—

Inter-Environnement Wallonie ASBL vārdā – J. Sambon, avocat,

—

Terre wallonne ASBL vārdā – A. Lebrun, avocat,

—

Beļģijas valdības vārdā – T. Materne, pārstāvis, kam palīdz A. Gillain, avocat,

—

Francijas valdības vārdā – G. de Bergues, A. Adam un S. Menez, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – P. Oliver, A. Marghelis un B. D. Simon, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par nosacījumiem, ar kādiem provizoriski varētu paturēt spēkā tādu “plānu” vai “programmu” Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīvas 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 197, 30. lpp.) izpratnē, par kuru nav veikts šajā direktīvā paredzētais vides novērtējums.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībās, kurās Inter-Environnement Wallonie ASBL (turpmāk tekstā – “Inter-Environnement Wallonie”) un Terre wallonne ASBL (turpmāk tekstā – “Terre wallonne”) vēršas pret Valonijas reģionu [Région wallonne] un kuru priekšmets ir prasība atcelt Valonijas valdības 2007. gada 15. februāra lēmumu, ar ko tiek grozīta Vides aizsardzības kodeksa II grāmata, kura ir Ūdens aizsardzības kodekss, kas attiecas uz slāpekļa ilgtermiņa apsaimniekošanu lauksaimniecībā (2007. gada 7. martaMoniteur belge, 11118. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

3

Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīvas 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (OV L 375, 1. lpp.), 1. pantā ir noteikts, ka šīs direktīvas mērķis ir samazināt ūdens piesārņojumu, ko rada vai izraisa lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, kā arī novērst turpmāku šādu piesārņojumu.

4

Šīs direktīvas 3. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Ūdeņus, ko ietekmē piesārņojums, un ūdeņus, ko varētu ietekmēt piesārņojums, ja netiek paredzēta darbība saskaņā ar 5. pantu, dalībvalstis identificē saskaņā ar I pielikumā izklāstītajiem kritērijiem.

2.   Divu gadu laikā pēc šīs direktīvas paziņošanas dalībvalstis par īpaši jūtīgām [jutīgām] zonām nosaka visas pašu teritorijā zināmās zemes platības, kur nonāk saskaņā ar 1. punktu identificēti ūdeņi un kas sekmē piesārņojumu. Sešu mēnešu laikā tās paziņo Komisijai par šo sākotnēji pieņemto sarakstu.”

5

Minētās direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka “nolūkā nodrošināt vispārēju līmeni visu ūdeņu aizsardzībā pret piesārņojumu, četru gadu laikā pēc šīs direktīvas paziņošanas dalībvalstis [..] izveido labas lauksaimniecības prakses kodeksu vai kodeksus, ko lauksaimnieki īsteno brīvprātīgi un kur jābūt noteikumiem, kas aptver vismaz II A pielikumā [II pielikuma A daļā] minētos punktus”.

6

Šīs direktīvas 5. pantā ir noteikts:

“1.   [..] 1. pantā noteikto mērķu īstenošanai dalībvalstis izveido rīcības programmas attiecībā uz noteiktajām īpaši jūtīgajām [jutīgajām] zonām.

2.   Rīcības programma var attiekties uz visām īpaši jūtīgajām [jutīgām] zonām dalībvalsts teritorijā vai, ja dalībvalsts uzskata par vajadzīgu, dažādām īpaši jūtīgajām [jutīgām] zonām vai to daļām var izveidot dažādas programmas.

3.   Rīcības programmās ņem vērā:

4.   Rīcības programmas īsteno četru gadu laikā pēc to izveidošanas, un tās veido šādi obligāti pasākumi:

5.   Bez tam saskaņā ar rīcības programmām dalībvalstis veic tādus papildu pasākumus vai pastiprinātas darbības, kādas uzskata par vajadzīgām, ja sākumā vai atbilstīgi pieredzei, kas gūta rīcības programmu īstenošanā, izrādās, ka 4. punktā minētie pasākumi nebūs pietiekami 1. pantā noteikto mērķu sasniegšanai. Izvēloties šos pasākumus vai darbības, dalībvalstis ņem vērā to efektivitāti un izmaksas attiecībā pret citiem iespējamiem aizsargpasākumiem.

[..]”

7

Direktīvas 91/676 III pielikumā par “[p]asākumi[em], kas jāiekļauj 5. panta 4. punkta a) apakšpunktā minētajās rīcības programmās” it īpaši ir paredzēts, ka pasākumos iekļauj noteikumus arī par kūtsmēslu krātuvju ietilpību.

8

Direktīvas 2001/42 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..].”

9

Minētās direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“1.   Vides novērtējumu saskaņā ar 4. līdz 9. pantu veic 2. līdz 4. punktā minētajiem plāniem un programmām, kam var [būt] būtiska ietekme uz vidi.

2.   Saskaņā ar 3. punktu vides novērtējumu veic visiem plāniem un programmām:

[..]

4.   Dalībvalstis nosaka, vai citi, 2. punktā neminēti plāni un programmas, kuros noteikti pamatprincipi to projektu turpmākās attīstības saskaņošanai, var būtiski ietekmēt vidi.

5.   Dalībvalstis nosaka, vai 3. un 4. punktā minētajiem plāniem un programmām var būt būtiska ietekme uz vidi, izvērtējot katru atsevišķi vai pēc plānu vai programmu veida, vai arī izmantojot abas minētās metodes. Šim nolūkam, lai nodrošinātu, ka uz plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, attiecina šīs direktīvas prasības, dalībvalstīm jāņem vērā attiecīgie II pielikumā noteiktie kritēriji.

[..]”

10

Saskaņā ar Direktīvas 85/337 4. pantu I pielikumā uzskaitītajiem projektiem veic to ietekmes uz vidi novērtējumu, bet II pielikumā uzskaitītajiem projektiem ietekmes uz vidi novērtējumu veic, pamatojoties uz dalībvalsts noteiktajiem limitiem vai katrā atsevišķā gadījumā.

11

Direktīvas 85/337 I pielikumā it īpaši ir minētas “iekārtas intensīvai putnu un cūku audzēšanai ar vairāk nekā [..] 85000 vietām broileriem, 60000 vietām dējējvistām; [..] 3000 vietām nobarojamām cūkām (virs 30 kg) vai [..] 900 vietām sivēnmātēm”, bet šīs direktīvas II pielikumā ir minēta zemkopība, mežkopība un akvakultūra, it īpaši projekti neapstrādātās zemes vai daļēji neskarto platību izmantošanai intensīvā zemkopībā, kā arī intensīvās mājlopu audzēšanas iekārtas projekti, kas nav ietverti šīs direktīvas I pielikumā.

12

Direktīva 2001/42 Valonijas reģiona tiesībās tika transponēta ar Vides aizsardzības kodeksa I grāmatas (2004. gada 9. jūlijaMoniteur belge, 54654. lpp.) D.52. un nākamajiem pantiem.

13

Šī kodeksa D.53. pantā ir noteikts:

[..]

[..]”

14

Šī kodeksa R.47. pantā ir noteikts:

“Dekrēta daļas 53. panta [1.] punktā minētais plānu un programmu saraksts ir paredzēts V pielikumā.”

15

Minētajā V pielikumā, kas ir izveidots ar Valonijas reģiona 2005. gada 17. marta lēmumu par Vides aizsardzības kodeksa I grāmatu (2005. gada 4. maijaMoniteur belge, 21184. lpp.), it īpaši ir iekļauta gaisa kvalitātes rīcības programma, zemes kvalitātes rīcības programma un dabas aizsardzības rīcības programma. Tomēr šajā pielikumā nav iekļauta rīcības programma slāpekļa apsaimniekošanai lauksaimniecībā īpaši jutīgajās zonās, kura Valonijas reģiona tiesībās sākotnēji bija ieviesta ar 2002. gada 10. oktobra lēmumu.

16

Attiecībā konkrēti uz šo pēdējo rīcības programmu Valonijas reģiona atbilstošās tiesību normas ir atrodamas apstrīdētajā lēmumā. Šajā lēmumā ir noteikti slāpekļa apsaimniekošanai lauksaimniecībā piemērojamie nosacījumi visā Valonijas reģiona teritorijā. Tajā ir aplūkota arī slāpekļa apsaimniekošana īpaši jutīgajās zonās, un šajā ziņā ir izveidota Direktīvas 91/676 5. pantā paredzētā rīcības programma. Īpaši jutīgās zonas veido 42 % no minētā reģiona teritorijas un 54 % no tās ir izmantojamās lauksaimniecības platības.

17

Conseil d’Etat darbību reglamentējošā likuma 14.b pantā ir paredzēts:

“Ja administratīvo lietu palāta uzskata par nepieciešamu, tā ar vispārīgo izpildes noteikumu palīdzību var noteikt, kuras no atcelto tiesību aktu noteikumu sekām ir jāuzskata par saistošām galīgi vai uz kādu laiku līdz tās noteiktajam termiņam.”

18

Savā 2005. gada 22. septembra spriedumā lietā C-221/03 Komisija/Beļģija (Krājums, I-8307. lpp.) Tiesa ir konstatējusi, ka, noteiktajā termiņā neveicot vajadzīgos pasākumus, lai pilnīgi un pareizi Valonijas reģionā izpildītu Direktīvas 91/676 3. panta 1. un 2. punktā, kā arī 5. un 10. pantā paredzētās prasības, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus.

19

Lai izpildītu minēto spriedumu, Valonijas valdība, piemērojot Direktīvas 91/676 5. pantu, pieņēma apstrīdēto lēmumu. Ar to tiek grozīta Vides aizsardzības kodeksa II grāmata, un šajā II grāmatā ir Ūdens aizsardzības kodekss attiecībā uz slāpekļa ilgtermiņa apsaimniekošanu lauksaimniecībā, un tajā ir skaidra atsauce uz iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Beļģija.

20

Terre wallonne un Inter-Environnement Wallonie ir lūgušas Conseil d’État atcelt minēto lēmumu, apgalvodamas, ka ar to tiekot izveidota “programma” Direktīvas 2001/42 izpratnē un par kuru tādēļ saskaņā ar šo direktīvu esot bijis jāveic vides novērtējums. Savukārt Valonijas valdība ir norādījusi, ka slāpekļa apsaimniekošanas lauksaimniecībā programma neietilpstot Direktīvas 2001/42 piemērošanas jomā.

21

Turklāt Terre wallonne esot iesniegusi pieteikumu par pagaidu noregulējumu, prasot apturēt apstrīdētā lēmuma piemērošanu. Taču ar 2007. gada 7. augusta spriedumu iesniedzējtiesa šo pieteikumu ir noraidījusi, uzskatīdama, ka “apstrīdētā akta piemērošanas apturēšanas sekas būtu tādas, ka turpinātos pretējās puses bezdarbība, kas pieļauta pirms šī akta pieņemšanas”, un ka turklāt minētā apvienība neesot konkrēti pierādījusi tāda nosacījuma izpildi, kas ir saistīts ar grūti kompensējama būtiska kaitējuma radīšanas risku, ko izraisītu apstrīdētā akta tūlītēja piemērošana.

22

Šādos apstākļos Conseil d’État ar 2009. gada 11. marta lēmumu nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Par šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu tika pasludināts 2010. gada 17. jūnija spriedums apvienotajās lietās C-105/09 un C-110/09 Terre wallonne un Inter-Environnement Wallonie (Krājums, I-5611. lpp.), kurā Tiesa nospriedusi:

“Atbilstoši [..] Direktīvas 91/676 [..] 5. panta 1. punktam pieņemta rīcības programma principā ir [..] Direktīvas 2001/42 [..] 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais plāns vai programma, jo tā ir “plāns” vai “programma” šīs pēdējās direktīvas 2. panta a) punkta izpratnē un ietver pasākumus, kuru ievērošana ir nosacījums tā apstiprinājuma sniegšanai, kas var tikt piešķirts [..] Direktīvas 85/337 [..] I un II pielikumā minēto projektu īstenošanai.”

24

Ar savu 2009. gada 11. marta spriedumu, ar kuru Conseil d’État bija uzdevusi Tiesai prejudiciālos jautājumus lietā C-110/09 Inter-Environnement Wallonie, tā atcēla arī vairākus apstrīdētā lēmuma pantus, tomēr saglabājot dažu šo pantu tiesiskās sekas attiecībā uz piešķirtajām atkāpēm, kā arī tiesiskās sekas attiecībā uz agrāk pieņemtajiem lēmumiem. Līdz ar to pamatlieta turpmāk attiecas galvenokārt uz Inter-Environnement Wallonie un Terre wallonne sūdzībām, ciktāl ar tām tiek prasīts atcelt apstrīdētā lēmuma 3. nodaļas 6. apakšnodaļu par “slāpekļa apsaimniekošanu jutīgā zonā”.

25

Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Inter-Environnement Wallonie apšaubīja apstrīdētā lēmuma likumību tikai attiecībā uz jutīgajām zonām, kuras ir minētas šī lēmuma 3. nodaļas 6. apakšnodaļā. Taču uzskatīdama, ka minētais lēmums, tā kā tas ir Ūdens aizsardzības kodeksa nodaļa, ietver nedalāmu noteikumu kopumu, tā prasīja atcelt visus šī lēmuma noteikumus, arī tos, kas iespējami neattiecās uz “programmu” Direktīvas 2001/42 izpratnē vai kas iespējami nebija šāda programma. Terre Wallonne arī atbalstīja visa apstrīdētā lēmuma atcelšanu, pamatojoties uz tajā ietverto noteikumu nedalāmību. Tomēr minētā prasītāja iesniedzējtiesā pieļāva, ka atcelšanu varētu paredzēt bez atpakaļejoša spēka ar nosacījumu, ja apstrīdētā akta tiesisko seku saglabāšana tiktu ierobežota laikā.

26

Savukārt Valonijas reģions uzskata, ka vairums apstrīdētajā lēmumā ietverto noteikumu neattiecas uz tādas programmas jēdzienu, kas pieņemta saskaņā ar Direktīvas 91/676 5. pantu, un līdz ar to neattiecas uz jēdzienu “programma” Direktīvas 2001/42 izpratnē īpaši jau tāpēc, ka minētajos noteikumos neesot noteikta tādu projektu īstenošana, kas ir uzskaitīti Direktīvas 85/337 I un II pielikumā. Tā, pēc atbildētājas pamatlietā domām, tikai apstrīdētā lēmuma 3. nodaļas 6. apakšnodaļa, kas attiecas uz slāpekļa apsaimniekošanu jutīgajās zonās, varētu attiekties uz Direktīvas 91/676 5. pantā noteikto rīcības programmu un līdz ar to uz “programmu” Direktīvas 2001/42 izpratnē. No tā izrietot, ka, tā kā nav veikts vides novērtējums atbilstoši Direktīvas 2001/42 prasībām, atceļama būtu tikai šī apakšnodaļa, jo, kā apgalvo Valonijas reģions, tā ir nodalāma no citiem apstrīdētā lēmuma noteikumiem, kas ietver lielāko daļu Direktīvas 91/676 transponēšanas pasākumu.

27

Conseil d’État pēc iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Terre wallonne un Inter-Environnement Wallonie uzskatīja, ka apstrīdētais lēmums bija “plāns” vai “programma” Direktīvas 2001/42 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Līdz ar to šis lēmums bija jāatceļ tāpēc, ka, pirmkārt, par to pirms pieņemšanas netika veikts minētajā direktīvā paredzētais vides novērtējums un, otrkārt, Tiesa nebija noteikusi sava iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Terre wallonne un Inter-Environnement Wallonie tiesisko seku ierobežojumu laikā.

28

Taču iesniedzējtiesa norāda, ka apstrīdētā lēmuma atcelšana ar atpakaļejošu spēku laupītu Beļģijas tiesību sistēmai visus Direktīvas 91/676 transponēšanas pasākumus Valonijas reģionā līdz atceltā akta grozīšanai un tādējādi izraisītu Beļģijas Karalistes valsts pienākumu neizpildi saistībā ar šo pēdējo direktīvu.

29

Šādos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Ja Conseil d’État,

vai tā lēmuma tiesiskās atcelšanas seku iedarbību laikā var atlikt uz īsu laikposmu, kas nepieciešams, lai grozītu atcelto tiesību aktu, nolūkā nepārtraukti nodrošināt noteikta līmeņa praktisku Savienības vides tiesību piemērošanu?”

30

No Terre wallonne, Beļģijas valdības un Komisijas rakstveida apsvērumos sniegtās informācijas, iesniedzējtiesas apstiprinātās informācijas, izriet, ka Valonijas valdība 2011. gada 31. martā ir pieņēmusi lēmumu, ar ko tiek grozīta Vides aizsardzības kodeksa II grāmata, kurā ir ietverts Ūdens aizsardzības kodekss attiecībā uz slāpekļa ilgtermiņa apsaimniekošanu lauksaimniecībā (turpmāk tekstā – “jaunais lēmums”).

31

No minētā lēmuma ievaddaļas izriet, ka tas ir ticis pieņemts, pamatojoties it īpaši uz Vides aizsardzības kodeksa I grāmatas V daļu par ietekmes uz vidi novērtējumu, kā arī pamatojoties, pirmkārt, uz Valonijas Vides ilgtspējīgas attīstības padomes 2009. gada 5. marta atzinumu par stratēģiskā vides novērtējuma ziņojumu un, otrkārt, uz sabiedrisko aptauju, kas veikta 2009. gadā no 5. janvāra līdz 19. februārim.

32

Jaunā lēmuma 1. pantā ir noteikts, ka ar šo lēmumu tiek transponēta Direktīva 91/676, bet tā 4. pantā ir noteikts, ka apstrīdētais lēmums ir atcelts. Savukārt jaunā lēmuma 8. pantā ir paredzēts, ka apstrīdētā lēmuma izpildlēmumi tiek paturēti spēkā, līdz to autors tos atceļ. Turklāt šī lēmuma 3. pantā ir paredzēts aizstāt Vides aizsardzības kodeksa R.460. pantu attiecībā uz Ūdens aizsardzības kodeksu ar tādu formulējumu, kas paredz noteiktu lauksaimniecības infrastruktūras objektu it īpaši attiecībā uz kūtsmēslu, fermas putnu mēslu, vircas un šķidrmēslu krātuvju atbilstību. Datumi, līdz kuriem ir jānodrošina atbilstība, ir 2008. gada 31. decembris, 2009. gada 31. decembris vai 2010. gada 31. decembris, t.i., datumi pirms jaunā lēmuma pieņemšanas, un tā tiek noteikta galvenokārt atkarībā no zināmiem slāpekļa ražošanas daudzumiem, it īpaši no ganāmpulkiem. Taču šie izpildes termiņi var tikt pagarināti nepārvaramas varas vai ārkārtas apstākļu gadījumā.

33

Komisija primāri apgalvo, ka, ņemot vērā jaunā lēmuma pieņemšanu, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir zaudējis priekšmetu un tāpēc tas būtu jāuzskata par nepieņemamu.

34

Atbildot uz Tiesas jautājumu, Conseil d’État tomēr norādīja, ka tā uztur savu prejudiciālo jautājumu, jo jaunais lēmums neietekmējot tās izskatāmo prasību tāpēc, ka minētais lēmums nereglamentējot prasībā aplūkoto laikposmu, jo, pēc iesniedzējtiesas domām, šim jaunajam lēmumam neesot atpakaļejoša spēka.

35

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesas atteikums lemt par valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iespējams tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesisko apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. jaunāko 2010. gada 22. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-188/10 un C-189/10 Melki un Abdeli, Krājums, I-5667. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesām, kas iztiesā lietu, ir jānovērtē gan tas, cik nepieciešams ir prejudiciālais jautājums šo tiesu spriedumu taisīšanai, gan tas, cik piemēroti ir jautājumi, ko tās uzdod Tiesai (2008. gada 24. jūnija spriedums lietā C-188/07 Commune de Mesquer, Krājums, I-4501. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Šajā ziņā no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka tās uzdotais jautājums ir piemērots minētās tiesas izskatāmajam strīdam un ka tai ir nepieciešama atbilde uz šo jautājumu, lai šo strīdu atrisinātu.

38

Šādos apstākļos ir jāatbild uz Conseil d’État uzdoto jautājumu.

39

Ņemot vērā jaunos notikumus pamattiesvedībā, iesniedzējtiesa ar savu jautājumu būtībā vēlas noskaidrot, vai tādos apstākļos kā pamatlietā, iesniedzējtiesai izskatot prasību atcelt valsts tiesību aktu, kas ir “plāns” vai “programma” Direktīvas 2001/42 izpratnē, un konstatējot, ka šāds plāns vai programma ir pieņemta, neievērojot minētajā direktīvā paredzēto pienākumu veikt iepriekšēju vides novērtējumu, šī tiesa, kas tomēr konstatē, ka apstrīdētais tiesību akts ir atbilstošs Direktīvas 91/676 izpildes pasākums, var izmantot savu valsts tiesību noteikumu, kas tai ļauj saglabāt noteiktas minētā akta tiesiskās sekas līdz datumam, kad stājas spēkā pasākumi, ar kuriem tiek labots konstatētais prettiesiskums.

40

Vispirms ir jāatgādina, ka Direktīvas 2001/42 galvenais mērķis, kā tas izriet no tās 1. panta, ir plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, veikt vides novērtējumu to izstrādāšanas laikā un vēl pirms to pieņemšanas (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Terre wallonne un Inter-Environnement Wallonie, 32. punkts, kā arī 2011. gada 22. septembra spriedums lietā C-295/10 Valčiukienė u.c., Krājums, I-8819. lpp., 37. punkts).

41

Šajā direktīvā ir noteiktas minimālās prasības saistībā ar pārskata par ietekmi uz vidi sagatavošanu, apspriešanas procesa īstenošanu, vides novērtējuma rezultātu ņemšanu vērā, kā arī informācijas sniegšanu par novērtējuma beigās pieņemto lēmumu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Terre wallonne un Inter-Environnement Wallonie, 33. punkts).

42

Tā kā šajā direktīvā nav noteikumu par sekām, kādas izriet no tajā noteikto procesuālo noteikumu pārkāpuma, dalībvalstīm savas kompetences ietvaros ir jāveic visi vajadzīgie vispārīgie vai īpašie pasākumi, lai par visiem “plāniem” un “programmām”, kam var būt “būtiska ietekme uz vidi” Direktīvas 2001/42 izpratnē, pirms to pieņemšanas tiktu veikts vides novērtējums atbilstoši šajā direktīvā noteiktajiem procesuālajiem noteikumiem un kritērijiem (pēc analoģijas skat. 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā C-72/95 Kraaijeveld u.c., Recueil, I-5403. lpp., 61. punkts; 1999. gada 16. septembra spriedumu lietā C-435/97 WWF u.c., Recueil, I-5613. lpp., 70. punkts, kā arī 2004. gada 7. janvāra spriedumu lietā C-201/02 Wells, Recueil, I-723. lpp., 65. punkts).

43

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā noteikto lojālas sadarbības principu dalībvalstīm ir pienākums likvidēt Savienības tiesību pārkāpuma radītās prettiesiskās sekas (it īpaši skat. 1960. gada 16. decembra spriedumu lietā 6/60 Humblet/État belge, Recueil, 1125., 1146. lpp., kā arī 1991. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C-6/90 un C-9/90 Francovich u.c., Recueil, I-5357. lpp., 36. punkts). Šis pienākums to kompetences jomā ir jāpilda visām attiecīgās dalībvalsts iestādēm (1990. gada 12. jūnija spriedums lietā C-8/88 Vācija/Komisija, Recueil, I-2321. lpp., 13. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Wells, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

No tā izriet – tā kā par “plānu” vai “programmu” pirms tās pieņemšanas vajadzēja veikt ietekmes uz vidi novērtējumu saskaņā ar Direktīvā 2001/42 izvirzītajām prasībām, kompetentajām iestādēm ir pienākums veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, lai labotu šāda novērtējuma neveikšanu (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Wells, 68. punkts).

45

Šāds pienākums ir jāpilda arī valsts tiesām, kuras izskata prasības par šādu valsts tiesību aktu, un šajā ziņā ir jāatgādina, ka procesuālie noteikumi, kas ir piemērojami šādām prasībām, ko var celt par šādiem “plāniem” vai “programmām”, ir katras dalībvalsts iekšējās tiesību sistēmas jautājums atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas iekšējās situācijas (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Savienības tiesību sistēmas piešķirto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Wells, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Līdz ar to tiesām, kas izskata šādas lietas, pamatojoties uz savām valsts tiesībām, ir jāveic pasākumi par tāda “plāna” vai “programmas” apturēšanu vai atcelšanu, kas ir pieņemta, neievērojot pienākumu veikt vides novērtējumu (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Wells, 65. punkts).

47

Patiesībā Direktīvas 2001/42 galvenais mērķis netiktu ievērots, ja, šajā ziņā izskatot lietas, valsts tiesas šādu prasību ietvaros un procesuālās autonomijas robežās neveiktu savās valsts tiesībās paredzētos pasākumus, kas ir piemēroti, lai novērstu, ka šāds plāns vai programma, tostarp šādas programmas ietvaros realizējami projekti, varētu tikt īstenoti bez vides novērtējuma.

48

Pamatlietā netiek apstrīdēts, ka iesniedzējtiesa izskata šāda veida prasību. Tomēr vēl ir jānoskaidro, vai šādas prasības ietvaros, atceļot apstrīdēto lēmumu, valsts tiesa izņēmuma kārtā un ievērojot pamatlietas īpašos apstākļus, var izmantot valsts tiesību noteikumu, kas minētā lēmuma tiesiskās sekas ļauj saglabāt līdz datumam, kad spēkā stājas pasākumi, ar kuriem tiek labots konstatētais prettiesiskums.

49

Kā norāda iesniedzējtiesa, tāda apstrīdētā lēmuma tiesisko seku saglabāšana, kas pieņemts, pārkāpjot Direktīvā 2001/42 noteiktās prasības, pirmkārt, varētu būt attaisnota tāpēc, ka šī lēmuma atcelšana ar atpakaļejošu spēku laupītu Beļģijas tiesību sistēmai visus Direktīvas 91/676 transponēšanas pasākumus Valonijas reģionā. Otrkārt, šāda paturēšana spēkā būtu relatīvi ierobežota laikā, jo tā attiektos tikai uz laikposmu līdz jaunā lēmuma spēkā stāšanās datumam.

50

Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai gan tas nav skaidri konstatēts, apstrīdētā lēmuma atbilstība Direktīvai 91/676, šķiet, izriet it īpaši no Komisijas 2007. gada 20. decembra Lēmuma 2008/96/EK, ar ko Beļģijai attiecībā uz Valonijas reģionu piešķir atkāpi, ko tā pieprasījusi atbilstīgi Padomes Direktīvai 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (OV 2008, L 32, 21. lpp.). Lai šai dalībvalstij atļautu lietot vairāk kūtsmēslu, nekā paredzēts Direktīvas 91/676 III pielikuma 2. punkta otrās daļas pirmā teikuma a) apakšpunktā, Komisija bija izvērtējusi minēto lēmumu, kas ir minēts šī Komisijas lēmuma preambulas 6. apsvērumā un 10. pantā, neizvirzot iebildumus ne par veidu, kādā iepriekš minētā direktīva ar apstrīdēto lēmumu tikusi transponēta Valonijas reģionā, ne par faktu, ka rīcības programma attiecībā uz nitrātiem jutīgajās zonās, kas ir prasīta šīs direktīvas 5. pantā un kas ir noteikta apstrīdētā lēmuma 3. nodaļas 6. apakšnodaļā, nav tikusi pieņemta pēc vides novērtējuma Direktīvas 2001/42 izpratnē.

51

Iesniedzējtiesa arī uzskata, ka apstrīdētais lēmums attiecībā uz jutīgajām zonām ir “programma” Direktīvas 2001/42 2. panta izpratnē tāpēc, ka tā ir prasīta Direktīvas 91/676 5. pantā un to ir izstrādājusi valsts vai reģionāla iestāde.

52

Turklāt, lai arī Tiesa iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Terre Wallonne un Inter-Environnement Wallonie ir spriedusi tikai par Direktīvas 91/676 5. panta 1. punktā noteiktajām rīcības programmām, kāda ir arī izveidota ar apstrīdētā lēmuma 3. nodaļas 6. apakšnodaļu, iesniedzējtiesa sliecas uzskatīt, ka, tā kā ar apstrīdēto lēmumu ir noteikts, ka visās zonās, ieskaitot jutīgās zonas, ir jāveic tāda veida pasākumi un darbības, kas uzskaitītas Direktīvas 91/676 5. pantā un III pielikumā un kas ir paredzētas nitrātu radīta piesārņojuma novēršanai, šis lēmums kopumā veidojot ietvaru, kādā var atļaut Direktīvas 85/337 I un II pielikumā uzskaitīto projektu īstenošanu, lai gan tas Direktīvas 2001/42 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē būtu jāuzskata par “plānu” vai “programmu”, par kuru ir obligāti jāveic vides novērtējums un kas nav atkarīga no iepriekšēja konstatējuma par būtisku ietekmi uz vidi.

53

Šī tiesa turklāt konstatē, ka apstrīdētais lēmums veido organizētu un nedalāmu sistēmu, tādēļ tā nevar atcelt tikai šī lēmuma daļu, proti, minētā lēmuma 3. nodaļas 6. apakšnodaļu par slāpekļa izmantošanu jutīgā zonā.

54

Tā Conseil d’État norāda, ka pamatlietas apstākļos tai apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tāpēc, ka, lai arī par to ir notikusi sabiedriskā aptauja, kurā piedalījušās prasītājas pamatlietā, un lai arī tās nav varējušas pierādīt, ka Valonijas reģions nav ņēmis vērā šajā aptaujā to paustos apsvērumus, par šo lēmumu tomēr nav veikts vides novērtējums, kā tas ir prasīts Direktīvā 2001/42. Tomēr, to darot, tā radītu juridisku vakuumu attiecībā uz Direktīvas 91/676 ieviešanu, kaut gan šajā direktīvā, kas ir tikusi pieņemta vides kvalitātes uzlabošanas nolūkā, tiek prasīts, lai valsts tiesībās būtu veikti transponēšanas pasākumi, un kaut gan minētais lēmums ir ticis pieņemts ar mērķi nodrošināt iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Beļģija izpildi.

55

Kā norāda iesniedzējtiesa, nebūtu noliedzams, ka augsta līmeņa vides aizsardzības mērķis, ko saskaņā ar LESD 191. pantu tiecas sasniegt Eiropas Savienības politika šajā jomā, pamatlietā drīzāk tiktu sasniegts, saglabājot atceltā lēmuma tiesiskās sekas uz īsu laiku, kas ir vajadzīgs tā grozīšanai, nevis atceļot to ar atpakaļejošu spēku.

56

Ņemot vērā šī sprieduma 50.–55. punktā izklāstītās pašreizējās lietas īpatnības, pastāv risks, ka, apstrīdētā lēmuma atcelšanas ceļā labojot šī lēmuma pieņemšanas procedūrā pieļauto prettiesiskumu attiecībā pret Direktīvu 2001/42, iesniedzējtiesa radītu juridisku vakuumu, kas nav saderīgs ar attiecīgās dalībvalsts pienākumu veikt Direktīvas 91/676 transponēšanas pasākumus, kā arī pasākumus, ar kuriem šī valsts izpildījusi iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Beļģija.

57

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka iesniedzējtiesa nav izvirzījusi ekonomiska rakstura motīvus, lai tai tiktu ļauts saglabāt apstrīdētā lēmuma tiesiskās sekas, bet gan atsaucas tikai uz vides aizsardzības mērķi, kas ir viens no Savienības galvenajiem mērķiem un kam ir visaptverošs un fundamentāls raksturs (šajā ziņā skat. 2005. gada 13. septembra spriedumu lietā C-176/03 Komisija/Padome, Krājums, I-7879. lpp., 41. un 42. punkts).

58

Ņemot vērā šo mērķi, iesniedzējtiesai, ievērojot ar vides aizsardzību saistītu primāru apsvērumu, izņēmuma kārtā varētu tikt atļauts izmantot valsts tiesību noteikumu, kas tai dod iespēju saglabāt zināmas atcelta valsts tiesību akta tiesiskās sekas, ja tiek ievēroti turpmāk minētie nosacījumi.

59

Pirmkārt, apstrīdētajam lēmumam ir jābūt pareizam Direktīvas 91/676 transponēšanas pasākumam.

60

Otrkārt, iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai tāda jauna lēmuma pieņemšana un stāšanās spēkā, kurā, īpaši tā 8. pantā, tiek paredzēts saglabāt noteiktus uz apstrīdētā lēmuma pamata pieņemtus aktus, neļauj novērst videi nelabvēlīgu iedarbību, kas izriet no apstrīdētā lēmuma atcelšanas.

61

Treškārt, apstrīdētā lēmuma atcelšanas sekām, kas ir jākonstatē pašai iesniedzējtiesai, jābūt tādām, ka tiek radīts juridisks vakuums attiecībā uz Direktīvas 91/676 transpozīciju, kas videi būtu vēl nelabvēlīgāk. Tā tas būtu gadījumā, ja šāda atcelšana nozīmētu mazāku ūdeņu aizsardzību pret lauksaimnieciskas izcelsmes nitrātu radītu piesārņojumu, ņemot vērā, ka tas būtu pretrunā šīs direktīvas galvenajam mērķim, kas ir novērst šādu piesārņojumu.

62

Visbeidzot, ceturtkārt, šāda valsts tiesību akta tiesisko seku saglabāšana izņēmuma kārtā var būt attaisnota tikai tik ilgi, cik ir absolūti nepieciešams, lai veiktu pasākumus, kas ļauj labot konstatēto prettiesiskumu.

63

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautāju ir jāatbild, ka iesniedzējtiesai, saskaņā ar savām valsts tiesībām izskatot prasību atcelt valsts tiesību aktu, kas ir “plāns” vai “programma” Direktīvas 2001/42 izpratnē, un konstatējot, ka šāds plāns vai programma ir pieņemta, neievērojot minētajā direktīvā paredzēto pienākumu veikt iepriekšēju vides novērtējumu, ir pienākums veikt visus savās valsts tiesībās paredzētos vispārīgos vai īpašos pasākumus, lai labotu šāda novērtējuma neveikšanu, tostarp apstrīdētais “plāns” vai “programma” iespējami ir jāaptur vai jāatceļ. Tomēr, ņemot vērā pamatlietas īpašos apstākļus, iesniedzējtiesai izņēmuma kārtā varētu tikt atļauts izmantot savu valsts tiesību noteikumu, kas tai dod iespēju saglabāt zināmas atcelta valsts tiesību akta tiesiskās sekas, ar nosacījumu, ka:

64

Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamatlietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu

Tiesa (virspalāta)

nospriež:

Iesniedzējtiesai, saskaņā ar savām valsts tiesībām izskatot prasību atcelt valsts tiesību aktu, kas ir “plāns” vai “programma” Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīvas 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu izpratnē, un konstatējot, ka šāds “plāns” vai “programma” ir pieņemta, neievērojot minētajā direktīvā paredzēto pienākumu veikt iepriekšēju vides novērtējumu, ir pienākums veikt visus savās valsts tiesībās paredzētos vispārīgos vai īpašos pasākumus, lai labotu šāda novērtējuma neveikšanu, tostarp apstrīdētais “plāns” vai “programma” iespējami ir jāaptur vai jāatceļ. Tomēr, ņemot vērā pamatlietas īpašos apstākļus, iesniedzējtiesai izņēmuma kārtā varētu tikt atļauts izmantot savu valsts tiesību noteikumu, kas tai dod iespēju saglabāt zināmas atcelta valsts tiesību akta tiesiskās sekas, ar nosacījumu, ka: