—

Niederösterreichische Landes‑Landwirtschaftskammer vārdā – B. Hainz, Rechtsanwalt,

—

A. Kuzo [A. Kuso] vārdā – C. Henseler, H. Pflaum, P. Karlberger, W. Opetnik, Rechtsanwälte, un P. Rindler, Rechtsanwältin,

—

Eiropas Komisijas vārdā – V. Kreuschitz un C. Gheorghiu, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 3. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktu Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvā 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK (OV L 269, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 76/207”).

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Niederösterreichische Landes‑Landwirtschaftskammer (Lejasaustrijas federālās zemes Lauksaimniecības kamera, turpmāk tekstā – “NÖ‑LLWK”) un A. Kuzo par viņas darba tiesisko attiecību izbeigšanu.

3

Direktīvas 76/207 2. pantā ir noteikts:

“1.   Šajos noteikumos vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nav nekādas tiešas vai netiešas diskriminācijas dzimuma dēļ, jo īpaši, norādot uz ģimenes vai civilstāvokli.

2.   Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..].”

4

Minētās direktīvas 3. pantā ir paredzēts:

“1.   Vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana nozīmē to, ka nav tiešas vai netiešas diskriminācijas dzimuma dēļ valsts vai privātajos sektoros, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:

[..]

[..].”

5

Direktīva 76/207 ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV L 204, 23. lpp.), ir atcelta no 2009. gada 15. augusta, kā precizēts pēdējās minētās direktīvas 34. pantā. Direktīva 2006/54 nav piemērojama faktiem pamatlietā.

6

Likuma par vienlīdzīgu attieksmi (Gleichbehandlungsgesetz, BGBl. I, 66/2004), ar ko tostarp ir transponēta Direktīva 76/207, 3. pantā, kura nosaukums ir “Vienlīdzīga attieksme darba tiesiskajās attiecībās”, ir noteikts:

“Nevienu nedrīkst dzimuma dēļ, it īpaši saistībā ar viņa civilstāvokli vai ģimenes stāvokli, tieši vai netieši diskriminēt darba tiesiskajās attiecībās, it īpaši:

[..]

[..]

7

A. Kuzo darba tiesiskās attiecības reglamentē 1921. gada Likums par darbiniekiem (Angestelltengesetz 1921). Konkrēti šī likuma 19. panta 1. punktā ir noteikts, ka darba līgums beidzas, tiklīdz pagājis laiks, uz kādu tas bijis noslēgts.

8

No iesniedzējtiesas lēmuma par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka uz A. Kuzo darba līgumu uz noteiktu laiku attiecās Niederösterreichische Landes‑Landwirtschaftskammer [Lejasaustrijas federālās zemes Lauksaimniecības kameras] Dienesta un atalgojuma noteikumi (Dienst- und Besoldungsordnung der Niederösterreichischen Landes-Landwirtschaftskammer, turpmāk tekstā – “DO”). Saskaņā ar iesniedzējtiesas viedokli ir uzskatāms, ka šī juridiskā norma ir daļa no valsts tiesiskā regulējuma kopuma, saistībā ar kuru Tiesai tiek lūgts sniegt Savienības tiesību interpretāciju.

9

Minētajos noteikumos darba devējam esošās atlaišanas tiesības ir ierobežotas, paredzot īpašu sistēmu, saskaņā ar kuru, izņemot nopietnu pārkāpumu, darbinieki var tikt atlaisti tikai dažu noteiktu iemeslu dēļ.

10

DO ir ietvertas šādas normas:

“25. pants. Darba tiesisko attiecību izbeigšana

1.   Darba tiesiskās attiecības ar darba ņēmējiem, kuriem ir tiesības uz pensiju, tiek izbeigtas:

[..].

2.   Darba tiesiskās attiecības ar darba ņēmējiem, kuriem ir neatlaižama darba ņēmēja statuss, tiek izbeigtas:

[..].

3.   Turklāt darba devējs var izbeigt darba tiesiskās attiecības ar darba ņēmēju, kuram ir neatlaižama darba ņēmēja statuss, pret šī darba ņēmēja gribu,

[..]

26. pants. Pensionēšana

1.   [NÖ‑LLWK] galvenajai komisijai saskaņā ar Izdienas pensiju shēmas [Pensionsbesoldungsordnung] noteikumiem ir tiesības darba ņēmēju uz laiku vai pastāvīgi pensionēt piespiedu kārtā.

[..]

65. pants. Pensionēšanās uz pastāvīgu laiku

Darba ņēmēji – vīrieši – pensionējas uz pastāvīgu laiku tā kalendārā gada beigās, kurā sasniedz 65 gadu vecumu, sievietes pensionējas tā kalendāra gada beigās, kurā sasniedz 60 gadu vecumu.”

11

NÖ‑LLWK kopš 1967. gada 1. marta nodarbināja A. Kuzo darba tiesiskajās attiecībās uz nenoteiktu laiku. 1980. gada 1. janvārī viņai, pamatojoties uz standarta līgumu, kurā iekļauti DO, izdevās iegūt neatlaižama darba ņēmēja statusu – statusu, kura sekas ir DO 25. panta 2. punktā paredzētais līguma termiņa ierobežojums.

12

A. Kuzo 2008. gadā sasniedza 60 gadu vecumu. 2008. gada 18. jūlijā personāla nodaļas vadītājs viņu telefoniski informēja, ka viņas lūgums atļaut strādāt arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas NÖ‑LLWK prezidija 2008. gada 14. jūlija sēdē ir noraidīts. NÖ‑LLWK ir uzskatījusi, ka darba tiesiskās attiecības beigsies 2008. gada beigās. 2008. gada 25. jūlija vēstulē A. Kuzo tika paziņots, ka darba tiesisko attiecību pagarinājumam pēc 2008. gada 31. decembra nav dota piekrišana un tādējādi tiekot uzskatīts, ka 2008. gada 31. decembrī viņas darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas.

13

A. Kuzo savu darba tiesisko attiecību pārtraukšanas likumību apstrīdēja Landesgericht Korneuburg [Korneiburgas apgabaltiesā]. Minētās tiesas 2009. gada 21. janvāra spriedums, kas bija viņai nelabvēlīgs, tika grozīts ar Oberlandesgericht Wien [Vīnes apgabaltiesas] 2010. gada 18. marta spriedumu, tai lemjot kā apelācijas instances tiesai darba tiesību un sociālā nodrošinājuma lietās. Pēc tam NÖ‑LLWK iesniedza kasācijas sūdzību [“Revision”] Oberster Gerichtshof [Augstākajā tiesā].

14

Iesniedzējtiesa uzsver, pirmkārt, ka DO, kas ir A. Kuzo darba līguma neatņemama sastāvdaļa, ir paredzēts, ka darba tiesiskās attiecības beidzas tā gada pēdējā dienā, kurā darbinieks sasniedz pensijas vecumu. Šis vecums atkarībā no darbinieku dzimuma ir atšķirīgs, proti, 60 gadi sievietēm un 65 gadi vīriešiem. Turklāt attiecīgais darba līgums tika noslēgts pirms Austrijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai, bet šī līguma termiņš beidzās pēc minētās pievienošanās. Ņemot vērā tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus, kā arī to, cik nozīmīgas ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kāda ir Direktīvas 76/207 piemērojamība laikā un materiālā piemērojamība.

15

Oberster Gerichtshof, otrkārt, norāda, – lai gan pamatlietai ir dažas līdzības ar lietu, kurā pasludināts 2010. gada 18. novembra spriedums lietā C-356/09 Kleist (Krājums, I-11939. lpp.), pamatlieta no minētās lietas atšķiras vismaz divējādā ziņā.

16

Pirmām kārtām, iesniedzējtiesa norāda, ka lietā, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā Kleist, K. Klaistas [C. Kleist] darba tiesiskās attiecības tika izbeigtas, pamatojoties uz darba koplīgumu, kas tiek uzskatīts par vispārīgu tiesību normu, turpretim A. Kuzo darba tiesiskās attiecības reglamentē individuāls darba līgums, kas noslēgts uz noteiktu laiku.

17

Otrām kārtām, minētajā lietā darba tiesiskās attiecības tika izbeigtas ar atlaišanu. A. Kuzo netika šādi atlaista. Pamatlietā darba tiesiskās attiecības ir pamatotas ar darba līgumu uz noteiktu laiku, un tās izbeidzās, kad pienāca šī līguma termiņa beigas. Tā kā šādas darba tiesiskās attiecības parasti beidzas, kad pienāk termiņa beigas, turklāt nav vajadzīgs attiecīgs paziņojums, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pamatlietas apstākļi ir jānošķir no apstākļiem, par kādiem Tiesa lēma iepriekš minētajā spriedumā lietā Kleist, vai arī ir iespējams uz pamatlietu attiecināt risinājumu, kādu Tiesa sniegusi minētajā spriedumā.

18

Uzskatīdama, ka tajā izskatāmās lietas risinājums ir atkarīgs no Savienības tiesību interpretācijas, Oberster Gerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 76/207 [..] 3. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkts nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru jautājums par to, vai pastāv diskriminācija atkarībā no dzimuma saistībā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu, kas notiek sakarā ar tāda individuāla darba līguma termiņa beigām, k[urš] ir noslēgts pirms minētās direktīvas spēkā stāšanās (šajā gadījumā – pirms Austrijas [Republikas] pievienošanās Eiropas Savienībai), ir jāpārbauda, nevis pamatojoties uz darba līguma, kas pirms [Austrijas] pievienošanās tika noslēgts uz noteiktu laiku, termiņa beigām kā “atlaišanas nosacījumu”, bet tikai saistībā ar lūguma par darba līguma termiņa pagarinājumu atteikumu kā “darbā pieņemšanas nosacījumu”?”

19

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkta a) vai c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, – ko veido dienesta noteikumi, kuri ir neatņemama sastāvdaļa darba līgumam, kas noslēgts pirms attiecīgās dalībvalsts pievienošanās Savienībai –, kurā paredzēts, ka darba tiesiskās attiecības beidzas tādēļ, ka ir sasniegts pensijas vecums, kas noteikts atšķirīgs atkarībā no darba ņēmēja dzimuma, rada ar minēto direktīvu aizliegtu diskrimināciju, ja attiecīgais darba ņēmējs sasniedz šo vecumu pēc minētās pievienošanās dienas.

20

NÖ‑LLWK uzskata, ka pamatlietā ar to vien, ka pienākušas līguma termiņa beigas, pietiek, lai izbeigtu darba tiesiskās attiecības. A. Kuzo darba tiesiskās attiecības beidzās nevis ar atlaišanu, bet, pienākot darba līguma uz noteiktu laiku termiņa beigām. Tā kā Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts attiecas vienīgi uz atlaišanu, uz šo tiesību normu nevar atsaukties. Turklāt, tā kā dienesta noteikumi, kas reglamentē pamatlietā aplūkoto darba līgumu, ir senāki par Austrijas Republikas pievienošanos Savienībai, tad valsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, nevar radīt diskrimināciju minētās direktīvas izpratnē. Tāpēc NÖ‑LLWK uzskata, ka uzdotais jautājums būtu jāizskata vienīgi no “darbā pieņemšanas nosacījuma” viedokļa, kas nozīmē, ka šis jautājums jāizskata saistībā ar Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

21

Savukārt A. Kuzo un Eiropas Komisija apgalvo, ka uzdotais jautājums jāizskata vienīgi no darba tiesisko attiecību beigu viedokļa. Tā kā darba līgums ir ilgstošs līgums, vajadzētu uzskatīt, ka, tiklīdz Austrijas Republika pievienojusies Savienībai, šāda līguma sekas ietilpst Direktīvas 76/207 piemērošanas jomā. Tādējādi būtu jānoraida arguments, ka pamatlietā aplūkotais darba līgums ir noslēgts pirms minētās pievienošanās, un norādītais jautājums būtu jāizskata saistībā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

22

Jānosaka, vai – atbilstoši A. Kuzo un Komisijas apgalvojumiem – uz darba tiesisko attiecību izbeigšanu, pamatojoties uz DO 25. panta 2. punkta a) apakšpunktu, attiecas Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts.

23

Pirmām kārtām, ir svarīgi noskaidrot pēdējās minētās normas piemērojamību rationae temporis tādā situācijā, kāda ir pamatlietā.

24

Lai nodrošinātu tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ievērošanu, Savienības materiālo tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās attiecas uz situācijām, kas radušās pirms to stāšanās spēkā, tikai tad, ja no to redakcijas, mērķiem vai struktūras skaidri izriet, ka tām ir jāpiešķir šāds spēks (it īpaši skat. 2002. gada 29. janvāra spriedumu lietā C-162/00 Pokrzeptowicz-Meyer, Recueil, I-1049. lpp., 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Tomēr jāatgādina, ka jauna tiesību norma ir nekavējoties piemērojama tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies iepriekšējās tiesību normas pastāvēšanas laikā (1986. gada 10. jūlija spriedums lietā 270/84 Licata/ESK, Recueil, 2305. lpp., 31. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Pokrzeptowicz‑Meyer, 50. punkts). Tiesa arī ir atzinusi, ka kopš pievienošanās pamatlīgumu normas ir saistošas jaunajām dalībvalstīm un ir tajās piemērojamas atbilstoši nosacījumiem, kas paredzēti šajos līgumos un attiecīgajā pievienošanās aktā (skat. 1997. gada 2. oktobra spriedumu lietā C-122/96 Saldanha un MTS, Recueil, I-5325. lpp., 13. punkts).

26

Attiecībā uz Direktīvu 76/207 un pamatlietu Akts par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās nosacījumiem un to līgumu pielāgojumiem, kas ir Eiropas Savienības izveides pamatā (OV 1994, C 241, 21. lpp., un OV 1995, L 1, 1. lpp.), stājās spēkā 1995. gada 1. janvārī. Šī akta 2. pantā ir paredzēts, ka “pamatlīgumi un iestāžu pirms pievienošanās pieņemtie tiesību akti kopš pievienošanās ir saistoši jaunajām dalībvalstīm, un tos tajās piemēro atbilstoši šajā līgumā un šajā aktā paredzētajiem nosacījumiem”. Šajā ziņā minētā akta XV pielikumā, uz kuru norādīts šī akta 151. pantā, ir skaidri minēta Direktīva 76/207.

27

Tā kā minētā akta normās nav paredzēti īpaši nosacījumi saistībā ar Direktīvas 76/207 piemērošanu, izņemot pagaidu atkāpi attiecībā uz iepriekšējā punktā norādītā pievienošanās akta XV pielikuma V punktā minēto sieviešu naktsdarbu – situāciju, uz ko pamatlieta neattiecas –, tad tā ir saistoša Austrijas Republikai kopš pievienošanās dienas Savienībai, tātad ir piemērojama tādu situāciju vēlākām sekām, kas radušās pirms šīs dalībvalsts pievienošanās Savienībai (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Saldanha un MTS, 14. punkts).

28

Tāpat jānoraida NÖ‑LLKW izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru, norādīdama uz Direktīvas 76/207 normu piemērošanu kopš Austrijas Republikas pievienošanās Savienībai, lai apstrīdētu savu darba tiesisko attiecību izbeigšanu, A. Kuzo mēģinot apstrīdēt pirms šīs pievienošanās iegūtās tiesības un apdraudot sava darba devēja tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

29

Tiesa ir atzinusi, ka darba līgumam uz noteiktu laiku, kas bijis noslēgts, pirms stājās spēkā Eiropas nolīgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Polijas Republiku, no otras puses, kurš Kopienas vārdā noslēgts un apstiprināts ar Padomes un Komisijas 1993. gada 13. decembra Lēmumu 93/743/Euratom, EOTK, EK (OV L 348, 1. lpp.), tā parakstīšanas dienā nezūd tiesiskās sekas, bet, gluži pretēji, tā sekas tiesiski turpinās visu līguma termiņu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Pokrzeptowicz‑Meyer, 52. punkts).

30

Turklāt tiesiskās paļāvības aizsardzības principa piemērošanas joma nevar sniegties tik tālu, ka vispārēji tiek kavēts piemērot jaunu tiesisko regulējumu tādu situāciju sekām nākotnē, kas ir radušās saskaņā ar agrāku tiesisko regulējumu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Pokrzeptowicz‑Meyer, 55. punkts).

31

Šajos apstākļos NÖ‑LLKW nevarēja leģitīmi paļauties, ka Direktīva 76/207 nekādi neietekmēs noteikumus, kas reglamentē 1980. gadā noslēgto līgumu, kuri kļuva nozīmīgi tikai šī līguma beigās. Tādējādi nevar tikt uzskatīts, ka šīs direktīvas piemērošana kopš Austrijas Republikas pievienošanās Savienībai, apstrīdot pamatlietā aplūkoto darba tiesisko attiecību izbeigšanu, ietekmētu agrāk radušos stāvokli.

32

Otrām kārtām, jāatgādina, ka Tiesa ir vairākkārt atzinusi, pirmkārt, ka Direktīvas 76/207 3. pants, kas atbilst 5. pantam šīs direktīvas sākotnējā redakcijā, ir beznosacījuma un pietiekoši precīzs, lai privātpersona valsts tiesā uz to varētu atsaukties pret valsti (skat. 1986. gada 26. februāra spriedumu lietā 152/84 Marshall, Recueil, 723. lpp., 52. punkts, kā arī 1990. gada 12. jūlija spriedumu lietā C-188/89 Foster u.c., Recueil, I-3313. lpp., 21. punkts), un, otrkārt, ka pie tādām organizācijām, attiecībā pret kurām var atsaukties uz direktīvas noteikumiem, kuriem var būt tieša iedarbība, pieder organizācija, kurai neatkarīgi no tās juridiskās formas ar publiskās iestādes aktu ir uzdots – minētajai iestādei īstenojot kontroli – sniegt pakalpojumus sabiedrības interesēs un kurai šajā sakarā ir plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normām, kas ir piemērojamas attiecībās starp privātpersonām (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Foster u.c., 22. punkts). Kā norāda iesniedzējtiesa – un šo apsvērumu nav apstrīdējušas nedz pamatlietas dalībnieces, nedz Komisija –, NÖ‑LLWK ir to organizāciju vidū, kurām ir piešķirtas plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normām, kas ir piemērojamas attiecībās starp privātpersonām.

33

Trešām kārtām, ir jānosaka, vai Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka valsts tiesiskajā regulējumā – kurā paredzēts, ka darba tiesiskās attiecības beidzas tādēļ, ka pienāk darba līguma termiņa beigas, – ar norādi uz atšķirīgu vecumu vīriešiem un sievietēm tiek radīta diskriminācija šīs direktīvas izpratnē.

34

Jāatgādina, pirmkārt, ka pamatlietā aplūkotā darba līguma uz noteiktu laiku beigas ir noteiktas, atsaucoties uz dienesta noteikumiem – DO –, kas ir minētā darba līguma neatņemama sastāvdaļa, un, otrkārt, ka šajos dienesta noteikumos darba ņēmējiem vīriešiem un darba ņēmējām sievietēm ir paredzēts atšķirīgs vecums, kurā rodas tiesības uz pensiju.

35

Protams, Tiesa ir atzinusi, ka uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma termiņa nepagarināšanu, kad beidzies tā parastais termiņš, principā nevar pielīdzināt atlaišanai (šajā ziņā skat. 2001. gada 4. oktobra spriedumu lietā C-438/99 Jiménez Melgar, Recueil, I-6915. lpp., 45. punkts).

36

Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes jomā jēdziens “atlaišana” ir jāinterpretē plaši (skat. 1982. gada 16. februāra spriedumu lietā 19/81 Burton, Recueil, 555. lpp., 9. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Marshall, 34. punkts; 1986. gada 26. februāra spriedumu lietā 262/84 Beets-Proper, Recueil, 773. lpp., 36. punkts; 2005. gada 21. jūlija spriedumu lietā C-207/04 Vergani, Krājums, I-7453. lpp., 27. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Kleist, 26. punkts).

37

Konkrētāk, Tiesa ir atzinusi, pirmkārt, ka saistībā ar Direktīvu 76/207 termins “atlaišana” ir jāsaprot tādējādi, ka tas ietver nodarbinātības saiknes starp darbinieku un viņa darba ņēmēju izbeigšanos, pat saistībā ar noteikumiem par labprātīgu aiziešanu no darba (iepriekš minētais spriedums lietā Burton, 9. punkts), un, otrkārt, ka vispārēja atlaišanas politika, kas paredz sievietes atlaišanu tikai tādēļ, ka viņa ir sasniegusi vai pārsniegusi vecumu, kurā viņai rodas tiesības uz valsts pensiju un kurš turklāt saskaņā ar valsts tiesību aktiem vīriešiem un sievietēm ir atšķirīgs, rada diskrimināciju dzimuma dēļ, kas ar šo direktīvu ir aizliegta (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Marshall, 38. punkts, un lietā Kleist, 28. punkts).

38

Kā rakstveida apsvērumos uzsver Komisija, pirmkārt, saistošā rakstura dēļ un, otrkārt, norādes uz pensionēšanas vecumu dēļ, kurš darba ņēmējiem vīriešiem un darba ņēmējām sievietēm ir atšķirīgs, pamatlietā aplūkotie dienesta noteikumi ir salīdzināmi ar noteikumiem, ko Tiesa izskatījusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kleist.

39

Tādējādi pamatlietā A. Kuzo darba tiesisko attiecību izbeigšana atbilstoši DO 25. panta 2. punkta a) apakšpunktam ir pielīdzināma atlaišanai Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

40

Tāpat jānosaka, vai minētā darba tiesisko attiecību izbeigšana ir atlaišana, kas aizliegta ar Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Lai to noteiktu, ir svarīgi pārbaudīt, vai šīs atlaišanas iemesls rada vai nerada tiešu vai netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ šīs direktīvas 2. panta izpratnē.

41

Saskaņā ar Direktīvas 76/207 2. panta 2. punkta pirmo ievilkumu “tieša diskriminācija” ir tad, ja attieksme pret vienu personu ir mazāk labvēlīga dzimuma dēļ, nekā attieksme pret kādu citu ir, ir bijusi vai būtu bijusi līdzīgā situācijā.

42

Šajā gadījumā no DO 25. panta izriet, ka darba ņēmēju darba tiesiskās attiecības beidzas, kad viņi sasniedz pensijas vecumu. Atbilstoši DO 26. un 65. pantam pensijas vecums ir 65 gadi darba ņēmējiem vīriešiem, bet darba ņēmējām sievietēm tas ir 60 gadi.

43

Tā kā minētajās normās ir skaidri norādīts, ka izmantotais kritērijs ir darba ņēmēju dzimums, ir uzskatāms, ka valsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, rada atšķirīgu attieksmi tieši dzimuma dēļ.

44

Lai noteiktu, vai šī atšķirīgā attieksme rada diskrimināciju, kas aizliegta ar Direktīvu 76/207, ir jāpārbauda, vai tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, darba ņēmēji vīrieši un darba ņēmējas sievietes atrodas salīdzināmā situācijā.

45

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka situāciju salīdzināmība var tikt izvērtēta, it īpaši ņemot vērā valsts tiesiskā regulējuma, ar ko ir ieviesta atšķirīga attieksme, mērķi (šajā ziņā skat. 2004. gada 9. decembra spriedumu lietā C-19/02 Hlozek, Krājums, I-11491. lpp., 46. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Kleist, 34. punkts).

46

Pamatlietā DO 25., 26. un 65. panta, kuros noteikta atšķirīga attieksme starp vīriešiem un sievietēm, priekšmets ir nosacījumi, ar kādiem var tikt izbeigtas darbinieku darba tiesiskās attiecības.

47

Darba ņēmējām sievietēm piešķirtā priekšrocība, kas izpaužas tajā, ka viņas var pretendēt uz vecuma pensiju piecus gadus agrākā vecumā, nekā noteikts darba ņēmējiem vīriešiem, nav tieši saistīta ar tiesiskā regulējuma, kurā noteikta atšķirīgā attieksme, mērķi.

48

Minētā priekšrocība nerada darbiniecēm sievietēm īpašu situāciju salīdzinājumā ar darbiniekiem vīriešiem, jo vīrieši un sievietes atrodas identiskā situācijā attiecībā uz darba tiesisko attiecību izbeigšanas nosacījumiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Kleist, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Tātad ir uzskatāms, ka darba ņēmēji vīrieši un darba ņēmējas sievietes atrodas salīdzināmā situācijā.

50

Saskaņā ar Direktīvas 76/207 2. panta 2. punktu, kurā noteikta atšķirība starp tiešo diskrimināciju un netiešo diskrimināciju, tikai otrā minētā var netikt kvalificēta kā diskriminācija, ja tā ir “objektīvi attaisnojam[a] ar tiesisku mērķi un ja [..] [tā ir] atbilstīgs un vajadzīgs līdzeklis šāda mērķa sasniegšanai”. Savukārt attiecībā uz tiešo diskrimināciju šāda iespēja nav paredzēta.

51

Tā kā valsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, kā izriet no šī sprieduma 43. punkta, rada atšķirīgu attieksmi tieši dzimuma dēļ, tad tā radītā diskriminācija nevar tikt objektīvi attaisnota.

52

Šādos apstākļos, tā kā Tiesa ir norādījusi, pirmkārt, ka atšķirīga attieksme, kura ieviesta ar tādu tiesisko regulējumu, kāds aplūkots pamatlietā, ir tieši dzimuma dēļ un ka darba ņēmēji vīrieši un darba ņēmējas sievietes atrodas salīdzināmā situācijā un ka, otrkārt, Direktīvā 76/207 nav atkāpju, kas būtu piemērojamas tiešajai diskriminācijai, tad ir jāsecina, ka šī atšķirīgā attieksme rada tiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, kas ar šo direktīvu ir aizliegta.

53

Tātad uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, – ko veido dienesta noteikumi, kuri ir neatņemama sastāvdaļa darba līgumam, kas noslēgts pirms attiecīgās dalībvalsts pievienošanās Savienībai –, kurā paredzēts, ka darba tiesiskās attiecības beidzas tādēļ, ka ir sasniegts pensijas vecums, kas noteikts atšķirīgs atkarībā no darba ņēmēja dzimuma, rada ar minēto direktīvu aizliegtu tiešu diskrimināciju, ja attiecīgais darba ņēmējs sasniedz šo vecumu pēc minētās pievienošanās dienas.

54

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

3. panta 1. punkta c) apakšpunkts Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvā 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, – ko veido dienesta noteikumi, kuri ir neatņemama sastāvdaļa darba līgumam, kas noslēgts pirms attiecīgās dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai –, kurā paredzēts, ka darba tiesiskās attiecības beidzas tādēļ, ka ir sasniegts pensijas vecums, kas noteikts atšķirīgs atkarībā no darba ņēmēja dzimuma, rada ar minēto direktīvu aizliegtu tiešu diskrimināciju, ja attiecīgais darba ņēmējs sasniedz šo vecumu pēc minētās pievienošanās dienas.