EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2014. gada 10. jūlijā (*)

Civildienests – EIB personāls – Psiholoģiska vardarbība – Izmeklēšanas process – Priekšsēdētāja lēmums neizskatīt sūdzību – Izmeklēšanas komitejas atzinums – Kļūdaina psiholoģiskas vardarbības jēdziena definīcija – Rīcības tīšais raksturs – Psiholoģiskas vardarbības un tās simptomu esamības konstatēšana – Cēloņsakarības meklēšana – Neesamība – Pretrunas izmeklēšanas komitejas atzinumā – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Dienesta pārkāpumi – Konfidencialitātes pienākums – Personas datu aizsardzība – Prasība par zaudējumu atlīdzību

Lieta F‑103/11

par prasību atbilstoši LESD 270. pantam,

CG, Eiropas Investīciju bankas darbiniece, ar dzīvesvietu Sandveilerā [Sandweiler] (Luksemburga), ko sākotnēji pārstāvēja N. Thieltgen, vēlāk – J. N. Louis un D. de Abreu Caldas advokāti,

prasītāja,

ko atbalsta

Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs (EDAU), ko sākotnēji pārstāvēja I. Chatelier un H. Kranenborg, vēlāk – I. Chatelier un A. Buchta, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Investīciju banku (EIB), ko pārstāv G. Nuvoli un T. Gilliams, pārstāvji, kuriem palīdz A. Dal Ferro, advokāts,

atbildētāja.

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESA
(otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. I. Rofesa i Puhola [M. I. Rofes i Pujol] (referente), tiesneši K. Brādlijs [K. Bradley] un J. Sveningsens [J. Svenningsen],

sekretārs J. Tomacs [J. Tomac], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 6. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 11. oktobrī, CG būtībā lūdz Civildienesta tiesu atcelt Eiropas Investīciju bankas (EIB vai turpmāk tekstā – “Banka”) priekšsēdētāja 2011. gada 27. jūlija lēmumu neizskatīt viņas sūdzību par psiholoģisko vardarbību un piespriest Bankai atlīdzināt mantiskos zaudējumus un morālo kaitējumu, kas, viņasprāt, viņai esot nodarīti 2011. gada 27. jūlija lēmuma prettiesiskuma, ciestās vardarbības un Bankas dienesta pārkāpumu dēļ.

 Atbilstošās tiesību normas

2        Saskaņā ar LESD 308. pantu Bankas statūti ir noteikti ar minētajam Līgumam un Līgumam par Eiropas Savienību pievienoto protokolu, kas ir to neatņemama sastāvdaļa.

3        5. protokola par Eiropas Investīciju bankas statūtiem 7. panta 3. punkta h) apakšpunktā ir noteikts, ka Bankas reglamentu apstiprina valde. Minētais reglaments ir apstiprināts 1958. gada 4. decembrī, un tajā ir izdarīti vairāki grozījumi. Tajā ir noteikts, ka Bankas Personāla reglamentu pieņem valde.

4        1960. gada 20. aprīlī valde pieņēma Bankas Personāla reglamentu. Personāla reglamenta 14. panta redakcijā, kas piemērojama strīdam, ir noteikts, ka Bankas personāls sastāv no triju veidu darbiniekiem atbilstoši to ieņemamajam amatam: pirmajā kategorijā ietilpst vadošais personāls, un tajā ir apvienotas divas amata grupas – “vadošo kadru” amatu grupa un “C amatu grupa”; otrajā kategorijā ietilpst koncepcijas izstrādes personāls, un tajā ir apvienotas trīs amatu grupas – “D amatu grupa”, “E amatu grupa” un “F amatu grupa”; trešā kategorija attiecas uz operatīvajiem darbiniekiem, un tajā ietilpst četras amatu grupas.

5        Personāla reglamenta 41. pantā ir noteikts:

“Visa veida personīga rakstura strīdus starp Banku un tās darbiniekiem izskata [Eiropas Savienības] Tiesa.

[..]”

6        Bankas personāla Uzvedības kodeksa (turpmāk tekstā – “Uzvedības kodekss”), kuru Bankas valde ir apstiprinājusi 2006. gada 1. augustā, 3. panta 6. punktā, kura nosaukums ir “Cieņa darbā”, ir noteikts:

“Nekāda veida psiholoģiska vardarbība vai iebiedēšana nav pieļaujama. Saskaņā ar Bankas politiku attiecībā uz cieņu darbā pie [Personāla departamenta] direktora var vērsties jebkurš vardarbības vai iebiedēšanas upuris, un viņam to nedrīkst pārmest. Bankai ir pienākums izrādīt rūpes par attiecīgo personu un piedāvāt tai savu atbalstu.

3.6.1. Psiholoģiska vardarbība

Tie ir viena vai vairāku darbinieku naidīgi vai neatbilstīgi vārdi, rīcība vai darbības, kas atkārtojas pietiekami ilgā laikposmā un ir vērsti pret citu darbinieku. Nepieklājīga piezīme vai strīds ar nepatīkamiem, jūtu uzplūdā izteiktiem vārdiem nav uzskatāmi par psiholoģisku vardarbību. Savukārt regulāri dusmu izvirdumi, iebiedēšana, nepieklājīgas piezīmes vai aizskaroši mājieni, kas atkārtojas regulāri nedēļu vai mēnešu garumā, nepārprotami liecina par vardarbību darbā.

[..]”

7        2003. gadā Banka ir pieņēmusi Politiku attiecībā uz cieņu darbā (turpmāk tekstā – “Politika”), kas ir minēta Uzvedības kodeksa 3. panta 6. punktā. Politikas 2. panta 1. punktā, kura nosaukums ir “Definīcijas: Iebiedēšana un vardarbība – Kas tas ir?” ir noteikts:

“Uzvedības kodeksa 3. panta 6. punktā ir noteikts, ka vardarbība nav pieļaujama, un tajā ir iekļautas dažas vardarbības definīcijas. Vardarbībai nav vienas definīcijas, jo vardarbība un iebiedēšana var izpausties dažādos veidos. Fiziskās vai verbālās vardarbības izpausmes bieži vien ir vērojamas laika gaitā, lai arī var izcelties atsevišķi nopietni konflikti. Tam, ka attiecīgā rīcība ir tīša vai netīša, nav nozīmes. Galvenais princips ir, ka vardarbība un iebiedēšana ir nepieņemama un nevēlama rīcība, kas aizskar tās personas pašcieņu un pašapziņu, kura ir [minētās rīcības] upuris.

[..]”

8        Politikā ir paredzētas divas iekšējās procedūras ar iebiedēšanu un vardarbību saistītu gadījumu risināšanai, proti, pirmkārt, neoficiāls process, kurā attiecīgais darbinieks cenšas panākt vienošanos saistībā ar problēmu, un, otrkārt, oficiāls izmeklēšanas process, kurā viņš oficiāli iesniedz sūdzību, kuru izskata izmeklēšanas komiteja trīs personu sastāvā. Izmeklēšanas komitejai ir jāveic neatkarīga un objektīva izmeklēšana un jāsniedz argumentēts atzinums Bankas priekšsēdētājam, kas beigu beigās pieņem lēmumu par veicamajiem pasākumiem.

9        Politikā attiecībā uz izmeklēšanas procesu ir noteikts:

“Darbinieks mutvārdos vai rakstveidā izklāsta lietu [Personāla departamenta direktoram]. Ja viņš uzskata, ka attiecīgajā gadījumā nav nekavējoties un acīmredzami jāpiemēro disciplinārsods un ka radušajos apstākļos lietu var kvalificēt kā vardarbību, attiecīgais darbinieks var ierosināt izmeklēšanas procesu šādā veidā:

1.      Viņš iesniedz oficiālu rakstveida lūgumu [Personāla departamenta direktoram] uzsākt izmeklēšanas procesu, norādot sūdzības priekšmetu un iespējamā vajātāja identitāti.

2.      [Personāla departamenta direktors], vienojoties ar personāla pārstāvjiem, ierosina [Bankas] [p]riekšsēdētājam komitejas sastāvu un nosaka datumu, kādā ir jāuzsāk izmeklēšana, bet ne vēlāk kā 30 kalendāro dienu laikā no sūdzības saņemšanas dienas.

3.      [Personāla departamenta direktors] nekavējoties nosūta attiecīgā darbinieka sūdzības saņemšanas apstiprinājumu, apstiprinot [viņam], ka tiek uzsākts izmeklēšanas process. Turklāt:

a.      viņš lūdz attiecīgajam darbiniekam izklāstīt savu sūdzību memorandā [..],

[..]

c.      viņš norāda, ka pēc attiecīgā memoranda iesniegšanas iespējamais vajātājs tiks informēts par sūdzības priekšmetu un saņems visu nepieciešamo informāciju, bet viņam netiks nosūtīta memoranda kopija,

[..]

e.      viņš informē [sūdzības iesniedzēju], ka iespējamajam vajātājam tiks atgādināts, ka viņš nevienā brīdī nedrīkst ietekmēt [sūdzības iesniedzēju] un ka abām pusēm attiecībā uz sūdzību ir jāievēro stingra konfidencialitāte (paziņojumā norāda datumu un to nosūta [Personāla departamenta direktoram] ar apstiprinājumu par tā saņemšanu),

[..]

4.      Pēc [sūdzības iesniedzēja] memoranda saņemšanas [Personāla departamenta direktors]:

a.      nekavējoties nosūta paziņojumu iespējamajam vajātājam, precizējot sūdzības priekšmetu un sniedzot visu nepieciešamo informāciju, un lūdz viņu [desmit] dienu laikā konfidenciāli nosūtīt rakstveida atbildi, pievienojot tai, ja vien viņš vēlas, apliecinošus dokumentus vai pierādījumus,

[..]

c.      atgādina iespējamajam vajātājam, ka viņš nevienā brīdī nedrīkst ietekmēt sūdzības iesniedzēju un ka katrai iesaistītajai pusei pret sūdzību ir jāievēro stingra konfidencialitāte (paziņojumā norāda datumu un to nosūta [Personāla departamenta direktoram] ar apstiprinājumu par tā saņemšanu).

[..]”

10      Politika attiecībā uz uzklausīšanu ir formulēta šādi:

“Uzklausīšanas mērķis ir precīzi noskaidrot, kas ir noticis, un savākt informāciju, kas ļauj sagatavot argumentētu ieteikumu. [..]

[..] Komitejai ir tiesības izvēlēties tādu rīcības veidu, kādu tā uzskata par piemērotu. Uzklausīšanas parasti norisinās kā atsevišķu interviju virkne, kuras rīko šādā secībā:

–        vispirms [tiek uzklausīts] [sūdzības iesniedzējs];

–        liecinieki, kurus, iespējams, ir minējis [sūdzības iesniedzējs;]

–        iespējamais vajātājs [;]

–        liecinieki, kurus, iespējams, ir minējis iespējamais vajātājs [;]

[..].”

11      Attiecībā uz izmeklēšanas rezultātiem Politikā ir noteikts:

“Pēc visu dalībnieku uzklausīšanas un visu attiecīgo iespējamo izmeklēšanu pabeigšanas komitejai jālemj un jāierosina argumentēts ieteikums. Tai nav lēmuma pieņemšanas pilnvaru.

Komiteja var izteikt dažādus ieteikumus par to, ka:

[..]

–        [pret iespējamo vajātāju] ir jāierosina disciplinārlieta. 

[..]”

12      Attiecībā uz Bankas priekšsēdētāja galīgo lēmumu Politikā ir noteikts:

“[Bankas] [p]riekšsēdētāja lēmumā ir jāprecizē iespējamie veicamie pasākumi, kā arī to īstenošanas grafiks; tie var būt, piemēram:

–        disciplinārlietas [pret iespējamo vajātāju] ierosināšana,

[..]”

13      Saskaņā ar Politikas 1. pielikumu tā ir jāskata kopā ar Bankas personāla Uzvedības kodeksu un Reglamentu.

 Tiesvedības rašanās fakti

14      Prasītāja tika pieņemta darbā Bankā 1998. gada 16. jūlijā koncepcijas izstrādes personāla kategorijas E amatu grupā.

15      2001. gada 1. aprīlī prasītāja tika paaugstināta koncepcijas izstrādes personāla kategorijas D amatu grupas 1. līmenī.

16      No 2001. gada 1. jūlija līdz 2008. gada 1. janvārim prasītāja strādāja Y pakļautībā, sākumā viena projekta ietvaros, vēlāk – Risku pārvaldības ģenerāldirektorātā (ĢD) (turpmāk tekstā – “Risku pārvaldības ĢD”) par Finanšu riska departamenta, kura direktors bija Y, Valūtas maiņas risku nodaļas vadītāju. Pildot šos amata pienākumus, prasītāja cieši sadarbojās arī ar X, Risku pārvaldības ĢD Kredītrisku departamenta direktoru.

17      2008. gada 1. janvārī prasītāja tika iecelta par Risku pārvaldības ĢD Koordinācijas nodaļas (turpmāk tekstā – “Koordinācijas nodaļa”) vadītāju un tika paaugstināta vadošā personāla kategorijas C amatu grupā. Tolaik X un Y, attiecīgi Kredītrisku departamenta direktors un Finanšu risku departamenta direktors, kā arī prasītāja strādāja Risku pārvaldības ĢD ģenerāldirektora tiešā pakļautībā. Laikā, kad tika celta prasība, prasītāja joprojām ieņēma šo amatu.

18      No 2008. gada 23. janvāra līdz 8. martam prasītāja bija slimības atvaļinājumā, no 2008. gada 9. marta līdz 28. jūlijam grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā un pēc tam līdz 2008. gada 12. septembrim – ikgadējā atvaļinājumā.

19      Prasītājas novērtējuma ziņojumā par 2008. gadu vērtētājs atzina, ka viņas sniegums atbilda visām gaidām un prasītājai tika piešķirta prēmija.

20      Prasītājas novērtējuma ziņojumā par 2009. gada pirmo pusgadu vērtētājs secināja, ka prasītājas sniegums bija ļoti labs. Prasītāja saņēma algas pielikumu par trīs mazajiem līmeņiem un prēmijas.

21      2010. gada 1. maijā Risku pārvaldības ĢD ģenerāldirektors tika iecelts citā amatā Bankā. X tika iecelts par Risku pārvaldības ĢD ģenerāldirektora vietas izpildītāju līdz 2010. gada beigām un līdz 2011. gada 30. martam. Šajā laikposmā viņa bijušo Kredītrisku departamenta direktora amatu uz laiku ieņēma Z.

22      Visi trīs – prasītāja, X un Y – izvirzīja savas kandidatūras Risku pārvaldības ĢD ģenerāldirektora amatam, un prasītāja izvirzīja savu kandidatūru arī Kredītrisku departamenta direktora amatam. Ne X un Y, ne prasītājas kandidatūras netika apstiprinātas.

23      No 2010. gada 4. maija prasītāja bija ilgtermiņa slimības atvaļinājumā. Prombūtnes laikā daži viņas Koordinācijas nodaļas vadītājas pienākumi tika uzticēti citiem darbiniekiem, proti, X, Y un Z.

24      2010. gada 28. jūnijā prasītājas ārstējošais ārsts pēc prasītājas lūguma apliecināja, ka viņas veselības stāvoklī no medicīniskās izziņas izsniegšanas brīža uz nenoteiktu laiku bija nepieciešama atpūta guļus stāvoklī, bet viņa varēja strādāt mājās, ja atradās guļus vai pussēdus stāvoklī. Pamatojoties uz šo izziņu, prasītāja lūdza atļauju strādāt mājās – teledarba režīmā. Banka apmierināja viņas lūgumu strādāt teledarba režīmā, precizējot, ka prasītājai bija tādas personas statuss, kas ir slimības atvaļinājumā.

25      2010. gada septembra sākumā prasītāja lūdza Bankas darba ārstam atļauju strādāt vienu nepilnu darba dienu nedēļā Bankas galvenajā mītnē un turpināt strādāt teledarba režīmā. Šis lūgums tika apmierināts.

26      2010. gada 15. decembrī tika iecelts jauns Risku pārvaldības ĢD ģenerāldirektors, kurš stājās amatā 2011. gada 1. aprīlī.

27      Laikposmā no 2011. gada 8. februāra līdz 3. aprīlim prasītājai tika atļauts strādāt nepilnu darba dienu medicīnisku iemeslu dēļ.

28      Izmantojusi neoficiālu procesu, prasītāja saskaņā ar Politiku 2011. gada 18. februārī iesniedza lūgumu sākt izmeklēšanas procesu attiecībā uz X un Y. Prasītāja šajā lūgumā apgalvoja, ka kopš 2010. jūnija X un kopš 2008. gada septembra Y attiecībā uz viņu bija pielietojuši psiholoģisko vardarbību un iebiedēšanu, kas galvenokārt bija, pirmkārt, dezinformācija un nepilnīgas informācijas sniegšana, lai mazinātu viņas darba efektivitāti, otrkārt, “atstumšana malā”, vājinot un/vai mazinot viņas nozīmi un pienākumus, treškārt, publiska nomelnošana, kā arī publiska un/vai personiska pazemošana un, ceturtkārt, izstumšana no kolēģu loka, izslēdzot viņu no apmaiņas ar darbu saistītu informāciju.

29      Ar 2011. gada 22. februāra vēstuli Banka atbildēja uz prasītājas [2011. gada] 18. februāra vēstuli.

30      Ar Personāla departamenta direktora 2011. gada 28. februāra vēstuli prasītāja tika informēta par izmeklēšanas procesa uzsākšanu un tika aicināta izklāstīt savu sūdzību memorandā. Šajā vēstulē tika norādīts, ka pēc memoranda saņemšanas iespējamie vajātāji tiks informēti par sūdzības priekšmetu un saņems memoranda kopiju, lai nodrošinātu viņu tiesību uz aizstāvību ievērošanu, un ka saskaņā ar šo pašu principu arī prasītāja saņems abu iespējamo vajātāju atbilžu kopiju. Vēstulē arī tika precizēts, ka abi [iespējamie vajātāji] tiek brīdināti, ka viņi nevienā brīdī nedrīkst ietekmēt prasītāju un ka abām pusēm pret sūdzību ir jāievēro stingra konfidencialitāte.

31      2011. gada 14. marta memorandā prasītāja norādīja, ka abi iespējamie vajātāji pret viņu bija pielietojuši psiholoģisko vardarbību un iebiedēšanu. Šim memorandam kā pielikumi tika pievienoti viņas sūdzību pamatojoši dokumenti. Daudzi no šiem pielikumiem ietvēra datus par prasītājas veselības [stāvokli], tostarp medicīniskās izziņas, galvenokārt darbnespējas lapas un vēstuļu apmaiņu.

32      Ar 2011. gada 16. marta vēstuli Personāla departamenta direktors apstiprināja, ka bija saņēmis 2011. gada 14. marta memorandu, un informēja prasītāju, ka šajā pašā dienā memorands tika nosūtīts X un Y. Lietas dalībnieki neapstrīd to, ka tika nosūtīti arī apliecinošie dokumenti, kas bija pievienoti 2011. gada 14. marta memorandam.

33      Ar 2011. gada 28. marta memorandiem attiecīgi X un Y iesniedza savas atbildes uz prasītājas memorandu. Prasītāja saņēma šo memorandu kopiju.

34      No 2011. gada 4. aprīļa līdz 8. jūlijam prasītāja bija slimības atvaļinājumā. Pēc atgriešanās [no slimības atvaļinājuma] viņa strādāja nepilnu darba slodzi terapeitiskos nolūkos un 2011. gada 1. septembrī atsāka pildīt savus amata pienākumus, strādājot pilnas slodzes darbu.

35      Ar Personāla departamenta direktoram 2011. gada 6. aprīlī adresētu vēstuli prasītāja apstrīdēja, ka viss viņas 2011. gada 14. marta memorands un tā pielikumi tika nosūtīti iespējamajiem vajātājiem, jo pielikumos bija daudzi konfidenciāli personas dati, it īpaši attiecībā uz viņas veselības stāvokli.

36      Ar 2011. gada 11. aprīļa vēstuli Personāla departamenta direktors viņai atbildēja, it īpaši apgalvojot, ka Politikas noteikumi par dokumentu nosūtīšanu izmeklēšanas procesā iesaistītajām pusēm tika pārskatīti, lai nodrošinātu tiesību uz aizstāvību ievērošanu un tos saskaņotu ar jaunajām Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja (EDAU) pamatnostādnēm.

37      Ar 2011. gada 28. aprīļa vēstuli Personāla departaments abu iespējamo vajātāju uzmanību pievērsa tam, ka 2011. gada 16. martā nosūtītajos dokumentos bija arī medicīniska dokumentācija, kuru prasītāja bija iesniegusi izmeklēšanas procesa ietvaros, un lūdza pret šiem medicīniskiem datiem ievērot stingru konfidencialitāti.

38      2011. gada 2. maijā Bankas priekšsēdētāja ieceltā izmeklēšanas komiteja uzklausīja prasītāju, kā arī X un Y.

39      Visi liecinieki, kurus prasītāja lūdza uzaicināt uz uzklausīšanu izmeklēšanas komitejā, izņemot vienu personu, atteicās ierasties uz uzklausīšanu. Uzklausot X minētos lieciniekus, kā arī personas, kas pēc savas iniciatīvas bija vēlējušās tikt uzklausītas, izmeklēšanas komiteja nolēma neuzstāt, lai uzklausītu prasītājas norādītos lieciniekus.

40      2011. gada 11. jūlijā izmeklēšanas komiteja sniedza savu atzinumu (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas komitejas atzinums”). Attiecībā uz X izmeklēšanas komiteja secināja, ka tā nevarēja “konstatēt ļaunprātīgu un tīšu rīcību, kuru varētu kvalificēt kā vardarbību”, un attiecībā uz Y, konstatējusi, ka prasītājas norādītā konkrētā rīcība bija pierādīta, izmeklēšanas komiteja nepauda viedokli par to, vai minētā rīcība bija psiholoģiska vardarbība. Izmeklēšanas komiteja šajā atzinumā formulēja virkni ieteikumu Bankai.

41      Ar 2011. gada 27. jūlija vēstuli Bankas priekšsēdētājs informēja prasītāju, ka, pamatojoties uz izmeklēšanas komitejas atzinumu, viņš bija nolēmis neizskatīt viņas sūdzību administratīvā procesa kārtībā (turpmāk tekstā –“2011. gada 27. jūlija lēmums”). Šajā vēstulē Bankas priekšsēdētājs precizēja, ka Personāla departamenta direktors bija gatavs apspriest ar prasītāju jautājumu par viņas iespējamo pārcelšanu uz Bankas Finanšu kontroles dienestu.

42      2011. gada augustā – datums nav precizēts – prasītāja iesniedza EDAU sūdzību par personas datu apstrādi, ko veica Bankas dienesti izmeklēšanas procesā. EDAU uzsāka izmeklēšanu, bet to pārtrauca 2012. gada 2. februārī, līdz brīdim, kad Eiropas Savienības tiesa pasludinās galīgo lēmumu izskatāmajā lietā.

43      Ar 2011. gada 25. augusta vēstuli prasītāja nosūtīja Bankai lūgumu atlīdzināt zaudējumus, kas viņai bija radušies 2011. gada 27. jūlija lēmuma prettiesiskuma un kopš 2008. gada septembra pret viņu izdarīto pārkāpumu dēļ, kas ir dienesta pārkāpumi.

44      Ar 2011. gada 1. septembra vēstuli Bankas priekšsēdētājs noraidīja lūgumu atlīdzināt zaudējumus (turpmāk tekstā – “2011. gada 1. septembra lēmums”).

45      Ar 2011. gada 21. decembra vēstuli Bankas priekšsēdētājs lūdza bijušo Riska pārvaldības ĢD ģenerāldirektoru apsvērt iespēju pārcelt prasītāju uz citu direktorātu.

46      Ar EDAU adresētu 2012. gada 2. februāra vēstuli Banka atbildēja uz dažiem jautājumiem, ko tai bija uzdevis EDAU.

 Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība

47      Prasības pieteikumā minētie prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        atcelt izmeklēšanas komitejas atzinumā ietverto galīgo slēdzienu, ciktāl tajā ir atzīts, ka nav faktu, ko varētu kvalificēt kā vardarbību pret viņu;

–        atcelt 2011. gada 27. jūlija lēmumu;

–        atzīt, ka viņa ir vardarbības upuris;

–        pieprasīt, lai Banka pārtrauc vardarbību;

–        atcelt 2011. gada 1. septembra lēmumu;

–        atzīt, ka ir pieļauti dienesta pārkāpumi, par kuriem ir atbildīga Banka;

–        atzīt Bankas atbildību saistībā ar 2011. gada 27. jūlija lēmuma prettiesiskumu, vardarbību, kuras upuris viņa bija, kā arī dienesta pārkāpumiem, par kuriem ir atbildīga Banka;

–        piespriest Bankai atlīdzināt prasītājai piedzīvoto un nākotnē sagaidāmo fizisko, morālo un mantisko kaitējumu 2011. gada 27. jūlija lēmuma prettiesiskuma, viņai nodarītās psiholoģiskās vardarbības un dienesta pārkāpumu dēļ, par kuriem ir atbildīga Banka, turklāt zaudējumu atlīdzībai ir jābūt pieskaitītiem nokavējuma procentiem;

–        attiecībā uz 2011. gada 27. jūlija lēmuma prettiesiskumu:

–        saistībā ar mantisko kaitējumu atalgojuma zaudējuma dēļ: EUR 113 100;

–        saistībā ar morālo kaitējumu: EUR 50 000;

–        attiecībā uz psiholoģisko vardarbību, kuras upuris viņa ir:

–        saistībā ar mantisko kaitējumu atalgojuma un karjeras zaudējuma dēļ: EUR 132 100;

–        saistībā ar morālo kaitējumu: EUR 50 000;

–        saistībā ar izdevumiem, kas viņai bija radušies: EUR 13 361,93;

–        attiecībā uz dienesta pārkāpumiem, par kuriem ir atbildīga Banka:

–        saistībā ar to, ka Banka nav ievērojusi savu konfidencialitātes un datu aizsardzības pienākumu: EUR 10 000;

–        saistībā ar starpgadījumu, uzklausot lieciniekus: EUR 40 000;

–        saistībā ar pierādījumu iegūšanu noteikt un veikt to liecinieku uzklausīšanu, kas ir norādīti prasības pieteikumam pievienotajos pierādījumos;

–        saistībā ar pierādījumu iegūšanas pasākumu norīkot ekspertīzi, lai konstatētu mantisko un morālo kaitējumu apmēru, kas izriet no 2011. gada 27. jūlija lēmuma prettiesiskuma, psiholoģiskās vardarbības, kuras upuris viņa ir, dienesta pārkāpumiem, par kuriem ir atbildīga Banka un kuri ir sīkāk izklāstīti prasības pieteikumam pievienotajos pierādījumos;

–        piespriest Bankai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

48      Iebildumu rakstā Bankas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu un/vai nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

49      Ar vēstuli, ko Civildienesta tiesas kanceleja saņēmusi 2012. gada 31. janvārī, EDAU lūdza atļauju iestāties lietā prasītājas prasījumu atbalstam.

50      Ar Civildienesta tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2012. gada 24. aprīļa rīkojumu EDAU tika atļauts iestāties lietā. EDAU iestāšanās raksts Civildienesta tiesas kancelejā tika saņemts 2012. gada 1. jūnijā. Šajā rakstā EDAU precizē, ka iestājas izskatāmajā lietā tikai to prasītājas prasījumu atbalstam, kuru izskatīšanā jāanalizē Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulā (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.) paredzētie noteikumi par datu aizsardzību. Prasītāja un Banka attiecīgi ar 2012. gada 22. jūnija un 2012. gada 2. jūlija atbildes rakstiem iesniedza apsvērumus par EDAU iestāšanos lietā. Banka lūdz noraidīt EDAU prasījumus un piespriest EDAU atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas tam radušies, iestājoties lietā.

51      Ar 2012. gada 30. marta Civildienesta tiesai adresētu vēstuli prasītāja sūdzējās par to, ka izskatāmajā lietā viens no Bankas pārstāvjiem esot pa tālruni sazinājies ar vienu no personām, kuras savas prasības pieteikumam pievienotajos pierādījumos prasītāja bija minējusi kā liecinieku, lai uzzinātu, vai Civildienesta tiesā tā liecinās par labu prasītājai. Pēc šīs sarunas attiecīgā persona prasītājas kolēģim esot norādījusi, ka tā vairs nevēlējās liecināt, jo baidījās no represijām.

52      Ar 2012. gada 4. maija vēstuli Banka iesniedza apsvērumus par prasītājas 2012. gada 30. marta vēstuli.

53      Ar 2014. gada 17. janvāra kancelejas vēstulēm lietas dalībnieki tika aicināti atbildēt uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem. Viņi pienācīgi izpildīja šo lūgumu. Savā atbildē prasītāja pārskatīja tai nodarītos materiālos zaudējumus un apgalvoja, ka pašlaik tie ir EUR 218 800.

54      Tiesas sēdē prasītāja atsauca pirmo un ceturto prasījumu. Viņa arī lūdza Civildienesta tiesu septīto un astoto prasījumu izskatīt kopā.

 Par pieņemamību

I –  Par trešo prasījumu konstatēt vardarbību

55      Prasītāja lūdz Tiesu konstatēt, ka viņa bija un joprojām ir psiholoģiskas vardarbības upuris.

56      Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesai nav jāveic principiāli konstatējumi (spriedumi De Nicola/EIB, T‑120/01 un T‑300/01, EU:T:2004:367, 136. punkts, un De Nicola/EIB, T‑264/11 P, EU:T:2013:461, 63. punkts).

57      No tā izriet, ka prasījumi konstatēt vardarbību ir nepieņemami un ir jānoraida. Tā kā prasītāja lūdza Civildienesta tiesu veikt pierādījumu iegūšanas pasākumus liecinieku uzklausīšanai, lai tā pati varētu konstatēt minēto vardarbību, šādi pasākumi nav jāveic, ne arī jāpauž nostāja par procesuālo starpgadījumu, par kuru paziņoja prasītāja ar 2012. gada 30. marta vēstuli.

II –  Par piekto prasījumu atcelt 2011. gada 1. septembra lēmumu

58      Ar 2011. gada 1. septembra lēmumu Bankas priekšsēdētājs noraidīja prasītājas 2011. gada 25. augusta lūgumu atlīdzināt zaudējumus, kas, viņasprāt, viņai esot nodarīti 2011. gada 27. jūlija lēmuma prettiesiskuma un kopš 2008. gada septembra pret viņu izdarīto Bankas pārkāpumu dēļ, kas ir dienesta pārkāpumi.

59      Tomēr Civildienesta tiesa konstatē, ka šajā prasībā prasītāja formulē prasījumus atlīdzināt zaudējumus, kas viņai radušies viena un tā paša kaitējuma dēļ.

60      Šādos apstākļos par prasījumu atcelt 2011. gada 1. septembra lēmumu nav jāpieņem atsevišķs lēmums (skat. spriedumu Verheyden/Komisija, F‑72/06, EU:F:2009:40, 30. punkts).

III –  Par sesto prasījumu atzīt dienesta pārkāpumus, par kuriem ir atbildīga Banka

61      Prasītāja lūdz Civildienesta tiesu atzīt, ka Banka ir izdarījusi vairākus dienesta pārkāpumus pret viņu.

62      Tomēr Civildienesta tiesa norāda, ka, formulējot prasījumus par morālā kaitējuma atlīdzību, prasītāja it īpaši lūdz Civildienesta tiesu piespriest Bankai atlīdzināt zaudējumus, kuri esot nodarīti šo dienesta pārkāpumu dēļ. Tāpēc prasījums atzīt dienesta pārkāpumus ir patstāvīgs prasījums, kura patiesais mērķis ir panākt, ka Civildienesta tiesa atzīst par pamatotiem atsevišķus argumentus, kas minēti, lai pamatotu prasījumus par zaudējumu atlīdzību. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādi prasījumi ir jānoraida kā nepieņemami, jo Civildienesta tiesa nevar izdarīt juridiska rakstura konstatācijas (spriedums A/Komisija, F‑12/09, EU:F:2011:136, 83. punkts, rīkojums Marcuccio/Komisija, F‑87/07, EU:F:2008:135, 36. punkts).

63      Tādējādi prasījums atzīt dienesta pārkāpumus, par kuriem ir atbildīga Banka, ir jānoraida kā nepieņemams.

 Par prasījumu atcelt lēmumu un prasījumu atlīdzināt zaudējumus

I –  Par prasījumu atcelt 2011. gada 27. jūlija lēmumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

64      Prasītāja norāda, ka 2011. gada 27. jūlija lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un tas ir jāatceļ. Šajā ziņā viņa apgalvo, ka izmeklēšanas komitejas atzinumā vispirms ir satraucoši konstatējumi, attiecībā uz kuriem Bankas priekšsēdētājam būtu jāveic pasākumi, it īpaši, lai pārtrauktu vardarbību, nevis jāpieņem lēmums par viņas sūdzības izskatīšanas izbeigšanu. Tādējādi izmeklēšanas komitejas atzinumā esot uzsvērta prasītājas nomelnošana un publiska pazemošana, kā arī viņas izolēšana un izslēgšana no kolēģu loka. Turklāt saskaņā ar minēto atzinumu Y viņu esot patvaļīgi atbrīvojis no amata. Otrkārt, izmeklēšanas komitejas atzinumā ir ietverts ieteikums pārcelt prasītāju citā amatā viņas interesēs un atjaunot nodaļas vadītājas amatā, piedāvājot viņai reālas paaugstinājuma saņemšanas iespējas. Tāpēc prasītāja uzskata, ka Bankas priekšsēdētājs ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kad, pamatojoties uz izmeklēšanas komitejas atzinumu, pieņēma 2011. gada 27. jūlija lēmumu un tādējādi atteicās izskatīt viņas sūdzību administratīvā procesa kārtībā, veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai pārtrauktu vardarbību, kuras upuris viņa bija, atjaunot viņu amatā vai pārcelt līdzvērtīgā amatā.

65      Banka apgalvo, ka 2011. gada 27. jūlija lēmums nav pretrunā izmeklēšanas komitejas atzinumam, jo gan lēmumā, gan atzinumā esot konstatēta pret prasītāju vērstas psiholoģiskās vardarbības neesamība. Turklāt, ņemot vērā izmeklēšanas komitejas ieteikumus, Bankas priekšsēdētājs 2011. gada 27. jūlija lēmumā esot lūdzis prasītāju apsvērt pārcelšanu uz citu Bankas direktorātu.

B –  Civildienesta tiesas vērtējums

66      Civildienesta tiesai ir uzdots jautājums par to, vai Bankas priekšsēdētājs ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kad, pamatojoties uz izmeklēšanas komitejas atzinumu, pieņēma 2011. gada 27. jūlija lēmumu. Atzīstot Bankas priekšsēdētāja rīcības brīvības lietderīgo iedarbību, Civildienesta tiesa jau ir precizējusi, ka kļūda ir acīmredzama, ja tā ir viegli pamanāma un skaidri nosakāma, izmantojot kritērijus, kuriem pakļauta lēmumpieņemšanas pilnvaru īstenošana (spriedums Canga Fano/Padome, F‑104/09, EU:F:2011:29, 35. punkts, kas apstiprināts apelācijas tiesvedībā ar spriedumu Canga Fano/Padome, T‑281/11 P, EU:T:2013:252, 127. punkts).

67      Civildienesta tiesa norāda, ka izmeklēšanas komitejas atzinumā ir norādīts, ka komiteja ir “aicināta pārbaudīt, vai [prasītāja] ir bijusi [X un Y] vajāšanas un iebiedēšanas upuris, ņemot vērā to, ka [izmeklēšanas komiteja] ar psiholoģisko vardarbību saprot jebkādu nepiedienīgu rīcību, kas notiek kādā laika posmā, tā atkārtojas un ir sistemātiska un ietver fizisku rīcību, mutisku vai rakstu valodu, žestus vai citu tīšu rīcību un kas rada kaitējumu personas personībai, cieņai vai fiziskai, vai psiholoģiskai integritātei”. Izmeklēšanas komiteja turpinājumā norāda, ka “izšķirošais faktors, lai atzītu psiholoģiskās vardarbības esamību, ir sūdzības iesniedzēja minēto personu ļaunprātīga un tīša rīcība” un ka “tāpēc tā ir centusies analizēt [prasītājas] pārmetumus, ņemot vērā šos kritērijus”.

68      Šajā ziņā Civildienesta tiesa norāda, ka Uzvedības kodeksa 3. panta 6. punkta 1. apakšpunktā psiholoģiska vardarbība ir definēta kā “viena vai vairāku darbinieku naidīgi vai neatbilstīgi komentāri, rīcība un darbības, kas pietiekami ilgā laikposmā tiek atkārtoti vērsti pret citu darbinieku”. Šis Uzvedības kodeksa noteikums ir jālasa kopā ar Politikas 2. panta 1. punktu, kurā ir definēta vardarbība un saskaņā ar kuru tam, ka “attiecīgā rīcība ir tīša vai netīša, nav nozīmes”. Galvenais princips ir tāds, ka vardarbība un iebiedēšana ir nepieņemama un nevēlama rīcība, kas aizskar tās personas pašcieņu un pašapziņu, kura ir tās upuris.

69      Tātad no Politikas 2. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar Uzvedības kodeksa 3. panta 6. punkta 1. apakšpunktu, var izdarīt divkāršu secinājumu. Pirmkārt, Uzvedības kodeksa 3. panta 6. punkta 1. apakšpunktā minētie komentāri, rīcība vai darbības skar upura pašcieņu un pašapziņu. Otrkārt, tā kā tajā nav noteikts, ka attiecīgajai rīcībai ir jābūt tīšai, nav jāpierāda, ka šie komentāri, rīcība vai darbības tika veikti ar nodomu aizskart personas cieņu. Citiem vārdiem sakot, psiholoģiskās vardarbības esamību var [konstatēt] bez nepieciešamības pierādīt, ka vajātājs ar šiem komentāriem, rīcību un darbībām bija vēlējies tīši kaitēt upurim. Tātad saskaņā ar Politikas 2. panta 1. punktu, lasot to kopā ar Uzvedības kodeksa 3. panta 6. punkta 1. apakšpunktu psiholoģiska vardarbība ir izdarīta, ja ar komentāriem, rīcību vai darbībām objektīvi ir tikusi aizskarta personas pašcieņa vai pašapziņa.

70      Tiesas sēdē jautāta par psiholoģiskās vardarbības jēdzienu, Banka apstiprināja, ka, lai rīcību varētu uzskatīt par psiholoģisko vardarbību Politikas 2. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar Uzvedības kodeksa 3. panta 6. punkta 1. apakšpunktu, izpratnē, tai ir jābūt “ļaunprātīgai un tīšai”, kā tas ir izklāstīts izmeklēšanas komitejas atzinumā.

71      Tomēr šo apgalvojumu nevar uzskatīt par pamatotu, jo, kā izriet no šā sprieduma 69. punkta un Politikas 2. panta 1. punkta, attiecīgai rīcībai nav jābūt izdarītai tīši.

72      Tiesas sēdē Banka arī apgalvoja, ka ir jānošķir iespējamā vajātāja “objektīvais” nodoms no “subjektīvā” nodoma, un, paredzot, ka tam, vai attiecīgā rīcība ir tīša vai netīša, nav nozīmes, Politikā ir vēlme norādīt, ka ir jākonstatē tikai iespējamā vajātāja objektīvs nodoms, savukārt subjektīvs nodoms nav jākonstatē. Tomēr šis arguments nevar tikt pieņemts, jo Politikas 2. panta 1. punkta formulējumā šāda nošķiršana nav paredzēta.

73      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka psiholoģiskas vardarbības jēdziens izmeklēšanas komitejas atzinumā, kas ir minēts šā sprieduma 67. punktā, ir lietots šaurākā nozīmē nekā Politikas 2. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar Uzvedības kodeksa 3. panta 6. punkta 1. apakšpunktu, tāpēc tas nav saderīgs ar noteikumiem, kas piemērojami Bankas darbiniekiem.

74      Rūpēs par vispusību Civildienesta tiesa pārbaudīs, vai, lai gan izmeklēšanas komiteja bija balstījusies uz nepareizi [interpretētu] psiholoģiskas vardarbības jēdzienu, tā tomēr bija vēlējusies noskaidrot, vai X un Y faktiski bija pieļāvuši pārmesto rīcību, lai apstiprinošas atbildes gadījumā pēc tam novērtētu, vai faktiski šī rīcība bija aizskārusi prasītājas psiholoģisko personību, tādā gadījumā šāda rīcība būtu vardarbība.

75      Šajā ziņā Civildienesta tiesa norāda, ka atzinumā ir vairāki apgalvojumi, kas liecina, ka izmeklēšanas komiteja vēlējās tikai noskaidrot, vai iespējamo vajātāju pret prasītāju vērstā rīcība ir bijusi “ļaunprātīga un tīša”.

76      Tādējādi izmeklēšanas komiteja apgalvo, ka Y “tiek [..] uzskatīts par godkārīgu cilvēku ar savu skatījumu uz savu profesionālo karjeru un ka daži viņu ir raksturojuši kā ceļa rulli, kas virzās uz priekšu, īpaši nedomājot par netiešiem zaudējumiem, kurus viņš varētu radīt”, un neuzskata, ka “[Y] vērsās tieši pret [prasītāju], bet, ļoti iespējams, [Y] būtu rīkojies tieši tāpat pret jebkuru, kas tajā brīdī būtu [prasītājas] situācijā: viņa bija klātesoša, viņa bija šķērslis viņa mērķu īstenošanai un viņas prombūtne [..] slimības dēļ daļēji bloķēja pareizu darba izpildi [..], no viņas bija jāatbrīvojas”.

77      Visbeidzot šajos secinājumos un par prasītājas pārmetumu attiecībā uz dezinformāciju un nepilnīgas informācijas sniegšanu, izmeklēšanas komiteja apgalvo, ka tā “konstatē dažus trūkumus [prasītājas] informēšanā”, bet “ka drīzāk runa [..] esot par paviršību un sava veida nolaidību, nevis ļaunprātīgu nodomu [attiecībā pret prasītāju] izslēgt viņu no informācijas aprites”.

78      Turklāt attiecībā uz prasītājas pārmetumu, ka iespējamie vajātāji bija “atstūmuši [viņu] malā”, izkliedējot un/vai mazinot viņas nozīmi un pienākumus, izmeklēšanas komiteja, konstatējusi šī pārmetuma pamatotību, apgalvo, ka tā “neuzskata, ka [X] esot tīši un ļaunprātīgi veicinājis [prasītājas] stāvokļa demontēšanu”, turpretī tā uzskata, ka Y “apzināti aizpildīja [prasītājas] prombūtnes laikā atstāto tukšumu un viņas atcelšanu no amata pienākumu pildīšanas pieņēma kā “netiešus zaudējumus”, lai beigu beigās labāk sevi pozicionētu”.

79      Tāpat arī tad, kad izmeklēšanas komiteja atsaucas uz prasītājas pārmetumu par publisku nomelnošanu, tā apgalvo, ka “pazemojoša un degradējoša situācija, kurā [prasītāja] varēja atrasties, izriet no vispārējās situācijas, nevis no [X] un/vai [Y] tīša nodoma šajā ziņā”.

80      Turklāt attiecībā uz prasītājas pārmetumu par viņas izslēgšanu no kolēģu loka izmeklēšanas komiteja apgalvo, ka šī izslēgšana, “kas, šķiet, ir reāla [..], nav tādas īpašas, tīšas un ļaunprātīgas darbības sekas, kuras mērķis ir izslēgt [prasītāju]”.

81      Visbeidzot fragmentā attiecībā uz X viņa norāda uz faktu, ka izmeklēšanas komiteja bija secinājusi vardarbības neesamību, jo, pēc tās domām, nebija pierādījumu, ka X bija tīši mēģinājis kaitēt prasītājai. Izvērtējusi X rīcību pret prasītāju, izmeklēšanas komiteja secināja, ka “tādējādi [izmeklēšanas komiteja] nav varējusi konstatēt [X] ļaunprātīgu un tīšu rīcību, kuru varētu kvalificēt kā vardarbību”.

82      Tomēr, lai arī izmeklēšanas komiteja nepareizi [interpretēta] psiholoģiskas vardarbības jēdziena dēļ ierobežoja savu izmeklēšanu, kā tas ir norādīts šā sprieduma 75.–81. punktā, Civildienesta tiesa norāda, ka izmeklēšanas komiteja ir konstatējusi, ka faktiski X un Y bija pieļāvuši konkrētu rīcību, kuru viņiem pārmeta prasītāja. Tādējādi izmeklēšanas komiteja apgalvo, ka X “nav rīkojies [..] enerģiski, kā tas, iespējams, būtu bijis jādara, lai izskaidrotu Y, ka viņa pagaidu amata pienākumiem bija jāpaliek par pagaidu pienākumiem”.

83      Attiecībā uz Y izmeklēšanas komiteja konstatē, ka viņš “pamazām atcēla [prasītāju] no amata, uzņemoties visu Koordinācijas dienesta stratēģisko pienākumu pildīšanu. Pašlaik ir acīmredzami [..], ka [Riska pārvaldības ĢD] struktūrshēma ir tāda, ka [Y] savās rokās koncentrē visas stratēģiskās pamatfunkcijas, kas nodrošina labu pamanāmību no Bankas vadības puses, un ka [prasītājai] tika atstātas tikai administratīvas funkcijas. Tātad tas, ko [prasītāja] bija paredzējusi, bija noticis.” Izmeklēšanas komiteja piebilst, ka, pēc tās domām, Y “bija izmantojis vispārējo situāciju, kāda tolaik bija [Riska pārvaldības ĢD], lai virzītos uz priekšu savā profesionālajā karjerā, un tādējādi bija pieņēmis, ka [prasītājas] pozīcijas attiecīgi kļūst vājākas”.

84      Turpinājumā izmeklēšanas komiteja apgalvo, ka tā “konstatē dažas nepilnības [prasītājas] informēšanā”, ka “faktiski [prasītājas] nozīme bija būtiski mazināta un viņa vairs nebija atbildīga par ļoti daudziem stratēģiskajiem pamatuzdevumiem, kas dod iespējas parādīt sevi Bankas vadībai un tādējādi sagatavot augsni turpmākai profesionālajai karjerai”, un tā uzskata, ka prasītājas izslēgšana no tās kolēģu loka, “šķiet, ir reāla”.

85      Turklāt izmeklēšanas komiteja “ir pārliecināta, ka [prasītājai] ir visi simptomi, kas parasti piemīt personai, kura ir cietusi no psiholoģiskas vardarbības: depresija, nomākts garastāvoklis, nemiers, zema pašnovērtējuma sajūta, vientulība un izolācija, šaubas par dzīves jēgu un karjeras plāniem, būtiski traucētas darbavietā izveidotās attiecības”, un ir konstatējusi, ka prasītāja “ir persona, kas izjūt lielas psihiskas ciešanas, un viņai ir visi psiholoģiskas vardarbības simptomi”.

86      Tomēr Civildienesta tiesai ir jākonstatē, ka, lai arī izmeklēšanas komiteja, no vienas puses, secināja, ka iespējamie vajātāji bija izdarījuši konkrētu rīcību, kuru pārmeta prasītāja, un, no otras puses, ka prasītājai ir psiholoģiskas vardarbības simptomi, tā nemēģināja noteikt, vai minētā rīcība bija izraisījusi šīs psiholoģiskās vardarbības simptomus, galvenokārt, radījusi prasītājas pašcieņas un pašapziņas aizskārumu. Attiecībā uz X izmeklēšanas komiteja secināja, ka tā nevarēja “konstatēt ļaunprātīgu un tīšu rīcību, kuru varētu kvalificēt kā vardarbību”, un attiecībā uz Y, konstatējusi, ka prasītājas norādītā konkrētā rīcība bija pierādīta, izmeklēšanas komiteja nepauda viedokli par to, vai minētā rīcība bija psiholoģiska vardarbība.

87      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, pirmkārt, izmeklēšanas komitejas atzinums tika pieņemts pēc izmeklēšanas procesa, kurā iespējamo vajātāju rīcība netika vērtēta, ņemot vērā Politikas 2. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar Uzvedības kodeksa 3. panta 6. punkta 1. apakšpunktā sniegto psiholoģiskās vardarbības definīciju, un, ka, otrkārt, tajā nav ievērota konsekvence, ciktāl tā konstatē, ka iespējamie vajātāji bija izdarījuši konkrētu rīcību, uz kuru bija norādījusi prasītāja, un ka prasītājai ir psiholoģiskas vardarbības simptomi, nemēģinot noskaidrot, vai simptomu cēlonis bija iepriekš minētā rīcība.

88      Tāpēc izmeklēšanas komitejas atzinumā ir pieļauti pārkāpumi.

89      Tādējādi Bankas priekšsēdētājs ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kad, pamatojoties uz šo atzinumu, pieņēma 2011. gada 27. jūlija lēmumu. Tā kā Bankas priekšsēdētājs ir rīkojies prettiesiski, 2011. gada 27. jūlija lēmums ir jāatceļ.

90      Tādējādi prasījums atcelt 2011. gada 27. jūlija lēmumu ir jāapmierina.

II –  Par prasītājas prasījumu atlīdzināt zaudējumus

91      Prasītāja savu prasību par zaudējumu atlīdzību formulē trijās daļās. Pirmajā daļā viņa lūdz atlīdzināt zaudējumus, kas viņai, iespējams, nodarīti 2011. gada 27. jūlija lēmuma prettiesiskuma dēļ. Ar otro prasījumu viņa lūdz atlīdzināt zaudējumus, kas, iespējams, viņai nodarīti psiholoģiskās vardarbības dēļ un tāpēc, ka Banka nebija pildījusi pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses. Ar trešo prasījumu viņa lūdz atlīdzināt zaudējumus, kas, iespējams, viņai nodarīti dienesta pārkāpumu dēļ.

A –  Par to zaudējumu atlīdzību, kas nodarīti 2011. gada 27. jūlija lēmuma prettiesiskuma dēļ

1.     Lietas dalībnieku argumenti

92      Prasītāja apgalvo, ka ar 2011. gada 27. jūlija lēmumu viņai esot nodarīts mantisks kaitējums EUR 218 800 apmērā. Tā kā Bankas priekšsēdētājs atteicās veikt pasākumus attiecībā pret viņu, atjaunojot viņu amatā vai pārceļot līdzvērtīgā amatā, kas pavērtu viņai reālas karjeras iespējas, viņai bija amats bez atbildības un karjeras perspektīvām. Tādējādi 2011. gada 27. jūlija lēmums esot ietekmējis un arī turpmāk ietekmēšot viņas atalgojumu, it īpaši prēmijas, kas tiek noteiktas atbilstoši darbinieka izvirzītajiem mērķiem un pienākumiem. Prasītāja apgalvo, ka 2011. gada 27. jūlija lēmums esot izraisījis arī nedrošības un nemiera stāvokli, nodarot viņai būtisku morālu kaitējumu, kuru nevar atlīdzināt ar šā lēmuma atcelšanu, un ka minēto kaitējumu viņa novērtēja EUR 50 000 apmērā ex aequo et bono.

93      Banka atbild, ka prasība par zaudējumu atlīdzību ir nepamatota, jo tai nevarēja pārmest nekādu prettiesisku rīcību.

2.     Civildienesta tiesas vērtējums

94      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru administrācijas ārpuslīgumisko atbildību atzīst, ja ir izpildīti trīs kumulatīvi nosacījumi, proti, administratīvā akta vai iestādei pārmestās rīcības prettiesiskums, zaudējumu esamība un cēloņsakarības starp attiecīgo rīcību un zaudējumiem esamība (spriedums Skoulidi/Komisija F‑4/07, EU:F:2008:22, 43. punkts, un rīkojums Marcuccio/Komisija, F‑69/10, EU:F:2011:128, 22. punkts). No tā izriet, ka, lai noraidītu prasību par zaudējumu atlīdzību, pietiek, ka nav izpildīts viens no šiem trīs nosacījumiem (spriedums Lucaccioni/Komisija, C‑257/98 P, EU:C:1999:402, 11. un 14. punkts un tajā minētā judikatūra).

95      Izskatāmajā lietā ir jānorāda, ka prasītājas apgalvotais mantiskais un morālais kaitējums izriet no 2011. gada 27. jūlija lēmuma, kura prettiesiskumu Civildienesta tiesa ir konstatējusi šā sprieduma 89. punktā.

96      Tā kā ir konstatēts šī Bankas lēmuma prettiesiskums, ir jāizvērtē, vai minētais prettiesiskais lēmums ir nelabvēlīgi ietekmējis prasītāju.

97      Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas prasījumu piespriest Bankai atlīdzināt mantisko kaitējumu, kas viņai esot nodarīts ar 2011. gada 27. jūlija lēmumu, jo Banka, atteikusies izskatīt sūdzību administratīvā procesa kārtībā, atteicās veikt pasākumus viņas labā, kā rezultātā viņai bija amats bez atbildības, ir jāatgādina, ka, atceļot aktu ar tiesas lēmumu, šis akts ar atpakaļejošu spēku tiek izņemts no tiesību sistēmas un, ja atceltais akts jau ir izpildīts, tā seku likvidēšana liek atjaunot tiesisko stāvokli, kādā prasītājs bija pirms akta pieņemšanas (spriedums Kalmár/Eiropols, F‑83/09, EU:F:2011:66, 88. punkts). Turklāt saskaņā ar LESD 266. pantu iestādei, kuras tiesību akts ir pasludināts par spēkā neesošu, ir “jāveic vajadzīgie pasākumi, lai ievērotu attiecīgo Tiesas spriedumu [..]”.

98      Attiecībā uz Bankai veicamajiem pasākumiem, lai izpildītu šo spriedumu, Civildienesta tiesa šajā posmā nevar piespriest Bankai atlīdzināt prasītājai nodarīto mantisko kaitējumu, tostarp no 2011. gada 27. jūlija, jo tā nevar paredzēt iespējamās jaunās izmeklēšanas iznākumu. No tā izriet, ka šis prasītājas prasījums nevar tikt apmierināts, jo katrā ziņā tas ir priekšlaicīgs.

99      Otrkārt, attiecībā uz prasītājas apgalvoto morālo kaitējumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prettiesiska tiesību akta atcelšana pati var būt pienācīga atlīdzība un principā pietiekama atlīdzība par visu morālo kaitējumu, kas ar šo tiesību aktu var būt nodarīts, ja vien prasītājs nepierāda, ka tam būtu nodarīts morāls kaitējums, kurš būtu nodalāms no prettiesiskuma, ar kādu ir pamatota atcelšana, un kurš nevar tikt pilnībā atlīdzināts ar šo atcelšanu (spriedums CH/Parlaments, F‑129/12, EU:F:2013:203, 64. punkts). Civildienesta tiesa arī atgādina, ka ir skaidrs, ka sajūta par nodarīto netaisnību un ciešanas, kuras personai izraisa nepieciešamība uzsākt tiesvedību, lai tiktu atzītas viņas tiesības, var būt kaitējums, kuru var secināt tikai no tā fakta, ka administrācija ir izdarījusi pārkāpumus. Šie zaudējumi ir atlīdzināmi, ja tie netiek kompensēti ar apmierinājumu, kas izriet no attiecīgā tiesību akta atcelšanas (šajā ziņā skat. spriedumu CC/Parlaments, F‑9/12, EU:F:2013:116, 128. punkts, pārsūdzēts Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑457/13 P).

100    Šā sprieduma 89. punktā ir nospriests, ka Bankas priekšsēdētājs bija izdarījis pārkāpumu, tāpēc 2011. gada 27. jūlija lēmums tika atcelts. Izskatāmajā lietā Civildienesta tiesa konstatē, ka, tā kā Bankas priekšsēdētājs nelika izskatīt prasītājas sūdzību administratīvā procesa kārtībā, prasītāja piedzīvoja nenoteiktību un raizes, kas ir morāls kaitējums, kurš ir nošķirams no prettiesiskuma, kas pamato 2011. gada 27. jūlija lēmuma atcelšanu, un kuru nevar pilnībā atlīdzināt tikai ar šā lēmuma atcelšanu.

101    Civildienesta tiesa uzskata, ka, ciktāl izmeklēšanas komitejas atzinums attiecās uz sūdzību par psiholoģisko vardarbību, Bankas priekšsēdētājam būtu bijis rūpīgi jāizskata minētais atzinums, lai pārbaudītu, vai izmeklēšana tika veikta pareizi, un pārkāpumu konstatēšanas gadījumā attiecīgi jārīkojas.

102    Ņemot vērā apstākļus, kādos tika pieņemts 2011. gada 27. jūlija lēmums, Civildienesta tiesa nolemj, ka īpašos izskatāmās lietas apstākļos prasītājai nodarītais morālais kaitējums tiks novērtēts pareizi, par minēto kaitējumu nosakot atlīdzību EUR 30 000 apmērā ex aequo et bono.

B –  Par to zaudējumu atlīdzību, kas prasītājai nodarīti psiholoģiskas vardarbības dēļ un tāpēc, ka Banka nebija pildījusi pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses

1.     Lietas dalībnieku argumenti

103    Prasītāja apgalvo, ka Banka nav pildījusi pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses un sniegt viņiem atbalstu, jo, lai arī viņa bija informējusi savu priekšnieku, Personāla departamentu un Bankas priekšsēdētāju, netika veikti nekādi pasākumi, lai pārtrauktu vardarbību un iebiedēšanu, ko pret viņu vērsa X un Y. Tādējādi Banka esot piekritusi, lai šī rīcība ilgst vairākus mēnešus. Banka it īpaši neesot pildījusi pienākumus ņemt vērā ierēdņu intereses un sniegt viņiem atbalstu, neņemot vērā ārsta speciālista lūgumu pārcelt viņu uz citu dienestu.

104    Šo pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses un sniegt viņiem atbalstu nepildīšana, kā arī ciestā vardarbība esot veicinājusi viņas fiziskās un garīgās veselības stāvokļa pasliktināšanos, nodarot viņai morālo kaitējumu, kuru viņa ir novērtējusi EUR 50 000 apmērā. Tas viņai esot radījis arī mantisko kaitējumu EUR 218 800 apmērā, kas, pirmkārt, atbilstot prēmiju zaudēšanai laikposmā no 2010. līdz 2015. gadam, un, otrkārt, iespējas virzīties uz priekšu pa karjeras kāpnēm zaudēšanu. Turklāt prasītāja apgalvo, ka psiholoģiskās vardarbības dēļ, par kuras upuri viņa sevi uzskata, viņa bija spiesta izmantot advokāta pakalpojumus, lai izmeklēšanas procesā nodrošinātu sev aizstāvību, un to izmaksas bija EUR 13 361,93.

105    Šo prasību par zaudējumu atlīdzību Banka lūdz noraidīt.

2.     Civildienesta tiesas vērtējums

106    Pirmkārt, Civildienesta tiesas pienākums ir pārbaudīt, vai Banka, kā to apgalvo prasītāja, nav pildījusi pienākumus ņemt vērā ierēdņu intereses un nav sniegusi viņai savu atbalstu, kad prasītāja to bija informējusi par vardarbību, kas bija vērsta pret viņu.

107    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai izskatītu lietas par vardarbību un iebiedēšanu, Politikā ir paredzētas divas procedūras: viena ir neoficiāls process, kurā attiecīgais darbinieks cenšas rast pieņemamu risinājumu, un otra [procedūra] ir oficiāls process, iesniedzot oficiālu sūdzību, kuru izskata izmeklēšanas komiteja.

108    Lai arī ar savu iebildumu prasītāja pārmet Bankai, ka pirms viņas lūguma par izmeklēšanas procesa uzsākšanu iesniegšanas 2011. gada 18. februārī tā nebija veikusi pasākumus, kurus viņa uzskatīja par nepieciešamiem, lai pārtrauktu vardarbību, ir jānorāda, ka šī Bankas rīcība attiecas uz neoficiālu procesu, kuras mērķis ir panākt prasītājai un iespējamajiem vajātājiem savstarpēji pieņemamu risinājumu, un, tā kā prasītāja nav sniegusi citas norādes, šādu rīcību nevar kvalificēt kā Bankas pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses un sniegt viņiem atbalstu nepildīšanu.

109    No lietas materiāliem arī izriet, ka ar 2011. gada 22. februāra vēstuli Banka atbildēja uz prasītājas 18. februāra lūgumu un ka ar Personāla departamenta direktora vēstuli viņa tika informēta par izmeklēšanas procesa uzsākšanu. Pēc tam saīsinātā termiņā norisinājās dažādi izmeklēšanas procesa posmi. 2011. gada 14. marta memorandā prasītāja izklāstīja savu sūdzību, uz kuru iespējamie vajātāji atbildēja ar [2011. gada] 28. marta memorandiem. 2011. gada 2. maijā izmeklēšanas komiteja uzklausīja prasītāju, kā arī X un Y, un 2011. gada 11. jūlijā sniedza savu atzinumu. Šādos apstākļos prasītājas apgalvojums, ka Banka nav pildījusi pienākumus ņemt vērā ierēdņu intereses un sniegt viņiem atbalstu izmeklēšanas procesā, ir nepamatots.

110    It īpaši attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Banka neesot ņēmusi vērā specializēta ārsta Dr. A ieteikumu pārcelt viņu uz citu dienestu, Civildienesta tiesa vispirms norāda, ka saskaņā ar lietas materiāliem šis ieteikums tika sniegts 2011. gada 10. martā. Prasītāja savā atbildē uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem apgalvo, ka apspriešanās par viņas iespējamo pārcelšanu uz Finanšu kontroles dienestu bija sākušās 2010. gada novembrī. Visbeidzot no 2011. gada 27. jūlija lēmuma izriet, ka minētā lēmuma izdošanas dienā apspriešanās joprojām turpinājās. Tāpēc ir jākonstatē, ka apspriešanās par prasītājas iespējamo pārcelšanu norisinājās pēc 2011. gada 10. marta. Tādējādi prasītājai nav pamata apgalvot, ka Banka nav ņēmusi vērā minēto lūgumu par pārcelšanu.

111    Jāpiebilst, ka, lai arī ar savu argumentu prasītāja vēlas apgalvot, ka Bankā rīkotās apspriešanās par viņas pārcelšanu uz Finanšu kontroles dienestu vai arī citas apspriešanās par pārcelšanu uz citu dienestu nenorisinājās, lai viņu pārceltu līdzvērtīgā amatā, piedāvājot viņai reālas karjeras iespējas, ir jākonstatē, ka šis arguments nevar tikt pieņemts, jo prasītāja nav sniegusi pierādījumus Bankas negodprātīgai rīcībai.

112    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasība par zaudējumu atlīdzību saistībā ar pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses un sniegt viņiem atbalstu nepildīšanu ir jānoraida.

113    Otrkārt, Civildienesta tiesai ir jāpārbauda, vai psiholoģiskā vardarbība, kas, iespējams, nodarīta prasītājai, ir radījusi viņai apgalvoto mantisko un morālo kaitējumu.

114    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka izmeklēšanas komitejai ir jākonstatē vardarbības esamība vai neesamība un ka izskatāmajā lietā attiecībā uz X izmeklēšanas komiteja tikai secināja, ka tā nebija varējusi “konstatēt [viņa] ļaunprātīgu un tīšu rīcību, kuru varētu kvalificēt kā vardarbību pret prasītāju”, un attiecībā uz Y tā nebija lēmusi par to, vai prasītājas pārmestā rīcība, kuru tā bija konstatējusi, bija psiholoģiska vardarbība.

115    Ņemot vērā, ka Civildienesta tiesa nevar paredzēt, kāds būs iespējamās jaunās izmeklēšanas iznākums vai iespējamais jaunais atzinums, ne arī nākamo Bankas priekšsēdētāja lēmumu, prasība par zaudējumu atlīdzību ir jānoraida, pamatojoties uz tās priekšlaicīgo raksturu.

116    Visbeidzot ir jāpārbauda prasītājas lūgums atlīdzināt izmaksas par advokāta pakalpojumiem un honorārus advokātam, kura pakalpojumi viņai bija jāizmanto, lai nodrošinātu savu aizstāvību izmeklēšanas procesā.

117    Šajā ziņā Civildienesta tiesa norāda, ka izmaksas par advokāta pakalpojumiem tiesvedībā ir atlīdzināmi tiesāšanās izdevumi saskaņā ar Civildienesta tiesas Reglamenta 86. un nākamajos pantos paredzētajiem nosacījumiem un ka tie ir jāskata šajā kontekstā. Attiecībā uz izmaksām par advokāta pakalpojumiem, kas radušās izmeklēšanas procesā saistībā ar vardarbību, šī paša Reglamenta 91. pantā noteiktie atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi ir tikai izdevumi saistībā ar tiesvedību Civildienesta Tiesā, izņemot tos, kas radušies iepriekšējā posmā. Tāpēc atzīt izdevumus, kas radušies izmeklēšanas procesā pirms tiesvedības ierosināšanas, par atlīdzināmiem zaudējumiem posmā, kad tiek izskatīta prasība par zaudējumu atlīdzību, būtu pretrunā neatlīdzināmu tiesāšanās izdevumu raksturam minētajā posmā. Tādējādi, iesniedzot prasību par zaudējumu atlīdzību, prasītājai nevar tikt atlīdzināti izdevumi par pakalpojumiem un honorāri advokātam, kas viņai bija radušies un bija jāmaksā izmeklēšanas procesā.

118    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasītājas prasījumu atlīdzināt zaudējumus, kas, iespējams, radušies psiholoģiskās vardarbības dēļ un tāpēc, ka Banka nav pildījusi pienākumus ņemt vērā ierēdņu intereses, ir jānoraida.

C –  Par to zaudējumu atlīdzību, kas, iespējams, radušies dienesta pārkāpumu dēļ, par kuriem ir atbildīga Banka

119    Pamatojot prasību par zaudējumu atlīdzību prasītāja min divus dienesta pārkāpumus, kurus Banka esot pieļāvusi izmeklēšanas procesā, pirmais pārkāpums ir Politikā paredzētā konfidencialitātes pienākuma un noteikumu par personas datu aizsardzību neievērošana un otrais pārkāpums ir liecinieku uzklausīšanas kavēšana.

1.     Par Politikā paredzētā Bankas konfidencialitātes pienākuma un noteikumu par personas datu aizsardzību neievērošanu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

120    Prasītāja apgalvo, ka Banka nav ievērojusi Politikā paredzēto konfidencialitātes pienākumu un EDAU 2005. gadā apstiprinātos noteikumus par personas datu aizsardzību. Banka esot kavējusi izmeklēšanas procesa gaitu, izraisījusi negatīvas baumas par prasītāju un radījusi uzticamības un reputācijas aizskārumu, nodarot morālu kaitējumu, kuru viņa ir novērtējusi EUR 10 000 apmērā.

121    Lai pamatotu savu argumentāciju, prasītāja min divus iebildumus.

122    Pirmajā iebildumā prasītāja pārmet Bankai, ka tā ir nosūtījusi X memorandu, kuru viņš bija sagatavojis, atbildot uz viņas 2011. gada 14. marta memorandu, jaunajam Risku vadības ĢD ģenerāldirektoram, izmeklēšanas procesā neiesaistītai personai. Tāpat viņa apgalvo, ka izmeklēšanas procesā savāktajiem lietas materiāliem esot bijusi piekļuve arī “dažiem” Koordinācijas nodaļas “administratīvajiem darbiniekiem”. Savos apsvērumos par EDAU iestāšanās rakstu prasītāja savu apsvērumu atbalstam pievieno saraksti, saskaņā ar kuru viens no izmeklēšanas procesā sagatavotajiem dokumentiem attiecībā uz X un Y esot ticis nosūtīts procesā neiesaistītām trešajām personām.

123    Banka noliedz, ka tā bija darījusi pieejamu memorandu, kuru X bija sagatavojis izmeklēšanas procesā, jaunajam Risku vadības ĢD ģenerāldirektoram vai citai izmeklēšanas procesā neiesaistītai personai. Tā uzsver, ka tā bija informējusi prasītāju un iespējamos vajātājus par pilnīgu konfidencialitāti, kas bija jāievēro attiecībā uz dokumentiem, ar kuriem izmeklēšanas procesā notika apmaiņa.

124    Ar savu otro iebildumu prasītāja apgalvo, ka izmeklēšanas procesā Banka iespējamajiem vajātājiem bija nosūtījusi visu viņas 2011. gada 14. marta memorandu, tostarp pielikumus, lai gan tajos bija “iekļauti vairāki personas dati, it īpaši saistībā ar [viņas] veselības stāvokli”, un ka Politikā ir noteikts, ka iespējamais vajātājs nesaņem memoranda, kas satur sūdzību, kopiju.

125    Banka apgalvo, ka ar Politikā paredzēto noteikumu, ka iespējamais vajātājs nesaņem memoranda, kas satur sūdzību, kopiju, pilnīgi netiek ievērotas tiesības uz aizstāvību, kuru ievērošana ir jānodrošina procesā, kurā var tikt pieņemts nelabvēlīgs akts. Tā kā izmeklēšanas procesa rezultātā X un Y varētu tikt atlaisti, Banka, rūpējoties par iespējamo vajātāju tiesību uz aizstāvību ievērošanu un izvērtējot, vai ir jānosūta visi lietas materiāli vai tikai daļa no tiem, esot pieņēmusi lēmumu nosūtīt viņiem visu prasītājas 2011. gada 14. marta memorandu, tostarp pielikumus. It īpaši, tā kā prasītāja bija apsūdzējusi X un Y, ka viņi bija izraisījuši viņas veselības problēmas, esot bijis jānosūta psihiatra Dr. A 2011. gada 10. martā izsniegtā medicīniskā izziņa, saskaņā ar kuru prasītājas psihiskas problēmas sākās laikā, kad Risku pārvaldības ĢD vadīja bijušais ģenerāldirektors, jo viņš esot izdarījis spiedienu, un saskaņā ar kuru viņš bija ieteicis pārcelt prasītāju uz citu dienestu.

126    Banka piebilst, ka visa 2011. gada 14. marta memoranda un tā pielikumu nosūtīšana nav nesamērīga it īpaši tādēļ, ka ar Personāla departamenta direktora 2011. gada 28. februāra vēstuli prasītājas uzmanība tika īpaši pievērsta tam, ka iespējamajiem vajātājiem tika nosūtīts viss memorands. Tā kā prasītāja tomēr nolēma iesniegt savu memorandu ar visiem pielikumiem, tostarp medicīniskām izziņām, nenoskaidrojot, vai šie dokumenti tiks izmantoti konfidenciāli, viņa netieši esot devusi piekrišanu to nosūtīšanai X un Y.

127    Kaut arī EDAU bija lūdzis atļauju iestāties lietā, lai atbalstītu prasījumus par zaudējumu atlīdzību saistībā ar konfidencialitātes pienākuma un noteikumu par personas datu aizsardzību neievērošanu, savā iestāšanās rakstā tas pauž viedokli tikai par otro iebildumu attiecībā uz visa 2011. gada 14. marta memoranda nosūtīšanu iespējamajiem vajātājiem. Tāpat kā prasītāja tas lūdz Civildienesta tiesu konstatēt, ka minētā paziņošana ir Bankas dienesta pārkāpums, un lūdz piespriest Bankai atlīdzināt zaudējumus, kas prasītājai nodarīti šī pārkāpuma dēļ.

128    Lai pamatotu savus prasījumus, EDAU izvirza divus pamatus, kas attiecīgi ir balstīti uz Politikas un Regulas Nr. 45/2001 pārkāpumu.

129    Savos apsvērumos par iestāšanās rakstu prasītāja arī apgalvo, ka Banka, interpretējot pienākumu ievērot tiesības uz aizstāvību, maina viedokli, jo citā izmeklēšanas procesā, kas notika 2010. gadā, tā, gluži otrādi, esot atteikusies nosūtīt sūdzību un tai pievienotos dokumentus personai, uz kuru attiecās izmeklēšanas process.

130    Savos apsvērumos par EDAU iestāšanās rakstu Banka apgalvo, ka EDAU minētais otrais pamats, kas balstīts uz Regulas Nr. 45/2001 pārkāpumu, ir nepieņemams, jo prasītāja to nav minējusi prasības pieteikumā.

131    Būtībā Banka vispirms uzsver, ka tā nekad nav apgalvojusi, ka visa 2011. gada 14. marta memoranda, tostarp pielikumu, nosūtīšana esot pretrunā tās iekšējam procesam, bet ka tā ir pamatojusi [visu dokumentu] nosūtīšanu ar apstākli, ka iekšējā procesa noteikumos ir jāievēro vispārīgie noteikumi par tiesību uz aizstāvību aizsardzību.

132    Banka arī apgalvo, ka pretēji EDAU apgalvojumam visa 2011. gada 14. marta memoranda, tostarp pielikumu, nosūtīšanas dēļ nav pārkāpta Regula Nr. 45/2001. Saskaņā ar spriedumā X/ECB (T‑333/99, EU:T:2001:251) rasto risinājumu saistībā ar tiesību uz aizstāvību aizsardzību ne tikai tiesvedībās, bet arī ikvienā procesā, kurā var tikt pieņemts nelabvēlīgs akts, ir jāaizsargā tiesības uz aizstāvību. Izskatāmajā lietā izmeklēšanas process varēja noslēgties ar X un Y atlaišanu, proti, nelabvēlīga akta pieņemšanu pirms tiesvedības ierosināšanas. Tā kā Bankai ir pienākums ievērot tiesības uz aizstāvību, tā bija veikusi attiecīgo paziņošanu atbilstoši Regulas Nr. 45/2001 5. panta b) punktam.

133    Banka arī apstrīd EDAU apgalvojumu, ka pirms 2011. gada 14. marta memoranda nosūtīšanas iespējamajiem vajātājiem tā neesot pietiekami apsvērusi nepieciešamību nosūtīt visu memorandu vai tikai tā daļu. Banka uzskata, ka tās ir tikai EDAU domas un ka šādu padziļinātu pārbaudi tā esot veikusi.

134    Savos atbildes rakstos uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem prasītāja un EDAU ir pauduši savu viedokli par Bankas iebildi par nepieņemamību, kuru tā izvirza savos apsvērumos par iestāšanās rakstu.

b)     Civildienesta tiesas vērtējums

135    Civildienesta tiesa vispirms pārbaudīs, vai Banka faktiski ir izdarījusi divus iepriekš minētos dienesta pārkāpumus, kā to apgalvo prasītāja. Ja atbilde būs apstiprinoša, tā pārbaudīs cēloņsakarību starp, iespējams, nodarīto kaitējumu un apgalvotajiem pārkāpumiem. Visbeidzot tā lems par atlīdzības apmēru, kas vajadzības gadījumā ir jāmaksā.

 Par piekļuves izmeklēšanas lietas materiāliem piešķiršanu trešajām personām

136    Lai pamatotu savu iebildumu, ka jaunajam Risku pārvaldības ĢD ģenerāldirektoram, kā arī dažiem koordinācijas nodaļas administratīvajiem darbiniekiem bijusi piekļuve izmeklēšanas procesā sagatavotajiem lietas materiāliem, prasītāja savas prasības pieteikuma pielikumā, pirmkārt, min fragmentu no X memoranda, kas sagatavots, atbildot uz viņas 2011. gada 14. marta memorandu, un fragmentu no dokumenta, kuru bija sagatavojis jaunais Risku pārvaldības ĢD ģenerāldirektors saistībā ar prasītājas ierosināto oficiālo pārsūdzības izskatīšanas procesu par novērtējuma ziņojumu par 2010. gadu, jo viņa uzskata, ka otrā fragmenta pamatā ir pirmais fragments. Otrkārt, savu apsvērumu pielikumā par EDAU iestāšanās rakstu viņa pievieno divas vēstules, ar kurām apmainījās viņa un cits Bankas darbinieks.

137    Pirmkārt, attiecībā uz abiem dokumentu fragmentiem, kas ir pievienoti prasības pieteikuma pielikumā, Civildienesta tiesa konstatē, ka tajos nav neviena teikuma, kas būtu formulēti gandrīz identiski.

138    Šajā ziņā Civildienesta tiesa norāda, ka EDAU adresētajā 2012. gada 2. februāra vēstulē Banka apgalvo, ka šo dokumentu, kura fragments ir pievienots prasības pieteikumam, bija sagatavojis jaunais Risku pārvaldības ĢD ģenerāldirektors, atbildot uz oficiālu sūdzību, kuru prasītāja bija iesniegusi dažas dienas pēc X aiziešanas pensijā, un Pārsūdzību izskatīšanas komitejai bija jālemj par viņas novērtējuma ziņojumu par 2010. gadu. Tomēr pārsūdzības izskatīšanas process bija uzsākts X uzraudzībā, kurš pirms aiziešanas pensijā sava memoranda kopiju nosūtīja savam pēctecim, jaunajam Risku pārvaldības ĢD ģenerāldirektoram. Tātad ar šiem faktiem, kurus prasītāja neapstrīdēja tiesas sēdē, varētu izskaidrot to, ka šajos divos fragmentos viens teikums ir formulēts līdzīgi. Civildienesta tiesa var pamatoti piekrist, ka X bija nosūtījis savam pēctecim visu informāciju, kuru uzskatīja par būtisku, lai palīdzētu viņam pieņemt lēmumu par attiecīgo oficiālo pārsūdzību. Katrā ziņā abi prasītājas iesniegtie fragmenti neļauj pietiekami juridiski pierādīt, ka Banka esot nosūtījusi jaunajam Risku pārvaldības ĢD ģenerāldirektoram memorandu, kuru X bija sagatavojis, atbildot uz prasītājas sūdzību.

139    Otrkārt, attiecībā uz vēstuļu apmaiņu starp prasītāju un citu Bankas darbinieku Civildienesta tiesa norāda, ka pirmo vēstuli, kurā ir minēts, ka Pārsūdzību izskatīšanas komitejā, kurai bija jālemj par novērtējuma ziņojumu par 2010. gadu, jaunais Risku pārvaldības ĢD ģenerāldirektors esot apgalvojis, ka bija saņēmis memoranda kopiju, kuru X bija sagatavojis izmeklēšanas procesā saistībā ar viņas sūdzību par vardarbību, un ka viņš to bija iedevis prasītājas padotajai, bija rakstījusi prasītāja 2012. gada 21. martā. Šajā vēstulē prasītāja savam adresātam jautāja, vai viņas rakstītajā tekstā bija atspoguļots jaunā Risku pārvaldības ĢD ģenerāldirektora sacītais Pārsūdzību izskatīšanas komitejas sēdē, kurā viņa un minētais adresāts bija piedalījušies. Savā atbildes vēstulē, kas nosūtīta nākamajā dienā, attiecīgais darbinieks bija apstiprinājis prasītājas rakstītā teksta pareizību.

140    Šajā ziņā Civildienesta tiesa konstatē, ka vēstuļu apmaiņā iesaistītais attiecīgais Bankas darbinieks nesniedza tiešu liecību, bet tikai apstiprināja prasītājas rakstīto, redakciju, kas turklāt tika sagatavota tikai 2012. gada 21. martā, lai gan Pārsūdzību izskatīšanas komitejas sēde bija notikusi 2011. gadā. Turklāt prasītājas vēstulē bija atsauce uz X memoranda nosūtīšanu tikai vienam Bankas darbiniekam, nevis “dažiem darbiniekiem”, kā viņa ir norādījusi savā prasības pieteikumā. Vēstuļu apmaiņai, uz kuru atsaucas prasītāja, izskatāmajā lietā nav pietiekama pierādījuma spēka, lai pierādītu, ka Banka bija nosūtījusi jaunajam Risku pārvaldības ĢD ģenerāldirektoram, kā arī vairākiem Koordinācijas nodaļas darbiniekiem memorandu, kuru X bija sagatavojis, atbildot uz prasītājas sūdzību.

141    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka, tā kā prasītāja nav sniegusi pierādījumus sava apgalvojuma pamatojumam, viņa nav pierādījusi, ka Banka bija piešķīrusi piekļuvi izmeklēšanas materiāliem trešajām personām.

 Par 2011. gada 14. marta memoranda un tā pielikumu nosūtīšanu iespējamajiem vajātājiem

–       Par pārkāpuma esamību

142    Pamatojot savu argumentāciju, ka Banka esot izdarījusi pārkāpumu, nosūtot 2011. gada 14. marta memorandu un tās pielikumus iespējamajiem vajātājiem, prasītāja izvirzīja vienu pamatu, kas balstīts uz Politikā paredzētā konfidencialitātes pienākuma un noteikumu par datu aizsardzību neievērošanu.

143    Civildienesta tiesa konstatē, ka savā iestāšanās rakstā EDAU izvirza citu pamatu, kas balstīts uz Regulas Nr. 45/2001 pārkāpumu. Atbildot tiesas sēdē uz šo jautājumu, EDAU uzsvēra, ka tas neesot cits pamats, bet arguments, kas pamato prasītājas jau izvirzīto pamatu.

144    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai arī ar Tiesas statūtu 40. panta ceturto daļu, kas ir piemērojama tiesvedībai Civildienesta tiesā saskaņā ar minēto statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktu, un Civildienesta tiesas Reglamenta 110. panta 3. punktu personai, kas iestājusies lietā, nav liegts iesniegt jaunus argumentus vai tādus, kas atšķiras no tiem, ko izvirzījis lietas dalībnieks, kuru tā atbalsta, citādi tās iestāšanās lietā būtu tikai prasības pieteikumā minēto argumentu atkārtošana, nevar pieļaut, ka ar šīm normām tai tiktu atļauts labot vai pārveidot prasības pieteikumā noteiktos tiesvedības ietvarus, izvirzot jaunus pamatus (šajā ziņā skat. spriedumus BaByliss/Komisija, T‑114/02, EU:T:2003:100, 417. punkts, un SELEX Sistemi Integrati/Komisija T‑155/04, EU:T:2006:387, 42. punkts). Tātad EDAU argumentācija nevar tikt pieņemta, jo, apgalvojot, ka Banka ir pārkāpusi dažus Regulas Nr. 45/2001 noteikumus, tas faktiski izvirza atšķirīgu pamatu no tā, kuru, pamatojoties uz Politikas pārkāpumu, ir izvirzījusi prasītāja.

145    Tā kā EDAU nav tiesību izvirzīt pamatu, kas nav balstīts uz prasības pieteikumu, otrais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

146    Tādējādi Civildienesta tiesai ir jākonstatē, ka Politikā ir skaidri noteikts, ka iespējamais vajātājs tiek informēts par sūdzības priekšmetu un saņem šajā ziņā nepieciešamo informāciju, bet viņam netiek nosūtīta sūdzības iesniedzēja memoranda kopija.

147    No Politikas formulējuma izriet, ka Banka to ir pārkāpusi, nosūtot X un Y visu prasītājas 2011. gada 14. marta memorandu, tostarp pielikumus. Tāpēc tā ir izdarījusi pārkāpumu, kas var izraisīt ārpuslīgumisko atbildību.

148    Šo secinājumu nevar atspēkot Bankas pienākums ievērot tiesības uz aizstāvību, ne arī tās minētā X/ECB judikatūra (EU:T:2001:251). Pretēji Bankas apgalvojumam izmeklēšanas procesā iespējamajam vajātājam nevar tikt tieši uzlikts sods, jo par minēto sodu var lemt tikai pēc disciplinārlietas ierosināšanas. Tāpēc, tā kā izmeklēšanas procesā nevarēja tikt pieņemts iespējamajiem vajātājiem nelabvēlīgs akts, Bankai nebija tiesību nosūtīt iespējamajiem vajātājiem visus prasītājas personas datus, lai nodrošinātu viņu tiesību uz aizstāvību ievērošanu.

149    Bankas arguments, ka prasītāja iepriekš tika informēta, ka viņas sūdzības memorands tiks nosūtīts iespējamajiem vajātājiem, nevar tikt pieņemts. Tas, ka prasītāja skaidri neiebilda pret sava memoranda nosūtīšanu, pat pieņemot, ka Banka būtu varējusi uzskatīt to par klusējot izteiktu piekrišanu nosūtīšanai, Bankai nedeva tiesības pārkāpt savus iekšējās kārtības noteikumus, šajā gadījumā Politikas noteikumu, ar kuru ir skaidri paredzēts nenosūtīt iespējamajiem vajātājiem sūdzības iesniedzējas memorandu.

–       Par morālo kaitējumu un cēloņsakarību

150    Civildienesta tiesa konstatē, ka prasītāja nepaskaidro, kā visa 2011. gada 14. marta memoranda, tostarp pielikumu, nosūtīšana iespējamajiem vajātājiem ir kavējusi izmeklēšanas procesa gaitu un ir radījusi morālo kaitējumu. Tāpēc šī morālā kaitējuma esamība nav pierādīta.

151    Attiecībā uz prasītājas pārmetumu, ka visa 2011. gada 14. marta memoranda, tostarp pielikumu, nosūtīšana iespējamajiem vajātājiem esot [nelabvēlīgi] ietekmējusi viņas darba vidi, kas jau tāpat bija naidīga, jo minētās nosūtīšanas dēļ par viņu tika izplatītas negatīvas baumas un tādējādi tika aizskarta viņas reputācija un uzticamība, Civildienesta tiesa norāda, ka 2011. gada 14. marta memorandā, tostarp pielikumos, ir ietverti prasītājas personas dati, it īpaši informācija par viņas veselības stāvokli. Civildienesta tiesa var tikai konstatēt, ka šo prasītājas personas datu nosūtīšana iespējamajiem vajātājiem viņai radīja morālo kaitējumu.

–       Par zaudējumu atlīdzību

152    Jānorāda, ka prasības pieteikumā nav iekļauta nekāda informācija, kura īpaši attiecas uz tā morālā kaitējuma novērtējumu, kas nodarīts prasītājai tāpēc, ka Banka bija nosūtījusi visu 2011. gada 14. marta memorandu iespējamajiem vajātājiem.

153    Šādos apstākļos ir jāveic prasītājai nodarītā morālā kaitējuma novērtējums ex aequo et bono, kuru var novērtēt EUR 5000 apmērā, un jāpiespriež Bankai šajā ziņā samaksāt prasītājai minēto summu.

2.     Par liecinieku uzklausīšanas kavēšanu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

154    Pirmkārt, prasītāja pārmet Bankai, ka vairākām personām, kuras viņa bija norādījusi kā lieciniekus uzklausīšanai izmeklēšanas komitejas sēdē, tā ir sniegusi nepareizu informāciju attiecībā uz viņu iespējamo liecību, tādējādi tās esot atteikušās liecināt. Otrkārt, daži no šiem iespējamajiem lieciniekiem pat neesot tikuši informēti, ka viņa bija norādījusi viņus kā lieciniekus, ne arī viņi tika uzaicināti uz uzklausīšanu. Banka tādējādi esot kavējusi izmeklēšanas procesa gaitu un pārkāpusi labas pārvaldības principu. Šī Bankas pārkāpuma dēļ prasītājai ir nodarīts morālais kaitējums, kuru viņa novērtē EUR 40 000 apmērā ex aequo et bono.

155    Banka apstrīd apsūdzību, ka tā ir kavējusi liecinieku uzklausīšanu, pamatotību.

b)     Civildienesta tiesas vērtējums

156    Attiecībā uz pirmo iebildumu no lietas materiāliem izriet, ka dažas personas, kuras prasītāja bija norādījusi kā iespējamos lieciniekus uzklausīšanai izmeklēšanas komitejas sēdē, atteicās liecināt. Tomēr prasītāja nav sniegusi nekādus pierādījumus, pat norādes, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka šī atteikuma pamatā ir bijusi Bankas sniegtā nepareizā informācija. Turklāt, šķiet, prasītāja pati nav droša par savu apgalvojumu, jo savā prasības pieteikumā viņa norāda, ka “šķiet, ka [..] daž[i][‑as] [personas] esot interesējušies[‑ās] [..] Bankas Personāla departamentā par šo procesu” un ka viņiem “esot tikusi sniegta” atbilde. Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.

157    Attiecībā uz otro iebildumu, ka izmeklēšanas komiteja neesot uzaicinājusi liecināt visas personas, kuras prasītāja bija norādījusi kā iespējamos lieciniekus, pietiek konstatēt, ka Politikā ir noteikts, ka izmeklēšanas komiteja var izvēlēties tādu rīcības veidu, kādu tā uzskata par vajadzīgu. Lai gan Politikā ir paredzēts, ka izmeklēšanas komiteja rīko intervijas ar “lieciniekiem, kurus, iespējams, ir minējis [sūdzības iesniedzējs]”, nekas neļauj interpretēt šo noteikumu tādējādi, ka izmeklēšanas komitejai ir pienākums uzklausīt visus iespējamos lieciniekus, kurus minējis sūdzības iesniedzējs. Gluži otrādi, kā pamatoti apgalvo Banka, izmeklēšanas komitejai ir jālemj, kuras no personām, ko ir minējušas iesaistītās puses, ir jāuzklausa. Arī otrais iebildums ir jānoraida.

158    Tā kā abi iebildumi ir noraidīti, ir jāsecina, ka nav pierādīts, ka Banka ir kavējusi prasītājas minēto liecinieku uzklausīšanu.

159    No visa iepriekš minētā un bez nepieciešamības veikt prasītājas lūgtos pierādījumu savākšanas pasākumus izriet, ka Bankai ir jāpiespriež samaksāt prasītājai summu EUR 35 000 apmērā kā atlīdzību par kaitējumu, kas viņai nodarīts 2011. gada 27. jūlija lēmuma prettiesiskuma dēļ un tāpēc, ka Banka ir pārkāpusi Politiku.

 Par tiesāšanās izdevumiem

160    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas tiesību normas, dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.

161    No šajā spriedumā minētā pamatojuma izriet, ka, tā kā būtībā prasība ir apmierināta, Banka ir lietas dalībnieks, kam spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt prasītāja savos prasījumos ir skaidri lūgusi piespriest Bankai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā šīs lietas apstākļos nav pamatota Reglamenta 87. panta 2. punkta noteikumu piemērošana, ir jālemj, ka Bankai ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi pašai un jāatlīdzina prasītājas tiesāšanās izdevumi, tostarp izdevumi, kas radās gan Bankai, gan prasītājai saistībā ar EDAU iestāšanos lietā.

162    Saskaņā ar Reglamenta 89. panta 4. punktu persona, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESA
(otrā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Eiropas Investīciju bankas priekšsēdētāja 2011. gada 27. jūlija lēmumu;

2)      piespriest Eiropas Investīciju bankai samaksāt CG summu EUR 35 000 apmērā;

3)      pārējā daļā prasību noraidīt;

4)      Eiropas Investīciju banka sedz savus tiesāšanās izdevumus pati un atlīdzina izdevumus, kas radušies CG;

5)      Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs, persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Rofes i Pujol

Bradley

Svenningsen

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 10. jūlijā.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

W. Hakenberg

M. I. Rofes i Pujol

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

Tiesvedības rašanās fakti

Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība

Par pieņemamību

I –  Par trešo prasījumu konstatēt vardarbību

II –  Par piekto prasījumu atcelt 2011. gada 1. septembra lēmumu

III –  Par sesto prasījumu atzīt dienesta pārkāpumus, par kuriem ir atbildīga Banka

Par prasījumu atcelt lēmumu un prasījumu atlīdzināt zaudējumus

I –  Par prasījumu atcelt 2011. gada 27. jūlija lēmumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

B –  Civildienesta tiesas vērtējums

II –  Par prasītājas prasījumu atlīdzināt zaudējumus

A –  Par to zaudējumu atlīdzību, kas nodarīti 2011. gada 27. jūlija lēmuma prettiesiskuma dēļ

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Civildienesta tiesas vērtējums

B –  Par to zaudējumu atlīdzību, kas prasītājai nodarīti psiholoģiskas vardarbības dēļ un tāpēc, ka Banka nebija pildījusi pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Civildienesta tiesas vērtējums

C –  Par to zaudējumu atlīdzību, kas, iespējams, radušies dienesta pārkāpumu dēļ, par kuriem ir atbildīga Banka

1.  Par Politikā paredzētā Bankas konfidencialitātes pienākuma un noteikumu par personas datu aizsardzību neievērošanu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Civildienesta tiesas vērtējums

Par piekļuves izmeklēšanas lietas materiāliem piešķiršanu trešajām personām

Par 2011. gada 14. marta memoranda un tā pielikumu nosūtīšanu iespējamajiem vajātājiem

–  Par pārkāpuma esamību

–  Par morālo kaitējumu un cēloņsakarību

–  Par zaudējumu atlīdzību

2.  Par liecinieku uzklausīšanas kavēšanu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Civildienesta tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

---

* Tiesvedības valoda – franču.