—

K. Konstantinides vārdā – G. Fiedler, Rechtsanwalt,

—

Landesärztekammer Hessen vārdā – R. Raasch,

—

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un D. Hadroušek, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – S. Martínez-Lage Sobredo, pārstāvis,

—

Francijas valdības vārdā – G. de Bergues un N. Rouam, pārstāvji,

—

Nīderlandes valdības vārdā – B. Koopman un C. Wissels, pārstāves,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, pārstāvis, kam palīdz N. Sancho Lampreia, advogado,

—

Eiropas Komisijas vārdā – H. Støvlbæk un K.‑P. Wojcik, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV L 255, 22. lpp.) 5. panta 3. punktu un 6. panta a) punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā par profesionālu pārkāpumu, kas pret K. Konstantinides ir ierosināta pēc Landesärztekammer Hessen (Hesenes federālās zemes Ārstu biedrības) pieprasījuma.

3

Direktīvas 2005/36 preambulas 3., 8. un 11. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

4

Direktīvas 2005/36 1. pantā ar nosaukumu “Mērķis” ir paredzēts:

“Šī direktīva paredz noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalsts, kas darbības sākšanai vai veikšanai reglamentētā profesijā savā teritorijā izvirza nosacījumu, ka vajadzīgas specifiskas profesionālās kvalifikācijas (turpmāk “uzņēmēja dalībvalsts”), saistībā ar darbības sākšanu vai veikšanu šajā profesijā atzīst profesionālās kvalifikācijas, kuras iegūtas vienā vai vairākās citās dalībvalstīs (turpmāk “izcelsmes dalībvalsts”) un kuras ļauj š[ai] personai ar šādu kvalifikāciju veikt darbību tajā pašā profesijā šajā dalībvalstī.”

5

Šīs direktīvas 3. panta ar nosaukumu “Definīcijas” 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā lietotas šādas definīcijas:

[..]

[..].”

6

Minētās direktīvas 4. panta ar nosaukumu “Atzīšanas ietekme” 1. punktā ir paredzēts:

“Profesionālās kvalifikācijas atzīšana no uzņēmējas dalībvalsts puses ļauj attiecīgajai personai šajā dalībvalstī sākt darbību tajā pašā profesijā, kurai viņš kvalificēts izcelsmes dalībvalstī, un veikt to uzņēmējā dalībvalstī atbilstoši tādiem pašiem nosacījumiem kā uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem.

[..]”

7

Šīs pašas direktīvas II sadaļas ar nosaukumu “Brīva pakalpojumu sniegšana” 5. pantā, kura nosaukums ir “Brīvas pakalpojumu sniegšanas princips”, ir noteikts:

“1.   Neskarot īpašus Kopienas tiesību aktu noteikumus, kā arī šīs direktīvas 6. un 7. pantu, dalībvalstis jebkāda iemesla dēļ attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju neierobežo pakalpojumu brīvu sniegšanu citā dalībvalstī:

[..]

2.   Šīs sadaļas noteikumus piemēro vienīgi tajos gadījumos, kad pakalpojumu sniedzējs pārceļas uz uzņēmējas dalībvalsts teritoriju, lai veiktu īslaicīgu vai gadījuma rakstura darbību šā panta 1. punktā minētajā profesijā.

Pakalpojumu sniegšanas īslaicīgo vai gadījuma raksturu novērtē katrā gadījumā atsevišķi, jo īpaši attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas ilgumu, biežumu, regularitāti un nepārtrauktību.

3.   Ja pakalpojumu sniedzējs pārceļas, uz viņu attiecas profesionāli, ar likumu noteikti vai administratīvi profesionālie noteikumi, kuriem ir tieša saistība ar profesionālo kvalifikāciju, piemēram, noteikumi par profesijas definīciju, par profesionālā nosaukuma lietošanu un par nopietniem profesionāliem pārkāpumiem, kas tieši un specifiski saistīti ar patērētāju aizsardzību un drošību, kā arī disciplinārie noteikumi, kuri uzņēmējā dalībvalstī attiecas uz profesionāļiem, kas šajā dalībvalstī veic darbību tajā pašā profesijā.”

8

Direktīvas 2005/36 6. pantā ar nosaukumu “Izņēmumi” ir noteikts:

“Saskaņā ar 5. panta 1. punktu uzņēmēja dalībvalsts atbrīvo pakalpojumu sniedzējus, kuriem ir statuss citā dalībvalstī, no prasībām, ko tā profesionāļiem, kam ir statuss tās teritorijā, izvirza attiecībā uz:

[..]”

9

Minētās direktīvas III sadaļas ar nosaukumu “Uzņēmējdarbības veikšanas brīvība” 13. panta, kura nosaukums ir “Atzīšanas nosacījumi”, 1. punktā ir noteikts:

“Ja attiecībā uz darbības sākšanu vai veikšanu reglamentētā profesijā uzņēmējā dalībvalstī pastāv nosacījums, ka vajadzīgas specifiskas profesionālās kvalifikācijas, tad šīs dalībvalsts kompetentā iestāde atļauj sākt vai veikt darbību šajā profesijā – ievērojot tādus pašus nosacījumus, kādi attiecas uz tās pilsoņiem – pretendentiem, kuriem ir kompetences apliecinājums vai kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kāds vajadzīgs citā dalībvalstī, lai sāktu un veiktu darbību šādā profesijā pēdējās minētās dalībvalsts teritorijā.

[..]”

10

Noteikumi par ārstu honorāriem (Gebührenordnung für Ärzte) ir federālās veselības ministrijas izdoti noteikumi. To 1. pantā ar nosaukumu “Piemērošanas joma” ir noteikts:

“1.   Atlīdzība par ārstu profesionālajām darbībām tiek noteikta saskaņā ar šiem noteikumiem, ciktāl federālajā likumā nav noteikts citādi.

2.   Ārsts var aprēķināt atlīdzību tikai par darbībām, kas saskaņā ar medicīnas mākslas noteikumiem ir vajadzīgas, lai veiktu no medicīnas viedokļa nepieciešamu ārstniecisku aprūpi. Atlīdzību par darbībām, kuras pārsniedz no medicīnas viedokļa nepieciešamo ārstniecisko aprūpi, viņš var aprēķināt tikai tad, ja tās ir veiktas pēc maksātāja pieprasījuma.”

11

Šo noteikumu 2. pantā ar nosaukumu “Atkāpes ietveroša vienošanās” ir noteikts:

“1.   Vienojoties var tikt paredzēts honorārs, ar kuru atkāpjas no šajos noteikumos paredzētā. [..]

2.   1. punkta pirmajā teikumā paredzētā vienošanās ārstam un maksātājam katrā atsevišķā gadījumā jānoslēdz rakstveidā pirms ārsta darbības veikšanas. [..]

[..]”

12

Minēto noteikumu 6. panta ar nosaukumu “Atlīdzība par citām darbībām” 2. punktā ir paredzēts:

“Par patstāvīgām ārsta darbībām, kuras nav iekļautas honorāru sarakstā, samaksa var tikt aprēķināta, pamatojoties uz rakstura, izmaksu un laika izlietojuma ziņā līdzvērtīgām honorāru sarakstā iekļautām darbībām.”

13

Hesenes likuma par ārstu, zobārstu, veterinārārstu, aptiekāru, psihologu psihoterapeitu un bērnu un pusaudžu psihoterapeita profesiju pārstāvības organizācijām, profesionālās darbības veikšanu, kvalifikācijas paaugstināšanu un arodtiesas kompetenci (Hessisches Gesetz über die Berufsvertretungen, die Berufsausübung, die Weiterbildung und die Berufsgerichtsbarkeit der Ärzte, Zahnärzte, Apotheker, psychologischen Psychotherapeuten und Kinder- und Jugendlichenpsychotherapeuten), redakcijā ar grozījumiem, kas veikti ar 2011. gada 15. septembra likumu (turpmāk tekstā – “Hesenes federālās zemes likums par veselības aprūpes profesijām”) 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Minētajās arodapvienībās ietilpst visi

[..]

kuri Hesenē praktizē savā profesijā.

[..]”

14

Saskaņā ar šī likuma 3. pantu:

“1.   Veselības aprūpes profesionāļi, kuriem ir Eiropas Savienības vai citas valsts, kura ir 1992. gada 2. maija Eiropas Ekonomikas zonas līguma [OV 1994, L 1, 3. lpp.] dalībvalsts, pilsonība un kuri šī likuma piemērošanas jomā Kopienu tiesībās nostiprinātās pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros veic savu darbību īslaicīgi un laiku pa laikam, nebūdami Vācijā reģistrēti, atkāpjoties no [šī likuma] 2. panta 1. punkta pirmā teikuma, neietilpst attiecīgajā arodapvienībā, ar nosacījumu, ka viņi ir profesionāli reģistrēti citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai citā Eiropas Ekonomikas zonas līguma dalībvalstī. Pakalpojums jāsniedz ar [šī likuma] 2. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzēto amata nosaukumu.

[..]

3.   1. punktā minētajiem veselības aprūpes profesionāļiem attiecībā uz profesionālās darbības veikšanu ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā [šī likuma] 2. panta 1. punkta pirmajā teikumā minētajiem veselības aprūpes profesionāļiem. It īpaši uz viņiem attiecas 22. un 23. pantā paredzētās tiesības un pienākumi attiecībā uz apzinīgu profesionālo pienākumu veikšanu, tālākizglītību, dalību neatliekamās palīdzības sniegšanā un dokumentēšanu, kā arī pienākums atbilstoši Direktīvas [2005/36] 5. panta 3. punktam ievērot profesionāla, ar likumu noteikta vai administratīva rakstura profesionālos noteikumus. Ētikas noteikumi, kas pieņemti saskaņā ar šī likuma 24. un 25. pantu, kā arī sesto nodaļu, tiek piemēroti mutatis mutandis.”

15

Hesenes federālās zemes likuma par veselības aprūpes profesijām 49. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka attiecīgo veselības aprūpes profesionāļu pieļauta to profesionālo pienākumu neizpilde tiek sodīta arodtiesas procesā. Šajā ziņā šī paša likuma 50. pantā ir paredzēts, ka šajā procesā var tikt izteikts brīdinājums, rājiens, noteikta balsstiesību atņemšana uz laiku, naudas sods līdz EUR 50 000 un atzīts, ka attiecīgās arodorganizācijas loceklis nav cienīgs praktizēt šajā profesijā.

16

Hesenes federālās zemes ārstu profesionālās ētikas noteikumus atbilstoši Hesenes federālās zemes likuma par veselības aprūpes profesijām 24. un 25. pantam ir pieņēmusi Hesenes federālās zemes Ārstu biedrība. Šajos noteikumos paredzēti ārstu profesionālie pienākumi, un saskaņā ar to preambulu to mērķis ir saglabāt un sekmēt uzticēšanos starp ārstu un pacientu, iedzīvotāju interesēs nodrošināt ārstniecības darbības kvalitāti, garantēt ārsta profesijas brīvību un reputāciju, kā arī sekmēt profesijas locekļu cienīgu uzvedību un kavēt profesijas necienīgu rīcību.

17

Minēto noteikumu 12. pantā ar nosaukumu “Honorāri un vienošanās par atlīdzību” ir noteikts:

“1.   Honorāriem ir jābūt samērīgiem. Neskarot citus tiesību aktu noteikumus, honorārus aprēķina saskaņā ar medicīnisko pakalpojumu klasifikatoru. Ārsts nepamatoti nepiemēro zemāku cenu par to, kāda noteikta minētajā medicīnisko pakalpojumu klasifikatorā. Slēdzot vienošanos par honorāru, ārsts ņem vērā maksātāja finansiālo situāciju.

[..]

3.   Pēc attiecīgās personas pieprasījuma federālās zemes ārstu biedrība sniedz savu viedokli par honorāru atbilstību.”

18

Šo pašu noteikumu 27. pantā ar nosaukumu “Atļauta informācija un profesionālās ētikas noteikumiem neatbilstoša reklāma” ir noteikts:

“1   Šo noteikumu mērķis ir nodrošināt pacientu aizsardzību, sniedzot [tiem] pietiekamu un atbilstošu informāciju, kā arī novērst jebkādu ārsta profesijas komercializāciju, kas būtu pretrunā ārsta prestižam sabiedrībā.

2.   Pamatojoties uz šo kritēriju, ārsts var sniegt ar profesiju saistītu objektīvu informāciju.

3.   Ārstiem ir aizliegts izplatīt jebkāda veida reklāmu, kas ir pretrunā profesionālajai ētikai. Reklāma katrā ziņā ir pretrunā profesionālajai ētikai, ja tās saturs vai forma ir slavinoša, maldinoša vai salīdzinoša rakstura. Ārsts nedrīkst mudināt citas personas izplatīt šāda veida reklāmu un nedrīkst pieļaut, ka citas personas šādi rīkojas. Šis noteikums neskar citos tiesību aktos paredzētos reklāmas aizliegumus.

[..]”

19

Hesenes federālās zemes ārstu profesionālās ētikas noteikumu D nodaļas 13. punktā ar nosaukumu “Citās Eiropas Savienības dalībvalstīs reģistrēto ārstu pārrobežu ārstnieciskā darbība” ir paredzēts:

“Ja citā Eiropas Savienības dalībvalstī reģistrēts vai praktizējošs ārsts īslaicīgi veic savu ārstniecisko darbību, kas ietilpst šo noteikumu piemērošanas jomā, Vācijā, tai pat laikā tur nereģistrēdamies, viņam jāievēro šo noteikumu prasības. Tas pats ir spēkā arī tad, ja šo noteikumu piemērošanas jomā ārsts vienīgi vērš uzmanību uz savu darbību; viņš var informēt par savu darbību vienīgi šajos noteikumos atļautā ietvaros.”

20

Ārsts K. Konstantinides, Grieķijas pilsonis, ārsta diplomu ir ieguvis 1981. gadā Atēnās (Grieķijā). Laikā no 1986. līdz 1990. gadam viņš bija Universtitātes klīnikas Atēnās Androloģijas nodaļas galvenā ārsta amatā, un kopš 1990. gada viņam ir sava prakse ar nosaukumu “Andrology Institute Athens” (Atēnu Androloģijas institūts). K. Konstantinides ir Atēnu Ārstu biedrības un Grieķijas Ārstu biedrības loceklis un reģistrēts Atēnās.

21

Visā laikposmā no 2006. līdz 2010. gadam K. Konstantinides vidēji uz vienu vai divām dienām mēnesī devās uz Vāciju, lai Hesenes Ārstu biedrības teritoriālās kompetences zonā veiktu androloģiska rakstura ķirurģiskas operācijas Darmštates [Darmstadt] (Vācija) Elisabethenstift medicīnas centra ambulatorās ķirurģijas centrā. K. Konstantinides darbība ietvēra vienīgi ļoti šauras specializācijas operāciju veikšanu, bet pārējie ar operāciju saistītie pakalpojumi, kā, piemēram, konsultāciju organizēšana un pēcoperācijas aprūpe, bija minētā medicīnas centra personāla ziņā.

22

2007. gada augustā minētajā medicīnas centrā kādam pacientam tika veikta sekmīga ambulatora operācija. Pēc šī pacienta sūdzības, kurā viņš apstrīdēja K. Konstantinides izrakstītā rēķina summu, Hesenes Ārstu biedrība veica izmeklēšanu, kuras rezultātā iesniedzējtiesā pret šo ārstu tika uzsākts disciplinārais process par Noteikumu par ārstu honorāriem un ar profesionālo ētiku nesaderīgas reklāmas aizlieguma pārkāpumu.

23

Šis disciplinārais process tika uzsākts tāpēc, ka K. Konstantinides“vienošanās par honorāru ietvaros bija izrakstījis rēķinu, piemērojot tarifa likmi, par kuru puses nebija brīvi vienojušās”, tādējādi pieļaudams profesionālu pārkāpumu Hesenes federālās zemes ārstu profesionālās ētikas noteikumu 12. panta, to skatot saistībā ar Noteikumu par ārstu honorāriem 2. pantu, 6. panta 2. punktu un 12. pantu, izpratnē. Hesenes Ārstu biedrība uzskatīja, ka aprēķinātais honorārs ir pārmērīgs un par to ir uzliekams disciplinārsods.

24

Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju, nepastāvot veiktajai darbībai atbilstošai tarifa likmei, K. Konstantinides par to izrakstīja rēķinu par kopējo summu EUR 6 395,96 apmērā, pēc analoģijas kā pamattarifu piemērojot citu likmi, kurai piemērots koeficients 16,2, kā arī citas tarifa likmes, dažas no kurām arī tika piemērotas pēc analoģijas un katrai no kurām tika piemēroti dažādi koeficienti. K. Konstantinides apgalvo, ka šie koeficienti tika piemēroti saskaņā ar atkāpes paredzošu vienošanos, kas noslēgta ar pacientu.

25

Attiecībā uz ar profesionālo ētiku nesaderīgas reklāmas aizliegumu Hesenes federālās zemes Ārstu biedrība K. Konstantinides pārmet, ka viņš, izplatot ar profesionālo ētiku nesaderīgu reklāmu, ir pārkāpis Hesenes federālās zemes ārstu profesionālās ētikas noteikumu 27. pantu. Konkrētāk, šim ārstam tiek pārmests, ka viņš savā interneta vietnē ir reklamējis savu darbību Darmštates Elisabethenstift medicīnas centrā, izmantodams tādus apzīmējumus kā “Vācijas institūts” vai “Eiropas institūts”, lai gan viņš šajā medicīnas centrā veic operācijas vienīgi “īslaicīgi” un “epizodiski”, viņa rīcībā neesot patiesai slimnīcas infrastruktūrai, un lai gan šīs darbības netiek veiktas valsts iestādes vai valsts kontrolei pakļautas zinātniska rakstura organizācijas ietvaros.

26

Hesenes federālās zemes Ārstu biedrība uzskata, ka ar Hesenes federālās zemes likuma par veselības aprūpes profesijām 3. panta 1. un 3. punktu, kuros K. Konstantinides ir uzlikts pienākums ievērot Hesenes federālās zemes ārstu profesionālās ētikas noteikumus, kas pieņemti, piemērojot šī likuma 24. un 25. pantu, ir atbilstoši transponēta Direktīva 2005/36, konkrētāk – tās 5. un 6. pants, un ka tādējādi tas ir Savienības tiesībām atbilstošs.

27

K. Konstantinides pamatā apgalvo, ka saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību viņš savu darbību Vācijā veic īslaicīgi un epizodiski un ka tādējādi uz viņu neattiecas Vācijas profesionālās ētikas noteikumi. Viņš uzskata, ka vācu arodorganizāciju pārmetumi, tādi kā pamatlietā, ir jāadresē “izcelsmes valsts kompetentajai iestādei”, proti, šajā gadījumā – Atēnu Ārstu biedrībai. Pakārtoti K. Konstantinides apstrīd viņam izteiktos pārmetumus.

28

Iesniedzējtiesa norāda, ka ir jānosaka, vai Hesenes federālās zemes ārstu profesionālās ētikas noteikumu 12. un 27. panta saturs, to interpretējot no Direktīvas 2005/36 5. panta 3. punkta viedokļa, atbilst šī 5. panta mērķim. Šajā ziņā iesniedzējtiesai ir nopietnas šaubas par to, vai minēto noteikumu 12. pantā paredzētie honorāru aprēķināšanas noteikumi, kā arī to 27. panta 1. un 3. punktā paredzētie noteikumi, ar kuriem tiek aizliegta ar profesionālo ētiku nesaderīga reklāma, ietilpst šīs direktīvas 5. panta 3. punkta piemērošanas jomā.

29

Minētā tiesa turklāt uzskata, ka dalībvalstij, pamatojoties uz Direktīvas 2005/36 5. panta 3. punktu, ir jānošķir pakalpojumu sniedzēji, kas tās teritorijā veic īslaicīgu vai gadījuma rakstura darbību, no pakalpojumu sniedzējiem, kas tur veic darbību tajā pašā profesijā, un šī nošķiršana netiktu nodrošināta, ja šīs dalībvalsts disciplinārie noteikumi vispārīgi tiktu piemēroti šiem pakalpojumu sniedzējiem. Tādējādi tai ir šaubas par Hesenes federālās zemes likuma par veselības aprūpes profesijām 3. panta 1. un 3. punkta saderību ar Savienības tiesībām.

30

Pastāvot šādiem apstākļiem, Berufsgericht für Heilberufe bei dem Verwaltungsgericht Gießen [Gīsenes administratīvās tiesas veselības aprūpes profesiju arodtiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“[Jautājumi par Direktīvas 2005/36 5. panta 3. punktu]:

[Jautājums par Direktīvas 2005/36 6. panta pirmā teikuma a) apakšpunktu]:

31

Ar savu pirmo līdz trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2005/36 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas valsts tiesību normas kā, pirmkārt, Hesenes federālās zemes ārstu profesionālās ētikas noteikumu 12. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru honorāriem ir jābūt samērīgiem un, neskarot citus tiesību aktu noteikumus, tos aprēķina saskaņā ar medicīnisko pakalpojumu oficiālo klasifikatoru, kā arī, otrkārt, šo pašu noteikumu 27. panta 3. punkts, ar kuru ārstiem tiek aizliegts izplatīt profesionālajai ētikai neatbilstošu reklāmu, ietilpst tā piemērošanas jomā.

32

Attiecībā uz pamatlietā piemērojamajiem noteikumiem par honorāru aprēķināšanu ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa ir precizējusi, ka Hesenes federālās zemes ārstu profesionālās ētikas noteikumu 12. pants ir jālasa kopsakarā ar noteikumu par ārstu honorāriem 6. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru par patstāvīgām ārsta darbībām, kuras nav iekļautas honorāru sarakstā, samaksa var tikt aprēķināta, pamatojoties uz rakstura, izmaksu un laika izlietojuma ziņā līdzvērtīgām honorāru sarakstā iekļautām darbībām.

33

No Direktīvas 2005/36 1. panta izriet, ka tās mērķis ir paredzēt noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalsts, kas darbības sākšanai vai veikšanai reglamentētā profesijā savā teritorijā izvirza nosacījumu, ka vajadzīgas specifiskas profesionālās kvalifikācijas, saistībā ar darbības sākšanu vai veikšanu šajā profesijā atzīst profesionālās kvalifikācijas, kuras iegūtas citā dalībvalstī un kuras ļauj personai ar šādu kvalifikāciju veikt darbību tajā pašā profesijā šajā dalībvalstī.

34

Uzņēmējdarbības veikšana uzņemošajā dalībvalstī ir reglamentēta minētās direktīvas III sadaļā, kuras 13. pantā ir noteikts, ka uzņemošā dalībvalsts atļauj sākt vai veikt darbību attiecīgajā reglamentētajā profesijā, ievērojot tādus pašus nosacījumus, kādi attiecas uz tās pilsoņiem, tiem pretendentiem, kuriem ir kompetences apliecinājums vai kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kāds vajadzīgs citā dalībvalstī, lai sāktu un veiktu darbību šādā profesijā šīs pēdējās dalībvalsts teritorijā. Šāda profesionālo kvalifikāciju atzīšanas sistēma tādējādi attiecīgajai personai ļauj pilnībā piekļūt reglamentētajai profesijai dalībvalstī un to veikt, ievērojot tādus pašus nosacījumus, kādi attiecas uz tās pilsoņiem, un šī piekļuve ietver tiesības izmantot šajā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu.

35

Pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, kā tā reglamentēta Direktīvas 2005/36 II sadaļā, gadījumā, ja pakalpojumu sniedzējs pārceļas uz uzņēmējas dalībvalsts teritoriju, lai veiktu īslaicīgu vai gadījuma rakstura darbību ar savu sākotnējo profesionālo nosaukumu, minētās direktīvas 5. panta 1. punktā ir noteikts princips, saskaņā ar kuru dalībvalstis jebkāda ar profesionālo kvalifikāciju saistīta iemesla dēļ neierobežo pakalpojumu brīvu sniegšanu citā dalībvalstī, ja pakalpojumu sniedzējam citā dalībvalstī ir likumīgs statuss nolūkā tur veikt darbību tajā pašā profesijā.

36

Tieši šādā kontekstā Direktīvas 2005/36 5. panta 3. punktā ir prasīts, lai tad, kad pakalpojums vai profesionālā darbība tiek veikta īslaicīgi vai tiem ir gadījuma raksturs, uz pakalpojumu sniedzēju attiektos profesionāli, ar likumu noteikti vai administratīvi profesionālie noteikumi, kuriem ir tieša saistība ar profesionālo kvalifikāciju, kā arī disciplinārie noteikumi, kuri uzņemošajā dalībvalstī attiecas uz profesionāļiem, kas šajā dalībvalstī veic darbību tajā pašā profesijā.

37

Jāprecizē, ka runa ir par disciplinārajiem noteikumiem par Direktīvas 2005/36 5. panta 3. punktā minēto uzvedības noteikumu pārkāpumu sodīšanu, kā tas minēts minētās direktīvas preambulas astotajā apsvērumā.

38

Attiecībā uz minēto noteikumu saturu, kuriem jābūt tiešā saistībā ar profesionālo kvalifikāciju, Direktīvas 2005/36 5. panta 3. punktā ir minēti noteikumi par profesijas definīciju, par profesionālā nosaukuma lietošanu un par nopietniem profesionāliem pārkāpumiem, kas tieši un specifiski saistīti ar patērētāju aizsardzību un drošību. Šīs direktīvas preambulas astotajā apsvērumā ir minēti arī noteikumi par to darbību loku, ko aptver profesija vai kas uz to attiecas.

39

No Direktīvas 2005/36 priekšmeta, mērķa, kā arī tās sistēmas izriet, ka ar tās 5. panta 3. punktu tiek aptverti vienīgi tādi profesionālās uzvedības noteikumi, kuriem ir tieša saikne ar pašu ārstēšanas veikšanu un kuru neievērošana apdraud pacienta aizsardzību.

40

No tā izriet, ka ne tādi noteikumi par honorāru aprēķināšanu, ne noteikums, ar kuru ārstiem tiek aizliegta ar profesionālo ētiku nesaderīga reklāma, kādi tika piemēroti pamatlietā, nav uzvedības noteikumi, kas būtu tiešā saistībā ar profesionālo kvalifikāciju attiecībā uz piekļuvi attiecīgajai reglamentētajai profesijai Direktīvas 2005/36 5. panta 3. punkta izpratnē.

41

Tādējādi jāsecina, ka tādas valsts tiesību normas kā Hesenes federālās zemes ārstu profesionālās ētikas noteikumu 12. panta 1. punktā un 27. panta 3. punktā ietvertās neietilpst Direktīvas 2005/36 5. panta 3. punkta materiālās piemērošanas jomā.

42

Valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā, kas izveidota ar LESD 267. pantu, Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas tai ļautu izspriest izskatāmo lietu. Saistībā ar to, ja nepieciešams, Tiesai ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi (it īpaši skat. 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C-334/95 Krüger, Recueil, I-4517. lpp., 22. un 23. punkts, kā arī 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā C-243/09 Fuß, Krājums, I-9849. lpp., 39. punkts un tajā minētā judikatūra). Lai to īstenotu, Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas, tostarp no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pamatojuma, ir tiesības nošķirt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā pamatlietas priekšmetu (šajā ziņā it īpaši skat. 1978. gada 29. novembra spriedumu lietā 83/78 Redmond, Recueil, 2347. lpp., 26. punkts; 2003. gada 23. oktobra spriedumu lietā C-56/01 Inizan, Recueil, I-12403. lpp., 34. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Fuß, 40. punkts).

43

Šajā ziņā jānorāda, ka tādos apstākļos kā pamatlietā un, ņemot vērā šī sprieduma 40. un 41. punktā minētos apsvērumus, tiesību normu, par kurām ir runa pamatlietā, saderīgums ar Savienības tiesībām nav jānovērtē no Direktīvas 2005/36 viedokļa, bet gan attiecībā pret LESD 56. pantā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvību.

44

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 56. pantā ir paredzēta ne tikai jebkādas diskriminācijas novēršana attiecībā pret pakalpojumu sniedzēju tā valstspiederības dēļ vai tādēļ, ka tas ir reģistrēts citā dalībvalstī, nevis dalībvalstī, kurā pakalpojums ir sniedzams, bet arī jebkāda ierobežojuma, kaut arī tas ir vienādi piemērojams gan vietējiem, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, atcelšana, ja šis ierobežojums aizliedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgus tā pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus, kurš ir reģistrēts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus (2012. gada 19. decembra spriedums lietā C‑577/10 Komisija/Beļģija, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Jānorāda arī, ka, konkrētāk, ierobežojuma jēdziens ietver dalībvalsts pasākumus, kas, lai gan tiek piemēroti vienādi, ietekmē pakalpojumu sniegšanas brīvību citās dalībvalstīs (šajā ziņā it īpaši skat. 2011. gada 29. marta spriedumu lietā C-565/08 Komisija/Itālija, Krājums, I-2101. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Pamatlietā nav strīda, ka attiecīgās tiesību normas bez atšķirībām tiek piemērotas visiem ārstiem, kas sniedz pakalpojumus Hesenes federālajā zemē.

47

Turklāt jāatgādina, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums nav ierobežojums LESD izpratnē tādēļ vien, ka citas dalībvalstis saistībā ar līdzīgu pakalpojumu sniedzējiem, kas dibināti to teritorijās, piemēro mazāk stingrus vai ekonomiski pievilcīgākus noteikumus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Tādējādi ierobežojuma Līguma izpratnē pastāvēšana nevar tikt secināta no tā vien, ka citās dalībvalstīs – ne Vācijas Federatīvajā Republikā – reģistrētiem ārstiem, lai aprēķinātu savus honorārus par Hesenes federālajā zemē sniegtajiem pakalpojumiem, ir jāievēro šajā teritorijā piemērojamie noteikumi.

49

Tomēr, nepastāvot nekādam tiesiskā regulējuma pamatlietā elastīgumam – kas ir jānovērtē valsts tiesai – šāda regulējuma piemērošana, kurai var būt atturoša ietekme attiecībā uz citu dalībvalstu ārstiem, var veidot ierobežojumu Līguma izpratnē.

50

Kas attiecas uz šāda ierobežojuma attaisnojumu, iedibinātā judikatūra ir tāda, ka valsts pasākumi, kas var apgrūtināt vai padarīt mazāk pievilcīgu Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanu, var tikt pieļauti tikai ar nosacījumu, ka tiem ir vispārēju interešu mērķis, ka tie ir atbilstoši, lai nodrošinātu tā īstenošanu, un ka tie nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu iecerēto mērķi (it īpaši skat. 2013. gada 16. aprīļa spriedumu lietā C‑202/11 Las, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Šajā ziņā iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, vai – pieņemot, ka tiesiskā regulējuma piemērošana tādos apstākļos kā lēmumā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu aprakstītie veido pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu – tas pamatlietā ir pamatots ar vispārējo interešu mērķi. Vispārīgi jānorāda, ka LESD 36. pantā paredzētā cilvēku veselības un dzīvības aizsardzība, kā arī patērētāju aizsardzība ir mērķi, kas ir tādi, kuri var tikt uzskatīti par primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, kuri var attaisnot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu (šajā ziņā it īpaši skat. 2006. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-94/04 un C-202/04 Cipolla u.c., Krājums, I-11421. lpp., 64. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2007. gada 8. novembra spriedumu lietā C-143/06 Ludwigs-Apotheke, Krājums, I-9623. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Kas attiecas uz jautājumu par to, vai šāds tiesiskais regulējums, kas ir pamatots ar vispārējo interešu mērķi, ir atbilstošs, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa īstenošanu, un nepārsniedz tā sasniegšanai nepieciešamo, iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, vai šis tiesiskais regulējums patiešām ir piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai saskanīgi un sistemātiski. Samērīguma analīzei jāņem vērā tostarp paredzētās sankcijas bargums.

53

Tādējādi iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, vai tiesiskais regulējums pamatlietā nav ierobežojums LESD 56. panta izpratnē un, ja tas tā ir – vai tam ir vispārējo interešu mērķis, vai tas ir atbilstošs tā īstenošanai un vai tas nepārsniedz izvirzītā mērķa sasniegšanai nepieciešamo.

54

Attiecībā uz reklāmu, kas nav saderīga ar profesionālo ētiku, Hesenes federālās zemes ārstu profesionālās ētikas noteikumu 27. panta 3. punktā vispārīgā formulējumā ārstiem ir aizliegts izplatīt jebkāda veida reklāmu, kas ir pretrunā profesionālajai ētikai.

55

Šajā lietā nav runas par pilnīgu aizliegumu izplatīt reklāmu vai konkrēta veida reklāmu. Minētajā 27. panta 3. punktā nav aizliegta reklāma par medicīnas pakalpojumiem kā tādiem, bet tajā ir prasīts, lai šādas reklāmas saturs nebūtu pretrunā profesionālajai ētikai.

56

Lai arī tajā nav noteikts pilnīgs reklāmas vai konkrēta veida reklāmas aizliegums, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pats par sevi var veidot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu (it īpaši skat. 2008. gada 17. jūlija spriedumu lietā C-500/06 Corporación Dermoestética, Krājums, I-5785. lpp., 33. punkts un tajā minētā judikatūra), tāds tiesiskais regulējums kā Hesenes federālās zemes ārstu profesionālās ētikas noteikumu 27. panta 3. punktā ietvertais, kurā paredzēts aizliegums saistībā ar reklāmas satura profesionālajai ētikai pretrunā esošo raksturu, kurš ir zināmā mērā neskaidrs, var veidot attiecīgās medicīnas pakalpojumu sniegšanas brīvības šķērsli.

57

Šai ziņā, kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 68. punktā, tas, ka attiecībā uz citā dalībvalstī reģistrētu ārstu nediskriminējoši tiek piemērotas valsts vai reģionālas tiesību normas, kurās, ņemot vērā ar profesionālo ētiku saistītu kritēriju, ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem šādi profesionāļi var reklamēt savu darbību attiecīgajā jomā, var tikt attaisnots ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, kuri balstās uz sabiedrības veselības un patērētāju tiesību aizsardzību, ja vien – par ko jāpārliecinās iesniedzējtiesai – iespējamā sankciju piemērošana profesionālim, kurš izmanto pakalpojumu sniegšanas brīvību, ir samērīga attiecībā pret attiecīgajai personai pārmesto rīcību.

58

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo līdz trešo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2005/36 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas valsts tiesību normas kā tās, kas ietvertas, pirmkārt, Hesenes federālās zemes ārstu profesionālās ētikas noteikumu 12. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru honorāriem ir jābūt samērīgiem un, neskarot citus tiesību aktu noteikumus, tos aprēķina saskaņā ar medicīnisko pakalpojumu oficiālo klasifikatoru, kā arī, otrkārt, šo pašu noteikumu 27. panta 3. punktā, ar kuru ārstiem tiek aizliegts izplatīt profesionālajai ētikai neatbilstošu reklāmu, neietilpst tā materiālās piemērošanas jomā. Iesniedzējtiesai tomēr, ņemot vērā Tiesas sniegtās norādes, jāpārliecinās, vai minētās tiesību normas neveido ierobežojumu LESD 56. panta izpratnē un, ja tas tā ir, vai tām pamatā ir vispārējas intereses, vai tās ir atbilstošas, lai nodrošinātu tā īstenošanu, un vai tās nepārsniedz izvirzītā mērķa sasniegšanai nepieciešamo.

59

Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2005/36 6. panta a) punkts pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, saskaņā ar kuru Hesenes federālās zemes ārstu profesionālās ētikas noteikumi un ar tiem saistītie noteikumi par arodtiesas jurisdikciju tiek atzīti par pilnā apjomā piemērojamiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri pārceļas uz uzņemošo dalībvalsti, lai tur īslaicīgi un reizumis veiktu darbību savā profesijā.

60

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, kura ietvaros pirmā sniedz otrajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu izskatāmo lietu (it īpaši skat. 2012. gada 27. novembra spriedumu lietā C‑370/12 Pringle, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

Šajā gadījumā lēmumā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nav minēts neviens apstāklis attiecībā uz to, ka jautājums par to, vai Savienības tiesības, it īpaši Direktīva 2005/36, nepieļauj visu profesionālās ētikas noteikumu un ar tiem saistīto noteikumu par arodtiesas jurisdikciju piemērošanu, būtu būtisks pamatlietas atrisinājumam.

62

Tādējādi ceturtais jautājums ir nepieņemams, jo tas attiecas uz visām minēto profesionālās ētikas noteikumu un ar tiem saistītu noteikumu par arodtiesas jurisdikciju normām.

63

Tā kā uz šo jautājumu sniedzamajai atbildei ir jābūt ierobežotai ar tiesību normām, par kurām ir runa pamatlietā, jāprecizē, ka Direktīvas 2005/36 6. panta a) punktā nav noteikti ne uzvedības noteikumi, ne disciplinārā procedūra, kādi var tikt piemēroti pakalpojumu sniedzējam, bet vienīgi noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt vai nu automātisku pagaidu reģistrāciju, vai pro forma dalību profesionālā organizācijā vai struktūrā, lai veicinātu disciplināro noteikumu piemērošanu saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 3. punktu.

64

Tādējādi uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2005/36 6. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav noteikti ne uzvedības noteikumi, ne disciplinārā procedūra, kādi var tikt piemēroti pakalpojumu sniedzējam, kurš pārceļas uz uzņemošo dalībvalsti, lai tur veiktu īslaicīgu un gadījuma rakstura darbību savā profesijā, bet vienīgi noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt vai nu automātisku pagaidu reģistrāciju, vai pro forma dalību profesionālā organizācijā vai struktūrā, lai veicinātu disciplināro noteikumu piemērošanu saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 3. punktu.

65

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: