1

Banco Privado Português, SA (turpmāk tekstā – “BPP”) ir Lisabonā (Portugāle) reģistrēta finanšu iestāde, kura sniedz aktīvu pārvaldības pakalpojumus, konsultācijas uzņēmumiem un kapitāla ieguldījuma pakalpojumus Portugālē un Spānijā, kā arī nelielā mērā Brazīlijā un Dienvidāfrikā. BPP klienti ir privāti noguldītāji un iestāžu noguldītāji, tostarp piecas kopieguldījumu lauksaimniecības kredītbankas, viena krājbanka, vairāki pensiju fondi un apdrošināšanas uzņēmumi. BPP akcijas netiek kotētas fondu biržā. 2008. gada 30. jūnijāBPP bilancē kopējie aktīvi bija EUR 2,9 miljardu apmērā, kas ir mazāk kā 1 % no Portugāles banku sektora kopējiem aktīviem. BPP kapitāldaļas pilnībā pieder Privado Holding SGPS (sociedade gestora de participações sociais), SA (turpmāk tekstā – “pārvaldītājsabiedrība”).

2

Kopš 2008. gada septembra pasaules ekonomikas stāvokļa pasliktināšanās dēļ BPP ir radušās grūtības ar likviditāti. BPP2008. gada 24. novembrī oficiāli informēja Portugāles centrālo banku (turpmāk tekstā – “Portugāles Banka”), ka pastāv risks, ka tā nespēs izpildīt savas maksājumu saistības. Portugāles Banka nolēma no 2008. gada 1. decembra“uz trijiem mēnešiem atbrīvot BPP no pienākuma laicīgi izpildīt agrāk uzņemtās līgumsaistības, it īpaši aktīvu pārvaldības jomā, ciktāl tas varētu būt nepieciešams [tās] restrukturizācijai un sanācijai”.

3

Ar 2008. gada 1. decembra rīkojumu 31268‑A/2008, kas publicēts 2008. gada 4. decembraDiário da República, otrā sērija, Nr. 235, Portugāles iestādes nolēma piešķirt BPP valsts garantiju saskaņā ar 1997. gada 16. septembra likumu Nr. 112/97, proti, ārpus Portugāles garantiju shēmas, kas paredzēta 2008. gada 20. oktobra Likumā Nr. 60‑A/2008, ko Eiropas Kopienu Komisija apstiprinājusi ar 2008. gada 29. oktobra Lēmumu C(2008) 6527 par Portugāles piešķirto valsts atbalstu NN 60/08 - Garantiju shēma kredītiestādēm Portugālē (OV 2009, C 9, 2. lpp.). Šī valsts garantija tika piešķirta 2008. gada 5. decembrī, un tās mērķis bija garantēt EUR 450 miljonu aizdevumu, ko BPP plānoja piešķirt sešas Portugāles bankas, proti, Banco Comercial Português, SA, Caixa Geral de Depósitos, SA, Banco Espírito Santo, SA, Banco BPI, SA, Banco Santander Totta, SA un Caixa Central – Caixa Central de Crédito Agricola Mútuo, CRL (turpmāk tekstā – “kreditorbankas”). Saskaņā ar attiecīgajiem aizdevuma līgumu un valsts garantijas noteikumiem aizņēmuma summa bija paredzēta vienīgi to BPP saistību segšanai, kas BPP bilancē bija reģistrētas 2008. gada 24. novembrī, un tā bija jāizmanto tikai noguldījumu atmaksāšanai noguldītājiem un citiem kreditoriem, bet ne citu pārvaldītājsabiedrības meitasuzņēmumu parādu segšanai. Aizdevuma termiņš bija seši mēneši, bet tas bija pagarināms, ilgākais, līdz divdesmit četriem mēnešiem. Fiksētā procentu likme bija Euribor plus 100 bāzes punkti. Ņemot vērā BPP sniegto nodrošinājumu, atlīdzība par valsts garantiju tika noteikta 20 bāzes punktu apmērā.

4

Saskaņā ar ķīlas līgumu, kas 2008. gada 5. decembrī noslēgts starp BPP, Portugāles valsti un Portugāles Banku, BPP kā nodrošinājumu Portugāles valsts labā reģistrēja prioritārās ķīlas tiesības uz vairākiem aktīviem, ieskaitot vērtspapīrus un kustamo īpašumu, kā arī pirmās kārtas hipotēku uz pārvaldītājsabiedrības meitasuzņēmumu nekustamo īpašumu. Šajā stadijā šī nodrošinājuma vērtība tika lēsta EUR 672 miljonu apmērā, lai gan 2010. gada 7. maijā Portugāles Banka to novērtēja EUR 582 miljonu apmērā.

5

2008. gada 5. decembrī Portugāles iestādes informēja Komisiju par valsts garantijas piešķiršanu BPP.

6

Ar 2009. gada 13. marta Lēmumu C(2009) 1892, galīgā redakcija, par valsts atbalstu NN 71/08 - Portugāle, Auxílio estatal ao Banco Privado Português - BPP (OV C 174, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2009. gada 13. marta lēmums”), Komisija ārkārtas pasākuma ietvaros nolēma necelt iebildumus par valsts garantijas piešķiršanu BPP, pamatojoties uz to, ka tas ir saderīgs ar iekšējo tirgu atbilstoši EKL 87. panta 3. punkta b) apakšpunktam.

7

Ar rīkojumu 13364‑A/2009, kas publicēts 2009. gada 5. jūnijaDiário da República, otrā sērija, Nr. 109, Portugāles iestādes attiecīgo valsts garantiju pagarināja par sešiem mēnešiem. Par to tās informēja Komisiju ar 2009. gada 23. jūnija elektronisko pastu, taču tas nebija šī pagarinājuma oficiāls paziņojums saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu.

8

2008. gada 23. decembrī un 2009. gada 12. janvārī, 19. februārī, 24. aprīlī un 10. jūlijā BPP attiecīgi iesniedza Portugāles Bankai atveseļošanas plānus, taču Portugāles iestādes nevienu no tiem nepaziņoja Komisijai.

[..]

10

Ar Komisijai adresēto 2009. gada 23. jūnija vēstuli Portugāles iestādes apstiprināja, ka valsts garantijas pagarinājums par sešiem mēnešiem ir paredzēts, lai BPP ļautu pabeigt pārstrukturēšanas un sanācijas plānu, kā arī īsā laikā konkretizēt klientu interešu nodrošināšanas risinājumu, it īpaši attiecībā uz klientiem, kas veikuši ieguldījumus ar garantēto peļņu.

11

2009. gada 15. jūlijā Komisija aicināja Portugāles iestādes nekavējoties iesniegt BPP pārstrukturēšanas plānu kaut vai pagaidu formā, atgādinot tām, ka attiecīgais atbalsts kopš 2009. gada 6. jūnija tiek uzskatīts par nelikumīgu. Nesaņēmusi atbildi no Portugāles iestādēm, Komisija 2009. gada 6. oktobrī nosūtīja tām atgādinājuma vēstuli saskaņā ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 5. panta 2. punktu.

12

Ar 2009. gada 10. novembra lēmumu un tā paša datuma vēstuli, kas adresēta Portugāles Republikai, Komisija saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu uzsāka formālu izmeklēšanas procedūru par valsts garantijas piešķiršanu BPP un aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus (OV C 56, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras uzsākšanu”). Lēmumā par procedūras uzsākšanu Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 10. panta 3. punktu noteica Portugāles Republikai pienākumu iesniegt BPP pārstrukturēšanas plānu 30 dienu laikā no minētās vēstules saņemšanas, t.i., līdz 2009. gada 22. decembrim.

[..]

14

2009. gada 3. decembrī Portugāles iestādes informēja Komisiju par valsts garantijas pagarināšanu par sešiem mēnešiem, proti, līdz 2010. gada 5. jūnijam, pamatojot, ka “tūlītēja BPP darbības pārtraukšana apdraudētu tobrīd apsvērto risinājumu” un ka “kreditorbankas [esot] piekritušas pagarināt [aizdevuma] ilgumu par sešiem mēnešiem – nemainot spēkā esošos nosacījumus un bez papildu finansējuma – ar noteikumu, ka tiks pagarināta arī attiecīgā valsts garantija”. Šis valsts garantijas pagarinājums tika noteikts ar rīkojumu 26556‑B/2009, kas 2009. gada 7. decembrī publicēts Diário da República, otrā sērija, Nr. 236, taču Portugāles iestādes oficiāli to nepaziņoja Komisijai saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu.

15

Dokumentā, kas Komisijai nosūtīts 2010. gada 25. februārī, Portugāles iestādes ir izklāstījušas apstākļus, kas, pēc to domām, varētu būt to problēmu atrisinājuma pamatā, kuras BPP radījusi lielai daļai savu klientu, proti, tiem, kas ieguldījuši “absolūtās atdeves” produktos, kuru dēļ līdztekus citiem pasākumiem 2010. gada 30. martā tika izveidots Fundo Especial de Investimento (FEI) (īpašo ieguldījumu fonds).

16

Tajā pašā dokumentā papildus pasākumiem, kas paredzēti, lai rastu risinājumu BPP klientiem, Portugāles iestādes ir uzsvērušas valsts garantijas piešķiršanas un pagarinājuma nepieciešamību, jo BPP finansējuma darījums esot īstermiņa instruments, kas vajadzīgs, lai saglabātu tās darbību un lai rastu iespēju vēlāk īstenot dzīvotspējas priekšizpēti, kā arī stabilizēt valsts finanšu sistēmu. Turklāt Portugāles iestādes šajā dokumentā ir uzsvērušas, ka valsts garantijas vienīgais mērķis esot dot BPP iespēju iesniegt pārstrukturēšanas plānu un galu galā īstenot risinājumu, saskaņā ar kuru tiktu nodrošināta tās ieguldītāju aizsardzība. Visbeidzot, šajā dokumentā Portugāles iestādes ir raksturojušas 2009. gada 12. janvāra, “27. aprīļa” un 10. jūnija BPP pārstrukturēšanas un sanācijas plānu saturu, kā arī to, ka Portugāles Banka un Portugāles valdība šos plānus ir noraidījušas.

17

Ar 2010. gada 15. aprīļa lēmumu, kas stājies spēkā 2010. gada 16. aprīlī plkst. 12, Portugāles Banka, ņemot vērā neiespējamību BPP pārstrukturēt vai rekapitalizēt, ir atsaukusi tās licenci bankas darbības veikšanai.

18

Kreditorbankas 2010. gada 21. aprīlī pieprasīja izpildīt valsts garantiju, un 2010. gada 7. maijā Portugāles valsts tām atmaksāja pilnu aizdevuma summu, ko sedza garantija.

19

2010. gada 22. aprīlī Portugāles Banka, pamatojoties uz 2006. gada 25. oktobra Dekrētlikuma Nr. 199/2006 8. panta 2. punktu, Lisabonas komerctiesā ierosināja BPP likvidācijas procesu (lieta 519/10.5TYLSB) un iesniedza priekšlikumu par likvidācijas komisijas iecelšanu. Ar 2010. gada 23. aprīļa rīkojumu Lisabonas komerctiesa nolēma īstenot likvidāciju, ieceļot likvidācijas komisiju un nosakot 30 dienu termiņu prasījumu iesniegšanai.

20

2010. gada 20. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu 2011/346/ES par valsts atbalstu C 33/09 (ex NN 57/09, ex CP 191/09), ko valsts garantijas veidā attiecībā uz BPP īstenojusi Portugāle (OV 2011, L 159, 95. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), atzīstot šo atbalstu par nesaderīgu ar iekšējo tirgu (1. pants) un uzdodot Portugāles Republikai tūlītēju un faktisku tā atgūšanu (2. un 3. pants).

[..]

22

2011. gada 23. februāra vēstulē, atbildot uz Portugāles iestāžu pieteikumu, likvidācijas komisija atzina Portugāles valsts prasījuma tiesības aizdevuma summas apmērā subrogācijas ceļā.

23

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 9. septembrī, BPP un Massa insolvente do Banco Privado Português, SA (turpmāk kopā sauktas – “prasītāja”) cēla šo prasību.

24

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

[..]

29

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

[..]

32

Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas ceturtajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

33

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.

34

Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Vispārējās tiesas mutvārdu jautājumiem tika uzklausītas 2014. gada 14. marta tiesas sēdē. Tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas mutvārdu jautājumu, prasītāja norādīja, ka tā piekrīt Vispārējās tiesas lēmumam pievienot lietas materiāliem iebildumu rakstu, neraugoties uz tā novēlotu iesniegšanu, par ko ir izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.

35

Savas prasības pamatošanai prasītāja izvirza septiņus pamatus.

[..]

43

Atbilstoši LESD 107. panta noteikumu uzbūvei Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir jāizskata trešais pamats par acīmredzamu kļūdu faktu novērtējumā un LESD 107. panta 1. punktā paredzētā valsts atbalsta jēdziena pārkāpumu. Pēc tam tiks izskatīts otrais pamats par LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā noteiktās izņēmuma normas pārkāpumu, kā arī ceturtais līdz septītais pamats un tikai pēc tam – pirmais pamats par pamatojuma nesniegšanu.

44

Kā norāda prasītāja, lai arī Komisijai saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu ir plaša “diskrecionārā” vara, tai tomēr ir pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus lietā atbilstošos elementus. Tāpēc tai, pamatojoties uz faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem datumā, kad tiek pieņemts tās lēmums, ir jāveic pareiza analīze par tirgus situāciju, par atbalsta saņēmēja un tā konkurentu stāvokli šajā tirgū, kā arī par tirdzniecības apstākļiem starp dalībvalstīm un “jānorāda [atbalsta] pasākuma radītā priekšrocība [šajā] tirdzniecībā”. Šajā gadījumā Komisija esot kļūdaini veikusi faktu juridisko kvalifikāciju un neesot ņēmusi vērā ne faktu, ka BPP kopš 2008. gada 24. novembra vairs neveica tās parastajam sabiedrības mērķim atbilstošu darbību, ne arī to, ka valsts garantija attiecās tikai uz noteiktiem pasīva elementiem, kuri bija izveidojušies pirms šīs garantijas piešķiršanas datuma. Tādējādi, pirmkārt, Komisija neesot ņēmusi vērā faktu, ka kopš šī datuma BPP vairs nekonkurēja ar citām kredītiestādēm, kaut arī, konstatējot, ka BPP“īstermiņā varētu ienākt vai atgriezties tirgū”, Komisija pati esot atzinusi, ka BPP bija pārstājusi darboties tirgū. Otrkārt, Komisija neesot ņēmusi vērā apstākli, ka valsts garantijas mērķis bija segt vienīgi noteiktus pasīva elementus, kas BPP bilancē ierakstīti līdz 2008. gada 24. novembrim, un ka to var izmantot tikai noguldījumu atmaksāšanai noguldītājiem un citiem kreditoriem, bet ne operāciju veikšanai tirgū, ne arī lai segtu citu pārvaldītājsabiedrības meitasuzņēmumu parādus vai nemateriālās vai citas saistības, kas izriet no citām finanšu darbībām vai pakalpojumiem, ko tieši vai netieši sniedz BPP. Tāpēc minētās garantijas piešķiršana neesot devusi BPP kā esošai vai potenciālai konkurentei nedz iespēju veikt parastu kredītiestādes darbību tirgū, nedz varēja tai radīt priekšrocību, izkropļojot konkurenci ar citām kredītiestādēm, vai ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Apstrīdētā lēmuma 72. apsvērumā šis secinājums esot apstiprināts, jo Komisija tajā ir uzskatījusi, ka BPP likvidācija esot pierādījums, ka konkurences izkropļojuma neesot bijis.

[..]

46

Runājot par prasītājas argumentu, ka “Komisijai ir plaša diskrecionārā vara” saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, ir pietiekami atgādināt, ka šajā argumentā acīmredzami nav ņemta vērā pastāvīgā judikatūra, kurā ir atzīts, ka atbalsta jēdzienam ir juridisks raksturs un tas ir jāinterpretē, pamatojoties uz objektīviem elementiem, jo, pirmkārt, Eiropas Savienības tiesai principā ir jāveic pilnīga pārbaude attiecībā uz jautājumu, vai pasākums ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā un, otrkārt, neskaitot izņēmumu, Komisijai šajā ziņā nav rīcības brīvības (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C-487/06 P British Aggregates/Komisija, Krājums, I-10515. lpp., 111.–113. punkts). Tātad šis arguments ir jānoraida.

47

Tomēr ir jāpārbauda, vai Komisijas vērtējumā par valsts atbalsta pastāvēšanu, kā izklāstīts apstrīdētā lēmuma 56.–60. apsvērumā, nav pieļautas faktu vai tiesību kļūdas, jo prasītājas argumentācija, kurā norādīts uz “kļūdainu faktu juridisko kvalifikāciju”, ir jāsaprot kā norāde gan uz priekšrocības kritēriju, gan uz kritērijiem par ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un konkurences izkropļošanu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

48

Tāpēc vispirms ir jāizvērtē, vai Komisija valsts garantiju apstrīdētajā lēmumā ir pareizi kvalificējusi kā atbalsta pasākumu, ar kuru BPP tiek piešķirta ekonomiska priekšrocība.

49

LESD 107. panta 1. punktā ir noteikts, ka, ja vien Līgumi neparedz ko citu, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

50

Līdz ar to vienīgi priekšrocības, kas tieši vai netieši tiek piešķirtas no valsts līdzekļiem vai kas rada papildu izmaksas valstij, ir jāuzskata par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. No šī noteikuma formulējuma un LESD 108. pantā paredzētajām procesuālajām normām izriet, ka priekšrocības, kas piešķirtas no citiem, nevis valsts līdzekļiem, neietilpst attiecīgo noteikumu piemērošanas jomā (Tiesas 2013. gada 19. marta spriedums apvienotajās lietās C‑399/10 P un C‑401/10 P Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c., 99. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Par atbalstu it īpaši uzskata intervences pasākumus, kuri dažādā veidā atvieglo nastu, kas parasti gulstas uz uzņēmuma budžetu, un kuriem, kaut arī tie nav subsīdijas šī jēdziena šaurā izpratnē, tomēr ir tāds pats raksturs un tādas pašas sekas, jo LESD 107. panta 1. punktā valsts intervences pasākumi ir definēti pēc to sekām (šajā ziņā skat. iepriekš 50. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c., 101. un 102. punkts un tajos minētā judikatūra).

52

Turklāt valsts intervences pasākums, kas vienlaikus uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem tas tiek piemērots, var radīt labvēlīgāku situāciju nekā citiem un var radīt pietiekami konkrētu risku nākotnē izraisīt papildu izmaksas valstij, var būt tāds, kas jāfinansē no valsts līdzekļiem. Sevišķi valsts garantijas veidā piešķirtas priekšrocības var nozīmēt papildu izmaksu rašanos valstij (šajā ziņā skat. iepriekš 50. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c., 106. un 107. punkts un tajos minētā judikatūra).

53

Šajā lietā, runājot par valsts garantijas kvalificēšanu par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, ir jāatgādina, ka 2009. gada 13. marta lēmuma 24. apsvērumā Komisija būtībā ir uzskatījusi, ka valsts garantijas dēļ BPP esot ieguvusi finansējumu, ko tā nebūtu varējusi iegūt tirgū, un ka ar šo pasākumu tai esot tikušas piešķirtas ekonomiskas priekšrocības, kas nostiprina tās pozīciju salīdzinājumā ar tās konkurentiem, rada konkurences izkropļojumu un iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. Minētā lēmuma 38. apsvērumā Komisija būtībā ir precizējusi, ka maksa 20 bāzes punktu apmērā bijusi zemāka nekā maksa, kas būtu piemērojama saskaņā ar ECB 2008. gada 20. oktobra ieteikumu, kurā fiksētā maksa par garantijām maksātspējīgām bankām uz laiku, kas nepārsniedz vienu gadu, ir noteikta 50 bāzes punktu apmērā. Tā paša lēmuma 39. apsvērumā Komisija it īpaši ir piebildusi, ka “neskatoties uz augsto nodrošinājuma līmeni, atlīdzība par valsts garantiju [bija] ievērojami mazāka par atlīdzību, kāda parasti būtu uzskatāma par adekvātu problēmās nonākušu banku gadījumā.”

[..]

55

No iepriekš minētajiem apsvērumiem skaidri izriet, ka, pirmkārt, 2009. gada 13. marta lēmumā Komisija valsts garantiju ir konsekventi un saskaņoti novērtējusi kā atbalsta pasākumu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, un, otrkārt, apstrīdētā lēmuma 59. apsvērumā tā ir atbildējusi uz Portugāles iestāžu argumentu, ko prasītāja būtībā atkārtojusi šajā tiesvedībā, proti, ka BPP savu darbību tirgū esot pārtraukusi no 2008. gada 1. decembra.

56

Runājot par priekšrocības pastāvēšanu, ir jāuzsver, ka prasītāja ne šī pamata ietvaros, ne arī citos pamatos, kas ir izvirzīti prasības pamatošanai, nav apstrīdējusi Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru, pirmkārt, bez valsts garantijas, proti, “parastos” tirgus apstākļos, kreditorbanku aizdevumu ar labvēlīgiem finansiāliem nosacījumiem BPP nebūtu spējusi saņemt un, otrkārt, atlīdzība par valsts garantiju ir bijusi ievērojami mazāka par atlīdzību, kāda parasti uzskatāma par adekvātu grūtībās nonākušu banku gadījumā (skat. apstrīdētā lēmuma 57. apsvērumu). Prasītāja arī neapstrīd, ka šī ekonomiskā priekšrocība ir tikusi finansēta no valsts līdzekļiem, un vēlāk šis kritērijs tika izpildīts, tiklīdz Portugāles valsts, izpildot valsts garantiju, aizdevumu atmaksāja kreditorbankām (skat. apstrīdētā lēmuma 56. apsvēruma beigas).

57

Prasītāja apstrīd tikai to, ka šīs priekšrocības piešķiršana bija saistīta ar BPP konkurējošo darbību tirgū attiecībā pret citām finanšu iestādēm. Tomēr, pat pieņemot, ka šis arguments varētu tikt apmierināts, tam nevar būt nekādas ietekmes uz valsts garantijas kvalificēšanu par priekšrocību.

58

Tādējādi Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pareizi secinājusi, ka BPP ir guvusi priekšrocību no valsts līdzekļiem.

59

Runājot par argumentu, ka kopš 2008. gada 24. novembraBPP tirgū vairs nedarbojās kā esoša vai potenciāla konkurente citām finanšu iestādēm, pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītāja neapstrīd, ka šajā stadijā BPP saglabāja savu statusu kā uzņēmums LESD 107. panta izpratnē, jo tā turpināja veikt saimniecisko darbību, kaut arī samazinātā apmērā (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 3. marta spriedumu lietā C-437/09 AG2R Prévoyance, Krājums, I-973. lpp., 41. un 42. punkts un tajos minētā judikatūra, un Vispārējās tiesas 2013. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑347/09 Vācija/Komisija, 25. un 26. punkts un tajos minētā judikatūra).

60

Otrkārt, attiecībā uz kritēriju par ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm ir ticis nospriests, ka, ja kādas dalībvalsts piešķirtais atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli salīdzinājumā ar citiem konkurējošiem uzņēmumiem Kopienas iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību. Šajā ziņā tas, ka kāda no tautsaimniecības nozarēm, piemēram, finanšu pakalpojumu nozare, Kopienu līmenī ir piedzīvojusi nozīmīgu liberalizācijas procesu, saasinot konkurenci, kas jau varējusi izrietēt no Līgumā paredzētās kapitāla brīvas aprites, ir apstāklis, kas raksturo faktisku vai potenciālu atbalsta ietekmi uz konkurenci un tā sekas attiecībā uz tirdzniecību starp dalībvalstīm (šajā ziņā skat. Tiesas 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C-222/04 Cassa di Risparmio di Firenze u.c., Krājums, I-289. lpp., 141., 142. un 145. punkts un tajos minētā judikatūra).

61

Treškārt, attiecībā uz konkurences izkropļošanas kritēriju ir jāatgādina, ka atbalsts, ar ko paredzēts uzņēmumu atbrīvot no izmaksām, kuras tam parasti būtu jāsedz saistībā ar ikdienas pārvaldību vai parastu darbību, principā rada konkurences apstākļu izkropļojumu (Tiesas 2009. gada 30. aprīļa spriedums lietā C-494/06 P Komisija/Itālija un Wam, Krājums, I-3639. lpp., 54. punkts; šajā ziņā skat. Tiesas 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C-156/98 Vācija/Komisija, Recueil, I-6857. lpp., 30. punkts).

62

Ceturtkārt, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai kvalificētu valsts pasākumu, Komisijai ir jākonstatē nevis atbalsta faktiska ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un faktiska konkurences izkropļošana, bet gan tikai jāpārbauda, vai atbalsts var ietekmēt tirdzniecību un var izkropļot konkurenci (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 9. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-71/09 P, C-73/09 P un C-76/09 P Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, Krājums, I-4727. lpp., 134. punkts).

63

Šajā gadījumā BPP bankas licence tika atsaukta tikai 2010. gada 16. aprīlī un likvidācija tika uzsākta 2010. gada 22. un 23. aprīlī. Tātad no 2008. gada 24. novembra līdz minētajiem datumiem tā joprojām bija tirgus dalībniece. Tādējādi valsts garantijas piešķiršanas brīdī BPP bija ne tikai saņemošais “uzņēmums” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, bet šajā laikposmā tā veica vismaz samazinātu komercdarbību, ko veidoja noteiktu finanšu produktu vai pakalpojumu piedāvāšana vai apkalpošana, tātad darbību, kuras turpināšana bija iespējama aizdevuma un valsts garantijas dēļ.

64

Šajā ziņā prasītāja nav pierādījusi, ka šāda BPP komercdarbība nav notikusi.

65

Tā, pirmkārt, 2008. gada 1. decembrī Portugāles Banka nolēma “uz trijiem mēnešiem atbrīvot BPP no pienākuma laicīgi izpildīt agrāk uzņemtās līgumsaistības, it īpaši aktīvu pārvaldības jomā, ciktāl tas varētu būt nepieciešams [tās] restrukturizācijai un sanācijai”, kas katrā ziņā nozīmē tās nepārtrauktu klātbūtni tirgū attiecīgajā laikposmā.

66

Otrkārt, gan aizdevuma līguma, gan līguma par valsts garantiju, kas atļauts ar 2008. gada 1. decembra rīkojumu 31268‑A/2008, mērķis bija segt tos BPP pasīva elementus, kas 2008. gada 24. novembrī bija reģistrēti tās bilancē, kā arī segt noguldījumu atmaksāšanu tās noguldītājiem un citiem kreditoriem, kas bija pieteikušies līdz minētajam datumam. Tā kā parādu finansēšanas problēma tika provizoriski atrisināta, šis apstāklis pats par sevi liecina par to, ka BPP zināmā mērā varēja turpināt savu komercdarbību.

67

Treškārt, netiek apstrīdēts, ka laikā no 2008. gada 23. decembra līdz 2009. gada 10. jūlijamBPP iesniedza Portugāles Bankai vairākus pārstrukturēšanas plānus, kurus tā nepieņēma, tādēļ Portugāles iestādes nevienu no tiem nepaziņoja Komisijai (skat. iepriekš 8. punktu). Šo pārstrukturēšanas plānu galvenais mērķis bija sanēt un atveseļot BPP, lai tā varētu pilnībā atsākt savu parasto komercdarbību. Šajā sakarā vēl ir lietderīgi atsaukties vispirms uz 2., 30. un 31. punktu Komisijas paziņojumā “Valsts atbalsta noteikumu piemērošana pasākumiem, kas veikti attiecībā uz finanšu iestādēm saistībā ar globālo finanšu krīzi” (OV 2008, C 270, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par finanšu iestādēm”), ar kuru ir izveidota saikne starp finanšu iestāžu pārstrukturēšanu un to dzīvotspējas atjaunošanu, tad vēl uz 4. punktu Komisijas paziņojumā par finanšu nozares dzīvotspējas atjaunošanu un tās pārstrukturēšanas pasākumu novērtējumu pašreizējās krīzes apstākļos atbilstīgi valsts atbalsta noteikumiem (OV 2009, C 195, 9. lpp.) un, visbeidzot, uz 17. punktu Komisijas paziņojumā “Kopienas pamatnostādnes par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai” (OV 2004, C 244, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnes”). Vēl šajā virzienā Komisija ir pamatoti norādījusi, ka Portugāles iestāžu 2009. gada 23. jūnija vēstule un 2010. gada 25. februārī Komisijai nosūtītais dokuments apstiprinot, ka šīs iestādes valsts garantijas piešķiršanu un pagarināšanu saistījušas ar vajadzību rast iespēju BPP izstrādāt pārstrukturēšanas plānu un līdz ar to provizoriski saglabāt tās klātbūtni tirgū.

68

Ceturtkārt, kā izriet no 15. punkta Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēs, kuru vispārējie principi ir atzīti par piemērojamiem saskaņā ar 10. punktu Paziņojumā par finanšu iestādēm, glābšanas atbalsts, kā, piemēram, valsts garantijas, pēc būtības tiek uzskatītas tikai par pagaidu un atgriezenisku atbalstu, kura ilgums nepārsniedz sešus mēnešus un kuru “galvenais mērķis” ir “ļaut grūtībās nonākušajam uzņēmumam noturēties tik ilgi, cik vajadzīgs, lai izstrādātu pārstrukturēšanas vai likvidācijas plānu”. Tāpat Paziņojuma par finanšu iestādēm 30. punktā ir noteikts, ka, “ja garantiju shēma ir jāizmanto par labu atsevišķām finanšu iestādēm, pēc šā ārkārtas glābšanas pasākuma, kura mērķis ir noturēt virs ūdens maksātnespējīgo iestādi [..], obligāti [..] ir jāveic atbilstoši pasākumi, kuru rezultātā saņēmējs tiek pārstrukturēts vai likvidēts”, kas liecina par “prasību garantijas maksājumu saņēmējiem paziņot par pārstrukturēšanas vai likvidācijas plānu”. Tādējādi šajā gadījumā atbilstoši šiem principiem valsts garantijas, kas ar 2009. gada 13. marta lēmumu atļauta uz sešiem mēnešiem, galvenais vai pat vienīgais mērķis bija uz laiku saglabāt BPP komercdarbību, līdz Portugāles iestādes iesniedz paredzēto pārstrukturēšanas plānu.

69

Nevienā no prasītājas izvirzītajiem argumentiem nav pierādīta BPP komercdarbības nepārtrauktības neesamība līdz 2010. gada 16. aprīlim, kad tika atsaukta licence bankas darbību veikšanai.

[..]

72

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasītājas arguments, ka BPP kopš 2008. gada 24. novembra vairs neveica komercdarbību un tāpēc tai LESD 107. panta 1. punkts neesot piemērojams, ir jānoraida, jo Komisija apstrīdētajā lēmumā ir konstatējusi, ka tajā stadijā BPP bija uzņēmums, kas, lai arī samazinātā apmērā, tomēr veica attiecīgo komercdarbību un saņēma ekonomisku priekšrocību.

73

No iepriekš minētā turklāt izriet, ka, ievērojot iepriekš 60.–62. punktā minēto judikatūru, prasītāja nevar apgalvot, ka attiecīgās priekšrocības piešķiršana nav varējusi ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un radīt konkurences izkropļojumus. Atļaujot BPP zināmā laikposmā un zināmā mērā turpināt savu komercdarbību, attiecīgais atbalsts, no vienas puses, nostiprināja tās ekonomisko stāvokli salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas konkurē Kopienas iekšējā tirdzniecībā, un, no otras puses, provizoriski atbrīvoja to no izmaksām, t.i., augstākām finansējuma izmaksām, lai izpildītu savas maksājumu saistības, kas tai parasti būtu jāsedz saistībā ar savu līdzekļu pārvaldību vai ikdienas komercdarbību.

74

Visbeidzot, attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka apstrīdētā lēmuma 72. apsvērumā esot pretrunīgi konstatēts, ka konkurences izkropļojuma neesot, pietiek norādīt, ka šis apsvērums attiecas tikai uz BPP situāciju nākotnē pēc bankas darbības licences atsaukšanas un BPP likvidācijas, kas ļāva Komisijai izdarīt secinājumu, kurš atbilst tās iepriekšējam vērtējumam par situāciju pirms šīs atsaukšanas, proti, ka “nākotnē nebūs [..] konkurences izkropļojuma riska, kas ir saistīts ar BPP”.

75

Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida kā kopumā nepamatots.

76

Prasītāja uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nav ņemts vērā ne tas, ka valsts garantija atbilst izņēmuma nosacījumiem, kas ir noteikti LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā, jo minētā garantija bija paredzēta, lai “novērstu nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā”, it īpaši laikposmā no 2009. gada 5. jūnija līdz 2010. gada 15. aprīlim, ne arī saderības nosacījumi, kuri ir izklāstīti Paziņojuma par finanšu iestādēm sadaļā “3. Garantijas, kas sedz finanšu iestāžu saistības”. Šajā ziņā prasītāja būtībā precizē, ka konteksts, kādā Komisija ar savu 2009. gada 13. marta lēmumu apstiprinājusi valsts garantiju, nav mainījies un turpinājās līdz 2010. gada 15. aprīlim. Tādēļ šis pasākums joprojām esot bijis pamatots un tā pagarināšana pat esot bijusi obligāta, lai kontrolētu ar BPP maksātnespēju saistīto sistēmisko risku. Tādējādi Komisija, apstrīdētajā lēmumā neņemot šo aspektu vērā un neizsakoties par apgalvotā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, esot pārkāpusi LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

[..]

82

Ar šo pamatu prasītāja būtībā pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav saglabājusi savu sākotnējo novērtējumu, kas pausts 2009. gada 13. marta lēmumā par attiecīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, un kritērijus, kas izklāstīti Paziņojumā par finanšu iestādēm, lai gan valsts garantijas, kuras noteikumi un nosacījumi neesot tikuši grozīti, pagarinājums esot bijis vajadzīgs, lai “novērstu nopietnus traucējumus Portugāles tautsaimniecībā”. Līdz ar to ir jāizvērtē, vai, šādi rīkojoties, Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā vai tiesību kļūdu saistībā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta piemērošanu.

83

Vispirms ir jāatgādina, ka, pirmkārt, LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētā atkāpe un līdz ar to jēdziens “nopietni traucējumi kādas dalībvalsts tautsaimniecībā” ir jāinterpretē šauri (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 30. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-57/00 P un C-61/00 P Freistaat Sachsen u.c./Komisija, Recueil, I-9975. lpp., 98. punkts). Otrkārt, Komisijai šī noteikuma piemērošanā ir plaša rīcības brīvība, kuras īstenošana ir saistīta ar ekonomiska un sociāla rakstura apsvērumu novērtējumu, kas jāveic Kopienu kontekstā. Savienības tiesa, pārbaudot šādas brīvības īstenošanas likumību, nevar aizvietot kompetentās iestādes sniegto novērtējumu ar savu attiecīgā jautājuma novērtējumu, bet tai ir tikai jāpārbauda, vai tajā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Tiesas 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā C-148/04 Unicredito Italiano, Krājums, I-11137. lpp., 71. punkts, un iepriekš 62. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, 176. punkts).

84

Vēl ir svarīgi norādīt, ka starp lietas dalībniekiem nav strīda, ka 2009. gada 13. marta lēmumā tika sniegts tikai provizorisks un steidzams novērtējums par attiecīgā atbalsta saderību un ka Komisijas atļauja bija skaidri ierobežota laikā un izdota ar nosacījumu, ka Portugāles iestādes ievēros savu apņemšanos sešu mēnešu laikā, proti, līdz 2009. gada 5. jūnijam, iesniegt BPP pārstrukturēšanas plānu. Turklāt šajā lēmumā ir skaidri konstatēta šo iestāžu apņemšanās ziņot Komisijai par jebkādu valsts garantijas pagarināšanu pēc sākotnējā sešu mēnešu laikposma, uz kuru attiecas pagaidu atļauja (skat. 2009. gada 13. marta lēmuma 39., 41. un 44. apsvērumu). Šajā kontekstā nav nozīmes tam, ka šie būtiskie elementi ir minēti tikai lēmuma pamatojumā, nevis tā rezolutīvajā daļā, kurā ir formulēts vienīgi lēmums necelt iebildumus, jo šis lēmums ir jālasa minētā pamatojuma gaismā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 30. aprīļa rīkojumu lietā T-387/04 EnBW Energie Baden-Württemberg/Komisija, Krājums, II-1195. lpp., 127. punkts un tajā minētā judikatūra).

85

Jāprecizē, ka 2009. gada 13. marta lēmuma 31. un 32. apsvērumā Komisija ir pamatojusies uz Paziņojumu par finanšu iestādēm, kura 10. punktā ir atsauce uz vispārējiem principiem, kas izklāstīti Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēs. Tādējādi šī paziņojuma 30. punktā būtībā ir noteikta prasība, lai gan, protams, tikai attiecībā uz garantiju sistēmas piemērošanu atsevišķos gadījumos, ka pēc ārkārtas glābšanas pasākuma, kura mērķis ir saglabāt maksātnespējīgās finanšu iestādes dzīvotspēju, tiek veikti atbilstoši saņēmēja pārstrukturēšanas vai likvidācijas pasākumi, kas nozīmē, ka ir jāpaziņo vai nu pārstrukturēšanas plāns, kura mērķis ir nodrošināt saņēmēja ilgtermiņa dzīvotspējas atjaunošanu, vai arī likvidācijas plāns. Turklāt no šī paziņojuma 10. punkta, lasot to kopā ar 15. punktu Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēs, izriet, ka ārkārtas glābšanas pasākumi, piemēram, valsts garantija, principā nedrīkst pārsniegt sešu mēnešu termiņu. Līdzīgi no minēto pamatnostādņu 25. punkta a) un c) apakšpunkta izriet, ka glābšanas atbalstam garantijas veidā “jābeidzas laikposmā, kas nepārsniedz sešus mēnešus” un “paziņojumam par to pievienota attiecīgās dalībvalsts apņemšanās ne vēlāk kā pēc sešiem mēnešiem pēc glābšanas atbalsta pasākuma atļaušanas paziņot Komisijai pārstrukturēšanas plānu vai likvidācijas plānu, vai apliecinājumu, ka [..] garantija ir atcelta”. Visbeidzot, minēto pamatnostādņu 28. un 29. punktā ir precizēts, pirmkārt, ka “Komisija jebkurā gadījumā var lemt ierosināt lietas izskatīšanu, ja tā uzskata, ka [..] garantija ir izmantota ļaunprātīgi vai ka pēc sešu mēnešu termiņa beigšanās atbalsta neatmaksāšana vairs nav attaisnojama”, un, otrkārt, ka “glābšanas atbalsta apstiprināšana obligāti nenozīmē to, ka pēc tam tiks apstiprināts atbalsts pārstrukturēšanas plānam; tādu atbalstu izvērtēs pilnīgi atsevišķi”.

86

Turklāt prasītāja nav nedz apšaubījusi Komisijas kompetenci saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu atļaujas termiņu ierobežot laikā un izvirzīt tai nosacījumu, ka tiek ievērotas dalībvalsts saistības atbilstoši Paziņojumam par finanšu iestādēm un Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm, nedz apšaubījusi, ka šajā gadījumā Portugāles iestādes patiešām ir uzņēmušās saistības, kā tas ir izklāstīts 2009. gada 13. marta lēmumā.

87

Pirmkārt, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka 2009. gada 13. marta lēmuma 31. un 32. apsvērumā Komisija ir precīzi ievērojusi attiecīgos kritērijus, kas ir noteikti Paziņojumā par finanšu iestādēm, lasot tos kontekstā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm, termiņa ierobežojumu laikā un nosacījumus, kas attiecas uz Komisijas pagaidu atļauju, kuras pamatā ir minētā paziņojuma piemērošana.

88

Otrkārt, ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir pareizi uzskatījusi, ka no 2009. gada 5. jūnija attiecīgā atbalsta, kas piešķirts ar 2009. gada 13. marta lēmumu, atbilstošie pagaidu atļaujas kritēriji nebija vai vairs nebija izpildīti, jo pretēji Portugāles iestāžu saistībām, pirmkārt, pat pēc šajā nolūkā paredzētā termiņa beigām Portugāles iestādes neiesniedza BPP pārstrukturēšanas plānu un, otrkārt, garantiju šīs iestādes pagarināja divas reizes, pārsniedzot maksimālo sešu mēnešu termiņu, kāds atļauts minētajā lēmumā un Paziņojumā par finanšu iestādēm, lasot to kopā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm, taču par šiem pagarinājumiem oficiāli nepaziņoja Komisijai.

89

Treškārt, runājot par atbalsta saderības novērtējumu, ievērojot LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, ir jāatgādina, ka Komisija 2009. gada 13. marta lēmuma 39. apsvērumā būtībā ir norādījusi, pirmkārt, ka, neraugoties uz piedāvātā nodrošinājuma augsto vērtību, atlīdzība par valsts garantiju bija ievērojami mazāka par to, kāda parasti tiktu uzskatīta par atbilstīgu grūtībās nonākušu banku gadījumā, un, otrkārt, ka tikai izņēmuma gadījumā tā varētu atzīt šādu atlīdzību par atbilstīgu, jo tā nodrošina BPP izdzīvošanu īsajā glābšanas laikā, bet tikai ar nosacījumu, ka pārstrukturēšanas plāns tiek iesniegts sešu mēnešu laikā. Šis novērtējums atbilst Paziņojuma par finanšu iestādēm 30. punktā noteiktajām prasībām, lasot tās kopā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 15. un 25. punktu, saskaņā ar kuriem glābšanas atbalstam ir jābūt tikai pagaidu un atgriezeniskam, ierobežotam laikā uz sešiem mēnešiem, pēc kura ir jāiesniedz pārstrukturēšanas vai likvidācijas plāns vai arī pierādījums, ka aizdevums ir pilnībā atmaksāts, bet valsts garantijas gadījumā – ka minētā garantija atcelta. Turklāt Komisija saskaņoti ar šiem apsvērumiem apstrīdētā lēmuma 71. apsvērumā ir atgādinājusi, ka atlīdzība par valsts garantiju bija mazāka par apmēru, kāds parasti tiek prasīts saskaņā ar Paziņojumu par finanšu iestādēm, lai atbalsts varētu tikt uzskatīts par saderīgu, un ka šāda atlīdzības apmēra atļauja 2009. gada 13. marta lēmumā tikusi dota ar nosacījumu, ka tiks iesniegts pārstrukturēšanas vai likvidācijas plāns.

90

Tāpat no iepriekš izklāstītā izriet, ka prasītājai nav pamata apgalvot, ka konteksts, kurā Komisija savā 2009. gada 13. marta lēmumā bija provizoriski devusi atļauju valsts garantijai, neesot mainījies un bijis joprojām spēkā līdz 2010. gada 15. aprīlim.

91

Visbeidzot, prasītāja nevar pārmest Komisijai, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vai pārkāpusi plašās rīcības brīvības robežas, kas tai ir saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu un kuras aprises ir noteiktas Paziņojumā par finanšu iestādēm, proti, ka tā nelikumīgi atkāpusies no noteikumiem, kurus tā ir pati sev noteikusi šajā sakarā (skat. Tiesas 2008. gada 11. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-75/05 P un C-80/05 P Vācija u.c./Kronofrance, Krājums, I-6619. lpp., 60. punkts un tajā minētā judikatūra), jo Komisija šajā gadījumā ir stingri ievērojusi iepriekš minētā paziņojuma noteikumus, lai attiecīgo atbalstu atzītu par nesaderīgu ar iekšējo tirgu.

92

Tādējādi, nepieļaujot ne acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ne kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, Komisija ir secinājusi, ka, tā kā līdz 2009. gada 5. jūnijam attiecīgs pārstrukturēšanas vai likvidācijas plāns nav ticis iesniegts, valsts garantija un tās pagarinājums pēc 2009. gada 5. jūnija ir jāuzskata par nesaderīgu ar iekšējo tirgu.

93

Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.

94

Šī pamata ietvaros prasītāja, pirmkārt, pārmet Komisijai, ka tā būtībā nav ņēmusi vērā faktu, ka valsts garantija nav sniegusi BPP nekādu ekonomisku priekšrocību, kas varētu pamatot atgūšanas rīkojumu. Šīs garantijas piešķiršana neesot nozīmējusi ne BPP zaudējumu samazināšanos, ne arī apstākļu mainīšanos tās finansiālajā situācijā. Tādējādi, atgūšanas rīkojums neesot atbilstošs tā galvenajam mērķim, proti, novērst konkurences izkropļojumus, kas radušies piešķirtās ekonomiskās priekšrocības dēļ. Tādēļ apstrīdētais lēmums esot pretrunā LESD 108. panta 2. punktam.

95

Pietiek norādīt uz apsvērumiem, kas izklāstīti iepriekš 56.–58. punktā, lai secinātu, ka ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota. Runājot par prasītājas izteikto piebildi, ka valsts garantijas piešķiršana neesot izraisījusi ne BPP zaudējumu samazināšanos, ne pārmaiņas nelīdzsvarotajā situācijā, kādā tā bija, šis arguments ir neefektīvs. Pirmkārt, tikai pateicoties minētajai garantijai, BPP varēja iegūt aizdevumu ar izdevīgiem kreditorbanku piedāvātajiem finansiālajiem nosacījumiem, un, otrkārt, atlīdzība par šo garantiju bija ievērojami zemāka nekā tā, kāda parasti tiktu uzskatīta par atbilstīgu attiecībā uz grūtībās nonākušām bankām (skat. apstrīdētā lēmuma 57. apsvērumu un iepriekš 89. punktu); šo konstatējumu prasītāja patiesībā nav apstrīdējusi.

96

Otrkārt, prasītāja primāri apgalvo, ka Komisija, uzdodot atgūt attiecīgo atbalstu tikai procesuālu iemeslu dēļ, proti, tāpēc, ka netika iesniegts pārstrukturēšanas plāns vai paziņojumi par valsts garantijas termiņa pagarinājumu, nav ievērojusi LESD 108. panta 2. punktu. Tādējādi apstrīdētajā lēmumā neesot ievēroti “materiāltiesiskā taisnīguma, samērīguma un piemērotības principi”. Pakārtoti prasītāja pārmet Komisijai, ka tā esot prettiesiski likusi atgūt atbalstu par laikposmu no 2008. gada 5. decembra līdz 2009. gada 5. jūnijam, lai gan šajā laikā BPP esot bijusi minētā atbalsta atļauja, kas piešķirta ar 2009. gada 13. marta lēmumu.

97

Runājot par šajā otrajā daļā izvirzīto galveno iebildumu, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punktā, ar kuru tiek īstenota LESD 108. panta 2. punkta pirmā daļa, ir noteikts – kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja, izņemot gadījumus, kad šāda atgūšana būtu pretrunā kādam no Savienības tiesību vispārējiem principiem. Turklāt pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka nelikumīga atbalsta atcelšana, to atgūstot, ir nelikumības konstatēšanas loģiskas sekas. Līdz ar to dalībvalstij, kas ir lēmuma par nelikumīgā atbalsta atgūšanu adresāte, ir jāveic visi atbilstošie pasākumi, lai nodrošinātu minētā lēmuma izpildi. Šajā ziņā attiecīgajai valstij ir jāīsteno efektīva pienākošos summu atgūšana (skat. Tiesas 2012. gada 29. marta spriedumu lietā C‑243/10 Komisija/Itālija, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

98

Turklāt šāda atgūšanas pienākuma mērķis ir atjaunot tirgū esošo situāciju, kāda tā bijusi pirms atbalsta piešķiršanas. Runājot precīzāk, ar iekšējo tirgu nesaderīga atbalsta atgūšanas mērķis ir novērst konkurences izkropļošanu, kas radusies, kad šī atbalsta saņēmējs salīdzinājumā ar tā konkurentiem ir guvis konkurences priekšrocības tirgū, tādējādi atjaunojot stāvokli, kāds bijis pirms minētā atbalsta izmaksas (šajā ziņā skat. Tiesas 1995. gada 4. aprīļa spriedumu lietā C-348/93 Komisija/Itālija, Recueil, I-673. lpp., 27. punkts, un 2011. gada 17. novembra spriedumu lietā C-496/09 Komisija/Itālija, Krājums, I-11483. lpp., 61. punkts). Šie principi ir minēti arī 13. un 14. punktā Komisijas paziņojumā “Ceļā uz [to] Komisijas lēmumu efektīvu izpildi, kuros dalībvalstīm tiek uzdots atgūt nelikumīgu un [ar iekšējo tirgu] nesaderīgu valsts atbalstu” (OV 2007, C 272, 4. lpp.).

99

Ņemot vērā šos principus un faktu, ka šajā gadījumā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pareizi atzinusi tāda valsts atbalsta pastāvēšanu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu un kas līdz ar to ir nelikumīgs, ir jāuzskata, ka Komisija pamatoti ir noteikusi Portugāles valstij pienākumu atgūt attiecīgo atbalstu, tajā skaitā priekšrocību, kas bija saistīta ar valsts garantijas piešķiršanu. Kā iepriekš ticis paskaidrots 56., 73. un 95. punktā, pateicoties minētajai garantijai, BPP ir saņēmusi ekonomisku priekšrocību, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot konkurenci, un tas ir pamats rīkojumam atņemt tai šo konkurences priekšrocību, lai attiecīgajā tirgū atjaunotu situāciju, kāda pastāvēja pirms minētā atbalsta piešķiršanas. Tāpēc prasītājas primārais iebildums, ka Komisija attiecīgā atbalsta atgūšanu esot pieprasījusi tikai procesuālu iemeslu dēļ, nav pamatots un ir jānoraida.

100

Runājot par pakārtoto jautājumu, vai Komisijai bija tiesības pieprasīt tās ekonomiskās priekšrocības atgūšanu, kas tika piešķirta ar valsts garantiju attiecībā uz laiku no 2008. gada 5. decembra līdz 2009. gada 5. jūnijam, (skat. apstrīdētā lēmuma 71. un 85. apsvērumu), kā minēts ar 2009. gada 13. marta lēmumu piešķirtajā pagaidu atļaujā, vispirms ir jāatsaucas uz apsvērumiem, kas izklāstīti iepriekš 88. un 89. punktā.

101

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka 15. punktā un 25. punkta a) un c) apakšpunktā Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēs, kuru vispārējie principi ir piemērojami saskaņā ar Paziņojuma par finanšu iestādēm 10. punktu, nekas nav teikts ne par atgūšanas rīkojuma mērķi, ne par tā materiāltiesisko piemērojamību vai piemērošanu laikā, ne arī par atgūšanas rīkojuma noteikumiem. Tādējādi minēto pamatnostādņu 25. punkta a) un c) apakšpunktā ir vienīgi aprakstīti nosacījumi glābšanas atbalsta atļaušanai. Šo pamatnostādņu 25. punkta a) apakšpunkta noteikumos ir noteikts, ka pēc maksimālā sešu mēnešu termiņa principā “visi aizdevumi jāatmaksā un visām garantijām jābeidzas”, bet šo pamatnostādņu 25. punkta c) apakšpunkta noteikumos ir noteikts, ka ir jāiesniedz “apliecinājums, ka aizdevums ir pilnā mērā atmaksāts un/vai ka garantija ir atcelta”. Tātad šajā 25. punktā nav definēta ne priekšrocība, kas ir saistīta ar šādu aizdevumu vai šādu garantiju, uz kuru varētu attiekties atgūšanas rīkojums, ne arī veids, kādā aprēķināms tās apmērs, kas garantiju gadījumā ir noteikts 4.2. punktā [Komisijas paziņojumā par EKL [..] 87. un 88. panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā (OV 2008, C 155, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par garantijām”)], kā arī Komisijas 2008. gada 19. janvāra paziņojumā par atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metodes pārskatīšanu (OV C 14, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par atsauces likmju aprēķināšanu”).

102

Tomēr, paredzot iespēju atļaut glābšanas atbalstu “aizdevumu garantijas vai aizdevumu veidā” tikai tad, ja tas ir “pagaidu un atgriezenisks atbalsts”, Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 15. un 25. punkta pamatā ir vispārīgs pieņēmums, ka jebkāda priekšrocība, kas provizoriski piešķirta kā jebkādas formas glābšanas atbalsts, ir jāatdod, ja tā atļaušanas nosacījumi, kas attiecas uz tā pagaidu piešķiršanu, nav vai vairs nav izpildīti. Šāda interpretācija atbilst tāda glābšanas atbalsta atgriezeniskumam un jēgai, kura mērķis ir vienīgi palīdzēt grūtībās nonākušam uzņēmumam pārvarēt īsu krīzes periodu, kura beigās vai nu uzņēmums ir spējīgs pats atveseļoties, kas nozīmē uzņēmuma pienākumu atmaksāt atbalstu, vai arī tam ir jāiesniedz pārstrukturēšanas vai likvidācijas plāns. Valsts garantijas gadījumā šis princips katrā ziņā paredz tās ekonomiskās priekšrocības restitūciju, ko minētā garantija atbalsta saņēmējam radījusi atbalsta piešķiršanas laikposmā, un tās vienkārša atcelšana ar ex nunc sekām šajā ziņā nav pietiekama, turklāt tā ir pretrunā atgūšanas jēdzienam, kas ir atgādināts iepriekš 97. un 98. punktā.

103

Tā kā šajā gadījumā Portugāles iestādes nav izpildījušas savas saistības saskaņā ar 2009. gada 13. marta lēmumu, kas ir balstīts uz precīzu un konsekventu Paziņojuma par finanšu iestādēm 30. punkta piemērošanu, lasot to kopā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 15. un 25. punktu, Komisija bija tiesīga šo laikposmu iekļaut atgūšanas rīkojumā, lai nodrošinātu piešķirtās priekšrocības pilnīgu restitūciju.

104

Tādējādi prasītāja nevar pārmest Komisijai, ka tā ir pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu, nosakot pienākumu atgūt ar valsts garantijas piešķiršanu saistīto priekšrocību attiecībā uz laiku no 2008. gada 5. decembra līdz 2009. gada 5. jūnijam.

105

Līdz ar to arī šī pamata otrās daļas pakārtotais iebildums ir jānoraida.

106

Treškārt, runājot par atgūstamās summas aprēķinu, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā, it īpaši apstrīdētā lēmuma 82. apsvērumā, neesot ievērojusi, pirmkārt, Paziņojuma par garantijām 4.2. punktu, otrkārt – atlīdzības nosacījumus, kas ir paredzēti īpašajā garantiju shēmā Portugālē reģistrētām kredītiestādēm, kura noteikta ar Portugāles 2008. gada 20. oktobra likumu 60‑A/2008, kurš īstenots ar 2008. gada 23. oktobra dekrētu 1219‑A/2008, un kas apstiprināti ar Lēmumu C(2008) 6527, un, treškārt, Portugālē izmantotās likmju starpības (“spreads”) no 2008. gada decembra līdz 2010. gada aprīlim attiecībā uz jauniem aizdevumiem, kurus piešķir valstī esošās finanšu iestādes.

107

Runājot par pirmo iebildumu, prasītāja precizē, ka Paziņojuma par garantijām 4.2. punktā minētie kritēriji atbilstot “galvenajam kritērijam” un “papildu kritērijam”. Tādējādi Komisija neesot drīkstējusi apgalvotā atbalsta summu rēķināt, pamatojoties uz “starpību starp teorētisko tirgus procentu likmi un procentu likmi, kas iegūta valsts garantijas dēļ, pēc tam atskaitot visas samaksātās prēmijas”, jo tirgū esot bijuši salīdzināmi elementi, kas neesot tikuši analizēti.

108

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Paziņojuma par garantijām 4.2. punktā ir paredzēts, ka “attiecībā uz individuālu garantiju skaidras naudas dotācijas ekvivalentu aprēķina kā starpību starp garantijas tirgus cenu un faktiski samaksāto cenu”. Šajā punktā vēl ir precizēts turpmāk norādītais:

“Ja tirgū netiek sniegtas garantijas attiecīgajam darījumu veidam, nav arī datu par garantijas tirgus cenu. Minētajā gadījumā atbalsta elementu aprēķina tāpat kā dotācijas elementu aizdevumos ar atvieglotiem nosacījumiem, proti, kā starpību starp attiecīgo tirgus procentu likmi, kādu šis uzņēmums maksātu, ja nebūtu garantijas, un procentu likmi, kādu tas iegūst, izmantojot valsts garantiju, pēc tam, kad ņemtas vērā visas samaksātās prēmijas. Ja nav tirgus procentu likmes un ja dalībvalsts vēlas izmantot atsauces likmi kā aizstājēju, Komisija uzsver, ka nosacījumi, kas minēti paziņojumā par atsauces likmēm [..], ir izmantojami, lai aprēķinātu atbalsta intensitāti attiecībā uz individuālu garantiju. Tas nozīmē, ka pienācīga vērība veltāma prēmijai, ko pieskaita bāzes likmei, lai ņemtu vērā attiecīgo riska profilu, kas saistīts ar aptverto darījumu, uzņēmumu, kam garantiju piešķir, un piedāvātajiem nodrošinājumiem”.

109

No šiem noteikumiem izriet, ka, ja Komisija secina, ka tirgus cenas par attiecīgo garantiju nav, tai ir pienākums atbalsta elementu aprēķināt “tāpat kā skaidras naudas dotācijas elementu aizdevumos ar atvieglotiem nosacījumiem” un, ņemot vērā pašierobežošanos savas rīcības brīvības īstenošanā (skat. iepriekš 91. punktā minēto judikatūru), tā no šī pienākuma vai aprēķina metodes nevar atkāpties.

110

Tomēr no apstrīdētā lēmuma 81. un 82. apsvēruma izriet, ka, neraugoties uz pareizu atsauci uz Paziņojumu par garantijām, kas publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un kas ir piemērojams šajā lietā, Komisija kļūdaini ir minējusi noteikumus no sava iepriekšējā paziņojuma par “[EKL] 87. un 88. panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā” (OV 2000, C 71, 14. lpp.), it īpaši tā 3.2. punkta pirmo ievilkumu, kurā ir noteikts, ka “aizdevuma garantijas skaidras naudas dotācijas ekvivalentu attiecīgajā gadā var [..] aprēķināt tāpat kā dotācijas ekvivalentu aizdevumos ar atvieglotiem nosacījumiem, kur procentu likmes subsīdija ir vienāda ar starpību starp tirgus procentu likmi un likmi, kas ir iegūta valsts garantijas dēļ, atskaitot visas samaksātās prēmijas”. Apstrīdētā lēmuma 82. apsvērumā Komisija būtībā ir atgādinājusi, ka noteikt valsts garantijas atlīdzības atbilstošo tirgus cenu nav bijis iespējams, tāpēc tai bijusi jānosaka saprātīga atsauces vērtība. Neatsaukdamās uz savu absolūto un beznosacījuma pienākumu, kas ir minēts iepriekš 108. punktā, Komisija ir precizējusi turpmāk norādīto:

“Kā noteikts [..] paziņojuma par garantijām 3.2. punkta pirmajā ievilkumā, aizdevuma garantijas “skaidras naudas dotācijas ekvivalentu” attiecīgajā gadā var aprēķināt tāpat kā skaidras naudas dotācijas ekvivalentu aizdevumos ar atvieglotiem nosacījumiem. Tātad atbalsta summu var aprēķināt kā starpību starp teorētisko tirgus procentu likmi un procentu likmi, kas iegūta, izmantojot valsts garantiju, atskaitot visas samaksātās prēmijas.”

111

Tomēr ir jākonstatē, ka šajā gadījumā Komisija ir izvēlējusies tādu ar attiecīgo garantiju saistītās ekonomiskās priekšrocības apmēra aprēķina metodi, kādu katrā ziņā tai būtu bijis jāizvēlas saskaņā ar Paziņojuma par garantijām 4.2. punktu, proti, skaidras naudas dotācijas ekvivalenta aprēķina metodi attiecībā uz aizdevumiem ar atvieglotiem nosacījumiem. Šajos apstākļos tas vien, ka tā kļūdaini citējusi agrākā paziņojuma noteikumus un izmantojusi vārdus “var aprēķināt”, nevis “aprēķina”, apstrīdētajā lēmumā izmantoto pieeju nepadara spēkā neesošu.

112

Līdz ar to pirmais iebildums ir jānoraida, ciktāl tajā ir apgalvota Paziņojuma par garantijām 4.2. punkta neievērošana, bet iespējamā salīdzināmu tirgus elementu pastāvēšana, lai noteiktu tirgus cenu par valsts garantiju, ir jāizvērtē otrā un trešā iebilduma ietvaros.

113

Ar otro un trešo iebildumu prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā ne atlīdzību, kas ir paredzēta īpašajā garantiju shēmā Portugālē reģistrētām kredītiestādēm, kura apstiprināta ar Komisijas Lēmumu C(2008) 6527, ne arī Portugālē izmantotās likmju starpības (“spreads”) no 2008. gada decembra līdz 2010. gada aprīlim attiecībā uz jauniem aizdevumiem, kurus piešķir valstī esošās finanšu iestādes, – starpības, kuras bija ievērojami zemākas par apstrīdētajā lēmumā noteiktajām likmēm, it īpaši ņemot vērā sniegto nodrošinājumu augsto vērtību.

114

Runājot par otro iebildumu, pietiek vien konstatēt, kā to apgalvojusi Komisija, ka šī īpašā shēma attiecās tikai uz Portugāles finanšu iestādēm, kuras atbilst attiecīgajā likumā noteiktajiem maksātspējas kritērijiem, kas iepriekš minētā Komisijas lēmuma 39. punktā ir ticis ņemts vērā. Tādēļ Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka grūtībās nonākusi un uz bankrota robežas esoša iestāde, kā, piemēram, BPP valsts garantijas piešķiršanas brīdī, nevarēja izmantot minēto īpašo shēmu un līdz ar to tajā noteiktās procentu likmes. Komisija arī pamatoti norādījusi, ka atlīdzības likmes saskaņā ar šo īpašo shēmu pēc definīcijas katrā ziņā neatbilst tirgus apstākļiem.

115

Runājot par trešo iebildumu, kas izriet no apstākļa, ka Komisijai būtu bijušas jāņem vērā Portugālē izmantotās likmju starpības (“spreads”) laikā no 2008. gada decembra līdz 2010. gada aprīlim, t.i., tirgus likmes, jānorāda, ka, ņemot vērā BPP finanšu stāvokli attiecīgā atbalsta piešķiršanas stadijā, Komisija bija tiesīga uzskatīt, ka maz iespējams ir tas, ka BPP būtu bijusi spējīga bankas aizdevumu tirgū iegūt bez Portugāles valsts iejaukšanās, un ka nebija iespējams noteikt atbilstošu tirgus cenu par valsts garantijas atlīdzību (apstrīdētā lēmuma 81. un 82. apsvērums). Minētās garantijas piešķiršanas pamatā esošie apstākļi, it īpaši, pirmkārt, BPP finanšu grūtības, kuru dēļ Portugāles Banka bija spiesta provizoriski atbrīvot BPP no maksāšanas pienākuma, otrkārt, ievērojamais līdzekļu apjoms, kas bija vajadzīgs, lai uzturētu BPP klātbūtni tirgū, proti, EUR 450 miljoni, un, treškārt, finanšu krīze valsts, Eiropas un starptautiskajā tirgū, bija tādi apstākļi, kuru dēļ Komisija, nepieļaudama kļūdu, varēja secināt, ka, neraugoties uz piedāvāto nodrošinājumu apjomu, BPP nebūtu varējusi iegūt tirgū līdzvērtīgu garantiju, lai saņemtu šāda apmēra finansiālu atbalstu. Tādēļ Komisija bija tiesīga saskaņā ar Paziņojuma par garantijām 4.2. punktu izmantot skaidras naudas dotācijas ekvivalenta aprēķina metodi attiecībā uz aizdevumiem ar atvieglotiem nosacījumiem.

116

Šādos apstākļos šis pamats ir jānoraida kā pilnībā nepamatots.

122

Ar šo pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi neļauj noteikt attiecīgā atbalsta atgūšanu, katrā ziņā vismaz attiecībā uz atgūšanu, kas noteikta par laiku no 2008. gada 5. decembra līdz 2009. gada 5. jūnijam, uz kuru attiecas ar 2009. gada 13. marta lēmumu izdotā atļauja. Prasītāja uzskata, ka BPP varēja likumīgi ticēt, pirmkārt, ka process “norisināsies atbilstoši tā likumīgajai gaitai”, kā arī, otrkārt un pakārtoti, ka valsts garantija šajā laikposmā bija saderīga ar iekšējo tirgu.

[..]

124

Ievadā ir jāprecizē, ka šī pamata ietvaros paustā prasītājas argumentācija ir balstīta tikai uz argumentiem, ar kuriem ir izvirzīta tikai tās apgalvotās paļāvības vai leģitīmo cerību nepiepildīšana, nevis tiesiskās noteiktības principa pārkāpums, kā tas ir interpretēts judikatūrā (Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-17/01 Sudholz, Recueil, I-4243. lpp., 34. punkts, un 2005. gada 7. jūnija spriedums lietā C-17/03 VEMW u.c., Krājums, I-4983. lpp., 80. punkts). Tāpēc analīze ir veicama tikai par apgalvoto tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.

125

Šis princips aizsargā ikvienu personu, kurai kāda Savienības iestāde vai struktūra, sniedzot tai precīzus solījumus, ir radījusi pamatotas cerības. Par šādiem solījumiem uzskata jebkādā veidā paziņotu konkrētu, beznosacījuma un saskaņotu informāciju (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 16. decembra spriedumu lietā C-537/08 P Kahla Thüringen Porzellan/Komisija, Krājums, I-12917. lpp., 63. punkts, un 2013. gada 13. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C‑630/11 P līdz C‑633/11 P HGA u.c./Komisija, 132. punkts). Turklāt, ņemot vērā Komisijas veiktās valsts atbalsta pārbaudes obligāto raksturu, atbalsta saņēmējiem uzņēmumiem principā tiesiskā paļāvība par atbalsta likumību var būt tikai tad, ja tas ir piešķirts, ievērojot LESD 108. pantā paredzēto procedūru, un rūpīgam uzņēmējam parasti ir jāspēj pārliecināties, ka šī procedūra ir tikusi ievērota. Īpaši gadījumā, ja atbalsts ir piešķirts, nepaziņojot Komisijai, kas tādējādi ir nelikumīgs saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu, atbalsta saņēmējs nevar iegūt tiesisko paļāvību attiecībā uz atbalsta piešķiršanas likumību (skat. Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedumu lietā C‑81/10 P France Télécom/Komisija, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

126

Ņemot vērā šos judikatūras principus, ir jāizvērtē šī pamata atbalstam izvirzīto dažādo prasītājas iebildumu un argumentu pamatotība.

127

Pirmkārt, prasītāja nav apgalvojusi, ka Komisija būtu tai jelkādā administratīvā procesa stadijā devusi precīzus solījumus, kas tai varētu radīt pamatotas cerības. Kā jau tas tika norādīts iepriekš šī sprieduma 119. punktā, 2009. gada 13. marta lēmumā tika pausts vienīgi pagaidu un steidzams lēmums par attiecīgā atbalsta saderību, kam tika izvirzīts nosacījums, ka Portugāles iestādes izpildīs savu apņemšanos sešu mēnešu laikā, tātad līdz 2009. gada 5. jūnijam, iesniegt BPP pārstrukturēšanas plānu, kā arī paziņot Komisijai jebkuru jaunu garantijas pagarinājumu pēc sākotnējā sešu mēnešu laikposma. Turklāt, lasot kopā 2009. gada 13. marta lēmuma 39., 41. un 44. apsvērumu, par ko prasītāja neapstrīd, ka BPP tas bija zināms administratīvā procesa laikā, kā arī lēmuma par procedūras uzsākšanu 8.–10. punktu (skat. iepriekš 13. punktu), top skaidrs, ka BPP nevarēja lolot tiesisko paļāvību, ka šīs procedūras beigās attiecīgais atbalsts galu galā tiks atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu.

128

Otrkārt, runājot par laiku, kāds pagājis no 2009. gada 13. marta lēmuma pieņemšanas līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumam, prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, lai pierādītu, ka šis laikposms būtu bijis nesaprātīgs vai varētu radīt BPP leģitīmas cerības. Gluži pretēji, šajā gadījumā Komisija 2009. gada 15. jūlijā un 6. oktobrī, t.i., drīz pēc 2009. gada 5. jūnija termiņa beigām, ir atgādinājusi Portugāles iestādēm par nepieciešamību iesniegt BPP pārstrukturēšanas plānu (skat. iepriekš 11. punktu). Vēl tikai aptuveni pēc mēneša, t.i., 2009. gada 10. novembrī, Komisija pieņēma lēmumu par procedūras uzsākšanu, kas Oficiālajā Vēstnesī gan publicēts tikai 2010. gada 6. martā, izklāstot tajā iemeslus, kāpēc tai ir šaubas par valsts garantijas saderību ar iekšējo tirgu (lēmuma par procedūras uzsākšanu 8.–10. punkts). Turklāt minētā lēmuma 9. punktā Komisija ir skaidri norādījusi, ka, tā kā pārstrukturēšanas plāns nav iesniegts, tā nevarot “izvērtēt, vai 2008. gada 5. decembrī piešķirtā valsts garantija un tās pagarinājums 2009. gada 5. jūnijā [bija] ir saderīgi ar [iekšējo] tirgu gan no ilguma viedokļa, gan no atlīdzības par garantiju viedokļa”. Visbeidzot, šis lēmums tika apvienots ar Portugāles iestādēm adresētu rīkojumu līdz 2009. gada 22. decembrim iesniegt BPP pārstrukturēšanas plānu (skat. iepriekš 12. punktu), taču prasītāja pat neapgalvo, ka BPP tajā stadijā par to nekas nav bijis zināms.

129

No tā izriet, ka lēmumā par procedūras uzsākšanu Komisija ir apšaubījusi valsts garantijas saderību ar iekšējo tirgu visā izskatāmajā laikposmā, tostarp laikposmā no 2008. gada 5. decembra līdz 2009. gada 5. jūnijam, un šo šaubu pamatā bija iepriekš 127. punktā minētie iemesli. Šādos apstākļos prasītāja nevar atsaukties uz piecpadsmit mēnešus ilgu laikposmu no 2009. gada 13. marta lēmuma līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumam un apgalvot, ka tas varētu pamatot tās tiesisko paļāvību, ka Komisija attiecīgo atbalstu tomēr atzīs par saderīgu ar iekšējo tirgu. Šajā ziņā ar to vien, ka 2009. gada 13. marta lēmumā nav skaidri minēta iespēja vēlāk atzīt atbalsta nesaderību, kas varētu izraisīt ex tunc pienākumu atgūt piešķirto priekšrocību, nepietiek, lai pamatotu šādu tiesisko paļāvību, līdz ar to vēlākā Komisijas pieeja bija atbilstoša piemērojamajiem noteikumiem, kas izklāstīti iepriekš 85., 101. un 102. punktā, un lēmumā par procedūras uzsākšanu nepārprotami ir ticis norādīts, ka bez BPP pārstrukturēšanas plāna attiecīgā atbalsta pagaidu atļauja, kas dota ar 2009. gada 13. marta lēmumu, nevarēja tikt apstiprināta vai pagarināta ar lēmumu, kas vēl tikai bija jāpieņem administratīvā procesa beigās.

130

Treškārt, kā nepamatots un katrā ziņā kā neefektīvs ir jānoraida prasītājas arguments, ka par BPP pārstrukturēšanas plāna neiesniegšanu pilnībā esot vainojamas Portugāles iestādes. Pat pieņemot, ka tas tā ir, un neatkarīgi no iemesliem, kādēļ šāds plāns Komisijai nav ticis paziņots, tā nevar tikt atzīta par atbildīgu par šo trūkumu vai par to, ka tā būtu radījusi BPP jelkādu tiesisko paļāvību šajā kontekstā. Gluži pretēji, kā tas jau ir atgādināts iepriekš 128. punktā, pēc termiņa beigām 2009. gada 5. jūnijā Komisija veica visus vajadzīgos pasākumus, lai mudinātu Portugāles iestādes pēc iespējas drīzāk iesniegt tai BPP pārstrukturēšanas plānu.

131

Ceturtkārt, runājot par argumentu, ka Komisija ar savu agrāko lēmumu pieņemšanas praksi attiecībā uz citām finanšu iestādēm, kuras skārusi finanšu krīze, esot radījusi BPP tiesisko paļāvību uz to, ka attiecīgais atbalsts beigu beigās tiks atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, pietiek vien konstatēt, ka prasītāja nav nedz apgalvojusi, nedz pierādījusi, ka šajās pārējās lietās Komisija būtu saskārusies ar situāciju, kas būtu pielīdzināma šīs lietas pamatā esošajai situācijai. Turklāt prasītāja nav iebildusi pret Komisijas apgalvojumu, ka šajās pārējās lietās dalībvalstis ir iesniegušas attiecīgo finanšu iestāžu pārstrukturēšanas vai likvidācijas plānus. Katrā ziņā, tā kā prasītāja šajā kontekstā ir vēlējusies apgalvot tās interesēm nelabvēlīgo vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, šis aspekts ir iztirzāts septītā pamata ietvaros par tiesību uz “taisnīgu attieksmi” pārkāpumu (skat. turpinājumā 136.–143. punktu)

132

Piektkārt, prasītājas arguments, ka atgūšanas rīkojums esot uzskatāms par BPP“sodu” un ka tas būtiski kaitējot tās investoru un kreditoru interesēm, ir neefektīvs un katrā ziņā nepamatots. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka nelikumīga atbalsta atgūšanas rīkojums nav sods šī jēdziena šaurā nozīmē, bet vienkārši paredz atjaunot situāciju, kāda pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas (šajā ziņā skat. Tiesas 2002. gada 24. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-74/00 P un C-75/00 P Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, Recueil, I-7869. lpp., 178.–182. punkts; Vispārējās tiesas 2009. gada 9. septembra spriedumu apvienotajās lietās no T‑230/01 līdz T‑232/01 un no T‑267/01 līdz T‑269/01 Diputación Foral de Álava u.c., Krājumā nav publicēts, 377. punkts). Turklāt prasītāja nav paskaidrojusi, vai un cik lielā mērā atgūšanas rīkojuma kvalificēšana par “sodu” varētu ietekmēt aizsardzības apjomu, ko BPP būtu varējusi panākt saskaņā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, jo šajā gadījumā šī principa atbilstošie piemērošanas kritēriji nav izpildīti.

133

Sestkārt, ņemot vērā apsvērumus, kas izklāstīti iepriekš šī sprieduma 89.–99. punktā, prasītāja kļūdaini ir apgalvojusi, ka ar apstrīdēto lēmumu atgūšana ir noteikta vienīgi procesuālu iemeslu dēļ. Turklāt atbalsta saņēmēji principā nevar lolot tiesisko paļāvību attiecībā uz atbalsta likumību, ja tas ir ticis piešķirts, kā šajā gadījumā atkārtotais valsts garantijas pagarinājums, pārkāpjot pienākumu sniegt iepriekšēju paziņojumu Komisijai un LESD 108. panta 3. punktā paredzēto aizliegumu īstenot minēto atbalstu, kas līdz ar to bija nelikumīgs (šajā ziņā skat. iepriekš 125. punktā minēto spriedumu France Télécom/Komisija u.c., 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

134

Visbeidzot, Komisija pamatoti ir apgalvojusi, ka dalībvalstu pienākums atgūt nelikumīgus un ar iekšējo tirgu nesaderīgus atbalstus netiek ierobežots vai apšaubīts tādēļ, ka saņēmējs ir maksātnespējīgs (Tiesas 1994. gada 14. septembra spriedums lietā C-42/93 Spānija/Komisija, Recueil, I-4175. lpp., 33. punkts).

135

Šādos apstākļos šis pamats kopumā ir jānoraida kā daļēji nepamatots un daļēji neefektīvs.

136

Šī pamata atbalstam prasītāja atsaucas uz vairākiem lēmumiem par finanšu iestādēm piešķirtu atbalstu, kurus Komisija esot pieņēmusi finanšu krīzes kontekstā. Prasītāja no tā būtībā ir secinājusi, ka attieksme pret BPP ir bijusi nevienlīdzīga vai netaisnīga. Kā norāda prasītāja, it īpaši 2012. gada 27. marta Lēmumā 2012/660/ES par pasākumiem SA.26909 (2011/C), kurus īstenojusi Portugāle Banco Português de Negócios (BPN) pārstrukturēšanai (OV L 301, 1. lpp.), Komisija ir izrādījusi lielāku “iecietību” pret Portugāles iestādēm nekā pašreizējā lietā, kaut arī, pirmkārt, abi attiecīgie pasākumi tikuši paziņoti gandrīz vienlaikus, otrkārt, BPN gadījumā Portugāles iestādes arī nav spējušas laicīgi iesniegt pārstrukturēšanas plānu un, treškārt, BPN labā veiktie atbalsta pasākumi, tostarp valsts garantija, bija “nesalīdzināmi nozīmīgāki no finanšu viedokļa”.

[..]

138

Ņemot vērā prasītājas argumentāciju, kas ir apkopota iepriekš šī sprieduma 136. punktā, šis pamats ir jāsaprot kā apgalvojums par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

139

Vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips kā Savienības tiesību vispārējais princips noteic, ka līdzīgas situācijas nevar tikt aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas savukārt nevar tikt aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota. Atšķirīgo situāciju salīdzināmais raksturs tiek novērtēts, ņemot vērā visus to raksturojošos elementus. Šie elementi ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā Savienības tiesību akta, ar ko tiek ieviesta attiecīgā atšķirība, priekšmetu un mērķi. Turklāt ir jāņem vērā tās jomas principi un mērķi, kurā attiecīgais akts ietilpst (Tiesas 2008. gada 16. decembra spriedums lietā C-127/07 Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., Krājums, I-9895. lpp., 23., 25. un 26. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2011. gada 12. maija spriedums lietā C-176/09 Luksemburga/Parlaments un Padome, Krājums, I-3727. lpp., 31. un 32. punkts).

140

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai prasītāja ir pietiekami pierādījusi, ka situācijas, kas bija pamatā pārējiem lēmumiem, kurus Komisija pieņēmusi saistībā ar finanšu krīzi, bija vismaz salīdzināmas ar situāciju, kāda bija apstrīdētā lēmuma pamatā.

141

Runājot it īpaši par situācijas, kādā tika pieņemts lēmums par BPN, salīdzināmību ar situāciju, kādā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, prasītājas norādītie fakti nav pietiekami, lai apliecinātu, ka BPN un BPP bija līdzīgā situācijā vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanas vajadzībām, jo vienīgi vairāk vai mazāk paralēls paziņojums par plānotajiem atbalsta pasākumiem, ko Portugāles iestādes bija iecerējušas veikt šo divu banku labā, šajā ziņā nav noteicošs. Tādējādi, pirmkārt, no lēmuma par BPN 9.–14. apsvēruma izriet, ka atšķirībā no pašreizējās lietas Portugāles iestādes patiešām bija iesniegušas Komisijai BPN pārstrukturēšanas plānu, lai arī ar novēlošanos, un vēlāk pēc Komisijas pieprasījuma sniegušas vēl papildu informāciju. Otrkārt, BPN gadījumā Komisija ar 2011. gada 24. oktobra lēmumu par procedūras uzsākšanu (OV C 371, 14. un 15. lpp.) formālo izmeklēšanas procedūru saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu bija ierosinājusi nevis tāpēc, ka pārstrukturēšanas plāna nebija vispār, bet gan tāpēc, ka sākotnēji iesniegtais pārstrukturēšanas plāns sakarā ar BPN pārdošanu bija novecojis un Komisijai bija jāveic pārstrādātā plāna novērtējums. Ņemot vērā Portugāles iestāžu pieļautā BPP pārstrukturēšanas plāna neiesniegšanas fakta būtisko nozīmi attiecībā uz attiecīgā atbalsta atzīšanu par nesaderīgu ar iekšējo tirgu (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 71. apsvērumu), šīs būtiskās atšķirības attiecīgi BPN un BPP situācijā pašas par sevi bija pamats secinājumam, ka šīs situācijas nav salīdzināmas un ka tādēļ vienlīdzīgas attieksmes princips, kā to apgalvojusi prasītāja, nevar tikt piemērots šajā lietā.

142

Runājot par citiem lēmumiem, uz kuriem prasītāja ir atsaukusies, pietiek vien konstatēt, ka tā nav iesniegusi paskaidrojumus, kas ļautu spriest par attiecīgo situāciju iespējamo salīdzināmību, tāpēc šis arguments nevar tikt apmierināts to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti iepriekš 131. punktā.

143

Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā kopumā nepamatots.

162

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasība ir jānoraida kopumā, un nav jāizskata prasītājas prasījums Reglamenta 65. pantā paredzēto pierādījumu savākšanas pasākumu ietvaros noteikt Komisijai pienākumu pievienot lietas materiāliem pilnu tā dokumenta versiju, kas ir pievienots iebildumu raksta B.2. pielikumā, tajā skaitā noteiktus šim dokumentam pievienotos pielikumus.

163

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

164

Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz visiem pamatiem, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež:

Prāvas priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Atcelšanas pamatu kopsavilkums

Trešais pamats par acīmredzamu kļūdu faktu novērtējumā un LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu

Ievada apsvērumi

Par BPP ekonomiskās priekšrocības pastāvēšanu

Par saimnieciskās darbības, ietekmes uz tirdzniecību un konkurences izkropļojuma kritērijiem

Otrais pamats par LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumentu atgādinājums

2009. gada 13. marta lēmuma satura atgādinājums

Apstrīdētā lēmuma satura atgādinājums

Vērtējums

Ceturtais pamats par LESD 108. panta 2. punkta pārkāpumu

Piektais pamats par tiesību uz “labu pārvaldību” pārkāpumu

Sestais pamats par tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu

Septītais pamats par tiesību uz “taisnīgu attieksmi” pārkāpumu

Pirmais pamats par pamatojuma nesniegšanu

Par tiesāšanās izdevumiem