—

RVS Levensverzekeringen NV vārdā – S. Lodewijckx un A. Claes, advocaten,

—

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un J. C. Halleux, pārstāvji,

—

Igaunijas valdības vārdā – M. Linntam, pārstāve,

—

Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – N. Yerrell, kā arī K.-P. Wojcik un F. Wilman, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 5. novembra Direktīvas 2002/83/EK par dzīvības apdrošināšanu (OV L 345, 1. lpp.) 1. panta 1. punkta g) apakšpunkta un 50. panta, kā arī LESD 49. un 56. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp RVS Levensverzekeringen NV (turpmāk tekstā – “RVS”) un Belgische Staat [Beļģijas valsti] par ikgadējā nodokļa par dzīvības apdrošināšanas līgumiem samaksu.

3

Direktīva 2002/83 ar 2012. gada 1. novembri tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/138/EK par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) (OV L 335, 1. lpp.). Tomēr pamata tiesvedībai ir jāpiemēro Direktīva 2002/83.

4

Direktīvas 2002/83 preambulas 3. apsvērums ir formulēts šādi:

“Ir nepieciešams izveidot tiešās dzīvības apdrošināšanas iekšējo tirgu gan no tiesību veikt uzņēmējdarbību, gan pakalpojumu sniegšanas brīvības viedokļa dalībvalstīs, lai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām, kuru galvenais birojs atrodas Kopienā, būtu vieglāk pildīt saistības visā Kopienā, un dotu iespēju apdrošinājuma ņēmējiem izmantot ne tikai to valstīs reģistrētu apdrošinātāju pakalpojumus, bet arī tādu apdrošinātāju pakalpojumus, kuru galvenais birojs atrodas Kopienā un kuri ir reģistrēti citās dalībvalstīs.”

5

Minētās direktīvas preambulas 13. apsvērumā ir paredzēts:

“Praktiskos nolūkos ir vēlams definēt pakalpojumu sniegšanas jēdzienu, ņemot vērā gan apdrošinātāja reģistrācijas vietu, gan saistību izpildes vietu. Tādēļ ir jādefinē arī saistību jēdziens. [..]”

6

Direktīvas 2002/83 preambulas 55. apsvērumā ir noteikts:

“Dažas dalībvalstis nepakļauj dzīvības apdrošināšanas darījumus nekādiem netiešajiem nodokļiem, turpretim lielākā daļa piemēro īpašus nodokļus un citus maksājumus. Dalībvalstīs, kurās šos nodokļus un maksājumus piemēro, to struktūra un likme ievērojami atšķiras. Ir vēlams novērst esošās atšķirības, kas dzīvības apdrošināšanas pakalpojumu jomā starp dalībvalstīm izraisa konkurences traucējumus. Līdz turpmākai koordinācijai problēmu varētu risināt tā, ka nodokļu sistēmas un citu maksājumu piemērošanu nosaka dalībvalsts, kurā uzņemas saistības, un dalībvalsts ziņā ir nodrošināt šo nodokļu un maksājumu iekasēšanu.”

7

Minētās direktīvas 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

[..].”

8

Šīs direktīvas 32. pantā ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā norādītajiem darījumiem piemēro saistību dalībvalsts tiesību aktus. Tomēr, ja šīs dalībvalsts tiesību akti to pieļauj, puses var izvēlēties citas valsts tiesību aktus.

2.   Ja apdrošinājuma ņēmējs ir fiziska persona un viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir dalībvalstī, kuras pilsonis viņš nav, līdzēji var izvēlēties apdrošinājuma ņēmēja pilsonības dalībvalsts tiesību aktus.

[..].”

9

Direktīvas 2002/83 36. pantā ar virsrakstu “Informācija apdrošinājuma ņēmējiem” ir paredzēts:

“1.   Pirms apdrošināšanas līguma noslēgšanas jādara zināma apdrošinājuma ņēmējiem vismaz tā informācija, kas norādīta III pielikuma A punktā.

2.   Visu līguma darbības laiku apdrošinājuma ņēmēji jāinformē par pārmaiņām, kas saistītas ar informāciju, kura norādīta III pielikuma B punktā.

[..]”

10

Minētās direktīvas 41. pants ar virsrakstu “Pakalpojumu sniegšanas brīvība: iepriekšēja paziņošana piederības dalībvalstij” ir formulēts šādi:

“Dzīvības apdrošināšanas sabiedrības, kas pirmo reizi nodomājušas izmantot pakalpojumu sniegšanas brīvību darbībai vienā vai vairākās dalībvalstīs, iepriekš informē piederības dalībvalsts kompetentās iestādes, norādot, kādas saistības paredzēts uzņemties.”

11

Direktīvas 2002/83 50. pantā ar virsrakstu “Nodokļi par prēmijām”, kas ietverts IV sadaļā ar virsrakstu “Noteikumi par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību”, ir paredzēts:

“1.   Neietekmējot tālāku saskaņošanu, par katru apdrošināšanas līgumu maksājami tikai netiešie nodokļi un citi obligātie maksājumi par apdrošināšanas prēmijām saistību dalībvalstī [..].

2.   Tiesību akti, kurus saskaņā ar šīs direktīvas 32. pantu piemēro līgumiem, neietekmē piemērojamo fiskālo režīmu.

3.   Līdz turpmāku koordinācijas pasākumu pieņemšanai dalībvalstis tām dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām, kas to teritorijā pilda saistības, piemēro savus tiesību aktus, lai nodrošinātu netiešo nodokļu un citu obligāto maksājumu iekasēšanu, kas maksājami saskaņā ar 1. punktu.”

12

Dažādu nodokļu un nodevu kodeksa ([Wetboek diverse rechten en taksen], turpmāk tekstā – “WDRT”) 173. pantā ir noteikts:

“Ikgadējo apdrošināšanas nodokli piemēro apdrošināšanas līgumiem, ja apdrošinātais risks atrodas Beļģijā.

Apdrošināšanas risks atrodas Beļģijā, ja apdrošinājuma ņēmējam tur ir parastā dzīvesvieta vai – ja apdrošinājuma ņēmējs ir juridiska persona – ja šī juridiskā persona, uz ko attiecas līgums, ir reģistrēta Beļģijas teritorijā.

[..]

Ar reģistrācijas vietu 2. punkta izpratnē ir jāsaprot juridiskas personas galvenā darbības vieta un visas pārējās šīs juridiskās personas pastāvīgās darbības vietas neatkarīgi no juridiskās personas veida.”

13

WDRT 175/3. pantā ir noteikts:

“Nodokļa par dzīvības apdrošināšanas darījumiem, pat ja tie ir piesaistīti ieguldījumu fondiem, un par līgumiem par mūža pensijām vai terminētām pensijām, ja tos ir noslēgusi fiziska persona, likme ir 1,10 %.

Jēdziens “dzīvības apdrošināšana” attiecas uz personas apdrošināšanu, kuras ietvaros tiek izmaksāta konkrēta summa, un apdrošināšanas gadījuma iestāšanās ir atkarīga vienīgi no personas dzīves ilguma.”

14

WDRT 176/1. pantā maksājamais nodoklis tiek aprēķināts, ņemot vērā kopējo prēmiju vai personisko vai darba devēja iemaksu summu, pieskaitot maksājumus, kas attiecīgajā nodokļa iekasēšanas gadā jāmaksā vai jāsedz vai nu apdrošinājuma ņēmējiem, vai arī apdrošinātajām personām un to darba devējiem.”

15

RVS ir Nīderlandes apdrošināšanas sabiedrība, kuras galvenās darbības vieta, filiāle, pārstāvniecība vai darbības vieta nav Beļģijā. RVS noslēdza dzīvības apdrošināšanas līgumus ar noteiktu skaitu personu, kuras apdrošināšanas līguma parakstīšanas dienā dzīvoja Nīderlandē, bet kuras vēlāk pārcēlās uz Beļģiju.

16

Strīds ir starp RVS un Beļģijas nodokļu administrāciju par to, vai ikgadējais nodoklis 1,10 % apmērā par fizisko personu veiktajiem apdrošināšanas darījumiem, kas ieviests ar 2006. gada 1. janvāri, ir jāsamaksā arī par dzīvības apdrošināšanas līgumiem, kuri noslēgti ar Nīderlandē reģistrētu apdrošinātāju, kurš nav reģistrēts Beļģijā, ja apdrošināšanas līguma parakstīšanas dienā apdrošinājuma ņēmējs dzīvoja Nīderlandē, bet pēc tam pārcēlās uz Beļģiju.

17

Pēc konsultēšanās ar Belgische Staat2009. gada 29. janvārīRVS iesniedza ikgadējo nodokļu deklarāciju par apdrošināšanas darījumiem 2006. un 2007. taksācijas gadā, “neskarot iespējamos precizējumus”, kurā tā norādīja attiecīgi apdrošināšanas prēmijas EUR 801 178 apmērā 2006. gadā un EUR 702 636 apmērā – 2007. gadā. Beļģijas nodokļu administrācija tādējādi to aplika ar nodokli EUR 8813 apmērā par 2006. taksācijas gadu un EUR 7729 apmērā – par 2007. gadu, ko RVS samaksāja 2009. gada 4. februārī, ja vien [deklarācija] netiks precizēta.

18

Uzskatot, ka tai nav jāmaksā minētais nodoklis, RVS2009. gada 16. jūnijā nodokļu administrācijā iesniedza iesniegumus par nodokļa atmaksāšanu, kurus šī iestāde ar 2009. gada 1. septembra lēmumu noraidīja kā nepamatotus.

19

2010. gada 30. aprīlīRVS cēla prasību iesniedzējtiesā par šo 2009. gada 1. septembra lēmumu.

20

Minētajā tiesā pamatlietas dalībniekiem ir atšķirīgi viedokļi attiecībā uz Direktīvas 2002/83 1. panta 1. punkta g) apakšpunkta un 50. panta interpretāciju, it īpaši attiecībā uz jautājumu par to, vai apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgajai dzīvesvietai ir jābūt noteiktai saistību nodibināšanas dienā vai dienā, kad samaksāta apdrošināšanas prēmija.

21

Šajos apstākļos Rechtbank van eerste aanleg te Brussel nolēma apturēt tiesvedību un uzdot tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2002/83 50. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj to, ka dalībvalsts iekasē netiešo nodokli par dzīvības apdrošināšanas prēmijām, kuras samaksājuši apdrošinājuma ņēmēji, kas ir fiziskas personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī, ja attiecīgie apdrošināšanas līgumi ir parakstīti citā dalībvalstī, kurā minētajiem apdrošinājuma ņēmējiem līguma parakstīšanas dienā bija pastāvīgā dzīvesvieta.

23

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesību akta, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (it īpaši skat. 1983. gada 17. novembra spriedumu lietā 292/82 Merck, Recueil, 3781. lpp., 12. punkts; 2001. gada 14. jūnija spriedumu lietā C-191/99 Kvaerner, Recueil, I-4447. lpp., 30. punkts; 2007. gada 1. marta spriedumu lietā C-34/05 Schouten, Krājums, I-1687. lpp., 25. punkts, un 2012. gada 19. jūlija spriedumu lietā C-112/11 ebookers.com Deutschland, 12. punkts).

24

Kā tas izriet no Direktīvas 2002/83 preambulas 3. apsvēruma, tā ir pieņemta, ņemot vērā nepieciešamību izveidot tiešās dzīvības apdrošināšanas iekšējo tirgu gan no tiesību veikt uzņēmējdarbību, gan no pakalpojumu sniegšanas brīvības viedokļa dalībvalstīs, lai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām, kuru galvenais birojs atrodas Savienībā, būtu vieglāk pildīt saistības tās iekšienē un dotu iespēju apdrošinājuma ņēmējiem izmantot ne tikai to dalībvalstīs reģistrētu apdrošinātāju pakalpojumus, bet arī tādu apdrošinātāju pakalpojumus, kuru galvenais birojs atrodas Savienībā un kuri ir reģistrēti citās dalībvalstīs.

25

Tā kā dzīvības apdrošināšanas darījumu netieša aplikšana ar nodokli līdz šim brīdim Savienības līmenī nav tikusi saskaņota, kā tas konstatēts Direktīvas 2002/83 preambulas 55. apsvērumā, dažas dalībvalstis nepakļauj apdrošināšanas darījumus nekādiem netiešajiem nodokļiem, kurpretim citas piemēro īpašus nodokļus un citus maksājumus, kuru struktūra un likme ievērojami atšķiras.

26

No šī paša apsvēruma izriet, ka, pieņemot Direktīvu 2002/83, Savienības likumdevējs ir vēlējies novērst to, ka esošās atšķirības izraisa apdrošināšanas pakalpojumu starp dalībvalstīm konkurences izkropļošanu, un uzskatīja, ka, kamēr netiks veikta turpmāka saskaņošana, šīs neērtības var mazināt, piemērojot tās dalībvalsts, kurā uzņemas saistības, noteikto nodokļu režīmu, kā arī citus maksājumus.

27

Tādējādi Direktīvas 2002/83 50. panta, kas ietilpst tās IV sadaļā, kura aptver tiesību normas par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, 1. punktā ir paredzēts, ka, neietekmējot vēlāku saskaņošanu, par katru apdrošināšanas līgumu netiešie nodokļi un citi obligātie maksājumi par apdrošināšanas prēmijām ir jāmaksā vienīgi saistību dalībvalstī. Saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punkta g) apakšpunktu saistību dalībvalsts ir definēta kā dalībvalsts, kurā atrodas apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgā dzīvesvieta, ja apdrošinājuma ņēmējs ir fiziska persona.

28

Šajā ziņā RVS, kā arī Igaunijas valdība būtībā norāda, ka Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 1. panta 1. punkta g) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka saistību dalībvalsts ir dalībvalsts, kurā ir apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgā dzīvesvieta dzīvības apdrošināšanas līguma noslēgšanas dienā, un ka tad, ja minētais apdrošinājuma ņēmējs pārceļas uz dzīvi citā dalībvalstī, saglabājot savu apdrošināšanas līgumu, minētā saistību dalībvalsts paliek tā pati. Šīs lietas dalībnieces tādējādi attiecībā uz šo situāciju aizstāv tādu jēdziena “saistību dalībvalsts” interpretāciju, ko tās uzskata par “statisku”.

29

Savukārt Beļģijas un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija uzskata, ka saistību dalībvalsts tiek noteikta apdrošināšanas prēmijas, kura ir jāapliek ar nodokli, samaksas dienā. Šīs valdības, kā arī Komisija atbalsta tādu minētā jēdziena interpretāciju, ko tās uzskata par “dinamisku”.

30

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Direktīvas 2002/83 1. panta 1. punkta g) apakšpunktā, kas ietver “saistību dalībvalsts” definīciju šīs direktīvas izpratnē, nav noteikta diena, kurā ir jānosaka apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgā dzīvesvieta, un nav precizēts arī, vai notikušās faktiskās izmaiņas attiecībā uz apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgās dzīvesvietas vietu dzīvības apdrošināšanas līguma darbības laikā var ietekmēt saistību dalībvalsts definīciju.

31

Tāpat arī Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punktā nav precizēts, ka ir jāņem vērā apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgā dzīvesvieta apdrošināšanas līguma noslēgšanas dienā, ne arī noteikts cits datums, kas vienīgais būtu atbilstošs, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir kompetenta pakļaut apdrošināšanas līgumu netiešajiem nodokļiem un citiem maksājumiem attiecībā uz visu minētā līguma darbības laiku, lai gan ir iespējama apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgās dzīvesvietas maiņa apdrošināšanas līguma darbības laikā.

32

Faktiski Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punkta g) apakšpunktu, ļauj konstatēt vienīgi, ka apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgā dzīvesvieta ir uzskatāma par atbilstošu kritēriju, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir kompetenta pakļaut apdrošināšanas līgumu netiešajiem nodokļiem un citiem maksājumiem par apdrošināšanas prēmijām.

33

Kā pamatoti norāda Komisija, apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgā dzīvesvieta pēc sava rakstura ir kritērijs, kas var mainīties it īpaši tāda ilgtermiņa līguma kā dzīvības apdrošināšanas līgums darbības laikā.

34

Līdz ar to šāda kritērija izvēle, kā arī atsauces uz apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgo dzīvesvietu apdrošināšanas līguma noslēgšanas dienā vai citā dienā, kas vienīgā būtu atbilstoša, neesamība Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punkta formulējumā atbalsta šīs tiesību normas “dinamisko” interpretāciju.

35

Turpinājumā saistībā ar Direktīvas 2002/83 vispārējo struktūru, pirmkārt, ir jākonstatē, ka no šīs direktīvas 50. panta 3. punkta analīzes izriet, ka dalībvalsts, kas ir kompetenta aplikt ar nodokli, piemēro savas valsts tiesību normas attiecībā uz pasākumiem, kuri paredzēti, lai nodrošinātu minēto netiešo nodokļu un maksājumu iekasēšanu. Tomēr šī tiesību norma neļauj spriest par veidu, kādā šī kompetentā dalībvalsts tiek noteikta.

36

Faktiski pretēji tam, ko norāda RVS, tas, ka minētās tiesību normas noteiktās valodu versijās, tādās kā franču un nīderlandiešu valodu versija, tiek izmantots jēdziens “apdrošināšanas sabiedrības, kas to teritorijā uzņemas saistības”, lai noteiktu uzņēmumus, attiecībā uz kuriem kompetentā dalībvalsts piemēro minētos pasākumus, neļauj secināt, ka nodokļu kompetence ir nosakāma apdrošināšanas līguma parakstīšanas dienā.

37

Papildus tam, ka minētajās versijās lietotais formulējums var pieļaut atšķirīgas interpretācijas, ciktāl tas var norādīt gan uz apdrošināšanas līguma parakstīšanu, gan uz saistību atrašanās vietu, kā norādīja ģenerāladvokāte savu secinājumu 40. punktā, arī citu valodu versijas, kā angļu valodas versija, ir pretrunā RVS piedāvātajai interpretācijai. Faktiski šī versija, kurā skaidri norādītas sabiedrības, kuras pilda konkrētajā dalībvalstī esošās saistības, neietver nevienu atsauci uz apdrošināšanas līguma noslēgšanu vai parakstīšanu.

38

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2002/83 32. panta 1. punktu, uz kuru atsaucas RVS un Igaunijas valdība un kurā paredzēts, ka līgumiem attiecībā uz darbībām, kuras reglamentē šī direktīva, piemērojamās tiesības ir saistību dalībvalsts tiesības, ir jākonstatē, ka, pat ja faktiski ir iespējams šo tiesību normu interpretēt tādējādi, ka, ja apdrošinājuma ņēmējs maina savu pastāvīgo dzīvesvietu, piemērojamās tiesības paliek tās pašas, tas nenozīmē, ka ir jāizšķiras par labu šādai interpretācijai arī attiecībā uz minētās direktīvas 50. panta 1. punktu.

39

No vienas puses, kā norādīts šī sprieduma 30. punktā, “saistību dalībvalsts” definīcija, kāda tā paredzēta Direktīvas 2002/83 1. panta 1. punkta g) apakšpunktā, neprecizē piemērotu datumu, kurā būtu jānosaka apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgā dzīvesvieta. Līdz ar to, kā ģenerāladvokāte norādīja savu secinājumu 43. punktā, ciktāl piemērotais datums neietilpst jēdziena “saistību dalībvalsts” definīcijā, šis jēdziens varētu tikt definēts atšķirīgi atkarībā no tiesību normas, kurā tas ir lietots.

40

No otras puses, Direktīvas 2002/83 50. panta 2. punktā ir paredzēts, ka saskaņā ar šīs direktīvas 32. pantu piemērojamajām tiesībām nav ietekmes uz piemērojamo nodokļu režīmu, kas, kā ģenerāladvokāte norāda savu secinājumu 45. punktā, liecina par piemērojamo tiesību un nodokļu režīma neatkarību.

41

Treškārt, Igaunijas valdība norāda, ka Direktīvas 2002/83 41. pants, kurā paredzēts, ka ikvienai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai, kas pirmoreiz vēlas uzsākt savu darbību, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, vienā vai vairākās dalībvalstīs, iepriekš ir jāinformē piederības dalībvalsts kontroles iestādes, norādot, kāda veida riskus un saistības tā paredz uzņemties, nepieļauj jēdziena “saistību dalībvalsts” tā saukto “dinamisko” interpretāciju. Faktiski, ja apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanā būtu jābalstās uz apdrošināšanas prēmijas samaksas datumu, varētu rasties situācija, ka apdrošināšanas sabiedrība, pati nebūdama informēta un neinformējot par to kontroles iestādes, veic savas darbības, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, citā dalībvalstī, nevis piederības dalībvalstī.

42

Šajā ziņā ir jānorāda, ka tādā situācijā kā šajā pamatlietā apstāklis, ka apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgā dzīvesvieta ir pārcelta uz citu dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā ir reģistrēta apdrošināšanas sabiedrība, ar kuru noslēgts dzīvības apdrošināšanas līgums, var pakļaut minēto situāciju tiesību normām attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību neatkarīgi no šim līgumam piemērojamā nodokļu režīma. Faktiski, lai varētu atsaukties uz LESD tiesību normām attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, ir pietiekami, ka pakalpojumi tiek sniegti dalībvalsts valstspiederīgajiem citas dalībvalsts teritorijā (šajā ziņā skat. 1999. gada 28. oktobra spriedumu lietā C-55/98 Vestergaard, Recueil, I-7641. lpp., 18. punkts).

43

Direktīvas 2002/83 1. panta 1. punkta h) apakšpunktā ir arī paredzēts, ka dalībvalsts, kurā tiek sniegti pakalpojumi, ir definēta kā saistību dalībvalsts, ja saistības uzņemas dzīvības apdrošināšanas sabiedrība, kas atrodas citā dalībvalstī. No šīs direktīvas preambulas 13. apsvēruma izriet, ka praktisku iemeslu dēļ pakalpojumu sniegšana ir definēta, ņemot vērā gan apdrošināšanas sabiedrības reģistrācijas vietu, gan saistību vietu.

44

Atbilde uz jautājumu par to, cik lielā mērā no Direktīvas 2002/83 41. panta izrietošie pienākumi ir piemērojami apdrošināšanas sabiedrībai, kas ir līgumiski saistīta ar apdrošinājuma ņēmēju, kura pastāvīgā dzīvesvieta atrodas citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā ir reģistrēta šī sabiedrība, apdrošinājuma ņēmēja minētās dzīvesvietas maiņas dēļ līguma darbības laikā, izriet no minētā 41. panta, lasot to kopsakarā ar iepriekšējā punktā norādītajām tiesību normām, interpretācijas, bet tai nav ietekmes uz dalībvalsts, kura ir kompetenta aplikt ar nodokli Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punkta izpratnē, noteikšanu.

45

Ceturtkārt, ir jākonstatē, ka apstāklis, ka apdrošinājuma ņēmējam atbilstoši Direktīvas 2002/83 III pielikuma A punktam, kurā ir norādīta atsauce uz šīs direktīvas 36. panta 1. punktu, pirms apdrošināšanas līguma noslēgšanas ir jābūt informētam par polises veidam piemērojamo nodokļu režīmu, bet ka, kā tas izriet no Direktīvas 2002/83 III pielikuma B punkta, uz kuru ir atsauce šīs direktīvas 36. panta 2. punktā, tas, ka apdrošinājuma ņēmējs nav jāinformē par šo režīmu apdrošināšanas līguma darbības laikā, nenozīmē, ka nevar nosliekties par labu minētās direktīvas 50. panta 1. punkta tā sauktajai “dinamiskajai” interpretācijai.

46

Faktiski ir skaidrs, ka, nepastāvot saskaņošanai Savienības līmenī, dalībvalsts jebkurā brīdī var ieviest vai atcelt apdrošināšanas darījumu aplikšanu ar netiešu nodokli vai izmainīt to likmi vai bāzi. Direktīvas 2002/83 36. panta 2. punktā un tās III pielikuma B punktā arī nav paredzēts, ka apdrošinājuma ņēmējs jāinformē gadījumā, kad šādas izmaiņas ir notikušas šīs pašas valsts nodokļu režīmā. Tādējādi, pat izraugoties minētās direktīvas 50. panta 1. punkta “statisko” interpretāciju, apdrošinājuma ņēmējs var nonākt situācijā, ka sākotnēji apdrošināšanas līgumam piemērojamais nodokļu režīms ir būtībā izmainīts un apdrošināšanas sabiedrībai nav pienākuma tam paziņot šīs izmaiņas.

47

Līdz ar to ir jākonstatē, ka Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punkta formulējums, kā arī tā interpretācija saistībā ar citām šīs direktīvas tiesību normām pieļauj gan vienu, gan otru šīs tiesību normas interpretāciju un ka ir jānosaka tās piemērošanas joma, galvenokārt ņemot vērā minētās tiesību normas mērķi, kā arī Direktīvas 2002/83 mērķi kopumā.

48

Paredzot, ka par katru apdrošināšanas līgumu ir jāmaksā netiešie nodokļi un citi obligātie maksājumi par apdrošināšanas prēmijām saistību dalībvalstī, Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punkta mērķis ir vienai dalībvalstij piešķirt kompetenci aplikt ar nodokli dzīvības apdrošināšanas prēmijas, lai tādējādi izvairītos no šādu prēmiju dubultas aplikšanas ar nodokli.

49

Lai gan no Tiesas judikatūras izriet, ka šādai pilnvaru piešķiršanai pēc iespējas jāatbilst materiālajam un objektīvajam kritērijam (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Kvaerner, 52. punkts), nekas nenorāda uz to, ka saskaņā ar šo kritēriju veiktajai pilnvaru piešķiršanai ir jāpaliek nemainīgai visa līguma darbības laikā.

50

Direktīvā 2002/83 izraudzītais kritērijs nozīmē, ka dalībvalsts kompetence iekasēt netiešos nodokļus un citus obligātos maksājumus par apdrošināšanas prēmijām ir atkarīga no saiknes starp šīs dalībvalsts teritoriju un apdrošinājuma ņēmēju, šo saikni veidojot apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgajai dzīvesvietai.

51

Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punkta tā sauktās “statiskās” interpretācijas sekas būtu dot priekšroku saiknei, kas pastāvēja apdrošināšanas līguma parakstīšanas dienā, attiecībā pret apdrošināšanas prēmiju samaksas dienā pastāvošo saikni.

52

Kā norāda gan RVS, gan Beļģijas valdība, attiecībā uz netiešajiem nodokļiem un citiem maksājumiem par apdrošināšanas prēmijām aplikšanu ar nodokli izraisošais faktors nav apdrošināšanas līguma noslēgšana, bet gan apdrošināšanas prēmiju samaksāšana.

53

No minētā izriet, ka dalībvalstij, kura ir kompetenta aplikt ar nodokli apdrošināšanas prēmijas, ir jābūt tai dalībvalstij, ar kuras teritoriju apdrošinājuma ņēmējam ir saikne šīs prēmijas samaksas dienā, proti, kurā ir viņa pastāvīgā dzīvesvieta, un ka ir jāizvēlas Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punkta tā sauktā “dinamiskā” interpretācija.

54

Šo konstatējumu neliek apšaubīt nepieciešamība attiecībā uz katru apdrošināšanas prēmijas maksājumu konstatēt apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgo dzīvesvietu.

55

Faktiski pat pretējas interpretācijas gadījumā, saskaņā ar kuru apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgā dzīvesvieta tiek konstatēta tikai vienreiz, proti, apdrošināšanas līguma parakstīšanas dienā, pēc katras apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts maiņas apdrošināšanas prēmijas samaksas dienā būtu jāpierāda, kura bija viņa pastāvīgā dzīvesvieta apdrošināšanas līguma parakstīšanas dienā.

56

Saistībā ar ilgtermiņa līgumiem, kādi bieži ir dzīvības apdrošināšanas līgumi, iesniegt pierādījumus attiecībā uz apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgo dzīvesvietu apdrošināšanas līguma noslēgšanas dienā var izrādīties grūtāk nekā nodrošināt pierādījumus attiecībā uz šī apdrošinājuma ņēmēja pašreizējo situāciju.

57

Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punkts ir arī jāizvērtē kopsakarā ar tā mērķi novērst dažādās dalībvalstīs spēkā esošo nodokļu režīmu atšķirības, kas izpaužas konkurences izkropļojumos attiecībā uz apdrošināšanas pakalpojumiem starp dalībvalstīm.

58

Kompetenci apdrošināšanas prēmijas aplikt ar nodokli piesaistot apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgajai dzīvesvietai, Direktīvas 2002/83 mērķis ir garantēt, ka apdrošinājuma ņēmējam pieejamais dzīvības apdrošināšanas līgumu piedāvājums tiek pakļauts tādam pašam nodokļu režīmam neatkarīgi no apdrošināšanas sabiedrības reģistrācijas dalībvalsts un ka līdz ar to dzīvības apdrošināšanas pakalpojumu sniedzēja izvēli nevar ietekmēt apsvērumi saistībā ar šo prēmiju aplikšanu ar nodokli. Apdrošināšanas sabiedrībām tādējādi netiek radīta labāka vai sliktāka situācija vairāk vai mazāk labvēlīgāku nodokļu sistēmu viņu piesaistes dalībvalstī dēļ, un tās ar vienādiem nosacījumiem var konkurēt ar apdrošināšanas sabiedrībām, kas reģistrētas apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī.

59

Vienīgi tā sauktā “dinamiskā” Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punkta interpretācija ļauj nodrošināt tādu vienlīdzību un novērst konkurences izkropļojumus, nodrošinot, ka tas pats nodokļu režīms tiek piemērots spēkā esošam līgumam un iespējamam jaunam līgumam.

60

Kā ģenerāladvokāte norāda savu secinājumu 67. un 70. punktā, lai arī ierobežotākā mērā nekā konkurence starp jauno apdrošināšanas līgumu piedāvājumiem, esošie apdrošināšanas līgumi konkurē ar tādiem, kuri var tikt noslēgti ar citu apdrošināšanas sabiedrību un kuros apdrošinājuma ņēmējs var nomainīt apdrošināšanas sabiedrību. Iespēja pēc pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts maiņas turpināt gūt labumu no dalībvalstī, kurā apdrošinājuma ņēmējam bija pastāvīgā dzīvesvieta apdrošināšanas līguma noslēgšanas dienā, piemērojamā režīma, kas ir izdevīgāks nekā dalībvalstī, kurā atrodas viņa jaunā pastāvīgā dzīvesvieta, var atturēt apdrošinājuma ņēmēju mainīt apdrošināšanas sabiedrību. Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punkta tā sauktās “dinamiskās” interpretācijas gadījumā šāda atturēšana attiecībā uz nodokļu apsvērumiem nav notikusi.

61

No tā izriet, ka ar Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punktu sasniedzamie mērķi ļauj ņemt vērā apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgās dzīvesvietas maiņu.

62

Vēl ir jāpārbauda, vai šāda interpretācija ir saderīga ar Direktīvas 2002/83 vispārējo mērķi. Kā tika atgādināts šī sprieduma 24. punktā, tā tiecas izveidot tiešās dzīvības apdrošināšanas iekšējo tirgu gan no tiesību veikt uzņēmējdarbību, gan no pakalpojumu sniegšanas brīvības viedokļa dalībvalstīs, lai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām, kuru galvenais birojs atrodas Savienībā, būtu vieglāk pildīt saistības tās iekšienē un dotu iespēju apdrošinājuma ņēmējiem izmantot ne tikai to dalībvalstīs reģistrētu apdrošinātāju pakalpojumus, bet arī tādu apdrošinātāju pakalpojumus, kuru galvenais birojs atrodas Savienībā un kuri ir reģistrēti citās dalībvalstīs.

63

Ciktāl jautājums saistībā ar Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punkta tā saukto “statisko” vai “dinamisko” interpretāciju rodas tad, kad apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts apdrošināšanas līguma parakstīšanas dienā atšķiras no pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts apdrošināšanas prēmijas samaksas dienā un kad apdrošināšanas sabiedrība atrodas vai iepriekš ir atradusies citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā ir apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgā dzīvesvieta, šīs tiesību normas interpretācija ir jāizvērtē no pakalpojumu sniegšanas brīvības viedokļa.

64

Šajā ziņā, protams, ir jāatzīst, ka apdrošināšanas līgumam piemērojamā nodokļu režīma maiņa saistībā ar apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgās dzīvesvietas nodibināšanu citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā ir reģistrēta apdrošināšanas sabiedrība, ar kuru šis līgums ir noslēgts, ietver papildu slogu šai apdrošināšanas sabiedrībai, jo šai sabiedrībai ir jāiepazīstas ar dažādiem nodokļu režīmiem un tie jāpiemēro, lai gan tā var nebūt izvēlējusies sniegt apdrošināšanas pakalpojumus minētajā dalībvalstī.

65

Tomēr ir jāatgādina, kā tas norādīts šī sprieduma 46. punktā, ka, nepastāvot saskaņotībai Savienības līmenī, dalībvalsts jebkurā brīdī var ieviest vai atcelt apdrošināšanas darījumu aplikšanu ar netiešo nodokli vai izmainīt to likmi vai bāzi. Tādējādi, pat izraugoties Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punkta “statisko” interpretāciju, apdrošināšanas sabiedrības var nonākt situācijā, kad, nemainoties dalībvalstij, kura ir kompetenta aplikt ar nodokli apdrošināšanas prēmijas, minēto sabiedrību saņemtajām apdrošināšanas prēmijām ir piemērojamas jaunas tiesību normas nodokļu jomā.

66

Saistībā ar RVS un Igaunijas valdības izvirzīto argumentu attiecībā uz papildu izdevumiem un administratīvajām grūtībām, kuras izraisa nepieciešamība ievākt informāciju par apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsti visā dzīvības apdrošināšanas līguma darbības laikā, kā arī par šajā dalībvalstī spēkā esošo nodokļu režīmu, ir jānorāda, pirmkārt, ka apdrošinājuma ņēmēja pienākums informēt savu apdrošinātāju pārcelšanās gadījumā parasti ir paredzēts vai jebkurā gadījumā var tikt paredzēts līgumā. Otrkārt, pienākumu iepazīties ar spēkā esošajiem tiesību aktiem pieprasa gan Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punkta tā sauktā “statiskā” interpretācija, gan šīs tiesību normas tā sauktā “dinamiskā” interpretācija. Turklāt situācijās, kurās apdrošināšanas pakalpojums tiek īstenots, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, un gan apdrošināšanas sabiedrība, gan apdrošinājuma ņēmējs ir pametis pakalpojumu sniegšanas dalībvalsti, minētās tiesību normas tā sauktā “statiskā” interpretācija var uzlikt apdrošināšanas sabiedrībai pienākumu būt informētai par tādas dalībvalsts nodokļu režīmu, ar kuru ne tai, ne apdrošinājuma ņēmējam vairs nav nekādas saiknes.

67

Saistībā ar apdrošināšanas līguma laušanas risku gadījumā, kad apdrošinājuma ņēmējs pārceļas uz citu dalībvalsti, kas nav tā, kurā atradās viņa pastāvīgā dzīvesvieta līguma noslēgšanas dienā, gadījumā, uz ko norāda Igaunijas valdība, pieņemot, ka tāds risks pastāv, šis risks neizriet tieši no Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punkta tā sauktās “dinamiskās” interpretācijas, bet gan no apdrošināšanas sabiedrības hipotētiskas darbības nākotnē un līdz ar to ir jāuzskata par pārāk nejaušu un netiešu, lai ietekmētu šīs tiesību normas interpretāciju.

68

Tādējādi ir jāsecina, ka Direktīvas 2002/83 50. panta 1. punkta tā sauktā “dinamiskā” interpretācija ļauj labāk panākt nodokļu dubultas uzlikšanas un konkurences izkropļošanas novēršanas mērķus, tajā pašā laikā būdama saderīga ar šīs direktīvas vispārējo mērķi attiecībā uz tiešās dzīvības apdrošināšanas iekšējo tirgu, it īpaši no pakalpojumu sniegšanas brīvības viedokļa.

69

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2002/83 50. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj, ka dalībvalsts iekasē netiešo nodokli par dzīvības apdrošināšanas prēmijām, ko maksājuši apdrošinājuma ņēmēji, kas ir fiziskas personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī, ja attiecīgie apdrošināšanas līgumi ir parakstīti citā dalībvalstī, kurā minētajiem apdrošinājuma ņēmējiem līguma parakstīšanas dienā bija pastāvīgā dzīvesvieta.

70

Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro jautājumu nav jāatbild.

71

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav pamatlietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 5. novembra Direktīvas 2002/83/EK par dzīvības apdrošināšanu 50. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj, ka dalībvalsts iekasē netiešo nodokli par dzīvības apdrošināšanas prēmijām, ko maksājuši apdrošinājuma ņēmēji, kas ir fiziskas personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī, ja attiecīgie apdrošināšanas līgumi ir parakstīti citā dalībvalstī, kurā minētajiem apdrošinājuma ņēmējiem līguma parakstīšanas dienā bija pastāvīgā dzīvesvieta.