1

Savā apelācijas sūdzībā Union des associations européennes de football (UEFA) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 17. februāra spriedumu lietā T-55/08 UEFA/Komisija (Krājums, II-271. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), kurā minētā tiesa ir noraidījusi tās prasību daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 16. oktobra Lēmumu 2007/730/EK par to Apvienotās Karalistes pasākumu saderību ar Kopienu tiesībām, kuri pieņemti saskaņā ar 3.a panta 1. punktu Padomes Direktīvā 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 295, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvas 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 298, 23. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 1. sēj., 224. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvu 97/36/EK (OV L 202, 60. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 2. sēj., 321. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 89/552”), ar šo pēdējo minēto direktīvu tika iekļauts 3.a pants, kurā bija noteikts:

“1.   Katra dalībvalsts var veikt pasākumus saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, lai nodrošinātu, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas izņēmuma kārtā neraidītu notikumus, ko šajā dalībvalstī uzskatītu par īpaši svarīgiem sabiedrībai, tādā veidā, ka ievērojamai šīs dalībvalsts sabiedrības daļai ir liegta iespēja sekot šādiem notikumiem tiešraidē vai vēlākās reportāžās brīvā televīzijā. Ja šī raidorganizācija tā rīkojas, attiecīgā dalībvalsts izveido sarakstu ar noteiktiem notikumiem, valsts vai starptautiskiem pasākumiem, kurus tā uzskata par ļoti būtiskiem sabiedrībai. To veic skaidri un atklāti, un savlaicīgi. To veicot, attiecīgā dalībvalsts arī nosaka, vai šos pasākumus vajadzētu atspoguļot tiešraidē pilnībā vai daļēji vai vajadzības gadījumā vai objektīvu iemeslu dēļ valsts interesēs tos pilnībā vai daļēji raidīs vēlāk.

2.   Dalībvalstis steidzami informē Komisiju par jebkuriem pasākumiem, kas veikti vai kas jāveic, ievērojot 1. punktu. Trīs mēnešu laikā pēc paziņojuma Komisija pārbauda, vai šie pasākumi atbilst Kopienas tiesību aktiem, un paziņo to citām dalībvalstīm. Tā prasa Komitejas atzinumu, kas izstrādāts, ievērojot 23.a pantu [saskaņā ar 23.a pantu izveidotās Komitejas atzinumu]. Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī tā steidzami publicē informāciju par veiktajiem pasākumiem un vismaz reizi gadā dalībvalstu veikto pasākumu apvienoto sarakstu.

3.   Dalībvalstis savu tiesību sistēmā ar pienācīgiem līdzekļiem nodrošina, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas pēc šīs direktīvas publicēšanas datuma izņēmuma kārtā neizmanto savas nopirktās ekskluzīvās tiesības [..] [nodrošina, lai to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas pēc šīs direktīvas publicēšanas dienas nopirktās ekskluzīvās tiesības izmantotu tādējādi, lai] neliegtu būtiskai citas dalībvalsts sabiedrības daļai iespēju sekot līdzi notikumiem, ko šī cita dalībvalsts saskaņā ar iepriekšējiem punktiem plāno raidīt tiešraidē pilnībā vai daļēji vai arī vajadzības gadījumā vai objektīvu iemeslu dēļ valsts interesēs tos vēlāk pilnībā vai daļēji raidīs brīvā televīzijā, kā noteikusi šī cita dalībvalsts saskaņā ar 1. punktu.”

3

Direktīvas 97/36 preambulas 18.–22. apsvērums bija formulēti šādi:

4

Tiesvedības priekšvēsture pārsūdzētā sprieduma 5.–15. punktā ir izklāstīta šādi:

5

Strīdīgā lēmuma 1. pantā ir noteikts:

“Pasākumi, kas pieņemti atbilstīgi Direktīvas [89/552] 3.a panta 1. punktam un ko Apvienotā Karaliste ir paziņojusi Komisijai 2000. gada 5. maijā, un kas 2000. gada 18. novembrī ir publicēti Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī C 328, ir saderīgi ar Kopienu tiesībām.”

6

Minētā lēmuma 3. pantā ir teikts, ka to piemēro “no 2000. gada 18. novembra”.

7

Strīdīgā lēmuma preambulas 3.–6., 18.–21., kā arī 24. un 25. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

8

Lai pamatotu savu prasību daļēji atcelt strīdīgo lēmumu, UEFA Vispārējā tiesā izvirzīja astoņus prasības pamatus. Pārsūdzētajā spriedumā minētā tiesa, noraidījusi katru no šiem prasības pamatiem, noraidīja prasību kopumā. Tā noraidīja arī UEFA iesniegto pieteikumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus, kuros Vispārējā tiesa lūgtu Komisijai iesniegt vairākus dokumentus.

9

Apelācijas sūdzībā UEFA būtībā izvirza septiņus pamatus, norādīdama, pirmkārt, uz kļūdām tiesību piemērošanā un vērtējumā jautājumā par skaidrības un pārskatāmības nosacījumu, otrkārt, uz kļūdām tiesību piemērošanā un vērtējumā jautājumā par EURO noslēguma posma atzīšanu par Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu, treškārt, uz kļūdām tiesību piemērošanā, piemērojot Līguma noteikumus par publiskiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kam dalībvalstis piešķir īpašas vai ekskluzīvas tiesības, ceturtkārt, uz kļūdām tiesību piemērošanā, piemērojot citus Līguma noteikumus par konkurenci, piektkārt, uz kļūdām tiesību piemērošanā, piemērojot Līguma noteikumus par pakalpojumu sniegšanas brīvību un samērīguma principu, sestkārt, uz kļūdām tiesību piemērošanā, piemērojot tiesības uz īpašumu, un septītkārt, uz kļūdām tiesību piemērošanā saistībā ar strīdīgā lēmuma pamatošanu.

10

Pirmām kārtām jānorāda, ka Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā Savienības likumdevējs atļāva dalībvalstīm kādus notikumus apzīmēt par attiecīgās dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgiem (turpmāk tekstā – “īpaši svarīgs notikums”) un tādēļ, izmantodams tam Līgumā piešķirto rīcības brīvību, tas ir skaidri pieļāvis no šādas apzīmēšanas nenovēršami izrietošos šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai, brīvībai veikt uzņēmējdarbību, brīvai konkurencei un tiesībām uz īpašumu. Likumdevējs, kā redzams Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā, uzskatījis, ka šādus šķēršļus attaisno mērķis aizsargāt tiesības uz informāciju un nodrošināt sabiedrībai plašu piekļuvi šo notikumu pārraidēm televīzijā.

11

Tiekšanās pēc šāda mērķa leģitimitāti ir atzinusi arī Tiesa, norādīdama, ka sabiedrību ļoti interesējošu notikumu ekskluzīva tirdzniecība draud lielā mērā ierobežot sabiedrības piekļuvi informācijai par šiem notikumiem. Taču demokrātiskā un plurālistiskā sabiedrībā tiesībām uz informāciju ir liela nozīme, kas vēl ir jo uzskatāmāka šādu notikumu gadījumā (skat. 2013. gada 22. janvāra spriedumu lietā C-283/11 Sky Österreich, 51. un 52. punkts).

12

Otrām kārtām jāpaskaidro, ka atbilstoši Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktam īpaši svarīgos notikumus noteikt ir tikai dalībvalstu ziņā un tām šajā jautājumā ir plaša rīcības brīvība.

13

Proti, tā vietā, lai šādu notikumu uzskaitījumu saskaņotu, Direktīva 89/552 ir balstīta uz premisu, ka jautājumā par to svarīgumu plašākai sabiedrībai Savienībā ir ievērojamas sociālas un kulturālas atšķirības. Tādēļ šīs direktīvas 3.a panta 1. punktā ir paredzēts, ka katra dalībvalsts veic to notikumu uzskaitījumu, “kurus tā uzskata par ļoti būtiskiem” savai sabiedrībai. Šī dalībvalstu rīcības brīvība ir uzsvērta arī Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma norādē uz to, ka ir “būtiski”, lai tās varētu veikt pasākumus tiesību uz informāciju aizsardzībai un nodrošināt auditorijai plašas iespējas redzēt īpaši svarīgu notikumu televīzijas reportāžas.

14

Par minētās rīcības brīvības plašumu liecina arī tas, ka tās izmantošana Direktīvās 89/552 un 97/36 nav sīki reglamentēta. Proti, vienīgie kritēriji, kas tajās noteikti, lai attiecīgā dalībvalsts varētu kādu notikumu apzīmēt par īpaši svarīgu, ir izklāstīti Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvērumā, proti, ka tam jābūt ievērojamam notikumam, kas interesē plašu sabiedrību Savienībā vai kādā noteiktā dalībvalstī vai tās daļā un ko iepriekš sagatavo pasākumu rīkotājs, kurš ir likumiski tiesīgs pārdot tiesības saistībā ar šo notikumu.

15

Ņemot vērā, ka šie kritēriji ir samērā neprecīzi, katrai dalībvalstij tie ir jākonkretizē un jāizvērtē, cik lielu interesi attiecīgie notikumi izraisa plašākai sabiedrībai, ievērojot savas sabiedrības sociālās un kulturālās īpatnības.

16

Trešām kārtām jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktā noteikto Komisijai ir pilnvaras kontrolēt īpaši svarīgo notikumu noteikšanai veikto valsts pasākumu likumīgumu, kas tai ļauj ar Savienības tiesībām nesaderīgos pasākumus neatzīt.

17

Veicot šo pārbaudi, Komisijai ir konkrēti jāpārbauda, vai ir izpildīti šādi nosacījumi:

18

Tomēr konkrēti attiecībā uz iepriekšējā punktā minēto otrā un trešā nosacījuma pārbaudi šīs kontroles pilnvaras ir ierobežotas.

19

Pirmkārt, no šā sprieduma 12. punktā minētās dalībvalstu rīcības brīvības plašuma faktiski izriet, ka Komisijas kontroles pilnvarās jābūt tikai noskaidrot, vai dalībvalstis, apzīmējot notikumus par īpaši svarīgiem, ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Tādējādi, lai pārliecinātos, vai ir pieļauta šāda kļūda vērtējumā, Komisijai tostarp ir jāpārbauda, vai attiecīgā dalībvalsts ir rūpīgi un objektīvi izvērtējusi visus būtiskos aplūkojamā gadījuma faktus, kuri pamato no tiem izdarītos secinājumus (pēc analoģijas skat. 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C-269/90 Technische Universität München, Recueil, I-5469. lpp., 14. punkts, un 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C-77/09 Gowan Comércio Internacional e Serviços, Krājums, I-13533. lpp., 56. un 57. punkts).

20

Otrkārt, konkrēti jautājumā par šā sprieduma 17. punktā minēto trešo nosacījumu jāapzinās, ka notikuma pienācīga apzīmēšana par īpaši svarīgu rada nenovēršamus šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai, brīvībai veikt uzņēmējdarbību, brīvai konkurencei un tiesībām uz īpašumu, kurus Savienības likumdevējs ir nojautis un, kā teikts šā sprieduma 10. punktā, uzskatījis par attaisnotiem ar vispārēju interešu mērķi aizsargāt tiesības uz informāciju un nodrošināt sabiedrībai plašu piekļuvi šo notikumu pārraidēm televīzijā.

21

Tādējādi, lai nodrošinātu Direktīvas 89/552 3.a panta lietderīgo iedarbību, ir jākonstatē, ka, ja notikumu attiecīgā dalībvalsts ir pienācīgi apzīmējusi par īpaši svarīgu, Komisijai ir jāizvērtē tikai tās no šīs apzīmēšanas izrietošās sekas attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, brīvību veikt uzņēmējdarbību, brīvu konkurenci un tiesībām uz īpašumu, kuras pārsniedz no šā notikuma iekļaušanas šā 3.a panta 1. punktā paredzētajā sarakstā dabiski izrietošās.

22

Pirmais pamats ir par pārsūdzētā sprieduma 94. punktu, kurā Vispārējā tiesa nosprieda, ka Direktīvas 89/552 3.a pantā paredzētās skaidrības un pārskatāmības prasības mērķis un sekas nav likt kompetentajai valsts iestādei norādīt iemeslus, kāpēc tā nav ievērojusi tai apspriešanās gaitā izteiktos viedokļus vai apsvērumus. UEFA apgalvo, ka atbilstoši šai prasībai dalībvalsts nevar bez nekādiem paskaidrojumiem neņemt vērā saskanīgos ieteikumus, ko vairāki neatkarīgi subjekti, tostarp padomdevēju grupa, kuru tā pati bija izveidojusi, lai konsultētos šā 3.a panta 1. punktā paredzētā saraksta sagatavošanā, kā arī konkurences iestāde, izteikuši ļoti svarīgā jautājumā.

23

Apvienotā Karaliste un Komisija apstrīd pirmā pamata pamatotību.

24

Šā sprieduma 12. punktā ir redzams, ka valsts iestāde, kuras pienākumos ir apzīmēt notikumu par īpaši svarīgu, ir apveltīta ar plašu rīcības brīvību. No tā izriet, ka šai iestādei nav jāņem vērā viedokļi, ko izteikušas padomdevējas institūcijas, ar kurām tā konsultējusies pirms lēmuma pieņemšanas.

25

Runājot par to, kāpēc minētā iestāde šos viedokļus nav ņēmusi vērā, jāsaka, ka gluži tāpat kā tas tiek prasīts Savienības aktu autoriem (skat. 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C-413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I-4951. lpp., 166. punkts), iemesli notikuma apzīmēšanai par īpaši svarīgu šai iestādei ir jānorāda tādā veidā, lai ļautu, pirmkārt, ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu tālab, lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības, un, otrkārt, Komisijai un tiesām, kuru kompetencē ir attiecīgā lieta, veikt pārbaudi.

26

Tomēr, pretēji tam, ko apgalvo UEFA, lai sasniegtu šo mērķi, nav vajadzīgs, lai minētā iestāde norādītu konkrētos iemeslus, kādēļ tā nav ņēmusi vērā kādu padomdevēju institūciju izteiktos ieteikumus, pat ja tai tie nav jāņem vērā. Šajā ziņā nav nozīmes, ka šos viedokļus ir izteikušas vairākas vienādu attieksmi paudošas padomdevējas institūcijas.

27

Šajos apstākļos pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

28

Jautājumā par EURO noslēguma posma apzīmēšanu par īpaši svarīgu notikumu pārsūdzētā sprieduma 103. punktā Vispārējā tiesa ir spriedusi šādi:

“[..] neviens vērā ņemams apsvērums neļauj secināt, ka principā šādi kvalificēt šīs dalībvalsts sabiedrības ieskatā un tādējādi ietvert šādā sarakstā var tikai “galvenās” spēles un spēles, kurās piedalās kāda no Apvienotās Karalistes nacionālajām izlasēm. Proti, EURO [noslēguma posms] ir sacensības, ko pamatoti var uzskatīt drīzāk par vienu notikumu, nevis atsevišķu “galvenajās”, “parastajās” un spēlēs, kurās piedalās nacionālā izlase, iedalāmu notikumu virkni. Šajā ziņā ir vispārzināms, ka EURO [noslēguma posma] “parasto” spēļu rezultāti izšķir komandu likteņus un tādējādi no tiem var būt atkarīga to dalība tādās “galvenajās” spēlēs, kurās piedalās nacionālā izlase. Tādējādi “parastās” spēles izšķir, kas būs tajās ietilpstošās nacionālās izlases pretinieki nākamajos sacensību posmos. Turklāt “parasto” spēļu rezultāti var pat izšķirt, vai šī nacionālā izlase piedalīsies vai nepiedalīsies nākamajā sacensību posmā.”

29

Pārsūdzētā sprieduma 120. punktā Vispārējā tiesa nosprieda šādi:

“[..] tā kā EURO [noslēguma posms] ir minēts Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā, šo sacensību spēļu ierakstīšanu notikumu sarakstā Komisija nevar uzskatīt par pretrunā Kopienu tiesībām esošu tāpēc, ka attiecīgā dalībvalsts tai nav paziņojusi īpašus iemeslus, kas pamato to īpašo svarīgumu sabiedrībai [..]. Tomēr iespējamu Komisijas secinājumu, ka visa EURO [noslēguma posma] ierakstīšana [īpaši svarīgu notikumu] sarakstā ir saderīga ar Kopienu tiesībām tāpēc, ka šīs sacensības pēc to raksturiezīmēm var pamatoti uzskatīt par vienu notikumu, var apstrīdēt, pamatojoties uz konkrētiem pierādījumiem, kas liecina, ka “parastās” spēles nav tik svarīgas šīs valsts sabiedrībai.”

30

UEFA pārmet, ka Vispārējā tiesa neesot atzinusi tās argumentāciju, ka Komisija nevarēja secināt, ka EURO noslēguma posmu kopumā Apvienotā Karaliste bija pienācīgi uzskatījusi par īpaši svarīgu notikumu. Tās ieskatā šī dalībvalsts par šādu notikumu varot apzīmēt tikai tā dēvētās “galvenās”, proti, fināla un pusfināla spēles, kā arī šīs valsts komandu spēles. Tādējādi Apvienotās Karalistes sagatavotajā šādu notikumu sarakstā nebūtu iekļaujamas tā dēvētās “parastās”, proti, visas pārējās šā noslēguma posma spēles.

31

Šajā ziņā sava otrā pamata pirmajā daļā UEFA apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini nospriedusi, ka tāpēc vien, ka Savienības likumdevējs EURO ir minējis Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā, Komisijai nav bijis jāprasa dalībvalstīm, lai tās īpaši pamatotu savu lēmumu iekļaut visas šīs sacensības īpaši svarīgo notikumu sarakstā. Ar šādu vērtējumu esot domāts Komisiju kļūdaini atbrīvot no tās pienākuma pārbaudīt, vai attiecīgais notikums patiešām ir īpaši svarīgs. Šajā preambulas apsvērumā esot tikai ilustratīvi uzskaitīts, kāda veida notikumiem varētu būt šāds nozīmīgums, tāpēc no tā nevarot izdarīt pieņēmumu, ka tajā minētie notikumi ir īpaši svarīgi.

32

Minētā pamata otrajā daļā UEFA pārmet, ka vairākus secinājumus Vispārējā tiesa esot izdarījusi, pamatodamās uz tādu faktoru izvērtējumu, kurus pati Komisija nebija ņēmusi vērā.

33

Šā paša pamata trešajā daļā UEFA apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot šo analīzi veikusi, balstoties uz acīmredzami kļūdaini izvērtētu informāciju.

34

Komisijas ieskatā otrais pamats ir daļēji nepieņemams tik lielā mērā, cik tajā ir apšaubīts Vispārējās tiesas veiktais faktu izvērtējums. Turklāt, un tam piekrīt arī Apvienotā Karaliste, attiecīgais pamats esot pavisam nepamatots.

35

Savukārt par otrā pamata pirmo daļu uzreiz jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 103. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka EURO [noslēguma posms] ir sacensības, ko pamatoti var uzskatīt drīzāk par vienotu notikumu, nevis atsevišķu “galvenajās”, “parastajās” un spēlēs, kurās piedalās nacionālā izlase, iedalāmu notikumu virkni. Turklāt, kā redzams pārsūdzētā sprieduma 5. punktā, tās izpratnē Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā rodamais “Eiropas futbola čempionāta” jēdziens ietver vienīgi šo sacensību noslēguma posmu.

36

Tomēr nekas nedz minētajā preambulas apsvērumā, nedz kur citviet Direktīvā 85/552 vai Direktīvā 97/36 neliecina, ka vārdkopa “Eiropas futbola čempionāts” nozīmētu vienīgi šo sacensību noslēguma posmu. Tādējādi šai vārdkopai principā jānozīmē arī šā čempionāta sākotnējais posms, proti, viss atlases spēļu kopums. Taču lietā nav strīda par to, ka līdz noslēguma posmam notiekošās atlases spēles nemēdz piesaistīt tādu dalībvalsts plašākas sabiedrības interesi, kas būtu salīdzināma ar šīs sabiedrības noslēguma posmā izrādīto. Proti, šādu interesi var rosināt tikai dažas konkrētas atlases spēles, proti, tās, kurās piedalās vai nu attiecīgās dalībvalsts nacionālā izlase, vai citas tajā pašā atlases grupā esošās komandas.

37

Turklāt visā nopietnībā nav apstrīdams, ka “galvenās” spēles mēdz būt nozīmīgākas par pirms tām esošajām EURO noslēguma posma spēlēm, proti, atlases spēlēm grupās. Tādēļ a priori nevar apgalvot, ka šīs otrās kategorijas spēles ir tikpat svarīgas, cik pirmās kategorija spēles un ka tādējādi visas atlases spēles grupās ir nešķirojot uzskatāmas par vienota īpaši svarīga notikuma sastāvdaļu gluži tāpat kā “galvenās” spēles. Tādējādi katras konkrētās spēles apzīmēšana par īpaši svarīgu notikumu katrā dalībvalstī var būt atšķirīga.

38

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Savienības likumdevējs nav gribējis norādīt, ka “Eiropas futbola čempionāts” Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma izpratnē nozīmē tikai noslēguma posmu un ka tas ir vienots un nedalāms notikums. Gluži pretēji, EURO ir jāuzskata par notikumu, kas principā ir iedalāms dažādās spēlēs jeb posmos, no kuriem ne visi būtu katrā ziņā uzskatāmi par īpaši svarīgu notikumu.

39

Tomēr skaidrības labad jāpiebilst, ka apstāklis, ka Vispārējā tiesa šādi kļūdaini izpratusi Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumu, proti, EURO jēdzienu, šo lietu nekādi nav ietekmējis.

40

Vispirms jautājumā par atlases spēļu izslēgšanu no EURO definīcijas pietiek vien atgādināt, ka Apvienotā Karaliste šīs spēles nav iekļāvusi īpaši svarīgu notikumu sarakstā un ka līdz ar to strīdīgais lēmums uz šīm spēlēm neattiecas.

41

Pēc tam jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 128.–139. punktā, balstoties uz UEFA sniegto informāciju un ņemot vērā konkrēto uztveri Apvienotās Karalistes sabiedrībā, Vispārējā tiesa izvērtēja, vai visas EURO noslēguma posma spēles patiešām šajā sabiedrībā rosina tik pietiekamu interesi, lai tās varētu būt daļa no īpaši svarīga notikuma. Taču, secinājusi, ka tā tas arī ir, Vispārējā tiesa varēja pamatoti konstatēt, ka viss EURO noslēguma posma spēļu kopums Apvienotajā Karalistē varēja tikt uzskatīts par vienotu īpaši svarīgu notikumu. Tātad galu galā tās vērtējums atbilda no šā sprieduma 38. punkta izrietošajam.

42

Visbeidzot, no šā sprieduma 107.–114. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma kļūdainā izpratne nav ietekmējusi Vispārējās tiesas secinājumu, ka strīdīgā lēmuma pamatojums atbilst EKL 253. pantā izklāstītajiem nosacījumiem.

43

Tādējādi, ievērojot šā sprieduma 35. punktā izklāstīto argumentāciju, Vispārējā tiesa izdarīja pārsūdzētā sprieduma 120. punktā rodamo secinājumu, ka nevienai dalībvalstij nav Komisijai jāpaziņo, tieši kāpēc attiecīgajā dalībvalstī EURO noslēguma posms ir kopumā apzīmēts par īpaši svarīgu vienotu notikumu.

44

Taču, tā kā EURO noslēguma posms kopumā nevar tikt pienācīgi iekļauts īpaši svarīgo notikumu sarakstā neatkarīgi no tā, kādu interesi spēles rosina attiecīgajā dalībvalstī, šī pēdējā nav atbrīvota no sava pienākuma paziņot Komisijai iemeslus, kas ļauj uzskatīt, ka konkrētajā šīs valsts sabiedrības gadījumā EURO noslēguma posms ir vienots notikums, kas savā kopumā uzskatāms par šai sabiedrībai īpaši svarīgu, nevis atsevišķu dažādu pakāpju interesantuma spēlēs iedalītu notikumu virkni.

45

Tādēļ Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 120. punktā nospriežot, ka EURO noslēguma posma spēļu ierakstīšanu Komisija nevarēja uzskatīt par pretrunā Savienības tiesībām esošu tāpēc, ka attiecīgā dalībvalsts tai nav paziņojusi īpašus iemeslus, kas pamatotu, ka tie ir sabiedrībai īpaši svarīgi notikumi.

46

Šajos apstākļos jāizvērtē, vai šīs kļūdas dēļ pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.

47

Šajā ziņā Tiesas judikatūrā ir redzams, ka Vispārējās tiesas pieļauta kļūda tiesību piemērošanā nepadara pārsūdzēto spriedumu par spēkā neesošu, ja tā rezolutīvā daļa izrādās esam pareiza citu juridisku iemeslu dēļ (šajā ziņā skat. 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I-1719. lpp., 47. punkts, kā arī 2011. gada 29. marta spriedumu lietā C-352/09 P ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, Krājums, I-2359. lpp., 136. punkts).

48

Šajā lietā jānorāda pirmām kārtām, ka, lai ļautu Komisijai izmantot savas kontroles pilnvaras, dalībvalsti notikumu par īpaši svarīgu apzīmēt pamudinājušo iemeslu izklāsts var būt lakonisks, ja vien tas ir iederīgs. Tādējādi nav prasāms arī, lai pašā attiecīgo pasākumu paziņojumā dalībvalsts norādītu detalizētas ziņas un aplēses par katru Komisijai paziņotā notikuma segmentu vai daļu.

49

Šajā ziņā jāpaskaidro, ka, ja Komisijai, ņemot vērā tās rīcībā esošo informāciju, ir šaubas par notikuma apzīmēšanu par īpaši svarīgu, tai ir jālūdz šo apzīmēšanu veikušajai dalībvalstij paskaidrojumi (pēc analoģijas skat. 2012. gada 29. marta spriedumu lietā C-505/09 P Komisija/Igaunija, 67. punkts).

50

Šajā lietā arī paziņojumā par Apvienotās Karalistes veiktajiem pasākumiem, kas tika paziņoti Komisijai 2000. gada 5. maijā un ir izklāstīti strīdīgā lēmuma pielikumā, ir redzams, ka šī EURO noslēguma posmu kopumā par īpaši svarīgu notikumu šī dalībvalsts ir apzīmējusi tāpēc, ka visas, tātad arī “parastās”, spēles rada īpašu rezonansi valsts mērogā un īpašu interesi arī citu personu, nevis tikai futbolam parasti sekojošo personu vidū, ka televīzijas skatītāju skaits bez šaubām būtu liels un ka šis spēļu kopums parasti tika raidīts tiešraidē bezmaksas kanālos.

51

Šī Apvienotās Karalistes atbilstoši Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta prasībām sniegtā informācija ļāva Komisijai īstenot savu kontroli un gadījumā, ja tā to būtu uzskatījusi par vajadzīgu vai lietderīgu, lūgt šai dalībvalstij sniegt sīkākus paskaidrojumus vai citu, tās paziņojumā nerodamu informāciju.

52

Otrām kārtām, nekas neliecina, ka Komisija nebūtu veikusi šādu ierobežota rakstura kontroli un nebūtu, ņemot vērā šā sprieduma 50. punktā minētos iemeslus, pārbaudījusi, vai ministrs, visu EURO noslēguma posmā ietilpstošo spēļu kopumu apzīmēdams par īpaši svarīgu notikumu, nav pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

53

Šajā ziņā jau strīdīgā lēmuma preambulas 6. apsvērumā ir redzams, ka Komisija patiešām ir pārbaudījusi, vai visam EURO noslēguma posmam kopumā, tātad arī tajā ietilpstošajām “parastajām” spēlēm, visā Apvienotajā Karalistē bija īpaša vispārēja rezonanse, proti, vai šo sacensību spēles bija ļoti populāras plašā sabiedrībā, nevis tikai futbola spēlēm televīzijā parasti sekojošo televīzijas skatītāju vidū. Tāpat arī šā lēmuma preambulas 18. apsvērumā ir redzams, ka Komisija ir ņēmusi vērā apstākli, ka šīs sacensības visā kopumā, un tātad ieskaitot arī “parastās” spēles, allaž ir translētas bezmaksas televīzijas kanālos un ka tās ir piesaistījušas plašu televīzijas skatītāju loku.

54

Turklāt lietas materiālos ir redzams, ka Vispārējā tiesā Komisija iebildumu rakstam pievienoja vairākus aplēšu dokumentus, uz kuriem tā ir balstījusies, lai pārbaudītu Apvienotās Karalistes paziņoto pasākumu likumīgumu, starp kuriem ir arī dokumenti, kurus sagatavojusi šī dalībvalsts un kuros ir izdarīts iedalījums “galvenajās”, “parastajās” un spēlēs, kurās piedalās kāda nacionālā izlase. Taču UEFA nav apstrīdējusi, ka strīdīgais lēmums ir ticis balstīts uz šiem dokumentiem, un ir pat atzinusi, ka Komisija šos statistiskos datus bija ņēmusi vērā (skat. šā sprieduma 58. punktu).

55

Visbeidzot, UEFA nevar lieti apgalvot, ka Komisijas veiktās kontroles it kā esošā nepilnīguma cēlonis slēpjoties apstāklī, ka minētie aplēšu dokumenti attiecās uz laiku līdz 2000. gadam, un ka Komisija neesot ņēmusi vērā ziņas par 2000.–2007. gada laikposmu, lai gan strīdīgais lēmums tai esot bijis jābalsta uz tā pieņemšanas dienā, proti, 2007. gada 16. oktobrī, pieejamo informāciju.

56

Šajā ziņā jāatgādina, ka strīdīgais lēmums ir pieņemts tālab, lai aizstātu Komisijas ģenerāldirektorāta “Izglītība un kultūra” ģenerāldirektora 2000. gada 28. jūlijā Apvienotajai Karalistei nosūtītajā vēstulē ietverto lēmumu, kas ar iepriekš minēto spriedumu lietā Infront WM/Komisija tika atcelts tāpēc, ka to nebija pieņēmusi Komisijas locekļu kolēģija. Tādējādi, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, Komisija strīdīgo lēmumu apveltīja ar atpakaļejošu spēku, izvērtēdama tos pašus, proti, Apvienotās Karalistes 2000. gada 5. maijā paziņotos, valsts pasākumus un paredzēdama, ka šis lēmums ir piemērojams ar 2000. gada 18. novembri, proti, kad, šie pasākumi ir publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

57

Judikatūrā ir redzams, ka Komisija drīkstēja strīdīgo lēmumu apveltīt ar šādu atpakaļejošu spēku (skat. 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C-331/88 Fedesa u.c., Recueil, I-4023. lpp., 45.–47. punkts), un turklāt šo atpakaļejošo spēku UEFA nav apstrīdējusi.

58

Šajos apstākļos Komisijai bija jāvērtē 2000. gadā esošā situācija. Tā kā šajā ziņā UEFA neko nav iebildusi, nav vajadzības izvērtēt, vai šī situācija Komisijai bija jāņem vērā ar strīdīgo lēmumu aizstātā lēmuma pieņemšanas dienā vai paziņoto valsts pasākumu publicēšanas dienā. Tādējādi tai bija jāpārbauda, vai toreiz viss EURO noslēguma posmā ietilpstošais spēļu kopums varēja tikt uzskatīts par īpaši svarīgu notikumu. Taču lietas materiālos ir redzams, ka UEFA Vispārējai tiesai nav iesniegusi nekādus pierādījumus, kas tai būtu ļāvuši konstatēt, ka strīdīgo lēmumu Komisija nav pieņēmusi, balstīdamās uz 2000. gadā pieejamo informāciju. Gluži pretēji, tā atzina, ka Komisija ir balstījusies uz 2000. gada 28. jūlija vēstulē ietvertā lēmuma pieņemšanas dienā esošajiem statistiskajiem datiem.

59

Trešām kārtām, UEFA bija iespēja Vispārējā tiesā pierādīt, ka, balstoties uz šo informāciju, Komisijai esot bijis jāsecina, ka Apvienotā Karaliste, apzīmēdama visu EURO noslēguma posmā ietilpstošo spēļu kopumu par īpaši svarīgu notikumu, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

60

Tālab UEFA Vispārējā tiesā iesniedza datus tostarp par EURO 1996. un 2000. gada noslēguma posmu skatītāju skaita aplēsēm, apgalvodama, ka šī informācija liecinot, ka “parastās” spēles Apvienotajā Karalistē futbola jomai parasti nesekojošo televīzijas skatītāju vidū īpašu rezonansi neizraisīja.

61

Šos datus izvērtējusi pārsūdzētā sprieduma 131. un 132. punktā, Vispārējā tiesa UEFA piedāvātajam vērtējumam tomēr nepiekrita.

62

Pārsūdzētā sprieduma 139. punktā, ņēmusi vērā arī citus par laiku pēc 2000. gada UEFA iesniegtos datus (minētā sprieduma 128.–130., 135. un 136. punkts), minētā tiesa secināja, ka UEFA nav pierādījusi nedz, ka strīdīgā lēmuma preambulas 6. un 18. apsvērumā rodamajos un šā sprieduma 53. punktā minētajos konstatējumos ir pieļauta kļūda, nedz, ka tādēļ Komisijai esot bijis jāsecina, ka Apvienotā Karaliste, apzīmēdama visu EURO noslēguma posmā ietilpstošo spēļu kopumu par īpaši svarīgu notikumu, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

63

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Vispārējās tiesas pieļautā kļūda tiesību piemērošanā nav tāda, kas padara pārsūdzēto spriedumu par spēkā neesošu, jo tā rezolutīvā daļa izrādās esam pareiza citu juridisku iemeslu dēļ. Tādēļ otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā neiedarbīga.

64

Šā paša pamata otrajā daļā UEFA pārmet, ka šā sprieduma 60. un 62. punktā minētajā vērtējumā vairākus secinājumus Vispārējā tiesa esot izdarījusi, pamatodamās uz tādiem faktoriem, kurus pati Komisija nebija ņēmusi vērā.

65

Šajā ziņā jāatgādina, ka, veicot LESD 263. pantā paredzēto likumības pārbaudi, Vispārējā tiesa nevar aizstāt apstrīdētā tiesību akta autora pamatojumu ar savējo un nevar aizpildīt robu šā lēmuma pamatojumā ar savu pamatojumu tādējādi, ka tās pārbaude neattiecas uz nevienu tajā rodamo vērtējumu (šajā ziņā skat. 2013. gada 24. janvāra spriedumu lietā C-73/11 P Frucona Košice/Komisija, 87.–90. punkts un tajos minētā judikatūra).

66

Tomēr šajā lietā pārbaude, ko pārsūdzētā sprieduma 126.–139. punktā veikusi Vispārējā tiesa, attiecas uz vērtējumiem, kas rodami strīdīgā lēmuma preambulas 6. un 18. apsvērumā, un tikai apstiprina šajos preambulas apsvērumos konstatēto.

67

Minētā pamata trešajā daļā UEFA apgalvo, ka šā sprieduma 60. un 62. punktā minēto analīzi Vispārējā tiesa esot veikusi, balstoties uz informāciju, kuru tā izvērtējusi acīmredzami kļūdaini.

68

Šajā daļā patiesībā ir gribēts panākt, lai Vispārējās tiesas veikto faktu izvērtējumu Tiesa aizstātu ar savējo, kaut arī UEFA neapgalvo, ka Vispārējā tiesā izklāstītie fakti un pierādījumi būtu bijuši sagrozīti. Tādējādi atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai šī daļa ir jānoraida kā nepieņemama (skat. 2006. gada 18. maija spriedumu lietā C-397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I-4429. lpp., 85. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 180. punkts).

69

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, otrais pamats ir jānoraida pilnībā.

70

Sava trešā pamata pirmajā daļā UEFA apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, neizvērtējot sākotnējo jautājumu par to, vai EKL 86. panta 1. punkts šajā lietā ir piemērojams. Proti, lai arī Vispārējā tiesa secināja, ka Apvienotās Karalistes veiktie pasākumi nav tas pats, kas īpašu vai ekskluzīvu tiesību piešķiršana, jautājums ar to vēl nav atrisināts, jo attiecīgie uzņēmumi, tostarp BBC un Channel 4, esot publiski uzņēmumi šīs tiesību normas izpratnē.

71

Šā paša pamata otrajā daļā UEFA uzskata, ka Vispārējās tiesas analīze liecinot par kļūdainu jēdziena “īpašas tiesības” EKL 86. panta 1. punkta izpratnē interpretāciju, kuras dēļ tā maldīgi secināja, ka Apvienotās Karalistes veiktie pasākumi nav tas pats, kas īpašu tiesību piešķiršana bezmaksas kanālu raidorganizācijām. Proti, jautājumu par to, vai šīs dalībvalsts tiesību aktos šādam raidorganizācijām ir piešķirtas īpašas tiesības, Vispārējā tiesa esot vērtējusi formāli un teorētiski. Tā neesot ņēmusi vērā saimniecisko realitāti, jo praksē šajos tiesību aktos bezmaksas kanālu raidorganizācijām tiktu ļauts iegūt ekskluzīvas tiesības raidīt EURO noslēguma posma spēles Apvienotajā Karalistē, savukārt maksas kanālu raidorganizācijas praksē šādas apraides tiesības nespētu iegūt.

72

Minētā pamata trešajā daļā UEFA apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē īpašu tiesību esamība bezmaksas kanālu raidorganizāciju gadījumā tāpēc, ka Apvienotā Karaliste tām esot skaidri piešķīrusi “juridiskas privilēģijas”. Proti, ja maksas kanālu izmantojošs saimnieciskās darbības subjekts nopērk no UEFA tiesības raidīt kādu EURO noslēguma posma spēli Apvienotajā Karalistē, tas nebūs tiesīgs šīs tiesības izmantot, ja vien tas nebūs ar saprātīgiem nosacījumiem piedāvājis šīs tiesības arī bezmaksas kanālu raidorganizācijām. Savukārt šīs tiesības tam nekādā gadījumā nav jāpiedāvā citiem maksas kanālus izmantojošajiem saimnieciskās darbības subjektiem.

73

Komisijas ieskatā trešais pamats ir nepieņemams tik lielā mērā, cik UEFA izvirza vairākus argumentus, ko tā nav izvirzījusi pieteikumā par lietas ierosināšanu Vispārējā tiesā. Turklāt, un tam piekrīt arī Apvienotā Karaliste, šis pamats esot gluži nedibināts.

74

Jautājumā par trešā pamata pirmo daļu jānorāda, pirmkārt, ka, pretēji tam, kā uzskata UEFA, Vispārējā tiesa nav “apgājusi” priekšjautājumu, vai EKL 86. panta 1. punkts bija piemērojams šajā lietā. Šo jautājumu tā iztirzāja pārsūdzētā sprieduma 165.–171. punktā un secināja, ka šī tiesību norma nebija iederīga un tātad nebija piemērojama.

75

Otrkārt, jākonstatē, ka Vispārējā tiesā UEFA nav izvirzījusi nevienu pamatu par to, ka EKL 86. panta 1. punkts esot piemērojams tāpēc, ka kādas bezmaksas kanālu raidorganizācijas ir publiski uzņēmumi EKL 86. panta 1. punkta izpratnē.

76

Tāpēc atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams (skat. 2012. gada 19. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C-628/10 P un C-14/11 P Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 111. punkts un tajā minētā judikatūra.

77

Jautājumā par minētā pamata otro daļu lietā nav strīda, ka Broadcasting Act 1996, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Television Broadcasting Regulations 2000, 98. un 101. panta formulējumā netiek izšķirtas dažādu kategoriju raidorganizācijas un, konkrēti, bezmaksas kanālu raidorganizācijām netiek nodrošināta kāda aizsardzība, kas būtu liegta maksas kanālus izmantojošajām, jo visas šīs raidorganizācijas var brīvi iegādāties īpaši svarīgo notikumu neekskluzīvas apraides tiesības un tos raidīt neekskluzīvi.

78

Nav, protams, izslēdzams, ka praksē tikai dažas tādas bezmaksas kanālu raidorganizācijas kā BBC un ITV galu galā pēc Office of Communications atļaujas saņemšanas translē EURO noslēguma posma spēļu kopumu Apvienotajā Karalistē, jo maksas kanālu raidorganizācijas ir ieinteresētas tikai apraidē ar ekskluzīvām tiesībām un tāpēc arī neiesniedz pieteikumus ar to saistīto tiesību iegūšanai.

79

Tomēr, kā Vispārējā tiesa būtībā konstatēja pārsūdzētā sprieduma 171. punktā, šādas sekas izriet no komerciālās stratēģijas, ko īsteno maksas kanālu raidorganizācijas, kuras ir izvēlējušās komercdarbības modeli, kurā uzsvars tiek likts uz ekskluzivitāti, un tādēļ īpaši svarīgu notikumu retranslēšanai neekskluzīvi tās piekrīt ne tik labprāt kā bezmaksas kanālu raidorganizācijas. Tādējādi šīs sekas ir galvenokārt šīs pirmās kategorijas raidorganizāciju brīvas komerciālās izvēles rezultāts un tātad tajās nav vainojami Apvienotās Karalistes tiesību akti.

80

Par minētā pamata trešo daļu jānorāda, ka UEFA nav Vispārējā tiesā izvirzījusi pamatu, ka bezmaksas kanālu raidorganizācijām esot kāda privilēģija tāpēc, ka maksas kanālu raidorganizācijām ir tām jāpiedāvā tiesības retranslēt visas EURO noslēguma posma spēles. Tādējādi atbilstoši šā sprieduma 76. punktā minētajai judikatūrai šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams.

81

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, trešais pamats ir jānoraida kā daļēji nepamatots un daļēji nepieņemams.

82

UEFA apgalvo, ka, tā kā EKL 86. panta 1. punkts šajā lietā ir nepārprotami piemērojams, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neizvērtējot jautājumu par to, vai Apvienotās Karalistes veikto pasākumu dēļ BBC un ITV atrodas situācijā, kurā tās pašas nebūtu varējušas nokļūt, nepārkāpjot konkurences tiesības, vai kurā tās varēja vieglāk izdarīt konkurences tiesību pārkāpumus.

83

Komisijas ieskatā ceturtais pamats ir neiedarbīgs.

84

UEFA pārmet, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi vairākus Līguma pantus par konkurenci, vienlaikus atzīdama, ka priekšnosacījums šo pantu piemērojamībai šīs lietas apstākļos ir EKL 86. panta 1. punkta piemērojamība.

85

Taču pārsūdzētā sprieduma 165.–171. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka EKL 86. panta 1. punkts nebija piemērojams. Tā kā šajā apelācijas instancē UEFA šo secinājumu nav izdevies apstrīdēt, ceturtais pamats ir neiedarbīgs un tādēļ jānoraida.

86

Piektā pamata pirmajā daļā UEFA apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi tās pamatu par pakalpojumu sniegšanas brīvību, jo tā minētajā tiesā ir apgalvojusi, ka, pirmkārt, Apvienotās Karalistes veiktie pasākumi ir diskriminējoši attiecībā pret citās dalībvalstīs reģistrētajām raidorganizācijām un ka, otrkārt, “pārraidīt tiesīgo raidorganizāciju” definējums Apvienotās Karalistes tiesību aktu izpratnē ir pārlieku šaurs, lai būtu samērīgs ar šo tiesību aktu mērķi. Vispārējai tiesai, balstoties uz katru no šiem abiem iemesliem, esot bijis jākonstatē, ka šie pasākumi ir nesamērīgi.

87

Saistībā ar piektā pamata otro daļu UEFA apgalvo, ka Vispārējās tiesas analīze ir kļūdaina, jo no tā vien, ka EURO noslēguma posms var tikt uzskatīts par vienu un to pašu notikumu un ka kopumā tas ir īpaši svarīgs notikums, minētā tiesa pieņēma, ka mērķis nodrošināt plašas sabiedrības iespējas redzēt šo notikumu televīzijā nevarēja tikt pienācīgi sasniegts ar kādu ierobežojumu, kas būtu bijis ne tik spaidīgs, kā no tādiem Apvienotās Karalistes veiktajiem pasākumiem kā saraksts, kurā ir ietvertas tikai dažas konkrētas EURO noslēguma posma spēles, izrietošie.

88

Minētā pamata trešajā daļā UEFA apgalvo, ka, pat pieņemot, ka EURO noslēguma posms var tikt uzskatīts par vienotu Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu, Komisijai bija jāveic padziļināta minēto pasākumu atbilstības ar Līguma noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību un konkurenci pārbaude.

89

Apvienotās Karalistes un Komisijas ieskatā piektais pamats ir pavisam nepamatots.

90

Piektā pamata pirmajā daļā UEFA patiesībā pārmet, ka Vispārējā tiesa neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā nav atbildējusi uz tajā izvirzītajiem argumentiem, ka Apvienotās Karalistes veiktie pasākumi esot diskriminējoši un pārraidīt tiesīgo raidorganizāciju jēdziens esot definēts pārlieku šauri.

91

Šajā ziņā Tiesas pastāvīgajā judikatūrā ir redzams, ka Vispārējai tiesai nav izsmeļoši un pa vienam jāiztirzā visi lietas dalībnieku izklāstītie argumenti. Līdz ar to Vispārējās tiesas pamatojums var būt izteikts netieši, ja vien ieinteresētajām personām ar to tiek dota iespēja uzzināt iemeslus, kuru dēļ tā nav atzinusi viņu argumentus, un Tiesai gūt pietiekamu informāciju, lai tā varētu veikt savu pārbaudi. Konkrēti, Vispārējai tiesai nav jāatbild uz lietas dalībnieka izvirzītajiem argumentiem, kas, nebūdami nekā citādi sīkāk paskaidroti un kopā ar konkrētu tos pamatojošu argumentāciju, nav pietiekami skaidri un konkrēti (šajā ziņā skat. 2008. gada 9. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-120/06 P un C-121/06 P FIAMM u.c./Padome un Komisija, Krājums, I-6513. lpp., 91. un 96. punkts, kā arī 2011. gada 5. jūlija spriedumu lietā C-263/09 P Edwin/ITSB, Krājums, I-5853. lpp., 64. punkts).

92

Runājot par argumentu, ka Apvienotās Karalistes tiesību akti esot diskriminējoši, ir jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 148. un 149. punktā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka, pirmkārt, šie tiesību akti ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, jo šajos apstākļos ir drīzāk iespējams, ka visas EURO noslēguma posma spēles praktiski ekskluzīvi pārraidīs kāda bezmaksas kanālu izmantojoša raidorganizācija, kas, “visticamāk, būs dibināta šajā dalībvalstī”, nevis kādā citā dalībvalstī iedibināts konkurents. Otrkārt, Vispārējā tiesa ir paskaidrojusi, ka šāds ierobežojums varēja būt attaisnots, jo tā mērķis ir aizsargāt tiesības uz informāciju un nodrošināt auditorijai plašas iespējas redzēt sabiedrībai svarīgus valsts vai citus notikumus.

93

Šādi nospriezdama, Vispārējā tiesa ir norādījusi, lai arī netiešu, taču pietiekamu pamatojumu, kas ļauj UEFA uzzināt iemeslus, kādēļ minētā tiesa nav piekritusi tās argumentācijai, un Tiesai veikt savu pārbaudi.

94

Jautājumā par argumentu, ka pārraidīt tiesīgo raidorganizāciju jēdziens esot definēts pārlieku šauri, jānorāda – tas ir rodams tikai vienā no kopumā 176 punktus ietverošā pieteikuma par lietas ierosināšanu punktiem. Turklāt šis arguments bija balstīts uz apgalvojumu, ka šis definējums ir krietni vien šaurāks par pārējās dalībvalstīs pieņemto un ka praksē tas prasītajiem nosacījumiem atbilst spējīgo organizāciju skaitu noreducē līdz tikai trim. Visbeidzot, savā replikā UEFA šo argumentu ir vienīgi izklāstījusi divos lakoniskos teikumos.

95

Tādēļ, ievērojot to, ka minētais arguments nekādi nav ticis sīkāk iztirzāts Vispārējā tiesā iesniegtajos procesuālajos rakstos, tai uz to nebija jāatbild.

96

Jautājumā par piektā pamata otro daļu uzreiz jānorāda, ka tā ir balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma 152. punkta izpratni. Proti, šajā punktā Vispārējā tiesa nav pamatojusies uz pieņēmumu, ka mērķis nodrošināt plašas sabiedrības iespējas redzēt ļoti svarīgu, vienreizēju notikumu televīzijā nevarēja tikt pienācīgi sasniegts ar kādu mazāk spaidīgu ierobežojumu. Vispārējā tiesa UEFA pamatu noraidīja kā balstītu uz kļūdainu premisu, proti, ka Apvienotās Karalistes veiktie pasākumi esot bijuši nesamērīgi tāpēc, ka EURO noslēguma posma “parastās” spēles nebija īpaši svarīgas. Taču Vispārējai tiesai bija pamats nospriest tā, kā tā nospriedusi, jo pārsūdzētā sprieduma 123.–141. punktā tā bija secinājusi, ka EURO noslēguma posms kopumā, un tātad ieskaitot arī “parastās” spēles, varēja tikt uzskatīts par īpaši svarīgu Apvienotās Karalistes sabiedrībai.

97

Visbeidzot, runājot par minētā pamata trešo daļu, šā sprieduma 19. punktā ir redzams, ka Komisijai jāveic ierobežota pārbaude, meklējot tikai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, ko dalībvalstis pieļāvušas, sagatavojot valstī īpaši svarīgu notikumu sarakstus.

98

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, viss piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

99

UEFA ieskatā Vispārējā tiesa, uzskatot, pirmkārt, ka tikai tas vien, ka EURO noslēguma posms var tikt uzskatīts par vienotu īpaši svarīgu notikumu, pietiek, lai šīs apvienības tiesību attiecībā uz katru no dažādajām šo sacensību spēlēm aizskārums tiktu uzskatīts par katrā ziņā samērīgu, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pamatīgāku kļūdu, neizvērtējot UEFA tiesību uz īpašumu ierobežojumu apmēru, līdz ar to tā nav varējusi veikt atbilstošu analīzi par to, vai ar Apvienotās Karalistes veikto pasākumu radītās neizdevīgākās sekas bija vai nebija samērīgas ar sasniegt gribētajiem mērķiem.

100

Apvienotā Karaliste un Komisija apstrīd šā pamata pamatotību.

101

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Tomēr īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.

102

Šajā ziņā šā sprieduma 10., 20. un 21. punktā izklāstītajos apsvērumos ir redzams, pirmkārt, ka UEFA tiesību uz īpašumu aizskārums izriet jau no Direktīvas 85/552 3.a panta un ka šis aizskārums var principā tikt attaisnots ar mērķi aizsargāt tiesības uz informāciju un nodrošināt auditorijai plašas iespējas redzēt sabiedrībai svarīgus notikumus. Otrkārt, tā kā visu EURO noslēguma posma spēļu kopumu Apvienotā Karaliste ir pienācīgi apzīmējusi par īpaši svarīgu notikumu, Komisijai bija jāizvērtē tikai tās no šīs apzīmēšanas izrietošās sekas attiecībā uz UEFA tiesībām uz īpašumu, kuras pārsniedz no šā notikuma ierakstīšanas šo iestāžu apzīmēto notikumu sarakstā dabiski izrietošās sekas.

103

Taču vienīgie UEFA iebildumi par šādām sekām ir balstīti uz to, ka attiecīgo retranslēšanas tiesību izsolē potenciālie pircēji, proti, BBC un ITV, biedrotos un iesniegtu kopīgu piedāvājumu. Tomēr Vispārējā tiesā iesniegtajā pieteikumā par lietas ierosināšanu ir redzams, ka šāds arguments Vispārējā tiesā nav izvirzīts. Tādējādi, ņemot vērā šā sprieduma 76. punktā atgādināto judikatūru, UEFA uz to šajā apelācijas instancē atsaukties nevar.

104

Šajos apstākļos sestais pamats ir jānoraida.

105

UEFA apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neprasījusi, lai Komisija ievērotu prasīto pamatojuma līmeni attiecībā uz katru no sešiem apelācijas sūdzībā pēc būtības izvirzītajiem pamatiem. Strīdīgais lēmums esot bijis jāatceļ vispirms jau tāpēc, ka tajā neesot norādīts pietiekams pamatojums attiecībā uz EURO noslēguma posma atzīšanu par īpaši svarīgu notikumu. Turklāt trūkumi šā lēmuma pamatojumā esot bijuši arī jautājumā par pakalpojumu sniegšanas brīvībai, brīvai konkurencei un UEFA tiesībām uz īpašumu radīto šķērsli. Visbeidzot, Vispārējai tiesai neesot bijis jābalstās uz UEFA it kā privileģēto situāciju, ko tā secina no apstākļa, ka šī apvienība ir tiesību īpašniece, lai noteiktu, vai Komisijas norādītais pamatojums bija pietiekams.

106

Apvienotās Karalistes un Komisijas ieskatā septītais pamats ir gluži nedibināts.

107

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (iepriekš minētais spriedums lietā Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, 166. punkts un tajā minētā judikatūra).

108

Turklāt judikatūrā ir vienlīdz redzams, ka attiecīgā tiesību akta pieņemšana iekļaujas ieinteresētajām personām labi zināmā kontekstā, šo aktu var pamatot lakoniski (šajā ziņā skat. 2012. gada 26. jūnija spriedumu lietā C-335/09 P Polija/Komisija, 152. punkts un tajā minētā judikatūra.

109

Jautājumā par saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktu pieņemtajiem lēmumiem jāatgādina, pirmkārt, ka, tos pieņemot, Komisija īsteno nevis pašas lemšanas pilnvaras, bet gan kontroles pilnvaras, kas turklāt ir ierobežotas un paredzētas tikai tam, lai meklētu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko dalībvalstis pieļāvušas, apzīmējot notikumu par īpaši svarīgu (skat. šā sprieduma 12. un 19. punktu). Tādējādi šie lēmumi jāuztver paziņoto valsts pasākumu kontekstā.

110

Otrkārt, jānorāda, ka šie lēmumi attiecas ne vien uz dalībvalsti, kas tos paziņo Komisijai, bet arī uz šajā valstī televīzijas kanālus izmantojošo raidorganizāciju un attiecīgo notikumu ekskluzīvu translēšanas tiesību subjektiem. Nav noliedzams, ka šīm galvenajām ieinteresētajām personām ir ļoti labi zināms konteksts, kādā šie lēmumi ir tikuši pieņemti, jo, kaut vai, lai vienotos par šo tiesību maksu, tām, domājams, ir zināmi visi to vērtību būtiski ietekmējošie faktori, proti, interese, kāda par konkrēto notikumu ir attiecīgās dalībvalsts sabiedrībai.

111

Šajos apstākļos Komisijas lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktu, pamatojuma izklāsts var būt lakonisks. Konkrēti, Komisija drīkst arī tikai lakoniski norādīt iemeslus, kādēļ tā uzskatīja kādu notikumu par īpaši svarīgu. Turklāt šā sprieduma 20. un 21. punktā izklāstītajos apsvērumos ir redzams, ka pamatojums, kāpēc Apvienotās Karalistes veiktie pasākumi ir saderīgi ar noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību, brīvu konkurenci un tiesībām uz īpašumu, var būt izteikts netieši. Proti, ja sekas attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, brīvu konkurencei un tiesībām uz īpašumu nepārsniedz no attiecīgā notikuma iekļaušanas Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā paredzētajā sarakstā dabiski izrietošās, šāda secinājuma pamatojums principā nav jāizklāsta.

112

Šajā lietā jānorāda, ka strīdīgā lēmuma preambulas 5., 6. un 18. apsvērumā ir izklāstīti iemesli, kādēļ Komisija uzskatīja, ka visu EURO noslēguma posmā ietilpstošo spēļu kopumu varēja uzskatīt par īpaši svarīgu notikumu. Tādējādi preambulas 6. apsvērumā ir tostarp norādīts, ka šim notikumam Apvienotajā Karalistē ir īpaša rezonanse, jo tas ir īpaši populārs plašākā sabiedrībā, nevis tikai sporta notikumiem televīzijā parasti sekojošo televīzijas skatītāju vidū. Šis konstatējums ir turklāt konkretizēts preambulas 18. apsvērumā, kurā ir redzams, ka minētais notikums allaž ir ticis translēts bezmaksas televīzijas kanālos un ka tas pats par sevi ir piesaistījis plašu televīzijas skatītāju loku.

113

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Vispārējā tiesa nebūt nav kļūdījusies tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka strīdīgajā lēmumā bija vajadzīgā informācija, kas ļauj, pirmkārt, UEFA uzzināt iemeslus, kādēļ Komisija ir secinājusi, ka visu EURO noslēguma posmā ietilpstošo spēļu kopumu varēja uzskatīt par īpaši svarīgu notikumu, un, otrkārt, Vispārējai tiesai pārbaudīt šā secinājuma pamatotību.

114

Jautājumā par citiem strīdīgā lēmuma pamatojuma aspektiem nekas šajā lietā neliecina, ka sekas attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvu konkurenci pārsniedz no EURO noslēguma posma iekļaušanas īpaši svarīgu notikumu sarakstā dabiski izrietošās. Savukārt par tiesību uz īpašumu it kā notikušo aizskārumu, kas pārsniedzot to, kas izrietētu no šādas iekļaušanas vien, ir jāatgādina, ka šo argumentu UEFA ir minējusi tikai Tiesā.

115

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, septītais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

116

Tā kā neviens no septiņiem UEFA izvirzītajiem apelācijas sūdzības pamatiem nav atzīstams, apelācijas sūdzība ir pilnībā jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

117

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir nepamatota. Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā UEFA nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: