1

Savā prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, izmantodama tikai un vienīgi kvantitatīvu kritēriju, lai izvērtētu, vai privātpersonu veikts no citas dalībvalsts ievestu tabakas izstrādājumu turējums ir komerciālas dabas, attiecinādama šo kritēriju uz katru personisko transportlīdzekli (nevis personu) atsevišķi un visiem tabakas izstrādājumiem kopumā un gluži vienkārši aizliegdama privātpersonām ievest tabakas izstrādājumus no citas dalībvalsts, ja to daudzums katrā personiskajā transportlīdzeklī pārsniedz 2 kilogramus, Francijas Republika nav izpildījusi tai Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvā 92/12/EEK par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību (OV L 76, 1. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 9. nod., 1. sēj., 179. lpp.; turpmāk tekstā – “direktīva”), proti, tās 8. un 9. pantā, kā arī LESD 34. pantā noteiktos pienākumus.

2

Direktīvas 8. pantā bija noteikts:

“Par precēm, ko savām vajadzībām iegādājušās un ved privātpersonas, saskaņā ar iekšējā tirgus principu akcīzes nodokli iekasē dalībvalstī, kur preces iegādājas.”

3

Direktīvas 9. pantā bija paredzēts:

“1.   Neskarot 6., 7. un 8. pantu, akcīzes nodoklis kļūst iekasējams, ja preces, kas paredzētas patēriņam vienā dalībvalstī, komerciālām vajadzībām glabā citā dalībvalstī.

Šādā gadījumā nodoklis jāmaksā šo preču glabātājam dalībvalstī, kuras teritorijā šīs preces atrodas.

2.   Lai konstatētu, ka 8. pantā minētās preces ir paredzētas komerciālām vajadzībām, dalībvalstīm, cita starpā, jāpievērš uzmanība:

Lai piemērotu pirmās daļas piekto ievilkumu, dalībvalstis var noteikt orientējošus lielumus, bet tikai kā pieturas punktu [liecinošas pazīmes]. Šie orientējošie lielumi nedrīkst būt mazāki par:

[..].”

4

Vispārīgā nodokļu kodeksa [Code général des impôts] (turpmāk tekstā – “CGI”) redakcijas, kāda tā bija spēkā Francijas Republikai 2009. gada 23. novembrī nosūtītajā argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, 302.D pantā ir paredzēts:

“I.-1. Nodoklis ir jāmaksā: [..]

Lai noteiktu, vai šo preču turējums Francijā tiek veikts komerciālām vajadzībām, administrācija ņem vērā šādus apstākļus:

5

Saskaņā ar CGI 575.G pantu:

“Tabakas izstrādājumus pēc to pārdošanas mazumtirdzniecībā nedrīkst pārvietot 1 kilogramu pārsniedzošā daudzumā bez 302.M panta II punktā paredzētā dokumenta.”

6

CGI 575.H pantā noteikts:

“Izņemot piegādātājus noliktavās, tabakas tirgotājus tirdzniecības vietās, 565. panta 3. punktā minētās personas, 568. panta ceturtajā daļā minētos pircējus tālākpārdevējus vai – par budžetu atbildīgā ministra lēmumā noteikto daudzumu gadījumā – minētā panta pirmajā daļā norādītos mazumtirgotājus, neviens nedrīkst turēt noliktavās, tirdzniecības telpās vai transportlīdzekļos vairāk nekā 2 kilogramus tabakas izstrādājumu.”

7

2009. gada 23. novembra argumentētajā atzinumā paredzētā termiņa beigās Francijas Budžeta ministrijas Muitas un netiešo nodokļu ģenerāldirekcijas vietnē bija norādīts:

“Vispārīgi jautājumi

Ja, ceļojot Eiropas Savienības dalībvalstīs, Jūs iegādājaties preces izmantošanai tikai savām vajadzībām, Jums, izbraucot no Francijas vai atgriežoties tajā, nebūs nedz jāaizpilda deklarācija, nedz jāmaksā nodevas vai nodokļi.

[..] Jums iegādājoties [..] tabaku, Kopienu tiesiskajā regulējumā attiecībā uz privātpersonu veiktajiem pirkumiem ir paredzētas liecinošas robežvērtības.

Ja ir pārsniegtas tālāk norādītās uz tabaku [..] attiecināmās robežvērtības un ņemot vērā citus kritērijus, Jūsu pirkumus Francijas muitas dienesti var uzskatīt par komerciāliem. Tad Jums būs jāmaksā attiecīgās nodevas un nodokļi, ar ko Francijā tiek aplikta katra no šīm precēm. Šīs robežvērtības tiek piemērotas, arī izceļojot no Francijas uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti.

Tabaka

Ievērojot [CGI] 575.G un 575.H pantā noteikto [..] kopš 2006. gada 1. janvāra attiecībā uz privātpersonu kādā citā Eiropas Savienības dalībvalstī, izņemot 10 jaunās dalībvalstis, veiktu tabakas iegādi ir piemērojami šādi noteikumi:

8

Uzskatīdama, ka Francijas tiesību akti, kā arī administratīvā prakse jautājumā par to, kā privātpersonas ieved tabaku, ir pretrunā direktīvai, samērīguma principam un EKL 28. pantam, 2007. gada 23. oktobrī Komisija Francijas Republikai nosūtīja brīdinājuma vēstuli, uz kuru šī dalībvalsts atbildēja 2008. gada 18. janvāra vēstulē.

9

2009. gada 23. novembrī Komisija nosūtīja argumentētu atzinumu, aicinot Francijas Republiku darīt visu, kas vajadzīgs, lai divos mēnešos no šā atzinuma saņemšanas dienas izpildītu tajā izklāstītās prasības. Šī dalībvalsts uz to atbildēja 2010. gada 22. janvāra vēstulē.

10

Nebūdama apmierināta ar Francijas Republikas sniegtajiem paskaidrojumiem, Komisija nolēma celt šo prasību.

11

Komisija apgalvo, ka Francijas tiesiskais regulējums un administratīvā prakse ir pretrunā direktīvai, konkrēti, tās 8. un 9. pantam, jo tas, vai tabakas izstrādājumu turējums ir komerciālām vajadzībām, tiek vērtēts ar tikai un vienīgi kvantitatīviem kritērijiem, ka CGI 575.G un 575.H pantā paredzētās robežvērtības attiecas uz visiem turējumā esošajiem tabakas izstrādājumiem kopumā, ka, pārvadājot ar personisko transportlīdzekli, šīs robežvērtības tiek piemērotas attiecībā uz katru transportlīdzekli, nevis personu un ka šo pantu pārkāpuma gadījumā paredzētās sankcijas ir ļoti bargas.

12

Francijas Republika ievadam iebilst, ka CGI 575.G un 575.H pantā ir reglamentēts vienīgi tabakas turējums, bet ne akcīzes nodokļa iekasēšanas kārtība un nosacījumi. Tāpēc šīs tiesību normas direktīvas 8. un 9. panta tvērumā neietilpstot. Lai kā arī nebūtu, Francijas tiesiskais regulējums un administratīvā prakse neesot pretrunā direktīvai un paredzētās sankcijas esot samērīgas.

13

Jāatgādina, ka direktīvā ir domāts paredzēt vairākus noteikumus attiecībā uz akcīzes preču turējumu, apgrozību un uzraudzību, lai tostarp nodrošinātu, ka akcīzes nodokļa iekasējamība visās dalībvalstīs būtu vienāda (2006. gada 23. novembra spriedums lietā C-5/05 Joustra, Krājums, I-11075. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

14

Tālab komerciālām vajadzībām turētās preces direktīvā tiek nošķirtas no personiskām vajadzībām turētajām (iepriekš minētais spriedums lietā Joustra, 28. punkts).

15

Par personiskām vajadzībām turētajām precēm saskaņā ar direktīvas 8. pantā paredzēto akcīzes nodoklis ir maksājams dalībvalstī, kurā tās ir iegādātas (iepriekš minētais spriedums lietā Joustra, 31. punkts). Turpretim, komerciālām vajadzībām turētu preču gadījumā direktīvas 9. panta 1. punktā ir būtībā noteikts, ka akcīzes nodoklis ir iekasējams dalībvalstī, kur šīs preces tiek turētas.

16

Direktīvas 9. panta 2. punktā ir noteikti vairāki kritēriji, lai konstatētu, vai preces tiek turētas komerciālām vajadzībām. Proti, no paša šā 2. punkta pirmās daļas formulējuma izriet, ka dalībvalstīm, lai konstatētu, ka preces tiek turētas komerciālām vajadzībām, tostarp jāņem vērā vairāki faktori, turēto preču daudzumam esot norādītam tikai kā vienam no virknes citu faktoru. Turklāt jautājumā par šo faktoru šā paša 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstis var noteikt orientējošus apjomus, kam ir tikai indikatīva nozīme.

17

No tā izriet, kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 20. un 21. punktā, ka direktīvas 9. panta 2. punktā dalībvalstīm nav ļauts konstatēt, ka preces tiek turētas komerciālām vajadzībām, balstoties tikai uz kādu turējumā esošo preču tikai un vienīgi kvantitatīvu robežvērtību.

18

Savukārt jautājumā par strīdīgo tiesisko regulējumu jānorāda, ka šāda tikai un vienīgi kvantitatīva robežvērtība, lai konstatētu, ka preces tiek turētas komerciālām vajadzībām, pašā CGI 302.D pantā, kā to uzsver Francijas Republika, patiešām nav paredzēta.

19

Tomēr tā kā šajā pantā ir noteikts, ka to piemēro, “ievērojot [..] [CGI] 575.G un 575.H pantā noteikto”, abos šajos pantos minētās robežvērtības patiesībā kļūst vienīgie vērā ņemamie faktori, lai konstatētu, ka preces tiek glabātas komerciālām vajadzībām, kā to apliecina arī Francijas administratīvā prakse. Francijas Republika neapstrīd, ka šīs robežvērtības pēc savas iedabas ir tikai un vienīgi kvantitatīvas.

20

Minētā dalībvalsts vienlīdz apgalvo, ka tāpēc, ka minētās robežvērtības piemēro visiem turējumā esošajiem tabakas izstrādājumiem kopumā un, pārvadājot ar personisko transportlīdzekli, tabakas daudzumi tiek vērtēti attiecībā uz katru transportlīdzekli, nevis personu, tās tiesiskais regulējums un administratīvā prakse nav pretrunā direktīvas 9. panta 2. punktam.

21

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar direktīvas 9. panta 2. punkta otro daļu, ja dalībvalstis nolemj, lai tabakas izstrādājumu turējumu uzskatītu par komerciālu, noteikt tādas šo izstrādājumu daudzuma robežvērtības, kas saskaņā ar šajā tiesību normā noteikto drīkst būt tikai liecinošas, tām ir jāievēro noteikti robežvērtību minimumi.

22

Taču, pirmkārt, skaidri nosakot robežvērtību minimumus vairākām dažādām tabakas izstrādājumu kategorijām, noteikt svara robežvērtības attiecībā uz visiem glabājumā esošajiem tabakas izstrādājumiem kopumā direktīvā dalībvalstīm ir ļauts tikai ar nosacījumu, ka tiek ievērots katrs šo robežvērtību minimums. Francijas Republika neapgalvo, ka CGI 575.G un 575.H pantā paredzēto robežvērtību gadījumā šis nosacījums būtu izpildīts.

23

Otrkārt, tā kā direktīvas 9. panta 2. punkta mērķis ir precizēt nosacījumus, kādos akcīzes nodoklis kļūst iekasējams no preču turētāja šā panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, direktīvas 9. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētās minimālās liecinošās robežvērtības ir attiecināmas uz minēto turētāju un tātad – uz katru personu.

24

No iepriekš izklāstītā izriet, ka, tālab, lai konstatētu, ka tabakas izstrādājumi tiek glabāti komerciālām vajadzībām, paredzot tikai un vienīgi kvantitatīvas robežvērtības, ko piemēro visām šīm precēm kopumā un kas, pārvadājot ar personisko transportlīdzekli, tiek vērtētas attiecībā uz katru transportlīdzekli, un turklāt šo robežvērtību pārsniegšanas gadījumā paredzot sankcijas, Francijas tiesiskais regulējums, kā arī administratīvā prakse ir pretrunā direktīvas 9. pantam un tādēļ arī tās 8. pantam.

25

Tātad pirmais Komisijas iebildums ir pamatots.

26

Komisija apgalvo, ka CGI 575.H pants ir pretrunā arī LESD 34. pantam. Proti, šajā valsts tiesību normā privātpersonām esot gluži vienkārši liegts Francijā no citas dalībvalsts ievest tabakas izstrādājumus, ja to daudzums katrā personiskajā transportlīdzeklī pārsniedz 2 kilogramus, pat ja šie daudzumi atrodas turējumā privātpersonas pašas vajadzībām.

27

Šajā ziņā jāatgādina, ka, ja kāda joma Kopienas līmenī ir pilnībā saskaņota, visi ar to saistītie valsts pasākumi ir jāizvērtē, ievērojot šā saskaņošanas pasākuma, nevis primāro tiesību noteikumus (2004. gada 14. decembra spriedums lietā C-463/01 Komisija/Vācija, Krājums, I-11705. lpp., 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Šajā lietā, kā redzams šā sprieduma 24. punktā, netiek apstrīdēts, ka CGI 575.H pantā netiek ievērots pasākums, ar kuru ir pilnīgi saskaņots veids, kādā dalībvalstis drīkst ņemt vērā turēto tabakas izstrādājumu daudzumu, lai to turējumu uzskatītu par komerciālu.

29

Taču, tā kā savā otrajā iebildumā Komisija vienīgi lūdz šā saskaņošanas pasākuma gaismā vērtējamo valsts pasākumu pārbaudīt primāro tiesību gaismā, šis iebildums ir jānoraida.

30

Tādēļ jāatzīst, ka, izmantodama tikai un vienīgi kvantitatīvu kritēriju, lai izvērtētu, vai privātpersonu veikts no citas dalībvalsts ievestu tabakas izstrādājumu turējums ir komerciālas dabas, kā arī attiecinādama šo kritēriju uz katru personisko transportlīdzekli (nevis personu) atsevišķi un visiem tabakas izstrādājumiem kopumā, Francijas Republika nav izpildījusi tai direktīvā, proti, tās 8. un 9. pantā, noteiktos pienākumus.

31

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar šā paša reglamenta 138. panta 3. punktu, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki parasti sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tā kā Komisijai un Francijas Republikai spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, jānospriež, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: