1.

Tradicionāli kopējā lauksaimniecības politika tiek saistīta ar pārprodukciju lauksaimniecībā – tā dēvētajām piena jūrām un sviesta kalniem. Taču ar Regulu Regulu (EK) Nr. 1782/2003 ( 2 ) atsevišķu saimniecību ražošana tika nodalīta no Eiropas lauksaimniecības veicināšanas. Ar šo tiesisko regulējumu tika ieviests no ražošanas neatkarīgs vienotais maksājums.

2.

Pārejot uz jauno sistēmu, vienotā maksājuma apmērs tiek noteikts, pamatojoties uz tiešajiem maksājumiem, kurus attiecīgā saimniecība atbilstoši iepriekš spējā esošajai shēmai ir saņēmusi konkrētos pārskata laikposmos. Šie maksājumi vēl balstījās uz ražošanas apjomu.

3.

Ja saimniecības šajos laikposmos tomēr piedalījās agrovides pasākumos, to ražošana visdrīzāk bija samazināta un tāpēc tās saņēma mazākus tiešos maksājumus nekā līdzīgas saimniecības. Tāpēc šiem gadījumiem Regulā Nr. 1782/2003 ir ietverts ārkārtas apstākļu regulējums, kurā ir paredzēts, ka vienotā maksājuma aprēķināšanā ņem vērā tikai tos pārskata laikposmus, kurus neietekmēja piedalīšanās agrovides pasākumos.

4.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Francijas tiesību normām, kas konkretizē šo ārkārtas apstākļu regulējumu. Confédération paysanne vēršas pret to, ka vienotie maksājumi saimniecībām, kuras ir piedalījušās agrovides pasākumos, tiek aprēķināti, pamatojoties uz tiešajiem maksājumiem iepriekšējos laikposmos, un pārmet, ka Francija līdzās regulā paredzētajiem pārskata laikposmiem ņem vērā vēl arī agrākus laikposmus. Turklāt šajā ziņā būtu jānoskaidro, vai ārkārtas apstākļu regulējumu piemēro tikai tad, ja negatīva ietekme uz saimniecības ražošanu agrovides pasākumu dēļ ir “nozīmīga”, kā tas ir paredzēts regulas franču valodas versijā, vai tomēr pietiek ar vienkāršu negatīvu ietekmi, kas atbilstu pārējām valodu versijām.

5.

Saskaņā ar Regulu Nr. 1782/2003 attiecībā uz lauksaimniecības atbalstu aprēķināšanu tās 29. apsvērumā ir noteikts:

“Lai noteiktu summu, uz kuru lauksaimniekam jābūt tiesībām saskaņā ar jauno shēmu, ir lietderīgi atsaukties uz summām, kas viņam piešķirtas atskaites perioda laikā [pārskata laikposmā]. [..]”

6.

Attiecīgs tiesiskais regulējums ir paredzēts Regulas Nr. 1782/2003 37. panta 1. punktā:

“Pamatsumma ir lauksaimniekam [..] katrā 38. pantā minētā pārskata perioda [laikposmā] kalendārajā gadā piešķirto maksājumu kopējo summu vidējais rādītājs trijos gados [..].”

7.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 38. pantu pārskata laikposms ietver 2000., 2001. un 2002. kalendāro gadu.

8.

Regulas Nr. 1782/2003 40. pantā ir ietverts tiesiskais regulējums par ārkārtas apstākļiem:

“1.   Atkāpjoties no 37. panta, lauksaimniekam, kura ražošanu pārskata periodā [laikposmā] negatīvi ietekmēja force majeure gadījums vai ārkārtas apstākļi, kas notika pirms pārskata perioda [laikposma] vai tā laikā, ir tiesības pieprasīt, lai pamatsummu aprēķinātu, pamatojoties uz to kalendāro gadu vai gadiem pārskata periodā [laikposmā], kurus neietekmēja force majeure gadījums vai ārkārtas apstākļi.

2.   Ja force majeure gadījums vai ārkārtas apstākļi ietekmēja visu pārskata periodu [laikposmu], dalībvalsts pamatsummu aprēķina, pamatojoties uz periodu [laikposmu] no 1997. līdz 1999. gadam.

[..] Tādā gadījumā mutatis mutandis piemēro 1. punktu.

[..]

[..]

5.   Šā panta 1., 2. un 3. punktu piemēro, mutatis mutandis, lauksaimniekiem, kuri pārskata periodā [laikposmā] bija uzņēmušies lauksaimniecības un vides saistības atbilstīgi Regulām (EEK) Nr. 2078/92 [ ( 3 )] un (EK) Nr. 1257/1999 [ ( 4 )].[..]

Gadījumā, kad šā punkta pirmajā daļā minētās saistības attiecas gan uz pārskata periodu [laikposmu], gan uz šā panta 2. punktā minēto periodu [laikposmu], dalībvalstis atbilstīgi objektīviem kritērijiem un tā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un novērstu tirgus un konkurences izkropļošanu, nosaka pamatsummu saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem [..].”

9.

Minētajiem sīki izstrādātajiem noteikumiem Regulā (EK) Nr. 795/2004 ( 5 ) šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nekādas nozīmes.

10.

Regula Nr. 1782/2003 no 2009. gada 1. janvāra tika atcelta atbilstoši Regulas Nr. 73/2009 ( 6 ) 146. un 149. pantam un tika aizvietota ar šo regulu. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 73/2009 33. panta 1. punkta a) apakšpunktu, vienotais maksājums tiek noteikts, pamatojoties uz tiesībām uz maksājumu atbilstoši Regulai Nr. 1782/2003.

11.

2006. gada 19. jūnija Dekrēta Nr. 2006–710 par ieņēmumu atbalsta saskaņā ar Regulu Nr. 1782/2003 piemērošanu 1. panta devītajā daļā ārkārtas apstākļu regulējums tiek konkretizēts tādējādi, ka agrovides pasākumu gadījumā tas tiek piemērots tikai tad, ja tie samazina tiešos maksājumu par 20 % attiecībā pret laikposmiem, kuros saimniecība nebija piedalījusies agrovides pasākumos:

“[Regulas Nr. 1782/2003] 40. panta 5. punkta piemērošanas mērķiem [..] var ņemt vērā tikai tās agrovides saistības, kas iekļautas ar ministre chargé de l’agriculture [lauksaimniecības ministra] rīkojumu apstiprinātajā sarakstā un kas attiecīgajā gadījumā ir izraisījušas vismaz 20 % samazinājumu:

12.

Ar 2006. gada 20. novembra rīkojuma par 2006. gada 19. jūnija dekrēta Nr. 2006–710 īstenošanu – 2010. gada 23. februāra rīkojuma redakcijā – 7. pantu šī tiesību norma tiek papildināta ar aprēķināšanas kārtību un tajā turklāt tiek precizēts, ka par pārskata laikposmu ir jāizmanto pēdējais gads, kurā vēl netika piemēroti agrovides pasākumi. Šis gads tomēr nedrīkst attiekties uz laikposmu pirms 1992. gada:

“7.   pants (1) Ja lauksaimniekam bija šā rīkojuma 3. pantā noteiktās agrovides saistības katrā no trīs pārskata laikposma gadiem, samazināšanas likme, ko aprēķina iepriekš minētā 2006. gada 19. jūnija dekrēta 1. panta devītās daļas piemērošanas mērķiem, atbilst attiecībai starp:

[..]

(2)   Ja atbilstoši 1. punktam aprēķinātā samazināšanās likme sasniedz iepriekš minētā 2006. gada 19. jūnija dekrēta 1. panta devītajā daļā minēto 20 % robežvērtību, tad saskaņā ar iepriekš minētās Regulas Nr. 1782/2003 [..] 37. pantu aprēķinātajai pamatsummai pieskaita [noteiktu] summu.

Pieskaitāmā summa ir vienāda ar starpību starp atbalsta summu, kas saņemta pēdējā gadā, kuru nav ietekmējušas agrovides saistības, un vidējo pārskata laikposmā saņemto atbalsta summu.

(3)   Šī panta piemērošanas mērķiem pēdējais gads, kuru nav ietekmējušas agrovides saistības, nedrīkst attiekties uz laikposmu pirms 1992. gada.”

13.

Confédération paysanne ir Francijas zemnieku interešu apvienība. Tiesvedībā par tiesību normas pārbaudi Conseil d’État [Valsts Padomē] tā vēršas pret iepriekš minēto Francijas tiesisko regulējumu par Regulas Nr. 1782/2003 40. pantā paredzētā ārkārtas apstākļu regulējuma konkretizēšanu. Turklāt tā apstrīd vienotā maksājuma aprēķināšanu, pamatojoties uz tiešajiem maksājumiem iepriekšējos laikposmos, un izsaka kritiku par to, ka līdzās regulā paredzētajiem pārskata laikposmiem tiek ņemti vērā vēl arī agrāki laikposmi.

14.

Tāpēc Francijas Valsts Padome šajā tiesvedībā uzdod Tiesai šādus jautājumus:

15.

Tiesvedībā rakstveida paskaidrojumus un 2013. gada 18. aprīļa sēdē arī mutvārdu paskaidrojumus ir sniegušas Confédération paysanne, Francijas Republika un Eiropas Komisija.

16.

Lai sniegtu atbildi uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, vispirms ir jāizklāsta Regulas Nr. 1782/2003 40. pantā paredzētā ārkārtas apstākļu regulējuma sistēma (par to A iedaļā). Lai izvērstu lietderīgu atbildi uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 7 ), turpinājumā tikts tuvāk apskatīta negatīvas ietekmes uz ražošanu pazīme (par to B iedaļā). Visbeidzot ir jādiskutē, cik lielā mērā tiešo maksājumu apmēram, nevis negatīvai ietekmei uz ražošanu var būt izšķiroša nozīme (par to C iedaļā), kā arī, kādi pārskata laikposmi var tikt ņemti vērā (par to D iedaļā).

17.

Tiešie maksājumi saskaņā ar Regulu Nr. 1782/2003 – tā dēvētais vienotais maksājums – atbilstoši 37. un 38. pantam tiek aprēķināti, pamatojoties uz pamatsummām. Tās balstītas uz tiešajiem maksājumiem, kuri attiecīgajiem lauku saimniecību īpašniekiem tika samaksāti atbilstoši iepriekš spēkā esošajiem noteikumiem 2000., 2001. un 2002. kalendārajā gadā.

18.

Jaunais vienotais maksājums nav atkarīgs no ražošanas aktuālā apjoma. Taču, tā kā aplūkotie tiešie maksājumi iepriekš balstījās uz toreizējo ražošanas [apjomu], iepriekš sasniegtais ražošanas [apjoms] netieši ietekmē tā apmēru.

19.

Tomēr šo tiešo maksājumu apmērs, iespējams, bija samazināts, ja saimniecību īpašnieki šajā pārskata laikposmā piedalījās agrovides pasākumos. Tas tāpēc, ka tādi pasākumi bieži izraisīja ražošanas samazināšanos. Tādēļ Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 5. punkta pirmajā daļā piedalīšanās laiks konkrētos agrovides pasākumos ir pielīdzināts laikposmiem, kuros lauksaimnieka ražošanu negatīvi ietekmēja nepārvaramas varas [force majeure] gadījums vai ārkārtas apstākļi.

20.

Ja nepārvaramas varas gadījums vai ārkārtas apstākļi ir ietekmējuši ražošanu, saimniecības īpašnieks saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 1. punktu var pieprasīt, lai pamatsummas aprēķinā netiek ņemti vērā tie laikposmi, kurus skāra negatīvā ietekme. Ja negatīvā ietekme ir bijusi agrovides pasākumu dēļ Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 5. punkta pirmās daļas izpratnē, piedalīšanās laikposmi šajos pasākumos tādējādi netiek ņemti vērā ( 8 ). Negatīvas ietekmes jēdziens tiek tuvāk iztirzāts turpinājumā ( 9 ).

21.

Gadījumā, ja tomēr saimniecības ražošana 2000., 2001. un 2002. kalendārajā gadā agrovides pasākumu dēļ pastāvīgi bija negatīvi ietekmēta, ir jāizmanto cits pārskata laikposms. Saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 2. punktu tas ir 1997.–1999. gads.

22.

Ja piedalīšanas agrovides pasākumos aptver arī šo aizstāto laikposmu, pamatsumma ir jāaprēķina citādi. Šādos gadījumos saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 5. punkta otro daļu dalībvalstis nosaka pamatsummu atbilstoši objektīviem kritērijiem un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un novērstu tirgus un konkurences izkropļojumus.

23.

Ar saviem jautājumiem Conseil d’État vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 1., 2. un 5. punktu ir pieļaujamas konkrētas pamatsummas pārvērtēšanas metodes. Turklāt, pamatojoties uz regulas franču valodas versiju, tā uzskata, ka ārkārtas apstāklis šīs tiesību normas izpratnē prasa nozīmīgu negatīvu ietekmēšanu. No tā it īpaši Komisija secina plašu dalībvalstu rīcības brīvību noteikt tiesisko regulējumu.

24.

Regulas Nr. 1782/2003, kas toreiz vēl tika pieņemta 11 valodās, sākotnējo valodu versiju vidū tomēr vienīgi franču valodas versijā negatīvā ietekme tiek kvalificēta ar jēdzienu “nozīmīga”. Turpretim spāņu, itāliešu, portugāļu un somu valodu versijas atbilst vācu valodas versijai, kas prasa tikai negatīvu ietekmi. Pārējo valodu versijās, t.i., grieķu, angļu, holandiešu un zviedru valodu versijās, ir runa par “nelabvēlīgu ietekmi”, un līdz ar to arī netiek prasīta nozīmīga ietekme.

25.

Savienības tiesību normas dažādu valodu versijas ir jāinterpretē vienoti. Ja dažādu valodu versijās ir atšķirības, attiecīgā tiesību norma principā ir jāinterpretē atbilstoši regulējuma, kura daļu tas veido, vispārējai sistēmai un mērķim ( 10 ). Tiesību norma, kas valodu versijās ir atšķirīga, tomēr ir jāinterpretē arī atbilstoši autora patiesajam nolūkam ( 11 ).

26.

Nepieciešamais negatīvās ietekmes līmenis informācijā, kas pieejama par likumdošanas procedūru, netiek minēts. Atšķirīgas valodu versijas ir atrodamas jau Komisijas priekšlikuma 43. panta 1. punktā, kurā būtībā jau bija paredzēts vispārīgais, Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 1.–4. punktā ietvertais ārkārtas apstākļu tiesiskais regulējums ( 12 ). Padomes apspriežu dokumentācijā tomēr ir ietverta norāde par mērķi, kāds ir ar agrovides pasākumiem saistītās negatīvas ietekmes iekļaušanai ārkārtas pasākumu regulējumā ( 13 ). Proti, tika saskatīta analoģija ar gadījumiem, kad lauksaimniekiem bija tiesības pieprasīt papildu piena kvotas, jo viņi konkrētos pārskata laikposmos bija pārtraukuši savu ražošanu, pretim saņemot maksājumu ( 14 ).

27.

Tieši tāpat kā šie piensaimnieki arī saimniecības īpašnieks, kurš ir uzņēmies agrovides saistības saskaņā ar Regulu Nr. 2078/92 un Regulu Nr. 1257/1999, šī iemesla dēļ vēlāka Savienības atbalsta ietvaros nedrīkst nonākt nelabvēlīgā stāvoklī. Tas tāpēc, ka viņš nevarēja paredzēt, ka viņa lēmums varētu ietekmēt tiešos maksājumus nākotnē atbilstoši vēlāk pieņemtajai regulai ( 15 ). No šāda nelabvēlīga apstākļa būtu jābaidās, ja tiešie maksājumi, kas ir atkarīgi no ražošanas un kas bija samazināti ražošanu nelabvēlīgi ietekmējošas piedalīšanas dēļ agrovides pasākumos, tiktu izmantoti, nosakot vienoto maksājumu, kas vairs nav saistīts ar ražošanu.

28.

Tātad agrovides pasākumu iekļaušanas Regulas Nr. 1782/2003 40. pantā mērķis nav tikai izvairīšanās no netaisnīgi stingriem nosacījumiem. Tiesas skatījumā ar Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 5. un 1. punktu drīzāk tiek īstenots tiesiskās noteiktības princips. Atbilstoši šim vispārīgajam Savienības tiesību principam Savienības tiesiskajam regulējumam, kas ir saistošs indivīdam, ir jābūt skaidram un precīzam, lai viņš varētu nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus un varētu arī atbilstoši rīkoties ( 16 ). Īpaši precīzi šis princips ir jāpiemēro tiesiskajā regulējumā, kas var radīt finansiālas sekas ( 17 ).

29.

Tā kā, piedaloties agrovides pasākumos, nebija paredzams, ka nākotnē tiks negatīvi ietekmētas tiesības saņemt atbalstu, tiesiskais regulējums par vienotā maksājuma noteikšanu ar Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 5. punktu bija jāpapilda tādējādi, ka saimniecību īpašnieki, kas ir uzņēmušies agrovides saistības, nenonāk nelabvēlīgā situācijā tādēļ, ka pārskata laikposmā viņiem bija tādas saistības ( 18 ).

30.

Tomēr pamatoti līdzās tiesiskās noteiktības principam pirmām kārtām runa ir arī par tiesiskās paļāvības principu, jo saimniecību īpašnieki paļāvās uz to, ka no piedalīšanās terminētos agrovides pasākumos nākotnē viņiem nebūs jācieš no neizdevīga stāvokļa saistībā ar Savienības atbalstu ( 19 ). Turklāt, ja pret uzņēmumiem, kas ir piedalījušies agrovides pasākumos, attiektos tāpat kā pret uzņēmumiem, kuri ražo kā parasti, varētu tikt pārkāpts vienlīdzības princips. Un tas, visbeidzot, atturētu lauksaimniecību īpašniekus no piedalīšanās agrovides pasākumos nākotnē, ja tā dēļ pēc pasākuma beigām atbalsts tiktu samazināts. Tas būtu pretrunā Savienības mērķim atbilstoši LESD 191. pantam un Pamattiesību hartas 37. pantam nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni. Saskaņā ar LESD 11. pantu ( 20 ) šis mērķis ir jāņem vērā visā Savienības politikā, tātad arī kopējā lauksaimniecības politikā.

31.

Šādos apstākļos nav nekāda pamata ārkārtas apstākļu regulējumu, ja ir notikuši agrovides pasākumi, attiecināt tikai uz nozīmīgu negatīvu ietekmi uz ražošanu. Tieši otrādi, arī neliela negatīva ietekme principā ir jālīdzsvaro. Pamatsumma saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 40. pantu ir jāaprēķina ar mērķi saimniecības, kas ir piedalījušās agrovides pasākumos, aplūkot tā, it kā tās būtu ražojušas kā parasti.

32.

Pretēji Komisijas viedoklim, dalībvalstīm saskaņā ar šo pantu, lai tuvāk konkretizētu negatīvas ietekmes jēdzienu, nevar tikt piešķirta arī plaša rīcības brīvība noteikt tiesisko regulējumu. It īpaši apšaubāma ir Francijā spēkā esošā tiešu maksājumu samazināšanās par 20 % robežvērtība. Dalībvalstis no ārkārtas apstākļu regulējuma ar de minimis kritēriju palīdzību var izslēgt ne vairāk kā pilnībā nesvarīgu negatīvo ietekmi, kuras pārvaldīšana būtu nesamērīga attiecībā uz attiecīgo uzņēmumu priekšrocībām ( 21 ).

33.

Šajā lietā nav jāizlemj, vai šie apsvērumi ir jāattiecina uz nepārvaramas varas gadījumiem vai ārkārtas apstākļiem saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 1. punktu. Pretēji Francijas viedoklim, vienlīdzīgas attieksmes princips tomēr nebūtu pārkāpts, ja saimniecības, kuras minētais ir ietekmējis, aplūkotu citādi nekā saimniecības, kas bija piedalījušās agrovides pasākumos. Tas tāpēc, ka tikai pēdējās minētās var atsaukties uz tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principiem, kā arī uz vides aizsardzību, kas var būt atšķirību attaisnojums, pārejot uz vienoto maksājumu.

34.

Kopumā jāsecina, Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 5. un 1. punktā paredzētās tiesības prasa, lai uz saimniecības īpašnieka ražošanu pārskata laikposmā agrovides saistību dēļ būtu bijusi negatīva ietekme; negatīvai ietekmei nav jābūt nozīmīgai.

35.

Uzdodot pirmo jautājumu, Conseil d’État vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 1. un 5. punkts atļauj dalībvalstīm tiesības uz pamatsummas pārvērtēšanu tiem lauksaimniekiem, kuru ražošanu ir negatīvi ietekmējušas agrovides saistības, kuras tiem bija visu pārskata laikposmu vai tā daļu, balstīt uz salīdzinājumu starp tiešajiem maksājumiem gados, kuros ir bijusi ietekme, un gados, kuros ietekmes nebija.

36.

Šis jautājums, šķiet, attiecas uz tiesību uz kompensāciju apmēru saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 1. punktu, tātad uz šī tiesiskā regulējuma tiesiskajām sekām. Tomēr tas skar arī vienu no tā priekšnoteikumiem – negatīvo ietekmi uz ražošanu, jo pamatsummas pārvērtēšanai ir jākompensē tieši šīs negatīvās ietekmes sekas.

37.

Confédération paysanne pareizi uzsver, ka Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 1. punktā ir prasīta nevis tiešo maksājumu samazināšanās, bet gan negatīva ietekme uz ražošanu.

38.

Taču, kā apgalvo Komisija, šajā tiesību normā netiek regulēts, kā šī negatīvā ietekme ir jākonstatē. Tostarp Francija un Komisija norāda – un tas nav apstrīdēts –, ka tiešie maksājumi pirms 2003. gada bija balstīti uz saimniecības ražošanu. Tāpēc šie tiešie maksājumi ir piemērots ražošanas apjoma kritērijs.

39.

Kā turklāt uzsver Francija, arī Savienības likumdevējs ir izmantojis maksājumu apmēru pagātnē kā vienotā maksājuma nākotnē kritēriju. Saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 preambulas 29. apsvēruma pirmo teikumu, lai noteiktu summu, uz kuru lauksaimniekam jābūt tiesībām saskaņā ar jauno shēmu, ir lietderīgi atsaukties uz summām, kas viņam piešķirtas pārskata laikposmā. Šis mērķis tiek īstenots 37. pantā, kurā noteikts, ka noteicošā pamatsumma parasti atbilst maksājumu, kurus saimniecības īpašnieks ir saņēmis 38. pantā noteiktajā pārskata laikposmā, vidējam rādītājam. Ja negatīva ietekme 40. panta 1. punkta izpratnē iekļaujot visu atskaites laikposmu, tā vietā saskaņā ar 40. panta 2. punktu ir jāņem vērā maksājumi 1997.–1999. gadā.

40.

Tāpēc tas tieši atbilst Regulas Nr. 1782/2003 sistēmai, ka vienotais maksājums ir jāaprēķina, pamatojoties uz tiešajiem maksājumiem 2000.–2003. gadā vai – pakārtoti – 1997.–1999. gadā. Ciktāl var ņemt vērā agrākos gadus, tas ir jāiztirzā, atbildot uz otro jautājumu.

41.

Confédération paysanne gan iebilst, ka Regulā Nr. 1257/1999 un Īstenošanas regulā (EK) Nr. 445/2002 ( 22 ) atbalsts agrovides pasākumu īstenošanai tiek aprēķināts, pamatojoties uz ražošanas ierobežojumiem. Taču tā ir cita tiesiskā regulējuma sistēma, ko Savienības likumdevējs nav pārņēmis Regulas Nr. 1782/2003 ārkārtas apstākļu regulējumā.

42.

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas (EK) Nr. 1782/2003 40. panta 1., 2. punktā un 5. punkta pirmajā daļā, kā arī 37. un 38. pantā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums tiesības uz pamatsummas pārvērtēšanu tiem lauksaimniekiem, kuru ražošanu ir negatīvi ietekmējušas agrovides saistības, kuras tiem bija visu pārskata laikposmu vai tā daļu, balstīt uz salīdzinājumu starp tiešajiem maksājumiem gados, kuros ir bijusi ietekme, un gados, kuros nebija ietekmes.

43.

Uzdodot otro jautājumu, tiek jautāts, vai Regulas (EK) Nr. 1782/2003 40. panta 2. un 5. punkts atļauj dalībvalstīm tiesības uz pamatsummas pārvērtēšanu tiem lauksaimniekiem, kuru ražošanu agrovides saistības, kuras tiem bija 1997. un 2002. gadā, ir negatīvi ietekmējušas, balstīt uz salīdzinājumu starp tiešo maksājumu summu, kas saņemta pēdējā gadā, kuru nav ietekmējušas agrovides saistības, un vidējo pārskata laikposmā saņemto ikgadējo tiešo maksājumu summu. Saskaņā ar 2006. gada 20. novembra rīkojuma – 2010. gada 23. februāra rīkojuma redakcijā – 7. panta 3. punktu kā gadi, kuros nebija ietekmes, ir jāņem vērā 1992.–1996. kalendārais gads.

44.

Francijas tiesiskā regulējuma pamatā ir Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 5. punkta otrā daļa. Saskaņā ar to Francijai šajā gadījumā ir jānosaka pamatsumma atbilstīgi objektīviem kritērijiem un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un novērstu tirgus un konkurences izkropļojumus.

45.

Kā apgalvo Francija un Komisija, agrāko atbalsta laikposmu izmantošana principā ir objektīvs kritērijs. Tomēr rodas jautājums, vai tiek nodrošināta arī vienlīdzīga attieksme pret saimniecību īpašniekiem. Šajā ziņā vispirms ir jānoskaidro, kāda rīcības brīvība noteikt tiesisko regulējumu ir dalībvalstīm vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanā.

46.

Attiecībā uz Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 5. punkta otrajai daļai līdzīgu tiesisko regulējumu Tiesa ir piešķīrusi dalībvalstīm samērā plašu rīcības brīvību. Runa ir par 42. panta 4. punktu, kurā dalībvalstīm tiek uzdots noteikt papildu pamatsummas lauksaimniekiem, kuri atrodas īpašā situācijā. Šajā tiesību normā tāpat kā 40. panta 5. punkta otrajā daļā ir paredzēts piemērot objektīvus kritērijus tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un novērstu tirgus un konkurences izkropļojumus. Turklāt dalībvalstis drīkst noteikt pamatsummas EUR 0 apmērā un piemērot robežvērtību EUR 500 apmērā ( 23 ).

47.

Neraugoties uz līdzībām tekstā, Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 5. punkta otrās daļas un 42. panta 4. punkta mērķi nav līdzīgi. Ar pirmo minēto tiesību normu ir jāīsteno tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības principi ( 24 ), kamēr pēdējā minētā tiesību norma attiecas uz situāciju, kurās tieši nav nekādas tiesiskās paļāvības ( 25 ).

48.

Tāpēc Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 4. punktā paredzēto rīcības brīvību noteikt tiesisko regulējumu nevar attiecināt uz 40. panta 5. punkta otro daļu. Uz šo tiesību normu drīzāk attiecas secinājumi, kas tika izdarīti par negatīvas ietekmes jēdzienu ( 26 ). Līdz ar to dalībvalstu rīcības brīvība noteikt tiesisko regulējumu ir ierobežota.

49.

Tādējādi, izvērtējot, vai dalībvalstu tiesiskais regulējums nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret saimniecībām, ir jānosaka stingri kritēriji. It īpaši lielā mērā ir jāņem vērā Savienības likumdevēja vērtējumi. Agrāko atbalsta laikposmu ņemšanu vērā Savienības likumdevējs ir skaidri attiecinājis tikai uz 1997.–2002. gadu, lai gan agrākos laikposmus būtu varējis iekļaut bez problēmām. Tāpēc ir jāpieņem, ka tas neuzskata atbalstu visā laikposmā pirms 1997. gada par salīdzināmu ar atbalstu 2000.–2002. gadā. Šis vērtējums tiktu sagrauts, ja dalībvalstis, paredzot savu ārkārtas apstākļu regulējumu, saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 5. punkta otro daļu varētu vienkārši ņemt vērā agrākus laikposmus.

50.

Komisijas apsvērums apstiprina šo novērtējumu it īpaši attiecībā uz 1992. un 1993. gadu. Saskaņā ar to tiešo maksājumu kopsumma Francijā šajos gados bija apmēram 10 % no maksājumiem vēlākajos gados. Tāpēc gandrīz ir izslēgts, ka, pamatojoties uz maksājumiem šajos gados, var panākt atbilstošu negatīvās ietekmes līdzsvaru.

51.

Turpretim 1995. un 1996. gadā, kā norāda Komisija, Francijā tika sasniegta aptuveni tāda pati kopsumma tiešajos maksājumos kā turpmākajos gados, kamēr 1994. gadā tika sasniegti jau aptuveni 75 % no šīs summas.

52.

Taču no šiem apsvērumiem nevar secināt, ka maksājumi 1995. un 1996. gadā vai varbūt pat 1994. gadā pretēji likumdevēja vērtējumam varētu tikt izmantoti par pamatu salīdzinājumam. Tā ir tāpēc, ka nekādā ziņā nav garantijas, ka arī atsevišķi tiešie maksājumi šajos gados bija salīdzināmi ar maksājumiem 1997.–2002. gadā.

53.

Tādējādi ar Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 5. punkta otro daļu dalībvalstīm nav atļauts noteikt citus pārskata laikposmus, kas nav paredzēti 38. pantā un 40. panta 2. punktā.

54.

Tieši pretēji, dalībvalsts tiesiskajam regulējumam saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 5. punkta otro daļu ir jābūt mērķim attiecīgos uzņēmumus pamatsummas aprēķināšanā aplūkot tā, it kā tie 2000.–2002. gadā nebūtu piedalījušies agrovides pasākumos.

55.

Ar pamatsummas aprēķinu, kuram priekšroku dod Confédération paysanne un kura pamatā ir faktiskā negatīvā ietekme uz ražošanu, šķiet, principā var sasniegt šo mērķi. Lai konstatētu negatīvo ietekmi, varētu, piemēram, ņemt vērā līdzīgas saimniecības vai platības vai ražošanu pirms agrovides pasākumu uzsākšanas. Visbeidzot, var aprēķināt, kādi tiešie maksājumi 2000.–2002. gadā būtu saņemti, ja nebūtu agrovides pasākumu. Tā kā atbilstoši Francijas sniegtajai informācijai gadījumi, kurus nevar izlemt, pamatojoties uz tiešajiem maksājumiem 1997.–2002. gadā, ir ļoti reti, šai pārbaudei, kas prasa nedaudz vairāk līdzekļu, jābūt saprātīgai.

56.

Tomēr nevar izslēgt, ka citas metodes tāpat var pilnībā līdzsvarot negatīvas ietekmes uz ražošanu sekas. Tāpēc nevar konstatēt, ka vienīgi negatīva ietekme uz ražošanu būtu pieļaujams Regulas Nr. 1782/2003 40. panta 5. punkta otrās daļas transponēšanas kritērijs.

57.

Tāpēc uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas (EK) Nr. 1782/2003 40. panta 2. un 5. punkts neatļauj dalībvalstīm tiesības uz pamatsummas pārvērtēšanu tiem lauksaimniekiem, kuru ražošanu agrovides saistības, kuras tiem bija 1997. un 2002. gadā, ir negatīvi ietekmējušas, balstīt uz salīdzinājumu starp tiešo maksājumu summu, kas saņemta pēdējā gadā, kuru nav ietekmējušas agrovides saistības, un vidējo pārskata laikposmā saņemto ikgadējo tiešo maksājumu summu. Tieši pretēji, attiecīgie uzņēmumi pamatsummas aprēķināšanā, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1782/2003 40. panta 5. punkta otro daļu, ir jāaplūko tā, it kā tie 2000.–2002. gadā nebūtu piedalījušies agrovides pasākumos.

58.

Tādēļ ierosinu Tiesai lemt šādi: