—

Blödel-Pawlik k-ga vārdā – M. Sauren, Rechtsanwalt,

—

HanseMerkur Reiseversicherung AG vārdā – G. Heinemann, Rechtsanwalt,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Kemper, pārstāvji,

—

Beļģijas valdības vārdā – T. Materne un J.-C. Halleux, pārstāvji,

—

Čehijas Republikas vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Igaunijas valdības vārdā – M. Linntam, pārstāve,

—

Grieķijas valdības vārdā – K. Paraskevopoulou un I. Bakopoulos, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – S. Centeno Huerta, pārstāve,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz L. Ventrella, avvocato dello Stato,

—

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér Miklós, kā arī K. Szíjjártó un Z. Tóth, pārstāvji,

—

Austrijas valdības vārdā – A. Posch, pārstāvis,

—

Polijas valdības vārdā – M. Szpunar, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Owsiany-Hornung un S. Grünheid, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1990. gada 13. jūnija Direktīvas 90/314/EEK par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām (OV L 158, 59. lpp.) 7. pantu.

2

Šis lūgums ir radies prāvā starp Blödel-Pawlik k-gu un HanseMerkur Reiseversicherung AG (turpmāk tekstā – “HanseMerkur Reiseversicherung”) saistībā ar pēdējās minētās atteikumu atlīdzināt patērētāja samaksātu kompleksa ceļojuma cenu, kuru tūrisma organizators netika organizējis.

3

Saskaņā ar Direktīvas 90/314 septīto, astoņpadsmito, divdesmit pirmo un divdesmit otro apsvērumu:

“tā kā pieaug tūrisma nozīme dalībvalstu ekonomikā; tā kā pakalpojumu kompleksu sistēma ir būtiska tūrisma daļa; tā kā tiktu veicināta komplekso ceļojumu nozares lielāka izaugsme un produktivitāte dalībvalstīs, ja pieņemtu vismaz kopējo noteikumu minimumu, lai piešķirtu tiem Kopienas mērogu; [..]

[..]

tā kā organizatora un/vai pārstāvja līguma pusei būtu jābūt atbildīgai attiecībā pret patērētāju par nolīgto saistību pienācīgu izpildi; tā kā turklāt organizatoram un/vai pārstāvim būtu jābūt atbildīgam par zaudējumu, kas rodas patērētājam līguma neizpildes vai nepienācīgas izpildes dēļ, ja vien trūkumi līguma izpildē nav saistāmi ne ar viņu vainu, ne ar citu pakalpojumu sniedzēju vainu;

[..]

tā kā gan patērētāji, gan komplekso ceļojumu nozare iegūtu, ja organizatoriem un/vai pārstāvjiem tiktu noteikts pienākums sniegt pietiekamas drošības garantijas maksātnespējas gadījumā;

tā kā dalībvalstīm būtu jābūt brīvai iespējai pieņemt vai saglabāt stingrākus noteikumus attiecībā uz kompleksiem ceļojumiem nolūkā aizsargāt patērētājus.”

4

Tās pašas direktīvas 1. pantā ir paredzēts:

“Šīs direktīvas nolūks ir tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus attiecībā uz kompleksiem pakalpojumiem, ko pārdod vai piedāvā tirdzniecībā Kopienas teritorijā.”

5

Minētās direktīvas 4. panta 6. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Ja patērētājs atsakās no līguma saskaņā ar 5. punktu vai jebkādu iemeslu dēļ, kas nav patērētāja vaina, organizators atceļ komplekso pakalpojumu pirms līgtā izbraukšanas datuma, patērētājam ir tiesības:

6

Direktīvas 90/314 5. panta 1. un 2. punkta redakcija ir šāda:

“1.   Dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka organizatora un/vai pārstāvja līgumslēdzēja puse ir atbildīga pret patērētāju par saistību, kuras izriet no līguma, pienācīgu izpildi neatkarīgi no tā, vai šīs saistības ir jāpilda šim organizatoram un/vai pārstāvim vai citiem pakalpojumu sniedzējiem, neierobežojot organizatora un/vai pārstāvja tiesības vērst savus prasījumus pret pārējiem pakalpojumu sniedzējiem.

2.   Attiecībā uz zaudējumiem, kas patērētājam rodas līguma neizpildes vai nepienācīgas izpildes dēļ, dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka organizators un/vai pārstāvis ir atbildīgs, ja vien tas nav gadījums, kad līguma neizpildē vai nepienācīgā izpildē nav vainojams nedz viņš, nedz citi pakalpojumu sniedzēji [..].”

7

Minētās direktīvas 7. pantā ir noteikts:

“Organizatoram un/vai pārstāvim, kas ir līgumslēdzēja puse, jāsniedz pietiekama drošības garantija attiecībā uz iemaksātās naudas atmaksāšanu un patērētāja repatriāciju maksātnespējas gadījumā.”

8

Tās pašas direktīvas 8. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt stingrākus noteikumus patērētāju aizsardzībai jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.”

9

Atbilstoši Vācijas Civilkodeksa (Bürgerliches Gesetzbuch) 651.k panta 1. punkta 1. apakšpunktam, kurā Vācijas tiesībās transponēts Direktīvas 90/314 7. pants:

“Tūrisma organizatoram ir jāgarantē, ka ceļotājiem tiek atmaksāta

1)   par ceļojumu iemaksātā naudas summa tādā apmērā, ciktāl, tūrisma organizatora maksātnespējas gadījumā vai uzsākot maksātnespējas procedūru attiecībā uz tā aktīviem, tūrisma pakalpojumi netiek sniegti [..].”

10

2009. gada 4. augustāBlödel-Pawlik k-gs sev un savai sievai rezervēja komplekso ceļojumu Rhein Reisen GmbH (turpmāk tekstā – “Rhein Reisen”), kura kā tūrisma organizators ar HanseMerkur Reiseversicherung noslēdza maksātnespējas apdrošināšanas līgumu, kas stājās spēkā 2009. gada 1. augustā.

11

Rhein Reisen izsniedza Blödel-Pawlik divas apdrošināšanas polises, kurās bija paredzēts, ka par ceļojumu iemaksātā summa tiks atmaksāta, ja minētie tūrisma pakalpojumi netiks sniegti tūrisma organizatora maksātnespējas dēļ.

12

Pirms ceļojuma sākuma Rhein Reisen paziņoja Blödel-Pawlik, ka tā ir spiesta iesniegt pieteikumu par maksātnespēju.

13

No lietas materiāliem izriet, ka Rhein Reisen, kuru pārstāvēja viens vienīgs direktors, faktiski nebija nekāda nodoma attiecīgo ceļojumu organizēt. Faktiski gan notikumu secība, gan arī šī ceļojumu organizētāja transakciju bankas kontā izraksts liecina par tā krāpniecisku darbību.

14

Šai sakarā Blödel-Pawlik iesniedza sūdzību HanseMerkur Reiseversicherung, prasot atmaksāt par ceļojumu iemaksāto summu, ko tā bija iekasējusi.

15

Pēdējā minētā savukārt uzsver, ka tai nav nekas jāatmaksā, jo gadījums, kad ceļojuma atcelšanas iemesls ir vienīgi tūrisma organizatora krāpnieciska darbība, neietilpstot Direktīvas 90/314 7. panta tvērumā.

16

Iesniedzējtiesai ir arī šaubas par to, vai Direktīvas 90/314 mērķis ir aizsargāt patērētājus no krāpnieciskas tūrisma organizatoru rīcības.

17

Uzskatot, ka tajā izskatāmās prāvas risinājumam ir nepieciešama Direktīvas 90/314 interpretācija, Landgericht Hamburg nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [90/314] 7. pants ir piemērojams arī tūrisma organizatora maksātnespējas gadījumā, kas iestājusies tāpēc, ka tūrisma organizators jau sākotnēji krāpnieciskā nolūkā un neatbilstošiem mērķiem ir izmantojis visas naudas summas, ko klienti iemaksājuši par ceļojumu, kuru tūrisma organizators vispār nav plānojis īstenot?”

18

Uzdodama savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Direktīvas 90/314 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tā tvērumā ietilpst situācija, kurā tūrisma organizatora maksātnespēja ir radusies tā krāpnieciskas darbības dēļ.

19

Šai sakarā vispirms ir jāatgādina, ka ar Direktīvas 90/314 7. pantu tūrisma organizatoram ir noteikts pienākums paredzēt pietiekamu drošības garantiju attiecībā uz iemaksātās naudas atmaksāšanu un patērētāja repatriāciju maksātnespējas gadījumā un šo garantiju mērķis ir aizsargāt patērētāju no ekonomiskiem riskiem, kas rodas tūrisma organizatora maksātnespējas dēļ (skat. 1996. gada 8. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-178/94, C-179/94 un no C-188/94 līdz C-190/94 Dillenkofer u.c., Recueil, I-4845. lpp., 34. un 35. punkts).

20

Tā šīs tiesību normas pamatmērķis ir nodrošināt patērētāja repatriāciju un tā iemaksāto naudas summu atmaksāšanu tūrisma organizatora maksātnespējas gadījumā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Dillenkofer u.c., 35. un 36. punkts).

21

Taču jāatzīst, ka šī garantija saskaņā ar Direktīvas 90/314 7. panta redakciju nav saistīta ne ar kādu īpašu nosacījumu saistībā ar tūrisma organizatora maksātnespējas iemesliem.

22

Šai sakarā Tiesa sava 1999. gada 15. jūnija sprieduma lietā C-140/97 Rechberger u.c. (Recueil, I-3499. lpp.) 74. punktā nosprieda, ka minētās direktīvas 7. pantā ir ietverts uz rezultātu orientēts pienākums nodrošināt kompleksā ceļojuma dalībniekiem tiesības uz iemaksātās summas atmaksāšanu un repatriāciju tūrisma organizatora maksātnespējas gadījumā un ka šī garantija īpaši ir domāta tieši tam, lai patērētāju pasargātu no maksātnespējas – neatkarīgi no tās iemesla – sekām.

23

Tiesa no tā secināja, ka tādi apstākļi kā tūrisma organizatora vieglprātīga rīcība vai ārkārtēju vai neparedzamu apstākļu iestāšanās nevar būt šķērslis iemaksāto summu atmaksāšanai un patērētāju repatriācijai saskaņā ar Direktīvas 90/314 7. pantu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Rechberger u.c., 75. un 76. punkts).

24

Tāpat šāda Direktīvas 90/314 7. panta interpretācija saskan ar mērķi, kam tai jākalpo, proti, nodrošināt patērētāju aizsardzību augstā līmenī (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Dillenkofer u.c., 39. punkts).

25

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 90/314 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tā tvērumā ietilpst situācija, kurā tūrisma organizatora maksātnespēja ir radusies tā krāpnieciskas darbības dēļ.

26

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Padomes 1990. gada 13. jūnija Direktīvas 90/314/EEK par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tā tvērumā ietilpst situācija, kurā tūrisma organizatora maksātnespēja ir radusies tā krāpnieciskas darbības dēļ.