—

Pioneer Hi Bred Italia Srl vārdā – A. Police un F. Degni, avvocati,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Varone un G. Aiello, avvocati dello Stato,

—

Spānijas valdības vārdā – A. Rubio González, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – D. Bianchi un L. Pignataro-Nolin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu (OV L 106, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 11. marta Direktīvu 2008/27/EK (OV L 81, 45. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2001/18”), 26.a pantu, kas aplūkots kopā ar Komisijas 2003. gada 23. jūlija Ieteikumu 2003/556/EK par pamatnostādnēm valsts stratēģijas izstrādāšanai un paraugprakses izveidošanai, lai nodrošinātu ģenētiski modificēto kultūru līdzāspastāvēšanu ar tradicionālo un bioloģisko lauksaimniecību (OV L 189, 36. lpp.; turpmāk tekstā – “2003. gada 23. jūlija ieteikums”), un Komisijas 2010. gada 13. jūlija Ieteikumu par pamatnostādnēm valsts līdzāspastāvēšanas pasākumu izstrādāšanai, kura mērķis ir izvairīties no netīšanas ĢMO klātbūtnes tradicionālajā un bioloģiskajā lauksaimniecībā (OV C 200, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2010. gada 13. jūlija ieteikums”).

2

Šis jautājums ir radies strīdā starp Pioneer Hi Bred Italia Srl (turpmāk tekstā – “Pioneer”) un Ministero delle Politiche agricole alimentari e forestali (Lauksaimniecības, pārtikas un mežsaimniecības politikas ministrija) par šīs ministrijas paziņojuma likumību, ar ko Pioneer tika informēta, ka, gaidot, kad reģioni pieņems atbilstošus noteikumus, lai nodrošinātu parasto, bioloģisko un ģenētiski modificēto kultūru līdzāspastāvēšanu, tā nevarēja izskatīt šīs sabiedrības pieteikumu ļaut tai audzēt ģenētiski modificētus kukurūzas hibrīdus, kas jau ir ietverti lauksaimniecības augu sugu šķirņu kopējā katalogā (turpmāk tekstā – “kopējais katalogs”).

3

Direktīva 2001/18 reglamentē ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) apzinātu izplatīšanu vidē, kā arī tādu produktu, kas satur ĢMO vai sastāv no tiem, laišanu tirgū.

4

Direktīvas 2001/18 34. pantā ir noteikts, ka tā ir jātransponē līdz 2002. gada 17. oktobrim. Ar 36. pantu no 2002. gada 17. oktobra tika atcelta Padomes 1990. gada 23. aprīļa Direktīva 90/220/EEK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē (OV L 117, 15. lpp.) un tika noteikts, ka atsauces uz šo direktīvu uzskata par atsaucēm uz Direktīvu 2001/18 saskaņā ar pielikumā ietverto atbilsmju tabulu.

5

Saskaņā ar Direktīvas 2001/18 preambulas 18. un 28. apsvērumu tā tāpat kā iepriekš Direktīva 90/220 ievieš saskaņotas procedūras un kritērijus to iespējamo risku novērtēšanai katrā atsevišķā gadījumā, ko rada ĢMO apzināta izplatīšana vidē, kā arī Kopienas apstiprināšanas procedūru, saskaņā ar kuru tirgū laiž attiecīgos produktus, kuru paredzētais lietojums ir saistīts ar organismu apzinātu izplatīšanu vidē.

6

Šīs direktīvas preambulas 50.–52. apsvērumā ir noteikts:

7

Attiecībā uz produktu, kas satur ĢMO vai sastāv no tiem, laišanu tirgū Direktīvas 2001/18 13.–24. pantā ir reglamentēta galvenokārt jaunu produktu novērtēšanas un atļauju izsniegšanas procedūra, esošo produktu atļauju atjaunošana, atļauto produktu uzraudzība, to marķēšana, kā arī drošības klauzula, kas dalībvalstīm ļauj veikt ierobežojošus pasākumus gadījumā, ja pastāv draudi cilvēku veselībai vai videi.

8

Īpaši runājot par atļauju, kas izsniegtas pirms 2002. gada 17. oktobra atbilstoši Direktīvai 90/220, atjaunošanu līdz 2006. gada 17. oktobrim, tās kārtība ir reglamentēta Direktīvas 2001/18 17. pantā ar virsrakstu “Piekrišanas [atļaujas] atjaunošana”. Saskaņā ar šīs tiesību normas 9. punktu attiecīgais uzņēmējs, kas līdz 2006. gada 17. oktobrim ir iesniedzis paziņojumu par vajadzību atjaunot atļauju, līdz galīgā lēmuma pieņemšanai par lūgto atjaunošanu var turpināt ĢMO laist tirgū ar nosacījumiem, kas norādīti šajā atļaujā.

9

Direktīvas 2001/18 26.a pants ar virsrakstu “Pasākumi, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis var attiecīgi rīkoties, lai izvairītos no ĢMO netīšas klātbūtnes citos produktos.

2.   Komisija apkopo un koordinē informāciju, pamatojoties uz pētījumiem Kopienas un valstu līmenī, novēro attīstības tendences attiecībā uz līdzāspastāvēšanu dalībvalstīs un, pamatojoties uz šo informāciju un novērojumiem, sastāda pamatnostādnes par ģenētiski modificētu, bioloģisko un parasto kultūru līdzāspastāvēšanu.”

10

2003. gada 23. jūlija ieteikuma preambulas 4. apsvērums ir formulēts šādi:

“[Direktīvā 2001/18] paredzētā atļaujas galīgās piešķiršanas procedūra attiecīgā gadījumā ietver konkrētus līdzāspastāvēšanas pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību; minēto pasākumu veikšana ir obligāta.”

11

2003. gada 23. jūlija ieteikuma pielikumā ietverto pamatnostādņu 1.1. punktā ar virsrakstu “Līdzāspastāvēšanas jēdziens” ir noteikts:

“[ĢMO] audzēšana ietekmēs lauksaimnieciskās ražošanas organizāciju Eiropas Savienībā. Pirmkārt, tā rada jautājumu par to, kā rīkoties gadījumā, ja ģenētiski modificētu (ĢM) kultūraugu klātbūtne parastajos kultūraugos ir nejauša (netīša) un otrādi, un, otrkārt, tā rada jautājumu par brīvas izvēles nodrošināšanu ražotājiem attiecībā uz dažādiem ražošanas virzieniem. Principā lauksaimniekiem būtu jābūt iespējai brīvi izvēlēties, vai nodarboties ar ģenētiski modificēto, parasto vai bioloģisko lauksaimnieciskās ražošanas veidu. Eiropas Savienībā nebūtu jāizslēdz neviena lauksaimniecības forma.

Turklāt ir uzdots arī jautājums par patērētāju izvēli. Principa par Eiropas patērētāju brīvu izvēli starp pārtiku, kurā ir ĢMO un kurā nav ĢMO, nodrošināšana ir atkarīga ne tikai no efektīvas izsekojamības un marķēšanas sistēmas, bet arī no lauksaimniecības nozares spējas nodrošināt dažādus produktu veidus. Pārtikas nozares spēja nodrošināt patērētājiem plašu izvēli ir atkarīga no lauksaimniecības nozares spējas saglabāt atsevišķus ražošanas virzienus.

Līdzāspastāvēšana attiecas uz lauksaimnieku spēju izdarīt efektīvu izvēli starp ģenētiski modificētiem, bioloģiskajiem un parastajiem kultūraugiem, ievērojot tiesību aktos paredzētos pienākumus saistībā ar marķēšanu un/vai tīrības standartiem.

Nejauša ĢMO klātbūtne tādā apmērā, kas pārsniedz Kopienu tiesību aktos noteikto maksimālo apmēru, rada pienākumu marķējumā minēt, ka produktā ir ĢMO. Šī situācija var izraisīt ienākumu zudumu, kas ir saistīts ar zemāku tirgus cenu vai grūtībām attiecīgā produkta tirdzniecībā. Turklāt lauksaimnieki var būt spiesti segt papildu izmaksas, kas ir saistītas ar uzraudzības sistēmas ieviešanu un tādu pasākumu veikšanu, kuri vajadzīgi, lai samazinātu ģenētiski modificēto kultūraugu un citu veidu kultūraugu sajaukšanos. Tādējādi līdzāspastāvēšana ir saistīta ar problēmu par potenciālo ģenētiski modificēto kultūraugu un citu veidu kultūraugu sajaukšanās ekonomisko ietekmi, par pārvaldības pasākumu, kas jāveic, lai samazinātu jebkādu sajaukšanās risku, noteikšanu un par šo pasākumu izmaksām.

[..]”

12

Ar 2010. gada 13. jūlija ieteikumu tiek atcelts un aizstāts 2003. gada 23. jūlija ieteikums.

13

2010. gada 13. jūlija ieteikuma pielikumā ietvertajās pamatnostādnēs ir pārņemtas un uzlabotas 2003. gada 23. jūlija ieteikuma pielikumā ietvertajās pamatnostādnēs sniegtās norādes.

14

Padomes 2002. gada 13. jūnija Direktīvas 2002/53/EEK par lauksaimniecības augu sugu šķirņu kopējo katalogu (OV L 193, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK) Nr. 1829/2003 (OV L 268, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2002/53”), preambulas 11. apsvērumā ir noteikts:

“Sēklām, uz kurām attiecas šī direktīva, vajadzētu būt brīvi piedāvājamām tirgū Kopienā, ja tās ir publicētas kopējā katalogā.”

15

Šīs direktīvas 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Šī direktīva attiecas uz [labības] šķirņu atzīšanu iekļaušanai [kopējā katalogā].

2.   [Kopējo katalogu] izstrādā, ņemot vērā dalībvalstu katalogus.”

16

Minētās direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai šķirni atzītu tikai tad, ja tā ir atšķirīga, stabila un pietiekami viendabīga. Šķirnes audzēšanas un lietošanas īpašībām jābūt pietiekamām.

[..]

4.   Attiecībā uz ģenētiski modificētu šķirni [..] šķirnes apzinātu izlaišanu vidē atzīst tikai tad, ja veikti visi attiecīgie pasākumi, lai novērstu negatīvu ietekmi uz cilvēka veselību un vidi.

5.   Tālāk, ja no augu šķirnes atvasinātu materiālu paredzēts izmantot [pārtikā vai barībā, uz kuru attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regula (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību (OV L 268, 1. lpp.)], šķirni apstiprina tikai tad, ja tā saņēmusi atļauju saskaņā ar minēto regulu.

[..]”

17

7. panta 1. un 4. punktā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis paredz, ka šķirņu atzīšanas pamatā ir tādu oficiālu pārbaužu, jo īpaši audzēšanas izmēģinājumu, rezultāti, kas aptver pietiekamu aprakstāmās šķirnes īpašību skaitu. [..]

[..]

4.   a) Attiecībā uz ģenētiski modificētu šķirni, kas minēta 4. panta 4. punktā, veic vides riska novērtējumu, kas ir līdzvērtīgs [Direktīvā 90/220] noteiktajam.

b) pēc Komisijas priekšlikuma ar Padomes regulu, kuras juridiskais pamats ir Līgums, ievieš procedūras, ar ko nodrošina, ka vides riska novērtējums un citi attiecīgie faktori ir līdzvērtīgi [Direktīvā 90/220] noteiktajiem. Kamēr šī regula stājas spēkā, ģenētiski modificētas šķirnes atzīst iekļaušanai valsts katalogā tikai pēc tam, kad tās saskaņā ar [Direktīvu 90/220] atzītas tirdzniecībai;

[..]”

18

16. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka no publikācijas brīža, par ko minēts 17. pantā, uz to šķirņu sēklām, kuras atzītas saskaņā ar šo direktīvu vai saskaņā ar principiem, kas atbilst šīs direktīvas principiem, neattiecas nekādi tirdzniecības ierobežojumi attiecībā uz šķirni.

2.   Var atļaut, lai dalībvalsts, kas iesniegusi pieteikumu, [..] aizliegtu visā tās teritorijā vai kādā tās daļā izmantot šķirni vai arī noteiktu attiecīgus šķirnes audzēšanas nosacījumus saskaņā ar gadījumiem, kas paredzēti c) apakšpunktā, ievērojot nosacījumus par tādu produktu izmantošanu, kuri iegūti, audzējot šādu šķirni:

[..]

19

17. pantā ir paredzēts:

“Komisija, pamatojoties uz informāciju, ko sniegušas dalībvalstis, un tiklīdz tā saņemta, [kopējā katalogā] publicē visu to šķirņu sarakstu, uz kuru sēklām un pavairošanas materiālu, ievērojot 16. pantu, neattiecas nekādi tirdzniecības ierobežojumi attiecībā uz šķirni [..]. Publicētā paziņojumā norāda dalībvalstis, kuras saskaņā ar 16. panta 2. punktu vai 18. pantu ir saņēmušas atļauju.

[..]

Publicētajā paziņojumā skaidri norāda šķirnes, kas ir ģenētiski modificētas.”

20

18. pantā ir noteikts:

“Ja konstatēts, ka kopējā katalogā iekļautās šķirnes audzēšana, ņemot vērā augu veselības apsvērumus, kādā dalībvalstī varētu kaitēt citu šķirņu vai sugu audzēšanai vai radīt risku videi vai cilvēka veselībai, [..] var atļaut, lai attiecīgā dalībvalsts, kas iesniegusi pieteikumu, aizliegtu visā tās teritorijā vai daļā no tās piedāvāt tirgū attiecīgās šķirnes sēklas vai pavairošanas materiālu. Ja pastāv reālas briesmas, ka izplatīsies kaitīgi organismi, vai reālas briesmas cilvēka veselībai vai videi, attiecīgā dalībvalsts var paredzēt šādu aizliegumu, tiklīdz tā iesniegusi pieteikumu un līdz pieņem galīgo lēmumu. Minēto lēmumu pieņem triju mēnešu laikā [..].”

21

Saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003, kas atbilstoši tās 49. pantam ir piemērojama no 2004. gada 18. aprīļa, preambulas 7. un 11. apsvērumu ar to tiek izveidota vienota atļauju sistēma Kopienā, kas ir piemērojama dzīvnieku barībai, kura satur ĢMO vai sastāv no šādiem organismiem vai produktiem, kā arī ĢMO, kas tiek izmantoti šādas dzīvnieku barības ražošanā.

22

Regulas Nr. 1829/2003 16. panta 1., 2. un 7. punktā ir noteikts:

“1.   Barība, kas minēta [Regulā Nr. 1829/2003], nedrīkst:

[..]

2.   Nav atļauts laist tirgū, izmantot vai pārstrādāt [ģenētiski modificētu barību, kas ietilpst Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas jomā], ja tai nav izsniegta atļauja saskaņā ar šo iedaļu un ja nav izpildīti attiecīgie atļaujas nosacījumi.

[..]

7.   Saskaņā ar šo regulu izsniegtā atļauja neierobežo [Direktīvu 2002/53].”

23

Šīs regulas 20. pantā ar nosaukumu “Esošo produktu statuss” ir paredzēts:

“1.   Atkāpjoties no 16. panta 2. punkta, produkti, uz kuriem attiecas šī iedaļa un kuri likumīgi laisti Kopienas tirgū pirms šīs regulas piemērošanas dienas, var palikt tirgū, tos var izmantot un pārstrādāt, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

[..]

2.   Paziņojumam, kas minēts 1. punktā, pievieno attiecīgi informāciju, [kas ir jāiesniedz atbilstoši Regulai Nr. 1829/2003, ja iesniedz sākotnējo pieteikumu atļaujas izsniegšanai, kas ir pamatots ar šo regulu] [..]

[..]

4.   Deviņu gadu laikā no dienas, kad 1. punkta a) apakšpunktā minētie produkti pirmoreiz laisti tirgū, bet ne ātrāk kā trīs gadus pēc šīs regulas piemērošanas dienas, tirgus dalībnieki, kas atbild par to laišanu tirgū, iesniedz pieteikumu saskaņā ar 23. pantu, ko piemēro mutatis mutandis.

[..]

5.   Uz produktiem, kas minēti 1. punktā, un barību, kas tos satur vai no tiem ražota, attiecas šīs regulas noteikumi, jo īpaši [34. pants, ko piemēro] mutatis mutandis.

[..]”

24

23. pantā ar nosaukumu “Atļauju atjaunošana” ir īpaši paredzēts mutatis mutandis piemērot 17. panta 2. punktu, kas attiecas uz kārtību, kādā kompetentā valsts iestāde un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (turpmāk tekstā – “Iestāde”) izskata sākotnējo pieteikumu atļaujas izsniegšanai, kas ir pamatots ar Regulu Nr. 1829/2003, kā arī 18. un 19. pantu, kuros attiecīgi ir ietverti apstākļi, kādos, pirmkārt, Iestāde sniedz atzinumu par pieteikumu un, otrkārt, tiek pieņemts lēmums Kopienas mērogā. 18. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Iestāde, lai sagatavotu savu atzinumu, nosaka, vai barība atbilst 16. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem, proti, vai nav negatīvas ietekmes uz cilvēku veselību, dzīvnieku veselību vai vidi.

25

24. pantā ar nosaukumu “Darbības joma”, kas ir ietverts 2. iedaļā ar nosaukumu “Marķēšana”, ir noteikts:

“1.   Šī iedaļa attiecas uz barību, kas minēta [Regulā Nr. 1829/2003].

2.   Šī iedaļa neattiecas uz barību, kas satur vielas, kuras sastāv no ĢMO, satur tos vai ražoti no tiem, ar īpatsvaru, kas nepārsniedz 0,9 % no barības un no katras barības, no kuras tā sastāv, ar noteikumu, ka šī klātbūtne ir nejauša vai tehniski nenovēršama.

[..]”

26

34. pantā ar nosaukumu “Ārkārtas pasākumi” ir noteikts:

“Ja ir skaidrs, ka produkti, kas apstiprināti ar šo regulu vai saskaņā ar to, var radīt nopietnu risku cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi, [..] veic pasākumus saskaņā ar procedūrām, kas paredzētas [Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulas (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1. lpp.),] 53. un 54. pantā.”

27

Regulas Nr. 178/2002 53. pants ar nosaukumu “Ārkārtas pasākumi attiecībā uz pārtiku un barību, kuras izcelsme ir Kopienā vai kura importēta no kādas trešās valsts” ir formulēts šādi:

“1.   Ja ir acīmredzams, ka pārtika vai barība, kuras izcelsme ir Kopienā vai kura importēta no kādas trešās valsts, var radīt nopietnu risku cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi un ka šo risku nevar apmierinoši novērst ar attiecīgās dalībvalsts vai dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, tad Komisija [..] pēc savas ierosmes vai pēc kādas dalībvalsts pieprasījuma atkarībā no situācijas nopietnības tūlīt pieņem vienu vai vairākus šādus pasākumus:

[aptur Kopienas izcelsmes pārtikas vai barības laišanu tirgū vai lietošanu, aptur konkrētās pārtikas vai barības importu no trešās valsts, izstrādā īpašus nosacījumus vai pieņem jebkurus citus atbilstīgus pagaidu pasākumus attiecībā uz pārtiku vai barību no Kopienas vai no attiecīgās trešās valsts].

2.   Tomēr ārkārtas gadījumos Komisija, apspriedusies ar attiecīgo(-ām) dalībvalsti(-īm) un informējusi pārējās dalībvalstis, var uz laiku pieņemt 1. punktā minētos pasākumus.

Pēc iespējas drīz un ilgākais 10 darbdienu laikā pasākumus, kas veikti, apstiprina, groza, atsauc vai pagarina [..] un Komisijas lēmuma iemeslus tūlīt dara publiski pieejamus.”

28

Tās pašas regulas 54. pants ar nosaukumu “Citi ārkārtas pasākumi” ir formulēts šādi:

“1.   Ja dalībvalsts oficiāli informē Komisiju par vajadzību veikt ārkārtas pasākumus, bet Komisija nav pieņēmusi lēmumu saskaņā ar 53. pantu, tad minētā dalībvalsts var pieņemt pagaidu aizsargpasākumus. Tādā gadījumā tā tūlīt informē pārējās dalībvalstis un Komisiju.

2.   Komisija 10 darba dienu laikā iesniedz jautājumu izskatīšanai [Pastāvīgajai Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komitejai], [..] lai pagarinātu, grozītu vai atceltu valsts pagaidu aizsardzības pasākumus.

3.   Dalībvalsts piemēro valsts pagaidu aizsardzības pasākumus, līdz tiek pieņemti Kopienas pasākumi.”

29

Komisijas 2004. gada 6. aprīļa Regulas (EK) Nr. 641/2004 par sīki izstrādātiem Regulas Nr. 1829/2003 īstenošanas noteikumiem attiecībā uz jaunas ģenētiski modificētas pārtikas un barības atļauju pieteikumiem, paziņošanu par esošajiem produktiem un tāda ģenētiski modificēta materiāla nejaušu vai tehniski nenovēršamu klātbūtni, par ko saņemts labvēlīgs riska novērtējums (OV L 102, 14. lpp.), 2. iedaļā ietvertajā 11. pantā ar nosaukumu “Papildu prasības, kas attiecas uz paziņojumiem par dažiem produktiem, kuri laisti tirgū līdz 2004. gada 18. aprīlim” ir noteikts:

“1.   [..] paziņojumos par ĢMO, kuri laisti tirgū saskaņā ar Direktīvas [90/220] C daļu vai Direktīvas [2001/18] C daļu, iekļauj saskaņā ar minētajām direktīvām sniegtās attiecīgās piekrišanas kopiju.

2.   Dienu, kurā lēmumu dot piekrišanu saskaņā ar Direktīvu [90/220] vai Direktīvu [2001/18] publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, uzskata par dienu, kad produkts pirmo reizi laists tirgū, ja vien paziņojuma iesniedzējs nesniedz pārbaudāmu pierādījumu, ka tas pirmo reizi laists tirgū vēlāk.”

30

2001. gada 24. aprīļa Likumdošanas dekrēta Nr. 212 (2001. gada 8. jūnijaGURI Nr. 131, turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 212/2001”) 1. pantā ir noteikts:

“[..]

2.   [..] Sēklu audzēšanai [..] ir jāsaņem atļauja, kas dota, lauksaimniecības un mežsaimniecības politikas ministram izdodot aktu, kurš pieņemts ar vides ministra un veselības ministra piekrišanu un saskaņā ar [ģenētiski modificētu šķirņu sēklu komisijas] atzinumu, kurā ir noteikti pasākumi, kas var nodrošināt, ka no ģenētiski modificētu šķirņu sēklām iegūtas kultūras nenonāk saskarē ar kultūrām, kuras iegūtas no tradicionālajām sēklām, un neizraisa tūlītēju bioloģisku kaitējumu videi, ņemot vērā lauksaimniecības un ekoloģiskās, vides un augsnes un klimatiskās īpatnības.”

[..]

5.   Ja kāds audzē ģenētiski modificētu šķirņu sēklas bez 2. punktā paredzētās atļaujas, tam var piespriest brīvības atņemšanas sodu no sešiem mēnešiem līdz trim gadiem vai naudas sodu, kura apmērs var sasniegt 100 miljonus liru. Tāds pats sods ir piemērojams atļaujas atsaukšanas vai atņemšanas gadījumā.

[..]”

31

2004. gada 22. novembra Likumdošanas dekrētā Nr. 279 (2004. gada 29. novembraGURI Nr. 280), kas grozīts un pārveidots par likumu ar 2005. gada 28. janvāra Likumu Nr. 5 (2005. gada 28. janvāraGURI Nr. 22, turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 279/2004”), ir paredzēts, ka tiek pieņemti līdzāspastāvēšanas pasākumi, ņemot vērā 2003. gada 23. jūlija ieteikumu.

32

Šī likumdošanas dekrēta 3. pantā ir paredzēts šos līdzāspastāvēšanas pasākumus pieņemt ar Ministro delle Politiche agricole alimentari e forestali (lauksaimniecības, pārtikas un mežsaimniecības politikas ministrs) dekrētu, kam nav regulatīva rakstura un kas ir pieņemts, apspriežoties ar pastāvīgo konferenci attiecībām starp valsti, reģioniem un Trento un Bolcāno autonomajām provincēm, un kas publicēts pēc kompetento parlamentāro komisiju atzinuma izdošanas.

33

Saskaņā ar šo 3. pantu, kā arī Likumdošanas dekrēta Nr. 279/2004 4. pantu šajā pieņemamajā dekrētā, kam nav regulatīva rakstura, ir jānosaka līdzāspastāvēšanas pamatnoteikumi, kurus ievērojot reģioni apstiprina paši savus līdzāspastāvēšanas plānus, pieņemot ad hoc aktus.

34

Saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 279/2004 4. panta 1. punktu līdzāspastāvēšanas plāns tiek pieņemts ar katra reģiona un autonomās provinces aktu un tajā ir ietverti līdzāspastāvēšanas ieviešanas tehniskie noteikumi, paredzot arī instrumentus, kas garantē vietējo teritoriālo iestāžu sadarbību, pamatojoties uz subsidiaritātes, diferenciācijas un samērīguma principiem.

35

Tā paša likumdošanas dekrēta 8. pantā ir paredzēts, ka tikmēr, kamēr nav pieņemti dažādi līdzāspastāvēšanas plāni, ģenētiski modificētās kultūras netiek atļautas, izņemot tās, kuras ir paredzētas pētījumu un eksperimentu veikšanai.

36

Ar 2006. gada 17. marta spriedumu Nr. 116, kas tika pieņemts, izskatot Markes reģiona celto prasību, Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) par nesaderīgiem ar konstitūciju atzina Likumdošanas dekrēta Nr. 279/2004 3., 4. un 8. pantu.

37

Īpaši runājot par 4. pantu, tā atzina, ka tas apdraud reģionu likumdošanas kompetenci lauksaimniecības jomā, ciktāl tie īsteno pilnvaras reglamentēt līdzāspastāvēšanas principa piemērošanas kārtību atšķirīgās reģionālajās teritorijās, kas skaidri atšķiras morfoloģiskā ziņā un no to ražošanas viedokļa.

38

Corte costituzionale atzina 8. pantu par nesaderīgu ar konstitūciju, ciktāl šķita, ka tas nav nošķirams no pārējiem noteikumiem, kuri tika uzskatīti par prettiesiskiem.

39

Tādējādi spēkā palika Likumdošanas dekrēta Nr. 279/2004 1. un 2. pants, no kuriem izriet valsts likumdevēja griba izmantot iespēju pieņemt pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes citās kultūrās, piemēram, parastajās vai bioloģiskajās kultūrās.

40

Pēc tam, kad tika pieņemts 2006. gada 17. marta spriedums Nr. 116, Ministro delle Politiche agricole alimentari e forestali pieņēma 2006. gada 31. marta apkārtrakstu Nr. 269, kurā tas norādīja, ka minētajā spriedumā nav apšaubīta aizlieguma audzēt ĢMO, gaidot, kad tiks pieņemti līdzāspastāvēšanas plāni, likumība un ka Likumdošanas dekrēta Nr. 279/2004 8. panta atzīšana par nesaderīgu ar konstitūciju ir jāsaprot tā, ka, ja pastāv aizliegums audzēt ĢMO, ir jāparedz, ka reģionālā vai provinces iestāde īsteno savu kompetenci šajā jomā.

41

Šī apkārtraksta 4. punktā tas uzsver, ka pēc tam, kad reģioni un autonomās provinces ir pieņēmuši savus atbilstošos noteikumus par līdzāspastāvēšanu, ĢMO audzēšanas atļaušanas procedūra vēl ir jānoslēdz pozitīvi, ievērojot Likumdošanas dekrēta Nr. 212/2001 noteikumus, kuros ir prasīta ministrijas atļaujas izdošana.

42

5. punktā tas secina, ka ĢMO audzēšana ir aizliegta līdz brīdim, kad tiek pieņemti reģionālie reglamentējošie instrumenti, kas ļauj nodrošināt parasto, bioloģisko un transgēno kultūru līdzāspastāvēšanu, un līdz brīdim, kad blakus esošie reģioni rod atbilstošus risinājumus, un ka par šī aizlieguma neievērošanu tiek piemēroti Likumdošanas dekrēta Nr. 212/2001 1. panta 5. punktā paredzētie sodi.

43

Ar 1998. gada 22. aprīļa Lēmumu 98/294/EK par ģenētiski modificētas kukurūzas (Zea mays L. līnija MON 810) laišanu tirgū saskaņā ar Direktīvu 90/220 (OV L 131, 32. lpp.) Komisija atļāva laist tirgū no kukurūzas līnijas MON 810 iegūtas inbreda un hibrīda līnijas atbilstoši Monsanto Europe SA (turpmāk tekstā – “Monsanto Europe”) pieteikumam, pamatojoties uz Direktīvu 90/220.

44

2004. gada 11. jūlijāMonsanto Europe atbilstoši Regulas Nr. 1829/2003 20. panta 1. punkta a) apakšpunktam paziņoja Komisijai kukurūzas šķirnes MON 810 kā “esošus produktus”.

45

2004. gada 8. septembrī Komisija apstiprināja 17 no kukurūzas MON 810 iegūtu šķirņu iekļaušanu kopējā katalogā.

46

Monsanto Europe līdz 2006. gada 17. oktobrim kompetentajai valsts iestādei nebija iesniegusi paziņojumu atbilstoši Direktīvas 2001/18 17. panta 2. punktam.

47

2007. gada 4. maijā tā, pamatojoties uz Regulas Nr. 1829/2003 20. panta 4. punktu, vēlējās atjaunot atļauju laist tirgū kukurūzas MON 810 šķirnes.

48

Pioneer ir pasaules mēroga parastu un ģenētiski modificētu sēklu ražošanas un izplatīšanas sabiedrība.

49

Tā vēlas audzēt kukurūzas MON 810 šķirnes, kas ir ietvertas kopējā katalogā.

50

2006. gada 18. oktobrī tā lūdza Ministero delle Politiche agricole alimentari e forestali izsniegt atļauju audzēt šīs šķirnes saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 212/2001 1. panta 2. punktu.

51

Ar 2008. gada 12. maija Paziņojumu Nr. 3734 Ministero delle Politiche agricole alimentari e forestali – Dipartimento delle Politiche di sviluppo economico e rurale (Lauksaimniecības, pārtikas un mežsaimniecības politikas ministrija – Ekonomikas un lauku attīstības politikas departaments) darīja zināmu Pioneer, ka tas nevar izskatīt tās lūgumu atļaut audzēt ģenētiski modificētus kukurūzas hibrīdus, kas jau ir ietverti kopējā katalogā, “gaidot, kad reģioni pieņems atbilstošus noteikumus, lai nodrošinātu parasto, bioloģisko un ģenētiski modificēto kultūru līdzāspastāvēšanu, kā tas ir paredzēts Mipaaf [Lauksaimniecības, pārtikas un mežsaimniecības politikas ministrijas] 2006. gada 31. marta apkārtrakstā”.

52

Savā prasībā atcelt šo paziņojumu Pioneer apstrīd prasību par valsts izsniegtu atļauj tādu produktu audzēšanai kā ĢMO, kas ir iekļauti kopējā katalogā.

53

Turklāt tā apstrīd Direktīvas 2001/18 26.a panta interpretāciju, saskaņā ar kuru ĢMO audzēšanu Itālijā nevar atļaut, līdz tiks pieņemti reģionālie normatīvie instrumenti, kuru mērķis ir ieviest pasākumus, kas nodrošina ģenētiski modificēto, parasto un bioloģisko kultūru līdzāspastāvēšanu.

54

Šādos apstākļos Consiglio di Stato nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai gadījumā, ja dalībvalsts ir nolēmusi ĢMO, pat ja tie ir iekļauti [kopējā katalogā], audzēšanas atļaujas izsniegšanai izvirzīt nosacījumu, ka tiek veikti vispārīgi pasākumi, ar kuriem var nodrošināt līdzāspastāvēšanu ar parastajām vai bioloģiskajām kultūrām, [Direktīvas 2001/18] 26.a pants, lasot to kopsakarā ar [2003. gada 23. jūlija ieteikumu] un [2010. gada 13. jūlija ieteikumu], ir jāinterpretē tādējādi, ka laikā līdz šo vispārīgo pasākumu noteikšanai:

55

Lai noteiktu prejudiciālā jautājuma piemērojamību, vispirms ir jānoskaidro pamatlietas juridiskais konteksts.

56

Vispirms ir jākonstatē, ka par kukurūzas MON 810 šķirnēm līdz 2006. gada 17. oktobrim, pamatojoties uz Direktīvas 2001/18 17. panta 2. punktu, nav ticis iesniegts paziņojums par vajadzību atjaunot tām izsniegto atļauju.

57

Pēc tam ir jākonstatē, ka kukurūzas MON 810 šķirņu sēklu izmantošana un tirdzniecība ir atļauta divkārši.

58

Tās ir atļautas, jo attiecīgās šķirnes ir “esoši produkti” Regulas Nr. 1829/2003 20. panta izpratnē un saskaņā ar šī panta 1. punkta a) apakšpunktu un 4. punktu tās kā tādas ir paziņotas Komisijai 2004. gada 11. jūlijā, proti, pirms 2004. gada 18. oktobra, un 2007. gada 4. maijā par tām ir iesniegts pieteikums atjaunot tām izsniegto atļauju, proti, šajā nolūkā paredzētajā deviņu gadu termiņā, kas sākās 1998. gada 5. maijā, kad Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts Lēmums 98/294, un beidzās 2007. gada 5. maijā atbilstoši Regulas Nr. 641/2004 11. panta 2. punktam.

59

Kukurūzas MON 810 šķirņu sēklu izmantošana un tirdzniecība ir atļauta arī tāpēc, ka šīs šķirnes ir iekļautas kopējā katalogā, ko reglamentē Direktīva 2002/53.

60

Turklāt ir jānorāda, ka, lai gan kukurūzas MON 810 šķirnes ir atļautas saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 20. pantu un iekļautas kopējā katalogā saskaņā ar Direktīvu 2002/53, ir jāpiemēro tās 26.a pants.

61

Visbeidzot ir jānorāda, ka pamatlietā ratione temporis ir piemērojams tikai 2003. gada 23. jūlija ieteikums.

62

Tā kā tādējādi pamatlietas juridiskais konteksts ir noskaidrots, ir jāsaprot, ka, uzdodot savu prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tādu ĢMO kā kukurūzas MON 810 šķirņu audzēšana var tikt pakļauta valsts atļauju izsniegšanas procedūrai, ja šo šķirņu izmantošana un tirdzniecība ir atļauta saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 20. pantu un ja minētās šķirnes ir iekļautas Direktīvā 2002/53 paredzētajā kopējā katalogā. Tā arī vaicā, vai Direktīvas 2001/18 26.a pants ļauj dalībvalstij iebilst pret šādu ĢMO audzēšanu tās teritorijā, gaidot, kad tiks veikti līdzāspastāvēšanas pasākumi, lai novērstu nejaušu ĢMO klātbūtni citās kultūrās.

63

Regulas Nr. 1829/2003 preambulas 1. apsvērumā ir noteikts, ka nekaitīgas un veselīgas pārtikas un barības brīva aprite ir būtisks iekšējā tirgus aspekts. Saskaņā ar šīs pašas regulas 19. panta 5. punktu atļauja, kas piešķirta saskaņā ar šajā regulā minētajām procedūrām, ir derīga visā Savienībā.

64

Savukārt Direktīvas 2002/53 preambulas 11. apsvērumā ir noteikts, ka sēklām, uz kurām attiecas šī direktīva, vajadzētu būt brīvi piedāvājamām tirgū Savienībā, ja tās ir publicētas kopējā katalogā. Līdz ar to tās 16. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka no publikācijas brīža kopējā katalogā uz to šķirņu sēklām, kuras atzītas saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem, neattiecas nekādi tirdzniecības ierobežojumi attiecībā uz šķirni.

65

Tādējādi šķiet, ka gan Regulas Nr. 1829/2003, gan Direktīvas 2002/53 mērķis ir ļaut ĢMO brīvu izmantošanu un brīvu tirdzniecību visā Savienības teritorijā, ja tie ir atļauti saskaņā ar pirmo un iekļauti kopējā katalogā atbilstoši otrajai.

66

Turklāt, ņemot vērā Regulas Nr. 1829/2003 preambulas 9., 33. un 34. apsvērumu, kā arī Direktīvas 2002/53 4. panta 4. un 5. punktu un 7. panta 4. punktu, šķiet, ka šajos abos tiesību aktos izvirzītie nosacījumi attiecīgi saistībā ar atļaujas izsniegšanu vai iekļaušanu kopējā katalogā ietver veselības un vides aizsardzības prasības.

67

Runājot par esošiem produktiem, kuru izmantošana un tirdzniecība ir atļauta saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 20. pantu, Savienības likumdevējs būtībā uzskatīja, ka šīs prasības šo produktu paziņošanas brīdī īslaicīgi bija izpildītas, ņemot vērā novērtējumu, kas veikts iepriekš piešķirtas atļaujas izsniegšanas stadijā atbilstoši Direktīvai 90/220 vai Direktīvai 2001/18.

68

Turklāt tas, izmantojot Regulas Nr. 1829/2003 20. panta 4. punktā izdarīto atsauci uz 23. pantu un atsauci uz tās pašas regulas 18. un 19. pantu, esošos produktus pielīdzināja produktiem, kas sākotnēji atļauti, pamatojoties uz Regulu Nr. 1829/2003 saistībā ar veselības un vides apdraudējuma novērtējumu pieteikuma par atļauju atjaunošanu iesniegšanas stadijā.

69

No šiem secinājumiem izriet, ka saskaņā ar pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstij nav tiesību, pamatojoties uz apsvērumiem par veselības vai vides aizsardzību, pieprasīt saņemt valsts atļauju, lai varētu audzēt ĢMO, kas ir atļauti saskaņā ar Regulu Nr. 1829/2003 un iekļauti kopējā katalogā atbilstoši Direktīvai 2002/53.

70

Savukārt šādu produktu audzēšanas aizliegumu vai ierobežojumu dalībvalsts var noteikt Savienības tiesībās skaidri paredzētos gadījumos.

71

Pie šiem izņēmumiem ir pieskaitāmi, pirmkārt, pasākumi, kuri veikti atbilstoši Regulas Nr. 1829/2003 34. pantam, kā arī tie, kuri veikti saskaņā ar Direktīvas 2002/53 16. panta 2. punktu vai 18. pantu, t.i., noteikumiem, kas netiek aplūkoti pamatlietā, un, otrkārt, līdzāspastāvēšanas pasākumi, kuri veikti saskaņā ar Direktīvas 2001/18 26.a pantu.

72

Vispirms, kā to uzsver Spānijas valdība un Komisija, ir jākonstatē, ka Direktīvas 2001/18 26.a pantā ir paredzēta tikai dalībvalstu iespēja ieviest līdzāspastāvēšanas pasākumus.

73

Tādējādi, ja dalībvalsts atturētos no jebkādas darbības šajā jomā, aizliegums audzēt ĢMO varētu pastāvēt neierobežotu laiku un tas varētu būt līdzeklis, ar kura palīdzību izvairīties no procedūrām, kas ir paredzētas Regulas Nr. 1829/2003 34. pantā, kā arī Direktīvas 2002/53 16. panta 2. punktā un 18. pantā.

74

Tādējādi Direktīvas 2001/18 26.a panta interpretācija, kas ļauj dalībvalstīm noteikt līdzīgu aizliegumu, esot pretrunā sistēmai, kas ieviesta ar Regulu Nr. 1829/2003 un Direktīvu 2002/53, t.i., sistēmai, kuras mērķis ir pēc tam, kad atļaujas izsniegšanas un iekļaušanas [kopējā katalogā] procedūru laikā ir ņemtas vērā prasības par veselības un vides aizsardzību, nodrošināt tūlītēju tādu produktu brīvu apriti, kas ir atļauti Kopienā un kas ir iekļauti kopējā katalogā.

75

Visbeidzot Direktīvas 2001/18 26.a pants var būt pamats ierobežojumiem vai pat ģeogrāfiskiem aizliegumiem tikai ar līdzāspastāvēšanas pasākumu palīdzību, kas faktiski veikti, ievērojot tās mērķi. Tādējādi šī tiesību norma neļauj dalībvalstīm veikt pasākumu, kāds ir aplūkots pamatlietā un kas, gaidot, kad tiks veikti līdzāspastāvēšanas pasākumi, vispārīgi aizliedz audzēt ĢMO, kuri ir atļauti saskaņā ar Savienības tiesisko regulējumu un kuri ir iekļauti kopējā katalogā.

76

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka:

77

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Tādu ģenētiski modificētu organismu kā kukurūzas MON 810 šķirņu audzēšana nevar tikt pakļauta valsts atļauju izsniegšanas procedūrai, ja šo šķirņu izmantošana un tirdzniecība ir atļauta atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulas (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību 20. pantam un ja minētās šķirnes ir iekļautas Padomes 2002. gada 13. jūlija Direktīvā 2002/53/EK par lauksaimniecības augu sugu šķirņu kopējo katalogu, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1829/2003, paredzētajā lauksaimniecības augu sugu šķirņu kopējā katalogā.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 11. marta Direktīvu 2008/27/EK, 26.a pants neļauj dalībvalstij vispārīgi iebilst pret šādu ģenētiski modificētu organismu audzēšanu tās teritorijā, gaidot, kad tiks veikti līdzāspastāvēšanas pasākumi, kuru mērķis ir novērst nejaušu ģenētiski modificētu organismu klātbūtni citās kultūrās.