This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62011CN0405
Case C-405/11 P: Appeal brought on 28 July 2011 by the European Commission against the judgment delivered by the General Court on 17 May 2011 in Case T-1/08 Buczek Automotive v Commission
Lieta C-405/11 P: Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas 2011. gada 17. maija spriedumu lietā T-1/08 Buczek Automotive /Komisija 2011. gada 28. jūlijā iesniedza Eiropas Komisija
Lieta C-405/11 P: Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas 2011. gada 17. maija spriedumu lietā T-1/08 Buczek Automotive /Komisija 2011. gada 28. jūlijā iesniedza Eiropas Komisija
OV C 311, 22.10.2011, p. 19–20
(BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)
|
22.10.2011 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 311/19 |
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas 2011. gada 17. maija spriedumu lietā T-1/08 Buczek Automotive/Komisija 2011. gada 28. jūlijā iesniedza Eiropas Komisija
(Lieta C-405/11 P)
2011/C 311/32
Tiesvedības valoda — poļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji — A. Stobiecka-Kuik un T. Maxian Rusche)
Otrs lietas dalībnieks: Buczek Automotive Sp. z o.o., Polijas Republika
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
|
— |
atcelt Vispārējās tiesas 2011. gada 17. maija spriedumu lietā T-1/08 Buczek Automotive Sp. z o.o./Komisija, ciktāl apstrīdētais lēmums ar šo spriedumu ir atzīts par spēkā neesošu; |
|
— |
galīgi izspriest strīdu attiecībā uz prasījumiem, kas ir šīs apelācijas sūdzības priekšmets; |
|
— |
lietu par pārējiem iebildumiem, kas ir celti pirmajā instancē, nodot atkārtotai izskatīšanai Vispārējai tiesai; |
|
— |
lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt. |
Pamati un galvenie argumenti
Komisija izvirza divus apelācijas sūdzības pamatus, proti, tā apgalvo, ka ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts, kā arī LESD 107. panta 1. punkts apvienojumā ar LESD 296. pantu, un 2004. gada Pievienošanās akta Protokols Nr. 8 par Polijas tērauda rūpniecības restrukturēšanu (1) (turpmāk tekstā — “Protokols Nr. 8”).
Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu, jo, novērtējot Komisijas izmantoto privātā kreditora kritēriju, ir balstījusies uz nepareizu juridisku normu. Vispārējā tiesa esot konstatējusi, ka Komisijai bija jāveic papildu analīze par dažādu atgūšanas metožu priekšrocībām un jāsalīdzina dažādu valsts prasījumu atgūšanas procedūru ilgums. Komisija apgalvo, ka tai neesot jāveic izsmeļoši aprēķini, bet gan jāņem vērā tikai faktori, kurus lemšanā ievērotu privāts kreditors.
Turklāt Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu, jo tā, lai noraidītu argumentu par privātā kreditora rīcību, pierādīšanas pienākumu nepamatoti uzlikusi Komisijai, proti, noteikusi tai pienākumu iesniegt papildu pierādījumus, it īpaši par dažādo procedūru ilgumu, vai pienākumu salīdzināt dažādu efektīvas prasījumu atgūšanas veidu un laikposmu ietekmes apjomu.
Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu apvienojumā ar LESD 296. pantu, kā arī Protokolu Nr. 8, jo tā nepamatoti esot pieņēmusi, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu par to, ka ir izpildīti nosacījumi par tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanu un konkurences kropļošanu vai draudiem to kropļot. Vispārējā tiesa nemaz neesot ņēmusi vērā, ka, pamatojoties uz primārajām tiesībām, proti, Protokolu Nr. 8, kas ir lēmuma juridiskais pamats, ir jāpieņem, ka attiecīgais atbalsts kropļo konkurenci vai draud to kropļot, tādēļ papildu pamatojums par nosacījumiem attiecībā uz tirdzniecību un konkurenci lēmumā būtu bijis lieks.
(1) Akts par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā — Protokols Nr. 8 par Polijas tērauda rūpniecības restrukturēšanu (OV L 236, 23.09.2003., 948. lpp.).