1

2008. gada 14. martā prasītāja Basic AG Lebensmittelhandel, pamatojoties uz grozīto Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) (aizstāta ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.)), iesniedza Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu.

2

Pieteikums reģistrēt kā grafisku preču zīmi attiecās uz grafisku apzīmējumu

3

Preces un pakalpojumi, attiecībā uz kuriem tika pieteikta preču zīmes reģistrācija, citu starpā ietilpst 35. un 39. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:

4

2008. gada 9. jūnijā Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 23/2008.

5

2008. gada 8. septembrī persona, kas iestājusies lietā – Repsol YPF, SA –, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 42. pantu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 41. pants), iesniedza iebildumus pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz iepriekš 3. punktā minētajām precēm.

6

Iebildumi bija balstīti uz agrāku Kopienas grafisku preču zīmi, kas attēlota šādi:

7

Pakalpojumi, uz kuriem attiecas agrākā preču zīme, ar ko pamatoti iebildumi, ietilpst 35., 37. un 39. klasē un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:

8

Iebildumi bija pamatoti ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā (tagad – Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts) paredzēto pamatu.

9

2010. gada 28. maijā ITSB Iebildumu nodaļa iebildumus daļēji apmierināja. Pēdējie minētie tika apmierināti attiecībā uz daļu 35. un 39. klasē ietilpstošo pakalpojumu.

10

2010. gada 28. jūlijā persona, kas iestājusies lietā, saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu iesniedza ITSB apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas lēmumu.

11

Ar 2011. gada 31. marta lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ITSB Apelāciju pirmā padome apelācijas sūdzību daļēji apmierināja. It īpaši tā uzskatīja, ka “mazum‑ un vairumtirdzniecības pakalpojumi pārtikas produktu, svaigu augļu un dārzeņu, alkoholisko un bezalkoholisko dzērienu, kā arī sīrupu, šķīstošo tablešu un citu preparātu dzērienu pagatavošanai, sūtījumtirdzniecības (izņemot transportu) vai attiecīgi dzērienu un pārtikas produktu tirdzniecības internetā jomā”, kas aptverti ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi un kas ietilpst 35. klasē, esot līdzīgi pakalpojumiem, kas aptverti ar agrāko preču zīmi un kas ietilpst 39. klasē. Turpretī tā uzskatīja, ka citi ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi aptvertie 35. klasē ietilpstošie pakalpojumi esot atšķirīgi no pakalpojumiem, kas aptverti ar agrāko preču zīmi. Apelāciju padome norādīja, ka konfliktējošajām preču zīmēm esot vāja vizuālās līdzības pakāpe, bet no fonētiskā un konceptuālā viedokļa tās esot identiskas .Turklāt agrākās preču zīmes atšķirtspēja vispārēji esot pietiekami vāja.

12

Šādos apstākļos Apelāciju padome konstatēja sajaukšanas iespējas esamību attiecībā uz pakalpojumiem, kuri tiek uzskatīti par līdzīgiem un kas minēti iepriekš 11. punktā. Līdz ar to tā apmierināja iebildumus, ciktāl tie attiecās uz šiem pakalpojumiem, noraidīja Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, ciktāl tas attiecās uz minētajiem pakalpojumiem, un noraidīja apelācijas sūdzību, ciktāl tā attiecās uz citiem 35. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem.

13

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

14

ITSB un personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

15

Tiesas sēdes laikā prasītāja grozīja savus prasījumus tādējādi, ka turpmāk tās prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

16

Tiesas sēdes laikā prasītāja atkārtoti iesniedza savu pieteikumu par tiesvedības apturēšanu, pamatojoties uz ITSB Anulēšanas nodaļas 2013. gada 8. oktobra lēmumu (5863 C), kurā pēdējā minētā agrāko preču zīmi saistībā ar daļu attiecīgo pakalpojumu atzinusi par spēkā neesošu. Šajā kontekstā persona, kas iestājusies lietā, lūdza, lai Vispārējā tiesa ņemtu vērā tās prasību par šo lēmumu. Vispārējā tiesa pieteikumu par tiesvedības apturēšanu noraidīja.

17

Prasītāja izvirza vienu vienīgu pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.

18

Prasītāja uzskata, ka 35. klasē ietilpstošie pakalpojumi, kas aptverti ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi, nav līdzīgi 39. klasē ietilpstošajiem, ar agrāko preču zīmi aptvertajiem pakalpojumiem un ka līdz ar to starp konfliktējošajām preču zīmēm nepastāv nekāda sajaukšanas iespēja.

19

ITSB un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.

20

Atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktam, ja agrākas preču zīmes īpašnieks iebilst, pieteikto preču zīmi nereģistrē, ja tās identiskuma vai līdzības dēļ ar agrāko preču zīmi un preču vai pakalpojumu, kas tiek apzīmēti ar abām preču zīmēm, identiskuma vai līdzības dēļ sabiedrībai tajā teritorijā, kur ir aizsargāta agrākā preču zīme, ir sajaukšanas iespēja. Sajaukšanas iespēja aptver asociāciju ar agrāko preču zīmi iespēju.

21

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru sajaukšanas iespēja ir iespēja, ka sabiedrība varētu uzskatīt, ka attiecīgās preces vai pakalpojumi ir no viena uzņēmuma vai no ekonomiski saistītiem uzņēmumiem. Saskaņā ar šo pašu judikatūru sajaukšanas iespēja ir jāvērtē visaptveroši, atbilstoši tam, kā konkrētā sabiedrības daļa uztver attiecīgos apzīmējumus un preces vai pakalpojumus, un ņemot vērā visus faktorus, kam ir nozīme izskatāmajā lietā, it īpaši savstarpējo saistību starp apzīmējumu līdzību un apzīmēto preču vai pakalpojumu līdzību (skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T-162/01 Laboratorios RTB/ITSB - Giorgio Beverly Hills (“GIORGIO BEVERLY HILLS”), Recueil, II-2821. lpp., 30.–33. punkts un tajos minētā judikatūra).

22

Lai piemērotu Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, sajaukšanas iespējas priekšnoteikums ir vienlaicīgs konfliktējošo preču zīmju identiskums vai līdzība, kā arī ar tām aptverto preču vai pakalpojumu identiskums vai līdzība. Šie nosacījumi ir kumulatīvi (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 22. janvāra spriedumu lietā T-316/07 Commercy/ITSB - easyGroup IP Licensing (“easyHotel”), Krājums, II-43. lpp., 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Tieši ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai Apelāciju padome pamatoti uzskatīja, ka starp konfliktējošajām preču zīmēm pastāv sajaukšanas iespēja attiecībā uz daļu ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi aptverto 35. klasē ietilpstošo pakalpojumu un ar agrāko preču zīmi aptvertajiem 39. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem.

24

Saskaņā ar judikatūru, veicot sajaukšanas iespējas visaptverošu vērtējumu, ir jāņem vērā attiecīgās preču kategorijas samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs. Tāpat arī jāņem vērā apstāklis, ka vidusmēra patērētāja uzmanības pakāpe var mainīties atkarībā no konkrēto preču vai pakalpojumu kategorijas (skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 13. februāra spriedumu lietā T-256/04 Mundipharma/ITSB - Altana Pharma (“RESPICUR”), Krājums, II-449. lpp., 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Pirmkārt, ja agrākās preču zīmes aizsardzība attiecas uz visu Eiropas Savienību, ir jāņem vērā, kā konfliktējošās preču zīmes uztver attiecīgo pakalpojumu patērētājs šajā teritorijā. Šis konstatējums konkrētajā lietā netiek apstrīdēts.

26

Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 15. punktā Apelāciju padome uzskatīja, ka attiecībā uz ar agrāko preču zīmi aptvertajiem 39. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem konkrētās sabiedrības daļu veidojot profesionāļi. Prasītāja šo apsvērumu neapšauba. Pēdējā minētā tikai norāda, ka ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi aptvertie 35. klasē ietilpstošie mazumtirdzniecības pakalpojumi tiek piedāvāti nevis profesionāļiem, bet galapatērētājiem.

27

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai salīdzinātu minētos pakalpojumus, ir jāņem vērā tikai attiecīgo pakalpojumu kopējā konkrētā sabiedrības daļa. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai konkrēto sabiedrības daļu veido patērētāji, kuri var izmantot gan ar agrāko preču zīmi aptvertās preces vai pakalpojumus, gan ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi aptvertās preces vai pakalpojumus (Vispārējās tiesas 2010. gada 30. septembra spriedums lietā T‑270/09 PVS/ITSB – MeDiTA Medizinische Kurierdienst (“medidata”), Krājumā nav publicēts, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Izskatāmajā ietā ir skaidrs, ka ar agrāko preču zīmi aptvertie 39. klasē ietilpstošie pakalpojumi ir izplatīšanas pakalpojumi. Pēdējie minētie ir adresēti sabiedrībai, kuru veido profesionāļi.

29

Runājot par ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi aptvertajiem 35. klasē ietilpstošajiem mazumtirdzniecības pakalpojumiem, par kuriem ir izskatāmā lieta, prasītāja kļūdaini iepriekš 26. punktā izvirzītajā argumentā cenšas apgalvot, ka šie pakalpojumi nevar tikt piedāvāti profesionāļiem. Lai gan ir taisnība, ka šādi pakalpojumi ir adresēti galapatērētājiem, ir tiesa arī, ka tie ir adresēti arī preces ražotājam, kā arī iespējamiem tirdzniecības starpniekiem, kuri darbojas pirms gala mazumtirdzniecības, kā pakalpojumi, ar kuriem šiem saimnieciskās darbības subjektiem tiek nodrošināts minētās preces pēdējais tirdzniecības posms.

30

Tātad Apelāciju padome kā konkrēto sabiedrības daļu būtībā pamatoti norādīja profesionāļus, kuri kā vienīgie var izmantot gan ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi, kas aplūkota izskatāmajā lietā, aptvertos 35. klasē ietilpstošos mazumtirdzniecības pakalpojumus, gan ar agrāko preču zīmi, kas arī ir aplūkota izskatāmajā lietā, aptvertos 39. klasē ietilpstošos pakalpojumus.

31

Šādos apstākļos ir jāapstiprina Apelāciju padomes apstrīdētā lēmuma 15. punktā attiecībā uz 35. un 39. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem izmantotā konkrētās sabiedrības daļas definīcija.

32

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai novērtētu attiecīgo preču vai pakalpojumu līdzību, ir jāņem vērā visi atbilstošie faktori, kas raksturo saikni starp tiem. Šie faktori it īpaši ietver to raksturu, funkcionālo uzdevumu, izmantošanu, kā arī to konkurējošo vai papildinošo raksturu. Var tikt ņemti vērā arī citi faktori, tādi kā attiecīgo preču izplatīšanas kanāli (skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 11. jūlija spriedumu lietā T-443/05 El Corte Inglés/ITSB - Bolaños Sabri (“PiraÑAM diseño original Juan Bolaños”), Krājums, II-2579. lpp., 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Papildinošas preces vai pakalpojumi ir tādi, starp kuriem pastāv cieša saikne tādā ziņā, ka viens no tiem ir nepieciešams vai vajadzīgs cita lietošanai, no kā izriet, ka patērētāji var uzskatīt, ka par šo preču ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu ir atbildīgs viens un tas pats uzņēmums. No tā izriet, ka papildinošā rakstura saikne nevar pastāvēt starp, no vienas puses, precēm vai pakalpojumiem, kas ir vajadzīgi komercsabiedrības darbībai, un, no otras puses, precēm un pakalpojumiem, kurus šis uzņēmums ražo vai sniedz. Tādējādi pakalpojumiem, kuri ir adresēti dažādām sabiedrības daļām, nevar būt papildinoša rakstura (skat. iepriekš 22. punktā minēto spriedumu lietā “easyHotel”, 57. un 58. punkts un tajos minētā judikatūra).

34

Runājot par lietas dalībnieku izvirzītajiem ITSB lēmumiem, ir jāatgādina arī, ka ITSB sava kompetence ir jāīsteno atbilstoši vispārējiem Savienības tiesību principiem. Lai gan, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes un labas pārvaldības principus, ITSB ir jāņem vērā lēmumi, kas jau pieņemti par līdzīgiem pieteikumiem, un jāpievērš īpaša uzmanība jautājumam par to, vai konkrētais gadījums būtu jāizlemj tādā pašā veidā, šo principu piemērošanai tomēr ir jābūt saskaņotai ar tiesiskuma principu. Turklāt tiesiskās noteiktības un, konkrētāk, labas pārvaldības labad visu reģistrācijas pieteikumu izskatīšanai jābūt stingrai un pilnīgai, lai preču zīmes netiktu neatbilstoši reģistrētas. Tādējādi šādai izskatīšanai ir jānotiek katrā konkrētajā gadījumā. Apzīmējuma kā preču zīmes reģistrēšana ir atkarīga no specifiskiem kritērijiem, kas piemērojami izskatāmās lietas faktisko apstākļu ietvaros un kas vērsti uz to, lai pārbaudītu, vai uz attiecīgo apzīmējumu neattiecas atteikuma pamats (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 10. marta spriedumu lietā C-51/10 P Agencja Wydawnicza Technopol/ITSB, Krājums, I-1541. lpp., 73.–77. punkts).

35

Runājot par lietas dalībnieku izvirzītajiem valsts lēmumiem, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka reģistrācija, kas jau ir veikta dalībvalstīs, ir tikai elements, kurš nav noteicošs, bet tas var tikt ņemts vērā vienīgi Kopienas preču zīmes reģistrācijas nolūkā (Vispārējās tiesas 2000. gada 16. februāra spriedums lietā T-122/99 Procter & Gamble/ITSB (Ziepju forma), Recueil, II-265. lpp., 61. punkts, un 2001. gada 19. septembra spriedums lietā T-337/99 Henkel/ITSB (Apaļa sarkanbalta tablete), Recueil, II-2597. lpp., 58. punkts).

36

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāsalīdzina “mazum‑ un vairumtirdzniecības pakalpojumi pārtikas produktu, svaigu augļu un dārzeņu, alkoholisko un bezalkoholisko dzērienu, kā arī sīrupu, šķīstošo tablešu un citu preparātu dzērienu pagatavošanai, sūtījumtirdzniecības (izņemot transportu) vai attiecīgi dzērienu un pārtikas produktu tirdzniecības internetā jomā”, kas aptverti ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi un ietilpst 35. klasē, ar “vispārēja patēriņa pārtikas preču, konditorejas izstrādājumu un saldumu konditorejas, saldējumu, iepriekš sagatavotas pārtikas izplatīšanas pakalpojumiem”, kas aptverti ar agrāko preču zīmi un ietilpst 39. klasē.

37

Prasītāja norāda, ka preces, kas saistītas ar attiecīgajiem izskatāmās lietas pakalpojumiem, proti, dzērieni un pārtikas produkti, neesot pietiekami līdzīgas, lai pierādītu līdzību starp dzērienu vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības pakalpojumiem un pārtikas produktu izplatīšanas pakalpojumiem. Tās skatījumā dzērieni un pārtikas produkti to rakstura dēļ tiekot izplatīti, tirgoti un patērēti atšķirīgi.

38

Tiesas sēdē lietas dalībnieki piekrita tādai interpretācijai, saskaņā ar kuru ir jāsalīdzina gan preces, kas saistītas ar attiecīgajiem pakalpojumiem, gan paši pakalpojumi.

39

Šajā ziņā Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 26. un 27. punktā pamatoti ir apgalvojusi, ka preces, kas saistītas ar “mazum‑ un vairumtirdzniecības pakalpojumiem pārtikas produktu, svaigu augļu un dārzeņu, alkoholisko un bezalkoholisko dzērienu, kā arī sīrupu, šķīstošo tablešu un citu preparātu dzērienu pagatavošanai, sūtījumtirdzniecības (izņemot transportu) vai attiecīgi dzērienu un pārtikas produktu tirdzniecības internetā jomā”, kas aptvertas ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi, ir identiskas vai ļoti līdzīgas “vispārēja patēriņa pārtikas precēm”, kas aptvertas ar agrāko preču zīmi. Dzērieniem un pārtikas produktiem ir vienāds raksturs, un tiem ir viens un tas pats mērķis, jo tie ir paredzēti cilvēka patēriņam. Turklāt šīs preces var izgatavot tie paši uzņēmumi, un parasti tās tiek tirgotas vienās un tajās pašās tirdzniecības vietās, jo bieži tās tiek patērētas vienlaicīgi.

40

Šādos apstākļos prasītājas argumenti, kuru mērķis ir apstrīdēt līdzības starp aplūkotajiem pakalpojumiem pastāvēšanu, jo starp attiecīgajām precēm, kas saistītas ar minētajiem pakalpojumiem, neesot pietiekamas līdzības, ir jānoraida.

41

Prasītāja uzskata, ka Apelāciju padome kļūdaini ir konstatējusi, ka attiecīgie 35. klasē ietilpstošie pakalpojumi ir identiski vai līdzīgi ar agrāko preču zīmi aptvertajiem 39. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem. Apelāciju padome savus apsvērumus esot balstījusi uz kļūdainu vārda “izplatīšana” interpretāciju, kura nozīme būtu jāizsecina no Nicas klasifikācijas. Persona, kas iestājusies lietā, vārdu “izplatīšana” esot interpretējusi, apzināti izvēloties agrāko preču zīmi reģistrēt attiecībā uz pakalpojumiem, kas it īpaši ietilpst 39. klasē. Līdz ar to vārds “izplatīšana” esot saistīts vienīgi ar iekraušanas, piegādes, uzglabāšanas un transporta pakalpojumiem.

42

No vienas puses, runājot par izplatīšanas pakalpojumu un vairumtirdzniecības definīciju, prasītājas arguments saistībā ar vārda “izplatīšana” un salikteņa “vairumtirdzniecība” izpratni sarunvalodā ir noraidāms. Prasītāja neprecizē, kādā ziņā šo jēdzienu definīcijas, kuras tā ir izvirzījusi, ļauj noliegt attiecīgo pakalpojumu identiskumu.

43

No otras puses, runājot par apgalvoto Nicas klasifikācijas noteicošo raksturu pakalpojumu definīcijā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno [grozīto] Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 303, 1. lpp.), 2. noteikuma 4. punktu šī klasifikācija ir jāveic vienīgi administratīvām vajadzībām. Tādējādi šī pēdējā minētā pati par sevi nevar noteikt izskatāmajā lietā aplūkoto pakalpojumu raksturu un īpašības.

44

Šādos apstākļos prasītājas izvirzītā izplatīšanas jēdziena definīcija, kas balstīta uz 39. klases formulējumu, nevar tikt atbalstīta. Turklāt tās citētā uz 39. klasi attiecināmā paskaidrojuma piezīmē nav izsmeļoša ar šo klasi aptverto pakalpojumu uzskaitījuma.

45

Prasītājas skatījumā vairumtirdzniecības pakalpojumi atšķiras no izplatīšanas pakalpojumiem. Ņemot vērā ITSB lēmumus un uz Nicas klasifikācijas 35. un 39. klasi attiecināmās paskaidrojuma piezīmes, šīs divas pakalpojumu kategorijas neesot līdzīgas nedz to rakstura, nedz mērķa ziņā un no konkrētās sabiedrības daļas viedokļa tie nevarot tikt uzskatīti par vienam otru papildinošiem. Turklāt pretēji izplatīšanas pakalpojumiem vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības pakalpojumi neaptverot preču transportu.

46

Šajā ziņā no Regulas Nr. 2868/95 (skat. iepriekš 43. punktu) 2. noteikuma 4. punkta izriet, ka pakalpojumi nevar tikt uzskatīti par atšķirīgiem, pamatojoties vienīgi uz to, ka tie ietilpst dažādās Nicas nolīguma klasēs. Šis noteikums ir apstiprināts judikatūrā, saskaņā ar kuru precēm vai pakalpojumiem nav noteikti jāietilpst vienā un tajā pašā klasē vai pat vienā konkrētās klases kategorijā, lai tos pamatoti varētu salīdzināt un konstatēt līdzības starp šīm precēm vai pakalpojumiem esamību vai neesamību (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā T‑392/04 Gagliardi/ITSB – Norma Lebensmittelfilialbetrieb (“MANŪ MANU MANU”), Krājumā nav publicēts, 77. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad prasītājas arguments saistībā ar personas, kas iestājusies lietā, apzināto izvēli reģistrēt agrāko preču zīmi vienīgi attiecībā uz 39. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem ir jānoraida.

47

Turklāt ir jākonstatē, ka izplatīšanas pakalpojumi un vairumtirdzniecības pakalpojumi ļauj tirgot preci un tiem ir starpniecības starp preces ražošanu un galapatēriņu funkcija. Šo divu kategoriju pakalpojumi ir saistīti ar viena un tā paša galvenā mērķa īstenošanu, kas ir pārdošana galapatērētājam.

48

Ņemot vērā iepriekš 33. punktā citēto judikatūru, ir jānorāda arī uz ciešo saikni, kāda pastāv starp šīm divām pakalpojumu kategorijām, jo vairumtirgotājs var izmantot izplatīšanas pakalpojumus un izplatītājs tāpat var izmantot arī vairumtirdzniecības pakalpojumus. Līdz ar to vairumtirgotājs var piedāvāt izplatīšanas pakalpojumus, tāpat kā vairumtirdzniecība var būt daļa no izplatītāja piedāvātajiem pakalpojumiem.

49

Runājot par prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru izplatīšana nav raksturīga vairumtirdzniecības pakalpojumu īpašība, tā – pat pieņemot, ka tas būtu pamatoti, – pati par sevi nevar izslēgt līdzību starp abām pakalpojumu kategorijām.

50

Pārējie prasītājas izvirzītie argumenti ir balstīti uz kļūdainu pieņēmumu, ka izplatīšanas pakalpojumi ir ierobežoti ar transporta un piegādes pakalpojumiem. Šie pakalpojumi ir tikai ar izplatīšanas pakalpojumiem aptverto darbību daļa.

51

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 27. punktā pamatoti ir konstatējusi līdzības starp ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi aptvertajiem vairumtirdzniecības pakalpojumiem un ar agrāko preču zīmi aptvertajiem izplatīšanas pakalpojumiem esamību, jo ar tām saistītās preces ir identiskas vai ļoti līdzīgas.

52

Prasītāja apgalvo, ka Apelāciju padome izskatāmajā lietā aplūkotos pakalpojumus kļūdaini ir salīdzinājusi, raugoties no ražotāja viedokļa, lai gan mazumtirdzniecības pakalpojumi tiek piedāvāti galapatērētājiem. Tā norāda arī, ka šo divu kategoriju pakalpojumi ir atšķirīgi gan no to rakstura, gan mērķa viedokļa, un ka no ražotāja viedokļa, atšķirībā no galapatērētāja viedokļa, tie nav papildinoši. Turklāt mazumtirgotāji nepiedāvājot piegādes pakalpojumus trešajām personām.

53

Šajā ziņā no iepriekš 21. punktā minētā izriet, ka sajaukšanas iespēja ir jāvērtē visaptveroši, atbilstoši tam, kā konkrētā sabiedrības daļa uztver attiecīgos pakalpojumus. Turklāt iepriekš 26.–31. punktā tika konstatēts, ka konkrētās sabiedrības daļu veido profesionāļi. Līdz ar to Apelāciju padome nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, neveicot vērtējumu no galapatērētāja viedokļa.

54

Kas attiecas uz apgalvoto atšķirīgo mazumtirdzniecības pakalpojumu mērķa un izplatīšanas pakalpojumu mērķa raksturu, ir jānorāda, ka tiem ir kopīgs galvenais mērķis, kas ir pārdošana galapatērētājam. Kā Apelāciju padome to pamatoti ir konstatējusi apstrīdētā lēmuma 28. punktā, šo divu kategoriju pakalpojumi nozīmē preču piegādi galapatērētājiem. Šis vērtējums netiek atspēkots ar judikatūru, saskaņā ar kuru mazumtirdzniecības mērķis ir preču pārdošana patērētājiem, kas papildus juridiskam pārdošanas darījumam ietver visas darbības, ko veic tirgotājs, lai veicinātu šāda darījuma noslēgšanu, un šajās darbībās tostarp ietilpst pārdošanā piedāvāto preču sortimenta izvēle un dažādu pakalpojumu piedāvāšana, kas mudina patērētāju slēgt minēto darījumu ar attiecīgo tirgotāju, nevis ar viņa konkurentu (skat. Tiesas 2005. gada 7. jūlija spriedumu lietā C-418/02 Praktiker Bau- und Heimwerkermärkte, Krājums, I-5873. lpp., 34. punkts, un Vispārējās tiesas 2011. gada 15. februāra spriedumu lietā T‑213/09 Yorma’s/ITSB – Norma Lebensmittelfilialbetrieb (“YORMA’S”), Krājumā nav publicēts, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Katrā ziņā, kā tiesas sēdē pamatoti norādīja persona, kas iestājusies lietā, prasītāja savus argumentus nevar balstīt uz iepriekš 54. punktā minētā sprieduma lietā Praktiker Bau- und Heimwerkermärkte 34. punktu. Šī judikatūra ietilpst ļoti šaurā Bundespatentgericht (Federālā Patentu tiesa) lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kontekstā, kurā minētā tiesa Tiesai uzdeva jautājumu par to, vai preču mazumtirdzniecība ir pakalpojums Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.), 2. panta izpratnē. Tiesas šajā lietā veiktā interpretācija nevar būt izsmeļoša un vispārpiemērojama mazumtirdzniecības pakalpojuma jēdziena definīcijai.

56

Ņemot vērā iepriekš 33. punktā minēto judikatūru, Apelāciju padomes vērtējums, saskaņā ar kuru mazumtirdzniecības pakalpojumi un izplatīšanas pakalpojumi ir papildinoši, ir jāapstiprina. Mazumtirdzniecības pakalpojumu sniedzēji, lai nodrošinātu savu darbību, parasti ir atkarīgi no izplatītāju pakalpojumiem, it īpaši tādēļ, ka izplatītāji piegādā preces uz to tirdzniecības vietām. Turklāt, tā kā izplatīšanas darbībām un mazumtirdzniecības darbībām ir viens un tas pats mērķis un tās tiek veiktas samērā vēlā tirdzniecības procesa posmā, ir iespējams, ka konkrēta sabiedrības daļa nodomā, ka šos pakalpojumus sniedz viens un tas pats uzņēmums.

57

Šādos apstākļos Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 28. punktā pamatoti ir konstatējusi, ka izplatīšanas pakalpojumi un mazumtirdzniecības pakalpojumi saistībā ar identiskām vai ļoti līdzīgām precēm ir līdzīgi.

58

Apelāciju padome pamatoti ir uzskatījusi, ka konfliktējošajām preču zīmēm ir vāja vizuālās līdzības pakāpe, bet ka tās ir identiskas no fonētiskā un konceptuālā viedokļa, ko lietas dalībnieki turklāt nav apstrīdējuši.

59

Izskatāmajā lietā ir jāapstiprina Apelāciju padomes vērtējums, apstrīdētā lēmuma 42. punktā uzskatot, ka agrākās preču zīmes atšķirtspēja vispārēji ir diezgan vāja, ko lietas dalībnieki turklāt nav apstrīdējuši.

60

Sajaukšanas iespējas visaptverošā vērtējuma kontekstā tātad ir jāatgādina attiecīgo pakalpojumu līdzība, konfliktējošo apzīmējumu vājā līdzība no vizuālā viedokļa un to identiskums no fonētiskā un konceptuālā viedokļa, kā arī vājā agrākās preču zīmes atšķirtspēja. Šādos apstākļos Apelāciju padome pamatoti ir konstatējusi, ka no konkrētas sabiedrības daļas viedokļa pastāv sajaukšanas iespēja.

61

No iepriekš izklāstītā izriet, ka vienīgais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

62

Tātad prasība ir jānoraida kopumā.

63

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar ITSB un personas, kas iestājusies lietā, prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

nospriež: