1. 

Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa aicina Tiesu precizēt sodu kārtību, kas saistīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvas 2003/87/EK, ar kuru nosaka siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK ( 2 ), pārkāpumiem un, precīzāk, ar operatora pienākuma līdz attiecīgā gada 30. aprīlim nodot kvotas, kas līdzvērtīgas iekārtas kopējai iepriekšējā kalendārā gada emisijai, neizpildi.

2.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 1. pantu tā izveido “sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā [..], lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanos rentablā un ekonomiski efektīvā veidā”.

3.

Sistēma tiek organizēta šādā veidā. Dalībvalstis individuālā kārtībā izstrādā valsts plānu, ar kuru nosaka kopējo kvotu daudzumu, ko valsts nodomājusi piešķirt uz attiecīgo laika posmu, un ierosina to sadales kārtību ( 3 ). Katru valsts plānu pēc tam publicē un dara zināmu Eiropas Komisijai un citām dalībvalstīm ( 4 ). Laika posmā no 2005. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 31. decembrim dalībvalstīm bija jāpiešķir vismaz 95 % kvotu bez maksas ( 5 ).

4.

Pamatojoties uz šiem valstu plāniem, katra dalībvalsts “nolemj [par] kopējo kvotu daudzumu, ko tā piešķirs [..], un šo kvotu sadali katras iekārtas operatoram” ( 6 ). Šīs kvotas ir pārskaitāmas ( 7 ) un tās ir jānodod katru gadu tā, lai “dalībvalstis nodrošina, ka, vēlākais, līdz katra gada 30. aprīlim katras iekārtas operators nodod kvotu skaitu, kurš līdzvērtīgs attiecīgās iekārtas kopējam emisijas apjomam iepriekšējā kalendārajā gadā, kas pārbaudīts saskaņā ar 15. pantu, un ka šīs kvotas pēc tam tiek anulētas” ( 8 ).

5.

Lai nodrošinātu Direktīvas 2003/87 prasību ievērošanu, “dalībvalstis paredz normas par sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo normu izpildi. Paredzētajām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām” ( 9 ). Direktīvas 2003/87 16. panta 3. punkts par nenodošanu paredz šādu sodu kārtību: “dalībvalstis nodrošina, ka visiem operatoriem, kuri līdz katra gada 30. aprīlim nenodod kvotas, kas nosegtu emisiju iepriekšējā gada laikā, jāmaksā sods par emisijas apjoma pārsniegšanu [..]” ( 10 ). Laika posmā no 2005. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 1. decembrim dalībvalstīm par emisijas apjoma pārsniegšanu bija jāuzliek naudas sods EUR 40 par tonnu oglekļa dioksīda ekvivalenta, ko emitē iekārta, par kuru operators nav nodevis kvotas ( 11 ). Katrā ziņā, naudas soda samaksāšana neatbrīvoja operatoru no pienākuma, nododot kvotas par nākamo kalendāro gadu, nodot tādu kvotu daudzumu, kas nosegtu pārsniegto emisijas apjomu ( 12 ).

6.

Zviedrijas tiesībās Direktīva 2003/87 tika transponēta ar 2004. gada Likumu Nr. 1119 par emisijas kvotu tirdzniecību (lagen (2004:1199) om handel med utsläppsrättigheter, turpmāk tekstā – “EQE likums”). Redakcijā, kas bija spēkā faktisko apstākļu norises laikā, tā paredzēja, ka operatoram ir jānosaka vai jāizmēra tā oglekļa dioksīda emisijas un ik gadu jāiesniedz pārbaudīts ziņojums par minētajām emisijām ( 13 ). Ziņojums par iepriekšējā gada emisijām ir jāiesniedz Naturvårdsverket (uzraudzības iestāde), vēlākais, līdz nākamā kalendārā gada 31. martam ( 14 ). Turklāt katru gadu, vēlākais, līdz 30. aprīlim iekārtas operatoram jānodod Statens energimyndighet (valsts enerģētikas iestādei), kas ir atbildīga par reģistra vešanu, kvotu skaitu, kas atbilst katras iekārtas kopējam emisijas apjomam iepriekšējā kalendārajā gadā ( 15 ). Operatoram, kas nav nodevis pietiekamu skaitu kvotu, lai segtu savu emisiju, ir jāmaksā naudas sods par pārsniegtajām emisijām EUR 40 apmērā par tonnu oglekļa dioksīda ekvivalenta, ko emitē iekārta un par kuru operators nav nodevis kvotas ( 16 ). Naudas soda samaksāšana neatbrīvo operatoru no tā pienākuma, nododot kvotas par nākamo kalendāro gadu, nodot tādu kvotu daudzumu, kas nosegtu pārsniegto emisijas apjomu ( 17 ).

7.

Billerud Karlsborg AB un Billerud Skärblacka AB ir divas saskaņā ar Zviedrijas tiesībām dibinātas sabiedrības, kuras ir saņēmušas oglekļa dioksīda emisijas atļaujas. 2006. gadā tās ir emitējušas attiecīgi 10828 un 42433 tonnas oglekļa dioksīda. Nav strīda par to, ka šo sabiedrību rīcībā to darījumu kontos bija emisijas kvotas, kas atbilst faktiskajām emisijām 2006. gadā.

8.

Tomēr minētās sabiedrības līdz 2007. gada 30. aprīlim nenodeva nevienu kvotu. Attiecīgi par kvotu reģistra vešanu atbildīgā iestāde bloķēja to darījumu kontus un 2006. kalendārā gada emisiju kvotas, kas līdzvērtīgas iekārtas kopējai emisijai bija jānodod līdz 2008. gada 30. aprīlim, vienlaicīgi ar šo abu sabiedrību 2007. gada emisiju kvotām, kas līdzvērtīgas iekārtas kopējai emisijai.

9.

Turklāt Naturvårdsverket2007. gada 10. decembrī šī kvotu nodošanas pienākuma, kas operatoriem bija jāveic, vēlākais, līdz 30. aprīlim, neizpildes dēļ uzlika naudas sodu Billerud Karlsborg AB SEK 3 959 366 un Billerud Skärblacka AB – SEK 15 516 051 apmērā. Minētās sabiedrības ir cēlušas prasību par lēmumiem, ar kuriem uzlikti naudas sodi, pirmās instances tiesā, vēlāk apelācijas tiesā, bet negūstot gaidīto rezultātu.

10.

Iesniedzējtiesā tās ir iesniegušas prasību pārskatīt nolēmumu un sūdzību par smagu procesuālo noteikumu pārkāpumu, pamatojot, ka to rīcībā to attiecīgajos kontos 2007. gada 30. aprīlī bija emisijas kvotas, kas atbilst faktiskajām 2006. gada emisijām, un ka to nodošana, ko tās abas plānoja veikt, tika aizkavēta iekšējas administratīvas kļūdas dēļ. Turklāt tās uzskata, ka EQE likuma noteikumi faktiski nav pārkāpti un ka līdz ar to nav tiesiska pamata abu naudas sodu uzlikšanai. Pat ja lēmumi, ar kuriem uzlikti naudas sodi, netiktu uzskatīti par juridiski nepamatotiem, abas prasītājas sabiedrības lūdz iesniedzējtiesai samazināt naudas sodu apmēru, to nosakot SEK 0 vai SEK 20 000, vai arī citā samērīgā apmērā, jo uzliktie naudas sodi, kuru kopējais apjoms ir tuvs SEK 20 miljoniem, ir nesamērīgi, jo ir zināms, ka minēto sabiedrību emisijas nav pārsniegušas atļauto emisijas apmēru. Šajā sakarā tās norāda, ka, tā kā uzliktie naudas sodi esot salīdzināmi ar apsūdzību krimināltiesībās, strikta normu piemērošana saistībā ar sodiem, kas noteikti EQE likumā, bez iespējas tos samazināt, būtu pretrunā 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantam.

11.

Savukārt iesniedzējtiesa secina, ka noteikumi, kas paredzēti EQE likumā saistībā ar sodiem par kvotu nenodošanu līdz 30. aprīlim, ir tieši pārņemti no Direktīvas 2003/87, kurā ir noteikts, ka naudas sods EUR 40 par tonnu oglekļa dioksīda ekvivalenta ir jāuzliek operatoriem, kuri nav nodevuši pietiekamu skaitu kvotu līdz 30. aprīlim. Iesniedzējtiesa šaubās par to, vai šis naudas sods, kura princips ir noteikts Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punktā, ir piemērojams vienīgi emisiju pārsniegšanas gadījumā, vai tas piemērojams arī tad, kad ir zināms, ka operatora rīcībā bija pietiekams skaits kvotu, bet tās nenodeva vienkāršas kļūdas dēļ. Turklāt Direktīvā 2003/87 veiktās atsauces uz pamattiesībām ( 18 ) un samērīguma principu ( 19 )a quo tiesnesim rada pārdomas par to, vai būtu iespējams, ievērojot minētās direktīvas noteikumus, veikt piemēroto naudas sodu apmēra samazināšanu.

12.

Tādējādi, saskārusies ar grūtībām Savienības tiesību interpretācijā, Högsta domstolen [Augstākā tiesa] (Zviedrija) nolēma apturēt tiesvedību un ar lēmumu lūgt prejudiciālu nolēmumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 30. aprīlī, pamatojoties uz LESD 267. pantu, uzdot Tiesai šādus divus prejudiciālus jautājumus:

“1)   Vai [..] Direktīvas 2003/87/EK 16. panta 3. un 4. punkts ir interpretējami tādējādi, ka operatoram, kurš nav nodevis pietiekamu emisijas kvotu daudzumu līdz 30. aprīlim, ir jāmaksā naudas sods, neraugoties uz nenodošanas iemesliem, piemēram, ja, lai arī operatoram 30. aprīlī faktiski bija pietiekams emisijas kvotu daudzums, tas tās neiesniedza attiecīgajā datumā nolaidības, administratīvas kļūdas vai tehnisku iemeslu dēļ?

2)   Ja uz pirmo jautājumu atbild apstiprinoši, vai Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punkts pieļauj naudas soda atcelšanu vai samazināšanu, piemēram, pirmajā jautājumā minētajos apstākļos?”

13.

Abas prasītājas sabiedrības pamatlietā, Naturvårdsverket, Grieķijas valdība, kā arī Komisija ir iesniegušas Tiesai rakstveida apsvērumus.

14.

Lai sniegtu atbildes uz jautājumiem, kas radušies iesniedzējtiesai, es vēlos veltīt mirkli, lai paskaidrotu ar Direktīvu 2003/87 ieviestās kvotu tirdzniecības sistēmas loģiku. Mans nākamais uzdevums būs apskatīt, īpaši ņemot vērā minētās direktīvas 16. panta 3. un 4. punktu, situāciju, kurā operators nenodod pietiekamu skaitu kvotu, jo viņam to nav pietiekamā skaitā un viņš tās nav iegādājies emisijas kvotu tirgū, salīdzinot ar situāciju, kad operators pārkāpj Direktīvā 2003/87 paredzēto kvotu nodošanas pienākumu, pat ja tā rīcībā ir pietiekams kvotu skaits, lai nosegtu to emisiju. No tā varēs secināt, ka pamatlietā piemēroto naudas sodu juridiskais pamats ir nevis Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punkts, bet gan tās 16. panta 1. punkts, un parādīsies jauna problēma saistībā ar minēto naudas sodu samērīgumu, kurai tiks veltīti daži nobeiguma apsvērumi.

15.

Pieņemot Direktīvu 2003/87, Savienības tiesībās tiek izskaidrotas Kopienas un dalībvalstu saistības starptautiskā mērogā piedalīties kopīgos centienos racionalizēt un samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu, kas atbildīgas par videi kaitīgām klimata pārmaiņām, emisijas ( 20 ). Lai mērķis samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju par 8 % attiecībā pret emisiju apjomu 1990. gadā būtu sasniedzams efektīvāk laika posmā 2008.–2012. gadam ( 21 ), Direktīvā 2003/87 ir paredzēts vairākos posmos izveidot “[..] efektīvu Eiropas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirgu, pēc iespējas mazāk traucējot ekonomisko attīstību un nodarbinātību” ( 22 ).

16.

Būtībā Eiropas Savienības siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu var aprakstīt šādā veidā.

17.

Par katru iekārtu, uz kuras darbību attiecināma Direktīvas 2003/87 piemērošanas joma ( 23 ), sākot ar 2005. gada 1. janvāri, jāiegūst siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju atļauja ( 24 ). Šādu atļauju izsniedz tikai tad, ja kompetentā valsts iestāde uzskata, ka operators, kurš ir atbildīgs par attiecīgo iekārtu, “spēj veikt emisijas monitoringu un par to ziņot” ( 25 ).

18.

Vienlaicīgi dalībvalstis, katra atsevišķi, katram Direktīvā 2003/87 noteiktajam laika posmam izstrādā valsts plānu par kvotu piešķiršanu ( 26 ), ar ko nosaka kopējo piešķiramo kvotu skaitu attiecīgajam laika posmam ( 27 ). Arī trīs gadu laika posmam, kas sākās 2005. gada 1. janvārī un kurā tika piemēroti divi naudas sodi, kas tiek aplūkoti pamatlietā, dalībvalstīm tādējādi bija jānosaka kopējais piešķiramo kvotu skaits un jāpiešķir šīs kvotas katras iekārtas operatoram ( 28 ). Daļa no kopējā visam laika posmam paredzētā kvotu skaita katru gadu tiek nodota operatoriem vēlākais līdz 28. februārim ( 29 ).

19.

Operatoriem ir jānodrošina emisiju monitorings ( 30 ) un tādēļ katram operatoram šajā nolūkā ir jāiesniedz ziņojums kompetentajai iestādei par emisiju no tā iekārtas ( 31 ). Šis ziņojums par iepriekšējā kalendārā gada emisiju ir jāpārbauda neatkarīgam operatora pārbaudītājam ( 32 ) un par to ir jāinformē kompetentā valsts iestāde ( 33 ). Ja ziņojums par iepriekšējā kalendārā gada emisiju nav atzīts par apmierinošu, dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgais operators turpmāk nevar pārskaitīt kvotas ( 34 ).

20.

Vēlākais, līdz katra gada 30. aprīlim katram iekārtas operatoram ir jānodod kvotas, kas nozīmē, ka ir jānodod kvotu skaits, kas ir līdzvērtīgs tā iekārtas kopējam emisijas apjomam iepriekšējā kalendārajā gadā ( 35 ). Šis ikgadējais kvotu nodošanas pienākums ir precizēts arī operatora siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujā ( 36 ). Šī nodošana notiek pirms pēdējā posma, kas ir piešķirto kvotu, kuras pēc tam tiek izlietotas, anulēšana ( 37 ).

21.

Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmai ir raksturīga ļoti nozīmīga uzskaites ( 38 ) loģika. Turklāt tiek uzturēts valsts mēroga reģistrs, kas ietver atsevišķu uzskaiti, lai reģistrētu katrai attiecīgajai personai esošas, piešķirtas vai pārskaitītas kvotas ( 39 ). Šīs precīzās uzskaites uzturēšana ir vēl jo vairāk vajadzīga tāpēc, ka beigās no tā, kā operatori ievēro savas saistības attiecībā uz emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, vienlīdz ir atkarīga dalībvalstu un Savienības saistību ievērošana saistībā ar Kopienu un starptautiskajiem plāniem jūtami samazināt kopējās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu antropogēnās emisijas ( 40 ).

22.

Sistēmas pienācīgu darbību nodrošina sodu noteikšana, kam ir veltīts Direktīvas 2003/87 16. pants. Klasiskā veidā tā 1. punkts paredz, ka dalībvalstis nosaka sodu piemērošanas kārtību gadījumiem, kad tiek pārkāptas dalībvalstu tiesību normas, ar kurām tiek piemērota minētā direktīva. Dalībvalstu noteiktajiem sodiem ir jābūt “iedarbīgiem, samērīgiem ar nodarījumu un preventīviem”.

23.

Dalībvalstu izvēles brīvība sodu, kas piemērojami gadījumā, kad nav izpildīts “pietiekama skaita” kvotu nodošanas pienākums, ir ierobežota, tos konkrēti nosakot pašā Direktīvā 2003/87.

24.

Pirmkārt, dalībvalstīm ir pienākums publicēt tā operatora nosaukumu, kurš nav izpildījis pienākumu “nodot kvotas pietiekamā daudzumā” ( 41 ). Otrkārt, minētajām valstīm ir arī pienākums piemērot naudas sodu katram operatoram, kurš nenodod līdz katra gada 30. aprīlim “kvotas, kas nosegtu tā emisiju iepriekšējā gada laikā” ( 42 ). Naudas sods Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punktā ir aprakstīts kā “sods par emisijas apjoma pārsniegšanu”. Pats likumdevējs ir noteicis šī naudas soda apmēru. Tādējādi laika posmam 2005.–2008. gadam “dalībvalstis piemēro [..] sodu par emisijas apjoma pārsniegšanu – EUR 40 par katru tonnu oglekļa dioksīda ekvivalenta, ko emitē iekārta, par kuru operators nav nodevis kvotas” ( 43 ). Papildus ir precizēts, ka “soda [sa]maksāšana par emisijas apjoma pārsniegšanu neatbrīvo operatoru no pienākuma, nododot kvotas par nākamo kalendāro gadu, nodot tādu kvotu daudzumu, kas nosegtu pārsniegto emisijas apjomu” ( 44 ).

25.

No Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punkta formulējuma izriet, ka naudas sods ir ieviests kā “sods par emisijas apjoma pārsniegšanu” un likumdevēja noteiktais apmērs ir piemērojams “par katru tonnu oglekļa dioksīda ekvivalenta, ko emitē iekārta, par kuru operators nav nodevis kvotas”. Iesniedzējtiesas jautājumi vedina noskaidrot, konkrēti, vai naudas sods ir piemērojams vienādos apstākļos operatoram, kurš, lai arī nav vainojams emisijas apjoma pārsniegšanā, tomēr nav oficiāli nodevis kvotas, kā tas paredzēts Direktīvas 2003/87 12. panta 3. punktā, no kā izriet, ka par katru tonnu oglekļa dioksīda ekvivalenta, ko emitē iekārta, par kuru operators līdz 30. aprīlim nav nodevis kvotas, pat ja tās bija tā rīcībā, jāpiemēro šajā direktīvā noteiktais naudas sods.

26.

Šajā saistībā Naturvårdsverket, Grieķijas valdība, kā arī Komisija būtībā atbalsta šādu nostāju. Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punktā paredzētā sodu kārtība garantējot vienveidīgu, efektīvu un pārskatāmu šīs direktīvas piemērošanu. Ņemot vērā pamatmērķi, uz ko tiecas minētā direktīva, proti, vides aizsardzību, un to, ka kvotu tirdzniecības sistēmas pienācīga darbība esot atkarīga no katra dalībnieka disciplīnas, naudas sods būtu jāpiemēro neatkarīgi no tā, vai operatora rīcībā bija vai nebija faktisko emisiju apjomam atbilstošs kvotu skaits. Tā kā Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punkts darbojas kā lex specialis attiecībā uz šīs direktīvas 16. panta 1. punktu, tā noteiktais sods esot jāpiemēro stingri un arī paredzētais naudas sods esot jāpiemēro tādā pašā veidā, vispārējās interesēs, ja laikus netiek nodotas kvotas pietiekamā daudzumā, kas nosegtu tā emisiju un pārsniegto emisijas apjomu. Jēdziens “pārsniegtais emisijas apjoms” minētās direktīvas 16. panta 3. un 4. punkta izpratnē esot jāsaprot, kā attiecināms uz visām kvotām, kas ir vai nav [operatora] rīcībā, kuras nav nodotas termiņā.

27.

Es atzīstu, ka man ir grūti piekrist šādai argumentācijai. Pat ja es pilnībā saprotu, kāda nozīme attiecībā uz kvotu tirdzniecības sistēmas kopumu ir tam, ka katrs dalībnieks izpilda Direktīvā 2003/87 paredzētos pienākumus, es joprojām palieku pie viedokļa, ka kvotu nodošanas pienākumam nav tikpat lielas nozīmes tad, kad tas ir vispārzināms fakts, ka operatora rīcībā ir pietiekams skaits kvotu, kā tad, kad, tieši pretēji, tas vainojams par emisijas apjoma pārsniegšanu, ko atļauj tā rīcībā esošo kvotu skaits. Šajos apstākļos viena un tā paša soda piemērošana par diviem pēc veida un apmēra atšķirīgiem Direktīvas 2003/87 pārkāpumiem šķiet problemātiska. Gramatiskā un teleoloģiskā minētās direktīvas 16. panta 3. un 4. panta analīze, manuprāt, apstiprina, ka šīs abas situācijas būtu jānošķir.

28.

Jāatzīst, ka, raugoties no gramatiskās analīzes viedokļa, ir jāatzīst, ka Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. panta formulējums noteikti nav nepārprotams. Tādējādi tiktāl, ciktāl visa sistēma balstīta uz premisu, ka operatoram ir emisijas atļauja un ka atbilstoši šai atļaujai tam ir piešķirts noteikts skaits kvotu, šķiet, ka “emisijas apjoma pārsniegšana” šī panta izpratnē noteikti attiecināma uz emisiju, kuru nenosedz piešķirtās un rīcībā esošā kvotas. Tāpat no minētā panta teksta izriet, ka sods ir piemērojams “visiem operatoriem, kas [..] nenodod kvotas, kuras segtu to iepriekšējā gada emisijas” ( 45 ), lai gan to varēja formulēt tikai ar vārdiem “visi operatori, kas nenodod”. No šī paskaidrojuma jāsecina, ka, pamatojoties uz šo pašu pantu, piemērotais naudas sods nesoda kvotu nodošanas pienākuma pārkāpumu per se, bet, tieši pretēji, kvotu nodošanas pienākuma pārkāpumu, kas izriet no apstākļa, ka operatora rīcībā nav pietiekoša skaita kvotu, lai segtu tā emisiju, un ka tas nav tās iegādājies emisijas kvotu tirgū, kā rezultātā minētais operators ir vainojams emisijas pārsniegšanā, ar ko saprot neatļautu emisiju.

29.

Šādu teksta gramatisko interpretāciju apstiprina teleoloģiska analīze. Tāpat Direktīvas 2003/87 sagatavošanas dokumenti mums parāda, ka minētās direktīvas 16. panta 3. un 4. pantā noteiktā soda mērķis ir nodrošināt, ka “[naudas soda] apmērs ir pietiekoši augsts, lai vienīgais racionālais risinājums operatoram būtu iegādāties emisijas kvotu tirgū pietiekamu skaitu kvotu, lai nosegtu tā iekārtas faktisko emisiju” ( 46 ). Attiecīgi likumdevējs ir noteicis naudas soda apmēru, vadoties pēc aplēstās kvotas cenas, tādā veidā, lai mudinātu operatorus tās iegādāties emisijas kvotu tirgū ( 47 ).

30.

Šajā situācijā netipisks ir fakts, ka 2007. gadā abu sabiedrību, kurām tika piemērots naudas sods, rīcībā bija daudz lielāks daudzums kvotu nekā to faktiskās emisijas. Tātad tām nebija vajadzības mēģināt emisijas kvotu tirgū iegādāties trūkstošās kvotas. Minētajā pantā paredzētā soda izvirzītais pamudināšanas mērķis tātad var apstiprināt, ka šāds noteikums ir attiecināms uz situāciju, kurā operators nav nodevis pietiekamu skaitu kvotu, lai segtu tā emisiju, tādēļ, ka viņš nav iegādājies emisijas kvotu tirgū tam trūkstošās kvotas. Tā ir šāda veida īpaši ļaunprātīga uzvedība, kurai ir jāpiemēro būtisks sods un par ko jāuzliek Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punktā paredzētais naudas sods.

31.

Tomēr, pat ja nodošanas neveikšana paredzētajā laikā neapšaubāmi rada traucējumus sistēmai, kuras pamatā ir precizitāte un uzskaites loģika, nevajadzētu aizmirst, ka minētās sabiedrības nav vainojamas nekādā papildu piesārņošanā, un turklāt nav ticis pierādīts, ka šo abu sabiedrību gadījumā novēlotas nodošanas iemesls bija apzināts nolūks apiet sistēmu, spekulēt tirgū un/vai gūt labumu tādā veidā, kas, iespējams, varētu izkropļot konkurenci ( 48 ), un vēl jo vairāk tādēļ, ka saskaņā ar prasītāju pamatlietā sniegtajām ziņām to darījumu kontus steidzīgi nobloķēja par kvotu uzskaiti atbildīgā iestāde ( 49 ). Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 16. panta 2. punktu naudas sodu papildina arī “operatora, kas ir pārkāpējs attiecībā uz prasību nodot pietiekamu skaitu kvotas” nosaukuma publicēšana. Šai metodei, kas veidota pēc “name and shame” parauga, to piemērojot šīs direktīvas kontekstā, ir jēga tikai tad, ja tā ir attiecināma uz operatoriem, kuri ir vainojami atļautās emisijas pārsniegšanā, nespēlē pēc tirgus noteikumiem, tas ir, neiegādājas trūkstošās kvotas tirgū, un kas, to darot, apdraud minētās direktīvas mērķa sasniegšanu. Šeit ir skaidri saskatāms, ka abu prasītāju sabiedrību pamatlietā nosaukumu publicēšana, kas izriet no Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punkta, būtu acīmredzami nepelnīta, ņemot vērā apstākļus, ko tikko kā norādīju.

32.

No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neattiecas uz situāciju, kurā kvotu nodošanas pienākumu neizpildījušā operatora rīcībā attiecīgā gada 30. aprīlī tiešām ir pietiekams skaits kvotu, lai segtu tā iepriekšējā gada emisiju, un kas nav vainojams nekādā piesārņošanā, kura pārsniedz atļauto apjomu. No šī secinājuma izriet, ka iesniedzējtiesas uzdotajam otrajam jautājumam nav nozīmes pamatlietas risinājumā.

33.

Šāds secinājums tomēr nenozīmē, ka par kvotu nodošanas pienākuma neizpildi, par kuru pamatlietas prasītājas ir vainojamas, jāpaliek nesodītam, bet tas vienkārši nozīmē, ka sodu, kas paredzēts par bezdarbību, ko veic operators, kura rīcībā ir pietiekams skaits kvotu, lai segtu tā iepriekšējā gada emisiju, 30. aprīlī minētās kvotas nenododot, Savienības likumdevējs nav saskaņojis un ir atstājis izvērtēšanai dalībvalstīm. Tātad divu pamatlietā piemēroto naudas sodu juridiskais pamatojums ir nevis Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punkts, bet gan minētās direktīvas 16. panta 1. punkts.

34.

Direktīvas 2003/87 16. panta 1. punkts dalībvalstīm uzliek pienākumu noteikt sodu kārtību, kas ir atzīstama par samērīgu. Ņemot vērā apstākļus, šķiet lietderīgi noformulēt dažus apsvērumus iesniedzējtiesas zināšanai, kurai, lai atrisinātu pamatlietu, dabīgi, jārodas jautājumam, vai Zviedrijas tiesību normas, ar kurām ir pamatota abu naudas sodu piemērošana, atbilst šai samērīguma prasībai.

35.

Divu prasītājām sabiedrībām pamatlietā piemēroto naudas sodu juridiskais pamatojums tātad ir Direktīvas 2003/87 16. panta 1. punkts. Saskaņā ar šo pantu dalībvalstis nosaka sodu kārtību gadījumiem, kad tiek pārkāpti šīs direktīvas piemērošanai pieņemtie valsts noteikumi un minētajiem sodiem ir jābūt efektīviem, samērīgiem un preventīviem.

36.

Sodu kārtības par Direktīvā 2003/87 noteikto normu pārkāpumiem vispārējas saskaņošanas trūkuma dēļ dalībvalstīm ir jāatzīst plaša rīcības brīvība ( 50 ). Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, “ja nav veikta Savienības tiesību saskaņošana attiecībā uz piemērojamajām sankcijām par tādu nosacījumu neievērošanu, kas paredzēti ar šīm tiesībām izveidotajā sistēmā, dalībvalstu kompetencē ir izvēlēties sankcijas, ko tās uzskata par piemērotām. Tomēr tām sava kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības un to vispārējos principus, tātad arī samērīguma principu” ( 51 ). Minētie sodi “nedrīkst pārsniegt šajos tiesību aktos leģitīmi paredzēto mērķu sasniegšanai atbilstošo un vajadzīgo” un “radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas salīdzinājumā ar sasniedzamajiem mērķiem” ( 52 ). Samērīguma princips turklāt ir jāievēro, “dalībvalstīm [..] ne tikai nosakot pārkāpuma sastāvu un paredzot noteikumus par naudas sodu bargumu, bet arī izvērtējot aspektus, kas var būt ņemami vērā, lai noteiktu naudas sodu” ( 53 ).

37.

EQE likuma 8. nodaļas 6. panta piemērošana prasītājām sabiedrībām pamatlietā tātad ir jāsaprot kā Zviedrijas kompetentās iestādes piemērotā soda par tāda operatora kvotu nodošanas pienākuma neizpildi, kura rīcībā attiecīgā gada 30. aprīlī bija pietiekams daudzums kvotu, kas segtu tā iepriekšējā gada emisiju, un kurš nav vainojams tādā piesārņošanā, kas pārsniedz atļauto apjomu. Katra no minētajām sabiedrībām tādējādi bija spiesta samaksāt būtiska apmēra naudas sodus (attiecīgi 3959366 SEK un 15516051 SEK), kas piemēroti automātiski, bez iepriekšējas paziņošanas un, šķiet, bez iespējas tos mainīt, par katru tonnu oglekļa dioksīda ekvivalenta, kas emitēta iepriekšējā gadā. Savienības likumdevējs ir gribējis precizēt, ka ne tikai Direktīva 2003/87 ievēro pamattiesības ( 54 ), bet arī, ka siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirgus ieviešana ir jāveic, “pēc iespējas mazāk traucējot ekonomisko attīstību un nodarbinātību” ( 55 ).

38.

Zviedrijas kompetentā iestāde tādējādi ir saskaņojusi sodu kārtību ar to, kas paredzēta Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punktā. Šāda saskaņošana ar tās stipri represīvo raksturu tiecas nodrošināt Direktīvas 2003/87 leģitīmo mērķi – vides aizsardzību, ar laiku samazinot antropogēnās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un atturot no jebkuras rīcības, kas traucētu kvotu tirdzniecības sistēmu, kura ieviesta ar minēto direktīvu. Šajos apstākļos naudas soda piemērošana šķiet katrā ziņā atbilstoša, lai sasniegtu ar Savienības tiesību aktiem izvirzīto mērķi.

39.

Tomēr šeit būtu jāapdomā, vai tas nepārsniedz leģitīmā mērķa īstenošanai nepieciešamās robežas. Šajā saistībā es apskatīšu tikai pašas nozīmīgākās EQE likuma 8. nodaļas 6. pantā paredzētās sodu kārtības sastāvdaļas.

40.

Es turklāt atgādinu, ka no lietas materiāliem neizriet, ka jebkāds iepriekšējs brīdinājums vai atgādinājums būtu bijis nosūtīts abām prasītāju pamatlietā sabiedrībām pirms naudas soda piemērošanas. Vienkārši varētu apsvērt mazāk ierobežojoša pasākuma piemērošanu ( 56 ). Turklāt automātiskais un tūlītējais naudas soda piemērošanas raksturs traucē attiecīgās lietas apstākļu jebkādu pārbaudi vai jebkādu vērtēšanu, lai gan, pirmkārt, ar direktīvu noteiktā pienākuma neizpildes iemesls bija administratīva vai tehniska kļūda, otrkārt, nav veikts nekāds piesārņojums, kas pārsniedz atļauto apjomu, ne pierādīta jebkāda ļaunprātība un, treškārt, no lietas materiāliem izriet, ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa to ir pārbaudījusi, ka prasītājas pamatlietā jau 2007. gada 14. maijā ir sazinājušās ar iestādi, kas ir atbildīga par kvotu uzskaiti, kura jau bija bloķējusi to darījumu kontus, lai sakārtotu situāciju.

41.

Ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa to ir pārbaudījusi, var konstatēt, ka prasītāju sabiedrībām īpaši stingri piemērotajam EQE likuma 8. nodaļas 6. pantam, kā tas beigās atklājas, nav lielas saistības ar kvotu tirdzniecības sistēmai radīto traucējumu būtiskumu.

42.

Turklāt no iepriekš minētās informācijas izriet, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, Direktīvas 2003/87 16. panta 1. punktā norādītā samērīguma prasība ir pretrunā EQE likuma 8. nodaļas 6. pantā paredzētajai sodu kārtībai, ja to piemēro tādos pašos apstākļos – automātiski, tūlītēji un bez apstākļu vērtēšanas –, operatoram, kurš nav izpildījis kvotu nodošanas pienākumu, lai gan tā rīcībā ir pietiekams skaits kvotu, lai segtu tā emisiju, un kurš nav vainojams nekādā piesārņošanā, kas pārsniedz atļauto apjomu.

43.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Högsta domstolen uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvas 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK, 16. panta 3. un 4. punkts ir jāinterpretē tā, ka tie nav attiecināmi uz situāciju, kurā kvotu nodošanas pienākumu nav izpildījis operators, kura rīcībā tiešām ir pietiekams skaits kvotu, lai līdz attiecīgā gada 30. aprīlim segtu tā iepriekšējā gada emisiju, un kurš nav vainojams nekādā piesārņošanā, kas pārsniedz atļauto apjomu.

Soda par kvotu nodošanas pienākuma neizpildi tādam operatoram, par kuru ir zināms, ka tā rīcībā ir pietiekams skaits kvotu, lai segtu tā iepriekšējā gada emisiju, un ka tas nav vainojams nekādā piesārņošanā, kas pārsniedz atļauto apjomu, juridiskais pamatojums ir Direktīvas 2003/87 16. panta 1. punkts.

Tādos apstākļos, kādi tie ir pamatlietā, ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa ir veikusi vajadzīgo faktisko pārbaudi, Direktīvas 2003/87 16. panta 1. punktā norādītā samērīguma prasība ir jāinterpretē kā tāda, kas nepieļauj 2004. gada likuma Nr. 1119 par emisijas kvotu tirdzniecību (lagen (2004:1199) om handel med utsläppsrättigheter) 8. nodaļas 6. pantā paredzēto sodu kārtību, ja to piemēro tādos pašos apstākļos – automātiski, tūlītēji un bez apstākļu vērtēšanas –, operatoram, kurš nav izpildījis kvotu nodošanas pienākumu, lai gan tā rīcībā ir pietiekams skaits kvotu, lai segtu tā emisiju, un ja tas nav vainojams nekādā piesārņošanā, kas pārsniedz atļauto apjomu.