1.

Šajā lietā Tiesa ir aicināta interpretēt Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā, 1980. gada 19. jūnijā ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Romas konvencija”), 6. panta 2. punktu – tiesību normu, kas regulē darba līgumam piemērojamo tiesību aktu noteikšanu, ja puses nav izdarījušas izvēli. Prejudiciālie jautājumi, kurus šajā lietā uzdeva Hoge Raad der Nederlanden [Nīderlandes Augstākā tiesa] (Nīderlande), ir daļa no tiesvedības par vienpusēju darba vietas izmaiņu starp M. J. Boedeker, Vācijas pilsoni un rezidenti, kura ilgāk par 11 gadiem nepārtraukti veica savu profesionālo darbību vienīgi Nīderlandē, un viņas darba devēju, Vācijā reģistrētu uzņēmumu Firma Anton Schlecker (turpmāk tekstā – “Schlecker”) ( 3 ).

2.

Konkrētāk, Tiesa tiek aicināta lemt par to, kā ir piemērojama šīs normas beigu daļā ietvertā klauzula, kas ļauj nepiemērot tiesību aktu, kurš noteikts ar šīs normas a) un b) apakšpunktā tieši minēto piesaistes kritēriju kopumu, gadījumā, ja “no visiem lietas apstākļiem izriet, ka darba līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti”, un tādējādi papildināt judikatūru spriedumos lietās Koelzsch ( 4 ) un Voogsgeerd ( 5 ). Lai gan Tiesa faktiski jau ir nospriedusi savā spriedumā lietā ICF ( 6 ) par Romas konvencijas 4. panta 5. punkta otrajā teikumā paredzētās vispārpiemērojamās “izņēmuma” klauzulas īstenošanas nosacījumiem un tai arī ir bijusi iespēja minētajos spriedumos lietās Koelzsch un Voogsgeerd sniegt būtiskus precizējumus attiecībā uz 6. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā minēto tuvuma kritēriju hierarhiju, šī ir pirmā reize, kad Tiesai tiek uzdots jautājums par minētās tiesību normas beigu daļā ietvertās “atrunas klauzulas” (“escape clause)” ( 7 ) piemērošanas jomu, kas raksturīga atsevišķiem individuāliem darba līgumiem.

3.

Jautājumam ir visai būtiska nozīme ( 8 ), jo tas darba ņēmēju starptautiskas mobilitātes kontekstā attiecas uz problēmu, kas radusies vairākās tiesvedībās par individuālām darba attiecībām. Turklāt šajā ziņā valstu jurisdikciju pieņemtie atšķirīgie risinājumi norāda, ka runa ir par komplicētu jēdzienu. Šajā lietā ir jāizvēlas tāda pieeja, kurā tiktu ņemtas vērā prasības par risinājumu paredzamību un tiesisko noteiktību, kas vadīja tiesību normu pieņemšanu šajā jautājumā ( 9 ), kā arī prasības par tuvuma saikni un darba ņēmēja aizsardzību, kurām atbilstoši Romas konvencijas autoru izteiktajām vēlmēm ( 10 ) un plašāk Tiesas vispārēji sniegtajiem ieteikumiem ( 11 ) ir jāpiešķir zināma nozīme.

4.

Romas konvencijas 3. pantā ar nosaukumu “Izvēles brīvība” ir noteikts:

“1.   Līgumu reglamentē tie tiesību akti, kurus izvēlas puses. Izvēli vai nu skaidri izdara, vai arī to nepārprotami izsaka līguma noteikumi vai lietas apstākļi. Izdarot izvēli, puses var izraudzīties tiesību aktus, kas piemērojami visam līgumam vai tikai kādai tā daļai.

[..]”

5.

Ja izvēle nav izdarīta, Romas konvencijas 4. pantā ir noteikts vispārējs visiem līgumiem kopējs kritērijs, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus, proti, tās valsts tiesību akti, ar kuru līgums ir visciešāk saistīts, papildus kuram noteikti vairāki īpaši kritēriji, kas ļauj pieņemt, ar kuru valsti līgumam ir šāda saikne. Šis pants ir formulēts šādi:

“1.   Ciktāl nav izdarīta izvēle attiecībā uz līgumam piemērojamajiem tiesību aktiem saskaņā ar 3. pantu, līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, ar kuru tas ir visciešāk saistīts. [..]

[..]

5.   Ja raksturīgais izpildījums nav nosakāms, 2. punktu nepiemēro, un 2., 3. un 4. punkta pieņēmumus neņem vērā, ja no apstākļu kopuma izriet, ka līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti.”

6.

Romas konvencijas 6. pantā ir ietvertas īpašas kolīzijas normas attiecībā uz individuālo darba līgumu, kas veido atkāpi no 3. un 4. panta vispārīgajiem noteikumiem attiecībā uz piemērojamā tiesību akta izvēles brīvību un tā noteikšanas kritērijiem, ja šāda izvēle nav izdarīta. Tas ir formulēts šādi:

“1.   Neatkarīgi no 3. panta pušu izdarīta tiesību aktu izvēle darba līgumā neliedz darbiniekam to imperatīvo tiesību normu aizsardzību, kas būtu piemērojamas saskaņā ar [šī panta] 2. punktu, ja nav izdarīta izvēle.

2.   Neatkarīgi no 4. panta darba līgumu, ja nav izdarīta izvēle saskaņā ar 3. pantu, reglamentē:

ja vien no visiem lietas apstākļiem neizriet, ka līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti, tādā gadījumā līgumu reglamentē šīs citas valsts tiesību akti.”

7.

Schlecker ir saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināts uzņēmums, kas nodarbojas ar saimniecības preču tirdzniecību. Lai arī tas ir reģistrēts Vācijā, tam ir daudzas filiāles vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

8.

Vācijas pilsone un rezidente M. J. Boedeker, pamatojoties uz pirmo darba līgumu, bija nodarbināta Schlecker un pildīja savus pienākumus Vācijā no 1979. gada 1. decembra līdz 1994. gada 1. janvārim.

9.

Saskaņā ar jaunu līgumu, kas noslēgts 1994. gada 30. novembrī, Schlecker pieņēma M. J. Boedeker darbā no 1995. gada 1. marta līdz 2006. gada vasarai atbildīgās par izplatīšanu (“Geschäftsführerin/Vertrieb”) statusā attiecībā uz visu Nīderlandes teritoriju, un viņa šajā amatā faktiski pildīja savus pienākumus Nīderlandē.

10.

Ar 2006. gada 19. jūnija vēstuli Schlecker informēja M. J. Boedeker, ka viņas amata vieta, proti, atbildīgā persona par Nīderlandi, tiek likvidēta no 2006. gada 30. jūnija, un aicināja viņu ar tādiem pašiem līguma nosacījumiem uzņemties Revīzijas nodaļas vadītājas (“Bereichsleiterin Revision”) amata pienākumu izpildi Dortmundē (Vācija), sākot no 2006. gada 1. jūlija.

11.

Iesniedzot 2006. gada 4. jūlijā sūdzību par šo vienpusējo darba vietas maiņu (“Änderungskündigung”), M. J. Boedeker ieradās savā reģionālās vadītājas darba vietā Dortmundē.

12.

2006. gada 5. jūlijā viņa paziņoja par darba nespēju slimības dēļ.

13.

No 2006. gada 16. augusta viņa saņēma pabalstu no Vācijas slimokases.

14.

Vēlāk puses uzsāka dažādas tiesvedības.

15.

Vienā no tām Kantonrechter te Tiel (Tīles apgabaltiesa), lemjot pēc būtības, apmierināja M. J. Boedeker prasību atzīt, ka Nīderlandes tiesību akti ir piemērojami starp viņu un Schlecker noslēgtajam darba līgumam, atzīt minēto līgumu par spēkā neesošu no 2007. gada 15. decembra un atzīt M. J. Boedeker tiesības saņemt zaudējumu atlīdzību EUR 557 651,52 bruto apmērā.

16.

Izskatot Schlecker apelācijas sūdzību, Gerechtshof te Arnhem [Arnhem apelācijas tiesa] ar 2009. gada 15. decembra spriedumu apstiprināja Kantonrechter te Tiel spriedumu attiecībā uz līgumam piemērojamiem tiesību aktiem. Tā it īpaši norādīja, ka, noslēdzot līgumu, puses nav apzinājušās, vai vismaz pietiekami nebija apzinājušās darba līguma iespējamo pārrobežu aspektu, ko tas ieguva, un to, ka a posteriori nevar interpretēt faktus kā norādi par klusējot izdarītu Vācijas tiesību izvēli. Turklāt tā uzskatīja, ka saskaņā ar Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktu darba līgumam, kas noslēgts starp Schlecker un M. J. Boedeker, principā ir piemērojami Nīderlandes tiesību akti un ka Schlecker minētie dažādie argumenti nav tādi apstākļi, kas ļauj konstatēt, ka darba līgums ir ciešāk saistīts ar Vāciju, nevis Nīderlandi.

17.

Hoge Raad der Nederlanden [Nīderlandes Augstākā tiesa], lemjot par apelācijas sūdzību, kas iesniegta par Gerechtshof te Arnhem galīgo spriedumu par darba līgumam piemērojamiem tiesību aktiem, norādīja, ka tai ir šaubas par to, kā ir interpretējama Romas konvencijas 6. panta 2. punkta beigu daļā ietvertās klauzulas piemērojamība, kas ļauj izslēgt tiesību akta, kurš izvēlēts, pamatojoties uz minētās konvencijas 6. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā tieši paredzēto piesaistes kritēriju kopumu, piemērošanu gadījumā, ja no visiem lietas apstākļiem izriet, ka darba līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti.

18.

Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19.

Rakstveida apsvērumus iesniedza atbildētājs pamatlietā, Nīderlandes karaliste, Austrijas Republika un Eiropas Komisija. Netika iesniegts pieteikums par tiesas sēdes noturēšanu.

20.

Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, kuri būtībā attiecas uz Romas konvencijas 6. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētās atkāpes piemērošanu, manuprāt, ir jāsniedz vairāki precizējumi par to, kas manā izpratnē ir ar šo konvenciju ieviestā mehānisma sistēma, kā to interpretējusi Tiesa, lai noteiktu individuālajiem darba līgumiem piemērojamos tiesību aktus.

21.

Atgādinu, ka, saskaņā ar Romas konvencijas 3. pantu pušu gribas autonomijas principam ir dodama priekšroka, nosakot līgumsaistībām piemērojamos tiesību aktus. Ja puses nav izdarījušas izvēli, minētās konvencijas 4. pantā, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus, kā kritērijs un vispārējs princips ( 12 ) ir paredzēts valsts, ar kuru “līgums ir visciešāk saistīts”, kritērijs, kuram 2.–4. punktā ir piesaistīti vairāki pieņēmumi. Šī 4. panta 5. punktā ir paredzēta izņēmuma klauzula, kas ļauj izslēgt minētos pieņēmumus. Šīs kolīzijas normas ir jāuzskata par abstraktām un neitrālām, tādējādi, ka tās neparedz dot priekšroku vienai līguma pusei par sliktu otrai pusei. Tāpēc attiecīgo tiesību aktu būtība nav ņemta vērā, nosakot piemērojamos tiesību aktus.

22.

Tomēr līdzīgi tam, kas ir paredzēts, lai noteiktu tiesību aktus, ko piemēro patēriņa līgumiem (5. pants), Romas konvencijas 6. pantā ir izklāstītas īpašas kolīziju normas attiecībā uz individuāliem darba līgumiem. Tādējādi saskaņā ar Romas konvencijas autoru mērķiem ( 13 ) parasti ir pieņemts, ka, atšķirībā no vispārējiem noteikumiem, kas paredzēti tās 3. un 4. pantā, noteikumi, kas regulē kolīziju normas šajā jomā, nav pilnībā neitrāli, bet ir saistīti ar ideju par darba ņēmēja aizsardzību. Iedvesmojoties no principiem, kas skaidri formulēti Briseles konvencijas interpretācijā, Tiesa nosprieda, ka Romas konvencijas 6. panta mērķis ir nodrošināt darba ņēmējam piemērotu aizsardzību ( 14 ).

23.

Šī īpatnība īstenojas minētās konvencijas 6. pantā ar diviem būtiskiem elementiem.

24.

Pirmkārt, Romas konvencijas 6. panta 1. punktā ir piešķirts būtisks raksturs gribas autonomijas principam. Minētajā tiesību normā ir paredzēts, ka, atkāpjoties no 3. panta, līgumslēdzējas puses nevar vienojoties liegt darbiniekam darba līgumam piemērojamā tiesību akta imperatīvo normu aizsardzību, ja puses nav izdarījušas izvēli. Saskaroties ar līgumu, attiecībā uz kuru puses ir izdarījušas savu izvēli par tam piemērojamiem tiesību aktiem, tiesai vispirms būs jānosaka, kurš tiesību akts saskaņā ar minētajā 6. panta 2. punktā definētajiem parametriem būtu piemērojams darba līgumam, ja izvēle nav izdarīta, pēc tam jāizvērtē, vai šis tiesību akts ietver imperatīvas normas darba ņēmēju aizsardzībai, un, visbeidzot, no šīm normām jāpiemēro tās, kuras darba ņēmējiem ir labvēlīgākas salīdzinājumā ar atbilstošām izvēlētā tiesību akta, kurš tiek piemērots attiecībā uz pārējo [darba līgumu], normām.

25.

Manuprāt, tieši šī tiesību norma īpaši izsaka Romas konvencijas autoru iecerēto mērķi ( 15 ), kas ir darba ņēmēja, kurš no sociāli ekonomiskā viedokļa tradicionāli tiek uzskatīts par vājāko pusi, aizsardzība. Ņemot vērā darba attiecībām raksturīgās padotības attiecības, darbinieks ir pakļauts riskam, ka darba devējs piemēro tās valsts tiesību aktu, kam nav objektīvas saiknes ar viņus saistošo līgumattiecību realitāti.

26.

Kā jau bija iespējams norādīt, darba līgumu jomā izvēlētā piesaiste ir tuvuma saikne, jo Romas konvencija cenšas noteikt valsti, ar kuru darba līgums ir visciešāk saistīts ( 16 ). Mērķis nav sistemātiski sniegt priekšrocības darbiniekam, bet drīzāk to aizsargāt, piemērojot tam tiesību aktu imperatīvās normas, kas atbilst visnozīmīgākajai piesaistei, proti, piesaistei sociālajai videi, kurā norisinās darba attiecības ( 17 ).

27.

Tādēļ gadījumā, ja puses ir izdarījušas izvēli attiecībā uz darba līgumam piemērojamajiem tiesību aktiem, tiesas pienākums būs nodrošināt, lai šie tiesību akti neliedz darbiniekam tiesisko aizsardzību, ko tam nodrošinātu to tiesību aktu imperatīvās normas, kuriem darba līgums ir visvairāk pietuvināts, proti, tiesību akti, kurus varētu kvalificēt kā “objektīvi piemērojamus”.

28.

Otrkārt, Romas konvencijas 6. panta 2. punktā ir paredzēti īpaši piesaistes kritēriji, kuri, ja puses nav izdarījušas izvēli, ļauj noteikt līgumam piemērojamo tiesību aktu.

29.

Minētie kritēriji ir vai nu tās valsts kritēriji, kurā darba ņēmējs “parasti veic savu darbu” (6. panta 2. punkta a) apakšpunkts), vai, ja šādas vietas nav, tā uzņēmuma, “kurā darbinieks tika nolīgts” (6. panta 2. punkta b) apakšpunkts), atrašanās vietas kritēriji, precizējot, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai pirmais kritērijs ir jāņem vērā prioritāri ( 18 ). Turklāt minētajā 2. punktā ir paredzēts, ka šie abi piesaistes kritēriji nav piemērojami, ja apstākļi kopumā liecina, ka darba līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti, tādā gadījumā ir jāpiemēro šīs citas valsts tiesību akti ( 19 ).

30.

Tādējādi no Romas konvencijas 6. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka valsts tiesai, kurai jānosaka līgumam piemērojamie tiesību akti, ja puses nav izdarījušas izvēli, atbilstoši tuvuma principam ir jānosaka tas tiesību akts, kas objektīvi ir visciešāk saistīts ar līgumu.

31.

Lai to izdarītu, tiesai ir jānosaka vieta, kuru tā uzskata par līgumattiecību smaguma centru, izmantojot 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā (parastā darba izpildes vieta) un b) apakšpunktā (darbā pieņemšanas vieta) definētos kritērijus, taču ne tikai tos, jo no šā panta formulējuma skaidri izriet, ka tiesa var izslēgt šajās tiesību normās minētās piesaistes, ja apstākļi kopumā liecina, ka darba līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti.

32.

Pretēji tam, kas tika norādīts saistībā ar Romas konvencijas 6. panta 1. punktu, par vājāko uzskatītās puses aizsardzības princips tiesai neuzliek pienākumu, piemērojot tā paša panta 2. punktā minētos kritērijus piemērojamā tiesību akta noteikšanai, salīdzināt kolīziju tiesību aktu imperatīvo normu būtību un piemērot to, kurš, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, tai šķiet visizdevīgākais. Favor laboratoris principa ievērošanu nodrošina tā tiesību akta imperatīvo normu piemērošana, kurš starp potenciāli piemērojamiem tiesību aktiem ir visciešāk saistīts ar darba līgumu, nevis noteikti tā, kurš darbiniekam ir visizdevīgākais ( 20 ). Uzskatu, ka Romas konvencijas 6. pantam vienlaikus jāatbilst diviem mērķiem, proti, pirmkārt, vēlmei pienācīgi aizsargāt darba ņēmēju, kas saskaņā ar tuvuma principu dod priekšroku tādas valsts izvēlei, ar kuru darba līgums ir visciešāk saistīts, un, otrkārt, tiesiskās noteiktības mērķim, kurš prasa norādīt kritērijus, kas ļauj noteikt līgumam piemērojamos tiesību aktus, ja nav izdarīta izvēle.

33.

Lai ilustrētu visus Romas konvencijas 6. panta punktos paredzētos gadījumus, es kā piemēru izmantoju tādu darba līgumu, kas noslēgts Luksemburgā starp Zviedrijā reģistrētu uzņēmumu un Luksemburgas rezidentu, un līguma izpilde parasti un ilgstoši veikta Luksemburgā.

34.

Vispirms pieņemsim, ka puses saskaņā ar Romas konvencijas 3. panta prasībām tieši un nepārprotami ir izvēlējušās darba līgumam piemērot Zviedrijas tiesības. Neatkarīgi no šīs izvēles varētu uzskatīt, ka objektīvi piemērojamie tiesību akti, ja atsaucas uz 2. punktā minētajiem kritērijiem, ir Luksemburgas tiesības. Tādējādi, ja tiek uzsākta tiesvedība, piemēram, darbinieka atlaišanas dēļ, tiesai būs jānosaka, salīdzinoši izvērtējot ar tiesvedību tieši saistītos elementus, vai Luksemburgas tiesības ietver darba ņēmēju aizsargājošas imperatīvas normas, kas tam ir labvēlīgākas par Zviedrijas tiesībās atzītajām normām, piemēram, tās normas, kuras it īpaši atlaišanas procedūrā paredz uzteikuma termiņu vai pabalstu piešķiršanu. Tādā gadījumā tai būs jāatsakās no attiecīgo Zviedrijas tiesību normu piemērošanas par labu Luksemburgas tiesībām. Pretējā gadījumā ir jāpiemēro Zviedrijas tiesības, jo darba līguma puses vienmēr var vienoties piemērot darbiniekam tiesību normas, kas ir labvēlīgākas darbiniekam.

35.

Savukārt gadījumā, ja puses tieši un nepārprotami nebūtu izdarījušas izvēli attiecībā uz noteikta tiesību akta piemērošanu, katrā ziņā ir piemērojams tiesību akts, ko nosaka 6. panta 2. punktā paredzētie kritēriji, proti, Luksemburgas tiesības. Šādā gadījumā darbinieks nevarētu pieprasīt Zviedrijas tiesību normu piemērošanu, kas viņam, iespējams, būtu labvēlīgākas.

36.

Visbeidzot es vēlos uzsvērt, ka, lai gan tiesību normās par līgumam piemērojamo tiesību aktu noteikšanu tiek ņemts vērā darba attiecību īpašais raksturs, šīm normām, manuprāt, katrā ziņā un neatkarīgi no strīda rakstura nav jāpiešķir darba ņēmējam iespēja izmantot tās valsts tiesības, kuras no visām kolīziju tiesību normām un konkrētās lietas īpašajos apstākļos viņam šķiet vislabvēlīgākās. Pretēji tam, ko pirmajā acumirklī varētu secināt no tiesvedības rašanās faktiem lietās, kurās pasludināti spriedumi iepriekš minētajās lietās Koelzsch un Voogsgeerd, Tiesa, tieši skaidri paužot rūpes par darba ņēmējam “piemērotu”, nevis noteikti optimālu vai “labvēlīgu” aizsardzību, un iedvesmojoties no apsvērumiem, ko tā jau bija sniegusi, interpretējot Briseles konvencijā paredzētos noteikumus par jurisdikciju, ir uzskatījusi, ka “līdz ar to, cik iespējams, ir jānodrošina šīs valsts tiesībās paredzēto aizsardzības noteikumu ievērošana” ( 21 ).

37.

Cita interpretācija, manuprāt, varētu būtiski kaitēt tiesiskajai noteiktībai un risinājumu paredzamībai, kas ietvertas individuālam darba līgumam piemērojamo tiesību aktu noteikšanas mehānismā, tādējādi, ka atkarībā no lietas rakstura un laika, kad tiesai bija jālemj, par vislabvēlīgāko var tikt noteikts arī cits tiesību akts. Šajā ziņā nevajadzētu aizmirst, ka darba līgums, ņemot vērā tā noslēgšanas vietu, tā līgumslēdzēju pušu pilsonību vai uzņēmējdarbības vietu, vai arī tā izpildes dažādās vietas, var būt saistīts ar daudzām valstīm ( 22 ). Turklāt tiesai noteiktais pienākums veikt darba ņēmēju aizsargājošo normu salīdzinošo vērtējumu var izrādīties ne vien ļoti garlaicīgs, bet arī ļoti neskaidrs uzdevums. Ņemot vērā Romas konvencijas 6. panta 2. punktā minēto piesaistes kritēriju abstrakto raksturu, ir grūti a priori noteikt, kurš tiesību akts beigās izrādīsies vislabvēlīgākais.

38.

Turklāt man šķiet, ka, lai gan Romas konvencijas normas ir vērstas, lai, pirmkārt, izvairītos no tā, ka darba ņēmējiem par sliktu tiktu radītas “law shopping” (kaulēšanās par piemērojamām tiesībām) līdzīgas situācijas, tām tomēr arī nevajadzētu darba ņēmējam par labu radīt neierobežotu materiālo tiesību normu izvēli, kuras tas uzskata par piemērojamām, un tādējādi būtiski apdraudēt piemērojamo tiesību aktu noteikšanu.

39.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es izvērtēšu prejudiciālos jautājumus.

40.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas saņemt skaidrojumu par nozīmi, kāda jāpiešķir Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā definētajam piesaistes kritērijam, ņemot vērā tiesai saskaņā ar šīs tiesību normas nobeiguma daļu piešķirto iespēju noteikt, ka darba līgumam piemēro tās valsts tiesību aktus, ar kuru minētais līgums ir visciešāk saistīts. Tā it īpaši vēlas noskaidrot, kāda ir minētās tiesību normas īstenošanas piemērošanas joma un apstākļi īpašā gadījumā, kad darba ņēmējs parasti, ilgstoši un nepārtraukti ir veicis darbu vienā un tajā pašā valstī.

41.

Tiesai šajā lietā ir jāpiedalās diskusijā ( 23 ), kas jau labu laiku notiek gan doktrīnā, gan arī dažu valstu tiesās, par Romas konvencijas 6. panta 2. punkta pirmajā daļā definēto piesaistes kritēriju savienošanu ar minētās tiesību normas nobeiguma daļā ietverto atkāpes klauzulu.

42.

Pēc būtības saduras divi jēdzieni. Pirmajā izpratnē abas šīs tiesību normas saista izņēmuma princips, kas nozīmē, ka iespējamas ciešākas saiknes ar citu valsti meklēšana var notikt tikai ārkārtas gadījumā, proti, ja pieņēmumu kopums norāda uz tiesību aktu, kas ir acīmredzami neatbilstošs līgumam. Saskaņā ar otru interpretāciju starp minētajām tiesību normām nepastāvot hierarhiskas attiecības un tiesai esot zināma rīcības brīvība, lai noteiktu tiesību aktu, kas ir visciešāk saistīts ar minēto līgumu.

43.

Lai izprastu diskusijas būtību un precizētu savu nostāju, atļaušos sniegt konkrētu piemēru, kas līdzinās situācijai šajā lietā. Es atsaucos uz situāciju saistībā ar līgumu, kas tika noslēgts Francijā starp Francijas uzņēmumu un Francijas pilsoni un kuru, visticamāk, bija paredzēts izpildīt Francijā, bet kurš saistībā ar ļoti ilgstošu norīkojumu (ilgāk par 10 gadiem) būtībā un ilgstoši tika izpildīts Saūda Arābijā. Ja dod priekšroku viedoklim, ka Romas konvencijas 6. panta 2. punktā beigu daļā paredzētā izņēmuma klauzula var tikt izmantota tikai pakārtoti un ārkārtas gadījumā, proti, kad darba līguma piesaiste izpildes vietai ir pilnībā neatbilstoša, kas acīmredzami tā nav ilgstošas, vienā un tajā pašā vietā lokalizētas izpildes gadījumā, tad bez vilcināšanās būtu jāpiemēro Saūda Arābijas tiesību akti. Savukārt, ja atbalsta viedokli, ka, pat gadījumā, ja līguma izpildes vietu ir īpaši viegli noteikt, tiesai ir tiesības pārbaudīt, vai minētais līgums eventuāli ir ciešāk saistīts ar kādu citu valsti, atbilde nešķiet tik acīmredzama, jo, lai arī parasti tā izpilde notika Saūda Arābijā, daudzi ar to saistītie elementi drīzāk norāda uz Francijas tiesību aktiem.

44.

Uzskatu, ka priekšroka ir dodama otrai interpretācijai šādu iemeslu dēļ.

45.

Pirmkārt, tas, ka Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā nostiprinātais noteikums, saskaņā ar kuru, ja puses nav izdarījušas izvēli, piemēro līguma izpildes vietas tiesību aktus, atbilstoši skaidrojumam iepriekš minētajos spriedumos lietās Koelzsch un Voogsgeerd, ir jāinterpretē plaši, attiecīgi nenozīmē, ka minētā 6. panta 2. punkta nobeiguma daļā paredzēto aizsardzības klauzulu būtu jāvar izmantot tikai izņēmuma gadījumā, proti, gadījumā, kad parastā darba izpildes vieta nerada nekādas šaubas, to vispār nevar izmantot.

46.

Šajā ziņā atgādinu, ka Tiesa savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Koelzsch ir vienīgi nolēmusi, ka, ciktāl Romas konvencijas 6. panta mērķis ir nodrošināt darbiniekam piemērotu aizsardzību, šī tiesību norma ir jāsaprot tādējādi, ka ar to tiek garantēta drīzāk tās valsts tiesību aktu piemērojamība, kurā viņš veic profesionālo darbību, nevis tās valsts, kurā atrodas darba devējs ( 24 ). Tiesa no tā secināja, ka minētā panta 2. punkta a) apakšpunktā ietvertais valsts, kurā darbinieks “parasti veic [..] darbu”, kritērijs, ir jāinterpretē plaši, bet tā paša panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais “profesionālās darbības [uzņēmuma], kurā darbinieks tika nolīgts, atrašanās vietas” kritērijs ir jāpiemēro tad, ja tiesa, kurā tiek izskatīta lieta, nevar noteikt valsti, kurā parasti tiek veikts darbs ( 25 ).

47.

Šī pieeja ir līdzīga tai, kas, manuprāt, tika izvēlēta iepriekš minētajā spriedumā lietā Voogsgeerd, kurā Tiesa norādīja, ka kritērijs par vietu, kurā darbinieks parasti veic savu darbu, ir jāņem vērā prioritāri ( 26 ).

48.

Turklāt jānorāda, ka lietas, kurās pasludināti minētie spriedumi, īpaši attiecās uz gadījumiem, kad puses bija izvēlējušās piemērot noteiktas valsts tiesību aktus (Luksemburgas tiesības), taču izrādījās, ka saskaņā ar Romas konvencijas 6. panta 2. punktu objektīvi piemērojamie tiesību akti ietver imperatīvas normas, kas darbinieku aizsargā vairāk nekā sākotnēji izvēlēto tiesību aktu normas. Pirmajā lietā tika apgalvots, ka darbinieku pārstāvju, tostarp H. Koelzsch, atlaišanai piemērojamās tiesību normas bija aizsargājošas Vācijā. Otrajā lietā, kurā J. Voogsgeerd bija cēlis prasību par zaudējumu atlīdzināšanu saistībā ar iespējami ļaunprātīgu jūrniecības darba līguma izbeigšanu starp viņu un viņa bijušo darba devēju, šī prasība saskaņā ar Luksemburgas tiesībām bija pakļauta trīs mēnešu ilgam prasības celšanas termiņam, kas būtu izslēgts un pat pilnībā pretējs Beļģijā piemērojamiem tiesību aktiem.

49.

Manuprāt, lai arī no judikatūras iepriekš minētajos spriedumos lietās Koelzsch un Voogsgeerd skaidri izriet, ka Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā definētajam piesaistes kritērijam, proti, darba līguma parastās izpildes vietas kritērijam, būtu, cik vien iespējams, jādod priekšroka salīdzinājumā ar 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto darbā pieņemšanas vietas kritēriju ( 27 ), no tā tomēr neizriet, ka atsauce uz šī 6. panta 2. punkta beigu daļā ietverto klauzulu arī ir jāizstumj tādējādi, ka tiesa to varētu izmantot tikai ārkārtējos apstākļos.

50.

Uzskatu, ka Tiesas atzītā hierarhija attiecībā uz kritērijiem, kas jāņem vērā, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus, attiecas vienīgi uz Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētajiem piesaistes kritērijiem, proti, darba izpildes vietas kritēriju un darbā pieņemšanas vietas kritēriju, nevis iespēju tiesai piemērot tās valsts tiesību aktus, ar kuru līgums ir visciešāk saistīts saskaņā ar minētā 6. panta 2. punkta otro daļu.

51.

Tāpēc, lai gan tiesai, nolūkā nodrošināt zināmu paredzamības līmeni ir jānosaka līgumam piemērojamie tiesību akti, atsaucoties uz Romas konvencijas 6. panta 2. punkta pirmajā daļā definētajiem piesaistes kritērijiem, un it īpaši uz šā 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto darba izpildes vietas kritēriju, uzskatu, ka tiesa vienmēr varēs saskaņā ar nepārprotamu šā paša punkta otrās daļas formulējumu uzskatīt, ka tiesību akts ir jāizslēdz, ja pastāv ciešāka saikne ar citu valsti. Minētā tiesību norma, manuprāt, uzskatāma par kolīziju normu, kas var aizstāt gan darba parastās izpildes vietas, gan darbā pieņemšanas vietas tiesību aktus ( 28 ). Turklāt es vēlos uzsvērt, ka Tiesa savā iepriekšminētā sprieduma lietā Voogsgeerd 51. punktā atgādināja, ka iesniedzējtiesa var ņemt vērā arī citus darba tiesisko attiecību apstākļus, ja izrādās, ka tie apstākļi, kas attiecas uz šajā pantā noteiktajiem diviem piesaistes kritērijiem un attiecīgi ir saistīti ar darba izpildes vietu un vietu, kurā atrodas sabiedrības uzņēmums, kas nodarbina darbinieku, rosina uzskatīt, ka līgumam ir daudz ciešāka saikne ar citu valsti, nevis ar valsti, uz ko norāda šie kritēriji.

52.

Otrkārt, šī interpretācija, manuprāt, atbilst Tiesas izvēlētajam risinājumam lietā, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā ICF, proti, lietā par Romas konvencijas 4. panta 5. punktā paredzēto vispārēji piemērojamo izņēmuma klauzulu – kas bija formulēta līdzīgi kā klauzula pamatlietā –, bet kurai tālāk minētu iemeslu dēļ, un neskatoties uz īpašajiem noteikumiem par individuālajiem darba līgumiem piemērojamo tiesību aktu noteikšanu, ir zināma nozīme.

53.

Atgādinu, ka piektais no jautājumiem, ko Hoge Raad der Nederlanden uzdeva šajā lietā, īpaši bija vērsts, lai precizētu vietu, kas jāpiešķir Romas konvencijas 4. panta 2.–4. punktā noteiktajiem piesaistes kritērijiem, un attiecīgi iespēju izslēgt minētos pieņēmumus saskaņā ar minētās tiesību normas 5. punkta otro teikumu – “ja apstākļi kopumā liecina, ka darba līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti” ( 29 ).

54.

Tādējādi iesniedzējtiesa jautāja Tiesai, vai Romas konvencijas 4. panta 5. punkta otrajā teikumā paredzētais izņēmums ir jāinterpretē tādējādi, ka no 4. panta 2.–4. punkta izrietošie pieņēmumi nav piemērojami tikai tad, ja no apstākļu kopuma izriet, ka tajos paredzētajiem kritērijiem nav patiesas piesaistīšanas vērtības, vai arī tiesa tos tāpat var noraidīt tad, ja no šiem apstākļiem izriet, ka pastāv ciešāka piesaiste citai valstij. Šajā ziņā un tāpat kā pamatlietas apstākļos pastāvēja divas iespējas. Pirmā iespēja, kas ierobežo Romas konvencijas 4. panta 5. punkta piemērošanu, attiecinot to uz izņēmuma apstākļiem, ļauj izslēgt vispārējos pieņēmumus tikai tad, ja tiem nav patiesas piesaistīšanas vērtības ar minēto līgumu. Otrā iespēja, kas tiesai sniedz daudz lielāku rīcības brīvību, ļauj tai izslēgt 4. panta 2.–4. punktā minēto pieņēmumu kopumu, vienkārši konstatējot, ka minētais līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti ( 30 ).

55.

Atsaucoties uz Giuliano Lagarde ziņojumu un uzskatot, ka galu galā ir jāsaskaņo tiesību paredzamības prasības un tātad tiesiskā noteiktība līgumattiecībās ar vajadzību paredzēt zināmu elastību tiesību aktu noteikšanā, Tiesa sava izvērtējuma nobeigumā secināja, ka Romas konvencijas 4. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja apstākļi kopumā skaidri liecina, ka darba līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti, nevis valsti, kas ir noteikta, pamatojoties uz 2.–4. punktā minētajiem kritērijiem, tiesai ir jāizslēdz šie kritēriji un jāpiemēro tās valsts tiesību akti, ar kuru minētais līgums ir visciešāk saistīts. Tiesa uzskata, ka tiesa šādas pilnvaras saglabā, neraugoties uz tās pienākumu piemērojamās tiesības vienmēr noteikt, pamatojoties uz Romas konvencijas 4. panta 2.–4. punktā paredzētajiem pieņēmumiem, kuri atbilst vispārējai tiesību paredzamības un tātad tiesiskās noteiktības prasībai līgumattiecībās ( 31 ).

56.

Ja vēlme aizsargāt darba ņēmējus mudināja Romas konvencijas autorus attiecībā uz individuāliem darba līgumiem paredzēt tiesību normu kolīzijas noteikumus, ar ko atkāpjas no šīs konvencijas 3. un 4. pantā paredzētajiem vispārējiem noteikumiem, šī vēlme pirmām kārtām izpaužas, kā es to minēju iepriekš, nevis ar 6. panta 2. punktā minētajām labvēlīgām piesaistēm, bet gan piemērojot tos tiesību aktus, ar kuriem darba līgums ir visciešāk saistīts. Līdzīgi tam, kas ticis minēts attiecībā uz Romas konvencijas 4. pantu, tās 6. panta noteikumi arī balstīti uz tuvuma ideju.

57.

Pirmais jautājums ir par to, ar kādiem nosacījumiem tiesa varēs izslēgt tiesību aktus, kas noteikti atkarībā no darba līguma izpildes vietas kritērija. Minētais jautājums izriet no tā, ko Tiesa, lai arī izvēloties niansētāku pieeju, norādīja iepriekš minētajā spriedumā lietā ICF, – ka apstākļiem kopumā vajadzētu “skaidri” liecināt, ka attiecīgais līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti, nevis to, kas noteikta, pamatojoties uz Romas konvencijas 4. panta 2.–4. punktā paredzētajiem kritērijiem ( 32 ). Vai šis nosacījums ir jāpārņem attiecībā uz Romas konvencijas 6. pantā ietverto klauzulu? Es tā neuzskatu divu iemeslu dēļ.

58.

Pirmkārt, jāteic, ka, ja vispārējās izņēmuma klauzulas, kas tagad ietverta Romas I regulas 4. panta 3. punktā, formulējumā ir tieši pārņemts apstākļa vārds “acīmredzami” ( 33 ), tas tā nav attiecībā uz normu, kas īpaši attiecas uz darba līgumiem un ietverta tās pašas regulas 8. panta 4. punktā ( 34 ). Šī vēlme noteikt robežas Romas konvencijas 4. pantā paredzētās vispārējās izņēmuma klauzulas izmantošanai man šķiet vēl jo pamatotāka, jo, kā tas izriet no darba materiāliem, savulaik ir pat tikusi izskatīta iespēja to svītrot ( 35 ). Lai arī, protams, Romas I regula nav piemērojama ratione temporis pamatlietā, es tomēr uzskatu, turpinot Tiesas apsvērumus iepriekš minētajā spriedumā lietā Koelzsch ( 36 ), ka šī regula ir elements, kas stiprina interpretāciju, kura būtu secināma no Romas konvencijas.

59.

Otrkārt, nosacījums, saskaņā ar kuru visciešākās saiknes pastāvēšanai ir “skaidri” jāizriet no apstākļiem, manuprāt, ir izskaidrojams ar to, ka atšķirībā no Romas konvencijas 6. panta noteikumiem, kas vienlaikus iespaidojas no tuvuma idejas un darba ņēmēja aizsardzības, 4. pants paredz pilnībā neitrālu kolīziju normu, kuras mērķis galvenokārt un primāri attiecībā uz visiem pārējiem apsvērumiem ir paredzamība un tiesiskā noteiktība ( 37 ).

60.

Manuprāt, no iepriekš minētā izriet, ka, pat pieņemot, ka darba līguma izpilde ilgstoši un nepārtraukti notikusi vienā un tajā pašā valstī, kas principā nozīmē, ka būtu jāpiemēro šīs valsts tiesību akts, konvencijas 6. panta 2. punkta otrās daļas normas tomēr nezaudē savu jēgu. Patiešām, ja līgums ir nepārprotami lokalizēts valstī, kas nav parastā darba izpildes valsts, ir iespējams izmantot šo tiesību normu.

61.

Mērķis nepavisam nav izstumt nozīmīgu piesaistes kritēriju, par kādu parasti uzskatāma ( 38 ) parastā darba izpildes vieta, bet gan atstāt valsts tiesai iespēju to eventuāli izslēgt gadījumā, ja lietas apstākļos izrādās, ka darba attiecību smaguma centrs neatrodas valstī, kurā tiek veikts darbs. Romas konvencijas 6. panta 2. punkta otrā daļa jāuztver kā aizsardzības mehānisms. Tas nedrīkstētu aizsegt šajā pantā paredzētās piesaistes, it īpaši stipro piesaisti, ko veido darba izpildes vietas tiesību akti, vienlaikus iznīcinot visu galu galā pieņemto risinājumu paredzamību.

62.

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa, šķiet, ir vadījusies pēc pieņēmuma, saskaņā ar kuru, ja neņem vērā darba, ko M. J. Boedeker, izpildot ar Schlecker noslēgto līgumu, nepārtraukti veikusi ilgāk par 11 gadiem, izpildes vietu, visi citi apstākļi liecinātu par labu tam, ka pastāv ciešāka saikne ar Vāciju. Minētā tiesa it īpaši uzsver, ka darba devējs ir Vācijā reģistrēta juridiska persona; ka darba ņēmējs nodarbinātības laikā dzīvoja Vācijā; ka darba devējs samaksāja par ceļa izdevumiem starp darba ņēmēja dzīvesvietu un darba vietu; ka pirms euro ieviešanas alga tika maksāta Vācijas markās; ka pensiju plānu, kuram darba ņēmējs bija piesaistīts, pārvaldīja Vācijas organizācija; ka sociālās iemaksas tika maksātas Vācijā un darba līgumā, kas bija sagatavots vācu valodā, bija atsauces uz saistošām Vācijas tiesību normām.

63.

Tādējādi, kā tas skaidri izriet no pirmā jautājuma formulējuma, iesniedzējtiesa nevēlējās saņemt precizējumus par elementiem, kas vajadzības gadījumā ļautu izslēgt Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto pieņēmumu.

64.

Turklāt es labi apzinos, ka vienīgi valsts tiesas ziņā ir izvērtēt visus elementus saistībā ar darba līgumu un izlemt, kuru tā uzskata par vissvarīgāko.

65.

Tomēr, lai iesniedzējtiesai sniegtu noderīgu atbildi, šķiet lietderīgi minēt vairākas norādes attiecībā uz parametriem, kurus valsts tiesa varētu ņemt vērā, lai noteiktu valsti, ar kuru līgums ir visciešāk saistīts.

66.

Šajā ziņā es uzskatu, ka tiesa, kurai jālemj par konkrētu gadījumu, nevarētu automātiski secināt, ka saskaņā ar Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktu noteiktais līguma izpildes valsts tiesību akts būtu jāizslēdz vienīgi tāpēc, ka vairāki citi atbilstoši apstākļi, kas tai tikuši darīti zināmi, norāda uz citu valsti, bet tai ir jāņem vērā katra minētā apstākļa svarīgums, nosakot darba attiecību smaguma centru.

67.

Patiešām, no tiesas izvērtēšanai iesniegto objektīvo elementu kopuma dažiem būtu jāpiešķir mazāka nozīme nekā citiem, lai konstatētu visciešāko saikņu esamību.

68.

Nepretendējot uz izsmeļošu analīzi, uzskatu, ka būtisks piesaistes elements pirmām kārtām ir valsts, kurā darbinieks no saviem ienākumiem par profesionālo darbību maksā nodokļus un nodevas, kā arī valsts, kurā tas ir piesaistīts sociālā nodrošinājuma sistēmai un dažādām pensijas, slimības apdrošināšanas un invaliditātes sistēmām. Kā to ir minējusi Nīderlandes valdība, neatkarīgi no īpašiem noteikumiem, kas piemērojami noteiktām darba ņēmēju kategorijām, sociālā nodrošinājuma sistēmas jomā dominējošais princips, izņemot īpašo darba ņēmēja norīkošanas gadījumu, ir lex loci laboris princips ( 39 ), kas nozīmē, ka algots darba ņēmējs ir pakļauts tās valsts sociālā nodrošinājuma sistēmai, kurā tas parasti veic darbu. Atsakoties no šā noteikuma, kā to atļauj atbilstošais tiesiskais pamatregulējums ( 40 ), manuprāt, attiecīgās puses ir vienojušās pārvietot savu attiecību smaguma centru uz citu valsti. Tomēr, lai nodrošinātu atbilstošāku aizsardzību tai pusei, kura no sociāli ekonomiskā viedokļa tiek uzskatīta par vājāko, būtu jāpārbauda, vai piesaiste sociālā nodrošinājuma sistēmai notikusi pēc pušu abpusējas vienošanās, vai arī darbiniekam tā tikusi uzspiesta.

69.

Tāpat es sliecos uzskatīt, ka zināma nozīme būtu jāpiešķir parametriem, kas ņemti vērā, nosakot darba algu un nosacījumus. Precīzāk, tiesa varēs pārbaudīt, saskaņā ar kuru konvenciju vai valsts noteikto līmeni ir tikusi noteikta darba alga un citi darba nosacījumi. Manuprāt, šo pārbaudi varēs veikt, atsaucoties uz norādēm, kas ietvertas darba līgumā un tam iespējami pievienotos dokumentos, vai dokumentos, uz kuriem tas tieši atsaucas.

70.

Savukārt, par mazāk nozīmīgiem parametriem uzskatāmi apstākļi, ka līgumslēdzējas puses noslēgušas līgumu kādā noteiktā valstī, ka tām ir noteiktas valsts pilsonība vai arī tās ir izvēlējušās dzīvot vienā vai citā valstī. Tāpat arī izšķirošu nozīmi nevajadzētu piešķirt tam, kādā valodā ir ticis sagatavots darba līgums, vai tam, ka tajā ir norādīta kāda konkrēta valūta, lai arī tie var būt atbilstoši faktori.

71.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ierosinu atbildēt uz pirmo jautājumu, ka Romas konvencijas 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, pat gadījumā, ja darba ņēmējs darba līgumā paredzētu darbu ne vien parasti, bet arī ilgstoši un nepārtraukti ir veicis vienā un tajā pašā valstī, valsts tiesa, piemērojot minētā punkta otro daļu, var izslēgt šajā valstī piemērojamos tiesību aktus, ja visi apstākļi liecina, ka minētais darba līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti.

72.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai, lai uz pirmo jautājumu atbildētu apstiprinoši, ir nepieciešams, ka darba līguma puses, noslēdzot darba līgumu, vai vismaz tā izpildes sākumā, bija iecerējušas, vai vismaz abām ir bijis skaidrs, ka darbs ilgstoši un nepārtraukti tiks veikts vienā un tajā pašā valstī.

73.

Tā kā uz pirmo jautājumu tika sniegta noliedzoša atbilde, varētu uzskatīt, ka atbilde uz otro jautājumu vairs nav vajadzīga. Patiešām, ir acīmredzami, ka šī otrā jautājuma mērķis bija noskaidrot, vai, lai pamatlietā uzreiz izslēgtu Romas konvencijas 6. panta nobeiguma daļā paredzēto izņēmuma klauzulu gadījumā, ja līguma izpildes vieta nav apšaubāma, bija nepieciešams, lai puses pamatlietā būtu zinājušas par darba līguma izpildes vietu un tā ilglaicīgumu.

74.

Tomēr, tā kā šis jautājums iespējami un plašākā nozīmē attiecas uz to, vai, nosakot darba līgumam saskaņā ar Romas konvenciju piemērojamos tiesību aktus, ir nozīme tam, ka, noslēdzot darba līgumu vai vismaz uzsākot tā izpildi, ir ņemts vērā pušu nodoms vai apzināšanās, manuprāt, minētais jautājums var būt zināmā mērā noderīgs.

75.

Šajā ziņā es vēlētos īsi minēt vairākus šādus elementus.

76.

Man šķiet visai acīmredzami, ka šo pušu apzināšanos vai nodomu praktiski nav iespējams ņemt vērā, lai noskaidrotu, vai puses tādā vai citā veidā ir izvēlējušās piemērot noteiktu tiesību aktu. Romas konvencijas 3. pantā, uz ko tieši atsaucas tās 6. panta 1. punkts, ir paredzēts, ka “izvēli vai nu skaidri izdara, vai arī to nepārprotami izsaka līguma noteikumi vai lietas apstākļi”. Vienkāršs pušu nodoms vai kopēja griba acīmredzami neatbilst šiem apstākļiem, jo to labākajā gadījumā var uzskatīt par netiešas izvēles izpausmi, kas neatbilst attiecīgo tiesību normu prasībām.

77.

Turpretim es sliecos secināt, ka konkrētas norādes, kas pusēm ir darītas zināmas attiecībā uz līguma izpildes vietu, var būt zināmā mērā noderīgas. Tādējādi pušu nodoms vai apzināšanās līguma noslēgšanas vai eventuāli tā izpildes uzsākšanas brīdī, ņemot vērā, ka tā ir pamatota ar konkrētiem un objektīviem elementiem, var būt piemērots rādītājs, lai noteiktu valsti, ar kuru darba līgums ir visciešāk saistīts.

78.

Tādēļ tiesa, analizējot visus apstākļus, kas tai ļaus noteikt, ar kuru valsti līgums ir visciešāk saistīts, varēs ņemt vērā tos elementus attiecībā uz tā izpildi, kas pusēm faktiski bija darīti zināmi.

79.

Tādējādi ierosinu atbildēt uz otro jautājumu, ka, lai piemērotu tās valsts tiesību aktus, kurā darbs parasti tiek veikts, var ņemt vērā konkrētus pierādījumus, kas liecina, ka darba devējs un darba ņēmējs, noslēdzot darba līgumu, vai vismaz darbiniekam uzsākot darbu, bija iecerējuši vai vismaz abiem ir bijis skaidrs, ka darbs ilgstoši un nepārtraukti tiks veikts vienā un tajā pašā valstī.

80.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu uz Hoge Raad der Nederlanden uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: