludinājusi savu spriedumu pēc būtības.

33.

Lai arī pilnīgi ir saprotamas grūtības, kas rodas ACICL, un nav noliedzamas neērtības, ko rada neiespējamība pārsūdzēt nolēmumu, ar kuru tiks pabeigta tiesvedība prasītājas pamatlietā ģeogrāfiskajā teritorijā, tomēr tāpat ir jāatzīst, ka ACICL var turpināt uzturēt savu prasību citā tiesā, kuras teritoriālajā jurisdikcijā ir to izskatīt, un šādi veicināt direktīvā paredzētā mērķa sasniegšanu.

34.

Ir jāatkārto, ka tiesas ģeogrāfiska pārcelšana, kas ir ACICL radīto sarežģījumu avots, per se nav sekas tam, ka nav iespējams pārsūdzēt nolēmumu, kurā ir konstatēta teritoriālās jurisdikcijas neesamība, bet gan izriet no LEC 52. panta 1. punkta 14) apakšpunkta piemērošanas, kas ir otrā Tiesai uzdotā jautājuma būtība.

35.

Protams, pēc šīs Juzgado de Primera Intancia no 4 y de la Mercantil de Salamanca teritoriālās jurisdikcijas neesamības konstatēšanas ACICL rodas risks, ka tai būs jāatsakās no savas prasības uzturēšanas pilnīgi finansiālu apsvērumu dēļ. Tomēr šķiet, ka būtu grūti secināt, ka ikreiz, kad lietas dalībnieks pēc nolēmuma par jurisdikcijas neesamību saņemšanas atsakās celt prasību tās izmaksu dēļ, ir ticis pārkāpts efektivitātes princips, protams, ar nosacījumu, ka tiesvedības kopējās izmaksas nav tik pārmērīgas, ka tās kļūst atturošas. Tomēr šīs lietas materiālos nav ticis izvirzīts arguments, ka izmaksas par tiesas pārcelšanu būtu objektīvi pārmērīgas.

36.

Turpretī ir ticis konstatēts, ka prasītājai pamatlietā šī pārcelšana subjektīvi rada grūtības. Tomēr ACICL īpašais saimnieciskais stāvoklis ir elements, kas, manuprāt, nevar tikt ņemts vērā, izvērtējot, vai ir ticis ievērots efektivitātes princips. Tā kā valsts likumdevēju paredzētie noteikumi par tiesiskās aizsardzības līdzekļu struktūru, kā arī par tiesu pakāpju skaitu, kuram ir pakļauts katra nolēmuma veids, ir vispārējās interesēs par pareizu tiesvedību un paredzamību, tiem, protams, ir jābūt pārākiem pār indivīdu interesēm un nav paredzams, ka tie varētu mainīties katrā atsevišķā gadījumā atkarībā no lietas dalībnieku finansiālā stāvokļa ( 24 ).

37.

Visbeidzot, ir jāatgādina, ka saistībā ar līdzvērtības un efektivitātes principu piemērošanu “ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālā norma nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procesā, tās norisi un tās īpatnības dažādu instanču valsts tiesās” ( 25 ). Tomēr informācija, kas jau tikusi minēta, pirmkārt, par atteikuma spriest tiesu izslēgšanu, otrkārt, par to, ka patērētāju tiesību aizsardzības biedrībai faktiski pastāv tiesiskās aizsardzības līdzeklis un, treškārt, par iespēju vajadzības gadījumā atkārtoti uzsākt debates par teritoriālo jurisdikciju, tiklīdz tiks pasludināts spriedums pēc būtības, man liek uzskatīt, ka LEC 52. panta 1. punkta 14) apakšpunkts nepadara neiespējamu un pārmērīgi neapgrūtina Direktīvā 93/13 patērētāju tiesību aizsardzības biedrībai piešķirto tiesību īstenošanu, kā arī neapdraud tajā paredzētā mērķa sasniegšanu.

38.

Līdz ar to es Tiesai ierosinu nospriest, ka šobrīd pastāvošajā Savienības tiesību situācijā efektivitātes principam, kas kopā ar Direktīvā 93/13 noteikto mērķi ir paredzēts, lai nodrošinātu augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, pamatlietā esošajos apstākļos nav pretrunā tāds valsts procesuāls noteikums, saskaņā ar kuru nolēmums, kurā konstatēta teritoriālās jurisdikcijas neesamība tiesai, kurā patērētāju tiesību aizsardzības biedrība ir vērsusies ar prasību par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu, nevar tikt pārsūdzēts, ja turklāt no valsts tiesību vērtējuma izriet, ka minētās biedrības rīcībā faktiski ir tiesiskās aizsardzības līdzeklis, lai uzturētu savu prasību pēc būtības.

39.

Otrais Tiesai uzdotais jautājums būtībā ir vērsts uz to, lai noteiktu, vai Savienības līmenī noteiktais mērķis nodrošināt augsta līmeņa patērētāju aizsardzību tiek apdraudēts ar Spānijas procesuālo noteikumu, saskaņā ar kuru valsts iekšējā lietā jurisdikcija izskatīt prasību par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu, ko cēlusi patērētāju tiesību aizsardzības biedrība, ir tai tiesai, kas ir pārdevēja vai piegādātāja domicila vai juridiskās adreses vietas tiesa, ja šis domicils vai juridiskā adrese ir zināmi.

40.

Ņemot vērā atbildi, ko ierosinu sniegt Tiesai uz pirmo jautājumu, ir ļoti apšaubāmi, ka tās jurisdikcijā būtu spriest par šo otro jautājumu, un tūlīt skaidrošu, kāpēc.

41.

Tā kā es sliecos uzskatīt, ka pamatlietas apstākļos Savienības tiesībās nav paredzēts, ka rīkojumam par teritoriālās jurisdikcijas neesamību jābūt pārsūdzamam, tiklīdz Tiesa būs sniegusi atbildi uz pirmo iesniedzējtiesas jautājumu, ACICL iesniedzējtiesā celtā prasība vairs nebūs jāizskata. Tā kā iesniedzējtiesa nevar izskatīt ACICL iesniegto apelācijas sūdzību, tai būs jāizbeidz lietas izskatīšana. Līdz ar to ACICL prasība par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu būs jāceļ tiesā, kuras jurisdikcijā saskaņā ar LEC noteikumiem ir to izskatīt, jeb pārdevēja vai piegādātāja juridiskās adreses vietas tiesā.

42.

Tādējādi šādos apstākļos ir jānorāda, ka brīdī, kad iesniedzējtiesai kļūs zināma Tiesas atbilde uz pirmo jautājumu, minētā tiesa vairs neizskatīs strīdu, kura atrisināšanai būtu vajadzīga atbilde uz otro uzdoto jautājumu.

43.

Tomēr, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prejudiciālā nolēmuma tiesvedība nozīmē, ka lietai, kurā valsts tiesām jāpieņem nolēmums, iespējams, ņemot vērā prejudiciālo spriedumu, patiešām jābūt izskatīšanā šajās tiesās ( 26 ). Prejudiciāla nolēmuma pamatojums ir nevis konsultatīvu atzinumu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet vajadzība atrisināt strīdu ( 27 ). Šī vajadzība beidzas līdz ar iesniedzējtiesas jurisdikcijas neesamības konstatējumu – šoreiz pēc būtības.

44.

Tomēr varētu iedomāties, ka Tiesa, kāda iemesla dēļ aizsteidzoties priekšā, sniegtu atbildi gadījumam, ja prasība tiktu celta tiesā, kurai ir teritoriālā jurisdikcija. Šī prasības celšanas iespēja tomēr paliek stipri hipotētiska, jo no lietas materiāliem izriet, ka sava apmēra un budžeta dēļ ACICL būs jāatsakās no prasības celšanas. Turklāt, pat ja galu galā ACICL celtu prasību par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu tiesā, kurai ir teritoriālā jurisdikcija, tā tajā nevarētu izvirzīt argumentus par teritoriālo jurisdikciju, jo saskaņā ar LEC, lai novērstu jurisdikcijas negatīvo kolīziju, tiesa, kuru norādījusi tiesa, kas noraidījusi savu jurisdikciju, nav pilnvarota apstrīdēt pašas teritoriālo jurisdikciju. Kā jau norādīju un saskaņā ar Spānijas valdības un Komisijas rakstveida apsvērumiem, kas šajā jautājumā sakrīt, minētie argumenti tiktu atzīti par pieņemamiem tikai apelācijā par spriedumu, kas pasludināts pēc būtības pirmajā instancē.

45.

Tādējādi noteikti tikai pakārtoti formulēšu šādus īsus apsvērumus.

46.

ACICL situācija, kurā ir piemērojams strīdīgais valsts noteikums par teritoriālo jurisdikciju, ir jāizvērtē, ņemot vērā jau minētos līdzvērtības un efektivitātes principus.

47.

Šajā lietā līdzvērtības princips netiek apstrīdēts.

48.

Savukārt saistībā ar efektivitātes principu ACICL apgalvo, ka tās izmēra, teritoriālās darbības robežu un budžeta dēļ prasības par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu celšana pārdevēja vai piegādātāja juridiskās adreses vietas tiesā tai radītu izmaksas, kuras tā nevar segt, līdz ar to tai būtu jāatsakās no savas prasības celšanas. Šāda situācija būtiski traucētu minētās biedrības noteikta mērķa sasniegšanu, faktiski ierobežojot tās spēju celt prasību par noteikumu izmantošanas pārtraukšanu, tostarp, iespējams, negodīgu noteikumu jomā. ACICL piemērojamam jurisdikcijas noteikumam šādās prasībās būtu jābūt tam, kas ir piemērojams prasībām, ko pret pārdevējiem vai piegādātājiem celtu patērētāji, proti, par prasītāja domicila tiesas principa jurisdikciju.

49.

Ja es pareizi izprotu ACICL radušās grūtības, tāpat ir jāatzīst, ka Savienības tiesībās nav paredzēts, ka labvēlīgāks procesuāls noteikums, kas ir paredzēts patērētājiem, būtu attiecināms uz patērētāju tiesību aizsardzības biedrībām.

50.

Pirmkārt, Direktīvā 93/13 ir tikai prasīts, ka “iestādēm [organizācijām], kurām [..] ir likumīgas intereses attiecīgajā lietā [patērētāju tiesību aizsardzībā], jāparedz iespēja uzsākt tiesas procesu attiecībā uz līguma noteikumiem, kas sastādīti vispārējai izmantošanai līgumos ar patērētājiem” ( 28 ). Adekvāti un efektīvi līdzekļi, kas paredzēti Direktīvas 93/13 7. pantā, tostarp ir ļaut minētajām organizācijām vērsties kompetentajā tiesā vai administratīvā iestādē ( 29 ). Minētajā direktīvā nav neviena noteikuma par tiesu, kurā būtu jāceļ prasības par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu, ko cēlušas šādas iestādes.

51.

Otrkārt, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka “ar [Direktīvu 93/13] ieviestās aizsardzības sistēmas pamatā ir ideja, ka patērētājs salīdzinājumā ar [pārdevēju vai] piegādātāju atrodas vājākā pozīcijā un viņa rīcībā ir mazāk informācijas [gan attiecībā uz sarunu pilnvarām, gan uz informācijas apjomu]” ( 30 ). Lai arī viegli var pieņemt, ka tādai patērētāju tiesību aizsardzībai kā tā, kas izveidota Savienības tiesībās, patērētājiem ir jāpiešķir tiesības uz labvēlīgāku jurisdikcijas noteikumu – ņemot vērā to, kas atzīts pārrobežu kontekstā ( 31 ), tomēr likt dalībvalstīm piešķirt šādas tiesības arī patērētāju tiesību aizsardzības biedrībām būtu papildu solis ( 32 ).

52.

Nenoliedzot šādu biedrību darbības būtisko nozīmi un nozīmīgo lomu, kas tām noteikti ir, lai sasniegtu augsta līmeņa patērētāju aizsardzību Savienībā ( 33 ), vienlaikus ir jāatzīst, ka tiesvedība, kurā šāda biedrība stājas pretī pārdevējam vai piegādātājam, nav tikpat nelīdzsvarota kā iepriekš minētā. Prasība par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu nav prasība saistībā ar līgumu ( 34 ).

53.

Spānijas valdība un Komisija, atsaucoties uz Regulā Nr. 44/2001 paredzētajiem jurisdikcijas noteikumiem, centās – manuprāt, veiksmīgi, – ilustrēt šo atšķirību. Tādējādi tās ir norādījušas, ka šajā saistībā Tiesa esot noraidījusi pieņēmumu, ka speciāliem jurisdikcijas noteikumiem, kas paredzēti prasībām, kuras cēluši patērētāji, kas ir līgumslēdzēja puse pārrobežu līgumam, kurš noslēgts ar pārdevēju vai piegādātāju, pēc analoģijas būtu jābūt piemērojamiem prasībām, kuras cēlušas patērētāju tiesību aizsardzības biedrības ( 35 ).

54.

Protams, saistībā ar Direktīvu 93/13 Tiesa nosprieda, ka neapspriests līguma noteikums, kura dēļ ar līgumu saistītos strīdos jurisdikcija sistemātiski tika piešķirta pārdevēja vai piegādātāja juridiskās adreses vietas tiesai, ir negodīgs ( 36 ). Tomēr tas nenozīmē, ka, ja šo jurisdikciju nesaistīti ar kādu līgumu piešķir valsts likumdevējs attiecībā uz prasībām par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu, kuras cēlušas patērētāju tiesību aizsardzības biedrības, šī jurisdikcija noteikti ir pretrunā patērētāju tiesību aizsardzības mērķim vai arī apdraud efektivitātes principu.

55.

Ir jākonstatē, ka šāda atšķirīga pieeja atkarībā no tā, vai prasība ir saistīta ar līgumu, no vienas puses, vai saistīta ar neatļautu darbību vai kvazideliktu, no otras puses, ir apstiprināta iepriekš minētajās Direktīvās 98/27 un 2009/22, saskaņā ar kurām tieši atbildētāja domicila vai juridiskās adreses vietas tiesu ( 37 ) jurisdikcijā ir izskatīt prasības par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu, ko Savienības tiesiskā regulējuma patērētāju aizsardzības jomā Savienības iekšējā pārkāpuma gadījumā ir cēlušas citu dalībvalstu patērētāju tiesību aizsardzības biedrības vai tām pielīdzināmas biedrības.

56.

Turklāt ACICL var vai nu ar zināmas finansiālās piepūles palīdzību nolemt, neraugoties ne uz ko, celt prasību tiesā, kurai ir teritoriāla jurisdikcija, vai – kā apgalvoja Komisija – tā var darīt zināmu, iespējams, negodīgo rīcību biedrībai, kura var celt prasību tiesā Barselonas provincē. Katrā ziņā papildus tam, ka ACICL rīcībā ir konkrēts tiesiskās aizsardzības līdzeklis, tā var arī turpināt sniegt palīdzību patērētājiem to individuāli celtajās prasībās Kastīlijas un Leonas autonomās kopienas tiesās.

57.

Nobeigumā atgādināšu, ka, lai izvērtētu, vai ir ticis ievērots efektivitātes princips, un atbilstoši Tiesas judikatūrai ( 38 ) ir jāņem vērā visa tiesvedība, tās norise un tās īpatnības dažādajās valsts tiesās. Tomēr Spānijas valdības rakstveida apsvērumos sniegtie precizējumi par prasību par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu, kuras cēlušas patērētāju tiesību aizsardzības biedrības, procesuālo virzību, piemēram, izņēmumiem no garantijas noteikuma vai minēto prasību nepakļautību noilgumam, ko skata kopā ar norādīto pamatojumu, saskaņā ar kuru šādam jurisdikcijas noteikumam ir divkāršs mērķis novērst pretrunīgu tiesas spriedumu taisīšanu ( 39 ) un atvieglot pasludināmā sprieduma izpildi pārdevējam vai piegādātājam ( 40 ), galu galā mani pārliecina, ka attiecīgais tiesiskais regulējums pamatlietā nepadara par praktiski neiespējamu, ne pārmērīgi apgrūtina to tiesību izmantošanu, kas attiecīgajām biedrībām izriet no Savienību tiesībām kopumā, un it īpaši no Direktīvas 93/13.

58.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai uz Audiencia Provincial de Salamanca uzdotajiem prejudiciāliem jautājumiem atbildēt šādi:

Šobrīd pastāvošajā Savienības tiesību situācijā efektivitātes principam, kas kopā ar Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvā 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos noteikto mērķi ir paredzēts, lai nodrošinātu augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, pamatlietā esošajos apstākļos nav pretrunā tāds valsts procesuāls noteikums, saskaņā ar kuru nolēmums, kurā konstatēta teritoriālās jurisdikcijas neesamība tiesai, kurā patērētāju tiesību aizsardzības biedrība ir vērsusies ar prasību par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu, nevar tikt pārsūdzēts, ja turklāt no valsts tiesību vērtējuma izriet, ka minētās biedrības rīcībā faktiski ir tiesiskās aizsardzības līdzeklis, lai uzturētu savu prasību pēc būtības.