1.

Lai cik pārsteidzoši tas arī nešķistu, tomēr apmēslošana Tiesas judikatūrā ir viens no svarīgākajiem lauksaimniecības tiesību jautājumiem ( 2 ). Tādēļ šķita piemēroti kā lauksaimniecības subsīdiju izmantošanas priekšnosacījumu paredzēt attiecīgo noteikumu ievērošanu. Tas tika panākts ar tā sauktās “cross‑compliance” [savstarpējās atbilstības] ieviešanu Regulā (EK) Nr. 1782/2003 ( 3 ), un tas tika attiecināts arī uz citām atbalsta sistēmām, it īpaši uz atbalstu no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) atbilstoši šobrīd izvērtējamajai Regulai (EK) Nr. 1698/2005 ( 4 ).

2.

Šobrīd ir radies jautājums par to, ar kādiem nosacījumiem atbalsta saņēmējs var tikt saukts pie atbildības par apmēslošanu reglamentējošo noteikumu pārkāpumu platībās, par kurām ir pieprasīts atbalsts. Tādējādi Nīderlandes Raad van State [Valsts padome] ir uzdevusi Tiesai jautājumus, kuri ir daudz plašāki nekā lauksaimniecības tiesības. Proti, runa ir par nosacījumiem attiecībā uz tīšu darbību un tās konstatēšanu, kā arī par to, ciktāl uz atbalsta izmantotāju var tikt attiecinātas citu personu darbības, ja viņš šīs personas ir nolīdzis apmēslošanas veikšanai.

3.

Savienības tiesisko regulējumu veido Regula (EK) Nr. 1698/2005, kā arī tās īstenošanai pieņemtās Regulas (EK) Nr. 1975/2006 ( 5 ) un Nr. 796/2004 ( 6 ).

4.

Atbalsts lauku attīstībai tiek piešķirts, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1698/2005. Šī atbalsta saņēmējiem saskaņā ar šīs regulas 51. pantu ir pienākums visā to saimniecībā ievērot noteiktas pamatprasības vides jomā. Šā panta 1. punkts tā atbilstoši piemērojamajā redakcijā ir formulēts šādi:

“1.   Ja saņēmēji, kas saskaņā ar 36. panta a) punkta i) līdz v) apakšpunktu un b) punkta i), iv) un v) apakšpunktu saņem maksājumus, visā saimniecībā neievēro Regulas (EK) Nr. 1782/2003 4. un 5. pantā un III un IV pielikumā paredzētās obligātās prasības tādas darbības vai bezdarbības dēļ, ko var tieši attiecināt uz viņiem, tad tajā kalendārajā gadā, kurā notiek neievērošana, viņiem piešķiramo maksājumu kopapjomu samazina vai atceļ.

Pirmajā daļā minēto samazināšanu vai atcelšanu piemēro arī tādos gadījumos, ja saņēmēji, kas saņem maksājumus saskaņā ar 36. panta a) punkta iv) apakšpunktu, tādas darbības vai bezdarbības rezultātā, ko var tieši attiecināt uz viņiem, visā saimniecībā neievēro obligātās mēslojuma un augu aizsardzības ražojumu lietošanas prasības, kas minētas 39. panta 3. punktā.”

5.

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1782/2003 4. pantu un tās III pielikuma 4. punktu viena no šīm prasībām ir saistīta ar Direktīvu 91/676 ( 7 ). Saskaņā ar šo direktīvu dalībvalstīm ir jāpieņem noteikumi par mēslošanas līdzekļu izmantošanu.

6.

Regulas Nr. 1975/2006 22. pantā ir noteikts, ka attiecībā uz samazinājumiem vai izslēgšanu, kas jāpiemēro, ja ir konstatēts pārkāpums, piemēro tostarp Regulas (EK) Nr. 796/2004 65. panta 2. punktu. Ar Regulas (EK) Nr. 484/2009 ( 8 ) 1. panta 10. punktu šī atsauce no 2010. gada 1. janvāra ir svītrota.

7.

Regulas Nr. 1975/2006 23. panta (“Samazinājumu un izslēgšanas aprēķināšana”) otrajā un trešajā daļā ir reglamentēta samazinājumu aprēķināšana:

“Ja pārkāpums pieļauts saņēmēja nolaidības dēļ, samazinājumu aprēķina saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 796/2004 66. pantā izklāstītajiem noteikumiem.

Ja ir pieļauts tīšs pārkāpums, samazinājumu aprēķina atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 796/2004 67. pantam.”

8.

Regulas (EK) Nr. 796/2004 65. panta 2. punktā tā sākotnējā redakcijā bija noteikts:

“Lai piemērotu Regulas (EK) Nr. 1782/2003 6. panta 1. punktu, darbību vai bezdarbību tieši attiecina uz atsevišķu lauksaimnieku, kurš izdarījis pārkāpumu un kura pārziņā attiecīgās neatbilstības konstatēšanas brīdī ir attiecīgā saimniecība, platība, ražošanas vienība vai dzīvnieks. Ja attiecīgā saimniecība, platība, ražošanas vienība vai dzīvnieks ir nodots lauksaimniekam pēc tam, kad neatbilstība sākusi izpausties, pārņēmējs ir līdzvērtīgi atbildīgs gadījumā, kad viņš ir saglabājis neatbilstību, ja viņš minēto neatbilstību būtu varējis pienācīgi atklāt un izbeigt.”

9.

Ar Regulas (EK) Nr. 239/2005 ( 9 ) 2. panta 3. punktu Regulas (EK) Nr. 796/2004 65. panta 2. punktā ir izdarīti grozījumi, dažādās, tomēr ne visās valodu redakcijās svītrojot no tā vārdu[, kas latviešu valodā atbilst vārdam] “pats” [vācu valodā ‑ “selbst”].

10.

Ar Regulas (EK) Nr. 319/2008 ( 10 ) 2. panta 3. punktu Regulas (EK) Nr. 796/2004 65. panta 2. punkts no 2008. gada 1. aprīļa tika atcelts, tomēr tās 3. pantā bija noteikts:

“Regulas (EK) Nr. 796/2004 65. panta 2. punkts paliek spēkā Regulas (EK) Nr. 1975/2006 22. panta 1. punkta piemērošanai veidā, kādā tas noteikts pirms svītrošanas saskaņā ar šīs regulas 2. panta 3. punktu.”

11.

Regulas (EK) Nr. 796/2004 66. un 67. pantā ir reglamentēts apjoms, par kādu nolaidības un tīša pārkāpuma gadījumā var tikt samazināts atbalsts.

12.

Saskaņā ar Besluit gebruik meststoffen (Lēmums par mēslojuma izmantošanu), kas tika pieņemts, lai ieviestu Direktīvu 91/676, 5. panta 1. punktu ir aizliegts izmantot mēslojumu ganībās vai lauksaimniecības zemēs, ja vien mēslojums netiek pielietots tādā veidā, kas rada mazu emisiju.

13.

Atbilstoši Beleidsregels normenkader randvoorwaarden Gemeenschappelijk Landbouwbeleid (Vadlīnijas par tiesisko regulējumu attiecībā uz savstarpējo atbilstību kopējās lauksaimniecības politikas jomā, turpmāk tekstā – “vadlīnijas”) 2. panta 1. punktam kopējās lauksaimniecības politikas jomā piešķirtais ienākumu atbalsts ar atbalsta piešķiršanu saistīto pienākumu neievērošanas gadījumā tiek samazināts par noteiktu procentuālo īpatsvaru.

14.

Ņemot vērā vadlīniju 8. panta 1. punktu, prasības vai normas apzinātas neizpildes gadījumā samazinājums parasti ir 20 %; tas, vai neizpilde bijusi tīša, atbilstoši vadlīniju 8. panta 2. punktam katrā ziņā tiek vērtēts saskaņā ar šādiem kritērijiem:

15.

Vadlīniju pielikumā kā viena no savstarpējās atbilstības prasībām ir minēta mēslojuma izmantošana tādā veidā, kas rada mazu emisiju.

16.

A. M. van der Ham un A. H. van der Ham-Reijersen van Buuren (turpmāk tekstā gan abi kopā, gan atsevišķi – “van der Ham”) pieder zemnieku saimniecība Nīderlandē un viņi saņem atbalstu agrovides aizsardzībai.

17.

2009. gada 13. martāvan der Ham saimniecībā veiktās pārbaudes laikā tika konstatēts, ka apmēslošana nav tikusi veikta tādā veidā, kas rada mazu emisiju. Attiecīgo platību van der Ham uzdevumā bija apmēslojis kāds lauksaimniecības uzņēmums. Tiesas rīcībā nav informācijas par konkrētajiem šīs apmēslošanas apstākļiem.

18.

Pamatojoties uz šo konstatējumu, College van Gedeputeerde Staten van Zuid-Holland (Dienvidholandes provinces valdība, turpmāk tekstā – “College”) ar 2010. gada 29. jūlija lēmumu samazināja van der Ham par 2009. gadu piešķiramo atbalstu par 20 % tā pienākumu tīša pārkāpuma dēļ.

19.

College parasti izmanto vadlīniju 8. panta 2. punktā paredzētos kritērijus, lai izvērtētu, vai savstarpējās atbilstības pienākums nav ticis ievērots tīši. Apmēslošanas tādā veidā, kas nerada mazu emisiju, aizliegums ir “ilgstoša pastāvīga politika” saskaņā ar vadlīniju 8. panta 2. punkta c) apakšpunktu, un šī aizlieguma pārkāpuma gadījumā tādējādi tiek prezumēts tīšs pārkāpums. Tādējādi uz van der Ham tika attiecināta atbildība par to, ka lauksaimniecības uzņēmums nebija veicis apmēslošanu tādā veidā, kas rada mazu emisiju.

20.

Ar 2010. gada 2. decembra lēmumu College noraidīja van der Ham izvirzītos iebildumus kā nepamatotus. Arī Rechtbank ’s‑Gravenhage [Hāgas Apelācijas tiesā] celtā prasība netika apmierināta, tādēļ van der Ham iesniedza apelācijas sūdzību Raad van State. Tā ir vērsusies Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

21.

Tiesvedībā Tiesā rakstveida apsvērumus iesniedza Eiropas Komisija, Nīderlandes Karaliste, Slovēnijas Republika un Igaunijas Republika. 2013. gada 25. septembrī notikušajā tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus pauda arī van der Ham, bet Igaunijas Republika tos nepauda.

22.

Turpinājumā vispirms ir jānoskaidro, kāda ir iepriekš minēto regulu piemērojamā redakcija (skat. A daļu). Pēc tam tiks aplūkots tīšas neatbilstības prasībām apmērs (skat. B daļu) un apstākļi, kuros atbalsta saņēmējs ir atbildīgs par personu, kas darbojas viņa uzdevumā, pieļautajām neatbilstībām (skat. C daļu).

23.

Raad van State uzdotie jautājumi attiecas uz Regulas (EK) Nr. 1698/2005, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 74/2009, 51. pantu, kā arī – nesniedzot nekādas precīzākas norādes par attiecīgi piemērojamo redakciju – uz Regulas (EK) Nr. 1975/2006 23. pantu un Regulas (EK) Nr. 796/2004 67. pantu.

24.

Van der Ham saimniecībā veiktā pārbaude notika 2009. gada 13. martā. Līdz ar to iepriekš minētās regulas ir piemērojamas un interpretējamas tajā to redakcijā ( 11 ), kas bija spēkā šajā laikposmā.

25.

Regulas (EK) Nr. 1698/2005 51. panta gadījumā tā ir redakcija pirms grozījumiem, kas tika izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 74/2009, jo attiecīgie grozījumi, kuriem ir nozīme šajā lietā, stājās spēkā tikai 2010. gada 1. janvārī.

26.

Grozījumi ir izdarīti arī Regulas (EK) Nr. 1975/2006 22. un 23. pantā, proti, tie ir grozīti ar Regulas (EK) Nr. 484/2009 ( 12 ) 1. panta 10. un 11. punktu, tomēr arī šie grozījumi stājās spēkā tikai 2010. gada 1. janvārī. Līdz ar to arī šajā gadījumā ir jāinterpretē pirms grozījumiem spēkā esošā redakcija.

27.

Visbeidzot, lai gan Regula (EK) Nr. 796/2004 ar Regulu (EK) Nr. 380/2009 tika grozīta tikai pēc pārbaudes attiecībā uz van der Ham veikšanas 2009. gada 16. maijā, šie grozījumi tomēr attiecās tikai uz atbalsta pieteikumiem par tirdzniecības gadiem vai piemaksu laikposmiem, kas sākas 2009. gada 1. janvārī vai vēlāk. Vēlāk attiecīgā regula, sākot no 2010. gada 1. janvāra, tika atcelta ar Regulas (EK) Nr. 1122/2009 ( 13 ) 86. pantu, tomēr tā turpināja būt piemērojama atbalsta pieteikumiem par tirdzniecības gadiem vai piemaksu laikposmiem, kas sākas pirms 2010. gada 1. janvāra. Līdz ar to šajā gadījumā ir piemērojama Regula (EK) Nr. 796/2004 tās redakcijā, kas izriet no Regulas (EK) Nr. 380/2009. Šajā ziņā nerodas nekādas ar atpakaļejošu spēku saistītas problēmas, jo grozījumi nav skāruši šajā lietā piemērojamos noteikumus.

28.

Ar savu pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kā ir interpretējams Regulas (EK) Nr. 1975/2006 23. pantā un Regulas (EK) Nr. 796/2004 67. panta 1. punktā paredzētais jēdziens “tīšs pārkāpums”, kā arī to, vai šis jēdziens ir interpretējams tādējādi, ka tīšs pārkāpums pastāv jau tādēļ vien, ka noteikums, kurš ir ticis pārkāpts, ir ilgstoši pastāvošas politikas sastāvdaļa. Otrais prejudiciālais jautājums savukārt ir formulēts nedaudz atvērtāk, proti, vai tīšs pārkāpums pastāv tad, ja ir radušies viens vai vairāki no valsts vadlīnijās noteiktajiem apstākļiem.

29.

Slovēnijas valdība norāda, ka otrajam prejudiciālajam jautājumam būtu jāaprobežojas ar pirmajā jautājumā jau minēto kritēriju par to, vai ir tikusi ievērota ilgstoši pastāvoša politika. Saistībā ar pārējos punktos minētajiem kritērijiem jautājums esot tīri hipotētisks un tam neesot tiešas saistības ar pamatlietas apstākļiem.

30.

Ir tiesa, ka administratīvās iestādes lēmumi ir pamatoti tikai ar iepriekš minēto kritēriju. Tomēr nevar izslēgt, ka nolēmuma pieņemšanai šajā lietā nozīme varētu būt arī citiem kritērijiem. Tādēļ arī uz otro jautājumu ir jāatbild pilnā apmērā.

31.

Atbildes uz abiem pirmajiem jautājumiem sniegšanai vispirms ir jāizvērtē jēdziens “tīšs pārkāpums” un pēc tam – valsts noteiktie kritēriji.

32.

Kā ir norādījusi iesniedzējtiesa, Regulas (EK) Nr. 1975/2006 23. pantā un Regulas (EK) Nr. 796/2004 67. panta 1. punktā ietvertais jēdziens “tīšs pārkāpums” tajās nav definēts. Tā kā minētajās regulās šajā ziņā nav ietverta atsauce arī uz valsts tiesībām, tīša pārkāpuma jēdziens Savienības tiesībās ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi ( 14 ).

33.

Lai gan tīša pārkāpuma jēdziens judikatūrā ir sastopams, tomēr nedz likumdevējs, nedz Tiesa līdz šim nav izstrādājusi vispārpiemērojamu šā jēdziena definīciju.

34.

Tas ir redzams no iesniedzējtiesas minētā sprieduma lietā Afrasiabi u.c. ( 15 ) un tajā interpretētā Regulas (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu ( 16 ) 7. panta 3. un 4. punkta. Saskaņā ar šā noteikuma franču valodas redakciju ir aizliegts apzināti un tīši ( 17 ) piedalīties noteiktās darbībās, un Tiesa ir nospriedusi, ka abi šie elementi ir kumulatīvi ( 18 ). Savukārt citās, piemēram, vācu ( 19 ), angļu ( 20 ) vai holandiešu ( 21 ) Regulas (EK) Nr. 423/2007 un sprieduma attiecīgajā lietā valodu redakcijās tiek kombinēta apzināšanās un iepriekšēja nodoma esamība. Tomēr tīša pārkāpuma jēdzienā apzināšanās elements ir jau ietverts ( 22 ).

35.

Katrā ziņā no sprieduma lietā Afrasiabi u.c. var secināt, ka lietas dalībnieki, kas bija pauduši savu nostāju attiecīgajā lietā, visi vienbalsīgi un pamatoti bija atbalstījuši viedokli, ka tīša pārkāpuma jēdziens arī bez tieša apzināšanās elementa paredzēšanas ietver abus elementus, proti, apzināšanos ( 23 ) un nodomu. Tā pamatā ir pietiekami visaptveroša Eiropas līmeņa pārliecība ( 24 ), un tādēļ ir jāpieņem, ka arī Savienības likumdevējs, izmantojot tīša pārkāpuma jēdzienu, ir rīkojies saskaņā ar šo pārliecību.

36.

Apzināšanās un nodoms ir saistāmi ar nepieciešamajiem pārkāpuma izdarīšanas apstākļiem. Šajā ziņā no sprieduma lietā Afrasiabi u.c. var secināt, ka pietiek ar to vien, ka pārkāpuma izdarītājs ir pieļāvis šāda pārkāpuma iespējamību ( 25 ).

37.

Līdz ar to ir jāsecina, ka tīša pārkāpuma Regulas (EK) Nr. 1975/2006 23. panta un Regulas (EK) Nr. 796/2004 67. panta 1. punkta izpratnē priekšnosacījums ir tāds, ka pārkāpuma izdarītājs vismaz ir apzinājies pārkāpuma iespējamību un ir pieļāvis šāda pārkāpuma iespējamību.

38.

Tagad ir jānoskaidro, vai ir pieļaujams atteikties no konkrētas apzināšanās un nodoma konstatēšanas un tā vietā prezumēt tīša pārkāpuma pastāvēšanu gadījumā, kad ir izpildīti noteikti kritēriji, kā, piemēram, ja pārkāpums ir vērsts pret ilgstoši pastāvošu politiku.

39.

Komisija uzskata, ka dalībvalstis var pieņemt šādus noteikumus, ciktāl tās ievēro efektivitātes un līdzvērtības principus. Tādējādi šie kritēriji nedrīkst nedz pārmērīgi ietekmēt Savienības tiesībās noteikto prasību iedarbību, nedz būt mazāk labvēlīgi nekā tās prasības, kas reglamentē līdzīgas iekšēja rakstura situācijas. Abi šie principi saistībā ar valsts tiesisko regulējumu parasti ir piemērojami tikai tiktāl, ciktāl dalībvalstis, nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam, reglamentē Savienības materiālo tiesību normu piemērošanas kārtību ( 26 ).

40.

Pierādījumu savākšana var būt definēta procesuālajās tiesībās; tomēr tas neattiecas uz tādiem pierādījumu novērtēšanas noteikumiem kā šobrīd aplūkojamie kritēriji. Tie attiecas uz Savienības tiesībās paredzēta materiāltiesiska nosacījuma atbalsta samazinājuma veikšanai konstatēšanu. Līdz ar to šiem kritērijiem ir jāatbilst šī nosacījuma normatīvajam saturam. Tas nozīmē, ka tie nevar nedz radīt pieņēmumu par tīšu pārkāpumu, ja nepastāv nekāds tīšs pārkāpums Savienības tiesību izpratnē, nedz izslēgt tīša pārkāpuma esamību, lai arī tas pastāv no Savienības tiesību viedokļa.

41.

Nosacījuma par tīši izdarītu prasību pārkāpumu iedarbība varētu tikt ietekmēta, ja jebkurš no šiem kritērijiem varētu būt pamats neatspēkojamai prezumpcijai par tīša pārkāpuma esamību, par ko liecina abi pirmie prejudiciālie jautājumi. Proti, nevar izslēgt, ka šie kritēriji ir izpildīti, lai gan pārkāpums netika izdarīts tīši.

42.

Apmēslošana varētu šķist nepārprotams gadījums. Šī darbība konkrēti noteiktā veidā parasti tiek veikta tīši. Ja šajā jomā pastāv ilgstoša pastāvīga politika, var tikt pieņemts, ka attiecīgajām personām ir zināms pārkāpuma izdarīšanas risks, kas var rasties noteikta veida apmēslošanas gadījumā, un ka tās ir vismaz pieļāvušas šāda pārkāpuma iespējamību.

43.

Citu pārkāpumu gadījumā iepriekšēja nodoma esamība, neraugoties uz informētību par aizliegumu, tomēr var būt apšaubāma. Tas tā varētu būt, piemēram, saistībā ar stingri aizsargājamajiem augiem Dzīvotņu aizsardzības direktīvas ( 27 ) 13. panta izpratnē, kurus atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1698/2005 51. panta 1. punktam un tās III pielikuma A daļas 5. punktam nedrīkst griezt vai iznīcināt un kuru gadījumā pietiek ar to vien, ka ir pieļauta šāda kaitējuma iespējamība ( 28 ). Šie aizsardzību nodrošinošie noteikumi var tikt pārkāpti, piemēram, veicot tādas pļavas pļaušanu, kurā atrodas stingri aizsargājamas augu sugas, kuras, neraugoties uz rūpīgo pārbaudi, ir palikušas nepamanītas. Šādā gadījumā ir jāpastāv vismaz iespējai atspēkot Nīderlandes noteiktos kritērijus.

44.

Turpretī, neņemot vērā šo kritēriju saturu, tas – kā ir uzsvērusi Nīderlandes valdība –, ka Nīderlandes vadlīniju 8. panta 2. punktā atbilstoši tā formulējumam ir vienīgi paredzēts, ka, izvērtējot tīšu pārkāpumu, ir jāņem vērā noteikti kritēriji, nerada nekādas problēmas. Proti, vienkārša atbilstošo kritēriju ņemšana vērā nevar nodarīt nekādu kaitējumu.

45.

Runājot par atsevišķiem kritērijiem, šķiet, ka lielākā daļa no šiem kritērijiem, veidā, kādā tie ir izmantoti vadlīnijās, ir atbilstoši, lai ar tiem būtu iespējams pamatot tīša pārkāpuma konstatējumu.

46.

Šajā lietā svarīgāko kritēriju, uz kuru ir atsaukusies administratīvā iestāde, lai pamatotu tīša pārkāpuma esamību, proti, to, ka noteikumi par apmēslošanu tādā veidā, kas rada mazu emisiju, ir ilgstoši pastāvošas politikas sastāvdaļa, tomēr nevajadzētu pārprast. Tas neļauj izdarīt pretēju secinājumu par to, ka šaubu gadījumā jaunie noteikumi nav tikuši tīši pārkāpti. Lauksaimniecības atbalsta saņēmējiem ir jāpārzina visi noteikumi, kas ir jāievēro atbalsta saņemšanas gadījumā. Ja šī kļūda netiek pieļauta, tad šis kritērijs šķiet pilnībā atbilstošs, lai pamatotu pieņēmumu par tīšu attiecīgā aizlieguma pārkāpumu. Tas būtībā ļauj izdarīt pieņēmumu, ka atbalsta saņēmējam ir jābūt informētam par risku izdarīt attiecīgo prasību pārkāpumu noteiktu darbību veikšanas gadījumā, kas savukārt liecina par to, ka viņš vismaz ir pieļāvis pārkāpuma iespējamību.

47.

Visbeidzot, otrais jautājums saistībā ar kritēriju par tiesību normas sarežģītību nav īsti saprotams – nenoliedzami, kādas prasības sarežģītība neļauj izdarīt secinājumu par tīšu pārkāpumu. Tieši pretēji – īpaši sarežģītas prasības ļoti viegli var tikt nepareizi saprastas. Sarežģītības kritērijs attiecīgajā kritēriju uzskaitījumā tādējādi visdrīzāk ir iekļauts kā norāde, kas ļauj izslēgt pieņēmumu par tīšas darbības pastāvēšanu. Tomēr arī šo kritēriju nevar saprast tādējādi, ka tas noteikti izslēdz tīšu pārkāpumu.

48.

Apkopojot, ir jāsecina, ka Nīderlandes vadlīniju par tiesisko regulējumu attiecībā uz savstarpējo atbilstību kopējās lauksaimniecības politikas jomā 8. panta 2. punktā uzskaitītie kritēriji var tikt izmantoti, lai izdarītu pieņēmumu par Regulas (EK) Nr. 1782/2003 4. un 5. pantā, kā arī tās III un IV pielikumā paredzēto prasību tīšu pārkāpumu. Šo kritēriju interpretēšana un piemērošana tomēr nedrīkst apdraudēt nosacījumu par “tīša” pārkāpuma konstatēšanu.

49.

Ar savu trešo jautājumu Raad van State vēlas noskaidrot, vai lauksaimnieks var tikt atzīts par vainojamu tīšā pārkāpumā, ja darbus, kuri ir izraisījuši pārkāpumu, tā uzdevumā ir veikusi trešā persona. Šajā ziņā var pastāvēt dažādas atzīšanas par vainojamu sistēmas. Īpaši iedarbīga būtu no atbalsta saņēmēja vainas neatkarīga atbildība par jebkuru viņa saimniecībā pieļautu pārkāpumu vai vismaz par visiem pārkāpumiem, kas ir izraisīti viņa nodarbināto personu vainas dēļ. Daudz labvēlīgāka attiecībā pret atbalstu saņēmušajiem lauksaimniekiem būtu atzīšanas par vainojamu ierobežošana ar pašu atbalsta saņēmēju vainas dēļ izdarītajiem pārkāpumiem. Turpinājumā es parādīšu, ka starp šiem diviem ekstremālajiem gadījumiem ir jāizvēlas vidusceļš.

50.

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1698/2005 51. panta 1. punktu maksājumu samazinājuma vai to nepiešķiršanas priekšnosacījums ir tāds, ka prasības nav tikušas ievērotas “tādas darbības vai bezdarbības dēļ, ko var tieši attiecināt uz [konkrētajiem lauksaimniekiem]”.

51.

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1975/2006 22. pantu attiecībā uz samazinājumiem vai izslēgšanu, kas jāpiemēro, ja ir konstatēts pārkāpums, piemēro tostarp Regulas (EK) Nr. 796/2004 65. panta 2. punktu. Tajā kā priekšnosacījums tam, lai darbību vai bezdarbību varētu tieši attiecināt uz konkrētu lauksaimnieku, ir minēts, ka “[viņš ir] izdarījis pārkāpumu”.

52.

No tā izrietošā pārkāpuma tiešā attiecināšana un nepieciešamība, lai atbalsta saņēmējs būtu izdarījis šo pārkāpumu, liecina par to, ka tikai paša izdarīts pārkāpums var būt pamats atbalsta samazinājumam. Regulas (EK) Nr. 796/2004 65. panta 2. punkts franču valodas redakcijā tomēr ir formulēts nedaudz atvērtāk, ciktāl tajā par pietiekamu ir uzskatīts, ka atbalsta saņēmējs ir izraisījis pārkāpumu (“être à l’origine”).

53.

Savienības tiesību normas dažādu valodu redakcijas ir jāinterpretē vienoti. Ja dažādu valodu redakcijās ir atšķirības, attiecīgā tiesību norma principā ir jāinterpretē atbilstoši regulējuma, kura daļu tas veido, vispārējai sistēmai un mērķim ( 29 ). Tiesību norma, kas valodu redakcijās ir atšķirīga, tomēr ir jāinterpretē arī atbilstoši autora patiesajam nolūkam ( 30 ).

54.

Regulas (EK) Nr. 1698/2005 51. panta 1. punktā paredzētais nosacījums par to, ka pārkāpumam ir jābūt radītam “tādas darbības vai bezdarbības dēļ, ko var tieši attiecināt uz [konkrētajiem lauksaimniekiem]”, Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punktā tika formulēts, ieviešot lauksaimniecības atbalsta sasaisti ar vides standartiem, proti, tā saukto “cross-compliance” [savstarpējo atbilstību].

55.

Lai gan šobrīd izvērtējamās Regulas (EK) Nr. 1698/2005 51. panta 1. punkta vācu un holandiešu valodu redakcijas nedaudz atšķiras no Regulas (EK) Nr. 1782/2003 6. panta 1. punkta formulējuma, tomēr it īpaši no šo noteikumu angļu un franču valodas redakcijām ir redzams, ka tiem būtībā būtu jābūt vienādam saturam. Līdz ar to ir jāpieņem, ka vācu un holandiešu valodu redakcijās esošo atšķirību pamatā ir tikai nekonsekvents tulkojums, nevis kāds saturisks grozījums.

56.

Komisija ar Regulas Nr. 1782/2003 pieņemšanu saistītajā likumdošanas procedūrā bija piedāvājusi samazināt vai atcelt maksājumus jebkuras pamatprasības neievērošanas gadījumā ( 31 ). Šis priekšlikums vēl joprojām ir atspoguļots regulas preambulas otrajā apsvērumā, kurā kā tiešā atbalsta piešķiršanas priekšnosacījums ir paredzēta prasību ievērošana, neparedzot tiešu attiecināšanu. Tikai samazinājumu apmērs ir nosakāms, pamatojoties uz proporcionāliem, objektīviem un progresīviem kritērijiem.

57.

Savukārt dalībvalstis Padomē īpaši bija uzsvērušas atbalsta saņēmēja tiešo atbildību ( 32 ). Līdz ar to ir jāpieņem, ka likumdevējs, pieņemot šobrīd spēkā esošo formulējumu, ir vēlējies novērst, ka atbalsts var tikt samazināts neatkarīgi no lauksaimnieka personiskās atbildības.

58.

Regulas (EK) Nr. 1698/2005 preambulas 45. apsvērums ir uzskatāms par šīs pieejas apstiprinājumu. Saskaņā ar šo apsvērumu būtu jāizveido sankciju sistēma gadījumiem, ja saņēmēji, kas saņem maksājumus, visā turējumā neievēro Regulā (EK) Nr. 1782/2003 paredzētās obligātās prasības, ņemot vērā prasību neievērošanas nopietnību, apjomu, pastāvību un atkārtošanos. Savukārt, ja pārkāpums nav piedēvējams atbalsta saņēmējam, nav arī pamata sankcijas piemērošanai.

59.

Nosacījumi pārkāpuma tiešai attiecināšanai uz konkrēto lauksaimnieku ir konkretizēti Regulas (EK) Nr. 796/2004 65. panta 2. punktā. Šā noteikuma vācu, dāņu, angļu, itāļu, holandiešu un zviedru valodas sākotnējās redakcijās kā atbildības attiecināšanas priekšnosacījums bija paredzēts, ka lauksaimnieks pats ir pieļāvis attiecīgo neatbilstību. To savukārt varētu saprast tādējādi, ka tikai paša izdarīti pārkāpumi ļauj veikt subsīdiju samazinājumu.

60.

Vēlāk vārds[, kas latviešu valodā atbilst vārdam] “pats” no iepriekš minētajām valodu redakcijām tomēr tika svītrots, lai būtu skaidrs, ka attiecīgais lauksaimnieks var tikt atzīts par vainojamu arī tad, ja “lauksaimnieks vārda tiešajā nozīmē nav rīkojies pats” ( 33 ). Kā norādījusi Nīderlandes valdība, atbalsta saņēmēja atbildība tādējādi nav ierobežota tikai ar paša izdarītajiem pārkāpumiem.

61.

Regulas (EK) Nr. 1698/2005 51. panta 1. punkta un Regulas (EK) Nr. 796/2004 65. panta 2. punkta izcelsme, kopā ņemot, liecina par to, ka sods par pārkāpumu var tikt piemērots, tikai pamatojoties uz atbalsta saņēmēja personisko atbildību, tomēr pašrocīga rīcība nav obligāti nepieciešama.

62.

Regulas (EK) Nr. 1698/2005 51. panta 1. punkta un Regulas (EK) Nr. 796/2004 65. panta 2. punkta sistemātiskā saistība ļauj tuvāk konkretizēt atbalsta saņēmēja atbildību (skat. a) punktu). Turpretī nedz vēlāk veiktie sistēmas papildinājumi (skat. b) punktu), nedz vispārīgie principi (skat. c) punktu) vai ļaunprātīgas izmantošanas risks (skat. d) punktu) neliek veikt atbalsta saņēmēja atbildības paplašināšanu.

63.

Līdz šim paustie apsvērumi pārsvarā pieļauj samazinājumu ierobežošanu ar tiem pārkāpumiem, kas ietilpst atbalsta saņēmēja atbildības jomā. Pozitīvie kritēriji šīs atbildības konstatēšanai izriet no noteikumiem, saskaņā ar kuriem atbalsta samazinājumi ir saistīti ar tīšu rīcību un nolaidību.

64.

Kaut arī ir tiesa, ka abās pamatregulās – Regulā (EK) Nr. 1698/2005 un Regulā (EK) Nr. 1782/2003 – šajā ziņā nav paredzēti nekādi noteikumi, Regulas (EK) Nr. 1975/2006 23. pantā saistībā ar pirmās minētās regulas 51. panta piemērošanu ir norādīts uz Regulas (EK) Nr. 796/2004 66. un 67. pantu. Šajos pantos ir reglamentēta maksājumu samazinājumu aprēķināšana un maksājumu nepiešķiršana attiecīgi nolaidības vai tīši izdarītu pārkāpumu dēļ.

65.

Kaut arī nolaidība un tīša rīcība tādējādi ir tieši minētas tikai saistībā ar sodu noteikšanu, no šīs saiknes ir noprotams, ka abi šie kritēriji, individuāli ņemot, ir arī pamats sodu piemērošanai. Regulas (EK) Nr. 1698/2005 51. pantā paredzētās maksājumu samazinājumu un nepiešķiršanas sistēmas pamatā tādējādi ir vainas princips. Atbalsta saņēmējs ir atbildīgs par aiz nolaidības vai tīši izdarītiem pārkāpumiem, par kuriem tas ir vainojams.

66.

Šo pieeju apstiprina Regulas (EK) Nr. 796/2004 preambulas 56. un 57. apsvērums. Saskaņā ar pirmo no šiem apsvērumiem samazinājumu un nepiešķiršanas sistēmas attiecībā uz savstarpējās atbilstības saistībām (vides tiesību jomā) mērķis ir rosināt lauksaimniekus ievērot jau izveidotos tiesību aktus dažādajās savstarpējās atbilstības jomās. Šai sistēmai tādējādi būtu jābūt piemērojamai tikai attiecībā uz lauksaimnieka kontrolē esošiem pārkāpumiem. Tas nozīmē tīši vai nolaidības dēļ izdarītus pārkāpumus, kā tas ir apstiprināts 57. apsvērumā.

67.

Tikai tas vien, ka darbu ir veikušas citas personas, šādā gadījumā neizslēdz paša lauksaimnieka vainu. Šāda vaina it īpaši var būt saistīta ar līgumslēdzējas puses izvēli, norādījumu sniegšanu tai vai tās uzraudzību (culpa in eligendo, instruendo vēl custodiendo).

68.

Atbalsta saņēmējam parasti ir jānodrošina, ka personai, kas viņa uzdevumā veic attiecīgo darbu saimniecībā, ir nepieciešamās prasmes un zināšanas, lai izvairītos no pārkāpumu izdarīšanas. It īpaši viņš nedrīkst sniegt nekādus norādījumus, kuru rezultātā neizbēgami tiktu pārkāptas attiecīgi paredzētās prasības, bet viņam šie norādījumi ir jāsniedz tā, lai darba rezultātā netiktu pieļauts pārkāpums. Tāpat viņam ir jānodrošina pienācīga pakalpojuma sniedzēja uzraudzība, lai nepieciešamības gadījumā būtu iespējams novērst pārkāpumus.

69.

Šajā lietā pastāvošajos apstākļos būtu saprotami, ka Nīderlandes iestādes, ņemot vērā ilgstoši pastāvošo politiku, saskaņā ar kuru apmēslošanai ir jābūt tādai, kas rada nelielu emisiju, varētu izdarīt pieņēmumu par tīšu pārkāpumu. Atbalsta saņēmējam tad būtu jāatspēko šis pieņēmums. Šim nolūkam viņš varētu, piemēram, pierādīt, ka viņš ir nolīdzis uzticamu un pieredzējušu līgumslēdzēju, ka viņš ir devis tam norādījumus par apmēslošanas veikšanu tādā veidā, kas rada nelielas emisijas, un ka viņš ir atbilstoši uzraudzījis viņu un informējis par īpašajiem apstākļiem, kādi pastāv saistībā ar viņa zemesgabalu. Ja lauksaimnieks nevarētu pierādīt, ka viņš ir pilnībā izpildījis savus pienākumus, viņš pārsvarā gadījumu tiktu atzīts par vainojamu vienīgi nolaidībā. Tādu acīmredzamu pārkāpumu gadījumā kā, piemēram, tāda līgumslēdzēja nolīgšana bez atbilstošas uzraudzības nodrošināšanas, par kuru ir zināms, ka viņš nav uzticams, tomēr var tikt pieņemts, ka viņš ir pieļāvis prasību neievērošanas iespējamību, proti, ir izdarījis tīšu pārkāpumu.

70.

Vainojamības paplašināšanu pamatlietā nevar pamatot arī ar spriedumu lietā Langestraat ( 34 ), kas ir minēts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

71.

Minētajā lietā Tiesa apstiprināja, ka savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošanas gadījumā, ko pieļāvusi persona, kurai ir nodota vai no kuras ir saņemta lauksaimniecības zeme, atbildība ir pilnībā jāattiecina uz lauksaimnieku, kurš ir iesniedzis pieteikumu par atbalstu ( 35 ).

72.

Šī nolēmuma pamatā tomēr ir Regulas (EK) Nr. 73/2009 ( 36 ) 23. panta 1. punkta otrā daļa. Šis noteikums šajā lietā nav piemērojams jau tikai ar laiku saistītu apsvērumu dēļ vien. Tomēr galvenokārt tas ir saistīts ar citu, īpašu situāciju, proti, zemesgabalu nodošanu.

73.

Nīderlandes valdība tomēr cenšas panākt plašāku atbildības attiecināšanu, piemērojot respondeat superior principu, atbilstoši kuram persona, kura darba veikšanai nolīgst trešās personas, ir atbildīga par šo trešo personu darbību.

74.

Man nešķiet, ka Savienības tiesībās pastāvētu šāds vispārīgs noteikums, un arī pati Nīderlandes valdība nav iesniegusi pierādījumus par šāda noteikuma pastāvēšanu.

75.

Runājot par dalībvalstu tiesību aktiem, šķiet, ka Nīderlandes civiltiesībās šāds noteikums pastāv gan līgumtiesībās, gan arī ārpuslīgumiskajās tiesībās, proti, deliktu tiesībās ( 37 ).

76.

Salīdzinot dalībvalstu tiesību sistēmas, tomēr ir konstatējamas atšķirības. Tā, piemēram, dažu dalībvalstu tiesībās atbildības par palīgdarbinieku pārkāpjošo rīcību attiecināšana, neraugoties uz darba devēja vainu, nav sastopama. Šajās valstīs darba devējs līdz ar to nav atbildīgs par tā palīgpersonāla pārkāpjošo rīcību tādā pašā veidā, kā tas būtu viņa paša gadījumā, bet tikai tiktāl, ciktāl viņš, piemēram, ir izdarījis nepareizu izvēli vai nav izpildījis uzraudzīšanas pienākumu ( 38 ).

77.

Līgumtiesību jomā pastāv citāda situācija. Ja persona izmanto trešās personas palīdzību, lai izpildītu līgumiskos pienākumus, saistībā ar lielāko daļu dalībvalstu ir jāpieņem, ka to tiesību sistēmās ir paredzēti risinājumi, atbilstoši kuriem attiecīgās personas darbinieka pārkāpjošā rīcība pret otru līgumslēdzēju pusi ir attiecināma uz attiecīgo personu. Šajā ziņā tā ir atbildīga par trešās personas pārkāpjošo rīcību kā pati par savu ( 39 ).

78.

Atbildība par palīgdarbinieku rīcību tādējādi ir vispāratzīts līgumtiesību noteikums. Turpretī van der Ham piešķirtā atbalsta pamatā ir nevis saskaņā ar brīvas gribas principiem noslēgts līgums, bet gan publisko tiesību akts. Šīs tiesiskās attiecības tomēr līdzinās līgumam, ciktāl tās, tāpat kā līgums, nodibina savstarpēju saistību kopumu, kurā atbalsta piešķiršana, no vienas puses, un atbalsta piešķiršanas nosacījumu ievērošana, no otras puses, ir savstarpēji saistītas.

79.

Līdz ar to šķiet, ka pēc analoģijas ir piemērojams princips, saskaņā ar kuru persona ir atbildīga par savu līgumtiesisko darbinieku, bet tā ratio tomēr ir tāds, ka personai, kura izmanto darbinieku, lai izpildītu kādu pienākumu, tādējādi iegūstot priekšrocību paplašināt savu darbības rādiusu, ir jārēķinās arī ar kaitējumu, kas varētu rasties šā darbinieka pārkāpjošās rīcības dēļ. Nodoms tādējādi ir izvairīties no tā, ka līgumslēdzēja puse tiek nostādīta nelabvēlīgākā situācijā saistībā ar atbildību par parādnieka pienākuma pārkāpumu.

80.

Ar šo apsvērumu tomēr nekādi nevar tikt mainīts, ka Savienības likumdevējs nav ietvēris respondeat superior principu noteikumos par lauksaimniecības atbalsta samazināšanu savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošanas dēļ. Tieši pretēji – Savienības likumdevējs Regulas (EK) Nr. 1698/2005 51. pantā ir tieši norādījis šo kritēriju attiecībā uz to, vai pārkāpums ir tieši attiecināms uz atbalsta saņēmēju, un šī attiecināšana Regulas (EK) Nr. 796/2004 65.–67. pantā ir paredzēta kā atbildība vainas dēļ.

81.

Līdz ar to pieņemt, ka atbalsta saņēmējs, neraugoties uz tā personisko vainu, ir atbildīgs par personām, kas darbojas viņa labā, nebūtu saderīgi ar tiesiskās paļāvības principu. Šis princips paredz, ka tiesību noteikumiem ir jābūt skaidriem un precīziem un attiecīgajām personām ir jāspēj paredzēt to piemērošanu. Šis princips ir īpaši svarīgs tāda tiesiskā regulējuma gadījumā, kas var ietvert finansiālas izmaksas ( 40 ).

82.

Visbeidzot, vainas nepieciešamību nevar atspēkot arī ar Nīderlandes valdības argumentu par to, ka šaura lauksaimnieka atbildības interpretācija varētu izraisīt ļaunprātīgu rīcību.

83.

Nenoliedzami, ja atbalsta saņēmēja atbildība būtu ierobežota ar personiski izdarītajiem pārkāpumiem, pastāvētu ievērojams ļaunprātīgas izmantošanas risks, ko ļoti šauras interpretācijas gadījumā pieļautu attiecīgais formulējums. Būtībā šādā gadījumā attiecīgās prasības būtu iespējams apiet, veicot vienkāršu darbu sadali.

84.

Tomēr atbalsta saņēmēju atbildības ierobežošana ar pārkāpumiem, kas ietver vainu, neveicina ļaunprātīgu izmantošanu. Jebkura ļaunprātīga rīcība neizbēgami ietvertu atbalsta saņēmēja vainu.

85.

Līdz ar to atbildība par to, ka personas, kuras ir tikušas nolīgtas darba veikšanai tāda lauksaimnieka labā, kurš saņem Regulā (EK) Nr. 1698/2005 paredzēto atbalstu, nav ievērojušas savstarpējās atbilstības prasības, ir attiecināma uz lauksaimnieku tikai tad, ja viņš pats ir vainojams attiecīgajā pārkāpumā, un šāda veida vaina it īpaši var būt saistīta ar šo citu personu izvēli, norādījumu sniegšanu tām vai to uzraudzību.

86.

Tādēļ ierosinu Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi: