1

Savā apelācijas sūdzībā Fédération internationale de football association (FIFA) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 17. februāra spriedumu lietā T-385/07 FIFA/Komisija (Krājums, II-205. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), kurā minētā tiesa ir noraidījusi tās prasību daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 25. jūnija Lēmumu 2007/479/EK par to Beļģijas pasākumu saderību ar Kopienu tiesībām, kuri pieņemti saskaņā ar 3.a panta 1. punktu Padomes Direktīvā 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 180, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvas 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 298, 23. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 1. sēj., 224. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvu 97/36/EK (OV L 202, 60. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 2. sēj., 321. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 89/552”), ar šo pēdējo minēto direktīvu tika iekļauts 3.a pants, kurā bija noteikts:

“1.   Katra dalībvalsts var veikt pasākumus saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, lai nodrošinātu, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas izņēmuma kārtā neraidītu notikumus, ko šajā dalībvalstī uzskatītu par īpaši svarīgiem sabiedrībai, tādā veidā, ka ievērojamai šīs dalībvalsts sabiedrības daļai ir liegta iespēja sekot šādiem notikumiem tiešraidē vai vēlākās reportāžās brīvā televīzijā. Ja šī raidorganizācija tā rīkojas, attiecīgā dalībvalsts izveido sarakstu ar noteiktiem notikumiem, valsts vai starptautiskiem pasākumiem, kurus tā uzskata par ļoti būtiskiem sabiedrībai. To veic skaidri un atklāti, un savlaicīgi. To veicot, attiecīgā dalībvalsts arī nosaka, vai šos pasākumus vajadzētu atspoguļot tiešraidē pilnībā vai daļēji vai vajadzības gadījumā vai objektīvu iemeslu dēļ valsts interesēs tos pilnībā vai daļēji raidīs vēlāk.

2.   Dalībvalstis steidzami informē Komisiju par jebkuriem pasākumiem, kas veikti vai kas jāveic, ievērojot 1. punktu. Trīs mēnešu laikā pēc paziņojuma Komisija pārbauda, vai šie pasākumi atbilst Kopienas tiesību aktiem, un paziņo to citām dalībvalstīm. Tā prasa Komitejas atzinumu, kas izstrādāts, ievērojot 23.a pantu [saskaņā ar 23.a pantu izveidotās Komitejas atzinumu]. Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī tā steidzami publicē informāciju par veiktajiem pasākumiem un vismaz reizi gadā dalībvalstu veikto pasākumu apvienoto sarakstu.

3.   Dalībvalstis savu tiesību sistēmā ar pienācīgiem līdzekļiem nodrošina, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas pēc šīs direktīvas publicēšanas datuma izņēmuma kārtā neizmanto savas nopirktās ekskluzīvās tiesības [..] [nodrošina, lai to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas pēc šīs direktīvas publicēšanas dienas nopirktās ekskluzīvās tiesības izmantotu tādējādi, lai] neliegtu būtiskai citas dalībvalsts sabiedrības daļai iespēju sekot līdzi notikumiem, ko šī cita dalībvalsts saskaņā ar iepriekšējiem punktiem plāno raidīt tiešraidē pilnībā vai daļēji vai arī vajadzības gadījumā vai objektīvu iemeslu dēļ valsts interesēs tos vēlāk pilnībā vai daļēji raidīs brīvā televīzijā, kā noteikusi šī cita dalībvalsts saskaņā ar 1. punktu.”

3

Direktīvas 97/36 preambulas 18.–22. apsvērums bija formulēti šādi:

4

Tiesvedības priekšvēsture pārsūdzētā sprieduma 5.–17. punktā ir izklāstīta šādi:

5

2007. gada 25. jūnijā Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu, kura 1. pantā ir noteikts, ka “pasākumi, kas atbilst Direktīvas [89/552] 3.a panta 1. punktam un ko Beļģija[s Karaliste] ir paziņojusi Komisijai 2003. gada 10. decembrī, un kas 2005. gada 29. jūnijā ir publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī C 158, ir saderīgi ar Kopien[u] tiesībām”.

6

Strīdīgā lēmuma preambulas 3.–6., 8., 16.–18. un 22. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

[..]

7

Par strīdīgo lēmumu FIFA Vispārējā tiesā iesniedza prasību tāpēc, ka tajā Komisija ir atzinusi, ka Pasaules kausa izcīņas noslēguma posms kopumā tiek apzīmēts par īpaši svarīgu notikumu, un tādējādi piekritusi, ka Beļģijas Karalistes iestāžu sagatavotajā īpaši svarīgu notikumu sarakstā tiek ierakstītas visas šo sacensību spēles. FIFA ieskatā šī dalībvalsts par šādu notikumu esot varējusi apzīmēt tikai tā dēvētās “prime” jeb “galvenās”, proti, fināla un pusfināla spēles, kā arī šīs valsts nacionālās izlases spēles (turpmāk tekstā – ““galvenās” spēles”). Tādējādi šajā sarakstā neesot bijušas iekļaujamas pārējās Pasaules kausa izcīņas spēles (turpmāk tekstā – ““parastās” spēles”).

8

Lai pamatotu savu prasību daļēji atcelt strīdīgo lēmumu, FIFA izvirzīja sešus prasības pamatus. Tie bija, pirmkārt, par Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta noteikumu pārkāpumu tāpēc, ka Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka Beļģijas pasākumi ir saderīgi ar EKL 49. pantu, otrkārt, par šā paša panta pārkāpumu, treškārt, par Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta pārkāpumu tāpēc, ka Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka Beļģijas pasākumi ir saderīgi ar EKL 43. pantu, ceturtkārt, par Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta pārkāpumu tāpēc, ka Komisija esot kļūdaini atzinusi, ka Beļģijas pasākumi ir saderīgi ar FIFA tiesībām uz īpašumu, piektkārt, par Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta pārkāpumu tāpēc, ka Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka procedūra, kuras beigās tika izlemti veicamie Beļģijas pasākumi, ir bijusi skaidra un pārskatāma, kā arī, sestkārt, par strīdīgā lēmuma pamatojuma nesniegšanu.

9

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa, noraidījusi katru no FIFA prasības pamatošanai izvirzītajiem pamatiem, prasību noraidīja kopumā.

10

Tā noraidīja arī FIFA iesniegto pieteikumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus, kuros Vispārējā tiesa lūgtu Komisijai iesniegt vairākus dokumentus.

11

Pirmām kārtām jānorāda, ka Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā Savienības likumdevējs atļāva dalībvalstīm kādus notikumus apzīmēt par attiecīgās dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgiem (turpmāk tekstā – “īpaši svarīgs notikums”) un tādēļ, izmantodams tam Līgumā piešķirto rīcības brīvību, tas ir skaidri pieļāvis no šādas apzīmēšanas nevēršami izrietošos šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai, brīvībai veikt uzņēmējdarbību, brīvai konkurencei un tiesībām uz īpašumu. Likumdevējs, kā redzams Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā, uzskatījis, ka šādus šķēršļus attaisno mērķis aizsargāt tiesības uz informāciju un nodrošināt sabiedrībai plašu piekļuvi šo notikumu pārraidēm televīzijā.

12

Tiekšanās pēc šāda mērķa leģitimitāti ir atzinusi arī Tiesa, norādīdama, ka sabiedrību ļoti interesējošu notikumu ekskluzīva tirdzniecība draud lielā mērā ierobežot sabiedrības piekļuvi informācijai par šiem notikumiem. Taču demokrātiskā un plurālistiskā sabiedrībā tiesībām uz informāciju ir liela nozīme, kas vēl ir jo uzskatāmāka šādu notikumu gadījumā (skat. 2013. gada 22. janvāra spriedumu lietā C-283/11 Sky Österreich, 51. un 52. punkts).

13

Otrām kārtām jāpaskaidro, ka atbilstoši Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktam īpaši svarīgos notikumus noteikt ir tikai dalībvalstu ziņā un tām šajā jautājumā ir plaša rīcības brīvība.

14

Proti, tā vietā, lai šādu notikumu uzskaitījumu saskaņotu, Direktīva 89/552 ir balstīta uz premisu, ka jautājumā par to svarīgumu plašākai sabiedrībai Savienībā ir ievērojamas sociālas un kulturālas atšķirības. Tādēļ šīs direktīvas 3.a panta 1. punktā ir paredzēts, ka katra dalībvalsts veic to notikumu uzskaitījumu, “kurus tā uzskata par ļoti būtiskiem” savai sabiedrībai. Šī dalībvalstu rīcības brīvība ir uzsvērta arī Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma norādē uz to, ka ir “būtiski”, lai tās varētu veikt pasākumus tiesību uz informāciju aizsardzībai un nodrošināt auditorijai plašas iespējas redzēt īpaši svarīgu notikumu televīzijas reportāžas.

15

Par minētās rīcības brīvības plašumu liecina arī tas, ka tās izmantošana Direktīvās 89/552 un 97/36 nav sīki reglamentēta. Proti, vienīgie kritēriji, kas tajās noteikti, lai attiecīgā dalībvalsts varētu kādu notikumu apzīmēt par īpaši svarīgu, ir izklāstīti Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvērumā, proti, ka tam jābūt ievērojamam notikumam, kas interesē plašu sabiedrību Savienībā vai kādā noteiktā dalībvalstī vai tās daļā un ko iepriekš sagatavo pasākumu rīkotājs, kurš ir likumiski tiesīgs pārdot tiesības saistībā ar šo notikumu.

16

Ņemot vērā, ka šie kritēriji ir samērā neprecīzi, katrai dalībvalstij tie ir jākonkretizē un jāizvērtē, cik lielu interesi attiecīgie notikumi izraisa plašākai sabiedrībai, ievērojot savas sabiedrības sociālās un kulturālās īpatnības.

17

Trešām kārtām jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktā noteikto Komisijai ir pilnvaras kontrolēt īpaši svarīgo notikumu noteikšanai veikto valsts pasākumu likumīgumu, kas tai ļauj ar Savienības tiesībām nesaderīgos pasākumus neatzīt.

18

Veicot šo pārbaudi, Komisijai ir konkrēti jāpārbauda, vai ir izpildīti šādi nosacījumi:

19

Tomēr konkrēti attiecībā uz iepriekšējā punktā minēto otrā un trešā nosacījuma pārbaudi šīs kontroles pilnvaras ir ierobežotas.

20

Pirmkārt, no šā sprieduma 13. punktā minētās dalībvalstu rīcības brīvības plašuma faktiski izriet, ka Komisijas kontroles pilnvarās jābūt tikai noskaidrot, vai dalībvalstis, apzīmējot notikumus par īpaši svarīgiem, ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Tādējādi, lai pārliecinātos, vai ir pieļauta šāda kļūda vērtējumā, Komisijai tostarp ir jāpārbauda, vai attiecīgā dalībvalsts ir rūpīgi un objektīvi izvērtējusi visus būtiskos aplūkojamā gadījuma faktus, kuri pamato no tiem izdarītos secinājumus (pēc analoģijas skat. 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C-269/90 Technische Universität München, Recueil, I-5469. lpp., 14. punkts, un 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C-77/09 Gowan Comércio Internacional e Serviços, Krājums, I-13533. lpp., 56. un 57. punkts).

21

Otrkārt, konkrēti jautājumā par šā sprieduma 18. punktā minēto trešo nosacījumu jāapzinās, ka notikuma pienācīga apzīmēšana par īpaši svarīgu rada nenovēršamus šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai, brīvībai veikt uzņēmējdarbību, brīvai konkurencei un tiesībām uz īpašumu, kurus Savienības likumdevējs ir nojautis un, kā teikts šā sprieduma 11. punktā, uzskatījis par attaisnotiem ar vispārēju interešu mērķi aizsargāt tiesības uz informāciju un nodrošināt sabiedrībai plašu piekļuvi šo notikumu pārraidēm televīzijā.

22

Tādējādi, lai nodrošinātu Direktīvas 89/552 3.a panta lietderīgo iedarbību, ir jākonstatē, ka, ja notikumu attiecīgā dalībvalsts ir pienācīgi apzīmējusi par īpaši svarīgu, Komisijai ir jāizvērtē tikai tās no šīs apzīmēšanas izrietošās sekas attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, brīvību veikt uzņēmējdarbību, brīvu konkurenci un tiesībām uz īpašumu, kuras pārsniedz no šā notikuma iekļaušanas šā 3.a panta 1. punktā paredzētajā sarakstā dabiski izrietošās.

23

Pirmais pamats ir iedalāms būtībā sešās daļās. Pirmajā daļā FIFA apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot sniegusi nesaskanīgu argumentāciju jautājumā par Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmam tās ieskatā piemītošo īsteno iedabu.

24

Šā paša pamata otrajā daļā tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa šķiet esam ieņēmusi nesaskanīgas un pretrunīgas nostājas, apgalvojot, no vienas puses, ka Pasaules kausa izcīņa kā notikums ir vienots, turpretim, no otras puses, norādot, ka konkrēti pierādījumi var liecināt, ka tā tas nav.

25

Minētā pamata trešā daļa attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 95. punktu, kurā ir teikts, ka paziņojumu sniegušajai dalībvalstij neesot jānorāda īpaši iemesli, lai īpaši svarīgu notikumu sarakstā iekļautu visu Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmu. Šādi nospriežot, Vispārējā tiesa esot tostarp liegusi Komisijai stingri pārbaudīt un padziļināti izvērtēt paziņoto pasākumu atbilstību Savienības tiesībām.

26

Pirmā pamata ceturtajā daļā FIFA iebilst, ka pretēji no pārsūdzētā sprieduma izrietošajam Komisijai ir Vispārējā tiesā jāpamato savs secinājums, ka viss Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopums ir vienots īpaši svarīgs notikums. Tādējādi nedz FIFA, nedz kādai citai ieinteresētajai personai neesot ar konkrētiem pierādījumiem jāpierāda, ka tas tā nav.

27

Pirmā pamata piektajā daļā FIFA apgalvo, ka, atsaukdamās uz iemesliem, kas nav rodami strīdīgajā lēmumā, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi tās veicamās pārbaudes tiesā robežas.

28

Minētā pamata sestajā daļā ir teikts, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, uzskatīdama, ka Komisija ir pietiekami pamatojusi visa Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma ierakstīšanu Beļģijas īpaši svarīgu notikumu sarakstā.

29

Komisija, Beļģijas Karaliste un Apvienotā Karaliste apstrīd FIFA izvirzītā pirmā apelācijas sūdzības pamata pamatotību.

30

Ņemot vērā, cik Vispārējās tiesas argumentācijā ir svarīgi pārsūdzētā sprieduma 95. punktā izklāstītie konstatējumi, pirmām kārtām būtu jāizvērtē pirmā apelācijas sūdzības pamata trešā daļa.

31

Uzreiz jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 72. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka Pasaules kausa izcīņa ir sacensības, ko pamatoti var uzskatīt drīzāk par vienotu notikumu, nevis atsevišķu “galvenajās” un “parastajās” spēlēs iedalāmu notikumu virkni. Turklāt, kā redzams pārsūdzētā sprieduma 5. punktā, tās izpratnē Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā rodamais “Pasaules kausa izcīņas” jēdziens ietver vienīgi šo sacensību noslēguma posmu.

32

Tomēr nekas nedz minētajā preambulas apsvērumā, nedz kur citviet Direktīvā 85/552 vai Direktīvā 97/36 neliecina, ka vārdkopa “Pasaules kausa izcīņa” nozīmētu vienīgi šo sacensību noslēguma posmu. Tādējādi šai vārdkopai principā jānozīmē arī šā čempionāta sākotnējais posms, proti, visu atlases spēļu kopums. Taču lietā nav strīda par to, ka līdz noslēguma posmam notiekošās atlases spēles nemēdz piesaistīt tādu dalībvalsts plašākas sabiedrības interesi, kas būtu salīdzināma ar šīs sabiedrības noslēguma posmā izrādīto. Proti, šādu interesi var rosināt tikai dažas konkrētas atlases spēles, proti, tās, kurās piedalās vai nu attiecīgās dalībvalsts nacionālā izlase, vai citas tajā pašā atlases grupā esošās komandas.

33

Turklāt visā nopietnībā nav apstrīdams, ka “galvenās” spēles mēdz būt nozīmīgākas par pirms tām esošajām Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēlēm, proti, atlases spēlēm grupās. Tādēļ a priori nevar apgalvot, ka šīs otrās kategorijas spēles ir tikpat svarīgas, cik pirmās kategorijas spēles, un ka tādējādi visas atlases spēles grupās ir nešķirojot uzskatāmas par vienota īpaši svarīga notikuma sastāvdaļu gluži tāpat kā “galvenās” spēles. Tādējādi katras konkrētās spēles apzīmēšana par īpaši svarīgu notikumu katrā dalībvalstī var būt atšķirīga.

34

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Savienības likumdevējs nav gribējis norādīt, ka “Pasaules kausa izcīņa” Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma izpratnē nozīmē tikai noslēguma posmu un ka tas ir vienots un nedalāms notikums. Gluži pretēji, Pasaules kausa izcīņa ir jāuzskata par notikumu, kas principā ir iedalāms dažādās spēlēs jeb posmos, no kuriem ne visi būtu katrā ziņā uzskatāmi par īpaši svarīgu notikumu.

35

Tomēr skaidrības labad jāpiebilst, ka apstāklis, ka Vispārējā tiesa šādi kļūdaini izpratusi Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumu, proti, Pasaules kausa izcīņas jēdzienu, šo lietu nekādi nav ietekmējis.

36

Vispirms jautājumā par atlases spēļu izslēgšanu no Pasaules kausa izcīņas definīcijas pietiek vien atgādināt, ka Beļģijas iestādes šīs spēles nav iekļāvušas īpaši svarīgu notikumu sarakstā un ka līdz ar to strīdīgais lēmums uz šīm spēlēm neattiecas.

37

Pēc tam jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 102.–108. punktā, balstoties uz FIFA sniegto informāciju un ņemot vērā konkrēto uztveri Flāmu un Franču kopienu sabiedrībā, Vispārējā tiesa izvērtēja, vai visas Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēles patiešām šajā sabiedrībā rosina tik pietiekamu interesi, lai tās varētu būt daļa no īpaši svarīga notikuma (skat. šā sprieduma 55.–57. punktu). Taču, secinājusi, ka tā tas arī ir, Vispārējā tiesa varēja pamatoti konstatēt, ka viss Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopums Flāmu un Franču kopienās varēja tikt uzskatīts par vienotu īpaši svarīgu notikumu. Tātad galu galā tās vērtējums atbilda no šā sprieduma 34. punkta izrietošajam.

38

Visbeidzot no šā sprieduma 66. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma kļūdainā izpratne nav ietekmējusi Vispārējās tiesas secinājumu, ka strīdīgā lēmuma pamatojums atbilst EKL 253. pantā izklāstītajiem nosacījumiem.

39

Tādējādi, ievērojot šā sprieduma 31. punktā izklāstīto argumentāciju, Vispārējā tiesa izdarīja pārsūdzētā sprieduma 95. punktā rodamo secinājumu, ka nevienai dalībvalstij nav Komisijai jāpaziņo, tieši kāpēc attiecīgajā dalībvalstī Pasaules kausa izcīņas noslēguma posms ir kopumā apzīmēts par īpaši svarīgu vienotu notikumu.

40

Taču, tā kā Pasaules kausa izcīņas noslēguma posms kopumā nevar tikt pienācīgi iekļauts īpaši svarīgo notikumu sarakstā neatkarīgi no tā, kādu interesi spēles rosina attiecīgajā dalībvalstī, šī pēdējā nav atbrīvota no sava pienākuma paziņot Komisijai iemeslus, kas ļauj uzskatīt, ka konkrētajā šīs valsts sabiedrības gadījumā Pasaules kausa izcīņas noslēguma posms ir vienots notikums, kas savā kopumā uzskatāms par šai sabiedrībai īpaši svarīgu, nevis atsevišķu dažādu pakāpju interesantuma spēlēs iedalītu notikumu virkni.

41

Tādēļ Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 95. punktā nospriežot, ka Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu ierakstīšanu Komisija nevarēja uzskatīt par pretrunā Savienības tiesībām esošu tāpēc, ka attiecīgā dalībvalsts tai nav paziņojusi īpašus iemeslus, kas pamatotu, ka tie ir šīs valsts sabiedrībai īpaši svarīgi notikumi.

42

Šajos apstākļos jāizvērtē, vai šīs kļūdas dēļ pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.

43

Šajā ziņā Tiesas judikatūrā ir redzams, ka Vispārējās tiesas pieļauta kļūda tiesību piemērošanā nepadara pārsūdzēto spriedumu par spēkā neesošu, ja tā rezolutīvā daļa izrādās esam pareiza citu juridisku iemeslu dēļ (šajā ziņā skat. 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I-1719. lpp., 47. punkts, kā arī 2011. gada 29. marta spriedumu lietā C-352/09 P ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, Krājums, I-2359. lpp., 136. punkts).

44

Šajā lietā jānorāda pirmām kārtām, ka, lai ļautu Komisijai izmantot savas kontroles pilnvaras, dalībvalsti notikumu par īpaši svarīgu apzīmēt pamudinājušo iemeslu izklāsts var būt lakonisks, ja vien tas ir iederīgs. Tādējādi nav prasāms arī, lai pašā attiecīgo pasākumu paziņojumā dalībvalsts norādītu detalizētas ziņas un aplēses par katru Komisijai paziņotā notikuma segmentu vai daļu.

45

Šajā ziņā jāpaskaidro, ka, ja Komisijai, ņemot vērā tās rīcībā esošo informāciju, ir šaubas par notikuma apzīmēšanu par īpaši svarīgu, tai ir jālūdz šo apzīmēšanu veikušajai dalībvalstij paskaidrojumi (pēc analoģijas skat. 2012. gada 29. marta spriedumu lietā C-505/09 P Komisija/Igaunija, 67. punkts).

46

Šajā lietā konkrēti Beļģijas Karalistes 2003. gada 10. decembrī Komisijai nosūtītajā paziņojuma vēstulē, kas minēta strīdīgā lēmuma preambulas 1. apsvērumā un pievienota Vispārējā tiesā iesniegtā iebildumu raksta pielikumā, ir redzams, ka Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopumu par īpaši svarīgu notikumu Flāmu valdība ir apzīmējusi tāpēc, ka šis kopums parasti ir ticis translēts bezmaksas kanālos un tam ir bijis ļoti liels skatītāju skaits. Šajā paziņojumā, piemēram, ir norādīts, ka dažādas 2002. gada Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēles ietverošos raidījumus Flāmu kopienā skatījās no 1,8 % līdz 9,9 % televīzijas skatītāju, proti, attiecīgi 101200 un 546800 televīzijas skatītāju, kuru tirgus daļa ir no 22,9 līdz 86,6 %.

47

2003. gada 10. decembra paziņojumā ir teikts, ka līdztekus tam Franču kopienas valdība visu Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopumu apzīmējusi par īpaši svarīgu notikumu tāpēc, ka šis kopums bija guvis īpašu popularitāti plašā šīs kopienas sabiedrībā, nevis tikai futbola sacensībām parasti sekojošo personu vidū. Turklāt šis kopums parasti esot ticis translēts bezmaksas kanālos un šīm pārraidēm esot bijis ļoti liels skatītāju skaits. Šajā ziņā minētajā paziņojumā ir arī norādīts, ka dažādas 2002. gada Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēles ietverošos raidījumus Franču kopienā skatījās no 4,7 līdz 30,1 % televīzijas skatītāju, kuru tirgus daļa ir no attiecīgi 50,8 līdz 63,4 %.

48

Šī Beļģijas Karalistes atbilstoši Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta prasībām sniegtā informācija ļāva Komisijai īstenot savu kontroli un gadījumā, ja tā to būtu uzskatījusi par vajadzīgu vai lietderīgu, lūgt šai dalībvalstij sniegt sīkākus paskaidrojumus vai citu, tās paziņojumā nerodamu informāciju.

49

Otrām kārtām, nekas neliecina, ka Komisija nebūtu veikusi šādu ierobežota rakstura kontroli un nebūtu, ņemot vērā šā sprieduma 46. un 47. punktā minētos iemeslus, pārbaudījusi, vai Beļģijas iestādes, visu Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmā ietilpstošo spēļu kopumu apzīmēdamas par īpaši svarīgu notikumu, nav pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

50

Šajā ziņā jau strīdīgā lēmuma preambulas 6. apsvērumā ir redzams, ka Komisija patiešām ir pārbaudījusi, vai visam Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmam kopumā, tātad arī tajā ietilpstošajām “parastajām” spēlēm, flāmu un franču kopienās bija īpaša vispārēja rezonanse, proti, vai šo sacensību spēles bija ļoti populāras plašā sabiedrībā, nevis tikai futbola spēlēm televīzijā parasti sekojošo televīzijas skatītāju vidū. Tāpat arī šā lēmuma preambulas 16. apsvērumā ir redzams, ka Komisija ir ņēmusi vērā apstākli, ka šīs sacensības visā kopumā, un tātad ieskaitot arī “parastās” spēles, allaž ir translētas bezmaksas televīzijas kanālos un ka tās ir piesaistījušas daudzus televīzijas skatītājus.

51

Turklāt šā sprieduma 46. un 47. punktā minētais paziņojums ļāva Komisijai konstatēt konkrēti, kāds skatītāju skaits un tirgus daļas bija raidījumiem, kas ietvēra mazāk populārās Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēles, kuras visas bija “parastās” spēles. Turklāt 2003. gada 10. decembra paziņojumā tika paskaidroti iemesli, kādēļ kādu šo spēļu skatītāju skaits varēja šķist mazs, liekot saprast, ka pat šīs spēles rosina tik pietiekamu interesi, lai tās varētu būt daļa no īpaši svarīga notikuma.

52

Taču FIFA nav apstrīdējusi, ka strīdīgais lēmums ir ticis balstīts uz minēto paziņojumu.

53

Visbeidzot, FIFA nevar lieti apgalvot, ka Komisijas veiktās kontroles it kā esošā nepilnīguma cēlonis slēpjoties apstāklī, ka minētā iestāde savu izvērtējumu ir veikusi, ņemot vērā Beļģijas Karalistes 2003. gada 10. decembra paziņojuma saņemšanas laikā esošo informāciju, un ka tā nav ņēmusi vērā vēlāku, piemēram, strīdīgā lēmuma pieņemšanas dienā pieejamo, informāciju.

54

Šajā ziņā jānorāda, ka šāds iebildums pirmajā instancē nav izvirzīts. Vispārējā tiesā FIFA strīdīgā lēmuma pamatojumu ir patiesībā nopēlusi, vienīgi apgalvojot, ka minētajā lēmumā nav norāžu par to, kāda veida un cik veca ir informācija par situāciju Beļģijas audiovizuālo pakalpojumu jomā, ko Komisija ir ņēmusi vērā. Tādējādi FIFA nav nopēlusi Komisijas veiktās kontroles it kā esošo nepilnīgumu, šim iebildumam esot saistītam ar lietas būtību. Taču no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja lietas dalībniekam tiktu ļauts Tiesā pirmo reizi izvirzīt tādu pamatu, kuru viņš nav izvirzījis Vispārējā tiesā, tad tas nozīmētu, ka viņam ir atļauts vērsties Tiesā ar plašāku strīdu nekā Vispārējā tiesā izskatītais. Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē principā ir vienīgi pārbaudīt, kā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi tajā apspriestos pamatus (skat. 2012. gada 19. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C-628/10 P un C-14/11 P Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 111. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to iepriekš minētais iebildums ir jānoraida kā nepieņemams.

55

Trešām kārtām, FIFA bija iespēja Vispārējā tiesā pierādīt, ka Komisijai esot bijis jāsecina, ka Beļģijas iestādes, apzīmēdamas visu Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmā ietilpstošo spēļu kopumu par īpaši svarīgu notikumu, ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

56

Tālab FIFA Vispārējā tiesā iesniedza datus tostarp par laikā no 1998. līdz 2006. gadam notikušo Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmu skatītāju skaita aplēsēm, apgalvodama, ka šī informācija liecinot, ka “parastās” spēles flāmu un franču kopienās futbola jomai parasti nesekojošo televīzijas skatītāju vidū īpašu rezonansi neizraisīja.

57

Šos datus izvērtējusi pārsūdzētā sprieduma 102.–108. punktā, Vispārējā tiesa FIFA piedāvātajam vērtējumam tomēr nepiekrita. Tā secināja, ka [FIFA] nav pierādījusi, nedz ka strīdīgā lēmuma preambulas 6. un 18. apsvērumā rodamajos un šā sprieduma 50. punktā minētajos konstatējumos ir pieļauta kļūda, nedz ka tādēļ Komisijai esot bijis jāsecina, ka Beļģijas iestādes, apzīmēdamas visu Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmā ietilpstošo spēļu kopumu par īpaši svarīgu notikumu, ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

58

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Vispārējās tiesas pieļautā kļūda tiesību piemērošanā, kas konstatēta šā sprieduma 41. punktā, nav tāda, kas padara pārsūdzēto spriedumu par spēkā neesošu, jo tā rezolutīvā daļa izrādās esam pareiza citu juridisku iemeslu dēļ. Tādēļ pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida kā neiedarbīga.

59

Runājot par pirmā pamata pirmo un otro daļu, ir jāatgādina, ka jautājums par to, vai Vispārējās tiesas sprieduma pamatojums ir nesaskanīgs, protams, ir tiesību jautājums, kas var tikt izvirzīts apelācijas tiesvedībā, jo sprieduma pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai Vispārējās tiesas argumentācijai (šajā ziņā skat. 2011. gada 29. novembra rīkojumu lietā C-235/11 P Evropaïki Dynamiki/Komisija, 29. un 30. punkts, kā arī 2012. gada 19. decembra spriedumu lietā C-314/11 P Komisija/Planet, 63. un 64. punkts).

60

Tomēr šis pamatojuma saskanīguma pienākums nav pašmērķis, bet gan domāts tam, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt pieņemtā nolēmuma attaisnojumu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Evropaïki Dynamiki/Komisija, 30. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Planet, 64. punkts).

61

Šajā lietā jānorāda, ka ar pirmajā un otrajā daļā nopelto pamatojumu ir domāts pārsūdzētajā spriedumā apstiprināt šā sprieduma 72. un 95. punktā izklāstītos konstatējumus. Taču Tiesa, šā sprieduma 31.–41. punktā secinājusi, ka šie konstatējumi bijuši kļūdaini, veica pieņemto nolēmumu attaisnojošā pamatojuma aizstāšanu.

62

Tādējādi minētais pamatojums, būdams Tiesas par kļūdainiem atzīto konstatējumu papildelements un šīs Tiesas aizstāts, vairs nav pieņemtā nolēmuma pamats, un tādēļ tā it kā esošais nesaskanīgums vairs nav jāizvērtē.

63

Lai atbildētu uz pirmā pamata ceturto daļu, jāatgādina, ka Beļģijas Karalistes 2003. gada 10. decembra paziņojumā un strīdīgajā lēmumā bija norādīti iemesli, kāpēc viss Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopums bija apzīmēts par īpaši svarīgu notikumu. Tādējādi, ņemot vērā likumīguma prezumpciju, kas attiecas uz Savienības iestāžu tiesību aktiem (2007. gada 20. septembra spriedums lietā C-177/06 Komisija/Spānija, Krājums, I-7689. lpp., 36. punkts), un ievērojot Komisijas un Vispārējās tiesas veiktās pārbaudes ierobežotību, šos iemeslus apstrīdēt Vispārējā tiesā un pierādīt, ka Komisijai ir bijis jāsecina, ka Beļģijas iestādes, iekļaudamas šo spēļu kopumu īpaši svarīgu notikumu sarakstā, ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, bija FIFA ziņā. Turklāt šos iemeslus FIFA, lai arī nesekmīgi, ir mēģinājusi apstrīdēt (skat. šā sprieduma 55.–57. punktu).

64

Tādēļ minētā pamata ceturtā daļa nav atzīstama par sekmīgu.

65

Runājot par šā paša pamata piekto daļu, jānorāda, ka FIFA nav izklāstījusi konkrētus iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pārsniegusi tās veicamās pārbaudes tiesā robežas. Tā nav norādījusi arīdzan konkrētos pārsūdzētā sprieduma punktus, kuros nopeltais pamatojums ir rodams. Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai šī daļa ir jānoraida kā nepieņemama (skat. 2009. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-202/07 P France Télécom/Komisija, Krājums, I-2369. lpp., 55. punkts, un 2012. gada 2. februāra rīkojumu lietā C-404/11 P Elf Aquitaine/Komisija, 15. punkts).

66

Savukārt jautājumā par pirmā pamata sesto daļu no šodienas sprieduma lietā C-201/11 P UEFA/Komisija 107.–111. punktā izklāstītajiem vispārīgajiem apsvērumiem izriet, ka strīdīgā lēmuma pamatojums atbilst EKL 253. pantā izklāstītajiem nosacījumiem. Proti, ņemot vērā šos apsvērumus, ir pietiekami, ka šā lēmuma preambulas 6. un 16. apsvērumā ir lakoniski izklāstīti iemesli, kāpēc Komisija uzskatīja, ka visas Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēles varēja pamatoti tikt ierakstītas Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, jo šie iemesli ļauj FIFA uzzināt veiktā pasākuma attaisnojumu un Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi jautājumā par šā vērtējuma pamatotību.

67

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

68

Otrais apelācijas pamats būtībā ir iedalīts četrās daļās. Pirmajā daļā FIFA apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav izvērtējusi tās argumentu par strīdīgā lēmuma norādi uz to, kāda veida un cik vecu informāciju Komisija ir ņēmusi vērā, lai šo lēmumu pieņemtu. Proti, Vispārējai tiesai esot vajadzējis uzskatīt, ka šā lēmuma preambulas 3. punktā izdarītais neskaidrais formulējums “par Beļģijas mediju jomu pieejamos datus” neatbilst pamatojuma pietiekamas norādīšanas prasībai. Konkrēti, tā kā viena Pasaules kausa izcīņa notika pēc tam, kad bija pieņemts 2004. gada 7. aprīļa lēmums, bet pirms tika pieņemts strīdīgais lēmums, kas iepriekš minētā sprieduma lietā Infront WM/Komisija dēļ šo pirmo lēmumu aizstāja, Komisijai esot bijis jānorāda, kuras skatītāju aplēses un kuras Pasaules kausa izcīņas tā izvērtējusi un ņēmusi vērā.

69

Minētā pamata otrajā daļā ir teikts, ka pārsūdzētā sprieduma 71.–73. punktā Vispārējā tiesa esot pamatojoties uz strīdīgajā lēmumā nekur nerodamu pamatojumu, nospriezdama, ka viss Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopums var tikt uzskatīts par vienotu notikumu un ka Komisijai nebija jānorāda cits pamatojums, lai attaisnotu savu lēmumu apstiprināt šo sacensību ierakstīšanu Beļģijas īpaši svarīgo notikumu sarakstā.

70

Šā paša pamata trešajā daļā FIFA pārmet, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nekādu nozīmi nepiešķirot īpaši svarīgu notikumu sarakstā “parastās” spēles neiekļāvušo citu dalībvalstu praksei.

71

Otrā pamata ceturtā daļa ir par to kritēriju interpretāciju un piemērošanu, uz kuriem balstoties ir konstatēts visa Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmā ietilpstošo spēļu kopuma īpašais svarīgums. FIFA uzskata, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa kļūdaini apstiprinājusi Komisijas konstatējumu, ka Beļģijā šis spēļu kopums atbilst kritērijam par “īpašu rezonansi”, un vienlīdz kļūdaini atzinusi, ka Komisija esot pietiekami un pareizi šo konstatējumu pamatojusi. Proti, Vispārējā tiesa esot tostarp pielīdzinājusi notikuma “īpašas rezonanses” kritēriju tā popularitātes kritērijam. Taču notikuma “popularitāte” neesot atbilstīgs kritērijs un esot nepietiekams, lai to uzskatītu par “ievērojamu notikumu” Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvēruma izpratnē. Turklāt Vispārējā tiesa esot nepareizi piemērojusi EKL 253. pantu, atzīstot, ka Komisija esot pietiekami un pareizi pamatojusi savu konstatējumu jautājumā par “īpašas rezonanses” kritēriju.

72

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdas, apstiprinot Komisijas konstatējumus, ka viss Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopums atbilst strīdīgā lēmuma preambulas 16. apsvērumā minētajam kritērijam par šā kopuma ierasto translēšanu senāk un lielo televīzijas skatītāju skaitu, ko piesaistījušas “parastās spēles”. FIFA ieskatā Vispārējās tiesas konstatējumi ir nepamatoti un pretrunā faktiem. Turklāt minētā tiesa esot kļūdaini atzinusi, ka Komisija esot pietiekami un pareizi pamatojusi savu secinājumu, ka šīs prasības ir tikušas ievērotas.

73

Proti, Vispārējā tiesa esot uzrādījusi nereprezentatīvas šo spēļu skatītāju nolases skaitu un noklusējusi par spēlēm ar mazāku skatītāju skaitu. Turklāt tai esot bijis jākonstatē, ka vidējais “parasto” spēļu skatītāju skaits Beļģijā nebija “ļoti daudzi skatītāji”. Tāpat tā esot pieļāvusi kļūdas jautājumā par vairāku “parasto” spēļu mazā skatītāju skaita izskaidrojumu.

74

Visbeidzot FIFA nopeļ pārsūdzētā sprieduma 117. punktu, kurā Vispārējā tiesa iztirzāja tās argumentus, ar kuriem apstrīdēts visu Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu ierakstīšanas Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā samērīgums. FIFA apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva kļūdu, atzīdama, ka skatītāju skaits apstiprina, ka šīs sacensības var pamatoti uzskatīt par vienotu īpaši svarīgu notikumu un ka tādējādi paziņoto pasākumu samērīgums ticis konstatēts ipso facto.

75

Komisijas ieskatā otrais apelācijas sūdzības pamats ir daļēji nepieņemams un daļēji neiedarbīgs. Turklāt, un tam piekrīt arī Beļģijas Karaliste un Apvienotā Karaliste, šis pamats esot kopumā gluži nedibināts.

76

Jautājumā par strīdīgajā lēmumā vērā ņemtās informācijas veida un vecuma norādi no šā sprieduma 66. punktā minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijai nebija šajā lēmumā jākonkretizē šīs informācijas veids un vecums.

77

Šajos apstākļos – gluži tāpat kā nospriests šā sprieduma 59.–62. punktā – vairs nav jāizvērtē, vai Vispārējā tiesa ir pietiekami atbildējusi uz FIFA argumentu par minētās informācijas veida un vecuma norādi.

78

Līdz ar to otrā pamata pirmā daļa nav atzīstama par sekmīgu.

79

Savukārt jautājumā par minētā pamata otro daļu jāatgādina, ka, veicot LESD 263. pantā paredzēto likumības pārbaudi, Vispārējā tiesa nevar aizstāt apstrīdētā tiesību akta autora pamatojumu ar savējo un nevar aizpildīt robu šā lēmuma pamatojumā ar savu pamatojumu tādējādi, ka tās pārbaude neattiecas uz nevienu tajā rodamo vērtējumu (šajā ziņā skat. 2013. gada 24. janvāra spriedumu lietā C-73/11 P Frucona Košice/Komisija, 87.–90. punkts un tajos minētā judikatūra).

80

Tomēr šajā lietā pārsūdzētā sprieduma 71.–73. punktā izklāstītie apsvērumi nevis aizpilda robu strīdīgā lēmuma pamatojumā, bet gan ir vērsti uz to, lai noteiktu, vai šis pamatojums ir pietiekamā līmenī, ņemot vērā šajā jomā piemērojamā Savienības tiesiskā regulējuma prasības. Tādējādi Vispārējā tiesa ir nevis aizstājusi apstrīdētā tiesību akta autora pamatojumu ar savējo, bet gan vienīgi veikusi savos pienākumos ietilpstošo tā likumības pārbaudi.

81

Līdz ar to otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

82

Runājot par šā paša pamata trešo daļu, jānorāda, ka Vispārējā tiesā FIFA nav izvirzījusi pamatu, ka, lai izvērtētu, vai “parastās” spēles ir īpaši svarīgas Beļģijas sabiedrībai, jāņem vērā citu dalībvalstu prakse. Proti, pieteikumā par lietas ierosināšanu FIFA ir vienīgi minējusi šo praksi, neapgalvodama, ka strīdīgais lēmums ir nelikumīgs tāpēc, ka Beļģijas iestādes un Komisija nav šai praksei piešķīrušas nekādu nozīmi.

83

Tādējādi atbilstoši šā sprieduma 54. punktā minētajai judikatūrai šī trešā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

84

Saistībā ar minētā pamata ceturto daļu FIFA vispirms izvirzīja virkni argumentu, ar kuriem tā cenšas pierādīt, ka “parasto” spēļu parametri neatbilst kritērijiem, kuri izklāstīti strīdīgā lēmuma preambulas 6. un 16. apsvērumā un kurus Beļģijas iestādes noteikušas īpaši svarīgu notikumu apzīmēšanai.

85

Taču ar šiem argumentiem FIFA patiesībā vēlas panākt, lai Vispārējās tiesas veikto faktu izvērtējumu Tiesa aizstātu ar savējo, kaut arī nepierādīdama, ka Vispārējā tiesā izklāstītie fakti un pierādījumi būtu bijuši sagrozīti. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai šie argumenti ir jānoraida kā nepieņemami (skat. 2006. gada 18. maija spriedumu lietā C-397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I-4429. lpp., 85. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 180. punkts).

86

Kā nākamo iztirzājot argumentu par notikuma “īpašas rezonanses” kritēriju it kā pielīdzināšanu tā popularitātes kritērijam, jānorāda, ka šādu pamatu FIFA Vispārējā tiesā nav izvirzījusi. Atbilstoši šā sprieduma 54. punktā minētajai judikatūrai šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams.

87

Savukārt iebildumi par strīdīgā lēmuma formālā pamatojuma nepietiekamību patiesībā ir tādi paši kā pirmā pamata sestā daļa un tāpēc šā sprieduma 66. punktā izskaidroto iemeslu dēļ ir jānoraida.

88

Visbeidzot jānorāda, ka arguments par visu Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopuma ierakstīšanas Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā samērīgumu ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma 117. punkta izpratni. Proti, šajā 117. punktā Vispārējā tiesa šo argumentu nav noraidījusi, pamatodamās uz apstākli, ka paziņoto pasākumu samērīgums esot ipso facto pierādīts, jo viss Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopums varēja tikt pamatoti uzskatīts par vienotu īpaši svarīgu notikumu. Vispārējā tiesa šo pamatu noraidīja kā balstītu uz kļūdainu premisu, proti, ka Beļģijas iestāžu veiktie pasākumi esot bijuši nesamērīgi tāpēc, ka “parastās” spēles nebija īpaši svarīgas. Taču Vispārējai tiesai bija pamats nospriest tā, kā tā nospriedusi, jo pārsūdzētā sprieduma 98.–119. punktā tā bija secinājusi, ka šis spēļu kopums varēja tikt uzskatīts par īpaši svarīgu Beļģijas sabiedrībai.

89

Šajos apstākļos minētais FIFA arguments nav atzīstams par sekmīgu.

90

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, otrais apelācijas pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

91

Trešais pamats būtībā ir iedalīts septiņās daļās. Pirmajā daļā FIFA apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva kļūdu pārsūdzētā sprieduma 129. un 130. punktā, pamatojoties uz sevis pašas norādītajiem iemesliem, uzskatīdama, ka strīdīgajā lēmumā ir pierādīts no paziņotajiem pasākumiem izrietošo pakalpojumu sniegšanas brīvības un tiesību veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu samērīgums. Taču FIFA ieskatā šos ierobežojumus izvērtēt esot Komisijas, nevis Vispārējās tiesas ziņā. Tādējādi šī pēdējā neesot varējusi spriest, ka, tā kā Pasaules kausa izcīņas noslēguma posms ir “viens pasākums”, uz šādu apgalvoto šo sacensību raksturu nebalstījusies, Komisija esot atbrīvota no pienākuma pierādīt, ka strīdīgā lēmuma radītie ierobežojumi bija vajadzīgi, pienācīgi un samērīgi.

92

Šā paša pamata otrajā daļā ir teikts, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 55., 56. un 127. punktā secinādama, ka mērķis nodrošināt sabiedrībai plašas iespējas redzēt televīzijā sabiedrībai īpaši svarīgus notikumus un tiesības uz informāciju attaisno strīdīgā lēmuma radītos ierobežojumus. Proti, plaša sabiedrības piekļuve neesot jaucama ar tās neierobežotu piekļuvi. Tādējādi tiesības uz informāciju neietverot tiesības bezmaksas televīzijas kanālos skatīties visas Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēles un neattaisnojot aizliegumu kādu no šīm spēlēm ekskluzīvi pārraidīt kādai citai, bezmaksas televīzijas kanālus neizmantojošai raidorganizācijai.

93

Minētā pamata trešajā daļā FIFA uzskata, ka Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē, ka Komisijai bija pienākums noskaidrot, vai Direktīvas 89/552 3.a panta mērķa sasniegšanu varēja nodrošināt ar pasākumiem, kas ir ne tik ierobežojoši kā strīdīgajā lēmumā apstiprinātie.

94

Trešā pamata ceturtajā daļā FIFA apgalvo, ka paziņoto pasākumu saderīgumu ar Savienības tiesībām Komisija nevarēja pārbaudīt ierobežotā apmērā vien. Vispārējai tiesai esot bijis jānospriež, ka minētajai iestādei bija jāveic stingra pārbaude un padziļināts izvērtējums.

95

Šā paša pamata piektajā daļā ir teikts, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini konstatējusi, ka Komisija ir pietiekami pamatojusi savu secinājumu par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu samērīgumu.

96

Minētā pamata sestajā daļā FIFA apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāuzskata, ka Komisijai bija pienākums noskaidrot, vai Direktīvas 89/552 3.a panta mērķa sasniegšanu varētu nodrošināt ar pasākumiem, kas tiesības uz īpašumu aizskartu ne tik daudz kā strīdīgajā lēmumā apstiprinātie. Proti, ja jautājums ir par divām pamattiesībām, ierobežojumi izmantot kādas no šīm tiesībām būtu pakārtojami attiecīgo tiesību izsvēršanai, kuru Komisija savā lēmumā neesot veikusi un kuru pārsūdzētajā spriedumā nav paredzējusi arīdzan Vispārējā tiesa.

97

Sava trešā pamata septītajā daļā FIFA apgalvo, ka šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai, brīvībai veikt uzņēmējdarbību un tiesībām uz īpašumu par attaisnotiem Vispārējā tiesa uzskatīja, balstīdamās uz nepietiekamu pamatojumu.

98

Komisijas, Beļģijas Karalistes un Apvienotās Karalistes ieskatā trešais pamats ir gluži nedibināts.

99

Trešā pamata pirmā daļa ir balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma 129. un 130. punkta izpratni. Proti, Vispārējā tiesa nav uzskatījusi, ka strīdīgajā lēmumā ir pierādīts no Beļģijas Karalistes paziņotajiem pasākumiem izrietošo pakalpojumu sniegšanas brīvības un tiesību veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu samērīgums. Gluži tāpat kā šā sprieduma 88. punktā minēto argumentu, Vispārējā tiesa FIFA pamatu noraidīja kā balstītu uz kļūdainu premisu, jo tas bija par to, ka, lai īpaši svarīgu notikumu saraksts būtu samērīgs, tajā esot bijušas jāieraksta tikai “galvenās” spēles, jo Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgas esot tikai tās. Taču Vispārējai tiesai bija pamats nospriest tā, kā tā nospriedusi, jo pārsūdzētā sprieduma 98.–119. punktā tā bija secinājusi, ka viss Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopums varēja tikt uzskatīts par īpaši svarīgu Beļģijas sabiedrībai.

100

Līdz ar to minētā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

101

Savukārt par minētā pamata otru daļu jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 54.–58. un 127. punktā Vispārējā tiesa nav secinājusi, ka mērķis nodrošināt sabiedrībai plašas iespējas redzēt televīzijā sabiedrībai īpaši svarīgus notikumus un tiesības uz informāciju attaisno strīdīgā lēmuma radītos konkrētos ierobežojumus. Tā par šo jautājumu ir spriedusi vispārīgā kontekstā, konstatēdama, ka, tā kā Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā paredzētie pasākumi attiecas uz īpaši svarīgiem notikumiem, tie var tikt attaisnoti ar minēto mērķi un tiesībām uz informāciju, ja vien šie pasākumi ir piemēroti, lai nodrošinātu to īstenošanu, un nepārsniedz to sasniegšanai vajadzīgo. Taču, ievērojot šā sprieduma 11. un 12. punktā izklāstītos principus, šis konstatējums nav peļams.

102

Turklāt no šā sprieduma 11., 21. un 22. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo FIFA, Vispārējai tiesai nebija šie mērķi jāsaskaņo ar prasībām attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību.

103

Šajos apstākļos trešā pamata otrā daļa nav atzīstama par sekmīgu.

104

Runājot par šā paša pamata trešo daļu, jānorāda, ka strīdīgā lēmuma preambulas 17. apsvērumā ir redzams, ka Komisija ir izvērtējusi, vai Beļģijas Karalistes paziņotie pasākumi ir samērīgi. Taču, lai veiktu šādu samērīguma izvērtēšanu, ir noteikti jāpārbauda, vai vispārēju interešu mērķi varēja tikt sasniegti ar šīs pārvietošanās brīvības ne tik ierobežojošiem pasākumiem. Šajos apstākļos FIFA nevar apgalvot, ka Komisija šādu pasākumu izmantošanas iespējas esamību nav pārbaudījusi vispār. Šajā ziņā nav nozīmes faktam, ka šajā preambulas apsvērumā ir minēta tikai pakalpojumu sniegšanas brīvība, jo samērīguma pārbaude jautājumā par ierobežojumiem, ko paziņotie pasākumi rada brīvībai veikt uzņēmējdarbību, būtībā nav atšķirīga un tie šo brīvību skars tikai izņēmuma kārtā.

105

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 118. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja FIFA piedāvātos ne tik ierobežojošos pasākumus un konstatēja, ka tie nav saderīgi FIFA ar brīvi pieejamas televīzijas definīciju, kas ir ietverta Direktīvas 97/36 preambulas 22. apsvērumā. No tā izriet, ka šādi pasākumi neļauj nodrošināt vispārējo interešu mērķu sasniegšanu tikpat iedarbīgi kā Beļģijas iestāžu paziņotie pasākumi. Šajos apstākļos Vispārējā tiesa varēja secināt, ka Komisijai nebija jāizvērtē šie pasākumi, lai spriestu par visa Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopuma ierakstīšanas Beļģijas sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā samērīgumu.

106

Līdz ar to minētā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

107

Jautājumā par šā paša pamata ceturto daļu šā sprieduma 19. un 22. punktā ir redzams, ka, apstiprinot īpaši svarīgu notikumu apzīmēšanai veiktos valsts pasākumus, Komisijas ziņā ir veikt ierobežotu kontroli. No tā izriet, ka FIFA kļūdās, uzskatīdama, ka Vispārējai tiesai esot bijis jānospriež, ka Komisijai bija pienākums “stingri” pārbaudīt un “padziļināti izvērtēt” paziņoto pasākumu atbilstību Savienības tiesībām.

108

Tādējādi trešā pamata ceturtā daļa nav atzīstama par sekmīgu.

109

Savukārt par minētā pamata piekto daļu ir jākonstatē, ka, ņemot vērā vispārīgos apsvērumus, kas izklāstīti iepriekš minētā sprieduma lietā UEFA/Komisija, 107.–111. punktā, strīdīgā lēmuma pamatojums ir pietiekams un tādējādi šī daļa ir jānoraida kā nepamatota.

110

Runājot par trešā pamata sesto daļu, jāsaka, ka šā sprieduma 11., 21. un 22. punktā izklāstītajos apsvērumos ir redzams, pirmkārt, ka FIFA tiesību uz īpašumu aizskārums izriet jau no Direktīvas 85/552 3.a panta un ka šis aizskārums var principā tikt attaisnots ar mērķi aizsargāt tiesības uz informāciju un nodrošināt auditorijai plašas iespējas redzēt sabiedrībai svarīgus notikumus. Otrkārt, tā kā visu Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopumu Beļģijas iestādes ir pienācīgi apzīmējušas par īpaši svarīgu notikumu, Komisijai bija jāizvērtē tikai tās no šīs apzīmēšanas izrietošās sekas attiecībā uz FIFA tiesībām uz īpašumu, kuras pārsniedz no šā notikuma ierakstīšanas šo iestāžu apzīmēto notikumu sarakstā dabiski izrietošās sekas.

111

Taču šajā lietā FIFA Vispārējai tiesai nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas tai būtu ļāvis konstatēt, ka sekām, ko attiecībā uz šīs organizācijas tiesībām uz īpašumu ir radījusi visa Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopuma apzīmēšana par īpaši svarīgu notikumu, piemistu šāds pārmērīgums.

112

Šajos apstākļos minētā pamata sestā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

113

Visbeidzot par šā paša pamata septīto daļu pietiek vien norādīt, ka pārsūdzētā sprieduma 125.–130. un 136.–142. punktā Vispārējā tiesa ir sniegusi pietiekamu pamatojumu, kas ļauj FIFA uzzināt iemeslus, kāpēc tā nav atzinusi tās argumentus, un Tiesai nodrošina pietiekamu informāciju, lai tā varētu veikt savu pārbaudi tiesā.

114

Līdz ar to minētā daļa nav atzīstama par sekmīgu.

115

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, trešais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

116

Tā kā neviens no trijiem FIFA izvirzītajiem apelācijas sūdzības pamatiem nav atzīstams, apelācijas sūdzība ir pilnībā jānoraida.

117

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir nepamatota. Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā FIFA nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: